Draudzība un politika

Ventspils Augstskola

Ekonomikas un Pārvaldības fakultāte

Draudzība un politika

Referāts filosofijā

2. kursa studente

Zane Kazāka

2000. gada 1. semestris

Pirmajā brīdī, izlasot referāta tēmu, man nebija skaidrs, kā par abiem šiem jēdzieniem kopā ir iespējams kaut ko uzrakstīt. Kad bibliotēkā filosofijas vārdnīcās iepazinos ar to skaidrojumiem, mana dūša saplaka pavisam. Bet es taču biju nobriedusi rakstīt tieši par šo tēmu! Pagāja kāds laiciņš, es apdomāju, kas apdomājams, un sapratu, ka šis uzdevums nav neizpildāms.

Tā, te nu būs vārdi, uz kuriem balstoties radās mans rakstu darbs.

“Draudzība – jau no Sokrata laikiem skaitās viena no galvenajiem tikumiem, kas izpaužas kā divu cilvēku dvēseles kopība un abpusēja pieķeršanās. Pie tam augstākais tikumiskais novērtējums ir draudzībai, kas balstās uz abpusēju mīlestību, cieņu, atklātību un absolūtu uzticību vienam pret otru. Draudzības neatņemama sastāvdaļa - saskarsme, kas atklāj ceļu uz sava “es” relizāciju caur “tu”. Īsta draudzība sevī nes ārējas brīvības elementus, kas tai piešķir spēku atraisīt iekšējo brīvību.”

“Politika (valsts pārvaldes māksla) – cilvēka darbības sfēra, kurā īsteno sabiedrības vadīšanu un pārvaldīšanu ar varas struktūru palīdzību, radot, atbalstot vai iznīcinot šīs struktūras. Periodā, kad sabiedrība funkcionē relatīvi stabili, politika tiek realizēta caur dažādu sociālo grupu un to interešu mijiedarbību, kritiskos periodos un pārmaiņu laikos politika kļūst par sfēru, kurā notiek cīņa par varu un tās citādu sadalījumu sabiedrībā. Politika var būt vērsta uz jebkuru sabiedrības darbības sfēru (ekonomika, zinātne, kultūra), it īpaši, ja šī darbība tiek aplūkota kā varas instruments.

Izlasot vienīgi definīcijas, kļūst skaidrs, ka politika un draudzība ir atšķirīgas. Turpmāk, runājot par draudzību, domāšu tās cēlākās un patiesākās izpausmes. Pasaules laikmetu griežos, tai skaitā mūsdienās, netrūkst piemēru par ITKĀ draudzībām, atļaušos tās nosaukt tādā vārdā. Vai mazums cilvēku prot izmantot otra labvēlību, atklātību un uzticēšanos ļaunos, savtīgos nolūkos, domājot vienīgi par personīgo izdevīgumu? Protams, šādām “draudzībām” nav ilgs mūžs, jo agrāk vai vēlāk slēptie nodomi tiek atklāti - reti kurš ir tāds muļķis, kuru iespējams ilgstoši pakļaut izmantošanai. Bet par šādiem gadījumiem es, kā jau pieminēju, nerunāšu.

Draudzība, tātad, balstās uz savstarpēju mijiedarbību, turklāt tādu, kurā abi cilvēki iegūst. Ko? Pieredzi, domu apmaiņu, jaunas atziņas, izjūtas, emocijas. Par draugiem nevar kļūt cilvēki, kuriem ir savstarpējas antipātijas. Draudzības pamatā ir simpātijas, sākotnēji balstītas uz pirmajiem iespaidiem, vēlāk uz ievērotajām rakstura īpašībām, gan iegūtajām, gan iedzimtajām, kā arī uz rīcību, reakciju dažādās situācijās (bieži vien darbība pastāsta par cilvēku vairāk nekā viņš pats vai kāds viņa pazinējs spēj). Neapšaubāmi, katram piemīt rakstura un uzvedības iezīmes, kas otram var nepatikt, bet tām draudzības saišu veidošanai un uzturēšanai nevajadzētu traucēt. Draudzība ir kvalitatīva, tā cilvēku pilnveido un attīsta. Šīs mijiedarbības rezultāts ir augšupeja.

Kāda var būt mijiedarbība? Tie var būt kopīgi apmeklēti vai inscinēti pasākumi, kopīgas intereses, kopīga dažādu parādību un lietu apspriešana. Viedokļu apmaiņa par dažādām tēmām, piemēram par teātra izrādi, par notikumiem pilsētas dzīvē, par izlasīto grāmatu utt., manuprāt, ir pats nozīmīgākais draudzības elements. Šajā procesā cilvēks domā, izsaka savu nostāju, pamato, ja nepieciešams aizstāv to. Uzklausot otra domas un viedokli, tiek panākta problēmas apskatīšana citādākā gaismā, iespējama domu maiņa, to pārfrāzēšana savā apziņā, notiek domas attīstība. Šī procesa rezultāts ir neapzinātā atklāšana, pat zināma sevis pārspēšana.

Vēl viens svarīgs draudzības elements ir prasme uzklausīt otru grūtā brīdī, klusējot ļaut otram izteikties un, ja nepieciešams, sniegt padomu, savu komentāru. Lai nonāktu līdz šādai draudzības pakāpei, pirmkārt, nepieciešams laiks, otrkārt pilnīga uzticēšanās vienam pret otru un maksimāli iespējamā atklātība (cilvēks nekad nevar būt absolūti atklāts pret otru, jo nekad nav iespējams izstāstīt visu). Un vēl – “grēksūdzes” laikā nedrīkst būt piespiešanas, spēka elementu. Draudzība ir brīvprātīga, šim principam ir jāizpildās jebkurā draudzības izpausmes veidā. Nekur tālu divu cilvēku attiecības nenonāks, ja nebūs arī savstarpējas cieņas vienam pret otru. Augsti attīstītā draudzībā attiecības ir tādā līmenī, ka daudz kas tiek pateikts neverbāli – ir bijis pietiekami daudz laika un iespēju otrā ievērot sejas izteiksmes, sadzirdēt balss intonācijas, iegaumēt dažādas pozas un to visu sasaistīt ar viņa emocijām, izjūtām, noskaņojumu. Labs draugs nejautā, kā tev šodien veicās, viņš jautā – kas tevi šodien ir apbēdinājis vai iepriecinājis. Tā, uzklausot otru, vārdi bieži ir lieki, tos nemaz neizmanto, jo draugi sazinās citā, augstākā līmenī.

Draudzībai jābūt patīkamai. Bez strīdiem, protams, neiztikt, un strīdos, kā zināms, dzimst patiesība. Ar patīkamo es domāju to, ka ne vienam, ne otram nav pārākuma vai zemības izjūtas. Ne viens, ne otrs nejūtas apspiests. Draudzības mēdz būt dažādas – ir tādas, kurās ir skaidri redzams, ka viens dominē pār otru, bet attiecībās valda saskaņa. Tas nozīmē tikai vienu – katrs no šiem cilvēkiem ir atradis attiecību modeli, kas viņam ir nepieciešams, kas viņam ir īstais. Tomēr lielākoties par draugiem kļūst cilvēki, kas attiecībās jūtas līdzvērtīgi viens pret otru.

Politika, tāpat kā draudzība, ir mijiedarbība. Bet, ja draudzība ir mijiedarbība starp diviem indivīdiem, politikā mijiedarbība ir starp kādu, kas pārvalda un daudzām sociālajām, ideālistiskajām, etniskajām u.c. cilvēku grupām. Atšķirībā no draudzības, kurā saskaņa pastāv no laika gala, politikā tā aizvien tik meklēta un bieži vien tā arī netiek atrasta. Politikā, tāpat kā draudzībā, cilvēki gūst, tikai pavisam ko citu. Latvijā politiķi šobrīd gūst lielākas privilēģijas un lielākas naudas summas, nekā vienkāršie valsts iedzīvotāji. Viņi gūst arī stresu, un no tā izrietošās sekas - nervu darbības traucējumus, citas slimības un pārējo, tai skaitā pat ģimenes sabrukumu. Pārējā sabiedrība no politikas lielākoties gūst tikai vilšanos, ticības zudumu, jaunus solījumus un kārtējās problēmas, ko izraisa pabalstu samazināšana vai atņemšana jaunu likumu kārtībā.

Lai darbotos politikā, simpātijas politiķu starpā nav nepieciešamas, politika var pastāvēt arī bez tām. Politikā atklātība un darudzība netiek augstu vērtēta, drīzāk otrādi – jo vairāk var noslēpt, jo labāk. Vai tad pretējās nometnes pārstāvim jāzina mūsu stratēģija un idejas kādā jautājumā? Nē, jo citādi viņi mūs var apsteigt.

Politika nav iedomājama bez varas, tās sadalījuma un cīņas par to. Ja ir cīņa, tad ir slepeni nodomi, slēpjamas stratēģijas, godkāres un varaskāres izraisīta rīcība. Politiķiem, protams, var būt skaists mērķis – celt tautas labklājību, uzlabot situāciju valstī utt., bet primārie tomēr būs personīgie mērķi. Ja ir vara, tā neizbēgami ir saistīta ar korupciju un pašlabuma gūšanu. Skaidrs ir tas, ka par politiķiem (līdz ar to varas īpašniekiem) necenšas kļūt cilvēki, kam kādā apziņas stūrītī nav tieksmes uz personīgā labuma gūšanu, kā politiķi grib izvirzīties tie cilvēki, kas šim uzdevumam drīzāk ir nepiemēroti, bet kas vienkārši grib valdīt. Vara ir bīstama. Tā nes vajadzīgos augļus tikai tad, ja tiek izmantota ārkārtīgi saprātīgi. Varu secināt tikai to, ka draudzības ietvaros tiek sekmēta cēlu un pizitīvu rakstura iezīmju attīstīšana, bet politika veicina negatīvā vairošanos cilvēkā. Nevienam nav noslēpums, ka politika ir “netīra”, nezinām vienīgi, cik. Mēs, parastie cilvēki, nekad neuzzināsim to, kas izrunāts un izdomāts varas gaiteņos, kas sastrādāts politikas aizkulisēs un cik lielā mērā tas ir ietekmējis, var ietekmēt vai ietekmēs mūsu dzīves.

Draudzībā pēc varas netiecas, draudzībā necenšas par visām varītēm gūt pārsvaru pār otru. Draudzība nav sacensība, politika ir.

Politikā, tāpat kā draudzībā, ir nepieciešama spēja uzklausīt cita viedokli, spēja tajā iedziļināties, analizēt, neiztikt arī bez savu uzskatu pamatotas aizstāvēšanas. Arī politikā bieži vien tiek sasniegts nesasniedzamais, tā sacīt, no divi plus divi uztaisa pieci. Tā nereti ir visiem vairāk vai mazāk izdevīgu kompromisu sasniegšana. Kompromiss ir vienošanās, kurā katrai pusei nākas kaut ko zaudēt, no kaut kā atteikties. Draudzībā kompromisa situācijas sastopamas daudz retāk, tā tomēr vērsta uz to, ka draugi iegūst, nevis atsakās vai zaudē kaut ko.

Politika bieži vien ir izlikšanās, teātris. Ar kaut kā darīšanu tiek maskēta nekā nedarīšana. Politikā bieži vien daudz kas ir atkarīgs no tā, cik labi kāds indivīds prot spēlēt teātri. Piemēram, vēlēšanās. Vai arī izlocoties no kādas kutelīgas situācijas, šaubīgu darījumu un gadījumu izskaidrošanā. Draudzībā, turpretī, izlikšanās ir nepieļaujama. Ja tā tomēr iezagusies, tā ir kā bumba ar laika degli, kas var neparedzēti uzsprāgt un sabombardēt jau drūpošo draudzību nekad vairs nesalasāmās driskās.

Draudzība ir intīma, politikai jābūt atklātai, neslēptai, visiem pārredzamai un pieejamai. Tas dzīvē nerealizējas, jo ir pietiekami daudz slēptu motīvu, slēptu darbību, nomaskētu darījumu. Politika var kaitēt sabiedrības locekļiem, ja tā kļūst necaurredzama, draudzībā gluzī pretēji - saikņu un noslēpumu atklāšana plašākai sabiedrībai var kaitēt kādam no abiem draugiem.

Cilvēks ir sabiedrības būtne. Viņs nebvar dzīvot ne bez draudzības, ne bez politikas, tās abas ir nepieciešamas. Rādās tikai, ka draudzība un uzskati par to laikmetu griežos ir mazāk mainījušies nekā politika un tās izpausmes, realizācija. Kas gan ir vērtīgāks?

Izmantotā literatūra.

Ideju vārdnīca Rīga, Zvaigzne ABC; 1999

Kons I. Draudzība Rīga, Avots; 1983

Философский Энцыклопедический словарь, Москва, 1999

Современный философский словарь, Москва, 1996