Krāsainība ir viena no lietu pamatīpašībām, un bieži vien krāsa ir pati
pirmā, ko uztveram, iepazīdamies ar kādu priekšmetu. Krāsu nozīmes, bet it
īpaši krāsu uztveres un pārdzīvojumu pētīšana ir vēl jauna zinātnes nozare.
Piemēram, trīs krāsu teorija radās tikai 19. gs. Tās veidotāji angļu
fiziķis T. Jangs un vācu zinātnieks H. Helmholcs izvirzīja tēzi, ka
eksistē trīs pamatkrāsas - sarkanā, zaļā un zilā, un no tām veidojas visas
pārējās krāsas.
Jautājums par to, kādas
krāsas vislabāk patīk, atkarīgs no skatītāja rakstura, tautības, jo tās krāsas,
kas patiks, piemēram, skotam, pavisam nepatiks bušmeņu cilts pārstāvim, un
otrādi. Pastāv uzskats, ka Eiropas dienvidu un tropisko apgabalu tautām vairāk
patīk spilgtās un tā sauktās siltās krāsas:
sarkana, dzeltena, oranža, brūna, bet ziemeļu tautām atturīgās, neitrālās -
balta, melna, pelēka un tā sauktās aukstās
krāsas: zaļa, zila, violeta.
Latviešu folkloriste Vilma
Greble ir izpētījusi četru tautu eposus un citus folkloras materiālus un krāsu
atspoguļojumu tajos. Trīs no tiem ir ziemeļu tautu un viens dienvidu tautas
eposs. Salīdzināmie darbi ir Homēra “Illiāda”, somu tautas eposs “Kalevala”,
igauņu tautas eposs “Kalevipoegs” un “Latvju dainas”. Gūtie rezultāti rāda
procentuālo krāsu samēru šajos darbos:
“Illiāda”
1)
melnā krāsa - 29%
2)
baltā krāsa - 29%
3)
sarkanā krāsa - 24%
4)
pelēkā krāsa - 6%
5)
dzeltenā krāsa - 6%
6)
zilā krāsa - 2%
7)
zaļa krāsa - 2%
8)
brūnā krāsa - 2%
“Kalevipoegs”
1) baltā krāsa - 21%
2) sarkana krāsa - 21%
3) zaļā krāsa - 20%
4) zilā krāsa - 15%
5) melnā krāsa - 14%
6) brūnā krāsa - 8%
7) pelēkā krāsa - 1%
8) dzeltenā krāsa - 0%
“Kalevala”
1)
zilā krāsa - 26%
2)
sarkanā krāsa - 25%
3)
melnā krāsa - 22%
4)
baltā krāsa - 11%
5)
zaļā krāsa - 7%
6)
pelēkā krāsa - 4%
7)
brūnā krāsa - 3%
8)
dzeltenā krāsa - 2%
“Latvju dainās”
1)
baltā krāsa - 44%
2)
melnā krāsa - 13%
3)
zaļā krāsa -12%
4)
sarkanā krāsa - 9%
5)
dzeltenā krāsa - 8%
6)
pelēkā krāsa - 6%
7)
zilā krāsa - 5%
8)
brūnā krāsa - 3%
Baltā krāsa latviešiem ir bijusi vismīļākā. Ļoti daudzos gadījumos
par baltās krāsas priekšmetu ir teikts, ka tas ir skaists. Apzīmējumi “skaista balta” ir gandrīz nedalāmi saplūduši.
Ar balto krāsu ir apzīmēts viss skaistais, daiļais. Dažreiz balts dainās nozīmē
to pašu, ko vārds tīrs. Uz to norāda
tādi apzīmējumi, kā, piemēram, ”balta mute”, “baltas rokas”, “balti vaigi”,
“balti krekli”, “balti paladziņi”, “balti galdi” u. c. Bet ar vārdu tīrs nav jāsaprot tikai fiziskā tīrība.
Visi tik bieži dainās atkārtotie “balta biju, balta eimu, balta gāju” nozīmē
arī tikumisko skaidrību. Piemēram,
Mana
balta māmuļīte
Mani
balti audzināja:
Apvilkusi baltu kreklu,
Pacēlusi
saulītē.
Melnā
krāsa dainās lielā mērā ir ņemta netiešā nozīmē un domāta kā pretstats
baltajai. Bieži vien melns nozīmē to pašu, ko netīrs. Ne jau tiešā nozīmē ir saprotami visi tie vārdi, kas runā
par “melnu muti”, “melnām rokām, kājām” un “melniem krekliem, palagiem”. Melns,
ja to lieto šādā nozīmē, ir neglīts un nevēlams. Ja baltie tērpi ir čakluma un
strādīguma pazīme, tad “melnais krekls” nozīmē, ka tā valkātāja vai valkātājs
ir slinks un nevīžīgs. Izņēmums ir melnas kurpes, zābaki, svārki un lindraki,
zīds, cauņu cepures u.c., kurus valkāt nav negods. Piemēram,
Kāp
laukāje, rīku meita,
No
manāmi kamanām!
Tev jau
bija melni spaņņi,
Melns
krekliņis mugurā,
Negrib
mans kumeliņš
Melnus
sviedrus vizināt.
Taču melni lindraki un
svārki ir arī goda tērps -
Ai Ieviņa, ai kūmiņa,
Velcies melnus
lindraciņus:
Negrib Dievis, mīļā
Māra,
Pelēkiem staigājot.
No zaļās krāsas apmēram 75% ir augu
valsts pārstāvji, zaļās krāsas apģerba gabalu 13%, bet pārējie ir dažādi
amatnieku roku darinājumi. Dainās zaļā krāsa nekad nav nosaukta par neglītu,
bet vienmēr izjusta kā skaista.
Ai, zaļā bērzu birze,
Tavu skaistu vaiņadziņu!
Man bāliņis Rīgā pirka,
Vēl tik skaista
nenopirka.
Brašo un jaunības spēka
pilno jaunekli visbiežāk salīdzina ar zaļo ozoliņu un priecājas par to.
Sarkanā krāsa visbiežāk
pieminēta, runājot par ziediem un augiem (42%), otrā vietā - 28% - runājot par
dažādām apģērba daļām. Apģērbā sarkanā krāsa ir izcelta gandrīz tikai
rotājumos.
Maza maza meitenīte
Sēž ābeļu dārziņā;
Melnas kurpes, baltas
zeķes,
Sarkans rožu vainadziņš.
Cilvēkam sārti vai
sarkani vaigi ir veselīguma pazīme, un tāpēc tie ir skaisti. Bet ir arī dainas,
kurās liek vairīties no tādiem ļaudīm, kam sarkani vaigi un acis, - tie esot
ļauni un nesavaldīgi cilvēki. Piemēram:
Es pazinu to puisīti,
Kas kuls savu līgaviņi:
Sārti vaigi, rudas acis,
Pasarkani matu gali.
Sīva, dzedra tā meitiņa,
Kam sarkani vaigu gali…
Par pelēko krāsu profesors
V. Sinaiskis apcerējumā “Sērdieņu dainas” raksta, ka pelēkā krāsa vispār
“nozīmē sēras, skumjas, ilgas un vientulību” un ka “sērdienība saistīta ar
noteiktu simbolisku krāsu, pelēku jeb pat raibu”. Ja teikto var attiecināt uz
krievu tautu, tad, kā uzskata V. Greble,
nepavisam ne uz latviešu tautas dainām. Lai pārliecinātos, kā ir ar
krāsainību bāreņu un sērdieņu dziesmās, viņa ir īpaši apskatījusi 1447
dziesmas. Krāsu samērs tajās ir šāds:
1)
baltā krāsa - 60,5%;
2)
zaļā - 15%;
3)
sarkanā - 6,5%;
4)
melnā - 6%;
5)
dzeltenā - 5%;
6)
zilā - 3,5%;
7)
pelēkā - 2%;
8)
brūnā - 0,5%.
Var jau būt, ka pati sērdieņu dzīve bija tik “pelēka kā lietaina diena”,
bet par to tautas fantāzija sērdienītes pūram piešķir simtiem baltu villainīšu,
raibu govju un bēru kumeliņu. Visiem grūtumiem pāri it kā klājas latviskā baltā
krāsa. Čaklumā un visos tikumos sērdienīte uzvar mātes meitu:
Balta, balta ieva zied,
Vēl baltāka ābelīte;
Balta, balta mātes
meita,
Vēl baltāka sērdienīte.
Zilās krāsas apģērbu u. c. darinājumu dainās ir apmēram 40%, bet
60% ir augi un to daļas, dzīvnieki, putni, jūra u. c. Zilajai krāsai nav
specifiskas simbolikas. Dažreiz zils nozīmē to pašu, ko netīrs, un dažreiz tas
lietots kopā ar melnu, lai vēl vairāk izceltu neglītumu un slinkumu. Piemēram :
“Zili, melni tautu galdi, Pieci gadi nemazgāti” vai:
Aiz ko zilas, aiz ko
melnas
Biksēriešu dzeltānītes?
Tupēdamas velējās
Sivēniņu silītē.
No brūnās krāsas 75% ir apģērbu
daļu. Te visvairāk tiek runāts par vīriešu svētku tērpu - brūniem svārkiem:
Ko domāji, tautu dēls,
Bajāros iestādams?
Ne tev tādi brūni svārki,
Ne barota kumeliņa.
Protams, minētās krāsas nav vienīgās,
kas parādās latvju dainās. Mūsu tautasdziesmās pieminētais krās skaits ir daudz
lielāks, un kopā ar krāsu niansēm tas pārsniedz 40.
Var secināt, ka dainas
liecina par to, ka visiemīļotākā seno latviešu krāsa ir baltā. Savukārt somu
tautas eposs “Kalevala” rāda, ka te visbiežāk pieminētā krāsa ir zila, un zilā
ir arī somu nacionālā krāsa. Ja mēs pētītu kādu no islama tautu folkloras
sacerējumiem, mēs droši vien redzētu, ka tur dominē zaļā krāsa, jo zaļā islama
reliģijā ir svēta krāsa.
Lauris
Olups
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru