Ventspils
Augstskolas
Ekonomikas
un pārvaldības nodaļas
IP3.2.
studentes
Daces Stūres
referāts
Loģikā
un retorikā
2.12.99.
Lai atbildētu uz
šo jautājumu vispirms ir nepieciešams noskaidrot vārdu “kultūra”, “attīstība”
un “laime” jēdzienus. Lai gan skaidrojumi ir ļoti daudz (vārdam ”kultūra” ap
300), es izvēlējos tos, kas, manuprāt, vistiešāk un precīzāk raksturo šos
jēdzienus.
Kultūra (lat.
Cultūra, apstrādāšana, kopšana) - ir vēsturiski un sociāli nosacīta, dažādos
cilvēka darbības veidos iemiesota cilvēka attieksme pret dabu, sabiedrību un
pašam pret sevi, attieksme, kas rosina cilvēku darboties, reglamentē un regulē
cilvēka darbību visās viņa darbības un eksistences jomās un nodrošina
sabiedrībai adaptācijas iespējas un spējas mainīgajā pasaulē.[1]
Attīstība – viena
no fundamentālajām filosofiskajām kategorijām, kas raksturo neatgriezenisku un
likumsakarīgu materiālo un ideālo objektu maiņu, kā kvalitatīvo tā arī
kvantitatīvo. Ļ. Vigotskis par “attīstību” uzskata :
1)
pāreju no naturāliem (dabiskiem) uz
augstākiem (kulturāliem) psihiskiem procesiem,
2)
vielas (dabiskas parādības) pārvarēšanu
un formu (aktīvs pamats), pakļaujoties sociālam noteikumam.
Laime – objektīvā
nozīmē - likteņa labvēlība, subjektīvā – šīs labvēlības izjušana, tīksmes,
pacilātības, apmierinātības un prieka stāvoklis. Laime saistīta ar visu īstu
vērtību sasniegumiem un tieksme pēc tās var segtie ar tieksmi pēc dziļākām
vērtībām. Laime ir pretstats ciešanām, kas padziļina un norūda cilvēku, padara
asāku tā spēju redzēt vērtības. Daudzi domātāji galvenokārt senajā Grieķijā
uzskatījuši laimi par cilvēka dzīves mērķi, bet izšķīrušies tās satura
noteikšanā.[2]
Priekšstati par laimi ir kultūras
nosacīti un būtiski atšķiras dažādās sabiedrībās , dažādos sabiedrības slāņos
un vecumos.
Katra cilvēka
dzīves mērķis ir laime, līdz ar to tā tiek meklēta visur – brīvībā, ticībā,
cerībā, mīlestībā, draudzībā, pienākumā, darbā, varā, bagātībā, skaistumā,
harmonijā, saskaņā ar sevi, sabiedrību, visumu. Laime tiek meklēta pastāvīgā,
pozitīvā dzīves bilancē, liktenī, mūžībā, pat mirklī un nemirstībā, ideālos,
ģimenē, dzīves pilnībā, atpūtā un tml. Bet katrs cilvēks laimi meklē citur, jo,
kā saka Herbert Spensers ”laime ir pārāk subjektīva, individuāla, svārstīga un
pat kaprīza; tā atrodas nejaušības varā; ir pārāk pretrunīga; ir likteņa
dāvana. “ Piemēram Kants saskata laimi paša pilnībā un apkārtējo laimē,
savukārt citi cilvēki tā nedomā, līdz ar to tas ir subjektīvs, individuāls
vērtības mērs, kas atrodas nejaušības varā, jo vienu mirkli jau minētais Kants
var justies apmierināts ar dzīvi un sevi, viņam var likties, ka dzīve ir
piepildīta, bet otrā mirklī var justies pilnīgi pretēji, tādēļ laime ir likteņa dāvana. Tā kā laime ir
subjektīvs jēdziens, tad katrs to saskata citās vērtībās un labumos. Kultūra ir
tikai viena neliela šo vērtību daļa.
Kultūras attīstība ir
tikai kultūras situācijas
uzlabojums, bet kā saka V. Tatarkevičs - “Spriest, vai
cilvēks ir laimīgs, pēc kādas dzīves situācijas ir ļoti nepilnīgi, Cilvēkam ir
jābūt apmierinātam ar dzīvi kopumā.” No kā mēs varam secināt, ka kultūras
attīstība tikai rada prieka un apmierinājuma sajūtu.
Ja kāds jūtas
laimīgs tādēļ, ka kultūra ir sasniegusi jaunu, vēl nebijušu pakāpi, tad drīz vien
šī laimes sajūta pazūd un atkal cilvēkam
ir vēlēšanās pēc kaut kā jauna un nebijuša, vēlme tiekties pēc nesasniegtā.
Nekad nebūs pietiekami ar to, ko jau ir panācis, jo “laime no tiesas ir
bezgalīgais”[3].
Tāpat tas ir attiecināms uz kultūras attīstību – jo vairāk tā attīstās, jo
cilvēks vairāk pie tā pierod un uzskata to par pašsaprotamu un nemainīgu, līdz
ar to kultūras attīstībā vairs nespēj saskatīt savu laimi. Kultūras attīstība
notiek nepārtraukti, bet nepārtraukts laimes stāvoklis ir svešs cilvēka
iedabai, psihei, viņš to vairs neuztver kā laimi, bet kā ierastu, dažu brīdi
pat apgrūtinošu parādību. Stendāls brīdina, ka dvēsele pagurst no visa
vienveidīgā, pat no pastāvīgas laimes. Tātad tā vairs neizjūt šo laimes
stāvokli.
Ir
uzskats, ka cilvēks jūtas laimīgs Tad, ja viņam izdodas izvairīties no
nepatikšanām un ciešanām. Ciešanas apdraud cilvēku no trīs pusēm:
1)
no ķermeņa, kas ir cieši saistīts ar
veselību. Tāpēc katrs tik ļoti rūpējas par to, un amerikāņu speciālisti pat dod
vairākus ieteikumus, kā stiprināt veselību ar laimes palīdzību,
2)
no ārpasaules, kas ietver sevī arī daļu
kultūras,
3)
no attiecībām, tajā skaitā arī
attiecībām ar cilvēkiem, sabiedrību.
Kā minēts
definīcijā, kultūra regulē un reglamentē cilvēka darbību un eksistenci, tātad
tā daļēji ierobežo cilvēka rīcību, izstrādā tādas normas, kuras liedz cilvēkam
izpausties un līdz ar to arī iespēju attīstīt savus dotumus un spējas. Kultūra
sevī ietver tādu jēdzienu kā darbs, tātad uzspiež katram veikt kādu pienākumu
neskatoties, vai tas viņam patīk vai nē, nerunājot jau par to vai šī pienākuma,
darba izpilde dod kaut ko labu, vērtīgu konkrētajai personai. Līdz ar to
cilvēkā rodas neapmierinātība, kas visu laiku viņā krājas, bet, kad tā ir
izpaudusies, izrādās, ka esi atkāpies no uzvedības normām vai kā citādi “pārkāpis pieklājības robežas”,
nepildot sev uzlikto pienākumu pret sabiedrību. Arī Freids uzskata, ka “katras
kultūras pamatā ir piespiešana strādāt un atteikšanās no dziņām”.[4]
Jau šie divi vārdi “piespiešana” un “atteikšanās” katrā rada sliktas emocijas,
jo, ja kāds citam piespiež kaut ko darīt pret paša gribu un vēl turklāt liek
atteikties no kaut kā svarīga, no kaut kā tāda, kas varētu palīdzēt pārvarēt
uzlikto pienākumu nastu, tad šāda situācija pilnīgi noteikti cilvēkā nerada
laimes sajūtu, bet gan tieši pretēji – vēlmi atbrīvoties no uzliktajiem
pienākumiem un ierobežojumiem, kas turklāt vēl ir uzspiesti un negribēti.
Bezapziņā cilvēki visvairāk par visu vēlas pārkāpt aizliegumus, kas viņiem ir
uzlikti, taču viņi arī bīstas no tiem. Viņi bīstas tieši tāpēc, ka vēlas to
darīt, un bailes ir spēcīgākas par patiku. Protams, ka ne katrs cilvēks
kultūras uzliktos pienākumus uzskata par smagu nastu, bet tikai tik ilgi, kamēr tas netraucē viņa darbību un
rīcības brīvību. Tomēr tiklīdz viņš sajūt kaut vismazāko šķērsli no kultūras
puses, viņš grib no tā atbrīvoties, jo šķērsli, kas traucē, vienmēr cenšas
nojaukt. Bet “katra kultūras attīstības pakāpe nes sev līdzi jaunus
ierobežojumus, kas samazina atļautā, pieļaujamā sfēru un liek citus šķēršļus
instinktu apmierināšanai”. [5]
Tātad kultūras attīstība ir brīvības ierobežojums. Bet cilvēki brīvību uzskata
par vienu no svarīgākajām vērtībām. Tas ir pierādījies jau vairāku gadu
tūkstošu garumā, kad verdzības iekārtas laikā vergi sacēlās, bēga no cilvēkiem,
kuri bija tiem atņēmuši brīvību. Tā laika gaitā tika panākts, ka verdzības
iekārtu atceļ, līdz ar to vēsture jau pierāda, ka cilvēki saprot un apzinās to,
ka ikvienam ir vajadzīga brīvība, ka bez tās nav iespējams normāli eksistēt.
Bet, ja kāds to cenšas atņemt, tad rodas nevēlams dzīves šķērslis, no kura pēc
iespējas ātrāk ir jāatbrīvojas. Tātad brīvības alkas tiek virzītas pret dažādām
kultūras prasībām. Pret tām prasībām,
kuras ierobežo dabisko vēlmju izpildi un darbību. Cilvēka psihe nevar izturēt
visu, ko uzspiež sabiedrība un kultūra, līdz ar to, ja kultūras pasaule nav
organizēta tā, lai tā atbilstu personības struktūrai, tad cilvēks neapzināti
grib izkļūt no šīs pasaules.
Kultūra, uzliekot
pienākumus pret sabiedrību, nemanot uzliek arī pienākumu domāt, ja ne vienādi,
tad līdzīgi. Tātad arī laimi meklēt vienā un tajā pašā vērtību kopā, turklāt
vēl šo laimi meklēt kopīgi, kultūra it kā veido priekšstatu par laimi, kas tai
nebūtu jādara, jo es piekrītu Freida
teiktajam, ka ”katram ir jācenšas būt laimīgam atsevišķi”, jo, kā jau
noskaidrojām iepriekš – laime ir individuāls, subjektīvs jēdziens, tātad katrs
laimi saskata kādā citā vērtību kopā, nevis vienā, līdz ar to tikai katrs
atsevišķi var meklēt savu laimi, jo tā
ir meklējama citur.
Mēs nedzīvojam
vieni, bet gan kādā noteiktā sabiedrībā ar savu kultūru un īpatnībām, līdz ar
to “katrs cilvēks faktiski savā būtībā ir kultūras pretinieks. Cilvēki neņemot
vērā neiespējamību eksistēt, lai dzīvotu sabiedrisku dzīvi, ar milzīgām pūlēm
nes upurus, kurus no viņiem prasa kultūra”[6],
jo kultūra nav nekas cits kā vienīgi sākotnējā agresija, kuru cilvēks vērš pret
sevi, lai varētu izdzīvot un pastāvēt noteiktajā sabiedrībā, kurā tas uzturas
un dzīvo. Kultūra ir šīs sākotnējās agresijas pārvērsta forma, kas pie tam ar
laiku tiek papildināta, tā rezultātā, liekot arvien vairāk upurēties
sabiedrības labā, ko cilvēks dara tikai tāpēc, ka viņš apzinās to, ka nav
iespējams dzīvot, nerēķinoties ar apkārtējiem, un gadījumā, ja kāds pārkāps
sabiedrības uzliktos nosacījumus, viņš tiks sodīts. Freids ir teicis, ka “mēs
būtu daudz laimīgāki, ja atteiktos no kultūras un spētu restaurēt sākotnējo,
dabisko cilvēku stāvokli”, pēc kura it kā instinktīvi un neapzināti vairāk vai
mazāk tiecas katrs cilvēks. Freids uzskata, ka dabiskais un līdz ar to arī
laimīgais cilvēks ir pirmatnējais cilvēks bez civilizācijas noteiktajām
aizturēm. Viņš sākotnējā cilvēkā saskata brīvību, domā, ka tikai šāds cilvēks
var gūt jaunus dzīves veidošanas impulsus. Tātad brīdī, kad kaut uz mirkli ir sasniegts
šis sākotnējais stāvoklis, cilvēks jūtas laimīgs. Šo stāvokli var panākt tikai
uz neilgu brīdi. Sabiedrībā ar savu kultūru dabiskos instinktus var apmierināt
tikai uz īsu laiku, tātad, ja to izdodas izdarīt, tad cilvēks kaut uz brīdi
jūtas laimīgs. “Tas, ko saprot ar laimi vārda stingrā nozīmē, izriet drīzāk no
augstu spriegumu sasniegušu vajadzību pēkšņa apmierinājuma un iespējams tikai
kā epizodiska parādība.”[7] No šī mēs varam izsecināt, ka brīdī, kad
cilvēks ir atbrīvojies no kultūras un sabiedrības uzliktajiem šķēršļiem, viņš
ir laimīgs, bet, ja nebūtu šo ierobežojumu, tad cilvēkam būtu mazāk lietu un
mērķu uz kuriem tiekties, līdz ar to arī mazāk iespējas atrast laimi un pēc tam
arī būt laimīgam, jo dziņas patika nemitīgi pārvirzās, lai izvairītos no
aizsprostojuma, kurā atrodas, un mēģina iegūt aizliegtā “augļus”. Līdz ar to mēs nevaram noliegt to, ka kultūra
rada iespējas veidot un izvirzīt sev jaunu mērķi, bet, kad mērķis ir sasniegts,
tad iespēju būt laimīgam. Un katrs apzinās ka, lai izdzīvotu sev līdzīgo
sabiedrībā, cilvēkam nepieciešams apspiest lielāko daļu savu dabisko
tieksmju un dziņu (kuru pamatā ir
erotisks, agresīvs raksturs) un atteikties no tieša apmierinājuma, ko jau
uztver kā pašsaprotamu lietu un uzskata, ka nav iespējams gūt savu tieksmju
apmierinājumu, un gadījumā, kad tas nejauši ir izdevies, cilvēks jūtas
piepildīts, ir tāda sajūta, it kā būtu sasniegts viss, ko dzīvē ir vēlējies,
jūtas laimīgs.
Jūs
jautājāt, vai kultūras attīstība nodrošina laimi? Es viennozīmīgi saku – nē,
kultūras attīstība laimi nenodrošina. Kultūra cilvēkam liek atsvešināties no
savas būtības un laimi meklēt nepareizajā virzienā, nepareizajos dzīves
projektos. Jūs jautāsiet, kāpēc tad ir izveidojusies kultūra, ja tā tikai
traucē cilvēkam sasniegt savu dzīves mērķi – laimi, ar kuras palīdzību viņi var
attaisnot savu eksistenci savās un citu acīs? Es atbildēšu ar Freida vārdiem :
”…kultūra ir kaut kas tāds, ko vairākumam, kas pretojas, uzspiedis mazākums,
kas pratis iegūt varas un apspiešanas līdzekļus.” Turklāt tie pārmantojas no
paaudzes paaudzē, tādēļ arī neizzūd, bet paliek un papildinās, kas tiek
nosaukts par kultūras attīstību. Tomēr īstenībā tie ir tikai jauni ierobežojumi
un aizliegumi, ko daļa sabiedrības uzspiež citiem, sludinot to kā nepieciešamību
kārtības nodibināšanai un uzturēšanai. Tātad veic sava veida ierobežošanu, bet
vai tad cilvēks var būt laimīgs, ja viņa vēlmes tiek ierobežotas? Nē, nevar un
jūs to ļoti labi zināt. Tātad arī jums nākas secināt, ka kultūra nenodrošina
laimi.
Izmantotā literatūra.
A.
Rubenis Ētika
Igors
Šuvajevs Psihoanalīze un dzīves māksla
Latviešu
konversācijas vārdnīca
X (1933)
A. Lasmane, A. Milts, A. Rubenis Ētika “Zvaigzne”
1992
Psiholoģijas
vārdnīca
M.
Lapiņa, L. Zitāne, V. Bartoševska Seno un viduslaiku kultūras vēsture
A. Rubenis Senās Grieķijas kultūra
Kultūras
un tikumu vēsture
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru