K. Čakste “Civiltiesības”.

Lekcija Nr.1. 1937.gada 22.sept.

Mūsu līdzšinējie civillikumi, daudzo trūkumu dēļ, mūsu dzīves vajadzības nespēja apmierināt – tie bija novecojuši, nepiemēroti mūsu tiesiskajai iekārtai, mūsu uzskatiem un vajadzībām.

            Kamēr Kurzemē bija spēkā vācu jurista Fr. Georga fon Bunges 1864.gadā sastādītā t.s. Vietējo civillikumu kopojuma 3.daļa, Latgalē piemēroja bijušo Krievijas civillikumu – lik.kr. 10.sējumu. Minētajā vietējā kopojumā gandrīz vai katram tiesību institūtam pastāvēja savas normas, ne tikai Vidzemei un Kurzemei, šo apgabalu robežās vēl bija šķirotas pilsētas un  lauki ar savām īpatnējām tiesībām.

            Bez minētā teritoriālā partikulārisma arī sociālais partikulārisms ir vecā civillikuma svarīgs trūkums – tas ir celts uz kārtu principiem, domāts vispirms muižnieku un namnieku kārtai, zemes pamata kārtai -  zemniekiem viņš bija spēkā tikai otrā vietā, kā papildu likums.

            Trūkums bija arī tas, ka vecais civillikums bija savā laikā izdots krievu un vācu valodās. Tulkojumi izdarīti vēlāk, bet sankcionējot tulkojumu par likumu ( apstiprinot pareizo likuma tekstu ), gribot negribot jāapstiprina arī tulkotāja kļūdas un misēkļi.

            Pārliecīgā kazuistika radīja grūtības orientēties civillikumos pat juristam. Sevišķi grūti bija orientēties ģimenes un mantojuma tiesībās.

            Vecās civiltiesības varētu raksturot ka tiesības pēc šķirām, kārtām un apgabaliem ar daudz novecojušiem un kazuistiskiem noteikumiem. Minētie vecā civillikuma trūkumi bija tie motīvi, kas noveda pie jauna civillikuma izstrādāšanas.

            Pilsoņu attiecību kārtošanai privāto tiesību laukā 1937.gada 28.janvārī tika pieņemts jaunais civillikums, attiecību kārtošanai pēc principa, kāds likts civillikuma pirmajā pantā, proti – “tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības”.

            Domas par jauna CL izstrādāšanu radās jau tūlīt pēc Latvijas valsts nodibināšanas; šim nolūkam iecēla speciālu komisiju, bet, darbi vilkās gausi, tikai ar 1934.gadu darbi ritēja ātrāk un šogad tā izstrādāšanu pabeidza. Jaunais CL stāsies spēkā ar 1938.gada 1.janvāri. Līdz ar to vecais CL tiks nodots arhīvam un vēsturei.

            Ar jaunā CL izstrādāšanu ir padarīts liels darbs: visa valsts ir tiesiski apvienota – visiem vienādas civiltiesības. Pilnīgi iznīcināts partikulārisms, tāpat, kā liekā kazuistika.

Likums sava apmēra ziņā ir diezgan mazs, kas ir ļoti svarīgi, jo atvieglo orientēšanos un līdz ar to arī piemērošanu. Ka daudz ir darīts kazuistikas izskaušanā, liecina tas vien ,ka jaunajā CL ir 2400 pantu, bet vecajā to ir 4600, gandrīz vai uz pusi vairāk. Salīdzinot ar labākajiem Vakareiropas kodeksiem redzam, ka Vācijas civillikumam(RGB) ir gandrīz tikpat daudz(2385), Š Šveices(CGB) – 1798, bet samērā plaši panti, tā ka mūsu jaunais CL apmēra ziņā stāv tiem blakus.

Valoda jaunajā CL ir skaidra, visiem saprotam, laikam gan tā nesasniedz CGB tautisko izteiksmi, jo specifiskajos un tehniskajos terminos, kuru civilajos likumos ir daudz, nav iespējams atmest, bet tā pārspēj BGB smago un akadēmisko valodu. Jaunais civillikums satsāv no:

·         Jauna materiāla – ievesti tagadējā laika prasībām atbilstoši, jauni noteikumi. Vispirms ir ievērota Latvijas dzīve, tās vajadzības un radītas piemērotas normas.

·         Veca materiāla – t.i. no klasiskiem romiešu tiesību principiem, kuri vairāk vai mazāk modificēti, atkarībā no apstākļiem, Eiropas valstīs akceptēti un pastāv šo baltu dienu.

Ģimenes un mantošanas tiesībās ir jauns materiāls. Visvairāk vecais materiāls ir saistību tiesībās, jo tās ir vismazāk padotas pārgrozījumiem, uzbūvētas uz veco romiešu dogmu pamatiem. Jaunais CL atzīst un veicina atsevišķa indivīda aktivitāti un iniciatīvu, respektēdams atsevišķas personas individualitāti un līdz ar to sabiedrisko brīvību.

Lekcija Nr.2. 1937.gada 29.sept.

Civitiesības normē cilvēka uzvešanos sabiedrībā.

Cilvēkam ir dažādas vajadzības. Vajadzība ir nepatīkama trūkuma izjūta, kas rada cenšanos to novērst. Vajadzības var iedalīt:

·         Fiziskās vajadzības – rodas tādēļ, ka cilvēkam jādzīvo, jāuztur organisms. Tādēļ jāuzņem barība, nepieciešams siltums, drēbes, dzīvoklis.

·         Psihiskās vajadzības – cilvēka jutekļi pirmkārt kalpo pašaizsardzības vajadzībām, piemēram redze, bet šo orgānu bieža lietošana rada baudu, emocionālus pārdzīvojumus, kuru vajadzība kļūst nepieciešama. Psihiskās un fiziskās vajadzības viena otru iespaido. Primārās, dominējošās ir fiziskās vajadzības, bet psihiskās vajadzības tās var pilnīgi pārveidot, piem. Vajadzība pēc barības kulturālam cilvēkam ir savienota ar tīrības prasību, dzīvokļa prasība ar komfortu, u.t.t.

·         Sociālās vajadzības – nav vērtējamas zemāk par pirmajām divām. Tādēļ izstumšana no sabiedrības ir smags sods(agrāk tāds pastāvēja valsts dzīvē, tagad tikai privātā).

Lai šīs vajadzības apmierinātu ir nepieciešami dažādi labumi. Līdz ar vajadzībām aug arī labumu skaits ar ko tās apmierina. Visi cenšamies apmierināt savas vajadzības, alkstam pēc labumiem, jo juridiski esam visi vienlīdzīgi, visi esam personas. Lai labumus sagādātu jāgriežas pie citām personām. Šinī ziņā cilvēks ir diezgan nespēcīga būtne – vienmēr vajadzīgs citu atbalsts.

            Kādreiz zinātne domāja, ka var pastāvēt arī pilnīgi izolēts cilvēks, tagad to uzskata par fikciju. Nespēdams sagādāt sev visus labumus, cilvēkam jādzīvo sabiedrībā, bet te viņš savu egoismu neatstāj – katrs sev ir tas tuvākais. Tikai reti kāds ir  spējīgs uzupurēties vispārības labā. Ar šo egoismu sabiedrības organizētājiem ir jārēķinās. Šis egoisms jāpadara par veselīgu un nekaitīgu. Tā nonākam pie problēmas regulēt cilvēku uzvešanos.

            Cilvēku uzvešanos regulē netikai tiesības, bet arī reliģija un morāle. Sevišķi senos laikos reliģiskās un morāles jūtas bija stipras, tad tiesībām bija maz darba. Pašām tiesībām bija tāds sakrāls raksturs – tas bija saistīts ar reliģiju un morāli. Senatnē tādēļ tiesībām bija viegls uzdevums. Tagad reliģiskās un morāles jūtas ir regresējušas, bet dzīve ir kļuvusi sarežģītāka, jo vajadzību un labumu skaits ir audzis. Tagad galvenokārt tiesību uzdevums ir regulēt komplicēto cilvēku dzīvi.

            Civiltiesības ir tiesību zinātnes nozare, tādēļ tā pieder pie sabiedriskām – sociālām zinātnēm. Tiesību zinātne atšķiras no pārējām sabiedriskām zinātnēm piem. socioloģijas, ar to ka viņa pēta normas, bet socioloģija pēta faktus sabiedrībā. Civiltiesības, kā zinātne pēta tās normas, kas sabiedrībā regulē personu savstarpējās privātās attiecības. Ja runā par civiltiesībām, tad jāsaka, ka šim vārdam ir trejāda nozīme:

1.   Civiltiesību zinātne, kuru apskata lekcijās,

2.   Juridisku normu kopība, kura regulē personu savstarpējās privātās attiecības sabiedrībā,

3.   Civiltiesības objektīvā un subjektīvā nozīmē. Objektīvā nozīmē saprot civiltiesisko normu kopību, to normu kopību, kas regulē personu uzvešanos civiltiesiskā sabiedrībā, vai kā parasti to saka; to normu kopību, kas regulē personu savstarpējās privātas attiecības. Šīs objektīvās civiltiesības piešķir katram indivīdam subjektīvas civiltiesības, norobežo viņam zināmu iespēju, nosaka zināmu stāvokli

Šajā ziņā civiltiesībām ir divi mērķi: civiltiesības veicina personu privāto iniciatīvu vai aktivitāti un dod tiesību rīkoties. Dodot brīvību neaizmirst arī otru mēķi: saskaņot tiesību rīkoties ar sabiedrības interesēm.

            Termins “Civiltiesības” ir cēlies no romiešu tiesībām, no “ius civile”. Romiešu tiesības “ius civile” nebija kuras katras personas tiesības, bet tikai romiešu pilsoņu tiesības. Tās bija tieši saistītas ar romiešu pilsoņu stāvokli (civis-pilsonis). “Ius civile” aptvēra gan privātās, gan publiskās tiesības. Šajā ziņā “ius civile” bija plašāks nekā tagadējās civiltiesības. Tā varam nonākt pie nepareizas izpratnes, jo pilsoņu tiesības nes sevī arī daļu no publiskajām tiesībām. Romiešu tiesībās publiskās un privātās tiesības netika vēl stingri norobežotas, tādēļ romiešu “ius civile” aptvēra kā publiskās tā privātās tiesības. Vēlāk romiešu tiesības izplatījās pa visu pasauli. Tas notika šādi: viduslaikos saimnieciskai un sabiedriskai dzīvei attīstoties ar paražām vien nepietika. Vajadzēja pilnīgākas tiesības. Tad juristi piegriezās romiešu tiesībām, kuras pazina no tā laika universitātēm.

            Romiešu tiesības bija lieliski uzbūvētas; viņās redzams senās Romas ģēnijs. Tādējādi saka , ka Roma trīs reizes uzvarējusi pasauli:

·         šķēps,

·         baznīca,

·         tiesības.

Pielietojot romiešu tiesības juristi ņēma tikai derīgo – privātās tiesības. Publiski tiesiskās normas bija zaudējušas savu nozīmi – novecojušas, jo tās bija piemērotas tikai Romas specifiskiem apstākļiem.

Izlietoja tikai tiesību daļu, kuru apzīmēja tāpat “ius civile”. Tā jaunam saturam palika vecais nosaukums. Saturs pa daļai šaurāks, kā Romas laikā, jo tagad tās vairs nesatur publisko tiesību normas, bet arī plašāks, jo romiešu civiltiesības  bija Romas pilsoņu tiesības. Tās nesaturēja ārzemnieku, nepilsoņu tiesības un tā kā tirgotāji bija galvenokārt ārzemnieki, tad piemēram normas, kas regulēja labumu apgrozību, sākumā neietilpa romiešu civiltiesībās., bet bija starptautisko tiesību daļa. Tikai Romas impērijas laikā viņa tika ievietota civiltiesībās, jo līdz ar Romas impērijas sabrukumu, izbeidzās pilsoņi un palika tikai pavalstnieki kādi bija arī nepilsoņi. Bez civiltiesībām t.i. bez civiltiesību zinātnes pie tiesībām vēl pieder vēl citas tiesību disciplīnas.

Vispirms jābūt skaidrībā par civiltiesībām un privātām tiesībām(par to atšķirību). Ļoti bieži šos terminus uzskata par sinonīmiem, bet tas nav pareizi. Privāttiesības ir plašāks jēdziens kā civiltiesības, jo civiltiesības ir tikai viena privāttiesību daļa – gan plašākā un svarīgākā.

Pie privāttiesībām, bez civiltiesībām, vēl jāpieskaita tirdzniecības tiesības un starptautiskās privāttiesības. Tirdzniecības tiesību lauks jau ir šaurāks nekā civiltiesību novads, jo tās normē tikai tirdzniecību, tām piemīt tāds izņēmuma raksturs. Tirdzniecības tiesības normē personas uzvešanos tirdzniecībā.

Starptautiskās privāttiesības apskata vai normē tās tiesības, kas pieder vienam ārzemniekam otrā valstī. Tas norāda un pētī, kādas valsts likumi ir jāpiemēro, lai izspriestu kādu strīdu, kas radies divu dažādu valstu pilsoņu starpā.

Tad vēl jābūt skaidrībā par civiltiesību un civilprocesa attiecībām. Nezinātājs var arī šos termiņus sajaukt. Civilprocesa zinātne pieder pie publisko tiesību grupas un tā pētī tos līdzekļus ar kuriem persona aizstāv savas tiesības(privātās tiesības). Tādēļ var teikt, ka civiltiesībās ir atrodamas materiālās tiesības un civilprocesa procesuālās tiesības, kuras nosaka aizkārto civiltiesību aizsargāšanas un atjaunošanas kārtību.

Ja runā par civiltiesību zinātni attiecībā pret citām zinātnēm, tad svarīgākais ir apskatīt civiltiesības un plašāk – privāttiesības attiecībā pret publiskajām tiesībām.

Zinātnē valda liela nevienprātība šinī jautājumā. Nav arī skaidrība par šo divu lielo tiesību zinātnes grupu atšķirību un pazīmēm. Šo problēmu jau apskata Romas juristi un uzstāda tēzi:

·         privātām tiesībām ir atsevišķu indivīdu intereses,

·         publiskām tiesībām – sabiedrības , vispārības intereses.

Ar maziem pārveidojumiem daudz pētītāju – Puhta, Saviņji, Girke iziet no domas, ka katram tiesību nozarojumam ir savs mērķis.

Privātās tiesības aizstāv atsevišķa cilvēka intereses, publiskās tiesības – sabiedrības intereses. Pret šo iedalījumu var celt ierunas. Vai tiešām privāttiesības respektē tikai, ievēro tikai atsevišķa indivīda intereses, vai tās nerespektē citu intereses un sabiedrības intereses? Civiltiesības tad būtu jāatzīst kā antisociāla zinātne, vismaz tanīs gadījumos, kad indivīda un sabiedrības intereses ir pretējas.

Arī privātās tiesībās tiek respektētas visas sabiedrības intereses. Daudzi institūti privāttiesības ir piesātināti ar publiskām interesēm, piem. ģimenes tiesības (pieder pie civiltiesībām) ir institūts – laulības. Tur dominē tieši publiskās intereses. Vīra un sievas stāvoklis, jau iepriekš, ar likumu noteikts un ar savu gribu vien neko nevar darīt. Šī kārtība ir sabiedrības interesēs. Īpašums nepastāv atsevišķa indivīda dēļ. Tas ir atsevišķa indivīda egoisma veicinātājs un tādā veidā tiek vairota tautas bagātība. Tātad te arī ir publiskas intereses. Šie piemēri pierāda, ka privātās tiesībās nav respektētas vienīgi personas, atsevišķa indivīda intereses.

Valdošā teorija māca, ka publiskās tiesības nosaka personu tiesības un pienākumus pret valsti un valstu savstarpējās attiecības, privātā tiesības normēdamas personas uzvešanos privāttiesību laukā nosaka viņa privātās tiesības un pienākumus – savstarpējās privātās attiecības. Nosaka arī tiesības un pienākumus pret valsti, ja valsts uzstājas nevis kā publiskās varas nesēja, bet kā privāttiesību subjekts. Piemēram - valsts prasība no visiem vīriešiem obligāta karaklausība, blakus šāda veida prasībām var būt cits stāvoklis, piemēram – valsts nomā telpas, šeit neuzstājas kā valsts varas nesēja, bet kā katrs tiesību subjekts.

Jerings saka: “Privāto tiesību aizsardzība ir atstāta ieinteresētajām personām pašām, turpretī publisko tiesību aizsardzību uzņemas valsts, no kuras atkarājas šo tiesību aizsardzība”, piem. ja ko nozog, tad valsts vara meklē un tiesā.

Ja tiek pārkāptas privātas tiesības, piem. nepilda līgumu, tad pašam līguma slēdzējam jāgriežas pie tiesas un arī tiesā viņš ir prāvas kungs un noteicējs.

CIVILTIESĪBU METODES.

            Civiltiesības kā zinātne ir ļoti veca. Viņas pirmsākumi meklējami tālu senatnē. Civiltiesības izkopuši jau romiešu juristi. Šī zinātne ir ap 200 gadu veca, kādēļ tā vairāk izkopta kā citas juridiskas disciplīnas. Kā jau vecai zinātnei tai ir izkoptas noteiktas metodes:

1.   Vēsturiskā metode – pēta tos vēsturiskos faktus uz kuriem pamatojas mūsu tagadnes tiesības. Šo vēsturisko metodi ļoti plaši pielietoja t.s. tiesību vēsturiskā skola, par kuras galvu uzskata Saviņji, Pateicoties šai skolai mūsu civillikumā ir saglabāti un noskaidroti daudzi fakti.

2.   Dogmatiskā metode – kuru sauc arī par juridisko metodi. No prakses viedokļa šī metode ir svarīgākā. Ar šīs metodes palīdzību tiek sistemātiski apskatītas pozitīvās tiesības(spēkā esošās). Dogmatiskā metode sistemātiski apskata noteiktā tiesiskā sabiedrībā pastāvošas normas. Ar šīs metodes palīdzību tiek sakrāts materiāls- tiesiskās normas- likumi. Normas tiek apskatītas, noskaidrots saturs, pēc kam tās tiek klasificētas un sistematizētas, tāpat kā dabas zinātnēs stādi un dzīvnieki noteiktās grupās. Pēc tam šī metode meklē principus un tā rada t.s. dogmas un definīcijas. Tādēļ šo skolu sauc par dogmatisko.

3.   Tiesību  politiskā metode, kas ir patiesībā kritikas metode. Šī metode apraksta, par cik pastāvošās normas, pozitīvās normas, atbilst tagadnes prasībām un mērķiem, un kādā veidā būtu jāizdara reformas, gan visumā, gan atsevišķās daļās.

4.   Salīdzinošā metode, kas krāj un apskata vairāku tautu un valstu civiltiesisku sabiedrību normas.

 Lekcija Nr.3. 1937.gada 1.oktobrī.

CIVILTIESĪBU SISTĒMAS.

            Katrai zinātnei un katram likumam ir iekšēja kārtība, ko sauc par sistēmu. Civillikumiem šāda kārtība ir sevišķi nepieciešama daudzo normu dēļ. Ja šeit nebūtu kārtības, tad būtu grūti atrast vajadzīgo normu. Tādēļ CL sistēma ir vispār pielietošanas priekšnoteikums. Arī civiltiesību sistēmai ir sava vēsture.

            Sākumā civiltiesību materiāls bija vienkāršs, jo sabiedriskā dzīve bija vienkārša un tā neprasīja daudz normu. Ar laiku , kad sabiedriskā dzīve attīstījās, sarežģījās un līdz ar sabiedriskās dzīves un civilizācijas attīstību, vairojās arī civiltiesisko normu daudzums. Normu skaits pieauga arī tādēļ, ka sabiedriskās dzīves regulēšana, ar civilizācijas attīstību sāka piekrist vienīgi tiesībām, jo agrāk te lielu lomu spēlēja vēl reliģija un morāle.

            Civilizācijai attīstoties, vairojās likumi, un lai varētu tajos orientēties radās vajadzība tos sakārtot.

            Pirmā civiltiesību sistēma bija legālā sistēma. Viņa pastāvēja materiāla hronoloģiskā sakārtošanā. Faktiski tā nav nekāda sistēma, jo tur nekādas kārtības nav.

            Pirmo mēģinājumu sistematizēt civiltiesības izdarīja romiešu juristi savās justīcijās – savās mācību grāmatās, apskatos. Romiešu juristi visu civiltiesību materiālu iedalīja trijās daļas:

1.   Mācība par personu,

2.   Mācība par lietu,

3.   Mācība par prasībām.

Pie šis sistēmas pieturējās Gaja institūcija, kura ir kāda romiešu jurista 2.g.s. darbs, tāpat Justiniāna institūcija. Šī sistēma atrodama Justiniāna kodeksa ievadā. Kodeksu sastādīja ķeizara Justiniāna laikā. Pie šis sistēmas pieturās vēl daži tagadnes civilkodeksi, jo šī sistēma mēģināja sakārtot visu civiltiesību materiālu. Pēdējā iemesla dēļ šai sistēmai savā laikā bija liela piekrišana Eiropā. Līdz 18.gs. Eiropā valdīja legālā sistēma(ja vispār var runāt par sistēmu tā laika civiltiesībās).

18.gs. bija ļoti daudz civiltiesisko normu un sistēma bija nepieciešama. Daudzi zinātnieki mēģināja atrast piemērotu sistēmu, piem. franču 17.gs. jurists Domā mēģināja visu civiltiesību materiālu iedalīt divās grupās:

1.   mīlestība pret dievu,

2.   mīlestība pret tuvāko.

Mēģinājums beidzās nesekmīgi, jo šis iedalījums nedod pietiekošu skaidrību, kurā no grupām dažādas normas ievietojamas, piem. kreditora prasība.

            18.gs. stipri uzplauka romiešu tiesības un meklējot pēc civiltiesību sistēmas, atcerējās institūcijas sistēmu. Dabīgi, ka šo sistēmu uzskatīja par pašu pilnību, jo labākas nebija.

            18.gs. beigās un 19.gs. sākumā daudzās Eiropas valstīs iesākās civiltiesību kodifikācijas darbs. Šajos darbos pielietoja institūcijas sistēmu, piem. Francijā, Beļģijā u.c., tikai ar vienu pārlabojumu – kodeksos trūka nodaļas par prasībām, jo šo mācību(normas) ietilpināja īpašā likumā, un tas bija civilprocesa likums. No institūcijas sistēmas tātad palika divas grupas:

1.   mācība par lietu,

2.   mācībā par personu.

Institūciju sistēmas trūkums ir tas, ka viņa ir par daudz vienpusīga, tikai divas pamat daļas. Bez tam lieta un persona abi ir daudzu tiesību atribūti, kādēļ bieži ir neskaidrība. Tādēļ dabīgi, ka jau tajā pašā kodifikācijas laikmetā – 19.gs. sākumā, daudzi juristi meklēja kādu citu sistēmu.

19.gs. tika izveidota t.s. pandektu sistēma.

            Par pandektu sistēmas celmlauzim vācu juristu Hugo. Sistēmu galīgi izveidojis pazīstamais jurists Saviņji. Tagadnes civiltiesību zinātnē šī sistēma ir valdošā. Viņu pielieto arī jaunākie civilkodeksi. Pandektu sistēma visu civiltiesību materiālu iedala 5 daļās. Vispirms tiek ierādīta vispārējā daļā, kurā ir sakopoti vispārējie principi. Principi, kuriem ir nozīme priekš visām daļām, piem. mācība par tiesību subjektu, par juridisko aktu u.t.t. Pēc tam viss pārējais materiāls tiek iedalīts 4.daļās:

1.   lietu tiesības,

2.   saistību tiesības,

3.   ģimenes tiesības,

4.   mantojuma tiesības.

Saistību tiesību vairums ir atvietojamas normas. Te privātai iniciatīvai plašs darba lauks. CL 2023.pants piemēram ir dispozitīva norma.

2023.pants:   Pēc pirkuma noslēgšanas, kaut arī pirktā lieta vēl nebūtu nodota, visu risku       par nejaušu gadījumu, ja skarā ar to lieta iet bojā, nes pircējs.

Attiecībā uz normām ir vēl viens iedalījums, izšķir:

1.   Vietējas normas,

2.   Vispārējas normas.

            Vietējās normas ir spēkā vienā apgabalā, turpretī vispārējo normu iedarbība nav ierobežota ar apgabalu – tās ir spēkā visā valstī. Pēc jaunā CL spēkā stāšanās šim iedalījumam būs maza nozīme, bet tam bija liela līdz šim, jo bija daudz normu, kas bija spēkā uz noteiktu apgabalu – Vidzemi, Kurzemi, vai Latgali. Normas vēl varētu iedalīt:

1.   speciālās,

2.   vispārējās.

            Speciālas normas ir tās, kuras regulē kādas noteiktas personu grupas tiesības, piem. zemnieku tiesības bija speciālās normas, kuras spēkā tikai attiecībā uz zemniekiem. Tāpat tirdzniecības tiesības spēkā tikai uz tirgotājiem. Vispārējās normas spēkā visā civiltiesiskā sabiedrībā, tās nav ierobežotas ar noteiktu personu grupu. Viņas attiecas uz visām personām.

            Civiltiesiskās normas ir sakopotas kopējā grāmatā CL. Šeit atrod visas civiltiesiskās normas, lai gan arī citos likumos ir civiltiesiskas normas.

            Jebkurš izsludināts likums stājas spēkā 14 dienas pēc izsludināšanas, ja likumā nav noteikts cits laiks. Likums kādreiz nosaka īsāku laiku, bet lieliem likumiem tas parasti tiek pagarināts. Ir valstis, kur likumi stājas spēkā pakāpeniski, atkarībā no attāluma – piem. agrāk Krievijā, Francijā, u.c. Izdots likums ir spēkā nenoteiktu laiku, ja vien likumā šāds laiks nav paredzēts, ierobežots. Tādēļ katrs likums ir spēkā kamēr to atceļ.

            Sakarā ar likumu izdošanu, paceļas jautājums par likuma spēku laikā. Ir princips, ka likumam nav atpakaļejoša spēka. Tiesības un pienākumi dibinās uz kādu juridisku faktu, kas izbeidz, pārgroza vai nodibina kādas attiecības. Ja runā par likuma spēku laikā, tad jāiziet tieši no šī juridiskā fakta. Jaunais likums ir pielietojams tad, ja viņa laikā ir radies šis juridiskais fakts. Turpretī, ja šis juridiskais fakts ir radies pagātnē, tad, kad spēkā bija vecais likums, tad arī jāpielieto šis vecais likums.

Ierašu tiesības – ir otrs civiltiesību avots. Pie šim tiesībām raksturīgi divi momenti:

1.   objektīvais,

2.   subjektīvais.

            Pirmais moments ir tīri objektīvs – nerakstītas tiesiskas normas ilggadīga pielietošana. Subjektīvais moments – pārliecība, ka šai normai jāpaklausa. Ierašu tiesības ir spēlējušas dažādu lomu civiltiesībās.

            Agrāk ierašu tiesības uzskatīja par līdzvērtīgām likumam. Turpretī 18.gs., kad valdīja dabisko tiesību skola, par visspēcīgāko atzina likumu. Šī skola mācīja, ka cilvēka prāts ar savu darbību un noteiktiem principiem tikai var radīt tiesības. Tā ierašu tiesībām tika piešķirta maza nozīme.

            19.gs. vēsturiskā sola dibināja savu mācību uz tautas garu vai tautas tiesisko atziņu. Šī skola atzina, ka tiesības izaugušas pašā tautā. Ierašu tiesības tika nostādītas pirmā vietā un likumu vēsturiskā skola atzina kā izņēmumu.

