Kas tas ir informācija?
Mūsu pasaule sastāv no dīvas statiskas daļas (puses): no būtības un no
nebūtības.
Būtība – tas ir realitāte, t.i. tas, kas ir saistīts. Bet tas, kas saista,
tas pats nav saistīts un tas nav būtība, tas ir nebūtība, un tieši tas ir
virtualitāte vai informācija (faktus vai saites kopums).
Tālāk, jā mēs runāsim par aktualitāte,
mums jārunā par būtības un nebūtības savstarpējo iedarbību, kura rodas
arī dīvas dinamiskas pasaules daļas: būtības pieklāšana nebūtībai un nebūtības
pieklāšana būtībai, kuri atspoguļojoties arī ka saistīšana vai ierobežošana un
atdalīšana vai atbrīvošana. Tas nozīme, ka informācija (nebūtība) cenšas
atbrīvoties. (Gandrīz katram ar laiku nepietiek vieta ciešos diskos,
neskatoties uz to, ka cieti diski pieklājas lielāks un lielāks.)
Arī mūsu valsts prezidents Guntis Ulmanis LZA jubilejas pilnsapulcē saka:
"Pieeju informācijai un zināšanām vairs nevar kontrolēt - brīvība šajā
ziņā ir gandrīz neierobežojama."
Informācija tēmē kopēties, vairoties. Un no vienas puses tas ir, protams,
labi. Jo cilvēki var vairāk uzzināt un, rezultātā, vairāk spēt. No vienas puses
izradās, ka šo informācijas tēmēšanu ierobežošana nav vajadzīga. Bet tas ir
tikai viena puse un ir, protams, arī cita. Ka jau biji redzams augšā mūsu
pasaule ir divpusīgais. Un bezmērīga informācijas atbrīvošana var arī rādīt
problēmas.
Piemēram, informācija var saturēt datorvīruss, kas iznīcina jūsu kompjūtera
cieto disku vai izdara pieejamai jūsu konfidenciālu informāciju. Problēmas var
arī radusies, vecākiem, kuri ne grib dot
saviem bērniem visu iespējamo informāciju. Un protams, problēmas var būt arī
autoriem, kas ievieto savus darbus informācijas (elektroniska) veidā Internētā
vai kaut kādās citās datu bāzēs un ne grib lai šie darbi biji nepareizi
izmantoti.
Mūsu pasaule apvieno visus pretstatus harmoniski. Un vieni no šīs
pretstatus ir nebūtības atbrīvošana un būtības ierobežošana, kuriem arī jābūt
mērā. Bet, ja nebūtība ir informācija, ko nozīme būtība un ko vajag ierobežot?
Būtība, šajā gadījumā, nozīme informācijas izmantošanu un tieši šo izmantošanu
vajag ierobežot.
Tikai tad, kad autors var ne domāt par viņas darbus nepareizo izmantošanu,
viņš var strādāt brīvi. Tas nozīme, ka informācijas izmantošanas ierobežošana
atbrīvo šīs informācijas rādīšanas brīvību. Un tieši šai ierobežošanai un aiz
viņai sekojušai atbrīvošanai jābūt atspoguļotiem autora tiesībās.
Saskaņā ar likumu Par autortiesībām un blakustiesībām darba autoram ir
sekojošos personiskās un mantiskas tiesības.
Personiskās tiesības:
·
Tiesības uz autoribu jeb tiesības tikt atzītam par
autoru;
·
Tiesības uz darba izziņošanu un publicēšanu - tiesības
izlemt vai un kad autora darbs tiks izziņots vai publicēts;
·
Tiesības uz darba atsaukšanu – tiesības prasīt darba
izmantošanas pārtraukšanu;
·
Tiesības uz vārdu – tiesības pieprasīt autora vārda
norādīšanu visās darba kopijās un jebkurā ar autora darbu saistītā publiskā
pasākumā, kā arī tiesības pieprasīt saglabāt autora personības noslēpumu,
lietojot autora izvēlēto pseidonīmu vai izziņojot, publicējot vai citādi
izmantojot autora darbu anonīmi;
·
Tiesības uz darba neaizskaramību – tiesības atļaut vai
aizliegt izdarīt jebkādus grozījumus darbā vai tā nosaukumā;
·
Tiesības uz pretdarbību jebkurai sava darba
izkropļošanai, sagrozīšanai vai citādai pārveidošanai, kā arī tādai autora
tiesību aizskaršanai, kas var kaitēt autora godam vai reputācijai.
Mantiskas tiesības:
·
Publicēt darbu;
·
Izziņot darbu;
·
Reproducēt darbu;
·
Publiski izpildīt darbu;
·
Iznomāt, nodot iznomāšanai vai publiski patapināt jebkura
darba oriģinālus vai kopijas, izņemot trīsdimensiju arhitektūras darbus un
lietišķās mākslas darbus;
·
Importēt darba kopijas pat tad, ja importētās kopijas
izgatavotas ar autortiesību īpašnieka atļauju;
Tulkot darbu:
·
Darbu aranžēt, dramatizēt, ekranizēt vai citā veidā
pārveidot.
Augšminēto radīšanas brīvību ļoti labi atspoguļo personiskās tiesības.
Bet mantiskas tiesības, ka ir redzams, atspoguļo tikai autora daļu no
izmantošanas ierobežošana. Parejos cilvēkus izmantošanas ierobežošana pagaidām
nekur nav atspoguļota. Un vienīga iespēja to izdarīt ir līgums par darbu
publicēšanu jeb izdevniecības līgums.
Līguma saturs var būt dažāds, taču autori, viņu mantinieki vai citi viņu
autortiesību pārņēmēji, kuri līgumā dos atļauju savu darbu izmantošanai
publikācijā, vēlēsies saglabāt savas personiskās un mantiskās tiesības, no
kurām svarīgākās ir tiesības uz vārdu un darba neaizskaramību, kā arī tiesības
uz publicēšanu un atlīdzību par publicēšanu, tiesības uz reproducēšanu un
atlīdzību par reproducēšanu, kā arī tiesības uz turpmāku darba lietošanas
kontroli.
Un tieši šajā kontrolē veida līgumā var būt aprakstīti visi iespējami
ierobežojumi līgumā minēto darbu izmantošanai.
Šādam līgumam likums Par autortiesībām un blakustiesībām nosaka obligātu
rakstisku formu. Bet, ja šīs līgums publicēt kopā ar līgumā minētiem darbiem,
t.i. elektroniska veidā, tad līgumā minētie ierobežojumi uzreiz var iznicināt
dažas no augšminētas problēmas.
Autoriem būtu jānodala tradicionālās publicēšanas tiesības no elektroniskās
publicēšanas tiesībām, par katru publicēšanas veidu slēdzot atsevišķu līgumu.
Ja darba publicēšanas un reproducēšanas tiesības autors ir nodevis savai
autortiesību organizācijai, tad šī organizācija kā autora pārstāvis slēdz
izdevniecības līgumu par darba publicēšanu/reproducēšanu uz papīra vai
elektroniski. Bez tam jānodala izdevniecības līgums par darba verbatim versijas
jeb tādas versijas, kur teksts nav kombinēts ar citiem medijiem, publicēšanu no
līguma par darba izmantošanu interaktīvai publikācijai (pārveidošanai),
izmantošanai multimedijā utt.. Izdevniecības līgums neļauj darbu izmantot visos
iespējamos veidos, bet tikai līgumā noteiktajā veidā.
Kā 1993.gadā saviem biedriem trīs dažādos dokumentos ieteica četras
amerikāņu autoru apvienības (The American Association of Agents, May 1993; a
Position Statement by The Authors' Guild and American Society of Jourmalists
and Authors, October 1993; and a Working Paper (on-line) from the National
Writers' Union, July 1993), autoriem, viņu mantiniekiem vai citiem autortiesību
pārņēmējiem, piemēram, izdevējiem (vai visu viņu pārstāvjiem – autortiesību
organizācijām), slēdzot izdevniecības līgumu, jāievēro sekojoši apsvērumi:
Slēdzot līgumu par publicēšanu uz papīra, jāpatur tiesības elektroniskai
publicēšanai, kā arī visas pārējās autora mantiskās tiesības, uz kurām
neattiecas līgums;
Izdevniecības līgumā par publicēšanu uz papīra jānorāda, ka jebkurai citai
darba izmantošanai jāslēdz atsevišķs līgums;
Jāsadala iespējamās tiesības elektroniskai publicēšanai:
Ja elektronisko publikāciju laidīs klajā tas pats izdevējs, kas darbu
pirmoreiz publicēs uz papīra: jāprecizē autoratlīdzības avanss, atlīdzības
procenti par lietojumu, elektroniskais formāts, elektroniskās publikācijas
termiņš un citi nosacījumi, kas izdevējam jāievēro pirms elektroniskās
publikācijas sagatavošanas un klajā laišanas, bez tam jāparedz, ka izdevējs
apmaksās jebkuras ilustrācijas – mūziku, attēlus utt.;
Ja elektronisko publikāciju veiks cits izdevējs – ne tas, kurš darbu
pirmoreiz publicējis uz papīra, tad par katru publikāciju jāslēdz atsevišķs
līgums un bruto ieņēmumi jāsadala vismaz attiecībā 80:20 par labu autoram;
Visi pieteikumi elektroniskai publicēšanai, ko saņems izdevējs attiecībā uz
darba elektronisku publicēšanu, izdevējam jānodod autoram vai viņa autortiesību
organizācijai konsultācijām un apstiprināšanai;
Elektroniskajām tiesībām jāatgriežas pie autora, ja tās netiek lietotas x
gadus pēc darba pirmās publicēšanas;
Visām tiesībām jāatgriežas pie autora, ja darba tirāža uz papīra ir
pārdota, pat ja elektroniskā versija vēl arvien ir pieejama (piemēram, datu
bāzē);
Autora darbs nedrīkst tikt pārveidots nekādā veidā (izņemot formātu) un
izdevējam, ja viņš ir autora mantisko tiesību pārņēmējs, jāietver šāds
nosacījums jebkurā līgumā, ko viņš slēgs.
Līgumā jāparedz elektroniskās publikācijas termiņš – teiksim, viens, divi,
trīs gadi, lai autoram dotu iespēju slēgt jaunus līgumus par populāriem darbiem
un ļautu izvairīties no zaudējumiem, kurus var radīt darba
"ieslēgšana" neveiksmīgā tehnoloģijā.
Būtisko šajos amerikāņu apsvērumos var izteikt ar sekojošiem jautājumiem:
·
Kādās valodās darbs tiks publicēts?
·
Kādās teritorijās tas tiks publicēts?
·
Kāds ir licences (atļaujas) termiņš?
·
Kāds ir minimālais pārdošanas apjoms (kopiju skaits)?
·
Kāda ir cena un vai autoratlīdzība tiks maksāta kā
procenti no bruto ieņēmumiem?
·
Vai teksts būs oriģināla nepārveidota versija (ja nē, vai
pārveidojumus apstiprinās autors)?
·
Ja tiks izdarīti būtiski pārveidojumi – tādi, ka tiks
radīts atvasināts darbs, kam piederēs atvasinātā darba autortiesības?
·
Kādi aizsardzības līdzekļi (marķēšana, kodēšana,
tetovēšana) tiks lietoti, lai autora darbu produktā (elektroniskā publikācijā,
multimedijā) pasargātu no tā, ka tā lietotājs var darbu pārveidot?
·
Kas ir atbildīgs par to, ka darbu rediģē un pēc tam
reproducē (publicē) lietotājs?
·
Kādu daļu no visa produkta (projekta) aizņem autora darbs
(teksts)?
·
Kāda tehnoloģiska platforma tiks lietota?
·
Kādas būs iespējas darba izmantošanai citā tehnoloģiskā
platformā?
Neatbildot uz šiem jautājumiem, nevar aptvert, ko vērtas ir darbu
elektroniskas publicēšanas un/vai lietošanas tiesības – un tas ir vēl viens
iemesls, lai autors neapdomīgi neatdotu tās brīvai izmantošanai.
Tehnoloģiskās platformas darbu izmantošanai elektroniskās publikācijās
Autoram ir tiesības saņemt atlīdzību par katru darba izmantošanas veidu un
reizi. Tāpēc tik svarīgi atdalīt izmantošanas veidus arī elektroniskajā
publicēšanā. Citādi – kā jau minēts – autoram var rasties nevajadzīgi
zaudējumi.
1994. gadā žurnāls Screen Digest atzīmēja, ka ir vai ir iespējamas 19
tehnoloģiskas platformas (lai gan visas netika nosauktas). Atzīmējot, ka līdz
pat šim laikam nav pilnīgas skaidrības par šo problēmu, platformu saraksts
attiecībā uz publicēšanu varētu būt aptuveni šāds:
1) Atvērtās sistēmas: tiešsaite, tīkls (network) un satelītpublicēšana,
datu bāze, elektroniskās datu atgūšanas/labošanas sistēmas, publicēšana daļās
uz disketes, pilns teksts uz magnetooptiska, CD vai DVD diska, hiperteksta
savienojumos ietverts teksts.
2) No tehnoloģijas atkarīgās sistēmas: teksta optiskā publicēšana CD-ROM,
optiskie CD, multimediju publicēšana CD-I, CD-TV, CD-ROMXA, DVI, DVD – ROM,
Photo-CD, SMSG, MPC, 3DO, FMV, Sony DD-20B, Sony MMCD, Selectronics, Franklin
DBS, PDA solid-state, PCMCIA smart card, EO, virtuala realitate vai spēļu
multimediju platforma Sega CD, Sega Saturn, Nintendo CD, CD32 (Commodore),
Jaguar (Atari), Sony PlayStation, Pioneer LaserActive, Fujitsu, Marty.
Atšķirība starp atvērtajām sistēmām un sistēmām, kas atkarīgas no
tehnoloģijas, ir svarīga gan tiesību realizēšanā, gan elektroniskajā kopēšanā
(reproducēšanā). Atvērtajās sistēmās, ja darbs ir piegādāts sistēmas
lietotājam, pagaidām nav pietiekama aizsardzības mehānisma pret darbu
reproducēšanu (elektroniski vai uz papīra). No tehnoloģijas atkarīgajās
sistēmās šāda aizsardzība iespējama, bet vai šī iespēja tiek izmantota,
atkarīgs no darba un/vai no tā publicētāja attieksmes. Bez tam patlaban viegli
reproducējamā sistēma un aizsargājamā sistēma saplūst, un tendence ir jebkuru
platformu piedāvāt tirgū par noteiktu cenu, ne vairs bez maksas. Tāpēc arī
autoru darbiem var būt atšķirīga cena katrā atšķirīgā platformā – un tas
vēlreiz ir atgādinājums autoriem par līgumu slēgšanu katram darba izmantojuma
veidam atsevišķi.
Multimediji un to izplatīšanas sistēmas: internēta tiešsaistie vai fiziskie
nesēji.
Jēdziens multimedijs pagaidām nav sastopams kādas valsts autortiesību
likumā. Multimediju parasti raksturo kā digitālu datu bāzi (digital database),
kas var būt pieejama gan internēta tiešsaitē, gan fiziskos nesējos, - kā
videospēles, CD-ROM, DVD-ROM utt.
Datu bāze saskaņā ar Eiropas Savienības 1996.gada 11.marta direktīvu par
datu bāzu juridisko aizsardzību ir sistemātiski un metodiski sakārtotu
atsevišķu literāru, muzikālu (arī folkloras), vizuālu, audiovizuālu u.c. darbu,
kā arī datu un/vai citas informācijas (skaņu, skaitļu, faktu utt.) krājums, kas
kopumā vai izvilkumos pieejams individuālai lietošanai elektroniskā vai citā
formā. Minētā direktīva ES dalībvalstīs stājusies spēkā 1998.gada 1.janvārī,
jēdzienu datu bāze lieto gan attiecībā uz informācijas krājumiem datora atmiņā,
gan arī uz informācijas sakopojumiem, kas pieejami internētā vai fiziskos
nesējos.
Datora atmiņā, internētā vai cita informācijas veidā šodien var būt
izgatavoti 12 no 16 Likumā Par autortiesībām un blakustiesībām uzskaitītiem un
aizsargātiem darbiem:
Literārie darbi (grāmatas, brošūras, citi rakstveida darbi, runas,
lekcijas, aicinājumi, ziņojumi, sprediķi un līdzīga veida darbi, ka arī
datorprogrammas);
Dramatiskie un muzikāli dramatiskie darbi, scenāriji, audiovizuālo darbu
literārie projekti;
Muzikālie darbi ar vai bez teksta;
Audiovizuālie darbi (kinofilmas, videofilmas un citi kino un televīzijas
darbi, citi darbi, kurus veido savstarpēji saistītu un kustības iespaidu radošu
attēlu sērijas ar vai bez skaņas pavadījuma, kā arī video un datorspēles);
Zīmējumi, glezniecības, tēlniecības un grafikas darbi;
Dizaina darbi;
Fotogrāfiskie darbi un darbi, kas izpildīti fotogrāfijai līdzīgā veidā;
Ģeogrāfiskās un ģeoloģiskās un citas tematiskās kartes, plāni, skices,
plastiskie darbi, kas attiecas uz ģeogrāfiju, topogrāfiju un citām zinātnēm;
Tulkojumi;
Apdares un muzikāli aranžējumi;
Anotācijas, referāti, kopsavilkumi, apskati;
Saliktie darbi (kompilācijas), tajā skaitā darbu krājumi (enciklopēdijas,
antoloģijas, atlanti) un datu bāzes.
Un ja tas viss var būt pieejams caur internēt, tad ka augšā saka Guntis
Ulmanis, visi šie darbi vairs ne būs kontrolējami.
Tātad, ka jau arī augšā ir teicos, vienīga iespēja šos darbus izmantošanu
ierobežot ir publicēt augšminēto publicēšanas līgumu kopa ar šiem darbiem.
Izmantotā literatūra:
1. Smith, Graham J. Content Laws and the Internet: Whose Law, Which Medium?
Copyright World, December 1998/ January 1999.
2. Flint, Michael F. and Thorne, Clive D. User's Guide to Copyright. Forth
Edition. Butterworths, London, Edinburgh, Dublin, 1997.
3. Authors in the Electronic Age. ALCS (The Authors' Licensing and
Collecting Society), London, April 1994.
4. Schwimmer, Martin B. World Wide Web: Worldwide Jurisdiction? Copyright
World, November 1998.
5. FitzGerald, Jane. Copyright Reform and the International Economy.
Copyright World, July 1998.
6. FitzGerald, Jane. Licensing Content For Multimedia. Copyright World,
October 1998.
Valerjans Vinogradovs
29.05.1999
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru