Ir pagājis vairāk kā
septiņdesmit gadu, kopš Jānis Jaunsudrabiņš sarakstījis savu izcilo triloģiju
“Aija”. Bet vai šo gadu laikā ir kaut kas mainījies? Vai arvien uz šīs pasaules
nedzīvo tādas Aijas? Aijas, kuras pielāgojušās dzīves apstākļiem un gājušas
līdzi laikam, bet raksturā palikušas tās pašas slinkās, lai gan valdzinošās
sievietes?
Ieklausies uzmanīgi,
ko stāstīšu - tas būs kāds stāsts par šodienu.. un ne tikai par šodienu - arī
par cilvēkiem, kuri dzīvo šodienā - par Jāni un Aiju...
Viņi abi mācījās
vidusskolas pēdējā klasē. Aija Jānim patika vislabāk no visām, bet vēl arvien
viņš neuzdrošinājās atklāt savas jūtas viņai. Skaistā, apdāvinātā jauniete
šķita nedaudz augstāka un labāka par pārējiem - tādai vienkārši nedrīkstēja iet
klāt.. Tikai viņai piemita tāda burvība... Nē - viņa bija svētā...
Reiz Jāņa sirds
gandrīz izkusa, kad Aija viņu uzrunāja. Tie varbūt bija neko neizsakoši vārdi,
tomēr tie skanēja tik silti... Jānim ar to pietika.. Viņš beidzot saprata, ka
ir neglābjami iemīlējies Aijā, tomēr viņa tā arī Jānim neko vairāk kā smaidu
nedāvāja. No sākuma puisim pietika ar to pašu mazumiņu, bet pēcāk jaunietis
palika arvien slābanāks. Viņas dēļ viņam nebija grūti pat palikt par vislielāko
muļķi, - arī mācībās Jānis palaidās.
Nē - Jānis tomēr ar
laiku saprata, ka skola ir jāpabeidz. Viņš pabeidza - arī Aija absolvēja... nu
visi ceļi bija vaļā. Rīga... Prom uz Rīgu - prom no mājām..
Sagadīšanās vai
liktenis, bet viņiem abiem nācās dzīvot kaimiņos - pavisam netālu vienam no
otra. Jānis bieži sēdēja bibliotēkā un lasīja mācību literatūru, toties Aija
vairāk aizrāvās ar viegla rakstura lasāmvielu. Kāda jēga visu dienu studēt
zinātnisko literatūru, ja to viņas vietā var izdarīt kāds cits?!
Pirms setiņdesmit
gadiem bija savādāk... tad nebija tādu aizraujošu un viegli lasāmu mīlas
romānu, tad nebija televizora... bet tagad.. ak, vieglā dzīvīte!...
Tomēr, ja padomā,
Aija laika gaitā ir palikusi savādāka. Viņā ir notikusi cīņa un uzvarējusi ir
izglītošanās kāre. Mūsdienu Aija vairs nemāk gatavot ēst un ja māk, tad to dara
arvien retāk un retāk - kādreizējais vienīgais tikums ir zudis gandrīz pavisam.
Toties tagad Aija ir stiprāka iekšēji, izvirza mērķi un parasti arī iziet uz
to. Vienīgi...bez Jāņa uzmanības nevar paveikt neko.
Jānim ar Aiju sanāca
itin bieži satikties - garāmejot pasveicināt, uzsmaidīt, pavadīt līdz mājām.
Dienās, kad puisis neizrādīja nekādu uzmanību, Aija apvainojās un bija dusmīga
uz visu pasauli. Viss viņai likās pelēks un nevajadzīgs un pret visiem Aija bija
nelaipna un asa. Bet tad nāca atkal gaišās dienas, kad viss bija labākajā
kārtībā un labāk nevarēja vēlēties.
Jānis Aiju klusi
mīlēja - gluži tāpat kā toreiz – sen, sen - pirms septiņdesmit gadiem. Jānis
ievēroja, ka Aija satikās ar kādu puisi, - tas sāpēja, bet viņa nelikās
traucēta. Reiz abiem senajiem skolas biedriem sanāca kopīgi pusdienot kādā
kafejnīcā. Protams - viņi neizlikās par svešiniekiem... Šādas pusdienas palika
par ieradumu - viņi pusdienoja divatā, pārrunājot dažādas tēmas. Jānis ar katru
dienu arvien vairāk pamanīja, ka Aija nemaz nav tik gudra, cik šķitusi skolas
laikā, lai gan Aija arī neizskatījās pēc neizglītotas un neaudzinātas meitenes.
Nē! Aija bija laba aktrise - ja arī kaut ko nezināja, tad tēloja, ka zin un
Jānis viņā klausījās pavērtu muti. Aija vairs nav tāda kā pirms septiņdesmit
gadiem - viņa māk labāk izlikties. Labi, ka jau sen atmesta rakstīšana ar
tinti...
Šodienas Aija ir
sapratusi, ka nekur tālu netiks bez zināšanām, un kā par brīnumu - tieši
tamborējumu musturi, dzijas un dzīpari izgaist no prāta... Tam vairs gluži
vienkārši nav laika. Un vēl aizvien Aijai nepatīk klausīties nopietnās lietās..
viņa dudina, skatās acīs un smejas.
