Viens no ģimenes tiesību
institūtiem, kuriem tiek pievērsta uzmanība arī starptautisko privāttiesību
kontekstā, ir adopcija, jo dažādās valstīs un tiesību sistēmās dažādi tiek
saprasts adopcijas jēdziens un tās tiesiskās sekas, kas rada problēmas
gadījumos, kad adopcija notiek ar
ārvalstu elementa piedalīšanos, jo dažādās valstīs dažādi tiek risināti
adopcijas tiesisko seku jautājumi, kā, piemēram, adoptētāju vecāku varas apmērs,
tiesības adoptētajam un adoptētājiem lietot vienam otra īpašumu, saņemt
kompensāciju otra vardarbīgas nāves gadījumā, bet jo īpaši bieži strīdi rodas
attiecībā uz mantošanas tiesību jautājumiem.
Jāatzīst, ka arī LR Civillikums nedod
kompaktu definīciju tam , ko tad saprast ar adopciju. Tomēr adopcija tiesiskās
sekas ir noteiktas LR Civillikuma 173.p.1.d. - adoptētais bērns un viņa
pēcnācēji attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša
bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā arī mantiskajās attiecībās. Likums
uzsver, ka ar adopciju bērnam izbeidzas radniecības attiecības un ar tām
saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi pret miesīgajiem
vecākiem un viņu radiniekiem, ja adopcijas līgumā nav noteikts citādi.
Savukārt citās valstīs izpratne par
adopciju un tās tiesiskajām sekām var atšķirties, jo, piemēram, vispārējās
tiesību sistēmas valstīs adopciju ilgāku laiku nepazina tādā izpratnē, kāda tā
pastāv civiltiesību sistēmas valstīs, kur, balstoties uz romiešu tiesībām ,
adopcijas institūts bija attīstīts. Tomēr mūsdienās arī vispārējo tiesību
sistēmas valstīs adopcijas izpratne tuvinājusies civiltiesību sistēmā
pazīstamajai izpratnei, kaut arī agrāk adopcijas jēdziens vispārējo tiesību
sistēmas valstīs tika lietots gan attiecībā uz leģitimāciju, paternitātes
atzīšanu, gan adopciju. Mūsdienās ASV ar
adopciju saprot oficiālu procesu, kura rezultātā tiek radītas bērnu un vecāku
attiecības starp personām , starp kurām nav šādu dabisku attiecību.*
______
* - Scoles, Hay. Conflict of laws. - St.Paul, 1984, p.542;
Starptautiskajās privāttiesībās
adopcijas jautājumos likumu kolīzijas attiecas, pirmkārt, uz tiesas
jurisdikciju adopcijas apstiprināšanā, un, otrkārt, uz adopcijas un tās seku
atzīšanu citās valstīs.*
Ja visas adopcijā iesaistītās puses -
paredzamie adoptētāji, adoptējamais bērns, dabiskie vecāki vai aizbildņi dzīvo vienā un tajā pašā valstī, nerodas
nekādas problēmas - spriedums, ar kuru kompetenta tiesa apstiprinājusi adopciju,
būs spēkā visur. Jautājums kļūst sarežģītāks, ja pusēm ir dzīvesvietas dažādās
valstīs.
LR Civillikuma Ievada normās nekas nav
minēts par to, kāds likums piemērojams adopcijas procesā. Vadoties no
analoģijas ar 9.p.1.d., kas nosaka, ka aizbildnību vai aizgādnību nodibina pēc
Latvijas likuma, ja aizbildnībai vai aizgādnībai pakļaujamās personas
dzīvesvieta ir Latvijā, varētu domāt, ka arī adopcija veicama pēc Latvijas
likuma, ja adoptējamā dzīvesvieta ir Latvijā. Savukārt profesors J.Bojārs
uzskata, ka Latvijas likums ir piemērojams,
ja adoptētāja dzīvesvieta ir Latvijā,** pamatojoties uz analoģiju ar
Civillikuma 15.p.1.d. - vecāku un bērnu personiskās un mantiskās attiecības
nosakāmas pēc Latvijas likuma, ja personai, kam pieder vecāku vara, dzīvesvieta
ir Latvijā. Tomēr šāds apgalvojums varētu neizturēt kritiku, jo Civillikuma
15.p. iet runa par jau pastāvošām vecāku un bērnu attiecībām, un to drīzāk var
piemērot gadījumos, ja adoptējamā bērna bioloģiskajiem vecākiem dzīvesvieta ir
Latvijā, jo ne visos gadījumos adopcija notiek pēc tam, kad bioloģiskajiem
vecākiem atņemta vecāku vara.
Tā kā galvenais faktors, kurš tiek
ņemts vērā adopcijas lietā, ir bērna interešu aizsardzība, tad īpaši vispārējo
tiesību sistēmas valstīs tiek uzskatīts, ka vislabāk bērna tiesības var aizsargāt
bērna domicila valsts, tādēļ arī jurisdikcija adopcija lietās piekrīt
adoptējamā bērna domicila valsts tiesai. Bez tam nav pamata domāt, ka ar
ārvalsts tiesā apstiprinātu adopciju varētu apdraudēt adoptētāju domicila
valstī pastāvošos sociālos institūtus un tādēļ būtu nepieciešama īpaša
adoptētāju domicila valsts tiesas iejaukšanās..
______
* - Reese, Willis L.
Cases and materials on conflict of laws. - New York, 1990, p.888.
** - J.Bojārs.
Starptautiskās privāttiesības. - R., 1996., 217.lpp.
Patiesībā vienīgās personas, kuras
adopcijas rezultātā tiek zināmā mērā ietekmētas negatīvi, ir gan adoptētāju,
gan adoptējamo asinsradinieki, jo ar adopciju mainās to radniecības attiecības
ar adoptēto bērnu, un līdz ar to tiek ietekmētas radinieku mantošanas tiesības,
kas savukārt ne tuvu nevarētu tikt uzskatīts par adopcijas gadījumos vērā
ņemamu faktoru, jo adopcijas galvenā būtība ir vecāku un bērnu attiecību
nodibināšana un bērna interešu aizsardzība
Adopcija, kas notikusi bērna
domicila valstī, brīvprātīgi piedaloties adoptētājiem, tiks atzīta par derīgu gan tiesas valstī, gan
arī jebkurā citā valstī. Pretēji lēmumi varētu drīzāk tikt uzskatīti par šauru
noteiktas likuma normas interpretējumu, nevis vispārēju tiesību principu
piemērošanu. *
Vai varētu tikt atzīta par
derīgu adopcija, kas notikusi pēc adoptētāju domicila valstī pēc adoptētāju
domicila valsts likumiem ? Atbilde uz šo jautājumu ir pozitīva,** jo jāņem
vērā, ka var būt gadījumi, kad adopcija iespējama tikai šādā, veidā, jo
adoptējamais bērns pats nevar mainīt savu domicilu, bet viņa vecāki var būt
miruši vai attiekušies no bērna. Tā kā adopcijas lietās tiesas galvenais
uzdevums ir rūpētie par bērna interesēm un iespējami labi nodrošināt tā nākotni,
tad arī jāuzskata par vienīgo pareizo to rezultātu, ar kuru bērnam tiek radīta
vislabākā iespējamā situācija. Tātad, ja tiesas valstī ir vai nu bērna, vai arī
adoptētāju domicils, tad tiesa var realizēt savu jurisdikciju šajā lietā, ja
tās ir bērna interesēs. Atsevišķi ārvalstu autori uzskata, ka nav pieļaujama
adopcija pēc adoptētāju domicila valsts likumiem, pamatojoties uz to, ka tikai
bērna domicila valsts tiesa pievērsīs vislielāko uzmanību bērna interesēm un
varēs pilnīgi izvērtēt situāciju un pieņemt pareizu lēmumu. *** Tomēr šāds viedoklis ignorē faktu, ka
jebkuras valsts publiskā kārtība nodrošina vislielāko labvēlību un uzmanību
adopcijas lietās, ka adopcija parasti ir tieši tas instruments, kas nodrošina
bērna interešu ievērošanu un aizsardzību, kā arī to, ka adopcijā, kas parasti
notiek stingri likumiskos ietvaros, galvenais uzsvars tiek likts uz bērna
interešu aizsardzību.
