Izspiešanas jēdziens ir izveidots jaunākās tiesībās no Romiešu concussio. Sākumā concussio nozīmēja nelikumīgu piespiešanu izdot lietu. Ar izdošanas elementu šī primitīvā izspiešanas konstrukcija atšķīrās no zādzības, ar kuru arvien saistījās priekšstats par paņemšanu. Samērā agri virsroku tomēr guva izspiešanas plašāka izpratne, proti, ka izspiešana ir uzskatāma par nelikumīgu piespiešanu piekāpties attiecībā uz visādiem mantiskiem labumiem.[1]
183. pants, kas paredz atbildību par
izspiešanu ir iekļauts krimināllikuma (turpmāk – KL) XVIII nodaļā “Noziedzīgi
nodarījumi pret īpašumu”. Šajā nodaļā iekļauti tikai nodarījumi, kuri tieši
apdraud īpašuma intereses, lai gan arī citās KL sevišķās daļas nodaļās ir
normas, kurās paredzēti bistami nodarījumi pret tiesībām uz īpašumu. Tie ir
tīši vai aiz neuzmanības izdarīti nodarījumi, kas apdraud mantas īpašnieka
valdījuma vai lietojuma tiesības, vai tiesības brīvi rīkoties ar savu mantu, un
šo nodarījumu dēļ cietušajam tiek nodarīts mantisks kaitējums.
Latvijas Republikas
krimināllikuma 183. pantā ir teikts, ka izspeišana ir: Pieprasījums bez
tiesiska pamata atdot mantu vai tiesības uz mantu vai izdarīt kādas mantiska
rakstura darbības, piedraudot ar vardarbību cietušajam vai viņa tuviniekiem[i],
piedraudot[ii]
izpaust apkaunojošas ziņas par cietušo vai viņa tuviniekiem, piedraudot
iznīcināt viņu mantu vai radīt viņiem citus būtisku kaitējumu.
Izspiešanu kvalifičejoši apstākļi ir ,ja izspiešana ir izdarīta atkārtoti,
vai ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja tā
izdarīta, lietojot vardarbību, ieročus vai sprākstošas vielas.[2]
Izspiešanas priekšmets ir ne tikai manta, bet arī tiesības uz mantu, kas,
ietvertas noteiktā dakumentā, dod iespēju tā turētājam saņemt zināmas vērtības
vai citu labumu (piemēram, pieprasījums noformēt dāvinājuma līgumu,
pieprasījums noformēt izspiedēju par cietušā mantinieku u.c.). Pieprasījums
izpildīt noteikta mantiska rakstura darbību var izpausties kā pieprasīšana bez
atlīdzības veikt, piemēram, automašīnas remontu, uzcelt garāžu u.tml.
Vardarbības draudus var izteikt jebkurā veidā – gan mutiski, gan rakstiski,
kā tieši, tā pastarpināti ar citas personas vai ar komunikācijas līdzekļu
starniecību u.tml. Draudiem jābūt reāliem, bet to realizācijai pietiekami
bīstami jāapdraud cietušā vai viņa tuvinieku dzīvība vai jānodara kaitējums
viņu veselībai.
Vardarbības draudi, izdarot izspiešanu, jānorobežo no draudiem lietot
vardarbību, kas izteikti mantas laupīšanas gadījumā. Pēc sava rakstura
izspiešanas draudi ir saistīti ar nosacījumu, ka tie tiks izpildīti,
izbeidzoties vainīgā noteiktam laikam, ja cietušais neizpildīs izvirzītās
prasības. Laupīšanas gadījumā vainīgais draud lietot vardarbību nekavējoties ,
nolūkā tūlīt paralizēt cietušā gribu pretoties vai arī pārvarēt viņa pretošanos
un tūlīt arī iegūt mantu vai paturēt vardarbīgi iegūto mantu. Izspešanas
gadījumā mantas iegūšanas brīdi pēc vardarbības pielietojuma draudiem vainīgais
atliek uz noteiktu vēlāku laiku. Tāda ir pati galvenā atšķirība starp
izspiešanu un laupīšanu, ja cietušā griba tiek pārvarēta ar vardarbības draudu
palīdzību. Tomēr jāievēro, ka gadījumos, kad pēc izteiktajiem draudiem un to
ietekmē cietušais atrodas draudētāja nepārtrauktā uzraudzībā lidz mantas
iegūšanas brīdim, vainīgā darbības jākvalificē kā laupīšana.
Vai ziņas par cietušo vai viņa tuviniekiem, pie kam tās var būt kā
atbilstošas īstenībai, tā arī izdomātas, ir patiešām apkaunojošas, jāvērtē gan
pēc izspiedēja uztveres, gan pēc cietušā vērtējuma. Izspedējam tas ir līdzeklis
mantas prettiesiskai ieguvei, psihiski iedarbojoties uz cietušo. Ziņas, ko
cietušais vai viņa tuvinieks vēlas saglabāt slepenībā, var izpaust tūlīt,
piemēram, telefoniski kādai zināmai personai, vai arī nākotnē.
Arī piedraudējums iznīcināt cietušā vai viņa tuvinieku mantu var būt kā
tūlīt realizējams, tā arī vēlāk izpildāms. Ja Piedraudējuma laikā manta tiek
iznīcināta vai bojāta, vainīgā darbības jākvalificē kā nodarījumu kopība –
izspiešana un mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana (KL 185. pants).
Cita kaitējuma nodaŗīšana cietušajam vai viņa tuviniekam var izpausties kā
ikviens materiāls vai morāls kaitējums, kas būtiski aizskar cietušā vai viņa
tuvinieku intereses.
Izspiešana kā noziegums ir pabeigts brīdī, kad vainīgais bez tiesiska
pamata pieprasa no cietušā mantu, tiesības uz mantu vai izdarīt noteiktas
mantiska rakstura darbības, piedraudot pieprasījuma neizpildīšanas gadījumā
izspiedēja noteiktajā laikā nodarīt attiecīgo kaitējumu neatkarīgi no tā, vai
pieprasītais labums ir iegūts vai nav iegūts.
No iepriekš minētā nepārprotami izriet, ka izspiešana ir mantkārīga
rakstura noziegums.
Lai gan ir daudz kopīgu iezīmju ar mantas nolaupīšanu – vienots objekts un
priekšmets, izņemot īpašumtiesiska rakstura darbības, tiešs nodoms, mantkārīgas
ievirzes, tāda pati aktīvo darbību motivācija, neiespējamība pastrādāt šo
noziegumu ar bezdarbību, - izspiešanu ne pilnā mērā aptver zādzības vispārīgā
jēdziena pazīmes.
Izspiešanas sastāvā acīmredzot pats galvenais ir – brīdis, kad notiek
nelikumīga reālas mantas iegūšana, ja tas vispār notiks nākotnē. Laika ziņā tas
būtiski atrauts no brīža, kad izspiedējs pastrādājis savas noziedzīgās
darbības.
Izspiešanai bez pamatobjekta – īpašumtiesiskajām attiecībām – otrs obligāts
objekts ir persona, bet, ja tā savienota ar viziskas vardarbības pielietošanu,
arī cilvēka veselība.
Tas, ka vardarbīgai
izspiešanai ir divi objekti, paaugstina tās sabiedriskās bīstamības pakāpi.
Tādu vērtējumu ir devis arī likumdevējs, noteiktdams par izspiešanu organizētā
grupā pie kvalificējošiem apstākļiem brīvības atņemšanu no desmit līdz
piecpadsmitgadiem, konfiscējot mantu, un ar policijas kontroli uz laiku līdz
trim gadiem.
