Kalkulācijas metodes

Sadalošās kalkulācijas metodes Divisionskalkulation

Šīs izmaksas iezīmē tas, ka visas uzņēmuma vai atsevišķa ceha, nodaļas kopējās izmaksas nesadalot tiešajās un vispārējās izmaksās tiek izdalītas ar saražoto vai pārdoto apjomu. Tādēļ nav nepieciešama sadalīšana pa izmaksu rašanās vietām, tomēr tādēļ, lai varētu labāk kontrolēt uzņēmuma izmaksas, reāli praksē, izmaksu sadalīšana tiek veikta.

Ekvivalento skaitļu kalkulācijas metodes Äquivalenzzifernkalkulationen

Šīs metodes pamatā ir tas, ka tiek ieviesti ekvivalences skaitļi, kuri parāda kāda ir izmaksu “piederības” attiecība  katram atsevišķam produktam un tādēļ vienam no produktiem ir jābūt par izejas vai bāzes produktu, kura rādītāji tiek pieņemti kā atskaites punkts un pārējos izsaka attiecībā pret to. Līdz ar to viena no produktiem ekvivalences  skaitļi ir vienādi ar viens un pārējie atkarīgi no tā vai ir lielāki vai mazāki svārstās ap viens. Sekojoši varam apgalvot, ka ekvivalences skaitļi nekad  nebūs negatīvi.

Pieskaitījuma kalkulācijas metodes Zuschlagskaukulationen

Šis izmaksu aprēķināšanas veids ir raksturīgs ar to, ka vienmēr tiek nošķirtas tiešās un vispārējās izmaksas. Tanī laikā kad tiešās izmaksas uz reizi tiek pieskaitītas izmaksu nesējiem, vispārējās izmaksas tiek pieskaitītas balstoties uz pieskaitījuma likmēm. Līdz ar to šeit kā neatņemama sastāvdaļa tiek uzskatīta izmaksu sadalīšana pa izmaksu rašanās vietām (izņemot gadījumus, kad runa ir par ļoti vienkāršiem aprēķiniem), jo tieši ar to palīdzību var noteikt šīs pieskaitīju likmes.

Kuppelkaukkulationen

Tās sistemātiski pieder pie sadalošās kalkulācijas metodes aprēķiniem. Tomēr tās parasti tiek izdalītas kā atsevišķa grupa, jo to specifiskais pielietojums, tās nodala no pārējām.

1.    Sadalošās kalkulācijas metodes

1.1.Vienpakāpju sadalošās kalkulācijas metodes gadījumā pārskata perioda kopējās izmaksas tiek dalītas ar šinī laika periodā saražoto produkcijas daudzumu un tādā veidā iegūst vienas vienības pašizmaksas.

    

Lai no rezultātiem, kuri iegūti pēc šīs kalkulācijas metodes, kurai nepieciešamas skaitlisks piemērs, varētu izdarīt kaut kādus secinājumus, ir nepieciešams, lai izpildītos virkne nosacījumu:

·        Jābūt uzņēmumam, kurā ražo tikai vienu produktu.

·        Nepabeigtai produkcijai nedrīkst veidoties krājumu izmaiņas.

·        Gatavās produkcijas krājumiem nedrīkst veidoties izmaiņas

Lai to tiešām realizētu, tad praksē visām izmaksām ir jābūt proporcionālām saražotās produkcijas daudzumam. Tā kā jāizpilda visi trīs iepriekšminētie punkti, tad reālajā dzīvē varam teikt, ka šai metodei nav nekādas praktiskas nozīmes.

Literatūrā parasti kā piemērs tiek piedāvāta beznolitavu uzņēmējdarbība, kā piemēram,  elektroenerģijas stacija. Izmaksas rašanās vietas šeit no izmaksu kalkulācijas viedokļa nav nepieciešamas, bet tādu apsvērumu rezultātā, kā izmaksu kontrole, tas tiek darīts.

1.2. Ja no augstāk minētajiem nosacījumiem, lai rastu reālistiskākus apstākļus, mēs atceļam trešo, proti, tiek pieļauta starpības rašanās starp saražoto un pārdoto produkcijas daudzumu, tad mēs varam runāt par divpakāpju sadalošās kalkulācijas metodei. Ražošanas izmaksas un vadības un noieta izmaksas tiek aprēķinātas atsevišķi. Šo izmaksu saskaitīšana parāda pašizmaksu.

 

x_P – atskaites periodā saražotās produkcijas daudzums

x_A – atskaites periodā pārdotās produkcijas daudzums

K_H – atskaites perioda ražošanas kopējās izmaksas

K_W  – atskaites perioda noieta un vadīšanas izmaksas

k_H – ražošanas izmaksas par vienai vienībai

k_W – vadības un noieta izmaksas par vienai vienībai

1.3. Ja atceļam arī otro no iepriekš izvirzītajiem nosacījumiem, proti, kā nosacījums paliek tikai tas, ka ražo tikai viena veida produktu, tad ir runa par daudzpakāpju sadalošās kalkulācijas metodi. Balstoties uz to, ka arī gatavošanas stadijā izmaksu rašanās vietas tiek aprēķinātas atsevišķi, tad katrā stadijā izmaksas tiek dalītas ar apstrādāto daudzumu. Katrs ražošanas posms savas darbības rezultātus nodod tālāk uz nākamo posmu vai arī uz starpnoliktavu. Tādā gadījumā pakāpenisko kalkulāciju sauc par uzlabojošo aprēķinu (Veredlungsrechnung), ja katras pakāpes izmaksas izlīdzina un pa tiešo pārnes uz izmaksu nesējiem. Sadale tad attiecas tikai uz ražošanu, pārvaldi un noietu.

vai

e_M – vienas vienības materiālu izmaksas (šeit ieskaitot materiālu kopējās izmaksas, vēlāk būs bez)

x_Pj – j–tās izmaksu rašanās vietas apstrādātais daudzums

K_Fj - j–tās izmaksu rašanās vietas ražošanas izmaksas

Daudzpakāpju sadalošās kalkulācijas metodes tiek vēl smalkāk izstrādāta uzņēmumos, kuros vienas funkcijas ietvaros ir vērojams daudzuma samazinājuma vai pieauguma radītas novirzes starp ieguldīto un iegūto apjomu. Tādā gadījumā tiek veikta kalkulācija to procesa gaitā pielietojamo faktoru starpā, kuri izraisa šo novirzi. Kā piemēru šeit varētu minēt cementa ražošanu vai dažādus oksidācijas procesus.

Ikvienai no šīm apakšmetodēm tipisks piemērs ir masu produkcija kā ražošanas metode.

 

2.    Ekvivalento skaitļu kalkulācijas metodes

Iepriekš aplūkotās metodes ir vērstas tieši uz uzņēmumiem, kuros tiek ražots tikai viens produkts.

2.1. Ja atceļam šo iepriekš izvirzīto ierobežojumu, ka ir jābūt vienam produktam, tad ekvivalento skaitļu kalkulācijas metodi varam pielietot, kad ir runa par līdzīgas dabas produktiem, proti, šo produktu ražošanā izmanto vai nu galvenokārt vienādas izejvielas un/vai vienādus darba galdus. Tā rezultātā šādiem produktiem ir savstarpēja saikne, līdzība. Balstoties uz šo līdzību arī tiek izmantota ekvivalento skaitļu kalkulācijas metode. Ekvivalences skaitļi ir skaitļi, kas raksturo kāda produkta izmaksu attiecību pret kādu bāzes produktu, tas nozīmē, ka viens produkts tiek izvēlēts par pamatu un šim produktam tiek pielīdzināti pārējie. Piemēram, ja produkts A ir bāzes produkts, tad izmaksas, kuras tas rada tiek apzīmētas ar “1” un tad, salīdzinot produkta A izmaksas ar produkta B izmaksām, iegūstam, ka tās ir par 20% lielākas, tātad tā ekvivalences skaitlis ir 1,2. Šos ekvivalences skaitļus nosaka vienreiz vai nu pēc tā, ko un kā meistars vai inženieris noteiks - kādās proporcijās ir attiecīgās izmaksas, vai arī tas tiek noteikts empīriski (izdarot mēģinājumus). Tālākā procedūra norit tā pat kā sadalošās kalkulācijas metodes gadījumā. Tiek aprēķinātas izmaksas uz vienu vienību un ar to palīdzību var noteikt kopējās viena produkta izmaksas.

vai

i – produkta indekss

n – produktu skaits

a_i – i-tā produkta ekvivalences skaitlis

k_i – i-tā produkta vienas vienības pašizmaksa

x_i – i-tā produkta kopējais daudzums

2.2. Bet šeit bija jāievēro nosacījums, ka produkta tapšanas laikā nedrīkst rasties nekādas krājumu vai starpproduktu izmaiņas. Šo problēmu varam novērst ar daudzpakāpju ekvivalences skaitļu kalkulācijas metodes palīdzību. Šīs metodes atšķirība ir vienīgi tā, ka visu ražošanas procesu sadala pa atsevišķiem posmiem un tad nosaka ekvivalences skaitļus katram atsevišķam posmam un nevis kopējus ekvivalences skaitļus par visām izmaksām, kādas ir radījis produkts savā tapšanas laikā. Tādā veidā nonākam pie tā, ka īstenībā visas iepriekšējās sadalošās kalkulācijas metodes formulas tikpat labi var tikt piemērotas arī šīm metodēm, tikai ieviešot tādu korekciju, ka attiecīgā produkta daudzums tiek koriģēts atbilstoši ekvivalences skaitļiem.

3.    Pieskaitījuma kalkulācijas metodes

Pieskaitījuma kalkulācijas metodes tiek izmantotas, kad ražošanā neizpildās iepriekš izvirzītie priekšnosacījumi, proti, nav tikai viens produkts un nav iespējams viennozīmīgi noteikt ekvivalences skaitļus, jo produkti nav arī īpaši līdzīgi.

Sadalošās kalkulācijas metodes pamatā aplūko visas kopējās uzņēmuma izmaksas un sadala tās uz atsevišķām produkcijas grupām, partijām. Savukārt pieskaitījuma kalkulācijas metodes paredz to, ka tiek izdalītas atsevišķi tiešās un kopējās izmaksas. Tiešās izmaksas pa tiešo aiziet uz izmaksu nesējiem, bet kopējās izmaksas tiek pieskaitītas ar pieskaitījuma likmju palīdzību.

Vispār pieskaitījuma kalkulācijas metodes tiek iedalītas summārajās un diferencētajās metodēs.

3.1. Summārās pieskaitījuma kalkulācijas metodes

Summārās pieskaitījuma kalkulācijas metodes raksturo tas, ka tās sadala kopējās uzņēmuma izmaksas.  Savas specifikas dēļ tās tiek sauktas arī kā kumulatīvās pieskaitījuma kalkulācijas. Šeit par pamatu var tikt izmantotas materiālu izmaksas vai darbaspēka izmaksas un tiek pieņemts, ka tās raksturo arī visas pārējās izmaksas. Tomēr visai pamatoti var iebilst, ka praksē visai reti varēs novērot tādu situāciju, kad viena veida izmaksas raksturos arī visas citas izmaksas, jo nav jau teikts, ka, ja ir augstas materiālu izmaksas, tad ir nepieciešams ieguldīt proporcionāli tik pat daudz darba.

3.2. Diferencētās pieskaitījuma kalkulācijas metodes

Pielietojot šo metodi katras atsevišķās izmaksas, kuras ir vērā ņemamas, tiek pieskaitītas pēc savas pieskaitījuma likmes. Šim nolūkam varam izveidot sekojošu tabulu, kas raksturo visas izmaksas.

 

e_Lij – j-tās izmaksu rašanās vietas izgatavošanas darba algas uz i-tā produkta vienu vienību

e_SFi – tiešās izgatavošanas izmaksas uz vienu i-tās produkcijas vienību

e_SVi – tiešās noieta izmaksas uz vienu i-tās produkcijas vienību

z_M – kopējo materiālu izmaksu pieskaitījuma likme

z_Fj – j-tās izmaksu rašanās vietas kopējo izgatavošanas izmaksu pieskaitījuma likme

z_W – pārvaldes un noieta kopējo izmaksu pieskaitījuma likme

Darbs balstās uz Lothar Haberstocka grāmatu “Kostenrechnung I”, kura izdota 1998. Gadā Berlīnē. Šī tēma tur aplūkota no 146. lpp. līdz 171. lpp.