pirmdiena, 2012. gada 19. marts

Romiešu tiesības


Ievads.

Izvēlēties aplūkot  romiešu tiesību attīstību un to pārņemšanu Latvijā mani pamudināja tas, ka iepazīstoties ar tiesību vēsturiskās attīstības gaitu es secināju, ka ļoti lielu un nepārvērtējamu iespaidu uz  tiesību attīstības gaitu ir atstājušas senās romiešu tiesības, kuras gan Eiropas, gan Latvijas tiesībām ir devušas  galvenos pamatus un idejas.

Senās Romas valsts veidošanās.

Aptuveni 1000 gadus pirms mūsu ēras uz pakalniem pie Tibras upes latīņu zemnieki un gani ir sākuši veidot savas apmetnes.Drīzumā ar apkašzemes kanālu palīdzību tika nosusināti purvāji starp pakalniem. Šīs apmetnes auga un attīstijās, un ap 8 gs.p.m.ē. tās apvienojās. Apkārt šīm apmetnēm tika uzcelts aizsargmūris, Kapitolija pakalnā atradās valdnieka pils, dieva Jupitera templis, tirgus un tautas sapulču laukums.
Roma, kas mūsdienās ir Itālijas galvaspilsēta, tās pasatāvēšanas sākumā bija arī valsts, kuras plašās teritorijas un valdījumi pletās no Atlantijas okeāna līdz Melnajai jūrai, no Ziemeļāfrikas līdz Britānijai.
Par paša Romas vārda rašanos ir vairākas versijas. Izplatītākā leģenda ir, ka Romu ir dibinājis Romuls, kurš dusmu lēkmē par savas pilsētas teritorijas pārkāpumu bija nogalinājis savu brāli Remu. Tomēr šai versijai ir arī savi pretinieki.·
49 g.p.m.ē. par Romas galvu kļuva Jūlijs Cēzars. Savu popularitāti viņš ieguva ar to, ka sāka rīkot tautas svētkus bez maksas. Savā valdīšanas laikā Jūlijs Cēzars ieņēma vairākus svarīgus valsts amatus, ieskaitot konsula amatu. Viņa rīcībā tika nodota viena no armijām, ar kuru viņš iekaroja Galliju, divreiz iebruka Anglijā. Kad senāts, baidīdamies no varas, ko iegūst Cēzars, pavēlēja tam atstāt armiju, Cēzars ar armiju devās uz Romu. Pretī viņam stājās Pompejs Lielais, kurš tika sakauts un nogalināts.45 g.p.m.ē.  Cēzars kļūst par diktatoru. Sazvērestībā senātā, ko vadīja Marks Bruts un Gajs Kasija,44.g Cēzars tika nogalināts. Pēc šī atentāta izcēlās pilsoņu karš, kura rezultātā Cēzara pieņemtais dēls Augusts Oktaviāns nodibina Romas impēriju.
Arī ģeogrāfiskie apstākļi bija ļoti labvēlīgi tam, lai Romas pilsētvalsts izceltos Apenīnu pussalas rietumu daļā.
Tibras upe līdz pašai Romai bija kuģojama, bija ļoti labvēlīgi apstākļi zemkopībai un lopkopībai.
Romas valsts attīstību var iedalīt trijos posmos:
q  Romas valsts veidošanās jeb Ķēniņu laikmets(VIII-V gs.p.m.ē.)
q  Republikas posms (IV-I gs.p.m.ē.)
q  Monarhijas laikmets ( 27 g.p.m.ē.- mūsu ēras 476 gads)


Romiešu tiesību rašanās un attīstība sākuma periodā.

Pēc leģendas Romu sākuma periodā ir pārvaldījuši septiņi valdnieki – reges - Romuls, Numa Pompijs, Tulls Hostīlijs, Anks Mārcijs, Tarkvīnijs Vecākais, Servijs Tullijs un Tarkvīnijs Lepnais. Tomēr pēc Romas vēsturnieka Tita Livija domām vēsturiski “pierādāmas” personas bija Tarkvīnijs Vecākais, Servijs Tullijs un Tarkvīnijs Lepnais(Tarquinius Superbus).
Romas sociālo iekārtu raksturo cilvēku tiesiskā un faktiskā nevienlīdzība, jo pastāvēja tikai divas kategorijas -vergi un brīvie(Patricieši un plebeji)·
Pašā agrīnajā -ķēniņu laikmetā -vēl nebija tiesību normas. Tiesiskās attiecības tika balstītas galvenokārt uz paražām. Tāpat raksturīgi bija konfliktus un strīdus risināt patvarīgi un asinsatriebības ceļā.[1]
Uz paražām, tātad arī uz tiesībām, liela ietekme bija reliģijai. Jebkuras neizprotamas parādības tika skaidrotas kā Dieva griba.
Ļoti lielu ietekmi uz romiešu tiesību attīstību atstāja Servija Tullija reformas, kuru galvenie atbalstītāji bija plebeji.
Plebeju skaits nepārtraukti un strauji auga, tie sāka ieņemt aizvien nozīmīgāku vietu Romas sabiedrības dzīvē. Servijs Tullijs iekļāva plebejus  Romas tautas-Populus Romanum-sastāvā.Otra svarīga šīs reformas pazīme ir jauns tiesību un pienākumu kritērijs -manta un īpašums. Brīvie Romas iedzīvotāji tika sadalīti klasēs jeb kategorijās pēc mantiskā cenza. Sanāca piecas klases un sestā, vistrūcīgākie, kuri nodokļus nemaksāja, bet kuriem bija tikai bērni –proles Ar šo sadalījumu tad arī izveidojās divi galvenie pienākumi -nodokļu maksāšana un dienests armijā. Vēl viens būtisks reformas moments ir Romas teritorijas sadalīšana trībās(lat. Tribus
Tika izveidota jauna tautas sapulce-centūriju sapulce, kurā par jebkuru lēmumu balsoja ne vairs individuāli, bet centūrijas, kur katrai centūrijai bija viena balss. Šie centūriju sapulces lēmumi bija ar likuma spēku.
509.g.p.m.ē. Romā tiek gāzts Tarkvīnijs Lepnais un izraidīts no Romas. Tarkvīnija vietā tika ievēlēti divi konsuli, un no šī brīža Roma kļuva par republiku.




Romiešu privāto tiesību raksturojums.

Roma cilvēcei ir devusi nenovērtējamu ieguldījumu tiesību sistēmu attīstībā -romiešu civiltiesības.
Romiešu civiltiesības ir atstājušas milzīgu iespaidu uz visu Rietumeiropas tiesiskās domas tālāku attīstību. Sevišķi spilgti tas ir redzams Vācijas piemērā, kur romiešu civiltiesības tika pārņemtas pilnībā un bija spēkā līdz pat 1900. Gadam.
Romas saimnieciskā  un politiskā dzīve, jaunu teritoriju pakļaušana un to sasniegumi tiesību jomā bija par pamatu romiešu civiltiesību attīstībai. Mūsu ēras I-II gs. romiešu tiesības tiek uzskatītas par augstāko punktu. Tajā laikā ļoti aktīvi sāka  darboties tiesību zinātnieki un jurisprudence kļuva par kultūras sastāvdaļu. Plaši tika studēti Grieķu filozofu darbi, kas ļāva izstrādāt loģisku tiesību sistēmu.
Ļoti daudzi civiltiesību principi, kuri vēlāk ir iestrādāti vairāku valstu likumos, ir formulēti tieši romiešu klasiskajās tiesībās. Tiesiskie institūti un skaidrie formulējumi ir spēkā vēl joprojām.


q  Romiešu tiesību avoti.
Tiesību vēsturē par tiesību avotiem sauc katru faktu, kas liecina par kādu tiesību normu, agrāko likumu un sabiedrības dzīvi.[2]
Romiešu civiltiesībām ir ļoti daudzi tiesību avoti. Tie ir gan rakstiski saglabājušies, gan tādi akti, kuri tikai norāda uz kādu sabiedriskās dzīves norisi.
Romas pastāvēšanas sākumā tiesības bija tikai kā paražas-mores maiorum. Tās tad arī regulēja Romas sabiedrisko dzīvi un norises.Paražas prasīja arī skaidrojumu, ko veica pontifiki (lat pontifex-priesteru kolēģijas loceklis.)
Būtisks tiesiskais akts bija XII tabulu likumi, kuru desmit vīru padome (decem viri) izveidoja, lai pierakstītu un apkopotu paražas. Šis likums bija veiksmīgs paražu tiesību sintēzes produkts un pamats tiesību tālākai attīstībai.
Vēl viens būtisks tiesību avots bija tautas sapulču lēmumi.
Attīstoties saimnieciskai darbībai XII tabulu likumi kļuva pārliku formāli un neelastīgi un radās vajadzība pēc jaunām tiesību normām.Tad pretori,kuriem bija augstākā juridiskā vara, sāka izdot savus ediktus (lat.edictum).Tie tad arī veidoja jaunu tiesību sistēmu-pretoru tiesības.
No mūsdienu viedokļa visdrošākais  un pamatīgākais romiešu tiesību avots ir Corpus Iuris Civilis ,kurā pēc Justiniāna uzdevuma jurists Tribonians un komisija  no 528-534 gadam apkopoja un sakārtoja 12 grāmatās visas tās tiesību normas, kuras bija uzkrājušās un saglabājušas savu nozīmi.

Romiešu tiesību recepcijas process Rietumeiropā.


Vairākus gadsimtus pēc Romas valsts pastāvēšanas beigām, sākās romiešu tiesību recepcija (lat. Receptio-pārņemt,aizgūt).Sākot ar XI gs valstis vai nu daļēji vai pilnībā pārņēma romiešu tiesības, galvenokārt civiltiesības, un sāka tās lietot.·
XI gs. Rietumeiropā attīstījās tirdzniecība, naudas un preču attiecības, auga pilsētu loma un radās nepieciešamība pēc plašākām civiltiesībām ar noteiktām privātīpašuma tiesībām. Senioru un vasaļu attiecību modelis nenodrošināja īpašumtiesisko jautājumu atrisināšanu. Arī feodāļus ļoti apmierināja nedalāmais un pilnīgais romiešu tiesību privātīpašums(plenum ius proprietatis).Romas imperatoru vara feodālisma absolūtisma periodā bija visnotaļ akceptēta no valdnieku puses.
Ar pirmām renesanses pazīmēm Ziemeļitālijā, kad tika mēģināts atdarināt un atzīt senās Romas kultūru, sākās arī tiesību recepcijas process.
Svarīga loma šajā procesā bija Boloņas universitātei, kurā blakus teoloģijas fakultātei bija arī juridiskā.
Svarīgākais moments romiešu tiesībām bija tas, ka tās biajs rakstītas un daudz pārākas par feodālajām tiesībām.Tomēr pilnībā, bez skaidrojumiem, tās pielietot nevarēja. Tad skolotie juristi sāka šo tiesību skaidrošanas procesu. Šos skaidrojumus sauca par glosām un pašus skaidrotājus par glosatoriem.
Savus skaidrojumus –glosas- tie rakstīja uz seno rokrakstu malām vai starp rindiņām.
Ievērojamākais šīs skolas pārstāvis bija Irnērijs (Irnerius ap 1056-1138 gadam.).
Būtiska nozīme Irnērija darbībai bija tanī apstāklī, ka viņš ar saviem skaidrojumiem modināja interesi sabiedrībā par romiešu tiesībām kā kultūras sastāvdaļu. Savu darbību viņš balstīja uz ideju, ka tulkojot tiesības ir jāsaglabā likumu vispārējā jēga, likumi ir jāiztulko humāni un taisnīgi. Tādējādi viņš vērsās pret tiesnešu patvaļu lēmumu pieņemšanā.
Juristi no visas Eiropas devās uz Itāliju, lai studētu romiešu tiesības kā vienīgās un tīrās .Glosatori, starp viņiem arī Irnērijs, neinteresējās par romiešu tiesību pielietojumu praksē.Tikai postglosatori sāka tās pielietot  tiesu praksē.Postglosatoru darbība ļoti apmierināja muižniecību.Muižnieki mēģināja pielīdzināt viduslaiku institūtus Romas institūcijām.·
Tomēr nevar nenovērtēt glosatoru nopelnus.Viņi pirmie sāk studēt romiešu tiesības no pirmavotiem un sagatavoja pamatu šo tiesību recepcijai visā Rietumeiropā.


q  Vācija.
Pēc romiešu tiesību studiju atjaunošanas Itālijā, arī Vācijas universitātēs Vīnē, Erfurtē, Heidelbergā un Prāgā , sāka parādīties tiesību zinātņu katedras, kuru pasniedzēji bija Itālijas glosatoru skolnieki.Par pamatu šīm studijām tika ņemts Corpus Iuris Civilis.Romiešu tiesības savu ietekmi arī atstāja uz tiesu procesu .
Tiesneši – šēferi (schefer)-kuriem vajadzēja rast risinājumus sarežģītiem juridiskiem strīdiem, nebija spējīgi orientēties juridiskajās normās. Tad arī radās nepieciešamība pēc mācītu juristu atzinumiem.Tiesību doktoriem bija tāda autoritāte, ka viņu atzinumi ieguva precedenta statusu.
Nodibinot Impērijas centrālo tiesu 1495 gadā tika noteikts, ka lietas tiks šķirtas uz Impērijas tiesību un rakstīto tiesību pamata, ar rakstītajām domājot Corpus Iuris Civilis.Līdz ar to var secināt, ka tās kļuva saistošas tiesām un spēkā esošas.Tomēr romiešu tiesību normas apmierināja tikai imperatoru un kurfirstu intereses, bet zemniekiem tās deva tikai vēl lielāku atkarību no tiem.Pret zemniekiem tika pielietoti tie Digestu noteikumi, kuri attiecās uz Romas vergiem.Šī iemesla dēļ arī zemnieku kara laikā 1525 gadā tika izvirzīta prasība padzīt tiesību doktorus un spriest tiesu pēc bībeles.[3]
XV-XVI gs Vācijā  tika izdoti vairāki kriminālkodeksi, nežēlīgākais no kuriem bija Kārļa V uzdevumā sastādītais likums “Carolina”, kurā arī ir vērojama romiešu tiesību normu ietekme un glosatoru skaidrojumu klātbūtne.
Būtiskākais romiešu tiesību recepcijai Vācijā ir tas, ka romiešu tiesības tika pārņemtas pilnībā - in complexu,un bija spēkā līdz 1900 gadam, kad tika ieviests Vācijas Civilkodeks – Burgerliches Gesetzbuch-BGB.


q  Francija

Tāpat kā citās romānu valstīs, arī Francijā sākās romiešu tiesību recepcijas process.Sevišķi tas iezīmējās Dienvidfrancijā, kur lietoja romiešu tiesību kompilāciju Provansāļu valodā – La Codi.(XII gs).arī Ziemeļfrancijā pakāpeniski ieviesa romiešu tiesības.Parīzes un Orleānas universitātēs sevišķi ietekmāja šo recepciju.Tas, protams, ietekmēja arī vietējās paražu tiesības.Romiešu tiesības deva formulējumus preču saimnieciskās ražošanas juridiskai pusei.Karaļi tajās atrada pamatojumu savām tieksmēm pēc absolūtas varas un izmantoja tās cīņā pret feodālajiem senioriem.Princeps a legibus solutus est – valsts galvu nesaista likumi-bija ļoti “patīkama” norma karļiem.
Romiešu tiesību studēšana Francijā uzplauka XVI gadsimtā, kad franču skolas pārstāvji mēģināja iztulkot atsevišķas tiesību normas uz vispārējo vēstures datu pamata.Par šīs t.s. vēsturiskās skolas radītāju tiek uzskatīts itālietis Alciats, kurš ļoti aktīvi darbojās Buržē universitātē.Tomēr par romiešu tiesību pilnīgu recepciju Francijā runāt nevar, jo Francija tāpat palika sadalīta paražu un rakstīto tiesību apgabalos.Turpinoties nostiprināties karaļa varai par galveno tiesību avotu kļuva karaļa ordonances-karaļa dekrēti, kuri bija saistoši visai Francijai.Līdz laikam, kad Franču revolūcija sagrāva feodālisma pamatus, Francijā nebija vienotas civiltiesības.To nespēja panākt ne izcili franču juristi (Dimulens, Luazels, Potjē), ne romiešu tiesību ietekme Francijā.



Secinājumi


Romiešu tiesības neapšaubāmi ir atstājušas neizdzēšamu iespaidu ne tikai uz visas Rietumeiropas tiesību sistēmām, bet arī uz visas pasaules juridisko attīstību.Romiešu tiesību principi caur Spānijas un Portugāles kolonijām ir atstājušas savu ietekmi arī Latīņamerikā, kur vēl joprojām ir saglabājušās vairākās valstīs.
Anglija, kaut tikai nedaudz aizgūstot romiešu tiesību principus, ir ietekmējusi ASV tiesību sistēmu un anglo-sakšu tiesību sistēmas attītību.
Latvijā, caur Vāciju un Poliju , ir ienākušas romiešu tiesību normas, kas savu pilnīgu atspoguļojumu ir sasniegušas 1937 gada Latvijas civillikumā, kurš savā laikā bija viens no progresīvākajiem Eiropā.









Izmantotā literatūra:



q  L.Birziņa- Romiešu tiesības/Mācību līdzeklis/ Rīga 1997.gads
q  Voldemārs Kalniņš- Romiešu civiltiesību pamati ,Rīga,izdevniecība “Zvaigzne”1977.gads
q  Autoru kolektīvs-Vispārējā valsts un tiesību vēsture,II sējums,/Feodālisms/,Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā 1949.gads
q  L.Birziņa-Viduslaiku Vācijas Tiesību vēsture,/Mācību līdzeklis/,Rīga 1995 gads








· Daudz reālāku versiju piedāvā arheologu izrakumi pašā Romā kur redzams, ka Etrusku nometnes jau bija apvienojušas pirms pašas Romas dibināsānas ar centru Kapitoliju.Tikai pēc tam tika likti pamati Romas dibināsānai,kas saistās ar VI gs.p.m.ē.
· Iesākumā Romiešu tiesības maz ar ko atšķīrās no tā laika Grieķijas vai citu valstu tiesībām un sistēmām.Karu rezultātā Romas teritoritorija starauji palielinājās un radās daudz strīdīgu jautājumu, kuri prasīja risinājumu.Bija jānoregulē attiecības ar pakļauto teritoriju iedzīvotājiem, arī ārvalstu tirgotājiem bija nepieciešama tiesiska aizsardzība.
[1] L.Birziņa Romiešu tiesību vēsture, Rīga 1997 gads 10.lpp
[2] L.Birziņa Romiešu tiesību vēsture Rīga 1997 gads 37.lpp
· Laikā no VI – XI gs. romiešu tiesības bija priekšmets arī laicīgās skolās , kā arī vairākās tiesību skolās Romā, Ravenā un Pavijā.
· Piemērs varētu būt tiesnešu pielīdzināsāna pretoriem pavēra ceļu tiesnešu patvaļai.
[3] Vispārējā valsts un tiesību  vēsture  II sējums Feodālisms LVI Rīga 1949 gads 251 lpp

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru