Kanāda

Ģeogrāfiskais stāvoklis un administratīvi teritoriālais iedalījums.

       Pēc teritorijas lieluma (9,98 milj. kvadrātkilometri), Kanāda ir otra lielākā valsts pasaulē (aiz Krievijas). Tā robežojas ar attīstītāko valsti pasaulē – ASV, ar kurām Kanādu saista labie sauszemes ceļi un ūdens ceļi, attīstīts cauruļvadu transports. Valsti apskalo Ziemeļu Ledus okeāns, Atlantijas okeāns un Klusā okeāna ūdeņi. Kanādas Arktiskais arhipelāgs atrodas apmēram 400 km no Ziemeļpola. Kanāda ir parlamentāra federatīva republika. Valsts galva ir Lielbritānijas karaliene, ko pārstāv ģenerālgubernators. To uz 5 gadiem ieceļ karaliene pēc Kanādas premjerministra ieteikuma. Visi likumi un valsts lēmumi tiek pieņemti karalienes vārdā. Likumdevējs orgāns ir divpalātu parlaments, kuru apakšnams un senāts. Apakšnamu uz 5 gadiem ievēl tiešās un vispārējās vēlēšanās. Senāta locekļus uz mūžu ieceļ ģenerālgubernators pēc premjerministra ieteikuma. Valdību izveido parlaments. Valdības locekļi ir apakšnama locekļi , kuri vēlēšanās ieguvuši lielāko balsu skaitu. 1982. gada 17. aprīlī sāka darboties jaunā Konstitūcija.

       Pēc administratīvi teritoriālā iedalījuma Kanādā ir 10 provinces. Katrā provincē ir valdība un likumdevējs orgāns. Ziemeļu teritorijas  - Jukonu un Ziemeļrietumu teritorijas pārvalda valdības pārstāvji, kurus nozīmē Kanādas ģenerālgubernators. Šīs teritorijas cīnās par provinču tiesību iegūšanu. Lai to panāktu, ir nepieciešams attiecīgs iedzīvotāju skaits un ienākumi uz vienu iedzīvotāju.

Iedzīvotāji.

       Iedzīvotāju skaita ziņā (27,7 milj.) Kanāda ieņem 23. vietu starp pasaules valstīm . Dabiskais pieaugums 80 un 90 gados bija 8,2 %, ik gadus Kanādā ieceļo vidēji 200 tūkst. Migrantu no ASV un Eiropas valstīm, galvenokārt no Itālijas, Vācijas, Īrijas, Portugāles un Lielbritānijas. Pēdējos gados palielinājusies migrācija no Āzijas valstīm. Tomēr iedzīvotāju skaits aug ļoti lēni.

       Kanādas iedzīvotāju etniskais sastāvs veidojas Amerikas kolonizācijas gaitā. Imigranti ieradās galvenokārt no Britu salām un Francijas. Izveidojās divas nācijas: anglokanādieši (44%) un frankokanādieši (28%). 59% iedzīvotāju par dzimto valodu uzskata angļu un gandrīz 80% tajā runā. Kanādā dzīvo vācieši (1 milj.), ukraiņi (580 tūkst.), itāļi (732 tūkst.), holandieši (426 tūkst.), poļi (300 tūkst.), latvieši (18 tūkst.).

       Teritorijas vidējais apdzīvojuma blīvums ir 2,8 cilvēki uz kvadrātkilometru. 60% no visiem iedzīvotājiem koncentrēti šaurā joslā, gar ASV robežu, savukārt 2/3 no tiem – Ontario un Kvebekas provincē. Šo joslu sauc par Ekunemi. Visretāk apdzīvota ir Ziemeļkanāda – 0,2 cilvēki un kvadrātkilometru. 2/5 Kanādas iedzīvotāju ir jaunāki par 25 gadiem. Līdz 50 gadu vecumam visās grupās ir vīriešu pārsvars. Vidējais mūža ilgums vīriešiem ir 71 gads, sievietēm – 79 gadi.

       Pilsētās dzīvo 76% iedzīvotāju. Kanāda ir valsts, kurā 2/5 pilsētu ir mazas. Vairāk nekā 100 tūkst. Iedzīvotāju ir1,5% pilsētu no kopskaita, bet tajās dzīvo 2/3 no visiem pilsētniekiem.

Saimniecība.

       Kanāda, tāpat kā Austrālijas savienība, Jaunzēlande, pieder pie tā saucamā “pārceļotāju kapitālisma”, kurā kapitālisma attīstība notika pakāpeniski, saglabājot atkarību no Lielbritānijas. Galvenais faktors, kas veicināja Kanādas ekonomisko izaugsmi, bija atsevišķu teritoriju apvienošanās federālā valstī 1867. gada 1. jūlijā. Federālā valsts ieguva domīnijas statusu un pilnīgu pašpārvaldi. Brīvo un auglīgo zemju pārpilnība ļāva Kanādai jau 1910. gadā ieņemt 1. vietu pasaulē kviešu eksportā. Domīnijas statuss veicināja imigrāciju, brīvu ārzemju kapitāla pieplūdi, dabas bagātību izmantošanu. Jau 1919. gadā Kanādu varēja uzskatīt par industriālu agrāru valsti . Ekonomiskās attīstības tempi ik gadus pieauga. Liela loma bija federālajai valdībai, jo tai piederēja lielākā daļa zemju un mežu, 50% elektrostaciju jaudas, 2/3 dzelzceļa līniju. Valdība subsidēja nozares, kuras nedeva peļņu. Otrā pasaules kara laikā Kanādā bija augstākie attīstības tempi pasaulē (16% gadā), un pēc produkcijas kopapjoma tā ieņēma 3. vietu pasaulē (aiz ASV un Lielbritānijas). Mūsu dienās Kanāda pēc rūpniecības kopprodukcijas ieņem 7. vietu pasaulē, bet rēķinot uz 1 iedzīvotāju ieņem 2. – 4. vietu.

       Kanādai raksturīga liela minerālizejvielu ieguve. 50% tās eksporta veido izejvielas un pārtikas produkti. Otra īpatnība ir tā, ka 60% Kanādas rūpniecības kontrolē ārvalstu, galvenokārt ASV, kapitāls.

Rūpniecība

       Kanādas teritorija novietojums un ģeoloģisko apstākļu dažādība ietekmējusi kalnrūpniecības izvietojumu. Kalnrūpniecības kopprodukcijas struktūrā līdz 1970. gadam  49% deva metālu rūdas, bet 80. gados 58% - nafta, gāze, ogles, urāna rūda, 27% - metāliskie un 15% - nemetāliskie minerāli.

       Kanādas kalnrūpniecības attīstību sekmēja ārvalstu kapitāla pieplūde, jo pieprasījums pēc tās produkcijas bija liels. Pēc aptuvenām prognozēm Kanādā koncentrēti ap 50% niķeļa, 13% vara, 16% svina, 30% cinka, 11% dzelzsrūdas, 7% zelta, 20% sudraba, 58% azbesta, 24% kālija sāļu, 3% naftas, 8% dabasgāzes, 18% urāna rūdas pasaules krājumu. Kanādā nav boksītu, fosforītu, dārgakmeņu, mangāna, hroma un dažu reto metālu rūdu. Krāsaino metālu rūdu ieguve parasti saistīta ar nelielām teritorijām, kurās koncentrēti lieli krājumi.

       Līdz 20.gs. 50. gadiem derīgo izrakteņu ieguve bija saistīta ar tuvajiem ziemeļiem, kuri piekļaujas Ekumenei, 50. – 60. gados – ar vidējiem ziemeļiem, 70. gados – ar tālajiem ziemeļiem – arktisko apgabalu. 70. gados atklāja naftas un gāzes krājumus Makenzi upes deltā.

       Kanāda ne tikai nodrošina sevi ar kurināmā un enerģētiskajiem produktiem, bet daļu arī eksportē. Nafta un gāze pa cauruļvadiem tiek eksportēta uz ASV.

       Valstī ir lieli ūdens un hidroenerģijas krājumi. Saldūdens ziņā Kanāda ir 1. vietā pasaulē. Potenciālie hidroenergoresursi – 60 GW, no kuriem izmanto 25 GW. Līdz otrajam pasaules karam hidroelektrostacijas deva 98% saražotās elektroenerģijas, bet 80. gadu beigās – 60%.

       Meži aizņem 420 milj. ha (46% no teritorijas), no tiem 318 milj. ha ir rūpnieciski izmantojamie meži. Apmēram pusi to platības aizņem vērtīgie skujkoku meži. Koksnes krāja ir 24 miljardi kubikmetru. Kanāda dod 10% visas pasaulē sagatavotās koksnes un 1/3 pasaules kokmateriālu eksporta. ¾ mežrūpniecības koncentrētas Britu Kolumbijā, 2/3 celulozes un papīra rūpniecības – Kvebekas un Ontario provincē.    

Lauksaimniecība.

       Kanādas teritorija atrodas mērenā un subarktiskā joslā. Vasarā temperatūra reti pārsniedz +20°C. Ziemeļu rajonos temperatūra zemāka par 0°C ir 300 dienu, dienvidos  - 180 dienu gadā.

       Aramzeme aizņem 41,8 milj. ha, pļavas un ganības – 21milj. ha, bet ik gadus tiek apstrādāti un izmantoti ganībām tikai 43 milj. ha. Vidējais fermu lielums ir 200 – 400 ha. 3/5 no lauksaimniecības produkcijas dod lopkopība, 2/5 – augkopība. Stepju provinces jau 19. gs. beigās izveidojās par galveno graudkopības rajonu.

       Kanādas centrālajā daļā, kur ir daudz iedzīvotāju, fermas specializējas kartupeļu, dārzeņu, piena un gaļas ražošanā. Atlantijas piekrastes provinces specializējas kartupeļu, linu audzēšanā, kā arī dārzkopībā un cūkkopībā, Britu Kolumbijā – piena lopkopībā, dārzkopībā.

       Lauksaimniecības produkcijas ražošanā uz vienu iedzīvotāju un produkcijas eksportā, Kanāda ir 4. vietā pasaulē.

       Kažokzvērus audzē Kvebekas dienvidos. Medniecībai ir mazāka nozīme.

       Ar zvejniecību nodarbojas Atlantijas okeāna piekrastē, galvenokārt Lielajā Ņūfaundlendas sēkļi un Klusā okeāna piekrastē. Pusi no zvejas iegūst Atlantija okeānā, 2/5 – Klusā okeāna piekrastes ūdeņos un upēs. 90% no zivju produkcijas Kanāda eksportē.

Transports un ārējā tirdzniecība.

       Plašā teritorija, dabas bagātību izmantošana, atšķirības rajonu specializācijā, lielais eksporta īpatsvars Kanādas ražojumos veicinājuši transporta attīstību. Līdz otrajam pasaules karam 9/10 kravu pārvadāja pa dzelzsceļu, un galvenais kravu pārvadāšanas virziens bija no rietumiem uz austrumiem un otrādi.

       Pēc kara, dzelzsceļa nozīme samazinājās, bet palielinājās automobīļu, gaisa un cauruļvadu transporta loma. Tika būvētas meridionāla virziena transporta maģistrāles uz jaunajiem saimnieciskās darbības rajoniem. Ļoti nozīmīga ir 725 km garā automaģistrāle “Demster”, kas savieno Dienvidjukonu ar Makenzi deltu, kur sakarā ar naftas un gāzes rajona apguvi uzcelta Inuvikas pilsēta. Kravu apgrozībā lielākais īpatsvars ir ziemeļu – dienvidu virzienam.

       Liela nozīme ir arī cauruļvadu transportam, vadu kopgarums sasniedz apm. 100 tūkst. Km.

       Kanādas ārējās tirdzniecības bilance ir pozitīva. 2/3 eksporta vērtības dod minerālizejvielas, pusfabrikāti un pārtikas produkti. Izved arī automobīļus un dažādas rūpniecības preces un iekārtas. ¾ importa vērtības veido gatavā rūpniecības produkcija, elektroniskie un elektrotehniskie izstrādājumi, tropiskās lauksaimniecības produkcija. Galvenie tirdzniecības partneri: ASV, EEA valstis un Japāna.

       Kanādas teritoriju pēc dabas resursu izmantošanas pakāpes dala četrās zonās. Tās ir Ekumene – visvairāk apgūtā teritorija; pārējās zonas – skujkoku mežu zona; arktiskā zona – gandrīz neapgūta teritorija.

       Kanādas valdība pievērš lielu uzmanību Ziemeļu teritorijām – Jukonai un Ziemeļrietumu teritorijām, kas aizņem 39% no valsts platības un kurās dzīvo tikai aptuveni 85 tūkst. iedzīvotāju. Plašā apgabala ģeoloģiskā uzbūve liecina, ka te atrodas grandiozi dabas bagātību krājumi. Izveidoti zinātniski pētnieciskie centri, kas nodarbojas ar Ziemeļu teritoriju problēmu pētīšanu.

       Tūristiem piedāvā makšķerēšanu, medības, viņi var iznomāt zelta skalojamo sietu un mēģināt atrast šo dārgmetālu, apmeklēt zelta meklētāju atstātās pilsētas. Dousonā ik gadus tiek rīkots festivāls par godu zelta meklētājiem.

       Ziemeļu teritorijas lielākās apdzīvotās vietas ir Vaithorsa, Dousona, Inuvika, Hejrivera, Jelounaifa.