Tāpat ir nemainīga
viņas īpašība - viltība. Aija vienmēr visu zin, bet ļoti un labprāt vēlas, lai
to visu viņai pastāstītu pats vaininieks. Viņa vēlas, lai Jānis nožēlo to, ko
nav agrāk teicis. Jā - to viņa vēlas vēl arvien. Ziņkārība bija un ir viņas
augstākais bauslis, un Aija dara visu, lai izdabūtu vajadzīgo informāciju. Re -
te kāds no visiemīļotākajiem Aijas piegājieniem: “Mjā... es zinu... Tu mani
nemīli.. Tu mani nemaz, nemaz nemīli...es Tev esmu vienaldzīga...neesmu
vajadzīga..” Jāņa sirds parasti šādos gadījumos atkūst un viņš parasti saka:
“Mīļā, piedod.... es tevi mīlu...Tu esi kaut ko pārpratusi...nu klausies
uzmanīgi...stāstīšu”.. Un Aijai skola rokā!
Aija spēj būt
laipna, sirsnīga, maiga - un ne vienmēr tas nenāk no sirds, bet tajā pašā laikā
Aija ir auksta - vismaz no ārpuses. Cilvēks no malas raugoties varbūt sacīs:
“Vai viņa vispār kādu ir mīlējusi? Vai viņa zina, kas ir asaras?” Aija zina...
viņa zina pārāk daudz. Tikai ir kāds princips, no kura Aija nekad neatkāpjas:
“Vai lai atsaka, ja pagaidām nav labāka?!?” Nē - kādēļ gan atteikt?!? Gan nāks
labāks un tad varēs aiziet pie tā. Un iemeslu jau aiziešanai var atrast
vienmēr, - galvenais tikai pameklēt. Pat niecīgākā lietiņa var būt par iemeslu,
lai nerunātu ar Jāni, lai dusmotos un būtu iespēja viņu pamest. Viss ir ļoti
vienkārši...
Aizvien Aijai patīk
jaukties citu cilvēku personīgajās darīšanās - ne savās lietās. Viņai patīk
kārtot citu attiecības un risināt otra problēmas pat tad, ja tās galīgi uz viņu
neattiecas. Jā - šis netikums ir tik spēcīgs, ka spējis izturēt gandrīz gadsimtu
un noteikti spēs izturēt vēl daudz, daudz ilgāk..
Bet kā ir ar pašas
attiecībām?!?... Vai arī tās kārto kāda cita Aija? Vai maz kāds tās spēj
sakārtot? Katrā ziņā ne pati Aija. Viņa nekad tā arī nesapratīs pati sevi, jo
nav laika apstāties un padomāt. Aija nemāk un nevēlas gaidīt - viņai visu vajag
tūlīt, lai gan padomāt arī vienu otru reizi noder.
Karstu ēdot, var
apsvilināties un tāpat reiz notiek arī ar tiem, kas visu dara neapdomājot. Un
Aija.... viņa taču ir bezgala neapdomīgs radījums. Šodien viņai vairs nav dzīvē
svarīgākais - apprecēties, bet līdz ar to viņa vispār nerēķinās ne ar vienu.
Nāk jauni laiki, nāk jaunas sejas, nāk jaunas sirdis, kuras savaldzināt - tāda ir Aijas devīze.
Tomēr šķiet, ka
meitenes sirdī brīžam ieskanas pavisam viņai netipiskas notis... Liekas, ka
daži cilvēki tomēr viņai ir tuvāki nekā visi pārējie un tas jau ir labs
rādītājs.
Aija spēj būt
nežēlīga pret sev tuviem cilvēkiem, tomēr tagad viņa ir sapratusi, ka vārdi sit
stiprāk par darbiem.
Bet tā arī neviens
neiedomājas, ka ārējais priekšstats par Aiju ir maldīgs - viņa it kā ir stiprā
mūsdienu sieviete - sieviete, kas dzīvo līdzi laikam, bet dziļi dvēselē viņa
salūzt neticami ātri. Viņa salūzt, bet par spīti visam spēj izdzīvot.
Ir pagājuši veseli
septiņdesmit gadi, kopš Jānis Jaunsudrabiņš uzrakstījis savu triloģiju, bet vēl
aizvien aktuāls ir šīs sievietes - Aijas raksturs. Vēl aizvien Aijas ir
sastopamas visapkārt - un es pat teikšu, ka tādu ir ļoti daudz. Iemesls tam ir
tikai viens iemesls - Jānis var arī atteikties no viņas, bet Aija tik un tā
izdzīvos... Izdzīvos jebkuros apstākļos, jo ir spējusi izdzīvot līdz šodienai -
tā pati Aija.
/autors – Linda
Strenga, Zemgales vidusskola, nodots – Baibai Reinbergai/
Paldies, ļoti patika, interesanta informācija!
AtbildētDzēstDAJILA BĻAĢ manda tolstaja
AtbildētDzēstKā ir ar Aijas attiecībām pret pašas bērniem?
AtbildētDzēstŠo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēst