Zaļā Grāmata - Janis Jaunsudrabiņš

                             Mārcis Liepiņš 11b

Jāņa Jaunsudrabiņa devumu latviešu literatūrā raksturo spēja, tēlojot cilvēka dzīves ikdienu, neieslīgt ikdienībā, bet pacelt to pāri sadzīviskumam, parādot, ka ikvienā dzīves situācijā cilvēkam ir iespēja apliecināt savu garīgumu un daudzos gadījumos tā ir arī vienīgā iespēja glābt, palīdzēt sev kritiskā mirklī.

Jānis Jaunsudrabiņš dzimis 1877. gadā Neretas Krodziņos.Ar māti garīgā tuvība Jānim Jaunsudrabiņam bijusi cieša visu mūžu, bet tēvu nākamais rakstnieks zaudē ļoti agri.No 1886.-1882 Jānis Jaunsudrabiņš mācās Neretas  pagasta skolā, tad krievu skolā Paņemunē.1895.gadā iestājas Vecsātu zemkopības skolā.Šeit arī aizsākas viņa literārā darbība.Pēc skolas beigšanas Jānis Jaunsudrabiņš strādā par rakstvedi,klētnieku un lopu pārraudzītāju Smukās, bet šis darbs nav sirdij tuvs, un tāpēc nākamais rakstnieks to pamet.Jānis Jaunsudrabiņš ir aizrāvies ar gleznošanu un no 1899.-1903. Mācās Blūma zīmēšanas skolā Rīgā, vienlaicīgi strādā dažādu gadījumu darbus.Vēlāk Jānis Jaunsudrabiņš dodas uz Berlīni un Minheni ar nolūku papildināties glezniecībā.Trīs gadus, kopš 1910.gada Jānis Jaunsudrabiņš ar ģimeni dzīvo Milgrāvī, bet tad pārceļas uz dzīvi Pļaviņās, kur ceļ māju, taču 1.pasaules kara laikā ģimene spiesta atstāt māju un doties uz Kaukāzu.Pēc atgriešanās Latvijā dzīvo Pļaviņās un Rīgā, atkārtoti dodas uz R-Eiropu, strādājis žurnālos “Pret Sauli” un “Stari”, arī laikrakstā “Latvija”.Sākot ar 1906.gadu sabiedrības ievērību gūst stāsts “Vēja ziedi”, tad seko “Aija”, “Atbalss”, “Ziema”, “Baltā grāmata”, “Ar makšķeri”, “Mana dzīve”, “Jaunsaimnieks un velns”, “Invalīds un Ralla”, “Redzēt, dzirdēt un just”.Rakstnieka dzīve nav bijusi viegla, tajā bijusi gan nabadzība bērnībā, gan sūra cīņa par iztiku jaunekļa un vīra gados, gan arī trimdas rūgtums.Otrā pasaules kara laikā Jānis Jaunsudrabiņš atstāj Latviju.Trimdā saraksta atmiņu grāmatu “Es stāstu savai sievai” un “Zaļo grāmatu”.

Te nu redzam, kā veidojies rakstnieks un arī gleznotājs, jo krāsām “Zaļā grāmatā”,tāpat kā “Baltā”,sava loma ir un jēga.”Kaņepes koši zaļas, rudzu lauks aiz gatavuma palss, auzas zilganas, bet miežu svaigie akoti laistījās kā zīds.”

Jānis Jaunsudrabiņš nodzīvojis ilgu mūžu, nostaigājis tālus ceļus, atdusas svešumā.Tur izcilais latviešu rakstnieks un gleznotājs bieži kavējies atmiņās, pārcilājis tās un saistījis kopā.Tā radies turpinājums slavenajai “Baltai grāmatai” – astoņdesmit tēlojumi saritējuši “Zaļā grāmatā”.

Ko rakstnieks saskatījis pāri zemju un laika robežām? Kāda viņam parādās agrā bērnība, zēna un pusaudža pasaule? Viņš to no jauna vērojis, no jauna pārdzīvojis lāgiem ar dziļu smeldzi, lāgiem ar jauku smaidu, bet vienmēr cenzdamies būt patiess, neko neslēpjot, ne grūtumus, ne sāpes, ne nejēdzības, pat smieklīgas, nožēlojamas un pretīgas dzīves parādības, neko neizpušķojot vai mīkstinot.Dažreiz nelāgumu sanāk jau par daudz un gribas atņemt elpu.To “Zaļās grāmatas” sacerētājs izdara pats un īstā brīdī palīdz arī lasītājam ar kādu priecīgu notikumu, ar kādu stāstu par labiem ļaudīm. Dažreiz pietiek ar pavasara strazdu pāri, un oma atkal kļūst gaiša.Dzīvē pusaudzis sastopas jau ar raiburaibiem cilvēkiem.Gan raupjiem, ļauniem, gan posta, un bēdu sagrauztiem.Nav vecā pasaulē taisnības, slepkavnieks paliek nesodīts, kļūst bagāts.Kādu sievišķi saukā par palaistuvi ,bet zēns nevar saprast, kādēļ tā, ja viņa sūrā darbā, lielā nabadzībā cīnās par maizes kumosu, godīgi audzina bērnus. J.Jaunsudrabiņš šajā grāmatā ar prieku apraksta lielos zaļumsvētkus, bet jo siltāk kalpu balles.Kaut arī toreiz viņam tās likušās tikpat svarīgas kā egles mežā.

Manuprāt, šī grāmata ir darba , radīšanas gars, nemitīga dziņa darboties, lauzties uz augšu, uz priekšu, kas viscauri pavada Janci no pirmās līdz pēdējai lappusei.Viņš uzveic visgrūtākos darbus; vaļas brīžos, pasvētdienās, kā nosaukts brīvāks laiks, palīdz mātei, pats pelna naudu ar daždažādiem amatiem krievu skolai.Paņemunē pats uzkopj mājas, jo sevišķi dārzu, pat pateicības no saimniekiem nesagaidījis.Viņu pavada humors, viņš meklē visur taisnību un atzīst, ka ļaužu nopaļātā un izsmietā Madaļa(sievišķis, kuru saukā par palaistuvi) ar visām savām ērmībām “stāv tomēr pāri citiem cilvēkiem, jo viņa nebaidās ne izsmiekla, ne pārmetumu”.Viņš augsti godā skolotājus, ķer katru grāmatu, kas vien pagadās.Jelgaviņā viņš visu savu naudu grib ziedot grāmatām, tikai mātei lakatiņiem atstāt.Puisi Mārtiņu ciena tādēļ, ka tas saskata viņu apdāvinātību un skubināt skubina lauzties uz augšu.Tās ir priecīgas lietas, bet jāiesāk bija ar bēdīgām, drūmām, lai tad jo lielāks būtu gods Jancim, ka sūrajā cīņā viņš uzvarējis.

Augsti slavējama Jaunsudrabiņa atmiņa, kas šo pagātni saglabājusi tik krāsaini un reizē skaidri.”Mazie notikumi”, kā saucas viens stāstiņš, pasaka, kur Jaunsudrabiņš meklē un atrod savai krāsainībai, atmiņas ietilpībai, redzes jūtīguma atslēgu,- bērnībā, “kad vēl visi prāti ir tik nenolietoti, ka acij neiet garām neviena krāsa nepamanīta, kad auss uztver skaņu ārpus sevis un sevī pašā, kad zeme un gaiss, un katrs koks un mētra, zieds un auglis, katra lieta, kustonis un cilvēks sevi pieteic par lielu gabalu ar savu īpatnēju smaržu… .” ”Zaļā grāmata” vairāk saistīta ar cilvēka jūtām un pārdzīvojumiem.

Septiņos gados Jāņa māte ar dēlu izstrādājās vaiga sviedros par četrām mājām:Valašiņās, Āriņās, Šausmānos un Liepiņās.Visur darbs smags, un nav tam gala.

Vai tas būtu vecuma slēdziens? Varbūt tur sastopas bērnība ar mūža rietu? Bet skaidra mūža gala atziņa, kur zināms viss dzīves pieredzes kopsavilkums gan izpaužas rindās par māju celšanu. Āriņas zēns noņemas ar ciema celšanu, bēgdams no vientulības, taču ļauni ļaudis viņa rotaļciemu izposta. Rakstnieks vēlāk gan ceļ mājas te Pļaviņās, te Ropažos, taču visas jāpamet. “Bet ko es? Nonācis svešumā, vecumā un trūkumā, es vēl joprojām kaut ko ceļu.”

“Zaļā grāmatā” Jancis ar daudzām lietām iepazīstas pirmo reizi mūžā, pirmo reizi ēd medu, redz divriteni, sāk makšķernieka gaitas un viņa dzīvē, ierāpo vēži, viņš piedalās zvejā, kas kopā ar pašiem ūdeņiem arvien vairāk sagrābj Jāni Jaunsudrabiņu savā varā.

Daudz domu atraisa “Zaļā grāmata”, kur lasām par Janča draudzību ar Juri Klibiķi. Te ir parādīti tikai divi zēni, bet par draudzību stāstiņā “Man ir draugs” pateikti visjaukākie un cildenākie vārdi. “Zaļā grāmata” ieņēmusi nozīmīgu vietu ne tikai paša rakstnieka darbu kopumā, bet arī visā mūsu rakstniecības klāstā.

Izmantotā literatūra:

“Latviešu rakstniecības biogrāfijas”

“Zaļā grāmata” 1973

J.Jaunsudrabiņa izlase

                                                             TĒZES.

1)    J.Jaunsudrabiņa devums – spēja neieslīgt ikdienišķībā.

2)    J.Jaunsudrabiņam bērnībā bijušas ciešas attiecības ar māti.

3)    Raksnieks bijis arī gleznotājs un kaismīgs makšķernieks.

4)    “Zaļā grāmata” sarakstīta trimdā otrā pasaules kara laikā.

5)    Zaļā krāsa autoram simbolizē gatavumu.

6)     Rakstnieks spējis uzjundīt atmiņas, kad pats bijis jau pusmūžā.

7)    Sacerētājs spējis negatīvos varoņus pārvērst pozitīvos tēlos.

8)    “Zaļā grāmata” ir par mazo Janci, kurš būdams nabadzīgs spēj iegūt izglītību.

9)    “Zaļā grāmata” ieņem nozīmīgu vietu latviešu literatūras vēsturē.