Sakarā ar tādu izspiešanas objektīvās pazīmes analīzi kā apdraudējuma
objekts ir sevišķi jāizceļ, ka īpašumam ir noteikta naturāla (fiziskā) substance:
tas vienmēr ir ar jutakļiem uztverams materiālās pasaules priekšmets, kam ir
vērtība vai tas ir vispārējas vērtības ekvivalents, kurš izteikts naudā.
Tiesības uz īpašumu ir īpašnieka vai tā pilnvaroto personu tiesības valdīt,
lietot vai rīkoties ar materiālās pasaules priekšmetiem naudas - preču veidā.
Tiesības uz īpašumu nostiprinātas noteiktos dokumentos, bet pašas par sevi
tās kļūst par fiziski priekšmetisku kategoriju. Tāpēc šādas tiesības, kā arī
“mantiska rakstura darbības” nav īpašuma veids vai forma. Šis apstāklis iegūst
īpašu nozīmi, norobežojot izspiešanu no laupīšanas.
Nedrīkst neņemt vērā arī to, ka pilnīgi dažādu nozieguma priekšmetu
“īpašums” un “tiesības uz īpašumu” nodalīšana var radīt nevienādību tiesību
piemērošanas praksē, kvalificējot vardarbīgu laupīšanu un izspiešanu.
Praksē var sastapties ar tādiem īpašuma tiesību nodošanas veidiem kā
nepamatotas parādzīmes izraksīšana, fiktīva piespiedu ieskaitīšana dažādu
komercstruktūru dibinātāju sastāvā ar nolūku turpmāk gūt ienākumus no peļņas
u.c.[3]
No objektīvās puses izspiešana izpaužas ar pieprasījumu nodot noziedzniekam
īpašuma tiesības uz īpašumu vai izdarīt viņa vai viņa norādītu personu labā
kaut kādas mantiska rakstura darbības, kas vērsts pret īpašnieku vai mantisku
labumu valdītāju un apvienot ar vardarbības pielietošanas piedraudējumu vai
mantas iznīcināšanu vai bojāšanu, kā arī piedraudējumu izplatīt ziņas , apkauno
cietušo vai viņa tuviniekus, vai nodarīt cietušajam citu kaitējumu.
Šajā sakarībā jāatzīmē Augstākās tiesas plēnuma 1994. gada
19. decembra lēmums Nr. 7 “Par likumu piemērošanu lietās par svešas
mantas apdraudējumiem, izdarot zādzību vai laupīšanu”. 15. punktā tika
izskaidrots, ka draudi, kas raksturīgi izspiešanai, ir saistīti ar nosacījumu,
ka tie tiks realizēti, kad izbeigsies vainīgā noteiktais termiņš, ja cietušais
nebūs izpildījis viņam izvirzītās prasības, izņemot gadījumus, kad cietušais
atrodas vainīgās personas nepārtrauktā uzraudzībā.
“Vērst tiesu uzmanību uz to, ka nepieciešams stingri norobežot draudus lietot
vardarbību, kas izteikti, izdarot laupīšanu (Latvijas KK 141.pants)[4]
vai zādzību (Latvijas KK 139. pants)[5],
no draudiem, kas lietoti, lai izdarītu Latvijas KK143[6]. pantā
paredzēto izspiešanu. Pie tam jāņem vērā, ka draudi, kas saistīti ar
pieprasījumu atdot mantu, atšķiras no draudiem, kuri saistīti ar svešas mantas
nolaupīšanu, izdarot zādzību vai laupīšanu. Draudi, kas raksturīgi izspiešanai,
ir saistīti ar nosacījumu, ka tie tiks realizēti, kad beigsies vainīgā
noteiktais termiņš, ja cietušais nebūs izpildījis viņam izvirzītās prasības,
izņemot gadījumus, kad cietušais atrodas vainīgās personas nepārtrauktā
uzraudzībā.[7]
Izspiešanas pamatsastāva ojektīvo pazīmju ietvaros – 183. panta
1. daļā – fiziskās vardarbības pielietošanas draudu īpatnība izpaužas
tādejādi, ka tie, pirmkārt, pieļauj jebkuras smaguma pakāpes miesas bojājumu
nodarīšanu un, otrkārt, parasti vērsti nākotnē. Taču, apvienoti ar pieprasījumu
nodot tiesības uz īpašumu vai veikt kādas mantiska rakstura darbības, draudi
var būt arī nepārprotami, tas ir, saturēt viennozīmīgi izteiktu nodomu realizēt
tos nekavējoties pašā pretenzijas pielietošanas brīdī, ja cietušais nepiekritīs
to apmierināt. Arī draudi iznīcināt vai sabojāt mantu, kas pieder cietušajam
vai tā tuviniekam, pēc sava rakstura var būt vērsti kā nākotnē, tā arī saturēt
tūlītējas īstenošanas bīstamību. Šāda iebaidīšana netuvina izspiešanu jebkādā
kopsakarībā ar svešas mantas nolaupīšanu un tāpēc tā paliek izspiešanas
nozieguma pzīmju ietvaros. Protams, ja draudi tiek īstenoti, nodarījums ir
papildus kvalificējams pēc attiecīgas KL 185. panta daļas.
Izspiešana, piedraudot izpaust apkaunojošas ziņas par cietušo vai viņa
tuviniekiem pēc būtības ir šantāža’. Tā ir iebaidīšana darīt zināmu trešām
personām jebkuru informāciju – melīgu vai patiesu, bet noteikti apkaunojoša
rakstura, kuru cietušais ir ieinteresēts saglabāt slepenībā. Vai ziņas ir tādas
un cik lielā mērā to izpaušana var kaitēt cietušā vai tā tuvinieku interesēm,
pilnībā atkarīgs no tās personas, pret kuru izspiedējs vērš attiecīgas prasības
, vērtējuma un subjektīvās attieksmes pret tām. Tāpēc tiesai nav jāizmeklē, cik
lielā mērā ziņas, ar kuru izpaušanu draudējis izspiedējs, bijušas melīgas vai
patiesas un ojektīvi varējušas apkaunot cietušo vai tā tuviniekus. Līdztekus
tam, ja par cietušo vai viņa tuviniekiem faktiski izplatītas apzināti
apmelojošas vai aizskarošas ziņas, nodarījums, ja tam ir pamats, būtu
kvalificējams pēc kopības ar KL 156.; 157. vai 158. pantu.
Kas attiecas uz draudiem izplatīt ziņas, kuras var nodarīt citu kaitējumu
cietušajam vai viņa tuviniekiem, tad to saturs var būt visdažādākais, piemēram,
komercnoslēpuma izpaušana, ražošanas tehnoloģiju noslēpumi, kritisks
finansiālais stāvoklis utt. Svarīgi atzīmēt, ka par šāda kaitējuma nozīmīgumu
var izlemt tikai cietušais.
Krimināllikuma 183. panta 2. daļā kriminālatbildība paredzēta
nevien par izspiešanu, kas izdarīta atkārtoti vai personu grupā pēc
iepriekšējas vienošanās, bet arī gadījumos, ja tā izdarīta, lietojot vardarbību
šaujamieročus vai sprāgstvielas. Tā rezultātā var rasties problēmas, kā nošķirt
izspiešanu no laupīšanas, jo, papildinot izspiešanas nozieguma sastāvu ar
kvalificējošu pazīmi – lietojot vardarbību, šujamieročus vai sprāgstvielas –
tas tuvinās mantas nolaupīšanas nozieguma sastāvam.
Likuma izpratnē vardarbības jēdziena izskaidrojums ir dots Augstākās tiesas
plēnuma lēmuma 1994. gada 19. decembra lēmumā Nr. 7 “Par likuma
piemērošanu lietās par svešas mantas apdraudējumiem, izdarot zādzību vai
laupīšanu” un, acīmredzot, tas pats ir attiecināms uz izspiešanu.
Domājams, ka arī šeit ir jāvadās no tā, kad reāli notiek mantas iegūšana.
Kā jau iepriekšminēts, laika ziņā tam jābūt atrautam no brīža, kad izspiedējs
pastrādājis savas noziedzīgās darbības. Šajā gadījumā – vardarbību. Laupīšanas
gadījumā vardarbība tiek lietota, lai paralizētu cietušā gribu pretoties un
atņemtu viņam mantu. Tā viņam tiek izņemta, neņemot vērā cietušā gribu.
Izspiešanas gadījumā mantas atdošana tomēr zināmā mērā ir cietušā gribas akts,
jo viņam ir dots laiks, kurā var izvērtēt pieprasījumu. Ja vardarbība ir
īstenota, lai īpašumu iegūtu nākotnē, nevis tās realizēšanas brīdī, nodarījums
kvalificējams pēc KL panta par izspiešanu, t.i. KL 183. panta
2. daļas. Taču praksē, es uzskatu, nereti var būt jauktas situācijas.
Piemēram, izspiedējs, reāli pielietojot vardarbību, kopā ar prasību nodot viņam
nākotnē noteiktu naudas summu jau tajā pašā brīdī pieprasa nodot viņam citu
īpašumu, ko cietušais, fiziskas vardarbības ietekmē, arī izdara. Šādas darbības
veido izspiešanas un zādzības vai laupīšanas kopību, atkarībā no vardarbības
pakāpes. Iespējama arī cita patstāvīgu noziedzīgu darbību secība: noziedznieks,
izdarīdams laupīšanu, pielietojot vardarbību, neapmierinās ar nolaupītā apmēru
un izsaka prasību, apvienotu ar draudiem un vardarbību, papildus nodot viņam
nākotnē naudas summu.
Juridiskajā literatūrā vairāki autori izteikuši viedokli, ka papildu
kvalifikācija atbilstoši pantiem, kuros paredzēta atbildība par noziegumiem
pret personu ar vardarbību saistītas izspiešanas gadījumā, nav nepieciešama arī
tad, ja cietušajam nodarīti smagi miesas bojājumi (KL 125. pants).
Vienīgais arguments tam varētu būt apstāklis, ka sankcija, kāda paredzēta par
tīšu smagu miesas bojājumu nodarīšanu (KL 125. Panta 1.un 2. daļa),
ir mīkstāka, nekā par izspiešanu kvalificējošos apstākļos.
Tomēr, iepriekšminēto viedokli var arī apstrīdēt. Atbildība par tīšu smagu
miesas bojājumu nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ ir bijis iemesls
cietušā nāvei (KL 125. panta 3. daļa), ir smagāks, jo brīvības
atņemšana te paredzēta līdz piecpadsmit gadiem. Turpretim par izspiešanu pie
kvalificējošiem apstākļiem (KL 183. pants 2. daļa) maksimālais sods
noteikts tikai līdz divpadsmit gadiem. Pēc Augstākās tiesas Senāta
Krimināllietu departamenta ieskata, gadījumā, ja ir izspiešanas laikā ir
nodarīti smagi miesas bojājumi, vainīgā darbības ir kvalificējamas gan pēc KL
183. panta 2. daļas, gan pēc attiecīgas 125. panta daļas).
No minētā panta otrās daļas kvalificējošā apstākļa – izspiešana,
pielietojot vardarbību – trešajā daļā atsevišķi izdalīta vardarbība, kas
saistīta ar smaga miesas bojājuma nodarīšanu vai citām smagām sekām. Tātad, ja
izspiešana organizētā grupā saistīta ar smagu miesas bojājumu nodarīšanu,
likumdevējs ir uzsvēris, ka šādā gadījumā nodarījums ir kvalificējams tikai pēc
KL 184. panta 3. daļas, attiecīgi nosakot lielāku maksimālo brīvības
atņemšanas sodu. Šāda izņēmuma nav KL 183. pantā. Līdz ar to jāatzīst, ka
fizisku sāpju nodarīšana izspiešanas laikā vai vēlāk, kā arī vieglu vai vidēji
smagu miesas bojājumu nodarīšana ietverta kvalificējošā pazīmē – vardarbībā,
sakarā ar ko papildu kvalifikācija nav nepieciešama, bet, ja nodarīti smagi
miesas bojājumi, tad nodarījums kvalificējams pēc nozieguma kopības. Attiecībā
uz KL 183. panta 2. daļā norādīto kvalificējošo apstākli – izspiešna,
lietojot šaujamieročus vai sprāgstvielas – Augstākās tiesas plēnums ir devis
izskaidrojumu 1997. gada 2. jūnija lēmumā Nr. 5 “Par tiesu
praksi krimināllietās par neatļautām darbībām ar ieročiem, munīciju, sprāgstvielām
un speciāliem līdzekļiem”. Lēmuma 9. punktā konkrēti norādīts, ka Latvijas
KL 143. panta 1. daļas izprantē par šaujamieroča vai sprāgstievielu
lietošanu jāuzskata ne tikai spridzināšana vai šāviena izdarīšana, bet arī
vainīgās personas izteikta vai demonstrēta gatavība lietot šos priekšmetus
(vielas) tiem paredzētajā veidā. Tādad stājoties spēkā jaunajam krimināllikumam
tas attiecas uz KL 183. panta 2. daļu.
Pastāv jautājums – vai ķīlnieka sagrābšana aiz mantkārīgām tieksmēm, ja tā
saistīta ar izspiešanu, kvalificējama pēc noziegumu kopības, t.i. pēc KL
183. panta un 154. panta. Vadoties pēc tā, ka 154. pants ir
ievietots KL XV nodaļā “Noziedzīgi nodarījumi pret personas brīvību, godu un
cieņu”, jāatzīst, ka tiešais nozieguma objekts ir personu veselība un dzīvība,
kā arī brīvība, bet kā papildu objekts varbūt arī sabiedriskā drošība. Par
ķīlnieku sagrābšanas brīvības atņemšana nav mērķis, bat līdzeklis, lai
noziedznieks sasniegtu savu mērķi. Parasti tie ir saistīti ar vēlēšanos pamest
valsti, panākt noteiktu lēmumu atcelšanu, atbrīvot apciettinātos u.tml. Lai
sasniegtu šos mērķus, pats sagrābšanas fakts un izteiktās prasības netiek
slēptas, bet gan tās tiek izteiktas atklāti, publiski, nereti ar vēlmi piedot
tām plašu politisku rezonansi. Brīvības atņemšanas gadījumā un vēl jo vairāk,
ja tam ir mantkārīgs raksturs, vainīgais nav ieinteresēts publiskumā, darīt to
zināmu plašākai sabiedrībai.
Rezumējot, lai pareizi atšķirtu izspiešanu no zādzības un laupīšanas,
vēlreiz jāuzsver:
1.
Ja pie atklātas zādzības vai
laupīšanas vardarbība kalpo kā tiešs līdzeklis īpašuma iegūšanai vai tā
paturēšanai pēc iegūšasnas, tad pie izspiešanas vardarbība pastiprina
nelikumīgo prasību nodot īpašumu, kalpo kā līdzeklis cietušā gribas apspiešanai
un viņa piespiešanai izspiedēja prasību izpildīšanai. Pie atklātās zādzības vai
laupīšanas mantas iegūšana notiek vienlaicīgi ar vardarbības pielietošanu, bet
izspiešanas gadījumā vainīgā nodoms ir virzīts uz pieprasītā īpašuma iegūšanu
nākotnē no cietušā, kurš, kaut arī piespiedu kārtā, bet pats nodod to
vainīgajam vai personām, kuru vārdā rīkojies izspiedējs. Gadījumos, kad
izspiešana saistīta ar tiešu īpašuma izņemšanu no cietušā, tā pārtopžādzībā vai
laupīšanā un jākvalificē atbiltoši šīm kriminālkodeksa normām.
2.
Ja izspiešanas laikā ir
nodarīti smagi miesas bojājumi, vainīgā darbības ir kvalificējamas gan pēc KL
183. panta 2. daļas, gan pēc KL 125. panta attiecīgās daļas.
3.
Izspiešanas gadījumā, ja tā
saistīta ar nelikumīgu personas brīvības atņemšanu, nodarījumi jākvalificē pēc
noziegumu kopības – kā pēc KL 183. panta, tā arī pēc 154. panta.
4.
Lai norobežotu izspiešanu, kas
saistīta ar nelikumīgu brīvības atņemšanu, no ķīlnieku sagrābšanas, svarīgi
noskaidrot vainīgā motīvus un to, cik publiski un atklāti izteikts
pieprasījums, kas ir noteikums ķīlnieku atbrīvošanai.
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS
SARAKSTS.
1.
Latvijas Republikas
Krimināllikums. Pieņemts 1998. gada 17. jūnijā.
2.
U. Krastiņš;
V. Liholaja; A. Niedre. Krimināltiesības. Rīga 1999. gads.
3.
P. Mincs Krimināltiesības,
Sevišķā daļa. - Rīga 1939.gads.
4.
P. Gruziņš Tiesu prakse un
problēmas krimināllietās par izspiešanu. Juristu Žurnāls 1998.gads. Nr. 7.
5.
Augstākās tiesas plēnuma
lēmums”Par likuma piemērošanu lietās par svešas mantas apdraudējumiem, izdarot
zādzību vai laupīšanu. 1994. gada 19. decembra lēmums Nr 7
[1]
P.Mircs.Krimināltiesības .Sevišķā daļa.-Rīga,1939.g.321.lpp.
[2] LR
Krimināllikums.Pieņemts 1998.gada 17.jūnijā.
[3]
P.Gruziņš. Tiesu prakse un problēmas krimināllietās par izspiešanu. Juristu
Žurnāls,1998.gads.No.7.
[4] Latvijas
KL 176.pants.
[5] Latvijas
KL 175.pants.
[6] Latvijas
KL 183.panta.
[7] “Par
likumu piemērošanu lietās par svešas mantas apdraudējumiem , izdarot zādzību
vai laupīšanu” 1994.gada 19.decembra Latvijas Republikas Augstākās Tiesas
Plēnuma lēmums Nr. 7.
[i] Tiesu praksē tiek atzīts ,
ka par cietušā tuviniekiem atzīstami
ne tikai ģimenes locekļi – bērni , tostarp arī adoptētie , vecāki , adoptētāji
, brāļi un māsas , vectēvs un vecāmāte , mazbērni , kā arī laulatais , bet arī
citas personas , kurām ir dārga cietušā dzīvība un veselība , piemēram , līgava
, brālēns , svainis u.tml.Par orientieri šeit kalpo Augstākās tiesas plēnuma
1992.gada 24.februāra lēmuma Nr.1 “Par krimināllikumu piemērošanu lietās par
tīšām slepkavībām” 7.punkta 1996.gada 27.decebra redakcijā dotais
izskaidrojums.
[ii] Likuma izpratnē ar to
saprotam psihisku vardarbību kā līdzekli , kas rosina izpildīt izteikto
prasību. Tiem jābūt patiesiem un reāliem , t.i. – cietušajam tas jāuztver kā
pilnīgi īstenojams. Tikai tāda iebaidīšana var viņu psiholoģiski ietekmēt un
motivēt pieprasīto uzvedību izspiedēja labā. Draudu adresāts var būt kā pats
cietušais , pret kuru vērsta prasība , tā arī , kā likumā teikts , viņa
tuvinieki.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru