Karš

Autors: Nezināms

Saturs

Ievads

Jēdziena “karš” definēšana

Kara veidi

Krīze un konflikts

Karu izcelšanās

Kara kontrole

Nobeigums

Izmantotas literatūras saraksts

Ievads

Karš un miers tiek uzskatīti par senākajiem koncertiem politika. No 3500 rakstītās vēstures gadiem tikai 270 gados nav notikuši kari, turklāt no 1989. - 1992. gadam pasaulē notikuši apmēram 35 kari (2; 293. lpp.)

Tādejādi karu pētījuši ļoti daudzi zinātnieki (kā spilgtāko vēlos minēt Tucidija (471 – 400 g.p.m.e.) aprakstu par karu starp Atēnām un Spartu)

Sociologi, politologi, etnoantropologi pievērš uzmanību tam, ka krīze, konflikts un karš veidojas grupu, sociālo slāņu, sabiedrisko institūciju, etnisko grupu, valstu un valstu apvienību starpā.

Tāpēc šajā referāta analizēšu nevis kādu konkrētu karu vai konflikta situāciju, kas draud pārvērsties globālā karā, bet gan atklāšu kara teorētiskos aspektus.

Jēdziena “karš” definēšana

Karu klasifikācija

Krīzes un konflikta saikne ar karu

Kara kontroles veidi

Lai gan zinātnieki uzsver, ka globāla mēroga kari mūsdienu pasaulē vairs nav iespējami, tomēr tas nenozīmē, ka kari izzudīs. Aizvien biežāk aktualizējas lokālā mēroga kari, kuru cēloņi ir dažādu etnisko grupu, reliģisko apvienību, sociālo slāņu un ideoloģisko pretinieku pretrunas.(skat. pielikumu) Tādejādi karš ir uzskatāms par sociāla rakstura parādību. Karš noārda iepriekšējo sabiedrības struktūru. Kara laikā vērojamas tādas parādības, kā sociālo grupu mobilizēšana, varbūt atsevišķu grupu marginalizācija, lunepenizācija un vērojama sociāla mobilitāte.

Referāta mērķis ir atklāt teorētiskā koncepta “karš” teorētiskos aspektus. No tā izriet arī uzdevumi, proti, definēt jēdzienu “karš”, klasificēt dažādus kara veidus, atrast krīzes un konflikta saikni ar karu, noskaidrot kara kontroles mehānismus.

Lai darba saturs būtu pēc iespējas objektīvāks, izmantošu starptautiski atzītu autoru enciklopēdijas, pētījumus starptautiskajā politikā un metodiskās izstrādnes socioloģijā un politoloģijā.

Referāta struktūra. Referātā atsevišķi aplūkotas 5 tēmas un katras tēmas noslēgumā ir secinājumi, tādejādi veidojot katras tēmas kopsavilkumu.

Referātam pievienota pasaules karte, kurā atainoti 90-to gadu (20. gs) militārie konflikti, tādejādi pamatojot lokālo karu daudzumu, ka arī izmantotās literatūras saraksts.

Jēdziena “karš” definēšana.

Ka jau minēju referāta ievadā, tad zinātnieku starpā nav vienotas nostājas par to, kas ir karš un kā to jēdzienu definēt. Tādēļ piedāvāju vairākas definīcijas.

Karš - naidīgums starp valstīm vai valsts iekšienē vai teritorijā, kuru ieņēmusi kādas citas valsts bruņotie spēki (9;170 lpp)

Karš – viens no spēku līdzsvarošanas līdzekļiem starptautiskajā sistēmā (3;15 lpp)

Karš – vardarbīga cīņa starp valstīm vai vienas valsts tautām vai politiskiem grupējumiem; civilizētajā sabiedrībā īpaši smags ārkārtējs stāvoklis, kad cilvēku masveida nonāvēšana ir nevien atļauta, bet klust par uzdevumu.(1;64 lpp)

Tātad visas šajās definīcijas ir vairāki vienojoši elementi: vardarbība, draudi un draudu novēršana, iekšpolitiskais un ārpolitiskais spiediens, naidīgums, militārās konfrontācijas, iekšpolitiski un ārpolitiski neatrisināti konflikti

Ka tad tiek identificēts karš:

De jure, kad par nepārvaramu domstarpību eksistēšanu valstu starpa ir izdotas oficiālas notas. Līdzīgi ir ari lokāla mēroga karos, kad valdība oficiāli paziņo par kara saskaņu pret kādu grupu.

De facto, kad ir redzama militāra spēka lietošana, krīzes situācijas transformēšanās konfliktā un visbeidzot arī karā.

Kara intensitāte ari mēdz but dažāda, proti, no totāla kara, kad tiek izmantoti jaunākie ieroci un kara mērķis ir masu apspiešana, līdz ierobežotam karam, kad karojošas puses vienojas par to, kādus ieročus drīkst pielietot.

Karš

Ierobežots Totāls

Ja tiek jautāts, kādi ir kara mērķi, tad ir jāanalizē katrs kara gadījums atsevišķi un ari katrs kara veids (sk. nākamo nodalu). Taču ir izvirzīti divi dominējošie kara mērķi:

Totāla masu iznīcināšana, kas ietver vai nu vienas nācijas iznīcināšanu, vai nu kādas etniskas, reliģiskas grupas totālu iznīcināšanu.

Konkrētas teritorijas aizstāvēšana no ārēja agresora, kurs šo teritoriju vēlas iegūt sava īpašumā.

Secinājumi.

Jēdzienam “karš” ir loti daudz dažādu definīciju, taču tajās ir ari vienojošie elementi, tādi ka vardarbība, draudi, naidīgums, politisko mērķu sasniegšanas līdzeklis.

Ari kara mērķi un cēloņi var būt dažādi. Nereti tas ir atkarīgs no: valdošas ideoloģijas, valsts ģeogrāfiskā izvietojuma, iedzīvotajiem, etniskā sastāva, hegemonitates, labklājības līmeņa, ekonomiskās izaugsmes, ekonomiskas sistēmas tipa u.c.

Kara veidi.

Tā ka kara cēloņu ir ļoti daudz un tie ir loti kompleksi, tad, lai precīzāk tos izprastu, ir jāraksturo dažādi kara veidi.

Vienu no, manuprāt izvērstākajām klasifikācijām piedāvāta Plano J. C un Olton R. grāmata “The international relations dictionary”(202-213)

Nejaušību karš jeb gadījumu karš.

Karš, kurs rodas cilvēku darbības kļūdas dēļ, elektronisku vai mehānisku kļūmju dēļ, kad parejas valsti šis kļūdas uztver ka draudus vai pat atklātu aicinājumu uz karadarbību. Tātad pastāv militāra konfrontācija.

Vislielākie šāda veida kara draudi pastāvēja” aukstā kara” laika, kad pasaules sistēmā spēku līdzsvaru nodrošināja t.s. hipolārais modelis, respektīvi, pasaule bija sadalīta divas daļas, kad vienu no tam kontrolēja PSRS, bet otru ASV. Lai ari kodoltehnoloģija attīstījās ļoti strauji, tomēr aizsardzības un drošības sistēmu aizsardzība nenoritēja tai paralēli.

Pilsoņu karš.

Šo kara veidu ir interesanti pētīt no socioloģijas perspektīvas, jo karš notiek vienas valsts iekšienē starp dažādiem tās ģeogrāfiskajiem reģioniem, politiskajiem oponentiem, ideoloģiskajiem pretiniekiem, valdību un antivaldības spēkiem.

Lai gan šis karš notiek valsts iekšienē, nepārkāpjot tās robežas, tomēr parejas, apkārt esošas valstis netieši līdzdarbojas sados karos, īpaši tad, ja tiek skarti ideoloģiskie vai reliģiskie jautājumi. (Piemēram nacistu ietekmi Vācija stiprināja Francisko Franko un fašisti Itālijā).

Partizānu karš

Neregulāra rakstura karš, kura piedalās mazas, organizētas grupas pret armiju vai pastāvošo valdību. Karš notiek lauku apvidos, kuros cīnītāji ļoti labi orientējas. Partizānu darbības veiksme ir atkarīga no vietējo apvidus iedzīvotāju atbalsta, kas partizānus nodrošina ar pārtiku un izplata valdības informāciju. Sakaru “pārraušana” starp iedzīvotajiem un partizāniem ir valdības galvenais uzdevums.

Aukstais karš

Saspīlējuma un naidīguma periods starp divām lielvalstīm (ASV un PSRS) un ap tam esošajam valstīm. Raksturīga politiska manevrēšana, diplomātiskas ķildas, psiholoģiski kara draudi – konfrontācijas, ideoloģiskais naidīgums un ekonomiska un militāri tehniska sacensība (laiks no 1945.-1990. gadam).

Coup d’Etat jeb valsts apvērsums

Veikla valsts varas sagrābšana, ko veic kāds politiskais vai militārais spēks. Valsts apvērsums no revolūcijas atšķiras ar to, ka tam nav visas tautas jeb tas lielākas daļas atbalsta. Līdzšinējo līderu nogalināšana, publiskas sfērās pārņemšana, masu saziņas līdzekļu izmantošana jaunas situācijas izskaidrošanai. Raksturīgs pārspīlēts radikālisms, destruktīvisms un sociālo pretrunu saasināšanās.

Revolūcija

Politisko, ekonomisko vai sociālo pamatnostādņu transformācija valsti, kas balstīts uz varas sagrābšanu. Revolūcijai ir tautas atbalsts un tā atbalsta vardarbības lietošanu pret valdošo eliti. Lielākā dala revolūciju tiek pamatota ar reliģiskajiem, psiholoģiskajiem vai etniskajiem principiem. Revolucionāru kustība ietver ari partizānu kara elementus, jo moderno ierīču arsenālu kontrole valsts. Šī kara mērķis ir sabiedrības būtisko pretrunu atrisināšana, pāreja jauna kvalitāte, iznicinot veco kartību.

Psiholoģiska karošana (kara māksla)

Šī kara mērķis ir vājināt pretinieku vai potenciālo pretinieku, stiprināt nācijas pašapziņu, diplomātisko mērķu sasniegšana. Propagandas izmantošana, rūpīga stratēģiskā plānošana. Galvenie kara “ieroči”: TV, radio, lozungi, filmas, demonstrācijas, laikraksti u.c.

Balstīšanās uz masu emocijām, emocionāla un psiholoģiska mobilizācija (raksturīgs auksta kara periodam)

Totālais karš.

Moderns kara veids. Tas ietver (1) visu iedzīvotāju iesaistīšanās kara, (2) civiliedzīvotāju terorizēšana, lai mazinātu to cīnītiesspēju, (3) modernāko ieroču lietošana ar plašu destruktīvo spēku, (4) kara globālais mērogs, (5) pieaugoša vardarbība starptautiska mēroga, (6) masu emocionāla uzvedība (ideoloģija un nacionālie ideāli), (7) prasība pēc bezierunu padošanas, (8) uzvarētājvalstu diktētā sociālā, ekonomiska un politiska uzvarēto valstu pārveidošana.

Nacionālās atbrīvošanas karš

Šāda kara veida doktrīna balstīta uz komunistu ideju par antikapitālistisko kustību, masu atbrīvošanu no ekonomiskas un politiskas, rietumnieciski orientētas darbības uzspiešanas. Tas ir karš pret koloniju īpašniekiem Āzijā, Āfrikā un Dienvidamerika.

Preventīvie kari.

Valsts slepeni veido savu militāro potenciālu, lai negaidītu draudu apstākļos pārsteigtu un pieveiktu pretinieku, novērstu draudus nākotne.

Sacelšanas.

Sacelšanos vairāk var uzskatīt par dumpi nevis karošanu. Sacelšanas balstīta galvenokārt uz iekšpolitiskiem cēloņiem. Sacelšanos var uzskatīt par “nepilnu revolūciju”. Nereti sacelšanas apspiešana iesaistās starptautiskie spēki.

Terorisms.

Ari terorismu var uzskatīt par karu. Nelielas, organizētas grupas cīnās pret valdību. Galvenais terorisma mērķis ir masu (cilvēku) iebiedēšana, lai sasniegtu savus mērķus. Teroristi izmantojot tādas metodes ka banku aplaupīšanas, sabotāžas, iedzīvotāju nolaupīšanas, slepkavības u.c., cenšas piesaistīt masu mediju uzmanību. Lielāka dala terorisma grupējumu ir ekstrēmisma politikas piekritēji. Tādējādi  teroristu grupas ir gan etniskie, gan reliģiskie, gan atsevišķo ideoloģiju cīnītāji.

Secinājumi.

Jebkurš no minētajiem kara veidiem liecina par sabiedrības neapmierinātību ar pastāvošo situāciju, valsts realizēto ekonomisko, sociālo, kultūras, etnisko, militāro, izglītības utt politiku. Sabiedrības šķelšanās, dažādu marginālo grupu veidošanas, sabiedrības deklasēšanas un nereti ari lumpenizacija liecina par nestabilitāti valsti, par krīzēm un konfliktiem, kas, savlaicīgi neatrisināti var pāraugt lokālos karos vai pat plaša mēroga konfliktos, karos.

Krīze un konflikts.

Lai gan iepriekšējās lappusēs vairāk pievērsos tieši koncepta “karš” analīzei, taču lai izprastu kara problēmu, jāpievēršas ari krīzes un konflikta analīzei.

Kara rašanās vienkāršotais modelis rada šo konceptu sasaisti:

Krīze – konflikts - karš

Krīze – bīstams, sarežģīts, smags, grūts parejas stāvoklis, kad funkcionējoša sistēmā vai starp sistēmu un vidi radušās pretrunas izraisa, spriegumu, kurs noved vai nu pie sistēmas bojāejas vai pie krasam pārmaiņām tas uzbūve (4; 419 lpp).

Savlaicīgi neidentificēta krīze draud pārvērsties konflikta, kas ir interešu, uzskatu vai spēku sadursme (Asmanis,68). Sabiedrisko zinātnes pārstāvji (sociologi, politologi, etnoantropologi) uzmanību pievērš tam, ka konflikts veidojas grupu, sociālo slāņu, sabiedrisko institūciju, etnisko grupu valstu vai valstu apvienību starpa.

Konflikta cēloņi:

a) objektīvie: cīņa par ierobežoto resursu sadali (ienākumi, teritorija, vara, statuss u.c.)

b) subjektīvie: naids, agresivitāte, nepatika u.c.

Konflikta risināšanas veidi:

konflikta pārvaldīšana – situācija, kura konflikts gan netiek pilnība pārtraukts, bet kura tiek novērsta vai samazināta vardarbības lietošana, lai gan netiek atrisinātas konflikta iesaistīto pušu pretrunas.

Konflikta noregulēšana /izbeigšana – tiek atrisinātas konflikta pamatproblēmas, un risinājumi var but dažādi.

Ka uzsver C. W. Kegley, tad loti svarīgs mūsdienas ir krīžu un konfliktu menedžments (vadīšana), lai novērstu to tālāko ekskalāciju vai kāpināšanu.

Konflikta ietekme uz sabiedrību.

Plurālistiskas, atklātas sabiedrības ir centieni novērst konflikta cēloņus. Ir novērots, ka, jo noslēgtāka ir kāda grupa, jo intensīvāks tajā ir konflikts. Tā ka šāda veida sabiedrība ir vērojama viena cilvēka atrašanās dažādas sabiedriskajās struktūras, tad sabiedrisko saišu daudzveidība nosaka, ka pastāv mazāka iespējamība, ka visa sabiedrība sadalīsies vairākās naidīgās grupas.

Autoritāros un totalitāros režīmos sabiedrība nav atvērta, tāpēc konflikti risinās daudz intensīvāk. Parādās tieksme monopolizēt grupas locekļu uzticību, nepieļaujot grupas locekļiem saistīties ar citas grupas locekļiem.

Konflikts starp grupām tiek uztverts ka cīņa par tas pamatvērtību pastāvēšanu. Līdzīgi ir ari lielajās sociālajās struktūras, kas tiek stingri kontrolētas un regulētas.

Šāda veida politiskajos režīmos konflikti sabiedrība netiek risināti vai ari to izpausmes tiek apspiestas.

Jāuzsver ari konfliktu pozitīvas iezīmes: (1) konflikts var veicināt sociālo solidaritāti, (2) vērtību noskaidrošana vai konkretizēšana, (3) attīstības stimulēšana, (4) veicina izglītošanos, kas ir nozīmīga cilvēku intelektuālajam progresam. (Kegley C. W., 425).

Secinājumi.

Lai izprastu kara cēloņus, ir jāanalizē pirms tā saskaņās sabiedrībā pastāvošās pretrunas, kas izpaužas krīžu un konfliktu forma. Savlaicīgi neatrisināts konflikts var radīt tā transformēšanos karā. Tādējādi sarežģot tā atrisināšanu.

Krīžu un konfliktu nepāraugšanu kara nodrošina ari tādu mehānismu un institūciju izveidošana, kas ļauj savlaicīgi atklāt potenciālus konfliktu avotus un pārvarēt domstarpības.

Jāsecina, ka konflikta novēršana efektīvāk iespējama atklāta nevis slēgta tipa sabiedrības, kuras liela loma ir ne tikai dažādām sociālajam grupām, bet ari sabiedriskajam organizācijām, interešu grupām. Demokrātiskas sabiedrības pastāv ari mazāki kara draudi, jo etniskie, reliģiskie un sociālie konflikti tiek risināti sarunu un vienošanās ceļā. (Lai gan ir vērojami ari izņēmumi, piemēram, baski – Spānija, protestanti un katoli – Īrija).

Jāatzīmē, ka konflikts ir viens no savstarpējo attiecību veidiem līdzas kooperācijai – vardarbība kopēju uzdevumu veikšana un konkurencei – cīņa par ierobežoto resursu sadali.(12;107.lpp)

Karu izcelšanas.

Arī šis jautājums nav viennozīmīgs. Tāpat ka iepriekš minētajām krīzēm un konfliktiem ir dažāda izcelšanas, tad ari karam var but dažādi izcelšanas avoti.

Individuālie avoti.

Tie ir attiecināmi un indivīda darbu, cilvēka uzvedību. Individuālo avotu pamata ir psiholoģiskais aspekts, tas, cik drošs jūtas indivīds dotajā sabiedrība.

Tiek uzsvērts, ka kara pamata ir cilvēka iedzimta agresivitāte un nereti ari iedomība. Cilvēka uzvedības maina ir panākama ar izglītības palīdzību.

Sociāli avoti.

Valsts struktūras veids, kas nekad nebūs perfekts un kura allaž būs nobīdes, rada sabiedrības skelšanos, proti, kādas grupas priviliģētais stāvoklis, dažādi etniskie un reliģiskie aizspriedumi.

Sistēmiskais avots.

Starptautiskas sistēmas struktūra un šis sistēmas vadītājspēks (kas sistēmā valda: anarhija vai kartība). Katra sistēmā ir vienības, kas nav apmierinātas ar pastāvošo situāciju.

Individuālais un sociālais karu avots vairāk raksturo tieši lokāla mēroga konfliktus un karus, taču kas nosaka starpvalstu karus?

Nacionālie vai iekšpolitiskie kara cēloņi.

Starptautiskas sistēmas likumpieņēmēju spiediens uz atsevišķām valstīm.

Kareivīga reakcija uz kādu globāla mēroga notikumu vai apstākļiem.

(Kegley C. W.)

Starpvalstu kariem ir raksturīgs gan iekšpolitiskais, gan starptautiskas sabiedrības spiediens.

Tāpat ka konfliktiem, ari karam var but:

Ekonomiska rakstura cēloņi: atšķirīga, nevienmērīga sociāli ekonomiska attīstība valsti, kad viena sociālā grupa (etniskā, reliģiskā grupa) atrodas mazāk izdevīgā ekonomiskā situācijā, tādējādi radot nevienlīdzību grupu starpa.

Politiska rakstura cēloni: valsts varas aparāta integrējušās elites stabilitāte un sociālo grupu attieksme pret valsts varas realizēto politiku jeb sabiedrības pārvaldīšanu.

Secinājumi.

Cik daudzveidīga ir sabiedrība, tik pat daudzveidīgas ir tas problēmas, ar kuram šī sabiedrība saskaras. Tādēļ jāsecina, ka ari šo problēmu cēloņi ir daudzveidīgi. Tātad karu izcelšanas avotu daudzveidība ari ir saprotama.

Kara kontrole.

Pirms analizēt tos līdzekļus, ar kādiem karu ir iespējams kontrolēt, jāatgādina, ka ANO Harta nosaka, ka militāra spēka lietošana individuāli un kolektīvi ir pieļaujama tad, ja valstij ir reāli draudi un tā veic pašaizsardzību.

Nereti karu likvidēšana vislielākā loma ir tieši valdošajai elitei un tam, cik operatīvi tā spēs rīkoties, lai atrisinātu radušos situāciju. Tāda situācija svarīgi ir tas, kam valsti pieder masu saziņas līdzekli, ar kuru palīdzību starp kara iesaistītajam pusēm veido dialogu (mūsdienas globālisti ir pārliecināti, kā spēcīgākais ir tas, kuram pieder informatīva vara, tādējādi spēja paust savu viedokli, iegūt informāciju un spēja to pielietot un pat pārdot).

Taču biezi vien sadus lokālos karus valsts pati nespēj kontrolēt un ir nepieciešama starptautiskas sabiedrības iejaukšanas.

Piedāvāju kara kontroles metodes, kuras var tikt izmantotas ne tikai lokālu karu, bet arī starpvalstu karu gadījumos.

Diplomātija.

Diplomātija ir starpvalstisku attiecību uzturēšana ar dokumentāri pilnvarotu pārstavju starpniecību.(1;42.lpp).

Viens no diplomātijas uzdevumiem ir spēku līdzsvara uzturēšana, tādējādi vispārējas stabilitātes vārda valstis spēj ”upurēt” savas intereses.

Ir izstrādātas dažādas diplomātijas matemātiskas metodes, kuras dēvē par spēles teorijām, kas analizē konfliktsituācijas stratēģiju. Vienas valsts stratēģija ir atkarīga no tā, kāda būs otras valsts rīcības stratēģija.

Tādējādi šī spēles teorija analizē valstu savstarpējas attiecības. Diplomātija, kas tiek balstīta uz šādu spēles teoriju (tādējādi kalkulējot savas rīcības pretrīcību), ir mazāk pakļauta kara draudiem.

Reģionālā integrācija.

Tā ka lokāla mēroga karos politiskas struktūras tiek koncentrētas (centrālas valdības rokas ir koercitīvas varas monopols), tad teorētiķi iesaka koncentrēt uzmanību paralēlu struktūru izveidošanu starptautiska konteksta.

Reģionālā integrācija (sadarbība ekonomiskajās, socialajās un politiskajās attiecības) un drošības savienību izveidošana (NATO, RES, bijušas Varšavas pakta valstis) varētu nodrošināt stabilitāti reģionālā līmeni. Tā ka konflikti un pat kari kaimiņvalstu starpa ir visai bieza parādība, tad šāda līmeņa konflikti tiktu “pacelti” reģionālā līmeni un tādējādi ari novērsti.

Starptautiskas tiesības.

Starptautiskas tiesības var uzskatīt par doktrīnu, kas ir saistoša valstīm, taču netiek uzspiesta. Starptautisko tiesību loma kara gadījuma ir divējāda:

1) legalitāte

2) regulācija

Pazīstamākie šāda rakstura starptautisko tiesību dokumenti ir Tautu Savienības līgums un ANO Harta.

Taču lai šis legālas normas spētu darboties prakse, tam ir jāatbilst politiskajam, sociālajam, ekonomiskajam realitātēm.

Miermīlīga strīda izšķiršana

Tiek uzskatīts, ka karš ir mehānisms, ar kura palīdzību var nokārtot strīdu. Taču patiesībā šāda veida strīdu kārto valdības, kuras to nav spējīgas izdarīt miermīlīgā veidā. Tādējādi ir svarīgi institucionalizēt strīdu izšķiršanu ka valsts iekšiene, tā ari valstu starpa un liela loma strīdu institucionalizācijas procesā ir starptautiskajam organizācijām.

Kolektīvā drošība.

Kolektīva drošība ir veids, kādā valstis, savstarpēji vienojoties, vēršas pret agresiju. Tiek izveidota organizācija, kas stājas pretim agresoram. Taču šis kara kontroles modelis ir sava veida utopija, jo valstīm ir atšķirīgi uzskati par to, kas ir agresors un vienoties par vienu globālu valdību ir praktiski neiespējams, ka ari cik liela loma šāda kolektīvās drošības modeli būs mazajām valstīm.

Atbruņošanas.

Atbruņošanas un bruņojuma ierobežošana teorijas atbalstītāji uzsver, ka valstīm ir tendence uz t.s., bruņošanās drudzi, kas ir politiska spiediena rezultāts. Tādēļ ir jāsamazina bruņojums, ka rezultāta tiktu novērsti militārie draudi. Taču šo pieeju daudzi kritizē, jo bruņojuma apjoma samazināšana ir tikai viens no aspektiem. Attīstoties militārajai tehnoloģijai ieroču apjoms (masa) samazinās, bet iespējas palielinās.

Konflikta ierobežošana.

Šis kara kontroles veids ir iekļauts ANO Harta un paredz divu veidu darbību: (1) t.s. “preventīva diplomātija”, kas paredz miera uzturēšanas spēku izvietošanu konflikta norises vieta, (2) valsts politikas kolektivalegitimizacija (neadekvātas valsts politikas kolektīva nosodīšana.)

Secinājumi.

Tātad atspoguļotie kara kontroles modeli piedāvā dažādus veidus, ka kontrolēt vai pat novērst karu. Taču šiem kara kontroles modeļiem ir dažādi trūkumi, tāpēc katram individuālam gadījumam būtu jāpiemeklē arī individuāls kontroles veids. Piemēram, lokāla etniska kara kontrolei tiks izmantots viena veida kontroles shēma, taču reģionālam militāra rakstura karam – cita.

Iepriekš aprakstīju kara teorētiskos aspektus, taču, pētot literatūru, saskaros ar apgalvojumu, ka ir nācijas, kuram ir tieksme uz karu (Kegley, 436), tādēļ autors piedāvā šādu koncepciju:

jaunas nācijas, kurās pastiprināti izpaužas nacionālisms un nacionālās jūtas.

Demokrātiskas valstis ir mazāka kara situācijas iespejamība.

Ekonomiskas attīstības līmenis. Augsti dzīves standarti, augsts labklājības līmenis kara laika var tikt zaudēti, tādēļ šādas nācijas izvairās no kara. Tātad kari aktuāli nabadzīgas valstis.

Nabadzīga sabiedrība ir nestabila un šāda nestabilitāte var izraisīt karu.

Kari bijušajās attīstīto valstu kolonijās jeb t.s. tiešas pasaules valstīs, kur cenšas pārvarēt atkarības (viens no globālisma izpausmes veidiem) stāvokli.

Nācijas nevienmērīga attīstība, dažādu sociālo grupu dažāds attīstības līmenis ka ari stabila vidusslāņa trūkums, liels zemāka sociāla slāņa apjoms un neliela valdošā elite, kas rada disproporcijas un var izraisīt karu.

Nobeigums.

Karš kā sociālā parādība, politiska problēma ir bijusi aktuāla vienmēr. Referāta jēdziens, parādība “karš” tika aplūkota no teorētiska viedokļa, proti, šī jēdziena definēšana, kara klasifikācija, kara kontroles mehānismi.

Tādejādi jāsecina, ka referāta mērķis, atklāt teorētiska koncepta “kar?” teorētiskos aspektus, ir sasniegts un ari uzdevumi ir izpildīti. Tā ka tika izmantoti starptautiski atzītu autoru (B. Buzan, Holsti, Plano) darbi, tad var uzskatīt, ka referāta sniegta informācija ir objektīva. Galvenās grūtības sagādāja tas, ka jēdziens karš ir visai plašs un tas radīja problēmas jēdziena konkretizēšana. Tādējādi katru referāta aplūkoto jautājumu būtu iespējams aplūkot daudz plašāka perspektīva.

Izmantota literatūra.

Ašmanis M., Politikas terminu vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC,1998.

Bleiere D., Konflikts un sadarbība. Gram. Ievads politika. Red. Ozolina Z. Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

Ozoliņa Z., Ievads starptautiskajās attiecības: Metodiska izstrādne. Rīga: LU,1992.

Svešvārdu vārdnīca. Red. Gulevska D. Rīga: Norden,1996.

Zepa B. Zobena A., Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā. Rīga: LU,1996.

Buzan B., People, State and Fear. London:Harvester Wheatsheaf, 1990.

Holsti K. J., International Politics: Aframework for Analysis. New Jersey: Prentice – Hall, 1995.

Kegley C. W., Wittkopf E. R.(ed.) World Politics:Trend and Transformation. New York: St. Martin’s Press, 1983. Pp.416-453.

Plano J. C., Olton R., The International Relations Dictionary. Ch.6: War and Military Policy. ABC-CLJO, 1988. Pp.163-213.

Viotti P. R. & Kauppi M. V., International Relations Theory: Realism, Pluralism, Globalism. USA: Macmillan Publishing Company, 1993.

Гаджиев К. С., Политическая наука. Москва: Междуначодные отношения, 1995.

Кравченко А. И., Социология: учебник для студентов высших учебных заведении. Москва: Деловая книга, 1999.

http://www.britannica.com