______
* - Scoles, Hay. Conflict of laws.
- St.Paul, 1984, p.541;
** - turpat, p.541;
*** - turpat, p.542.
Vispārējo tiesību sistēmas valstīs,
kurās pastāv noteikums, ka adopcijai jānotiek adoptējamā vai adoptētāja
domicila valstī, nerodas problēmas ar piemērojamā likuma izvēli - tā kā
jurisdikcija piekrīt adoptētāja vai adoptējamā domicila valsts tiesai, tad arī,
izlemjot lietu, tiek piemērots tiesas valsts likums. Civiltiesību sistēmas
valstīs domicils jurisdikcijas noteikšanai netiek prasīts, tādēļ, tā kā tiesas
valstij nav ciešas saiknes ar pusēm, bet to līdz ar adopciju mainītā statusa sekas tiks risinātas citās
valstīs, aktuālāks ir jautājums par lietai piemērojamā likuma izvēli, un šī
jautājuma risināšanai ir dažādas pieejas.
Parasti piemērojamais likums ir
adoptējamā bērna vai adoptētāju personīgais likums, nevis tiesas valsts likums.
Tādējādi adoptētāja personīgais likums
tiek ņemts vērā, nosakot priekšnoteikumus tam, lai konkrētais cilvēks varētu
adoptēt bērnu, bet adoptējamā bērna personīgais likums dažās jurisdikcijās tiek ņemts vērā, izlemjot, vai konkrētajā
gadījumā adopcija ir nepieciešama. * Tādi paši noteikumi tiek pielietoti
civiltiesību sistēmas valstīs, risinot jautājumu par ārvalstīs notikušas
adopcijas atzīšanu. Tiek ņemts vērā ne tikai tas, vai tiesa, kura pieņēmusi
lēmumu adopcijas lietā, ir bijusi šajā lietā
kompetenta, bet arī tas, vai tiesa piemērojusi pienācīgo likumu. Lai
tiktu atzīta ārvalstīs notikusi adopcija, civilo tiesību sistēmas valstīs tiek
prasīts, lai lietā piemērotais likums būtu adoptētāja personīgais likumus
jautājumos, kas attiecas uz adoptētāju raksturojošies aspektiem un viņa
rīcībspēju šajā jautājumā, bet adoptējamā bērna likumam jābūt piemērotam
attiecībā uz jautājumiem, kas tieši saistīti ar viņu.**
Tā kā vispārējo tiesību sistēmas
valstīs adopcijas lietās tiek piemērots tiesas valsts likums, tad šajās valstīs
notikušu adopciju varētu neatzīt civiltiesību sistēmas valstu tiesas, ja vien
likums, kurš ticis piemērots attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar
adoptējamo bērnu un adoptēju, neietver sevī līdzīgus priekšnoteikumus kā adoptētāja
vai adoptējamā personīgais likums.*** No ārvalstīs notikušas adopcijas
atzīšanas viedokļa šķēršļus atzīšanai var radīt tas, ka ārvalstīs notikušā
adopcijā nav ievēroti tie nepieciešamie adoptētāja vai adoptējamā personīgā
statusa priekšnoteikumi, kurus pieprasa adoptētāja vai adoptējamā personīgais
likums.
______
* - Scoles, Hay. Conflict of laws. - St.Paul,
1984, p.545;
** - turpat, p.545;
*** - turpat, p.545;
Kā piemēru var minēt vecumu, no kura
adoptējamam bērnam ir tiesības dot piekrišanu adopcijai - dažādās valstīs šis
vecums svārstās no 10 līdz 21 gadam.* Bērns, kurš, piemēram, pēc ASV
jurisdikcijā piemērojamā likuma ir pārāk jauns, lai viņam prasītu piekrišanu,
pēc viņa personīgā likuma var būt jau pietiekoši vecs, lai izlemtu, piekrist
vai nē.
Tāpat dažādās jurisdikcijās ir
dažādi citu priekšnoteikumi adoptētājam un adoptējamajam bērnam, piemēram, tas,
ka pusēm jābūt vienas nacionalitātes pārstāvjiem, ka adoptētājs, kurš neatrodas
laulībā, nevar adoptēt pretējā dzimuma bērnu, ka adoptēt nedrīkst persona,
kurai pašai jau ir bērni, tāpat ir arī dažādi noteikumi attiecībā uz to, cik
vecam jābūt adoptētājam - dažādās valstīs vecums svārstās no18 līdz 50 gadiem,
kā arī attiecībā uz to, kādai jābūt vecuma starpībai starp adoptētāju un
adoptējamo - tā var svārstīties no 10 līdz 30 gadiem. **
Lai novērstu situāciju, kad
adopcija, kura būtībā tiek veikta, lai nodrošinātu bērna interešu aizsardzību,
vairāk vai mazāk formālu likuma priekšnoteikumu neievērošanas dēļ,
nepielietojot adoptētāja vai adoptējamā personīgo likumu, netiek atzīta
ārvalstīs, tiek slēgti starptautiski divpusēji un daudzpusēji līgumi, kuru
uzdevums ir - panākt zināmu konsekvenci adopcijas jautājumu risināšanā un līdz
ar to padarīt iespējamāku ārvalstīs notikušu adopciju atzīšanu.
1965.gadā tika pieņemta Hāgas
Konvencija par jurisdikciju, pielietojamo
likumu un ārvalstīs notikušas
adopcijas atzīšanu. Konvencija
ir spēkā, kaut arī pievienojušos valstu skaits ir niecīgs (
1997.gadā - 3 valstis) ***. Konvencija attiecas uz adopcijām, kurās
adoptētājiem ir domicils vai pastāvīga dzīvesvieta valstī, kurā konvencija ir
spēkā, kā arī adoptējamais bērns, kurš
ir jaunāks par 18 gadiem un neprecējies, ir kādas ko konvencijas dalībvalstīm pilsonis
vai pastāvīgais iedzīvotājs.****
_____
* - Scoles, Hay.
Conflict of laws. - St.Paul, 1984, p.546;
** - turpat, p.546;
***- J.Bojārs.
Starptautiskās privāttiesības. - R., 1996., 218.lpp.
**** - turpat, 219.lpp.
Konvencija netiek pielietota, ja
adoptētājiem un adoptējamajam ir dzīves vieta tajā pašā valstī vai arī vienāda
pilsonība. Konvencija paredz, ka jurisdikciju adopcijas lietā iegūst tā valsts,
kurās adoptētājs vai adoptētāji pastāvīgi dzīvo, vai arī kuras pilsonība ir
vienam vai abiem adoptētājiem.
Jurisdikciju ieguvusī tiesa vai cita
kompetenta iestāde pielieto lex forum, tomēr , ja lieta piekrīt tiesai pēc
adoptētāju pastāvīgās dzīvesvietas, tiesai jāņem vērā visi adopciju
aizliedzošie noteikumi, kuri ir paredzēti adoptētāja personīgajā likumā , ja
adoptētāja pilsonības valsts,
pievienojoties konvencijai, ir izdarījusi tādu atrunu. *
Aizliegumi var balstīties uz to, ka
adoptētājam ir pašam savi bērni, ka adoptēt vēlas neprecējusies persona, ka
bērns jau bijis adoptēts, ka starp adoptētāju un adoptējamo pastāv asins
radniecība, kā arī var tikts pieprasīts noteikts adoptētāju vecums un vecuma
atšķirība starp adoptētāju un adoptējamo.
Savukārt attiecībā uz adoptējamo bērnu tiesai jāņem vērā viņa
personīgajā likumā noteiktās prasības attiecībā uz piekrišanu adopcijai.
Jebkurā gadījumā kompetentajai
iestādei, kura izlemj adopcijas jautājumu, jādarbojas bērna interešu labākās
aizsardzības nolūkā un procesa laikā jāveic nepieciešamās darbības, ņemot vērā
nepieciešamību aizsargāt bērna, adoptētāju un bioloģisko vecāku cieņu un
privātās dzīves neaizskaramību. Kompetentajai iestādei, kura lemj par adopciju,
jāpaziņo par notiekošo procesu bērna pilsonības valstij, valstij, kurā bērns
dzimis, kā arī valstij, kurai arī varētu piekrist jurisdikcija konkrētajā
adopcijas lietā.**
Adopcijas atcelšanas vai atsaukšanas
gadījumā kompetentajai iestādei jāpaziņo par to bērna dzimšanas un pilsonības
valstij, kā arī valstij, kurā adopcija notikusi. ***
Konvencijas dalībvalstīs notikušas
adopcijas, adopcijas atcelšanas un atsaukšanas tiek atzītās visās pārējās
konvencijas dalībvalstīs bez papildus formalitātēm.
________
* - Scoles, Hay.
Conflict of laws. - St.Paul, 1984, p.547;
** - turpat, p.547;
*** - turpat, p.547.
Tomēr fakts, ka konvencijai
pievienojušās tik maz valstis, liek secināt, ka konvencijas noteikumi nav
pilnīgi un ka tie neaptver valstu intereses un neatbilst valstīs pieņemtajām adopcijas normām. Tā, piemēram,
var atzīmēt, ka konvencija neparedz jurisdikcijas piekritību adopcijas
jautājumos pēc adoptējamā bērna pilsonības vai dzīvesvietas, kas daudzās
valstīs tiek atzīts un praktizēts, kā arī tiek atzītas ārvalstīs izdarītas šādas
adopcijas .
Tāpat par konvencijas trūkumu var
uzskatīt to, ka tajā nav nekādu noteikumu par adopcijas tiesisko seku atzīšanu
dažādās valstīs, bet tas savukārt ir viens no svarīgākajiem jautājumiem
attiecībā uz ārvalstīs izdarītu adopciju, jo praksē jautājumi par adopcijas
atzīšanu neparādās tik bieži, kā jautājumi par ārvalstīs notikušas adopcijas
seku atzīšanu, īpaši attiecībā uz mantošanas tiesībām.
1993.gadā tika pieņemta Hāgas
Konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos,
kurai ir pievienojies krietni vairāk valstu, nekā 1965.gada konvencijai,* kas
savukārt liecina par to, ka konvencijas noteikumi ir labi izstrādāti un atbilst
valstu interesēm bērnu tiesību aizsardzības jautājumos. Konvencijas mērķis ir nodrošināt . lai
starpvalstu adopcijas notiktu tikai bērna labāko interešu aizsardzības dēļ, kā
arī palīdzēt bērniem, kuri savā valstī netiek adoptēti, atrast pastāvīgu ģimeni
ārpus valsts. Konvencija nosaka, kādas procedūras ievērojamas, lemjot par bērna
adopciju uz ārvalstīm. Konvencijas dalībvalstīm jānodibina kompetenta iestāde,
kuras uzdevums ir tieši starpvalstu adopciju organizēšana, nodrošināšana,
kontrolēšana. Konvencijas dalībvalstīs notikusi adopcija tiek atzīta pārējās
dalībvalstīs, ja adopcijas valsts kompetentā iestāde šo adopciju ir noteiktā
veidā apstiprinājusi jeb sertificējusi.
Konvencija dalībvalstis var
attiekties atzīt šādu adopciju tikai tad, ja tā ir notikusi tādā veidā, kas ir klajā pretrunā
ar valsts publisko kārtību, ņemot vērā
bērna interešu labāko aizsardzību ( 24.p.).
______
* - J.Bojārs.
Starptautiskās privāttiesības. - R. 1996., 219.lpp.
Konvencija nosaka ( 26.p. ), ka
adopcijas atzīšana nozīmē arī to, ka tiek atzīta:
1. tiesisku bērnu un vēcāku attiecību
rašanas starp adoptēto bērnu un tā adoptētājiem;
2. vecāku atbildības
rašanos adoptētājiem pret adoptēto bērnu;
3. iepriekšējo vecāku - bērnu attiecību pārtraukšanu starp bērnu un viņa bioloģiskajiem vecākiem līdz ar adopciju,
ja dalībvalsts, kurā adopcija notikusi, atzīst šādu attiecību pārtraukšanu līdz
ar adopciju.
Dalībvalsts var neatzīt adopciju,
kuras rezultātā adopcijas izdarīšanas valsts likumi neparedz vecāku - bērnu
attiecību pārtraukšanu adoptētajam bērnam un bioloģiskajiem vecākiem, atzīstot
to kā adopciju ar vecāku - bērnu attiecību pārtraukšanu adoptētajam bērnam un
bioloģiskajiem vecākiem, ja to paredz valsts likumi vai arī ja kompetentās
iestādes atļauja dota tādai adopcijai, kuras rezultātā tiek pārtrauktas vecāku
- bērnu attiecību pārtraukšanu adoptētajam bērnam un bioloģiskajiem vecākiem.
Jebkura valsts var ietvert savā
likumdošanā jebkurus citus noteikumus, kuri adoptējamajam bērnam rada labāku
stāvokli nekā konvencija.
Konvencija nosaka, ka neviens nedrīkst gūt nekādu peļņu vai citu
finansiālu vai materiālu labumu no starpvalstu adopcijas.
Konvencija risina arī situācijas, ka
var rasties, ja kādā no dalībvalstīm ir dažādas tiesību sistēmas vai arī tā
sastāv no atsevišķām teritoriālām vienībām
ar patstāvīgu likumdošanu.
Adopcija ir nozīmīgs ģimenes tiesību
institūts, jo ar tās palīdzību bērnam, kurš dažādu iemeslu dēļ netiek audzināts
ģimenē, tiek radīta iespēja iegūt sev ģimeni, iegūt vecākus, līdz ar to iegūt
tos priekšnoteikumus, kas nepieciešami, lai bērns izaugtu par garīgi un fiziski
veselu, pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Tādēļ katrā valstī ir īpaši noteikumi,
kas reglamentē adopcijas jautājumu risināšanu, kas savukārt var radīt problēmas
gadījumos, ja adopcijā ir iesaistīts ārvalstu elements. Valstu tiesību normās
pastāvošās atšķirības attiecībā uz adopcijas regulējumu tiek mēģināts risināt
ar divpusēju un daudzpusēju starptautisko līgumu palīdzību, nosakot galvenokārt
jurisdikcijas piekritības un atzīšanas noteikumus, bet to, kādas normas tiek
piemērotas, nosaka valstu kolīziju likumi. Vispārējo tiesību sistēmas valstīs
tradicionāli tiek piemērots tiesas valsts likums, jo jurisdikciju pār konkrēto
lietu tiesas var iegūt tikai pamatojoties uz adoptētāju vai adoptējamā domicila
piesaisti, savukārt civilo tiesību sistēmas valstīs jurisdikcijas piekritības
tiek pielietoti arī citi kritēriji, bet, lemjot lietu, tiek piemērots pušu
personālais likums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru