Dainis Bērziņš
Kas ir erotika?
Ja šādu jautājumu uzdotu cilvēkiem uz ielas atbildes būtu visdažādākās.
Liela daļa uztvertu kā kaut ko par seksu. Piemēram. Kad es bibliotēkā
pajautāju: “Vai jums nebūtu kādi materiāli par erotiku?” bibliotekāre sākumā
apmulsa, tad, pēc nelielām pārdomām, norādīja uz kādu plauktu un teica: ”Tur,
tanī plauktā ir daži žurnāli … “Klubs”… .”
Erotika ( gr. ) 1. Erota darbības
aploks. 2. tas mīlas dzīves novads, kurā
dzimuma sakariem nav nekādas vai ļoti niecīga nozīme. 3. Nepareizā un vulgārā
nozīmē tas pats, kas seksualitāte (kā to saprot liela daļa cilvēku).
Par erotiskās dziņas būtību ir vairāki uzskati: 1. Naturālistiskais
uzskats erotisko dziņu uzskata par seksuālo dziņu kura ir refleksa un līdz ar
to tai ir acumirkļa raksturs. 2. Bioloģiskais uzskats to izskaidro to ar sugas
turpināšanas dziņu. 3. Spirituālistiskais
( jaunplatonisma radīts un kristiānisma pilnveidots ) uzskats erotisko
dziņu uztver kā dzīvniecisku un neiederīgu cilvēka dabā.
Visi šie iepriekšminētie uzskati ir
vienpusīgi, taču erotiskā dziņa ir kompleksa un ietver sevī veselu rindu
elementāru iedzimtu dziņu, kas izšķiramas kā vienas totalitātes dažādas puses.
1. Palīdzības jeb kopðanas dziņa (izpaužas laulībā kā savstarpēja
sekmēšana saimnieciskā ziņā). 2. Erotiskā dziņa satur arī biedrošanās
dziņu ( tā ir tieksme uz kopību, bet tai pievienojas arī dzimuma dzīve). 3.
Padošanās jeb paklausības dziņa (ko parasti atvasina no bailēm, lai gan
īstenībā produktīvā paklausība ir īpaša
dziņa) parādās griba labprātīgi padoties otrai personai, kas šķiet pārāka ar
savām garīgām vērtībām.
Erotiskajai dziņai ir tuvs sakars ar
estētisko dziņu. Erotisku noskaņojumu var uzskatīt par estētiskās attieksmes
īpašu gadījumu, kur mīlamā persona viņas partnerim šķiet pati pilnība un visa
ideālā iemiesojums. Erotiskā dziņa pilnībā uzplaukst laulībā, jo tikai te,
saimnieciskas kopdzīves veidā var pilnīgi realizēties kopības un kopšanas
dziņa.
Eksistē dažādas mīlestības (dzimtenes, bērnu
…), taču mūs interesē mīlestība erotiskās dziņas nozīmē. Dzimuma mīlai īpašu nokrāsu piešķir juteklība. Seksuālā
juteklība mēdz būt vienota ar maigumu, kas īstenībā ir kopšanas dziņas pavadonis,
bet tā kā pilnīga erotiskā dziņa arī izsauc kopšanas dziņu, tad jutekliskās
iekāres vienība ar maigumu ir viegli saprotama.
Cilvēces vēsturē izšķiramas trīs erotiskās
dziņas attīstības pakāpes. 1. Senie laiki, kad valda kaila juteklība un
dzimuma dziņa ir bezpersoniska – katrs vīrietis ņem kuru katru sievieti. 2.
Viduslaiki, kad mīla ir duālistiska. No vienas puses valda izlaidība, no otras
- kristīgā baznīca atzīst tikai garīgo
mīlu, juteklisko uzskata par cilvēka necienīgu. Personībai dzimstot, uzplaukst
garīgā mīla. Mīlētājs savu mīļoto pielūdz no tālienes. Laulībai un mīlestībai
nav nekā kopēja, jo nevar mīlēt un pielūgt vienu un to pašu sievieti. Pēc
katoliskā Madonnas kulta veidojas dzīvē sirds dāmas kults 3. Jaunie laiki cenšas
sintezēt miesu un garu. Personībai ir jāizlīdzina robeža starp juteklisko un
dvēselisko. Var teikt, ka katrs indivīds attīstoties arī izdzīvo visas šīs trīs
pakāpes. Spilgts piemērs ir Rihards
Vāgners. 1. Pakāpe parādās operā “Mīlas aizliegums” (sarakstīta 21 g.v. ) 2.pakāpe
parādās “Tanheizerā” (sarakstīta 29 g.v.) 3.pakāpe parādās “Tristiānā un
Izoldē”. Tas gan attiecas tikai uz vīriešiem, jo sievietei no sākta gala kā
dabisks īpašums pieder tas, kas vīrietim jāizcīna smagā cīņā – miesas un
dvēseles mīlas dzīves vienība. Sieviete ir mūžam nemainīga, vīrietis – aizvien
jauns un problemātisks. Sieviete erotiskā ziņā stāv augstāk, bet vīrietis ir
bagātāks.
Pēc Vilhelma Šmida domām arī filosofija savā
būtībā ir erotikas māksla, jo filosofijai, tāpat kā erotikas mākslai ir
nepieciešama īstenība. To nevar sasniegt, bet var meklēt. Un šī meklēšana arī
ir erotika. Erotika nav un nebūs
pabeigta, tas ir nepārtraukts process, pabeigts process vairs nav erotika.
Erotika ir cenšanās apvienot dvēseli un ķermeni. Erotika ir ietilpīgs jēdziens,
tās aspekts ir arī draudzība, jo to arī var uzskatīt par nepārtrauktu meklēšanu
– otra cilvēka izziņas procesu. Erotika tilts no viena cilvēka uz otru pāri
visiem esošajiem un iespējamiem bezdibeņiem. Pēc Vilhelma Šmida domām laulība
nokauj erotiku, jo tā nav brīva bet valstiski radīta forma. Brīvās attiecības
esot stiprākas, jo nav pakļautas likumam, bet ir atkarīgas no kopīgas no
vienošanās un pārliecības.
Atšķirībā no seksa erotika nozīmē arī ievērot
distanci un tikai noteiktos mirkļos sagraut visas robežas. Pēc Vilhelma Šmida
domām tieši erotikai pieder nākotne, jo sekss nozīmē, ka visi prieki un baudas
ir atkarīgi tikai no dzimuma, bet erotika redz ķermeni tā vienotībā ar dvēseli.
Erotika ir dzaudzpusīga, bet sekss ir viendimensionāls un nekāda spēle ar
īstenību tajā nav iespējama. Erotika ir veids kā cilvēkiem izbēgt no
garlaicības savstarpējās attiecībās.
Cits viedoklis ir Hosē Ortegam I Gasetam, kas
domā, ka dzimuminstinkts varbūt spēj nodrošināt rases izdzīvošanu, bet īsta
dzimummīlestība, sajūsma par citu būtni, tās dvēseles un miesas neraisāmo
vienību, ir savos pamatos varens spēks, kam jāveic rases uzlaboðana.
Erotika izpaužas arī mākslā. Erotiskā māksla
attēlo vīrieša un sievietes mīlas dzīvi, vai kādas citas parādības kas uz to
norāda un liek to saprast, izjust. Erotiskā māksla sastopama visos laikos un
tautās, kas vien veidojuši savas izjūtas. dziļākā nozīmē var teikt, ka erotikai
kā visu parvaldošam elementam, dabas spēka izpaudumam ir noteicošā loma mākslā.
Tomēr erotiskās mākslas jēdziens jāapskata kā mākslas parādība, kur sevišķi
stipri ārēji izvirzās erotiskās dziņas atspoguļojums visā savā daudzveidībā.
Sakarā ar dažādu laiku, šķiru, tautu, uzskatiem par erotiku arī erotiskā māksla
ir visa dažāda.
Klasiskajā antīkajā laikmetā erotika mākslā
izpaužas visā pilnībā un atklātībā kā pati par sevi saprotama augstākās dzīves
gribas izpausme.
Romiešu mākslā erotika izpaudās ar sevišķi
pārsmalcinātu juteklību.
Renesanses un arī vēlākajā baroka laikmetā, lai cik savādi tas
nebūtu, erotika bieži parādās attēlojot mākslā Bībeles tematus. Piemēram,
Jāzeps un Potivara sieva.
Astoņpadsmitajā gadsimtā erotiskā māksla
piedzīvo uzplaukumu Francijā, kur to perversi kultivēja feodālā aristokrātija
ar karali priekšgalā.
Arī 19. gadsimtā erotiskā māksla ir, sevišķi
satīrās un karikatūrās.
Erotisms literatūrā. Tāpat kā erotiskās
mākslas tās izpausmes dažādos laikos un vietās nav vienādi spēcīga. Erotiskā
dziņa spēcīgāk izpaužas dienvidnieku literatūrā. Piemēram, indiešu dzeja,
Zālamana dziesmu dziesma.
Kopā savelkot var teikt, ka erotika ir
meklēšana, kur izzināmais objekts ir cilvēks. Tā ir arī cilvēku savstarpējo
attiecību forma, kas saistīta ar mīlestību.
Izmantotā literatūra:
“Latviešu Konversācijas vārdnīca” 4. sējums.
A. Gulbja apgādībā. Rīgā.
Hosē Ortega I Gasets “Mīlestība un Gudrība”
Preses nams 1995. gads.
Vilhelms Šmids “Dzīves Māksla – Izaicinājums
tagadnei” Apgāds “Krauklītis” 1996.
gads.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru