Kiniķi.

Iespējams, ka kiniķu filozofijas pamatlicējs ir atēnietis Antistens (ap 435 – 370) – viens no tuvākajiem Sokrata skolniekiem (sākumā mācījies pie Gorgija), kurš katru dienu esot gājis klausīties lielo Sokrata sarunas no Pīrejas uz Atēnām (apmēram astoņi kilometri). Atšķirībā no Platona viņš bija klāt skolotāja nāves brīdī. Viņš esot sarakstījis apmēram 60 darbu – “par dabu”, “par likumu”, “par labumu”, “par dzīvību un nāvi” un citus, kuri nav saglabājušies.

          Pēc skolotāja nāves Antistens vadīja nodarbības Atēnu skolā Kinosargā(burt. “Modrais suns”, ja pieņem,  ka skolas nosaukums cēlies no vārda kynos – “suns”. ). Šajā skolā mācijās jauktas izcelsmes un nelikumīgās laulības dzimušie jaunieši (pats Antistens nebija pilntiesīga Atēnu pilsonis), kurus uzskatīja par tādiem , kuru vajadzības nepārsniedza dzīvnieku – “suņu”- līmeni.

          Antistens, sekojot Sokratam, mācīja, ka zināšanas ir tikai tas, kas izteikts jēdzienos. Pēc citas informācijas, kuru sniedz Aristotelis, viņš esot noliedzis iespēju vispār kautko definēt, t.i., saistīt atsevišķo ar vispārīgo , kā arī iespēju piedēvēt priekšmetam kādas īpašības. Par katru sprieduma subjektu var apgalvot tikai to, ka tas ir tieši šis subjekts; pieļaujami ir tikai tie spriedumi, kuros subjekts sakrīt ar predikātu: “Sokrats ir Sokrats”;nepieļaujami ir spriest : “Sokrats ir skolotājs”.

          Antistens mācija, ka laime ir tikumībā. Lai to sasniegtu, pietiek ar vēlēšanos būt par tikumisku cilvēku. Tikumība ir vienota visiem, tas ir rīks, ko neviens nevar atņemt. Tikumība dod mums laimi. Tādējādi dzīves mērķis ir laime, līdzeklis tā sasniegšanai – tikumība. Augstākā cilvēka laime ir “mirt laimīgam”.

          Taču radikāli atšķirīgais no iepriekšējās tradīcijas bija tas, ko Antistens saprata kā laimi. Tā nebūt nav saistīta ar orientāciju uz vispārējiem tikumiskajiem principiem, valsts likumiem utt. Vai var dēvēt par tikumisku valsti, kurā vienkāršs balsošanas akts padara muļķus par karavadoņiem?

Tas līdzinās lēmumam uzskatīt ēzeli par zirgu. Valsts nespēj atšķirt labos cilvēkus no sliktajiem un tāpēc iet bojā. Lielo tikumības avots nav arī sabiedriskā doma. Kad Antistenam teikuši, ka par viņu runā labi, viņš atjautājis: “Ko sliktu es esmu izdarījis?”

          Tikumības kritērijs ir tikai pats gudrais un viņa dzīve. Tikumiska, t.i., brīva dzīve ir iespējama visiem, kas nav vergi, taču lielākā daļa politiski brīvo cilvēku ir savu kaislību, vajadzību, pretenziju, alkatības un citu netikumu vergi. Cilvēkam ir iespējams atteikties no lielākās vajadzību daļas, reducējot savu dzīvi līdz dzīvnieciskam līmenim.

          Šīs skolas galvenais pārstāvis bija Antistena skolnieks Diogens(404 – 323) Sinopietis. Viņa tēls saistās ar visvisādām leģendām, nostāstiem, anekdotēm, liecībām, jo pats viņš darbus nav rakstījis. Viņš staigājis basām kājām, ar apmetni uz kailas miesas, ubaga somu un nūju rokā. Dzīvojis viņš apaļā māla mucā (pitosā). Metodiskais paņēmiens, ko Diogens izmantojis, bija apotegmas – jautājumi, mīklas alegorijas, kā arī stāstījumi par izdarībām, kas pārsteidza laikabiedrus ar savu paradoksalitāti, apsurdumu. Diogens Lāertietis min daudzus piemērus no Diogena Sinopieša dzīves.

          Diogens nemitīgi atkārtojis: “Lai pienācīgi dzīvotu ir jābūt vai nu prātam, vai cilpai.”

          Uz jautājumu,. no kurienes viņš nākdams, Diogens atbildēja: “Es- pasaules pilsonis (Kosmopolitēs).” Par vienīgo patieso valsti viņš uzskatījis visu pasauli.

          Ēdot pilsētas laukumā, Diogēns teicis: “Ja uz laukuma var padoties, kapēc nevar uz tā ēst ?”

          Viņš ēdis to , ko citi pametuši un teicis: “Ja tu dod citiem, dod arī man, ja nedod, - sāc ar mani.’’

          Kāds cilvēks suminājis sevi par to, ka devis žēlestības dāvanas . Diogens teicis: “Bet kāpēc tu nesumini mani par to, ka es esmu tās nopelnījis?”

          Diogenam teikuši: “Tu dzīvo kā suns.” Viņš atbildējis: “Jā, tam, kas dod , vicinu ar asti, tam, kas nedod, - reju, sliktajam – kožu.”

          Diogens staigājis ar iedegtu lukturi dienas laikā pa ielu un teicis: “Meklēju cilvēku.”

          Maķedonijas Aleksandrs teicis: “Ja es nebūtu Aleksandrs, es būtu Diogens.”

          Diogens mēdzis pats sev uzkraut dažādus pārbaudījumus, piemēram, viņš gūlies vasarā uz karstām smiltīm, bet ziemā apņēmis apsnigušas statujas. Ieraudzījis zēnu, kas dzer ūdeni no plaukstas, un citi cilvēki, kas ēd virumu ar maizes palīdzību Diogens aizsviedis gan krūzīti, gan bļodiņu. Viņš praktizējis arī tikumiskos pazemojumus, piemēram, ubagojis no statujas, lai pieradinātu sevi pie atteikumiem, jo cilvēki dodot klibajiem un nabadzīgajiem un nedodot fillosofiem: tas tāpēc, ka viņi zina, ka par klibajiem un nabadzīgajiem viņi var kļūt, bet par filosofiem – nevar.

          Ir jādzīvo, nerēiķinoties ne ar kādām normām. Kad kāds no sēdošajiem pie galda pametis Diogenam kaulu, viņš piegājis šim kaulam un tam uzčurājis. Viņš iespļāvis sejā kādam bagātam saimniekam, teikdams, ka nav piedzīvojis sliktāku vietu par viņa mājām. Diogens esot saucis pēc palīdzības un, kad cilvēki saskrējuši, viņš tos esot sācis sist, sakot, ka saucis cilvēkus, nevis neliešus.

          Savas nāves brīdī grāvja malā tas sargam teicis: “Kad ieraudzīsi, ka es vairs neelpoju,tad iegāz mani grāvī, lai brāļi suņi pamielojas.”

          Diogens uzskatījis par bezjēdzīgām visas zināšanas, kas tieši neaplūko cilvēka rīcību, - ne tikai fiziku, bet arī matemātiku, astronomiju, loģiku un mūziku. Vienīgais, ko vērts analizēt,  ir jautājumi, kas saistīti ar pareizu dzīves veidu, bet pret visu pārējo jāvērš iznīcinoša kritika.

          Šajā kritikā kiniķi vadījās pēc pretstata starp dabu (physis) un cilvēku iedibinājumiem (nomoi), radikāli nostājoties dabas pusē. Viņi noliedza visus politiskos, juridiskos, reliģiskos principus, uz kuriem balstījās grieķu polisa, norādot, ka ar darbu ir pretrunā likumi, paražas, kārtu un īpašumu atšķirības, laulība utt. Cilvēka dzīve jāpārveido tā,  lai pilnīgi atbilst cilvēka dabai. Tāpēc cilvēkam jaātsakās no visa liekā.

          Taču tā nav cilvēka dzīves reducēšana tikai uz dzīvnieciskajiem instinktiem. Cilvēkam piemīt prāts, kas ir viņa dzīvi regulējoš un saturošs faktors. Tieši tas nosaka robežu starp labo un ļauno: labā rīcība- tāda, ko diktē prāts, sliktā- sinonīms nesaprātībai.Tāpēc mums ar vingrinājumu palīdzību sevī jāatīsta tādas īpašības, kas darītu iespējamu atturēties no nesaprātīgas rīcības un atbilstu cilvēku dabai.

Cilvēka saprātīgā dvēsele ir atturīga, astētiska. Tāds cilvēks patiesi ir gudrs, nekas viņu nesatrauc, nesagādā skumjas, neizsit no līdzsvara. Tādam cilvēkam nav ko zaudēt un arī pati dzīve neliekas briesmīga. Lai arī kur viņš nokļūtu, viņš visur jūtas kā mājās, jo nav saistīts ne ar vienu no pilsētām.

Viņa tēvija-visa pasaule, viņš- kosmopolīts, pasaules pilsonis ( šo terminu pirmo reizi sāka lietot Diogens).

          Kiniķu skola ieņēma radikāli antagonistisku pozīciju pret Platona Akadēmiju.Antistens pat esot uzrakstījis pret Platonu vērstu darbu- satīrisku invektīvu trijās grāmatās “Satons”(Sathon- no sathē- vīrieša dzimumorgāns). Platons savukārt Diogenu dēvēja par “ jukušu Sokratu”, jo katra filosofija, kas runā par dabas pārtapšanu, bija Platonam nepieņemama.

          Savu ētiku kiniķi balstīja uz trim principiem: daba kā norma, iekšējā brīvība un saprātīgums. Viņi nekad neuzskatīja ķermeniskās tieksmes par grēcīgām, jo pieņēma dabu par to, no kā nav jākaunas. Atsakoties no tradicionālā kalokagatijas principa, viņi par apsmieklu padarīja arī gimnastiku, atlētismu, cīņu par balvām – visu to, kas bija cieņas vērts polisas pilsoņiem. Kiniķus īpaši uztrauca tas, ka cilvēki, kuri nododas sportam, aizmirst dvēseli. Diogens uz jautājumu, kāpēc atlēti ir tādi muļķi, atbildēja:”Tāpēc, ka viņi ir veidoti no cūku un vēršu gaļas.” Ar vingrinājumiem pārslogoti ķermeņi cieš no slimībām, tāpēc viņi mudināja atsvabināties no visa liekā.

Tomēr šis noliegums nebija pilnīgs. Ja fiziskās nodarbības veicina tikumību, tad tās var būt nepieciešamas. Diogens mācija, ka “ir divu veidu vingrinājumi: vieni attiecas uz dvēseli, otri – uz ķermeni. Pastāvīgi nodarbojoties ar garu, izveidojas priekšstati, kas atvieglina tikumisku rīcību. Vieni vingrinājumi bez otriem ir nepilnīgi, turklāt laba veselība un spēks tiem ir ļoti nozīmīgi, jo tie attiecas gan uz dvēseli, gan uz ķermeni.” Vienīgi ar to saistīts fizisko nodarbību pozitīvais aspekts. Arī Sokrats, teica kiniķi, ir “skaists un labs”, lai gan līdzinās silēnam. Kalokagatiju viņu saprata vienīgi kā dvēselisko skistumu. Galvenais ir rūpes par dvēseli. Diogens mudināja : “Nemitīgi rūpējies par dvēseli, par ķermeni – tikai nepieciešmības dēļ, bet visam pārējam nepiešķir nekādu nozīmi. Jo laime nav saistīta ar lietām, kurām vajadzīgi ārējie apstākļi. Tikumība ir pilnīgi pati par sevi, un tai nav vajadzīga palīdzība no ārpuses.”                

Cilvēks ir laimīgs, ja dvēsele ir stipra un ķermenis vesels, un paši cilvēki apmierinās ar to, kas viņiem pieder.

          Nāves gadījumā, mācija Diogens, dvēsele pamet ķermeni. Līdz tam laikam dvēsele un ķermenis ir vienībā, it kā piesaistīti pie vienas virsotnes. Cilvēkam jāgatavojas pārcelties viņpasaulē, jo, ja viņš to nedara, tad arī nāve ir smaga, jo dvēsele pamet ķermeni ar lielām skumjām. Nenobriedusi dvēsele tad klīst nezinkur, uzduroties  aizām, gravām, straumēm, un visi no tās vairās, jo uzskata, ka dvēsele dzīves laikā ir izdarījusi daudz noziegumu. Tur pretim, ja cilvēki ir gatavojušies nāvei , tad arī dzīve ir patīkama un tās beigas neizraisa bailes, dvēsele nokļūst uz pareizā ceļa un bez grūtībām virzās pie pazemes tiesnešiem, un vientulība tai neizraisa ciešanas. “Tāpēc Aīdā tādām dvēselēm tiek ierādīta liela cieņa, jo dzīves laikā tās nebija piesaistītas ķermenim. Pastāv doma, ka dvēseles, kuras piesaistītas ķermenim, ir zemiskas un nebrīvas, bet ķermenim nepiesaistītās – cēlas un lepnas, valdodt pār visiem un cēli pavēlot.”

          Konsekvents kinisms pārvēršas cinismā – atklātā nekautrībā, nekaunībā. Svešvārds “ciniķis” ir cēlies no grieķu vārda kynikōs, kam atbilst latīņu cynicus, pēcklasiskajā izrunā “cinikus”. Grieķu valodā vārds “kiniķis” sākumā laikam bijis tikai palama, ko ieguva Diogens sava “suniskā” dzīves veida dēļ, jo kyōn grieķu valodā nozīmē “suns”, bet suns grieķiem nebija īpaši ieredzēts dzīvnieks. Varbūt šis nosaukums cēlies no Kinosargas gimnasijas (vingrotavas), kurā Antistens ilgu laiku sludzinājā savu mācību.

Modernais ciniķis ir atklāts kultūras tradīciju un pieklājības zaimotājs un nicinātājs. Kā redzējam, arī sengrieķu kiniķi realizēdami savu mācību dzīvē, nonāca līdz atklātam cinismam, pilnīgam kauna jūtu iznīcinājumam. Starpība ir tikai tā, ka kiniķu nekaunība balstās uz konsekventiem principiem, bet mūsdienu ciniķiem to bieži vien trūkst.

Kiniķu dzīves gudrība sakņojas pārliecībā, ka tikai dabiskais ir pareizs, bet viss kultūras un civilizācijas ceļā iegūtais – nepareizs un atmetams. Kiniķi atsaucas uz cilvēka dabu. Bet kas ir cilvēka daba ? Kiniķiem tār ir dzīvnieciskā daba. Tāpēc viņi prasa atgriešanos pie dzīvnieciskuma un to arī dara savā dzīvē. Bet vai tas ir dabiski ? Vai cilvēka daba vairs ir dzīvnieciska daba ? Vai tad cilvēka daba nav pārveidojusies kultūras attīstības gaitā ? Vai jēla gaļa cilvēkam vairs ir dabiska barība ? Un kaila dzimumdziņa ? Un dzīve zem klajām debesīm ? Nē, tas vairs cilvēkam nav dabiski, jo pārveidojusies ir pati cilvēka daba. Turklāt pati kiniķu prasība, lai cilvēks atgriežas dzīvnieciskā stāvoklī, nav dabiska, bet mākslīga. Dzīvnieki nedomā un nesludina. Kiniķi to darīja. Tātad arī šai ziņā tie nonāk pretrunā paši ar savu mācību.

Kultūra nav jāatmet, ja cilvēks dzīvē nejūtas labi, bet jāpārveido pati dzīve, tad arī kultūra kļūs labāka. Kiniķi to nesaprot. Pārprastas laimes dēļ tie noliedz kultūru, noliedz kultūras progresu, prasa nabadzību un dzīvnieciskumu.                                                     

To, ka kiniķu ceļš nav bijis pareizais, parāda jau tas, ka cilvēce tomēr nav gājusi viņu ieteikto ceļu.

          Kiniķi tomēr ir pareizi saskatījuši, ka cilvēkam jābūt spējīgam valdīt arī pašam pār sevi, pār savām iegribām un prasībām, ka daudzreiz cilvēkam jāuzņemas arī lielais un grūtais atteikšanās ceļš, askēzes ceļš un ka vērtība ir arī dabiskai vienkāršībai, nevis tikai izsmalcinātai civilizācijai. Tas ir vērtīgais un paliekošais kinismā. Taču tā jau ir cita askēze un daba – nevis dzīvnieciskuma, bet gan kultūras labad, lai varētu rasties dziļāka, lielāka un humānāka kultūra, kas dabu nevis sakropļotu, bet darītu cildenāku. Pareiza ir kiniķu cīņa pret pārsmalcināto kultūru un cilvēku aizspriedumiem, bet nepareizi ir tas, ka viņi noliedz kultūru un kaunu vispār. Atzīstams ir arī princips par to, ka no nabadzības nav jākaunas, taču nepareizi ir nabadzību izvirzīt par dzīves mērķi.

          Kinisms izaug dzīves un kultūras pretrunās, kad cilvēku pārņem dziļa neuzticība kultūras vērtībām. Arī senie grieķi dziļi izjuta šo pretrunu, jo kinisms kā dzīves prakse un filozofiska mācība, kaut arī mīkstinātā veidā, antīkajā pasaulē bija dzīvs pat vēl mūsu ēras 4. gadsimtā un sevišķi daudz piekritēju atrada antīkās pasaules bojā ejas periodā. 

         

Epikūrisms

Filosofijas mērķis

Epikūrs (342/41-270) bija atēnieša Neokla dēls. 18 gadu vecumā viņš satikās ar Navsitānu, Demokrita teorijas piekritēju, un pēc ilgām sarunām ar viņu pieņēma atomistiskas pamatprincipus. Izstrādājis savu teorētisko sistēmu, viņš 306. g. p.m.ē. pārcēla savu filosofisko skolu uz Atēnām, kur dzīvoja ar saviem skolniekiem “Dārzā” (kēpos), kas pastāvēja arī pēc viņa nāves.

          Filozofijas uzdevums- veicināt cilvēka laimi, kas saistīta ar labā izpratni. Absolūta laime ir tad, ja cilvēkam ir visi labumi. Bet tāda absolūta laime ir iespējama tikai dieviem. Cilvēka laime- lai labais dzīvē būtu pārāks pār ļauno. Kas ir labums? Tas ir tas, pēc kā cilvēks tiecas tā paša dēļ, proti, tā ir bauda ( ļaunais-sāpes). Turklāt nekatra bauda, bet tā kurai nav nepatīkamu seku.

          Epikūrs pieņem filozofisko disciplīnu iedalījumu kanonikā          ( loģikā), fizikā un ētikā ( loģika ietver sevī formālu loģiku, izziņas teoriju, valodas filozofiju, retoriku un gramatiku; fizika – metafiziku, dabas filozofiju, teoloģiju, kosmoloģiju un psiholoģiju; ētika – morāles filozofiju, sabiedrības teoriju, tiesību un valsts filozofiju). Epikūra izteikumi attiecas uz visām trim disciplīnām, taču loģikai tiek ierādīta visai maznozīmīga vieta. Tāpēc viņa filozofija sadalās divās daļās – ētikā un dabas filozofijā. Dialektiku viņš noliedza, uzskatot to par bezjēdzīgu disciplīnu.

          Saskaņā ar Epikūra pārliecību, lai pareizi domātu, pietiek pareizi appieties ar vārdiem, kas apzīmē tiem atbilstīgus priekšmetus. Kanoniku viņš izklāstīja savā sacerējumā “Kanons”, kur līdzās patiesības kritērijam jautājumam aplūkoja arī fizikas problēmas. Tām bija veltīts arī īpašs darbs “Par darbu”. Lielākā daļa Epikūra sacerējumu līdz mums nav nonākuši.