Jānis Jaunsudrabiņš - KAPRI

 

 

 

 

Jānis Jaunsudrabiņš

" KAPRI "

Ansis Lasmanis 11^a

1973. gada aprīlī Jānis Jaunsudrabiņš pārcēlās no Augšzemes uz dzīvi Rīgā, kur 25. augustā atzīmēja savu 60. jubileju un sāka rakstīt romānu "Kapri". Jau 2. oktobrī to sāka iespiest laikraksts "Jaunākās Ziņas". Darbs tapa reizē ar iespiešanu: autos to pabeidza 18. decembrī, avīze - 23. decembrī. Manuskripts saglabājies J. Raiņa Literatūras un mākslas muzejā.

Atsevišķā grāmatā romāns parādījies divas reizes - 1939. gadā Rīgā 2000 eksemplāros un 1948. Gadā Eslingenē 3000 eksemplāros.

1939. gadā romānu "Kapri" recenzēja "Mūsu Mājas Viesis", "Tēvijas Sargs", "Zemgales Balss", bet lielākie izdevumi to ignorēja. Atsauksmes bija lielākoties īsas, lielākoties informatīvi cildinošas. Vienā no tām ir sekojošs vērtējums: "Viss te ir precīzs, lietišķi koncentrēts un tomēr bagāts. Atsevišķo notikumu atrisinājumam pievītas gaisīgi dzidras refleksijas par likteni, laimi un dvēseles vajadzībām, bet caur darbu visumā iet Jaunsudrabiņa īpatnējā pesimistiskā rezignācija". Latviešu padomju literatūrzinātnieces M. Dombrovska un V. Labrence "Latviešu literatūras vēsture" IV sējumā un biogrāfiskajā vārdnīcā šo romānu salīdzinājumā ar citiem Jaunsudrabiņa darbiem novērtē kā mākslinieciski mazāk veiksmīgu.

Romānam "Kapri" ir sava izziņas nozīme - tajā tēloti dažādu tautu pārstāvji - galvenokārt mākslinieki uz Kapri salas(Itālija) fona trīsdesmito gadu sākumā. Sorento pilsētā ārstēšanās nolūkā kādu laiku tad dzīvoja arī romānā pieminētais lielais proletariāta rakstnieks Maksims Gorkijs. Ir vairākas labi izstrādātas vietas galvenās varones Marijas likteņa zīmējumā, bet vispār pārāk daudz aprakstošā, kas samazinājis platību psiholoģiskajam

Risinājumam.

          Īss romāna atstāsts. Ir mūsu gadsimta 30-ie gadi, no Latvijas uz Itāliju aizbrauc jauna meitene - Marija Velme. Kā jau gandrīz visu latviešu autoru romānos, galvenā varone nebija visai turīga, bet viņa Rīgā pabeidza skolas un iekārtojās darbā izglītības ministrijā. Tur viņu ievēroja kāds profesors. Lai arī Marijai bija tikai gadu divdesmit, bet profesoram ap piecdesmit, viņi lieliski sapratās. Viss beidzās ar to, ka profesors lūdza viņas roku, tad Marija atskārta, ka nav gatava saistīt savu dzīvi ar viņu, un aizlaidās uz Itāliju, un apmetās Kapri salā. Viņai pie sevis atļāva dzīvot kāds vietējais gids Fārbahs. Viņš viņu iekārtoja darbā kafejnīcā. Marijai nebija naudas, tāpēc viņa dzīvoja pie Fārbahama uz parāda. Marija jau sāka iejusties savā jaunajā dzīvē, kad atskārta, ka bija stāvoklī no profesora. Tas ļoti apgrūtināja viņas jau tā smago dzīvi. Viņa vairs nevarēja strādāt kafejnīcā. Nav vajadzības stāstīt, cik augstu tajos laikos vērtēja vientuļas sievietes, kurām jau ir bērns.

          Fārbahams solījās viņu precēt, bet Marija noraidīja viņa piedāvājumu. Kafejnīcā strādāt viņa vairs nevarēja, tā nu viņai piedzima meta. Marijai viņas dzīve bija ļoti apnikusi, un, ja ne bērns, tad viņa būtu tam darījusi galu. Viņa saprata, ka bija briesmīgi kļūdījusies, atstādama Latviju un savu draugu. Viņai nebija ne mazākās iespējas atgriezties, jo viņa bija lielos parādos. Uz salas bija vēl viens latvietis - mākslinieks, kas nedaudz pazina profesoru, ar viņa palīdzību Marija aizsūtīja profesoram vēstuli, kurā paskaidroja savas aizbraukšanas iemeslus un izklāstīja visu pārējo. Fārbahams bija sarunājis ar pasta darbinieku, ka neviena vēstule no Marijas vai viņai nesasniegs galu.

          Profesors atsūtīja naudu un solījās pats vasarā atbraukt. Mariju kādās svinībās ievēroja kāds iznesīgs dakteris, kas būtu viņu ņēmis savā aprūpē, bet Marija pasteidzās nozust, tādejādi palaizdama garām pēdējo iespēju palikt dzīvai. Kapri mitrais klimats un trūcīgie dzīves apstākļi bija sabeiguši viņas veselību. Marija nomira ar diloni. Fārbahams apprecējās ar savu kādreizējo draudzeni un paņēma Marijas meitu pie sevis. Viņi bija iemīļojuši meiteni, bet atbrauca profesors no Latvijas un aizveda meteni sev līdz.

          Romānā dažviet ir tīri ciešami dabas ainu apraksti. Klintis, jūra vētras laikā, pati sala. Dabas apraksts it kā iedveš lasītājam lai arī viltus, bet tomēr plašuma sajūtu. Varbūt agrāko uz laiku lasītājiem, es domāju to laiku, kad ceļošana vai masu mēdiji nebija tik iespaidīgi pasaules iepazīšanas veidi, cilvēkiem šie atainojumi liktos ļoti reālistiski.

Par spīti šiem dabas aprakstiem romāns atstāj vispārējās nospiestības

efektu, jo tam ir ne tikai nelaimīgas beigas, bet arī sākums un vidus ir bez jebkāda cerību stariņa galvenajai varonei.

Romānā ir arī iekļauti tādi kā atsevišķi stāsti par Marijas paziņām, tas laikam tāpēc, ka autoram ir pietrūcis izdomas, lai vēl spilgtāk parādītu Marijas izmisumu. Arī pārējo cilvēku attiecības parāda autora pesimistisko skatu uz dzīvi. Piemēram, divi jauni cilvēki atbēg uz Kapri, jo vecāki neļauj apprecēties, un dzīvo tur, bailēs drebēdami.

Ja papēta romānu sīkāk un dziļāk, tad var atrast iemeslu šai nospiestības aurai - tā ir cilvēka nespēja mainīt savu likteni, ja ne nespēja, tad pilnīga padošanās tam. Jauna, gudra meitene aizbrauc no dzimtenes savas gļēvulības pēc, un vēlāk parāda vēl lielāku gļēvulību nespējā sasparoties un vērst savu dzīvi uz augšu.

Viens gan romānā ir parādīts daudz maz reālistiski - tie ir mākslinieki.

Uz Kapri tādi brauca daudz, jo tur, pēc viņu domām, bija ko gleznot, un daži cilvēki viņu darbus arī pirka. Romānā, varbūt netīšām, ar ironiju atspoguļota dažu visai viduvēju meistaru dzīve. Smieklīgi ir brīži, kad viņiem nav iedvesmas. Viņi skraida pa visu salu, meklēdami gan iedvesmu, gan skatus, ko gleznot, vai vienkārši sēž kafejnīcā un sūdz kādam savas bēdas.

Fārbahams, šķietamais Marijas aizbildnis, izrādās tikai vienkāršs mīkstčaulis, bez mugurkaula. Redzēdams, ka Marija, dzīvojot šādu dzīvi, ies bojā, nedara neko, lai uzlabotu viņas stāvokli. Neuzmanīgākiem lasītājiem viņš varētu likties tīrais labsirdis, jo dod Marijai tik naudas, cik spēj, bet spēj viņš ļoti maz. Viņš arī pārķer visas Marijas vēstules vai nu baidīdamies, ka Marija pēkšņi varētu, atstāt viņu nesamaksājusi parādu. Vai arī viņam vienkārši bail, ka Marija varētu aizbraukt pie sava profesora un pamestu viņu. Lai arī viņš mīl Mariju, viņš ir pārāk bailīgs, lai censtos vairāk kā vienu reizi, lai iegūtu viņu sev.

Kopumā dzīve uz Kapri ir attēlota kā bez jebkādas pilnveidošanās vai augšupejas, it kā tā būtu tāda bijusi kopš pasaules sākuma un taisītos tāda palikt līdz pasaules galam. To spilgti raksturo fragments, kurā uz Kapri iestājas ilgstošs sausums, viss dzeramais ūdens tiek ņemts no ūdens baseiniem māju pagrabos, kur tas sakrājas no jumta lietus laikā. Tāds laiks uz Kapri ir vienreiz četros gados, un ik reizi, kad tas iestājas, pilsētas valde apspriež ūdensvada būvi no kādas klints radzes uz pilsētu, bet tad sausuma periods pāriet un projekts tiek norakts līdz nākamajam sausuma periodam.

Jaunsudrabiņa devumu latviešu literatūrā raksturo spēja tēlot cilvēka dzīves ikdienu, neieslīgstot ikdienībā, bet pacelt to pāri sadzīviskumam, parādot, ka ikvienā dzīves situācijā cilvēkam ir iespēja apliecināt savu garīgumu un daudzos gadījumos tā arī ir vienīgā iespēja glābt sevi, palīdzēt sev kritiskā mirklī. Parasti rakstnieka simpātijas ir to varoņu pusē, kas pratuši savus garīgos spēkus tā sadalīt, ka  to pietiek līdz pēdējam dzīves mirklim.

Tā tas parasti ir bijis viņa darbos, bet Kapri viņš pārkāpj gandrīz visu, pie kā līdz šim bija pieturējies: autors ieslīgst ikdienībā, jo gandrīz katra Marijas Velmes diena uz salas ir atainota līdzīgi iepriekšējai, bieži pat notikumi atkārtojas. Tad vēl par garīgā spēka sadali, nezinu, vai atrastos cilvēks, kas būtu tik morāli ietekmējams un vājš kā romāna varoņi. Visu varoņu raksturi ir diezgan nepastāvīgi un grozāmi. Vienīgais tēls romānā, kas liekas, ja ne reāls, tad visvieglāk saprotamākais un ar viss apdāvinātāko prātu un skaidrāko dvēseli.

Vienīgais, ko var pārdomāt pēc romāna izlasīšanas, ir kā pacensties neizniekot savu dzīvi, un, ja ir vismazākās šaubas par to, vai jūs esat uz pareizā ceļa mērķa sasniegšanai, tad ir radikāli jāmainās vai arī jāaiziet bojā dēļ savas nespējas pretoties liktenim, tāpat kā Marijai Vēlmei. Neteikšu, ka romānu galīgi nav vērts lasīt, bet īpaša morālā vērtība tas arī nav.

Izmantotā literatūra:

·                                Jāņa Jaunsudrabiņa kopotie raksti

·                                Latviešu literatūra 11. klasei

Tēzes:

1.     Pēc savas 60. jubileja atzīmēšanas Jaunsudrabiņš sāk rakstīt romānu "Kapri". Jau 2. oktobrī to sāka iespiest laikraksts "Jaunākās Ziņas".

2.     1939. gadā romānu recenzē "Mūsu Mājas Viesis", "Tēvijas Sargs", "Zemgales Balss", bet lielākie izdevumi to ignorē.

3.     Kapri tēlota kā iemīļota mākslinieku atpūtas vieta.

4.     Jauna meitene trīsdesmito gadu beigās dodas prom no Latvijas labākas dzīves meklējamos.

5.     Jaunā dzīvesvieta Marijai nesola neko citu kā ciešanas, trūkumu un aizvien jaunus pārdzīvojumus.

6.     Jaunsudrabiņam samērā neraksturīgi, bet darbā atainotie notikumi ir diezgan pelēki un visa darba atmosfēra ir nospiedoša.

7.     Cilvēki nav spējīgi valdīt pār saviem likteņiem, dažreiz arī pār savu rīcību un ir nolemti nonākšanai nebūtībā.

8.     Dzīve uz Kapri stāv uz vietas jau no pasaule radīšanas un nav nekādu izredžu kaut ko izmainīt vai sagaidīt.

9.     Jaunsudrabiņš šoreiz raksta pretēji saviem pieņēmumiem un uzskatiem un  rezultātā efekts nav neko spožs.

10. Ir diezgan apšaubāma darba morālā vērtība un vienīgā mācība varētu būt saistīta ar savu acu turēšanu vaļā un uzmanīgu sekošanu līdz savai dzīvei.