Irinas Prekopas (Irina Prekop) “ciešu skāvienu terapija”

.

Gandrīz visi uzvedības traucējumi bērnībā izceļas saistībā ar attiecību traucējumiem starp vecākiem un bērnu.

Bērns uztver dziestošo mīlestību un izjūt bailes zaudēt vecāku, sevišķi mātes mīletību. Jo jaunāks ir bērns, jo vieglāk viņš ir ievainojams, viņam vēl nav izveidojušies aizsargmehānismi vai arī to ir maz, līdz ar to bailes ir lielākas.

Māte, kas savu bērnu mīļi kopj liek viņam ļoti agri saprast, ka viņš ir mīļš. Turpretim māte, kas ar bērnu nodarbojas bez mīlestības, ka viņš nav nekā vērts.

Vecāku mīlestība vada bērnu cauri dzīvei. Visas problēmas, kas bērnam rodas attīstības gaitā – seksualitātes, sevis apzināšanās  - viņš var pietiekami noturīgi atrisināt tikai ar vecāku mīlestības atbalstu.

Nākot pasaulē bērns mīl savu māti kā daļu no sevis. Ja tik intensīva mīlestība saglabātos arī turpmāk, bērns būtu neaizsargāts, tādēļ bērns veido aizsargmehānismus. Šie aizsargmehānismi panāk to, ka bērns māti vairs tik ļoti nemīl. Taču bērns vienmēr paliek ambvivalents – no vienas puses mātes mīlestība viņam ir nepieciešama, no otras – viņš to atraida. Šīs atraidīšanas dēļ māte jūtas aizskarta, viņa meklē ceļu kā atgūt mīlestību, taču parasti neveiksmīgi.

Pēc autores hipotēzes ciešu skāvienu terapija dod iespēju ātrāk panākt to, ko citādi var panākt tikai ar ilgstošiem psihoterapeitiskiem pasākumiem. Tā padara vājākus zemapziņā savāktos dažāda apjoma pāridarījumus. Terapijas laikā tiek it kā sašķelta tā barjera, ko bērns ir “uzcēlis” pret vecākiem, lai aizsargātu sevi, kā arī vecāki pret bērnu.  Māte un bērns atgriežas tajā stadijā, kad viņi bija viens vesels, līdz ar to abi pārdzīvo pozitīvas izjūtas.

Pēc autores domām terapijas laikā bērns saprot, ka māte ir stiprāka par viņu, viņš to atzīst par barvedi. Metodika paredz arī to, ka bērns izjūt mātes mīlestību, neraugoties uz paša agresīvo uzvedību. Terapijas laikā bērns saprot, ka mātes jūtas pret viņu ir analoģiskas, kas ļauj pilnībā izpaust savas pozitīvās izjūtas. Autore apgalvo, ka šī metode ir efektīva ne tikai pret saviem bērniem, bet arī pret adaptētiem un svešiem.

Autore iesaka izmantot šo terapijas veidu ar bērniem līdz 8/9 gadu vecumam. Tas tiek pamatots ar to, ka lai māte būtu fiziski pārāka par bērnu.

Terapijas sekmes. Vairumam bērnu īsā laikā izzuda problemātiskā simptomātika, bieži pat 1 terapijas seansa laikā. Ārstēšana veicās ātrāk, ja bērni bija jaunāki. Ar ciešu skāvienu terapiju sekmīgi varot ārstēt arī nervu slimības, kas izpaužās kā organiskas saslimšanas.

Terapijas laikā jānodrošina netraucēta terapijas gaita. Terapijas mērķis ir panākt, lai bērns mātes apskāvienos spētu pilnīgi relaksēties un izjust pozitīvas jūtas, neskatoties  uz iepriekš terapijas laikā izjustajiem dusmu, agresijas uzplūdiem.

Tāču autore atzīmē, ka ciešo skāvienu terapija tikai aktivizē zaudēto pieķeršanos, bet savas uzvedības novirzes bērns spēs pārvarēt tikai tad, ja arī vecāki mainīs savu izturēšanos.

Kad autorei jautāja kāda ir atšķirība starp ciešiem skāvieniem un turēšanu, viņa atbildēja, ka turēšana – tā ir ierobežošana, bet ciešie skāvieni – iespēja aktivizēt savstarpējo mīlestību.

Šī teorija ir izpelnījusies izteiktu kritiku no citu psihoterapeitu puses. Kritikas pamatā ir arguments, ka ciešu skāvienu terapija lauž bērna gribu. Bet autore to noliedz, pamatojot to ar domu, ka tad nebūtu iespējams, ka pasīvi bērni ar regresīviem simptomiem pēc terapijas kļūst aktīvi un zaudē savu regresīvo uzvedību.

Autore uzskata, ka ciešu skāvienu terapijas jomā ir visi psihiskie traucējumi bērna gados, tādi kā: agresija, regresija, bailes, depresīvs noskaņojums, pārmērīga aktivitāte, pārāk maza aktivitāte, miega un ēšanas traucējumi.

Citi terapeiti noliedz to, ka šī terapija varētu aptvert tik plašu problēmu loku, turklāt tik īsā laikā.