Lekcija Nr.4. 1937.gada 8.oktobrī.

            Tagadējos laikos, pie sarežģītās sociālās un saimnieciskās dzīves, uzvarējis likums. Tam daudz priekšrocību – tas ir vienādi ir noteikts, ar to var katrs iepazīties, tā pielietošana ir vienkārša. Turpretī ieražu tiesības ir nerakstītas, nenoteiktas, to esamības vai neesamības noskaidrošana bieži rada grūtības. Aiz šiem iemesliem arī uzvarējis ir likums, bet tomēr ieražu tiesības pavisam izspiestas no civiltiesībām nav. Likumdevējs nevar izsekot visu dzīvi, tādēļ visi strīdi nekad nevar tikt izšķirti tikai uz likuma pamata. Kā papildinājums noder ieražu tiesības, kādēļ tās paliek līdzās likumam.

            Ieražu tiesībām var būt divējāds spēks:

1.   derogatīvs spēks,

2.   subsidiārs spēks.

Ja ieražu tiesībām ir derogatīvs spēks, tad tās spēj atcelt pat likumu, t.i., tā ir spēkā, kaut tā ir contra legem(pret likumu). Ja ieražu tiesībām ir subsidiārs spēks, tad viņas tikai papildina likumu, aizpilda likumdošanas robus un trūkumus.

Ārzemju likumdošanas, ieražu tiesībām piešķir dažādu nozīmi. Francijas civilkodekss atļauj pielietot ieražu tiesību normas atsevišķos gadījumos,  kad to atļauj likums – tātad te ieražu tiesībām ir subsidiāra nozīme. Vācijas civilkodekss par šo jautājumu klusē, bet doktrīna Vācijas tiesību zinātnēs atzīst ieražu tiesībām pat derogatīvu nozīmi. Mūsu jaunais CL šim jautājumam pieskaras ievada 2.panta 2.daļā.

2.p.2.daļa: Ieražu tiesības nevar ne atcelt ne grozīt likumu. Ieražu tiesības piemērojamas likumā noteiktos gadījumos.

Ar to jaunajā CL ieražu tiesībām ir  piešķirta subsidiāra nozīme.

            Literatūra par trešo tiesību avotu bieži min tiesu praksi. Tiesas spriedumam praktiskā dzīvē ir liela nozīme, jo tiesas spriedums pēc būtības ir abstraktas tiesību normas konkretizēšana. Tādēļ arī vācu zinātnieks Bilovs izteicās: nevis likums, bet likums un tiesa nodrošina tiesības. Viens tiesas spriedums ir dots tikai vienam konkrētam gadījumam un viņš nav saistošs citām tiesām un citām lietām. Viens Senāta spriedums, kas ir dots vienā lietā, ir saistošs tikai šinī lietā, tātad citā – līdzīgā lietā viena tiesa var izspriest atkal citādi. dažos gadījumos, kad zemākas tiesas nepiekrīt kasācijas tiesas spriedumam var novērot pat cīņu. Nākošā gadījumā zemākās tiesas instances mēģina izmotivēt savu viedokli. Tā tas ilgu laiku bija Francijā par automobilistu atbildību. Vienmēr tas tā nav bijis – kādreiz tiesu praksei ir bijis līdzīgs spēks likumam un ieražu tiesībām.

            Sevišķi augstāko tiesu spriedumiem ir bijusi lielāka nozīme un spēks, bet tas runā pretī tiesas sprieduma brīvībai un padara par mūžīgu reiz pieņemtu praksi. Tādēļ tāds ieskats ir atmests, un jāatzīst, ka tiesu prakse vairs nav tiesību avots, jo viņa tikai iztulko likumus un šis iztulkojums nav saistošs citās lietās. Tad arī nevar teikt, ka tiesu praksē būtu meklējamas kādas jaunas tiesiskas normas. Tātad no teorētiskā viedokļa tiesu praksi nevar atzīt par tiesību avotu, bet praktiski tas ir citādi.

            Zināms, ka tiesas savu reiz pieņemto lēmumu negroza, tās negroza savu praksi – likuma iztulkojumu. Bez tam likumos vienmēr ir trūkumi, nepilnības un rodas gadījumi, kas likumos nav paredzēti, pie kam tiesa nevar atteikties izspriest kādu lietu(civillietu). Tā tiesas šādos gadījumos, glābiņu meklē analoģijā, t.i., ja nav likuma, nav arī ieražu tiesību un konkrētu lietu izspriež pēc tā tiesiskā institūta normām, kas šim gadījumam ir radniecīgi tuvāks. šajos gadījumos tiesa rada normu, ja šim spriedumam seko noteikta tiesu prakse.

            Daudz modernās tiesības sāk piešķirt tiesām plašākas tiesības. Piešķir tiesām lielāku brīvību, neatkarību tiesas spriešanā, lai nodrošinātu lielākā mērā taisnības principu ieviešanu dzīvē. Šis viedoklis tiek arī kritizēts, jo tiek norādīts, ka pārāk plašas tiesības, kas tiktu piešķirtas tiesai, satricina civiltiesisko normu stiprumu un noteiktību.

            Arī Šveices civilkodekss paceļ tiesnesi lielā augstumā. Šī civilkodeksa pirmais pants nosaka, ka trūkstot likumiskām normām tiesnesis drīkst izspriest lietu tā, ka viņš kā likumdevējs būtu to darījis. Šinī pantā mēs redzam, ka tiesu prakse tiek atzīta par tiesību avotu.

Tiesību zinātne.

            Tiesību zinātne bija tiesību avots romiešu tiesībās, kad ķeizars Augusts piešķīra dažiem izciliem zinātniekiem – juristiem t.s. ius respondenti, ar ko šo juristu atzinumi, ieskati kļuva saistoši tiesnesim. Pēc tam tomēr nevienā Eiropas zemē tiesību zinātne nav pacelta līdz tādam līmenim. Tiesību zinātnei nav tiesības radīt tiesību normas.  tiesību zinātne tikai apstrādā un pētī spēkā esošās tiesiskās normas. Zināms tiesību zinātnei ir milzīgs iespaids uz tiesu praksi – pateicoties tās autoritātei, jo galu galā tiesību zinātnes un tiesnešu darbs ir zināmā mērā līdzīgs. Starp citu arī tiesību zinātne mēģina konkretizēt abstrakto tiesību normu, noteikt tās saturu. Tas tikai tiek darīts pie citiem apstākļiem(tiesnesis – tiesas sēdē, zinātnieks savā kabinetā). Tiesnesis to dara sakarā ar konkrētu lietu, zinātnieks parasti neatkarīgi no kādas lietas, meklēdams tiesiskos principus. Pateicoties savai autoritātei, tiesību zinātnei ir liels iespaids uz tiesu praksi un tiesas biezi pastiprinot savu iztulkojumu atsaucas uz tiesību zinātni.

            Tomēr teorētiski tiesību zinātni par tiesību avotu nevar atzīt, kaut arī praktiskā dzīvē tas pilnīgi attaisnotos.

            Par piekto tiesību avotu uzskata sociālo autonomiju. Zināmām sociālām vienībām likumdevējs deleģē, piešķir tiesību zināmās robežās izstrādāt zināmas normas, zināmus statūtus. Tādā veidā var izcelties pilnīgi jaunas normas, kādēļ arī šādu sociālo autonomiju atzīst par tiesību avotu.

TIESISKO NORMU IZTULKOŠANA.

            Iztulkot tiesisku normu kādreiz ir ļoti grūts uzdevums, reizē ļoti svarīgs darbs un tam ir liela nozīme, jo iztulkojot normu tiek atzīta tiesību zināmu tiesību esamība vai neesamība. Tiesisko normu iztulkošanas mērķis ir  noteikt tiesisko normu vārdu nozīmi vai citiem vārdiem noteikt tās saturu. Ir nepietiekoši zināt tiesisku normu, to vajag arī pareizi saprast – pareizi iztulkot, kas ir sevišķi no svara, kad likumi ir neskaidri un pretrunīgi – arī kad mums ir jauns likums un uz tā pamata tiek nodibināta jauna tiesu prakse. Lai iztulkotu kādu tiesisku normu, kādu tiesiskās normas vārdu, nozīmi, mums jāatrod likuma mērķi, domu vai gribu, bet te paceļas jautājums: kur tā griba meklējama? Vai jāmeklē likumdevēja griba, vai pašai normai ir kāda griba?

            Līdz pat pēdējam laikam bija izplatīts uzskats tiesību zinātnē, ka likuma iztulkotāja uzdevums ir iztulkot likumdevēja gribu. Tādēļ, ja norma bija neskaidra vai nepilnīga, tad atbildi meklēja likumu motīvos, likumdevēju sēžu pārskatos, stenogrammās. Daži juristi zinātnieki, kas pieturējās pie šī uzskata, atzina, ka ieražu tiesību normas nevar iztulkot, jo tur nevar konstatēt šādu likumdevēja gribu.

            Jaunākos laikos izvirzījusies cita doma, kura tagad ir valdošā tiesību zinātnē: jānoskaidro nevis likumdevēja gribu, bet likuma gribu.

            Bindings, vācu jurists, saka: ”Likums arī domā. Likums arī grib”. Šī ieskata aizstāvji vispār apšauba vai ir iespējams noskaidrot likumdevēja gribu, jo likuma autors ir viens vai vairāki. Likums tiek apspriests un likumdevēja – parasti kolektīva pieņemts. Te izstrādātājs un pieņēmējs var vadīties no dažādiem ieskatiem, domām. Vienmēr ir iespējams iztulkot normas mērķi, tās gribu. Katrs likums ir adresēts personām, šīm personām – civiltiesiskās sabiedrības locekļiem ir jāzina likumi, bet viņam ir jāzina likums – tiesiskā norma tādā veidā, kā tas ir pateikts. Jārēķinās nevis ar to, kas ir gribēts pateikt, bet nav pateikts, bet gan ar to, kas ir pateikts. Tādēļ iztulkojot likumu, tas ir jādara pēc likuma domas.

            CL iztulkošanu nosaka jaunā CL 4.pants.

4.pants. Likuma noteikumi iztulkojami vispirms pēc to tieša jēguma; vajadzības gadījumā tie iztulkojami arī pēc likuma sistēmas, pamata, mērķa, un, beidzot, arī pēc analoģijas.

            Ja likuma mērķis vai griba ir plašāks, kā lietoto vārdu nozīme, tad jāpielieto likuma paplašinošā iztulkošana, turpretī, ja likuma griba ir šaurāka par lietoto vārdu nozīmi – jāpielieto likuma sašaurinošā iztulkošana.

            Ja likumdevējs pats var likumu iztulkot, tad tā būs autentiskā likuma iztulkošana. Formāli vienmēr autentiskā iztulkošana notiek ar jaunu likumu, ja arī tāds iztulkojums nebūtu pareizs, tomēr ar to jārēķinās, jo šī iztulkojuma spēks nedibinās uz pareizību, bet uz likuma autoritāti.

ĀRZEMJU CIVILKODEKSI.

            Anglijā nav kodificētu CL. tā ir zeme, kas lielā mērā dzīvo uz ieražu tiesībām. Tie nevēlas kodifikāciju, jo ieskata, ka tā aptur dabīgu tiesību attīstību. Turpretī visās kontinenta zemēs Eiropā, civiltiesības ir kodificētas.

            Šeit pirmā vietā jāmin Francija ar viņas Cod civil  vai Napoleona kodeksu, kā to sākumā sauca. Pie šī civilkodeksa Napoleons ņēmis dzīvu līdzdalību un uz to tas bija arī lepns, tā dzīvodams uz sv. Helēnas salas N. atceras un raksta savā testamentā: “ Manu karavīru slava drīz tiks aizmirsta, bet kodekss, nē”. Napoleona kodekss bija milzīgs notikums civiltiesību kodifikācijā, tas ievada civiltiesībās moderno kodifikāciju un tas ir pirmais civilkodekss. Tas ir īss, jo tas pamatojas uz principiem ne uz kazuistiku. Pēdējā iemesla dēļ tas, kaut arī 100 gadus vecs, nav novecojis – Francija zinātnieki gan atrod, ka tam ir tikai trūkumi. Šī kodeksa labā īpašība ir tā skaidrā, saprotamā valoda, kas trūkst piemēram Vācijas civilkodeksam.

            Vācijā, līdz pat valsts apvienošanai, kas notika 1871.gadā civiltiesības nebija unificētas. Katrā valstiņā pastāvēja savas normas, pie tam novecojušas.  Pēc valsts apvienošanas sākās civiltiesību unifikācijas darbs. Galīgais civilkodeksa projekts pieņemts 1896.gadā un ir spēkā ar 1900.gadu. Šis Vācijas civilkodekss ir plašs un pilnīgs, ka šai ziņā pārspēj Francijas civilkodeksu, bet trūkumi ir:

1.   Atrodam daudz kazuistikas, kādēļ tas novecosies daudz ātrāk par Francijas kodeksu,

2.   Valodas smagums.

Šveices civilkodekss, kas civiltiesību literatūrā tiek atzīts par modernāko un labāko. Tam piemīt Francijas civilkodeksa skaidrība un Vācijas kodeksa pilnība. Tā autors prof. Eižens Hubera šī kodeksa projektu izstrādājis viens. Viņš ļāvies ietekmēties galvenokārt no vācu kodeksa, bet lielā mērā arī no Francijas tiesībām. Šis kodekss tika pieņemts 1907.gadā, bet tā saistību tiesību daļa 912.gadā.

Šie ir kodeksi ,kuriem ir liels iespaids uz ārzemju likumdošanām, uz kuriem nāks atsaukties arī civiltiesību zinātnē.

Vācijas civilkodeksu parasti apzīmē – BGB ( Burgerliches Gesetz-Buch), Francijas civilkodeksu – CC (Cod civil), Šveices civilkodeksu – CGB (Civilgesetzbuch).

