K. Barons

Ievads

          K. Barona darbs folkloristikā noteikti vēl ilgi paliks par paraugu jaunajiem folkloras zinātnes pārstāvjiem. It īpaši jau viņa veidotās “Latvju Dainas” sešos apjomīgos sējumos, kas ir lielākais jebkad savāktais krājums, kāds jebkad ir iznācis. Viņa aktīvā darbība pie folkoras, publicistikas, arī “Pēterburgas avīzēs”, piesaistīja pie viņa daudzus tā laika jaunlatviešus, piemēram, K. Valdemāru, F. Brīvzemnieku, J. Alunānu un citus. Tiesa, tāpat kā citi tā laika junlatvieši, arī Barons piesaistīja pastiprinātu tā laika valdošo aprindu uzmanību, tomēr tam viņš spēja turēties pretim un strādāt tautas labā.

Iztirzājums

          K. Barons dzimis 1835. gada 31. oktobrī Kurzemē, Struteles muižā. Toreizējā, vēl zēna, bērnību pārtrauca kāds drūms notikums – mirst viņa tēvs. Vēlāk galvenās rūpes uzņēmās māsa Kristīne un svainis Kronbergs. Viņš tomēr ieguva labu filosofisku izglītību Jelgavas ģimnāzijā un vēlāk studēja arī Tērbatā, kuru tomēr smago materiālo apstākļu dēļ nepabeidz. Kā vienu no nopietnākajām sabiedriskajām aktvitātēm varētu minēt viņa kopdarbību ar K. Valdemāru, kur abi toreiz organizēja latviešu studentu vakarus. Vēlāk viņš,  Valdemāra pamudināts, dodas uz Pēterburgu, kur kļūst par “Pēterburgas avīžu” faktisko redaktoru. Sakarā ar šo darbību viņš nonāca pastiprinātā policijas uzmanībā, kas tā arī netika atcelta līdz pat mūža galam. Vēlāk viņš ieradās Maskavā, kur izdevās dabūt mājskolotāja vietu vācu muižnieka Ivana Stankeviča ģimenē. Tur dzīvodams viņš piedalās Maskavas latviešu vakaros. Turpmākais dzīves darbs saistās ar tautasdziesmu, un folkoras vispār, vākšanu un sistematizēšanu.

          K. Barona radošais darbs aizsākās jau 50.,60. gados, kad viņš daudz rakstīja par dabaszinātnēm, astronomiju, kā arī par fizikas un ģeogrāfijas jautājumiem. Visos savos darbos viņš polimizēja Baltijas vācu ideologiem. Dabaszinātnes tēmas K. Barons apskatīja un publicēja, piemēram, Čārlza Darvina evolūcijas teoriju, “Pēterburgas avīzēs”, tādējādi pievērsdams tām papildu uzmanību neizglītoto latviešu starpā. Viņš arī rakstīja par astronomiju. Kā piemēru varētu minēt vienus no labākajiem rakstiem par šo tēmu – “Zvaigznes”, “Saule”, “Planētas jeb gājējas zvaigznes”. Šo darbu nozīmīgumu raksturo vēlme ar šiem darbiem izglītot tautu, cīnīties pret māņticību, kā arī kristīgās reliģijas mācību. Tādi paši ir arī raksti par pedagoģiju, kurai K. Barons bija aktīvi pievērsies, piemēram, “Ieaudzini bērniem drošu prātu”. Arī valodniecība viņam nebija sveša, piemēram, raksts “Indoeiropiešu valodas familija un īpaši leiši un latvieši”, parāda, cik labi viņš apzinājās izglītības nozīmi. Viņu piesaistīja arī folkoristika. “Mājas viesī” bija publicēts raksts “Igauņu tautas dziesmas”, un tas liecina, ka K. Barons bija ieklausījies arī igauņu tautas dziesmās un salīdzinājis tās ar latviešu radītajām. Rakstam bija pievienotas arī trīs igauņu teikas. Ļoti nozīmīgs folkloristikā bija “Latvju dainu” ievads, kurā Barons aprakstīja tautas dziesmu vākšanas,  sistematizēšanas un publicēšanas vēsturi, analizēja iepriekš izdotos tautas dziesmu izdevumus, izvirza savus galvenos atzinumus par tautas dziesmām, kā arī izklāsta “Latvju dainu” sakārtojuma principus. 60. gados, kā uzsver Barons, “bija pienācis laiks, kur paši latvieši kērās pie šā sevišķā tautiskā darba”. Visi  jaunlatvieši saprata, ka ir svarīgi iepazīstināt arī krievu publiku un zinātniekus ar skaistākajām izdotajām latviešu dziesmām. Ap 70. gadu beigām Barons sāk darboties kā zinātnieks folkorists. Uzsākot darbu pie tautas dziesmu krāšanas, sistematizēšanas un publicēšanas, viņam rodas daudz problēmu, bet arī nostiprinās uzskati par tautas dziesmām, kuru galvenie atzinumi ir šādi –

1.      Tautas  dziesmas un tautas dzīve ir cieši vienotas, un tautas dziesmu krājēja uzdevums – atklāt dziesmu kā dzīves sastāvdaļu.

2.      Sakarā ar šo dzīves un dziesmu vienotību tautas dziesmām ir dramatisks raksturs un tās lietotas precīzi noteiktā norises vietā un laikā.

3.      Ievērodams šo dziesmu dramatisko īpatnību skaidrojis arī problēmu par latviešu tautas dziesmu īsumu un māksliniecisko spēku. Norādījis, ka īsās dziesmas ir ne tik vien latviešiem, bet arī slāvu tautām.

4.      Kategoriski nostājās pret tā saucamo mitoloģiskā sabrukuma teoriju folkoristikā, kura īsās tautas dziesmas uzskatīja kā plašāku dziesmu fragmentus.

5.      Izprazdams tautas dziesmu  vēsturi, K. Barons tautas dziesmu arvien mazāku lietošanu tautas dzīvē skaidro ar jaunlaiku dzīves pārmaiņām, kā arī mazvērtīgu rīmju un ziņģu iespiešanos tautā.

6.      K. Barons ir pārliecināts, ka jāsākas tautas dziesmu renesansei. Tautas dziesmas satur lielas vispārcilvēcīgas ētikas un stētikas vērtības.

Daudz rūpju darba prasīja arī tautas dziesmu sistematizēšana un kārtošana dainu skapī. Ar apbrīnojamu precizitāti viņš sakārtojis dziesmas pa tipiem, secīgi atzīmēdams variācijas un versijas. Šī ilgā pētniecības darba rezultātā radās oriģināls dziesmu sakārtojums, kurā liela vieta bija cilvēka mūža ritumam. “Latvju dainas” ir pirmais plašais latviešu tautas dziesmu krājums, un znātnisks izdevums, kas satur zinātniskas apceres, etnogrāfiskos ierašu un novadu aprakstus, kā arī vietu, krājēju un teicēju rādītājus. “Latvju dainas” ir augstākais latviešu priekšpadomju folkoristikas sasniegums.

     Jau jaunības gados K. Barons rosīgi pievērsās daiļliteratūrai, un izņēmums nebija dzeja un proza. Viņš rakstīja nelielus, formā vienkāršus, saturā nacionālās atmodas spēka piesātinātus dzejoļus. Tajos ir arī ietverts cilvēka, tautas darbinieka – jaunlatvieša tēls. Viņa dzejā var arī saskatīt dzejisku alegoriju, piemēram, mazais strauts, kas ceļas kalnā un, pārvarēdams klintis, kļūst par plašu upi, kuras krastos viss zeļ un zaļo. Alegorija ir daudzšķautņaina, jo tajā iespējams saskatīt arī mazās latvju tautiņas spirgto atmodu. Populārākie no viņa dzejoļiem ir “Upe un cilvēka dzīve” (“Kalna strauts”), “Mūsu manta”, “Divējādas kapenes”. Dzejoļi bija publicēti “Pēterburgas avīzēs” un tiem ir spilgts antifeodāls raksturs.

Nobeigums

     K. Barona devums ir nenovērtējams, jo nav vienkārši otra tāda cilvēka, kas būtu tik daudz darījis latviešu tautas labā, un arī, protams, folkloras. Vai gan nākamās paaudzes varētu iepazīt tik daudz tautas dziesmu, ja ši vīrs nebūtu tik daudz strādājis, lai tās savāktu, un saglabātu. Nevar jau, protams, aizmirst arī viņa citus darbus šajā laikā, piemēram, redaktora amats “Pēterburgas avīzēs”, kur viņš bija viens no galvenajiem rīkotājiem. Tomēr viens ir skaidrs – var interesēt vai neinteresēt mūsu tautas dziesmas, tomēr K. Barons tautas atmiņā vienmēr paliks kā cilvēks, kas darbā ar tām pavadīja visvairāk laika, tādēļ viņš ir godam nopelnījis iemantoto vārdu – Dainu tēvs.   

PLĀNS.

Ievads. K. Barons – izcilākais latviešu tautas folkorists, pētītājs, publicētājs.

Iztirzājums.  1. K. Barona pirmie sabiedriskie darbi.

               2. K. Barona radošais darbs

               3. K. Barona dzeja un proza

Nobeigums   K. Barona devums latviešu folkloras attīstībā

  

                    (Nodots Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, 10.klase. Arturs Bebris).