TIESĪBU SUBJEKTS.

Tiesību zinātnē tiesību subjekts vai persona ir sinonīmi, tādēļ arī mācība par tiesību subjektu ir mācība par personu. Pie termina “tiesību subjekts” tiek uzsvērta viena personas īpašība, proti – tiesības, kas nosedz otru tiesību daļu – pienākumus. Tādēļ biežāk lieto terminu persona (latīniski nozīmē – teātra loma). Romieši zem šī termina saprata arī masku ar kuru uzstājās aktieri. Vēlāk ar šo terminu sāka apzīmēt tiesību un pienākumu nesēju tiesības , pielietoja, lai apzīmētu cilvēka lomu vai stāvokli civiltiesiskā sabiedrībā, arī ikdienišķā dzīvē. Persona juridiskā valodā nenozīmē vienīgi cilvēku, bet ir juridisks termins un tīri juridisks jēdziens.

Lekcija Nr.5  1937.gada 13.oktobrī.

Civiltiesību zinātnei neinteresē cilvēka garastāvoklis, izskats u.t.t., tādēļ visas šīs īpašības izmestas ārā. Civiltiesības pieņem abstrakto jēdzienu, ar ko apzīmē viņa(cilvēka) stāvokli un lomu civiltiesiskā sabiedrībā – par to tikai civiltiesības interesējas. Pieejot pie tiesību subjekta jēdziena ir divi viedokļi:

                         1. tiesību spēju viedoklis,

 2. darbības spēju viedoklis,

Tagadnes tiesības tiesību subjektam pieiet no tiesību spēju viedokļa un atzīst par tiesību subjektu jebkuru cilvēku, kuram var piederēt tiesības un pienākumi. Izšķir:

1.   fizisku personu,

2.   juridisku personu.

Ir divi personu veidi. Termini ir neizdevīgi, neprecīzi –  abi jēdzieni ir juridiski.

            Par fizisku personu sauc to tiesību subjektu, kas ir cilvēks- ar to apzīmēti cilvēki civiltiesībās vai personas vārds šaurākā nozīmē.

            Par juridiskām personām sauc sociālas vienības vai lietu kopības, kuru tiesības atzīst par tiesību subjektiem, kurām tiesības atzīst iespēju uzņemties pienākumus un iegūt tiesības(kurām tiesības piešķir personību).

            Šī terminoloģija – fiziska un juridiska persona, grib uzsvērt, ka fiziska persona kā tiesību subjekts ir radīta no dabas, bet sociālām vienībām un lietu kopībām šo juridisko personību rada tiesības. Mācībā par personām jāizšķir:

1.   tiesību spēju,

2.   rīcības vai darbības spēju.

Personas jēdzienā svarīga ir tiesību spēja. Tā ir raksturīga pazīme, bez tās(tiesību spējas) nevar eksistēt neviena persona. Ar tiesību spēju apzīmē spēju iegūt tiesības un iespēju uzņemties pienākumus.

Ar darbības spēju vai rīcības spēju. apzīmē iespēju izdarīt juridiskus aktus. Kā redzēsim, tā var arī trūkt personām vai tiesību subjektiem.

Fiziskās personas tiesību spējas.

            Tiesību spēja parasti pieder cilvēkiem, bet ir arī likumi, kuri aizsargā ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus. Sakarā ar to, var pacelties jautājums: vai arī dzīvnieki neiegūst kādas tiesības sakarā ar šiem likumiem? Atbilde var būt tikai negatīva, jo tiesības ir radītas tikai cilvēku dēļ un ja ir normas, kas aizsargā arī dzīvnieku, tad to nolūks ir normēt cilvēku uzvešanos sabiedrībā. Tiesību vēsture gan pazīst gadījumus, kad dzīvniekiem tikušas piešķirtas tiesības, pat nedzīviem priekšmetiem, piem. tikusi tiesāta statuja, kas krītot nositusi cilvēku.

Tagad par tiesību atzīst tikai cilvēku. Tikai cilvēkam ir tiesību spējas. Senos laikos bijis daudz cilvēku bez tiesības spējām, kas bijuši objekti(tiesību objekti) – tie bija vergi. Arī tāds uzskats pieder pagātnei.

Cilvēks iegūst tiesību spēju un kļūst par tiesību objektu ar dzimšanu. Daži agrākie kodeksi prasīja, lai piedzimušais būtu dzīves spējīgs. No svara, ka bērns piedzimst dzīvs – nevajag dzīves spējas. Zināmas tiesības pieder arī vēl nepiedzimušam – tikai ieņemtam. Vistālāk šinī ziņā iet Šveices civilkodekss, kas atzīst nepiedzimušo, tikai ieņemto, par personu pirms piedzimšanas, ar nosacījumu, ka tas piedzims dzīvs – tas iegūs tiesību spēju jau pirms piedzimšanas. Tas izskaidrojams ar cilvēka personības izcelšanu. Citi kodeksi, arī Latvijas CL neiet tik tālu. Tā kā nepiedzimušam vēl nav patstāvīgas dzīves, šie kodeksi to par personu neatzīst, bet aizsargā šī nepiedzimušā, ieņemtā, intereses. Šo interešu aizsardzību nedrīkst sajaukt ar personības atzīšanu. Latvijas CL 386.pantā aizsargā nepiedzimušā(ieņemtā) intereses, piešķirot tam mantojuma tiesības, kaut arī mantojuma atklāšanas laikā tas nav piedzimis.

386.pants: Fiziska persona spēj mantot, ja mantojuma atklāšanas laikā viņā ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi.

            Ja tāda norma nebūtu, tad šīs personas nemantotu. Cilvēka tiesību spēja sākas ar piedzimšanu un izbeidzas ar nāvi. Cilvēks, kā persona izbeidz eksistēt ar nāvi. Agrāk arī ar pilsonisku vai politisku nāvi zaudēja savas tiesību spējas, tagad tā vairs nav. Ja runā par nāvi, kas izbeidz tiesību spēju, tad jāatzīmē, ka svarīgi zināt momentu, kad persona beidz eksistēt. Sevišķi svarīgi tas ir mantojuma tiesībās. Tāpēc nāves moments visur tiek reģistrēts. Kādreiz to tomēr grūti noteikt, piem., kad vairākas personas vienā laikā iet bojā. No svara zināt, kurš kuru pār dzīvojis, jo no tā risinās mantojuma tiesības. Parasti šo momentu var konstatēt, tikai ārkārtējos apstākļos, vai nedabīgā nāvē mirušo nāves momentu noteikt ir bieži ļoti grūti, piem., karā. Tādā gadījumā likumam ir jāizšķir šī problēma. Te ir divi risinājumi:

1.   Likums prezumē, ka miruši visi reizē. Tad  manto tās personas radinieki, kurai kāda manta piederējusi.

2.   Likumi nosaka zināmu kārtību, kādā jāmirst – kuram jāmirst pa priekšu, kurš drīkstēja dzīvot ilgāk. Tā ir atkal prezumpcija, un likuma devējs iziet no domas, ka stiprākais pārdzīvo vājāko. Tādēļ krīt svarā vecums un piederība pie sieviešu vai vīriešu kārtas. Tā tas ir Francijas civiltiesībās. Latvijas CL tik tālu neiet, viņš arī vadās no stipruma idejas, bet ņem vērā tikai vecumu – neņem vērā kārtu. Šo jautājumu Latvijas CL noskaidro:

656.pants:     Ja divas vai vairākas personas mirušas nedabiskā nāvē un pie tam nav zināms, kura no tām mirusi agrāk, tad pieņemams, ka tās mirušas visas reizē.

Ja mirušie stāvējuši savstarpējās augšupējo vai lejupējo attiecībās, tad šaubu gadījumā pieņemams, ka lejupējie, ja viņi ir bijuši nepilngadīgi, miruši agrāk par augšupējiem, bet ja viņi bijuši pilngadīgi, tad vēlāk par tiem.

Tiesību spēju neizbeidz tikai fiziska nāve, bet to izbeidz arī prezumtīva nāve, jo nāve tiek arī kādreiz prezumēta, tas ir gadījumā, kad pie zināmiem apstākļiem ir jāpieņem, ka kāda persona ir mirusi. To tad pasludina, pieņem tiesa – tas ir bezvēsts prombūtnes gadījumā. Pēc Latvijas CL 377.panta nozudušu personu var izsludināt par mirušu pēc 10 gadiem no tā gada beigām, kad par nozudušo saņemtas pēdējās ziņas, bet vispār lūgums par izsludināšanu pieņemams tad, ja nozudušais sasniedzis 31 gadu vecumu( 21 gads+10 gadi). Mūsu CL agrāk deva iespēju izsludināt kādu par mirušu tikai ar 70 gadu vecumu (tas ir pēc Bībeles, jo tur cilvēka mūžs noteikts uz 70 gadiem), tas gan bija grozīts Latvijas laikā un tādu to pārņēma arī jaunais CL.

377.pants:     Nozudušo tiesa izsludina par mirušu pēc ieinteresēto personu, bet ja tādu nav, pēc viņa mantas aizgādņa vai prokurora lūguma, kuru var iesniegt tiklīdz notecējuši 10 gadi no tā gada beigām, kad par nozudušo saņemtas pēdējās ziņas. šāds lūgums nav pielaižams, kamēr nozudušais nav sasniedzis 31 gada vecumu.

                        Ja nozudušais, saņemot pēdējās ziņas par viņu, bijis sasniedzis 70 gadu vecumu, tad jau pēc pieciem gadiem no šo ziņu saņemšanas var lūgt izsludināt viņu par mirušu.

                        Kad nav ziņu par nozudušā gadiem, tiesa var secināt pieņēmumu, ka viņš miris, arī no citiem faktiskiem datiem.

Tātad šis pants izsludināšanas termiņu noteic uz 5 gadiem, ja nozudušais sasniedzis 70 gadu vecumu, bet jaunais CL šo termiņu vēl saīsina ar CL 378.pantu, tas ir gadījumos, kad persona nozudusi ārkārtējos apstākļos.

378.pants:     Neatkarīgi no pazudušā vecuma, viņu var atzīt par mirušu:

1.   ja viņš nozudis kaujas laukā un no tā laika nav ziņu par viņu,

2.   ja viņš atradies uz bojā gājuša kuģa vai lidmašīnas, vai nokļuvis citās nāves briesmās un no tā laika nozudis,

Šajos gadījumos lūgumus var iesniegt pēc trim gadiem no kara izbeigšanās, vai no tā laika, kad kuģis vai lidmašīna izgājuši no pēdējās ostas vai apmešanās vietas, vai no briesmu brīža citos nāves briesmu gadījumos.

            No tiesību spējas jāatšķir darbības vai rīcības spēja. Šie termini(darbības un rīcības spēja) nav izkopti, lieto gan atsevišķi, gan kā sinonīmus. Kādreiz darbības spēju saprot plašāk – kas aptver rīcības spēju un t.s. delikt spēju t.i., iespēju atbildēt par pēdējo. Pagaidām tos tomēr nešķiro, jo terminoloģija nav izkopta, nodibināta.

            Rīcības vai darbības spēja nav nepieciešami nav nepieciešami elementi personībai. Tā ir tikai iespēja izdarīt juridiskus aktus. Rīcības spēja vienmēr prezumē tiesības spēju, nevis otrādi. Personai rīcības spēja var izpalikt, var trūkt jeb var tikt ierobežota dažādu apstākļu dēļ.

            Vecums – ar zināmu vecumu cilvēks fiziski un garīgi nobriest un tas sāk apzināties savas rīcības sekas, tādēļ tādai personai var piešķirt spēju uzņemties atbildību par savu darbību un iespēju realizēt savas tiesības. Šāds garīgs un fizisks briedums nerodas cilvēkam uz reizi – cilvēks garīgi un fiziski nobriest lēnām. Rodas problēma: kurā vietā novilkt robežu cilvēka dzīvē, kad viņš sasniedzis savu fizisko un garīgo briedumu, kad tam varētu piešķirt rīcības spēju. Šo jautājumu var atrisināt divējādi:

1.   abstrakti,

2.   konkrēti.

Pēc pirmā paņēmiena būtu jārada viena mēraukla visiem. Protams, atsevišķos gadījumos tas būtu netaisni. Daudz taisnīgāk būtu konkrēti atrisinot, konkrēta pārbaude – katru atsevišķi pārbaudīt un konstatēt vai tas apzinās savu rīcību, bet to nevar pieņemt sekojošu iemeslu dēļ:

a)   tas kaitētu civiltiesiskai apgrozībai,

b)   būtu liela nenoteiktība vai vienai personai ir tiesību spēja, vai nav – tas vienmēr būtu jāpārbauda, bez tam,

c)   darbības vai rīcības spēja pieder pie personas pamattiesībām, tā ir tiesība saistīties ar juridisko aktu un šo pamattiesību darīt atkarīgu no kādas kontroles, kur var valdīt patvaļa, subjektīvisms, nav pielaižami.

Atliek tikai abstraktā metode. Te ņemot vērā garīgos, fiziskos, sabiedriskos, klimatiskos un citus apstākļus tiek noteikts zināms vecums, ar kādu persona iegūst rīcības vai darbības spēju. Pie mums tas ir 21 gads – tad personas kļūst pilngadīgas, iegūst rīcības vai darbības spēju. Šī rīcības vai darbības spēja ir ierobežota vai trūkst nepilngadīgiem. Principā pēc jaunā CL nepilngadīgiem nav rīcības spēja – tie nevar saistīties ar juridiskiem aktiem – viņus juridiskos darījumos pārstāv vecāki vai aizbildnis. No šī principa ir izņēmumi.

            Mūsu CL atzīst t.s. bērnu brīvo mantu, kas var piederēt bērniem, kuri sasnieguši 16 gadu vecumu. Šinī brīvā mantā, sakarā ar CL 195.pantu, ietilpst viss tas, ko bērni ieguvuši ar savu personīgo darbu, viss tas, ko vecāki, no bērniem piederošās mantas nodod viņiem pārvaldībā un trešais, ko bērniem piešķīruši radinieki bez atlīdzības ar nosacījumu, ka bērni paši to pārvalda. Ar šo brīvo mantu nepilngadīgais var rīkoties pēc sava ieskata, viņš to pārvalda un par saviem darījumiem atbild šīs brīvās mantas apmērā.

195.pants:     Par bērnu brīvo mantu, kas izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērni sasnieguši 16 gadu vecumu, jāatzīst:

1.   viss ko bērni ieguvuši ar savu personīgo darbu vai ar vecāku piekrišanu un bāriņtiesas atļauju, pastāvīgi uzdarbojoties kādā arodā, rūpniecībā vai tirdzniecībā,

2.   viss, ko vecāki no bērniem piederošas mantas nodod viņu brīvā pārvaldībā,

3.   visa manta, kuru bērniem bez atlīdzības piešķīruši radinieki vai citas personas ar nosacījumu, lai bērni to lietotu un pārvaldītu patstāvīgi.

Izņēmumu paredz CL 260.panta 2. daļa.

260.p. 2.daļa:            Bāriņtiesa, pēc aizbildņa priekšlikuma, var atļaut nepilngadīgajam patstāvīgi nodarboties kādā arodā, amatniecībā vai tirdzniecībā. Tādā gadījumā nepilngadīgais var noslēgt darījumus, kas nepieciešami sakarā ar viņa patstāvīgo nodarbošanos, un viņš par tiem atbild ar visu savu mantu.

Ierobežojot nepilngadīgā rīcības spēju mūsu CL grib tomēr aizsargāt nepilngadīgā intereses, nevis kontrahentu intereses un tas ir 3. izņēmums, kas izteikts 261.panta 2.daļā.

261.p. 2.daļa:            Ja nepilngadīgais noslēdzis darījumu kaut arī bez sava aizbildņa piedalības, bet acīmredzami sev par labu, tad tas ir spēkā un saista otru pusi.

Pēdējais 4.izņēmums izteikts CL 261.panta 3.daļā.

261.p. 3.daļa:            Nepilngadīgā tiesiskie darījumi iegūst saistošu spēku , ja viņš sasniedzis pilngadību un kļuvis pats aizstāvēt spējīgs savas tiesības, noteikti atzīst no šiem darījumiem izrietošās saistības.

Tikai šajos 4 izņēmuma gadījumos nepilngadīgā rīcība viņu saista, citos gadījumos viņa rīcība viņu nesaista.

            Šāda abstrakta metode rīcības vai darbības spēju piešķiršanā var būt atsevišķos gadījumos netaisna – rīcības spēju iegūst tāds, kam tāda nevajadzētu, bet ir nepilngadīgas personas, kurām šīs spējas varētu piešķirt.  Attiecībā uz pēdējām mūsu CL paredz vienu korektīvu, t.i.,            attiecībā uz nepilngadīgajiem – pilngadības piešķiršana pirms pilngadības sasniegšanas. Šādu pilngadības piešķiršanu izdara bāriņtiesa, kuras lēmumu apstiprina apgabaltiesa un tas ir iespējams izņēmuma gadījumos:

1.   kad to prasa svarīgi iemesli,

2.   kad nepilngadīgais sasniedzis pilnus 18 gadus,

3.   ja nepilngadīgais spēj patstāvīgi aizsargāt savas intereses.

Rīcības vai darbības spēju kādreiz ierobežoja piederība pie sieviešu kārtas. Pretēji romiešu un viduslaiku tiesībām, tagadnes tiesībās piederība pie kārtas vairs nekrīt svarā. Agrākās tiesības piešķīra sievietei nepilnīgas darbība spējas tādēļ, ka tas bija cieši saistīts ar publiskām tiesībām. Senākās tiesībās tādas tiesības piederēja tikai tiem, kas spēja nest ieročus, t.i., tiem, kas spēja aizstāvēt zemi. Vēlāk viduslaikos tas stāvēja sakarā ar zemes pārvaldīšanu, ar nekustamas mantas pārvaldīšanu, kas gulēja lēņu sistēmas pamatā. Tādā veidā pastāvēja nevienlīdzība tiesībās. Modernās tiesībās, kur šie apstākļi atkrituši, ir noteikta tendence sievietes tiesības pielīdzināt vīrieša tiesībām, kā tas ir atrisināts mūsu jaunajā CL.

Lekcija Nr.8. 1937.gada 20.oktobrī.

Atvietojamas un neatvietojamas lietas.

            Šis iedalījums ir svarīgs saistību tiesībās. Pēc vispārējā principa, ja saistību priekšmets ir vai nu atvietojama lieta, tad debitors izpilda saistību ar jebkuru šīs lietas eksemplāra nodošanu. Dažiem līgumiem saistības priekšmets var būt tikai atvietojama lieta, piem., aizdevums. Ja priekšmets iet nejauši bojā un parādniekam jāatdod kāda neatvietojama lieta, tad debitors atbrīvojas no atbildības.

844.pants:                 Ķermeniskas lietas ir vai nu atvietojamas vai neatvietojamas. Atvietojamās ir tās, kurām parasti ievēro tikai šķiru, bet ne veidu, ne arī atsevišķu lietu par sevi, tā ka tās piegādājot vai nododot atpakaļ jāraugās tikai, lai tās būtu noteiktas šķiras un labuma un tajā pašā daudzumā. Še pieder visas tās lietas, ko noteic ar mēru, skaitu un svaru.

                        Pēc privātas gribas atvietojamības raksturu var piešķirt arī būtiski neatvietojamām lietām, t.i., atsevišķiem noteiktiem priekšmetiem, un otrādi.

Patērējamas un nepatērējamas lietas.

            Atkarībā no tā, vai no parastās lietošanas lietas tiek iznīcinātas, vai netiek iznīcinātas, lietas iedala patērējamās un nepatērējamās lietās. Ķīmija māca, ka dabā nekas neiznīkst – viss tikai pārveidojas. Civillikumi tik dziļi neielaužas lietas būtībā un atzīst: ja lieta, no katreizējas lietošanas tiek iznīcināta, tā ir patērējama lieta. Lietas, kas lēnām tiek patērētas – nepatērējama lieta, piem., drēbes.

Dalāmas un nedalāmas lietas.

            Šis iedalījums ir ļoti svarīgs saistību tiesībās:

847.pants:                 Tiesiskā ziņā dalāmas ir tikai tās lietas, kuras var, neiznīcinot būtību, dalīt daļās, pie kam katra daļa ir patstāvīgs vesels. Lietas, ko nevar tādā kārtā dalīt, ir nedalāmas.

                        Lietas, kas būtībā ir dalāmas, likums vai privātā griba var noteikt par nedalāmām.

            Šis pants pielīdzina fizisku sadalīšanu juridiskai sadalīšanai, kas teorētiski ir nepareizi, jo fiziski var sadalīt katru lietu. Būtu pareizi, ja juridiski par dalāmām atzītu tikai tādas lietas, kas fiziski sadalītas kopā sastādītu ne mazāku vērtību, kāda bija lietai pirms sadalīšanas, t.i., šo fizisko sadalīšanu būtu jākoriģē ar tautsaimnieku kritēriju. Piem. dārgakmens pēc CL 847.panta būtu dalāma lieta, jo būtība neiznīkst – tas tomēr nav pareizi, vērtības kritērijs koriģē šo fizisko sadalīšanu.

Galvenās un blakus lietas.

            Galvenās ir tās lietas, kas ir pilnīgi patstāvīgas lietas(priekšmeti). Šo atšķirību noskaidro CL 850.pants.

850.pants:                 Galvenās lietas ir tās, kas ir pastāvīgi tiesību priekšmeti. Bet viss tas, kas pastāv tikai ap galveno lietu ,vai pieder pie tās, vai kā citādi ar to saistīts(851.pants), ir blakus lieta

Jāizšķir divi blakus lietu veidi:

1.   lietu sastāvdaļas,

2.   piederumi.

Lietas sastāvdaļas ir visas tās lietas, kas atrodas ap galveno lietu nesaraujamā sakarā un ietilpst viņas sastāvā, t.i., kopā īsteni sastāda vienu lietu, piem., durvis – tās var izcelt un atsevišķi tās eksistē, bet tās atrodas ar ēku nesaraujamā sakarā. Citādi ar durvīm, kas nav iestiprinātas, ieliktas.

No lietas sastāvdaļām jāatšķir piederumi. Atšķirība ir tā, ka piederumi ir pilnīgi patstāvīgas lietas, bet saimniecisku nolūku dēļ tās tiek atzītas par piederumiem un viņu liktenis tiek juridiski saistīts ar galveno lietu, jo kā mēdz teikt – viņas kalpo galvenajai lietai, piem., priekšlogs vasarā ir pilnīgi atsevišķa lieta, bet ziemā, kad tas tiek ielikts, izlietots – sastāvdaļa. Juridiski tiek pieņemts, ka šīm blakus lietām un piederumiem ir tāds pats liktenis, kā galvenajām lietām. Ar lietas pārdošanu tiek pārdotas arī viņas sastāvdaļas. Privātā griba var noteikt arī citādi, piem., noteic, ka ēka pārdota bez durvīm, u.t.t.

Par tiesību objektu var būt ne vien atsevišķa lieta, bet arī lietu kopības, piem., ganāmpulks, bibliotēka, tirdzniecības uzņēmums, u.t.t. Mūsu CL par tādu lietu kopību runā 849.pantā.

849.pants:                 Lietu kopība ir vairāku tādu patstāvīgu, vienas vai dažādu šķiru, ķermenisku vai bez ķermenisku lietu sakopojums zināmam nolūkam vienā sastāvā un ar vienu kopīgu nosaukumu, kuras šajā sastāvā atzīstamas tiesiskā ziņā par vienību jeb vienu pašu lietu.

                        Lietu kopības jēdzienu un tās būtību neiznīcina un negroza ne tās sastāvā ietilpstošu atsevišķo lietu pamazinājums, ne arī kāda cita to pārmaiņa.

Juridiskie akti.

Līdz šim civiltiesībās apskatījām miera stāvoklī, bet dzīvē šīs tiesības nestāv uz vietas – tās atrodas dinamiskā stāvoklī.

Tie fakti, uz kuru pamata izceļas, pārgrozās vai izbeidzas tiesības vai pienākumi, ir atzīstami par juridiskiem faktiem. Vienkārši sakot - visi tie fakti, kuriem ir juridiskas sekas, ir juridiski fakti.

Juridisku faktu dzīvē ir ļoti daudz, piem., pērkot lietu noslēdzam līgumu – juridisks fakts, iznīcinām kādu priekšmetu(kādam izbeidzas īpašuma tiesības) – juridisks fakts, pērkons iesper mājā(rodas tiesības uz apdrošināšanas prēmiju, izbeidzas īpašuma tiesības) – juridisks fakts. Juristam jāspēj atšķirt juridiski fakti no nejuridiskiem faktiem, jo par pēdējiem tiesa neinteresējas.

Juridiski fakti ir tādi fakti, kas rada, pārgroza vai izbeidz kādas tiesības. Šie fakti jāliek civiltiesību pamatā. Lai tos varētu izprast, tie ir jākvalificē. Juridiskus faktus iedala divās grupās:

1.   Juridiska darbība, kura pieskaita tos juridiskos faktus, kas ir atkarīgi no personu gribas. Šie fakti tālāk ir iedalāmi:

·         no likuma atļauta darbība,

·         no likuma neatļauta darbība

No pēdējā iedalījuma rodas:

·         mācība par juridiskiem darījumiem,

·         mācība par tiesību pārkāpumiem.

2.   Juridiski notikumi. Tie ir tādi juridiski fakti, kuri neatkarīgi no personu gribas, piem., nejaušības, nepārvaramas varas notikumi, u.t.t.

No pirmās grupas( juridiskās darbības), vispārējā daļā apskatīsim tikai mācību par juridiskiem darījumiem, bet mācību par tiesību pārkāpumiem(neatļautu darbību) atstāsim pie saistību tiesībām, jo tai tikai tur ir nozīme.

Lekcija Nr.7. 1937.gada 15.oktobris.

            Sievietes darbības spēja ir gan mazliet ierobežota, to nerada piederība pie sieviešu kārtas, bet laulība. Tiklīdz laulības saites krīt – sieva iegūst pilnīgas darbības spējas. Pēc mūsu CL vīram visā laulības laikā tiesības pārvaldīt un lietot sievas mantu, izņemot viņas atsevišķo mantu. Tāpat bez vīra piekrišanas sieva nevar rīkoties – darījumiem vajadzīga vīra piekrišana, citādi tie nav spēkā. Tikai mājas saimniecības robežās sievai ir tiesības atvietot vīru bez pilnvaras un šādas saistības ir spēkā – tās saista arī vīru.

            Darbības spēju ierobežo arī veselība. Agrāk jau fiziski defekti pilnīgi atņēma darbības spēju, piem., Viduslaikos pilnīgs darbības spēju trūkums bija personām bez rokas, kājas vai akliem u.t.t. Tagad civiltiesības pilnīgi sarāvušas saites ar publiskām tiesībām – fiziski defekti vairs neatstāj nekādu iespaidu uz personas darbības spēju. Ir tikai daži fiziski defekti, kas neatļauj personām izvest dažas darbības, dažus juridiskos aktus, piem., CL 448.pants.

448.pants:                 Nespējīgie testamenta liecinieki ir:

1.   tie kas miesīgu vai garīgu trūkumu dēļ nespēj pareizi un pilnīgi saprast un apliecināt attiecīgo aktu un proti: garā slimie, kurlie, mēmie, nepilngadīgie, aklie, kā arī rakstīt un lasīt nepratēji.

Te nav ierobežota darbības spēja, bet deklarēts, ka to liecības neder. Darbības spēju var piešķirt tikai personām, kurām ir apzinīga griba, kādas nav personām ar garīgiem trūkumiem, defektiem, tas ir garīgi slimiem, kuriem trūkst vismaz lielākā daļa no garīgām spējām – tie savu darbību neapzinās. No garīgi slimām personām ir jānošķir t.s. plānprātīgie, tas ir personas, kurām ir zināms minimums garīgo spēju, kurām netrūkst vajadzīgās spējas vienkāršu lietu pārziņai. Viņu darbības spēju nosaka:

357.pants:                 Plānprātīgie, kam tomēr netrūkst vajadzīgās prāta spējas vienkāršu lietu pārziņai, var paši pārvaldīt savu mantu un ar to rīkoties.

“Vienkāršu lietu vešanai”, nozīmē, ka lielāki saimnieciski uzņēmumi nav no tiem pārvaldāmi. Mūsu vecais CL stāvēja pie “ikdienišķie” – tad atrisinājums ir citāds. Personām, kurām tāda garīgo spēju minimuma nav, ir jāaizsargā. To prasa viņu un sabiedrības intereses. Aizsardzība pastāv darbības spēju atņemšanā un to izved divējādi:

1.   piešķirot tiesību apstrīdēt katru juridisku aktu un to atcelt,

2.   atņemot darbības spēju un nodibinot aizgādnību.

Pie pirmās sistēmas pieturējās romiešu tiesības. Garīgi slimie varēja noslēgt juridiskus aktus, bet tie bija jāapstrīd un tos varēja atcelt. Romiešu juristi rēķinājās ar to, ka garīgi slimiem ir pārejošs trūkums, kurš var katrā momentā izbeigties. Tādēļ piešķīra iespēju juridiskos aktus apstrīdēt, pierādot katrreiz garīgu defektu. Romiešu tiesībās tādēļ jebkurš līgums, kurš noslēgts no garīgi slimā, tam pie skaidra prāta esot, ir un paliek spēkā.

            Modernās tiesības, arī Latvijas civiltiesības, pieturas pie otrās sistēmas – tiesa konstatē garīgus trūkumus un atņem darbības spējas ieceļot aizgādnību. Tāda persona paliek bez darbības spējām, kaut arī garīgās spējas atgūtu, līdz tam brīdim, kamēr tiesa šīs spējas neatjauno. Šī sistēma ir daudz noteiktāka, daudz labāk aizsargā garīgi slimā intereses, jo tam nevajag katrā atsevišķā gadījumā pierādīt, ka bijis slims. No otras puses tas dod noteiktību trešajām personām.  Ikdienišķā dzīvē mēraukla var būt dažāda, bet ja tiesa ir to atzinusi – tas ir.

Visa garīgi slimā, aizgādnībā esošā, darbība atzīstama par spēkā neesošu, jo tā vietā rīkojas aizgādnis. Pēc Latvijas CL jāatzīst par spēkā neesošu arī tā darbība, ko garā slimais izdarījis pirms aizgādnības iecelšanas. Tātad ar aizgādnības nodibināšanu tiek anulēti visi iepriekšējie garā slimā juridiskie akti, bet te ir viens izņēmums –

362.pants:                 Darbība, ko izdarījis slimais pirms aizgādnības iecelšanas gaišos starplaikos, ir spēkā, un tamdēļ  viņa šajos starplaikos noslēgtie tiesiskie darījumi saista kā viņu pašu, tā arī citus darījuma dalībniekus.

Civillikumi jau no romiešu laikiem, garā slimiem pielīdzina arī izšķērdētājus. Izšķērdētājs ir persona, kas bez mērķa un mēra nelietderīgi izšķiež savu mantu. Mūsu jaunais CL izšķērdētājiem blakus vēl nostāda personas, kas ved izlaidīgu dzīvi. Tās ir personas, kas izlaidīgi dzīvojot draud novest sevi un savējos(savu ģimeni) trūkumā vai nabadzībā. Tas ir ļoti ievērojams jaunā CL jauninājums – ar to tiks palīdzēts t.s. hronisko dzērāju ģimenēm. Atšķirībā no slimām, šīs personas(izšķērdētājas un izlaidīgas dzīves vedējas) apzinās savu rīcību, viņi apzinās arī to, ka viņiem tiek atņemta darbības spēja – pretēji garā slimiem, kuri pa lielākai daļai neapzinās. Kad persona apzinās kas tam draud, tā cīnās ļoti asi. Šī cīņa par izšķērdētāja un izlaidīgās dzīvēs vedēja darbības spējas ierobežošanu ir ļoti asa. Pārbaudot apstākļus, apgabaltiesa var minētām personām atņemt darbības spēju, un tad šo personu vietā rīkojas aizgādņi. Tiesiskie darījumi, kurus noslēdzis izšķērdētājs vai izlaidīgas dzīves vedējs, bez aizgādņa piekrišanas, atzīstami par spēkā neesošiem. Atņemot šīm personām mantas pārvaldību un rīcību, tām netiek atņemti tomēr visi ienākumi. Atstāti tiek visi tie ienākumi, kas paliek pāri pēc mantas pārvaldības un ģimenes izdevumu segšanas. Tātad darbības spēja tiek atņemta, bet viņu rīcībā tiek atstāts ienākumu pārpalikums.

Atšķirībā no garā slimajiem, jāsaka, ka tā darbība, kuru izšķērdētājs vai izlaidīgas dzīves vedējs veicis pirms viņa atstādināšanas no mantas pārvaldīšanas ir spēkā. Tas ir darīts trešo personu labā. Pēdējo stāvokli nedrīkst satricināt bez noteikta pamata, jo tad var zust uzticība apgrozībai. Pie garīgi slimiem ir saprotams, ka viņu darbība pirms aizgādnības nodibināšanas, tiek atzīta par spēkā neesošu, jo katrai personai ir jāzina savs kontrahents un gara slimība ir viegli konstatējama, turpretī pie izšķērdētājiem vai izlaidīgas dzīves vedējiem trešajām personām tas nav iespējams.

Aizgādnības izbeigšanu, pār izšķērdētājiem un izlaidīgas dzīves vedējiem, noteic Civillikuma 369.pants.

369.pants:                 Aizgādnība par 365.pantā minēto personu turpinās līdz tam laikam, kamēr vairs nav šaubu, ka viņa galīgi grozījusi savu dabu un dzīves veidu, un kamēr to nav atzinusi tā pati tiesa, kas aizgādnību nodibinājusi.

            Agrākos laikos personas darbības spēja bija atkarīga vēl no ticības, tautības, kārtas un pavalstniecības, kas tagad atkrituši. Vienīgi pavalstniecība tagad vēl nedaudz ietekmē personas tiesību spēju. Ārzemnieks nav nekāds ienaidnieks, bet pilntiesīga persona, viņa tiesību spēja nedaudz ierobežota valsts interesēs, piem. ārzemniekam nav tiesību iegūt nekustamu īpašumu pierobežas joslā, tāpat tiem aizliegts būt par apdrošināšanas sabiedrību padomes locekļiem, tāpat ierobežots to skaits pārējo akciju sabiedrību pārvaldes orgānos, bet tie ir tikai sīkumi ar mazu nozīmi. Tātad ārzemnieku tiesības spēja līdzīga citiem un darbības spēja nemaz nav ierobežota.

Juridiskas personas.

            Juridiskas personas ir tās sociālās vienības vai lietu kopības, kuras likums atzīst par tiesību subjektiem, piešķirot viņām juridisko personību.

1407.pants:               Par juridiskām personām atzīstamas valsts, pašvaldības, personu apvienības, iestādes, nodibinājumi un lietu kopības, kurām piešķirta juridiska personība.

            Biedrībām, vai plašāk – personu apvienībām likumi piešķir juridisko personību, bet tāda no likuma netiek piešķirta visām personu apvienībām, piem., sabiedrībām, kas darbojas uz sabiedrības līguma pamata, civillikumi nepiešķir personības tiesības. tāpēc tirdzniecības sabiedrība nav juridiska persona, kaut ārēji tā uzstātos kā viena organizācija, kā viena firma. Tādā sabiedrībā tiesību subjekti ir biedri. Sabiedrības biedri ir tiesību ieguvēji un pienākumu nesēji. Turpretī juridiskās personas tiesības un pienākumi gulstas uz pašu juridisko personu(koop., akciju sabiedrības, u.t.t.).

            Literatūra par juridisku personu ir ļoti plaša. Strīdi pastāv par to, kas īsti ir juridiska persona.

            Vecākā, t.s. funkcijas teorija, kuras nodibinātāji ir slavenie juristi Saviņji, Vindšteins, u.c., uzskata juridiskās personas par fikcijām – likuma vai tiesību izgudrojumu. Šī teorija atzīst par tiesību subjektu tikai cilvēku, jo tiesības radītas tikai cilvēku dēļ – tās var piederēt tikai cilvēkam, t.i., fiziskām personām. Tādā gadījumā, kad tiesības piešķir personību arī sociālām apvienībām, tās to panāk ar fikcijas palīdzību, uzskatot juridiskas personas par cilvēkiem.

            Šo teoriju apkaro valdošā teorija(Girke, u.c.), kura saka: juridiska persona nav fikcija vai iedomāta persona, bet tā eksistē reāli, viņa ir tikpat reāla kā fiziska persona. Daži šīs teorijas piekritēji pat pierāda juridiskai personai tās pašas īpašības kā fiziskai personai.

            Ir vēl daudzas citas teorijas, kuras visas radās tādēļ, ka tika piemirsts, ka arī fiziska persona ir juridisks jēdziens, kas nesedzas ar terminu “cilvēks”. Bez tam ne vienmēr visi cilvēki bijuši personas, piem., vergs arī bija cilvēks un tomēr tas nebija tiesību subjekts, bet gan tiesību objekts.

            Tiesības regulējot personu stāvokli un piešķirot personību cilvēkiem, tādu var piešķirt arī citiem un kā redzams piešķir – sociālām vienībām. Juridisko personu tiesību spēju nosaka civillikuma 1406.pants.

1406.pants:               Tiesību spējīgas tiesiskos darījumos ir ne vien fiziskas, bet arī juridiskas personas, ja likums nenosaka citādi.

Civillikuma 385.pants atzīst juridisko personu par mantojuma masu, tas ir piešķir tai tiesības mantot.

385.pants:                 Kam vispār ir tiesība iegūt mantu, tam arī ir tiesība iegūt mantojumu vai arī tā sastāvdaļu. Mantot spēj fiziskas un juridiskas personas.

            Juridiskas personas tiesību spējas mazliet atšķiras no fiziskas personas tiesību spējām. Juridiskai personai nevar piederēt tās tiesības, kas var piederēt tikai fiziskai personai pēc sava jēguma, t.i., tikai cilvēkam, piem., ģimenes tiesības(akc. sabiedr. nevar noslēgt laulību). Bez šī ierobežojuma juridiskas personas tiesību spējas ir tādas pašas kā fiziskas personas tiesību spējas.

            Bieži juridisko personu statūtos tiek uzskaitītas tās tiesības, kas tai pieder, bet tas ir lieki, jo katrai juridiskai personai ir noteikta tiesību spēja. Statūtos nebūtu uzskaitāmas šīs tiesību spējas atsevišķas iespējas, bet gan ierobežojumi, ja biedri tādus vēlas radīt.

            Juridiskai personai pieder arī darbības spēja, kura tiek realizēta caur juridiskas personas orgāniem vai pārstāvjiem.

Tiesību objekts.

            Tiesību objekti ir visi tie, no tiesībām atzītie materiālie un ideālie labumi, kuri noder vajadzību apmierināšanai.

            Pirmām kārtām jāmin lietas, bez tam arī dabas spēki un personīgie labumi(cilvēku brīvība, veselība, gods, u.c.). Dominējošās ir lietas. Šīs lietas var tikt saprastas šaurākā un plašākā nozīmē. Ja šo terminu saprot plašākā nozīmē, tad lietas var iedalīt:

1.   ķermeniskās,

2.   bezķermeniskās.

Vārda šaurākā nozīmē zem lietām tiek saprasts – tikai ķermeniskas lietas, tas ir , tādas pie kurām var pieskarties, kā to mācīja romiešu juristi. Bezķermeniskas lietas ir patiesībā neiespējama lieta, jo katrai lietai ir ķermenis. Šo terminu vai konstrukciju ir radījuši romiešu juristi galvenokārt, lai mazinātu saistību personisko raksturu, lai saistības padarītu apgrozībai spējīgas.

841.pants:                 Lietas ir ķermeniskas vai bezķermeniskas. Bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas, lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas.

Ķermeniskas lietas var iedalīt:

1.   kustamās,

2.   nekustamās.

Atšķirību starp kustamām un nekustamām lietām nosaka civillikums.

841.pants:                 Ķermeniskas lietas ir vai nu kustamas, vai nekustamas , raugoties pēc tam, vai tās var vai nevar pārvietot, ārēji nebojājot no vienas vietas uz otru.

                                    Piezīme. Dzelzceļš ar visiem saviem piederumiem pieskaitāms nekustamām lietām, bet kuģi ar visiem saviem piederumiem - pie kustamām lietām.

Šinī CL panta ir izteikts vecais uzskats, jo nekustama manta tiek stādīta atkarībā no pārvietošanās iespējas. Šī mēraukla nav droša. Modernā literatūrā par nekustamu mantu tiek atzīta zeme un tas kas ar zemi juridiski saistīts.

Kuģi starp citu, nav nekustama manta, kaut arī to apgrozība, viņu vērtības dēļ, tiek regulēta līdzīgi nekustamai mantai. Šis iedalījums: kustamās un nekustamās mantās tagad ir ļoti svarīgs, jo nekustamas mantas īpašnieka juridiskais stāvoklis ir citāds, nekā kustamās mantas īpašnieka stāvoklis. Šo dažādību redzēsim turpmāk.

Ar zemesgrāmatu ieviešanu nekustama manta apgrozās, pāriet no vienas rokas otrā citādi, kā kustama manta. Tādēļ tagadnes tiesībās bieži apskata atsevišķi:

1.   kustamas mantas īpašuma tiesības,

2.   nekustamas mantas īpašuma tiesības.

Romiešu tiesībās tas bija citādi – nebija lielas atšķirības(juridiski) starp kustamu mantu un nekustamu mantu. Šīs mantas apgrozījās pēc vieniem likumiem un arī īpašnieku stāvoklis bija ļoti līdzīgs.

           

Lekcija Nr.9. 1937.gada 22.oktobrī.

Juridiskie akti.

            Juridiskais akts (bieži saka arī – tiesisks darījums vai juridiska darījums) ir tiesiskās iekārtas robežās atļauta gribas izteiksme, kas izdarīta lai nodibinātu, pārveidotu vai izbeigtu kādas tiesības. Juridiskā akta mācībā vispirms jāapskata gribas autonomijas mācība, kuru sauc arī par juridiskā akta brīvības principu. Šis princips nosaka, ka katram tiesība radīt tādu juridisku aktu, kādu viņš vēlas, t.i., kas nav aizliegts, tas ir atļauts. Ar šo principu civiltiesības piešķir personai plašas iniciatīvas tiesības. Civiltiesību novadā katrs rīkojas pilnīgi brīvi. Tomēr šādai absolūtai brīvībai ir arī savas robežas, tas redzams no definīcijas un arī pamata princips ir tāds, ka šie juridiskie akti nedrīkst būt pretrunā ar civiltiesiskās sabiedrības mērķiem. Šos civiltiesiskos mērķus aizstāv mūsu CL.

1415.pants.               Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā.

            Šī norma radīta, lai personas neizmantotu minēto tiesību atzīto autonomiju vai juridiska akta brīvības principu, par kaiti sabiedrības interesēm. Katrā juridiskā aktā atrodam gribas izpausmi. Tai jābūt nopietnai, apzinīgai un brīvai. Sakarā ar šo gribas nozīmi, juridiska akta radīšanā, civiltiesībās ir viena ļoti populāra problēma: kam piešķirt priekšroku, ja ir nesaskaņas vai ir dažādība starp pateikto un gribēto. Var būt tā, ka gribēts kaut kas, bet pateikts kaut kas cits, var būt arī domstarpība vārdu nozīmē. Kam dot priekšroku – subjektīvam vai objektīvam ieskatam par vārdu nozīmi? Sakarā ar to ir izteiktas dažādas domas, pastāv vairākas teorijas.

1.    Daži juristi dod priekšroku gribētam, t.i., gribai, aizrādīdami, ka griba rada juridisko aktu. Šī teorija, kuru sauc par gribas teoriju (willenstheorie), nemaz nenoliedz arī pateikto (gribas izteiksmi), bet tam piešķir daudz mazāku nozīmi kā gribai. Šī teorija, runājot par juridisku aktu, atzīst, ka gribas izteikums ir miesa – korpuss, bet griba ir gars un tādēļ viens bez otra nevar eksistēt, tiem jābūt abiem. Ja to abu nav – nav arī juridiska akta. Redzam, ka šī teorija nostāda juridisku aktu pilnīgā atkarībā no viena iekšēja, tīri subjektīva, momenta – no mūsu gribas. Teorijas trūkums ir tas, ka tā aizmirst apgrozības intereses.

2.    Pretī minētai radās t.s. deklarācijas teorija (deklarungstherorie), kura pirmā vietā nostāda apgrozības intereses un tādēļ māca, ka nevis gribai, bet gribas izpausmei ir dodama priekšroka, t.i., pateiktam. Daži šīs teorijas autori meklē paraugu vai pastiprinājumu savām domām mācībā par tiesību avotiem un norāda, ka tāpat kā likumā saistošs ir tas, kas pateikts, publicēts – juridiskā aktā saistošs tas kas izteikts, deklarēts. Jāsaka, ka šīs teorijas atziņas nevar saskanēt ar taisnības principu, vispār ar augstākas kultūras prasībām. Tā ir radīta īstai vārdu ķeršanai, jo tanī brīdī, kad vārds tiktu saņemts – viss tiktu uzskatīts par drošu un negrozāmu.

3.    Lai saskaņotu abas minētās teorijas, radās uzticības teorija (vertrauenstheorie), kura mēģina atrast vidusceļu un saskaņot atsevišķa cilvēka intereses (tā, kurš pārteicies) un sabiedrības intereses, kuras prasa, lai tiktu respektētas trešo personu intereses. Šī teorija noteiktu līniju nenovelk – principā respektē pateikto, bet dod iespēju pateikto apgāzt, ja tas nesaskan ar gribu.

Latvijas CL ir novērojama gribas teorijas iespaids. Tas redzams no 1445. panta.

1445.pants:               Svarīga maldība (1444.p.) iznīcina visu darījuma spēku, jo jāpieņem, ka tas, kas maldījies, nav nemaz devis darījumam savu piekrišanu un darījums tā tad nemaz nav noticis.

            Tātad mūsu CL pieņem, ka ja kāds ir pateicis, deklarējis aiz maldības, kas nemaz nesaskan ar viņa gribu, darījums nemaz nav spēkā. Lai apskatītu sīkāk mūsu CL noteikumus šinī jautājumā, par pateiktā un gribētā atšķirību, vispirms jāapstājas pie mācības par maldību. Maldības gadījumā nav personas īstās gribas, vai pareizāk – nav apzinīgas gribas. Kas ir maldība? Maldību var definēt plaši: maldība ir zināma pārliecība par to, kas neatbilst patiesībai. Saprotot maldību tik plaši, Latvijas CL izšķir:

1.    Tiesisku maldību,

2.    Faktisku maldību.

Ja personai ir nepietiekošas ziņas par kādiem faktiskiem apstākļiem – faktiska maldība, ja nepietiekošas ziņas par tiesiskām normām – tiesiska maldība. Pēdējo Latvijas CL neaizstāv, jo pamatprincips ir: katrai personai jāzina likumi. No šī principa nedrīkst atrauties un taisīt izņēmumus, un, ja runājam par maldību, tad tikai par faktisku maldību.

Katram juridiskam aktam ir savs motīvs, ir savs iemesls, kādēļ tas ir radīts, piem., kāds pērk zirgu, t.i., izdara juridisku aktu, domādams, ka viņa zirgs ir beigts. Šī darījuma motīvs ir pircēja pārliecība, ka viņa zirgs ir beigts, un tā vietā vajadzīgs cits. Izrādās, ka zirgs tomēr ir dzīvs. Vai tāds darījums ir spēkā? Ir spēkā, jo šeit nav īstas maldības. Izdarot juridisku aktu, tā izdarīšanas momentā viņam bija apzinīga griba. Tā tad deklarētais saskanēja ar gribu. Šeit ir notikusi tikai maldība par darījuma iemeslu. Saskaņā ar CL 1449.pantu, maldība par darījuma iemeslu izdarītu juridisku aktu neiznīcina. Vai kā tiesību zinātne saka – maldībai darījuma motīvos nav nozīmes. Citādi ir, ja izdarītā darbība nemaz nav gribēta, ja nesaskaņa ir tieši starp gribēto un pateikto pie juridiskā akta noslēgšanas. Tomēr arī šādā gadījumā ne katra maldība iznīcina noslēgto darījumu. Tiek prasīts, lai persona, kas maldījusies, nebūtu pati vainīga savā maldībā, t.i., lai tā nebūtu maldījusies aiz pašas neuzmanības, piem., kāds pērk nekustamu īpašumu un nepārliecinās par pērkamo objektu; ja nu izrādās, ka viss nav tā kā domāts vai gribēts līgumu slēdzot – pircējs pats vainīgs, jo tādu maldību mūsu CL neatzīst. Bez šī iedalījuma (tiesiska un faktiska maldība), mūsu CL vēl atšķir:

1.    svarīgu maldību,

2.    nesvarīgu maldību.

Atkarībā no tā, vai maldība ir svarīga vai nesvarīga, ir dažādība sankcijās. Svarīga maldība, kā nosaka 1445.pants (sk.21.1.p.), iznīcina visu darījumu, turpretī tāda nozīme nav nesvarīgai maldībai – tā neiznīcina darījumu. Mūsu Senāts pēc veciem CL, kuriem atbilst šinī nodaļā jauno CL noteikumi, pat atzina, ka pie svarīgas maldības nekrīt svarā, vai ir vai nav atvainojama vaina. Līdz ar to maldības mācībā, centrālā vietā ir svarīgas maldības jēdziens. Kas ir svarīga maldība? Kādos gadījumos? Mūsu CL te nedod visspārēju principu, bet ir vesela rinda atsevišķi gadījumi, kurus tie atzīst par svarīgu maldību. Tādēļ arī mūsu CL šī mācība par maldību ir sarežģīta. Apstāsimies pie atsevišķiem gadījumiem. Tos varētu klasificēt četrās grupās:

1.    Maldība, kas attiecas uz personu (error in persona). Ja maldība attiecas uz personu, tad principā darījums nav spēkā, ja vien personu samainījums nav bez jebkādas nozīmes. Tam, kas maldījies, piem., ienāk kāds cilvēks veikalā un nopērk 1kg. cukura. Tirgotājs domā, ka tas ir viņa kaimiņš, bet izrādās, ka tas tā nav. Darījums ir spēkā, jo personu samainījumam nav nekādas nozīmes. Citādi būtu, ja kāda persona grieztos pie kāda gleznotāja X, domādama, ka tas ir slavens portretists, bet izrādās, ka tā nav tā persona. Šinī gadījumā personai ir liela nozīme – tāda maldība iznīcina darījumu. Tā tad maldība, kas attiecas uz personu, iznīcina darījumu, ja personu samainījumam ir kāda nozīme personai, kas maldījusies.

2.    Maldība attiecībā uz lietu (error in korpore), iznīcina darījuma spēku, ja katrs līdzējs domājis citu lietu vai citu lietas veidu.

3.    Maldība par darījumu (error in negocio), pēc mūsu CL, ir svarīga. Piem., kāds parakstīdams pirkšanas – pārdošanas līgumu, domā, ka paraksta nomas vai dāvinājuma līgumu. Šinī gadījumā viens dalībnieks domājis, ka noslēdz citu līgumu, nekā to domājis otrs – mūsu CL šo maldību atzīst par svarīgu, un tāds darījums nav spēkā.

4.    Maldība par lietas īpašību (error in substancia), ir svarīga, kad līguma priekšmetā pieņemta tāda īpašība, kuras dēļ šis priekšmets būtu pieskaitāms nevis tai lietu šķirai, pie kuras tas patiesi pieder, bet citai. Šinī gadījumā, no svara nodibināt līgumslēdzēju nolūku. Piem., kāds vecu lietu tirgotājs nopērk vecu lietu, domādams, ka tā ir sudraba, bet patiesībā tā ir alvas. Šeit krīt svarā kontrahenta griba (pircēja griba). Ja viņš pircis vecu lietu kā tādu, tad nav nozīmes, vai tā sudraba vai alvas. Citādi, ja tirgotājs (pircējs), domādams pirkt sudraba lietu, saņem alvas lietu – tad maldībai ir nozīme.

Redzams, ka mūsu CL, mācība par maldību ir sarežģīta lieta. Nav principi, bet kazuistika.

            Kā jau teikts, juridiskā aktā izteiktai gribai jābūt nopietnai, apzinīgai un brīvai, kādas nav arī viltus gadījumā. Viltu definē mūsu CL 1459.pants.

1459.pants:               Viltus ir otras personas prettiesīgs maldinājums, lai viņu piedabūtu izdarīt viņas interesēm pretēju darbību vai atturēties no tās.

            Viltus gadījumā ir vienmēr kādi ļaunprātīgi apgalvojumi vai noliegumi, dažos gadījumos arī noklusēšana. Viltus vispār ir ļaunprātīga mahinācija, kas izdarīta ar nolūku radīt nepareizu uzskatu pie otras personas, lai viņa izšķirtos par juridiska akta izdarīšanu. Viltus jēdziens sastopams arī krimināltiesībās, kur runā par krāpšanu, kas tiek sodīta ar cietumu un pat ar pārmācības namu, bet krimināltiesībās katrreiz ir jāpierāda ļaunu nolūku – tieši noļuku iegūt sev vai citai personai mantisku labumu. Tikai tādā gadījumā tur var būt runa par krāpšanu un tās sodīšanu. Civiltiesību jēdziens ir plašāks – viltus ir arī tur, kur nav krāpšanas, kur darbība vēl netiek sodīta.  Civiltiesībās pietiek ar nepareizu ziņu sniegšanu, faktu sagrozīšanu un pat ar patiesības noklusēšanu, ja ar to ir piedabūts kontrahents noslēgt darījumu. Nesvarīgs ir civiltiesībās jautājums vai viltus radītājs ar to ieguvis sev lielāku, vai mazāku labumu.

            Viltu nedrīkst sajaukt ar maldību, jo to sekas arī ir dažādas. Maldība iznīcina darījumu tikai tad, ja tā ir svarīga, bet viltus vienmēr. Tas, kas ar viltu piedabūts noslēgt darījumu, vienmēr var prasīt lai to atceļ. Šeit interesanti atzīmēt lielu atšķirību viltus un maldības starpā. Pēc mūsu CL, svarīgas maldības gadījumā, tiek atzīts, ka darījums nemaz nav noticis. Viltus gadījumā, CL atzīst, ka darījums ir noticis, bet tas ir jāatceļ. Tas izskaidrojams ar to, ka mūsu CL, mācībā par maldību, gribas teorijai liels iespaids, jo citādi būtu tāpat, kā pie viltus.

Lekcija Nr.10. 1937.gada 27.oktobrī.

Viltu var izdarīt kā kontrahenti, tā arī trešās personas. Vai darījumu var atcelt, ja ļaunprātīgu mahināciju (viltu) izdarījusi trešā persona? Latvijas CL 1461.pants nosaka, ka tas, kas ar viltu piedabūts noslēgt darījumu, var prasīt lai to atceļ. Kā redzams, šis pants par trešajām personām neko nemin un stāvoklis ir nenoteikts. Viltus dēļ, darījumu var atcelt tikai tad, ja kontrahents ir bijis vainīgs vai vismaz līdz vainīgs pie viltus, bet ja viņš nav nekādi vainojams, tam atbildība nav uzliekama. Citādi tas ir pie bezatlīdzības darījumiem, piem., dāvinājuma – to var katrreiz atcelt viltus gadījumā. Mūsu CL tātad aizsargā apdāvinātāju, jo viņš savu dāvinājumu izdara aiz labdarības. Pie dāvinājuma, nepieciešama griba apdāvināt, un šī griba nebūs brīva un apzinīga, viltus gadījumā, kaut to izdarījusi trešā persona. Dāvinājums atceļams arī tad, ja ļaunprātīgu mahināciju izdarījusi trešā persona. Ja pie līguma noslēgšanas, abas puses ir pielietojušas viltu, tad CL viņu attiecībās neiejaucas. Nevienam no tiem nav tiesība prasīt darījuma izpildīšanu un zaudējuma atlīdzību.

            Brīvas gribas nav arī spaidu gadījumā. Spaidus var izdarīt ar fizisku varu vai ar draudiem. Tādēļ agrāk civiltiesības atšķīra:

1.    fiziskus spaidus,

2.    psihiskus spaidus.

            Fiziskie spaidi ir tādi, kas pastāv fiziskās varas lietošanā un tādi pieder krimināltiesībām, civiltiesībām tādi mazāk interesē. Fiziskas varas gadījumā, griba netiek izteikta, un juridisks akts nemaz neizceļas. Citādi tas ir ar psihiskiem spaidiem (darudiem), kas rada kādā personā bailes un tā jūtas spiesta izdarīt juridisku aktu, kaut arī to nevēlas. Šie draudi var būt dažādi – viegli un smagi, piem., kāds piedraud veikalā pārtraukt pirkt, atlaist no vietas, u.t.t. Šie ir viegli draudu, tādi draudi ir ikdienišķa parādība un neatstāj iespaidu uz juridiska akta derīgumu. Katra persona spēj tādiem draudiem pretoties. Savinji saka, ka tiesībās brīvība, ir iespēja izvēlēties. Persona, kura spēj izvēlēties savu rīcību, ir brīva. Savinji atzina, ka draudu gadījumā, katrai personai ir tiesība izvēlēties, katrai personai vēl piemīt brīva griba. Kā pie viegliem draudiem, persona var pretoties vai padoties tam ko prasa, tā arī pie smagiem. Redzam, ka Savinji šinī lietā pret cietušo izturas stingri – rigorozi – viņš atzīst, ka līgumam, draudu gadījumā, jāpaliek spēkā. Tāds tīri teorētisks slēdziens nesaietas ar praktisko dzīvi. Pie nopietnākiem draudiem, patiesā griba ir sagrozīta un tiesībām šeit jānāk cietušajam palīgā, dodot iespēju šādu darījumu apstrīdēt. Ja tiesības to nedarītu, tad tās protežētu tās personas, kas pielieto draudus. Bet kādos gadījumos tiesībām būtu jāpiešķir šī aizsardzība? Redzējām, ka ikdienišķi, viegli draudi neietekmē juridiskā akta spēku, bet nopietnāki draudi ietekmē juridiska akta spēku. Grūti atrast kritēriju, lai atšķirtu ikdienišķus draudus no nopietniem. Romiešu tiesības atzina, ka juridiskus aktus var apstrīdēt, ja tos izdarījusi persona zem draudiem., kuri būtu iespaidojuši arī drošsirdīgu cilvēku. Mēraukla ir ļoti stingra. Latvijas CL uzstāda vieglāku mērauklu, jo citādi tiktu aizsargāti draudu izdarītāji, kuri tādu aizsardzību nemaz nepelna. Latvijas CL uzstāda draudu gadījumiem sekojošas prasības:

1.    Lai draudi nebūtu mazsvarīgi, t.i., lai piedraudētais ļaunums būtu svarīgs,

2.    Lai būtu jābaidās, ka draudi tiks izpildīti,

3.    Lai nebūtu viegli tos novērst.

Šie trīs elementi sastāda draudus pēc mūsu CL, kuri spēj iznīcināt juridisku aktu. No šiem elementiem redzam, ka netiek prasīts, lai draudi būtu vērsti tieši pret juridiskā akta darītāju, pret viņa personu. Tie var būt vērsti arī pret viņa tuviniekiem, ja tikai tādi draudi spēj radīt bailes.

Tiesisks darījums, kurš noslēgts zem draudiem, ir tomēr noslēgts. Griba ir deklarēta. Tādēļ likumi, piešķir tiesības tādu aktu apstrīdēt, tāpat, kā pie viltus (tikai pie maldības akts nav spēkā).

Ja gribai pie juridiska akta jābūt apzinīgai un nopietnai, tad tāda nav arī noklusējuma gadījumā (reservatio mentales). Tas ir gadījumos, kad persona deklarē savu gribu, bet iekšēji to negrib. Šeit arī trūkst īstas saskaņas starp teikto un gribēto. Ja civiltiesības atzītu šos noklusējumus, tad dzīvē būtu liela nedrošība. Tādēļ civiltiesības tos respektē tikai tad, ja noklusējums zināms arī otrai personai. Piem., pērku mantu domādams, ka negribu pirkt, ko zina arī pārdevējs.

Darījumu var noslēgt arī pa jokam (per jokum). Arī te nav nopietnās gribas un tādēļ CL dod iespēju šādus darījumus apstrīdēt. Darījumam, kas noslēgts pa jokam, nav nekādu tiesisku seku, bet civiltiesībās vienmēr tiek prezumēts, ka griba ir izteikta apzinīga un nopietna, kādēļ joku ir jāpierāda. Ja arī darījumu atceļ, joku taisītājs var atbildēt par zaudējumiem, par kuriem viņš ir vainīgs.

Nopietnas vai apzinīgas gribas kontrahentiem nav arī pie fiktīviem vai apslēptiem darījumiem. Šiem darījumiem, kopējs ir tas, ka ārēji ir radīti īsti juridiski akti, bet kontrahentu griba – nolūks ir tādus neradīt. Šinī ziņā, abi kontrahenti ir vienisprātis, ka noslēdz darījumu, kas neatbilst viņu īstiem nolūkiem. Īstie nolūki ir apslēpti, kādēļ prof. Kolers saka, ka šeit faktiski ir divpusīgs noklusējums. Šādi akti ir divējādi. Griba izteikta izskata pēc – patiesībā kontrahenti nekādu aktu nevēlas radīt. Saprotams, ka tāds akts nav spēkā. Parasti šiem aktiem ir prettiesiski nolūki, piem., fiktīvi tiek atsavināta manta, lai kreditori netiktu pie viņas klāt. Ārēji noslēdz pirkuma līgumu, patiesībā gribēdams noslēgt dāvinājuma līgumu un otrādi. Pēdējais darījuma veids (apslēpta darījuma) bieži tiek pielietots, lai izvairītos no nodokļiem.

No apslēptiem darījumiem ir jāatšķir fiduciārie darījumi, kuri dibināti uz uzticību. Tie ir nopietni gribēti, bet bez noteiktām sekām, piem., lai nodibinātu tiesības uz kustamu mantu, to nodod saņēmēja īpašumā, vienojoties, ka faktiski tā ir ķīla, kura pēc parāda samaksas jāatdod. Bez sekām, par kurām vienojušies kontrahenti, šie darījumi spēj izsaukt vēl citas sekas. Šāds darījums būs arī gadījumā, kad pilnvaro piedzīt kādu saistību, bet lai tas būtu ērtāk izdarāms, to cedē. Šeit ir nopietna griba piešķirt plašākas tiesības. Fiduciārie darījumi tātad nav tādi, kādi ir fiktīvie vai apslēptie darījumi, kuri ir simulēti darījumi. Fiduciārie darījumi vienmēr ir spēkā un viņus pielieto, kad kontrahenti nav apmierināti ar pastāvošiem tiesiskiem institūtiem un mēģina izlīdzēties ar plašākiem. Dzīvē šie darījumi rada daudz nepatikšanas, jo ārēji nodots daudz vairāk nekā gribēts. Katram juridiskam aktam nepieciešama brīva, apzināta un nopietna griba.

Tiesisku darījumu sastāvdaļas.

            Šai nodaļai liela nozīme civiltiesību dogmatiskai apstrādāšanai, jo tā palīdz katrā juridiskā aktā un katrā civiltiesību institūtā meklēt un atrast būtisko sastāvdaļu, kas ir raksturīga vienam aktam vai civiltiesiskajam institūtam, un tādējādi varam atrast atsevišķu institūtu principus, kas mums atvieglo civiltiesību piesavināšanos un pielietošanu, jo nav jācīnās ar kazuistiku. Katrā juridiskā aktā (tiesiskā darījumā), atšķiramas trīs sastāvdaļas – elementi:

1.    Būtiskās sastāvdaļas,

2.    Dabiskās satāvdaļas,

3.    Nejaušās vai gadījuma sastāvdaļas.

1.    Būtiskās tiesiskā darījuma sastāvdaļas nosaka CL 1470.pants.

1470.pants:               Būtisks darījumā ir viss tas, kas nepieciešams tā jēdzienam un, bez kā arī pats nodomātais darījums nav iespējams. Tādēļ tādās darījuma būtiskās sastāvdaļās neko nevar pārgrozīt, pat arī pusēm savstarpēji vienojoties.

            No šī panta redzam, ka juridiskā akta būtiskās sastāvdaļas ir tās, bez kurām tiesisks darījums nevar eksistēt  - tās ir darījuma mugurkauls, kādēļ arī šis sastāvdaļas sauc par būtiskām. Piem., pie pirkuma līguma nepieciešama vienošanās, lieta un cena, t.i., vienošanās par lietu un cenu. Bez šiem trim elementiem, nebūs pirkuma līgums. Būtiskus elementus jāprot atrast, jo tie dod juridiskam aktam viņa raksturojumu.

2.    Kā jau aizrādīts, otras tiesiskā (juridiskā) darījuma sastāvdaļas ir dabiskās sastāvdaļas, kuras nosaka CL 1471.pants.

1471.pants:               Dabiskas ir tādas darījuma sastāvdaļas, kuras, ja darījums noslēgts tā būtiskos pamatos, ir jau pēc likuma tā tiešās sekas. Tādēļ šīs sastāvdaļas saprotamas pašas par sevi, arī bez sevišķas norunas, bet tās var atcelt vai grozīt ar sevišķu vienošanos, kura jāpierāda tam, kas uz to atsaucas.

Piem., pārdota viena lieta – jānodod ar piederumiem, jo tiek prezumēts, ja notikusi vienošanās par lietu, vienošanās ir bijusi vienošanās arī par sastāvdaļām. Tā ir darījuma dabiskā sastāvdaļa. Ja tā nav darījuma būtiska sastāvdaļa, tad to var izslēgt ar sevišķu vienošanos, kas jāatzīmē (lieta pārdota bez piederumiem). Pircējs atbild par risku – par lietas bojāeju, tiklīdz pirkums ir izdarīts. Šī atbildība ir pirkuma līguma dabiska sastāvdaļa, ko var grozīt ar sevišķu atzīmi.

3.    Bez minētām – būtiskām un dabīgām, juridiska akta sastāvdaļām, ir vēl trešās sastāvdaļas – nejaušās sastāvdaļas. Pēdējās nav ne nepieciešamas, ne būtiskas, ne arī tiek prezumētas, bet tie ir dažādi blakus noteikumi, kuri paplašina vai sašaurina juridisku aktu, t.i., paplašina vai ierobežo tiesisku darījumu. Šo nejaušo vai gadījuma sastāvdaļu ir daudz, bet tipiskākās – visbiežāk juridiskā aktā ievestās ir:

a)    nosacījumi,

b)    uzlikumi,

c)    termiņi.

Nosacījumu definē CL 1549.pants/

1549.pants:               Nosacījums, ir tāds blakus noteikums, ar kuru līguma spēks darīts atkarīgs no kāda nākoša un nezināma, vai vismaz par tādu domājama, notikuma.

            No šīs definīcijas ir svarīgs sekojošs moments: nosacījums ir līguma blakus nosacījums (nejauša sastāvdaļa), no šī noteikuma atkarājas līguma spēks, un šis blakus noteikums ir nākošs un nezināms. Tā tad ja šis blakus nosacījums ir noticis fakts, tas nav nosacījums, tāpat nav nosacījuma arī tad, ja droši zināms, ka nākotnē pieminētais (gaidāmais) fakts piepildīsies vai nepiepildīsies, jo tad, nevar iet runa par nezināmu faktu. Piem., cilvēka nāve nevar tikt uzskatīta par nosacījumu, bet par termiņu, jo ir taču zināms, ka tā iestāsies, tikai nav zināms tās moments. Nosacījuma jēdzienu vajadzīgs precīzi atšķirt no uzlikuma un termiņa, jo to juridiskas sekas ir dažādas. Nosacījumu veidi ir ļoti dažādi, jāatšķir svarīgākie:

1.    atliekošie nosacījumi,

2.    atceļošie nosacījumi.

Ja nosacījums ir atliekošs, tad ar viņu tiek atlikts līguma spēka sākums, vispār juridiska akta spēka sākums, piem., ja tas un tas notiks, tad līgums paliek spēkā. Atceļošs nosacījums, ir tāds, ar kuru noteiktas juridiska akta beigas, kurš atceļ juridisku aktu, piem., es parakstu vai nododu, bet ja iestāsies tāds un tāds notikums, tad juridiskais akts nebūs spēkā.