Korupcija

Ievads

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, 1990. gada, mūsu valsts ir mērķtiecīgi virzījusies uz attīstību – gan politisko, gan ekonomisko. Attīstības process nav vienmērīgs. Pie mums ienāk ne tikai pasaules pozitīvā pieredze, bet arī negatīvās vēsmas. Pie tām ir pieskaitāma arī korupcija, kas, neapšaubāmi, Latvijā pastāv. Tā pastāv jau no pašiem valsts pirmsākumiem, taču visspēcīgāk tā izpaužas tieši pēdējo gadu laikā. Valdība, sadarbībā ar dažādām institūcijām, ir uzsākusi izstrādāt dažādus korupciju regulējošus un ierobežojošus likumprojektus, izmanto Eiropas Savienības strukturālā fonda «Phare» līdzekļus, lai veiktu pētījumus par korupcijas izplatību Latvijā, izmanto sabiedrības par atklātību «Delna» veiktos pētījumus, lai reāli novērtētu situāciju šajā jautājumā. Taču nevar viennozīmīgi pateikt, ka šāda valdības rīcība ir lielākais tās ieguldījums korupcijas izplatības apkarošanā. Tikai 1997. gadā tika izveidota Korupcijas novēršanas padome, taču pašreizējā valdības vilcināšanās jaunāko likumdošanas aktu izstrādē ir skaidrojama vienīgi kā augstākās varas neieinteresētība korupcijas apkarošanā, tādējādi pierādot gan savu bezspēcību tās apkarošanā, gan varas pārstāvju ieinteresētību, lai valstī lielākā vai mazākā mērā korupcija pastāvētu. Kas mums liek domāt, ka iepriekšminētais atbilst patiesībai? Ir sarežģīti rast atbildi uz tamlīdzīgu jautājumu, taču savā darbā mēs centīsimies pierādīt to, ka korupcija Latvijā pastāv dažādos varas līmeņos, bet valsts nav ieinteresēta rast nepieciešamo risinājumu, lai situāciju uzlabotu, tādējādi neliekot ciest savas valsts iedzīvotājiem, kā arī uzlabotu Latvijas «stāju» pārējo Eiropas valstu acīs, kurās korupcija nav tik ļoti izplatīta parādība.

Mūsuprāt, korupcijas attīstības galvenais pamatnoteikums ir valsts ekonomiskā situācija. Tikai pavisam nesen mūsu valsts ieguva neatkarību un kā jau iepriekš tika minēts, līdz ar to valstī sāka attīstīties korupcijas un korumpēto ļaužu pasaule. Kāpēc tieši valsts ekonomiskā situācija rada priekšnoteikumus korupcijas attīstībai? Pirmkārt, mūsu valsts ir jauna valsts, ekonomiskā situācija nav nostabilizējusies, nav izveidojies iedzīvotāju vidusslānis, taču ir izteikts nabadzīgo un bagāto iedzīvotāju slānis. Otrkārt, Latvijā patlaban notiek dažādu grupējumu cīņa par varu – kurš būs tas, kuram tiks “gardākais”  kumoss, kurš spēs vadīt pār lielākiem uzņēmumiem un īpašumiem. To pierāda pašreizējās nesaskaņas starp valdību un “Latvijas Kuģniecību” (neveiksmīgi organizētais tankkuģu būves konkurss), Privatizācijas aģentūras pilnvarnieku un valdes locekļu starpā (nesenais skandāls ap aģentūras valdes locekli Didzi Azandu), nerimstošie strīdi starp personām, kurām Latvijā ir ietekme gan masu saziņas līdzekļos, gan ekonomikā, gan politikā (Aivars Lembergs un Andris Šķēle), kā arī neretie uzbrukumi sabiedrībā pazīstamiem uzņēmējiem un dažādu grupējumu līderiem. Līdzīgus piemērus vēl varētu minēt ļoti daudz. Korupcijas priekšnoteikums ir arī mūsu valstī pagaidām vēl neizstrādātā atalgojumu sistēma, kad valsts sektorā strādājošie ar savu atalgojumu nespēj nodrošināt ģimeni, un viņi praktiski ir spiesti pieņemt dažādus piedāvājumus. Tādējādi valsts pati it kā grūž ierēdņus un pārējos valsts sektorā strādājošos turpināt izplatīt korupciju. Atalgojuma sistēmas sakārtošana būtu liels solis uz priekšu šī jautājumā risināšanā.

Lai gan korupcijas definīcija ir sarežģīts un daudznozīmīgs jautājums, nedz tiesību zinātnē, nedz sociālajās zinātnēs nav panākta vienošanās par precīzu un visaptverošu korupcijas definīciju. Eiropas Komisijas ziņojumā par Savienības politiku pret korupciju sacīts : “Dažādas amatpārkāpumu formas var ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu. Juridiskā ziņā tās var atrasties dažādās kategorijās, piemēram, ļaunprātīga rīcība, krāpšana, tirgošanās ar ietekmi, kukuļošana [..]”.

Savukārt saskaņā ar Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju korupcija tiek definēta kā:

·      apzināti veikta darbība, ar kuru persona tieši vai netieši sola, piedāvā vai dod publiskai amatpersonai tai nepienākošos materiālo vērtību, mantisku vai cita rakstura labumu un priekšrocības, lai tā veiktu vai arī atturētos veikt tai uzdotos pienākumus. Minētās priekšrocības attiecas gan uz pašu amatpersonu, gan arī uz jebkuru citu personu (aktīvā korupcija).

·      apzināti veikta darbība, ar kuru publiskā amatpersona tieši vai netieši pieprasa vai saņem jebkuru tai nepienākošos materiālo vērtību, mantisku vai cita rakstura labumu vai akceptē šādas priekšrocības sniegšanas piedāvājumu, lai tā veiktu vai arī atturētos veikt tai uzdotos pienākumus. Minētās priekšrocības attiecas gan uz pašu amatpersonu, gan arī uz jebkuru citu personu (pasīvā korupcija).

Uz minētās Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvencijas pamata tiek balstīta arī Eiropas Savienības pozīcija korupcijas jautājumos.

Tomēr politiķu, akadēmiķu un pētnieku starpā nav vienotas definīcijas visiem korupciju veidojošiem elementiem. Pastāv arī uzskats, ka korupcijas definīcijās valda juceklis, nepilnība un dublēšanās.

Saskaņā ar “ Juridisko terminu vārdnīcu” korupcija ir “valsts varas un pārvaldes institūciju amatpersonu ļaunprātīga sava dienesta stāvokļa izmantošana vai citāda ar likumu aizliegta darbība aiz mantkārības vai citas personiskas ieinteresētības, kā rezultātā viņi nonāk ietekmējamā stāvoklī un atkarībā no uzņēmēju, finansu vai citādiem grupējumiem, ar ko tiek apdraudēta amatpersonas spēja ievērot savā dienesta darbībā valsts intereses”. Daudzu valstu, ieskaitot Latvijas, normatīvajos aktos ir noteikts, ka kukuļņemšana ir noziedzīgs noradījums (korupcija) pat tad, ja amatpersona pēc kukuļa pieņemšanas nekādai ietekmei nepakļaujas  un atkarībā nenonāk.

Neskaidrības pastāv ne tikai teorētiskajos darbos, bet arī likumā noteiktajā korupcijas definīcijā. Latvijā korupcijas definīcija ir iekļauta Korupcijas novēršanas likumā, kur teikts, ka "korupcija šā likuma izpratnē ir valsts amatpersonas dienesta stāvokļa pretlikumīga izmantošana nolūkā gūt materiāla vai cita rakstura labumu” (2. pants). Taču arī šī definīcija ir samērā šaura. Tā attiecas tikai uz valsts amatpersonām, nevis uz privāto sektoru. Tāpat atbilstoši likumam runa ir tikai par pretlikumīgu rīcību, neko nesakot par neētisku rīcību.

Runājot par korupciju, ir jāņem vērā arī tāds jēdziens kā interešu konflikts. Interešu konfliktu saskaņā ar Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju var definēt sekojoši – situācija, kurā persona vai nu var gūt personisku labumu no lēmumiem, kurus tā pieņem savā oficiālajā amatā, vai arī var nebūt spējīga pareizi rīkoties dēļ kādas citas personas vai jautājuma, ar kuru tā ir saistīta. Svarīgi, ka interešu konflikta definīcija nesaka, ka personisks labums faktiski tiek gūts. Tādējādi interešu konflikts pats par sevi nav uzskatām par korupciju, bet drīzāk par korupcijas riska situāciju, kas ir ne mazāk svarīgi.

Vadoties no dažādu starptautisko organizāciju pētījumiem, korupciju var definēt kā sabiedrības uzticētās varas ļaunprātīgu izmantošanu personīgo vai tuvu stāvošu cilvēku interešu labā.

Korupcija visbiežāk notiek tur, kur sastopas valsts un privātais sektors. It īpaši tur, kur valsts amatpersonas ir tieši atbildīgas par sabiedrības apkalpošanu vai specifisku noteikumu izdošanu. Tā ir divu pušu mijiedarbība. Ja viena puse spēj ietekmēt otras puses interešu nodrošināšanu, paātrinot likumīgā ceļā iesniegto rezultātu vai arī pārkāpjot likumu, tad šī ietekmīgā puse var pieprasīt par to attiecīgu atalgojumu. Ņemot vērā korupcijas izplatību un mērogus, var izdalīt divus galvenos korupcijas veidus. Visplašākā ir “sīkā” jeb masu korupcija, kuru praktizē ierēdņi, kas ir nepietiekami atalgoti un tāpēc ir atkarīgi no sīkām dāvanām ģimenes uzturēšanai (Ekonomiskais aspekts). Otrs veids ir liela mēroga jeb elites korupcija, kur augstu stāvošas amatpersonas pieņem lēmumus, kas ir saistīti ar lieliem ekonomiskiem līdzekļiem un politisko ietekmi.

Korupcija, ja tāda valstī pastāv, apdraud gan valsts ekonomisko, sociālo un tiesisko attīstību, gan ikviena tās iedzīvotāja tiesību un brīvību realizāciju, tādējādi mazinot sabiedrības lojalitāti pret valsti un ietekmējot valsts politisko stabilitāti. Korupcija ietekmē valsts pārvaldi, novājinot tās spējas kalpot sabiedrībai. Tā kavē lēmumu pieņemšanu un izvēli, jo korumpētie ierēdņi, politiķi līgumus noslēdz ar tiem, kas piedāvā nelikumīgu peļņu, nevis labākos un lētākos produktus un pakalpojumus. Korupcija liedz ietaupīt līdzekļus un nodokļu maksātāju naudu.

Korupcijas rezultātā paplašinās nelegālā “ēnu ekonomika”, tiek grauti konkrēti tirgus mehānismi, tiek kavēta līdztiesīga uzņēmēju darbība. Līdz ar to valsts budžeta līdzekļi tiek izmantoti neefektīvi, jo koruptīvo maksājumu dēļ pieaug cenas, kā rezultātā cieš patērētāji un valsts makroekonomika. Korupcijas apstākļos potenciālie investori zaudē uzticību konkrētās valsts attīstībai un izvēlas ieguldīt investīcijas valstīs, kur apstākļi ir labvēlīgāki. To pierāda nesenā Ārvalstu investoru padomes sēde, kuras laikā mūsu valdībai tika dotas konkrētas norādes par to, ka Latvijā ir korumpētas amatpersonas un vietas, kurās investoriem ar korupciju ir jāsaskaras visbiežāk. Taču diemžēl, vai par laimi, Ārvalstu investoru padome nenosauca  konkrētus korumpēto amatpersonu vārdus, kā sākotnēji bija iecerēts. Viņuprāt, šāda rīcība pagaidām nedotu gaidītos rezultātus, jo nosauktās amatpersonas, saskaņā ar mūsu valsts pašreizējo likumdošanu, tiktu “sveikā cauri”, gūstot vien sabiedrības nosodījumu un plašu viņu darbības atspoguļojumu presē.

Korupcija palielina un nostiprina sociālo nevienlīdzību, tādējādi degradējot tiesiskas valsts principus un diskreditējot tiesību normas. Praksē tas nozīmē ietekmīgo un bagāto iedzīvotāju privilēģijas likuma priekšā attiecībā pret trūcīgajiem un sociāli neaizsargātajiem sabiedrības pārstāvjiem. Šādā izpratnē korupcija veicina cilvēktiesību pārkāpumus. Jāņem vērā, ka tiesībsargājošo instanču korumpētība veicina organizētās noziedzības nostiprināšanos.

Korupcija Latvijā visspilgtāk izpaužas tieši valsts pārvaldes institūcijās, augstākajos varas orgānos valstī, kā arī mūsu valsts tiesiskajā sistēmā. Tiesu sistēmā gan var runāt, par tā saukto slēpto korupciju, kuru pierāda tieši pēdējo mēnešu notikumi. Kā spilgtākos slēptās korupcijas piemērus var minēt Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesneša Ziedoņa Strazda spriedumu Valdeķu ielas smagās autoavārijas, kurā gāja bojā trīs un trīs cilvēki tika smagi ievainoti, izraisītāja Denisa Veremeičika lietā. Tiesnesis Veremeičikam piesprieda četrus gadus atklātā tipa cietumā, kā arī uz pieciem gadiem Veremeičikam atņēma autovadītāja tiesības. Sprieduma motivētajā daļā tika minēts, ka Deniss Veremeičiks, kuram ir 19 gadi, vēl neesot nobriedis un viņa personība tikai veidojas, tādējādi bargāks sods varētu negatīvi iespaidot puiša personības veidošanos. Tāpat tiesa uzskatīja, ka ekspertu slēdziens par Veremeičika asinīs konstatētajām narkotiskajām vielām nav vainu pastiprinošs apstāklis. Ekspertu slēdzienā tika konstatēts, ka avārijas izraisīšanas brīdī Veremeičiks bija lietojis spēcīgas narkotiskās vielas - opiātus, morfīnu un kodeīnu. Taču tā ir tikai lietas atklātā puse. Slēptās korupcijas motīvi būtu meklējami apstāklī, ka puiša vecāki, kas ir samērā turīgi ļaudis (to pierāda viņu spēja dažu dienu laikā samaksāt civilprasības 3000 latu apmērā), līdz ar to ļoti vienkārši spētu arī samaksāt tiesnesim par viņu dēlam labvēlīga sprieduma pieņemšanu. Var jau apstrīdēt, ka tiesnesis vadījies pēc labākās gribas, nevēloties traumēt vēl nenobrieduša jaunieša psihi, var jau teikt, ka tiesnesis centās tā, lai būtu labāk visiem, taču, mūsuprāt, tiesneša pieņemtais spriedums augstākminētajā lietā tikai radīja lieku ažiotāžu un vēlreiz pierādīja tiesnešu vieglo uzpērkamību.

Kā vēl vienu slēptās korupcijas piemēru varētu minēt neseno skandālu ar Privatizācijas aģentūras valdes locekli Didzi Azandu. Didzis Azanda šī gada 28.jūlijā tika aizturēts kukuļņemšanu brīdī, kad saņēma starpniecības naudu par darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem. Tas ir tiešs pierādījums par valsts amatpersonas korumpētību, taču šajā lietā arī izpaužas slēptā korupcija, proti, neilgi pēc Azandas aizturēšanas viņam tika mainīta apsūdzība. No sākotnējās apsūdzības par kukuļņemšanu tā tika pārkvalificēta uz dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un piedalīšanos amatpersonai neatļautos darījumos. Fakts, ka šeit ir iejauktas daudzas augstas valsts amatpersonas, kurām noteikti nav izdevīga Azandas notiesāšana par kukuļņemšanu, šoreiz nav apstrīdams, līdz ar to darbojas slēptā korupcija. To pierāda apsūdzības maiņa. Tie ir tikai divi slēptās korupcijas piemēri, taču līdzīgus piemērus varētu atrast daudz gan valsts iestāžu darbinieku vidū, gan tiesu sistēmā.

Mūsuprāt visgrūtāk cīnīties ir tieši ar slēpto korupciju, jo tā netiek atspoguļota masu mēdijos, tikai netieši ar dažādām publikācijām un komentāriem uz to tiek norādīts. Taču ne vienmēr pēc publikācijām presē var ierosināt krimināllietu par kukuļņemšanu, sevišķi, ja runa ir par slēpto korupciju, jo kāda žurnālista domas un viedokļus nevar uzskatīt par pamatu krimināllietas ierosināšanai. Šoreiz netiek runāts par gadījumiem, kad pēc publikācijām presē prokuratūra ir ierosinājusi veikt pārbaudes par kādas amatpersonas rīcību ( Saeimas juridiskā dienesta vadītājs Linards Muciņš, ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis, "Kālija parks" lieta u.c.).

Korupcijas rezultātā tiek deformēta valsts politiskā sistēma. Politiskie mērķi tiek veidoti nevis vadoties no valsts attīstības, bet gan oligarhisko grupējumu interesēm. Tas, savukārt, mazina uzticību pastāvošajai varai, notiek tās atsvešināšanās no sabiedrības. Ārpolitiski korupcija nozīmē negatīvu valsts tēlu un zemu valsts starptautisko prestižu, kas galējos apstākļos var draudēt ar ekonomisko un politisko izolāciju.

To, ka valstī pastāv korupcija, liecina dažādu institūciju veiktie pētījumi un arī sabiedrības aptaujas, kurās sabiedrība pauž savu viedokli, kurā ir vērts ieklausīties visām varas struktūrām. Lai gan jāpiebilst, ka ne vienmēr sabiedrības teiktais par visiem 100% atbilst patiesībai, jo sabiedrība savu viedokli mēdz pārspīlēt, taču no otras puses tas nozīmē vien to, ka sabiedrībā šāda problēma pastāv.

Kā liecina statistika, 1999. gada laikā ir reģistrēti 43 kukuļņemšanas, 15 kukuļdošanas, 38 dienesta pilnvaru pārsniegšanas un 46 dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi. Pavisam kopā ir reģistrēti 185 amatnoziegumi (noziegumi valsts institūciju dienestā). Salīdzinājumā ar 1998. gadu vairāk nekā desmitkārtīgi ir pieaudzis dienesta pilnvaru pārsniegšanas gadījumu skaits, bet gandrīz divreiz mazāks kļuvis kukuļņemšanas un dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas reģistrēto noziegumu skaits. Savukārt tiesā 1999. gadā ir notiesātas 23 personas par kukuļņemšanu, 9 par kukuļdošanu, 11 par dienesta pilnvaru pārsniegšanu un 12 par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Salīdzinājumā ar 1998. gadu divreiz ir pieaudzis par kukuļņemšanu notiesāto personu skaits un divreiz sarucis par dienesta pilnvaru pārsniegšanu notiesāto personu skaits. Taču tie ir tikai bezkaislīgi skaitļi, kuros neatspoguļojas cik no šīm personām ir bijušas augstākā varas pārstāvji. Par to statistika klusē. Mums atliek vien minēt un secināt, ka šajos statistikas datos nav iekļautas augstākās varas personas, kuras ir korumpētas, jo viņas gluži vienkārši nav pieķertas šādos noziegumos. Tādējādi mums atkal ir jāsecina, ka institūcijas, kas ir saistītas ar korupciju saistīto noziegumu izmeklēšanā (Finansu policija, Valsts policija un Prokuratūra), nav ieinteresētas šādu noziegumu atklāšanā, jo, atklājot kaut vai vienu augsti stāvošas personas korumpētības gadījumu, nekavējoties nāktu gaismā arī citi līdzīgi gadījumi, kas ievērojami varētu ietekmēt gan visas valsts prestižu, gan dažu finansu grupējumu pastāvēšanas iespējas. 

Kā jau minējām, daudz šajā jautājumā ir pētīta arī sabiedrības attieksme pret korupciju. Šī gada jūlijā Sabiedriskās domas pētījumu centrs “SKDS” veica socioloģisko aptauju par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret korupciju. Pētījums veikts stratificētās nejaušības izlases principa un tajā iekļauti 1006 Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 74 gadiem. Aptauja veikta laikā no 14. līdz 26. jūlijam. Kā liecina veiktais pētījums, 80,8% aptaujāto uzskata, ka korupcija ir negatīva parādība, 14,6% domā, ka korupcija var būt gan negatīva, gan pozitīva parādība, taču tikai 0,8% uzskata, ka korupcija ir pozitīva parādība. Turklāt sievietes biežāk nekā vīrieši, attiecīgi 83% un 78,%, norādīja, ka korupcija ir negatīva parādība. Salīdzinot dažāda vecuma iedzīvotāju domas, jāsecina, ka gados vecākie Latvijas iedzīvotāji caurmērā biežāk uzskata, ka korupcija ir negatīva parādība. Savukārt gados jaunākie nav tik kritiski savā vērtējumā.

Veicot aptauju, tās veicēji arī vēlējās noskaidrot sfēras, kurās sfērās iedzīvotājuprāt, korupcija ir visspēcīgākā. Kā liecina apkopotie rezultāti, 74,1% aptaujāto uzskata, ka korupcija visbiežāk ir novērojama politikā.. Tālāk minēšanas biežuma ziņā seko valsts administrācija (66,8%) un biznesa sfēra (48,1%). Salīdzinoši retāk ir minētas nevalstiskās organizācijas un izglītība.

Latvijas iedzīvotājiem tika lūgts arī piecu ballu sistēmā novērtēt, cik nopietna ir korupcijas izplatība valstī. Aptaujā iegūtie rezultāti liecina, ka vairāk kā puse respondentu uzskata, ka korupcija Latvijā ir ļoti nopietna problēma (57,3%) un 26,9% aptaujāto atzīst to par nopietnu problēmu, savukārt tikai 0,2% respondentu norādījuši, ka korupcija valstī nav problēma un 1,6% aptaujāto ir atzīmējuši, ka tā ir neliela problēma.

Respondentiem tika lūgts arī raksturot valdības nostāju korupcijas apkarošanas jautājumā. Iegūtie rezultāti liecina, ka vispopulārākais Latvijas iedzīvotāju vidū izrādījās viedoklis, ka valdība ne tikai necīnās ar korupciju Latvijā, bet pat to veicina. Šādi uzskata 32,8% aptaujāto. Gandrīz tikpat – 30% - uzskata, ka valdība nesekmīgi cīnās ar korupciju Latvijā. 22,4% respondentu domā, ka valdība vispār necīnās ar korupciju Latvijā. Salīdzinoši viedokli par to, ka valdība sekmīgi cīnās ar korupciju Latvijā ir pauduši tikai 1% Latvijas iedzīvotāju.

Mūsuprāt šī aptaujas sadaļa visprecīzāk norāda patieso situāciju korupcijas jomā valstī. Tā tikai atkārtoti pierāda valdības nevēlēšanos cīnīties ar radušos situāciju, jo pēc aptaujas datu publiskošanas asas reakcijas ir sekojušas vien dažos preses izdevumos, bet valdības pārstāvji mierīgi turpinājuši savus iesāktos darbus.

Nākošā aptaujas sadaļa diemžēl pierāda arī pašu iedzīvotāju pasivitāti korupcijas apkarošanā, jo 56,3% aptaujāto uzskata, ka korupcijas novēršanā viņu paši neko nevar darīt, jo tā ir cīņa valstiskā līmenī. 35,7% aptaujāto domā, ka, lai neierobežotu korupciju, viņi varētu nedot kukuļus, taču būtiski tas situāciju neietekmēs, jo tie ir tikai 35% no 1006 Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. 17,5% aptaujāto domā, ka varētu ziņot atbildīgajām iestādēm, bet 16,1% aptaujāto – ka varētu ziņot masu mēdijiem. Salīdzinoši neliels respondentu skaits pieļauj iespēju, ka, lai cīnītos ar korupciju, viņi varētu iesaistīties attiecīgajās nevalstiskajās organizācijās. Jāpiebilst, ka patlaban Latvijā ar korupciju mēģina cīnīties tikai valstiskās organizācijas, nevalstiskās organizācijas, kā piemēram, “Sabiedrība par atklātību “ Delna””, veic tikai pētījumus par situāciju šajā jomā.

Lielākais pētījums, ko veikusi “Sabiedrība par atklātību “ Delna”” ir "Korupcijas seja Latvijā", kas veikts sadarbībā ar Sabiedriskās domas pētījumus centru "SKDS", Latvijas Neatkarīgo Kriminologu asociāciju un Sorosa fonda - Latvija atbalstu. Kā liecina pētījums, korupcija tiek dažādi izprasta tiesiskajā (valsts) un iedzīvotāju uztverē. Iedzīvotāji ar korupciju saprot daudz plašāku parādību un notikumu kopumu nekā to, kas ir tiesiski pamatots. Rezultātā korupcija iegūst tiesiskām metodēm nepierādāmas un neizbēgamas parādības auru un padziļina neticību valstij un likumdošanai kopumā. Līdz ar to Latvijā nereti tiek mākslīgi radīts korupcijas visaptverošs tēls, kas, iespējams, tālāk sekmē korupcijas praktisku izplatīšanos sabiedrībā. Tāpat Latvijas iedzīvotājiem ir negatīvs priekšstats par Latvijas politiskajiem procesiem un valsts institūcijām. Iedzīvotāji sevi distancē un pretnostata valstij (kā politiskai institūcijai). Sabiedrības apziņā valsts pārvaldes aparāta negatīvais tēls parasti tiek kontrastēts ar iedzīvotāju it kā bezpalīdzīgo stāvokli.

Korupcijas līmeni mūsu valstī nosaka arī Korupcijas uztveres indekss, kas tiek aprēķināts katru gadu un aprēķinus veic starptautiskā pretkorupcijas organizācija "Transparency International". Pēc Korupcijas uztveres indeksa šogad Latvija starp 90 pasaules valstīm atrodas 57.vietā, bet pērn tā bija vienu vietu zemāk - 58.vietā. Savukārt pēc desmit punktu sistēmas Latvijas novērtējums ir palicis nemainīgs jau otro gadu - 3,4.

Zemais novērtējums tikai liecina par to, ka situācija Latvijā korupcijas jomā ir visai bēdīgā stāvoklī, kā arī nemainīgais novērtējums liecina tikai to, ka korupcijas apkarotāji necenšas situāciju uzlabot.

Salīdzinoši Korupcijas uztveres indekss Igaunijā bijis 5,7 punkti un līdz ar to tā ieņem 27.vietu, bet Lietuva  atrodas 43.vietā un pēc desmit ballu sistēmas tā ir novērtēta ar 4,1, bet Krievijā - 2,1 punkts jeb 82.vieta. Salīdzinoši šogad no 90 valstīm, visaugstākais rādītājs -10 punktu novērtējums - ir Somijai, tad Dānijai - 9,8 un Jaunzēlandei ar Zviedriju - 9,4, bet viszemākais - Nigērijai - 1,2 punkti.

Korupcijas apkarošanai svarīga nozīme ir arī Eiropas integrācijas procesā. Korupcija un līdz ar to neefektīva valsts pārvalde gan traucē nostiprināt likuma varu, gan apgrūtina ekonomisko izaugsmi un tautsaimniecības konkurētspēju. Taču, kā zināms, tieši likuma vara un tautsaimniecības konkurētspēja ir priekšnoteikumi ikvienas valsts uzņemšanai Eiropas Savienībā.

Eiropas Savienība ir izvirzījusi savas prasības korupcijas novēršanas jomā. 1993.gadā Eiropas Savienības valstu vadītāji pieņēma tā sauktos Kopenhāgenas kritērijus ES kandidātvalstīm. Viens no tiem ir stabilas institūcijas, kuras garantē demokrātiju, likuma varu, cilvēktiesības, cieņu un aizsardzību minoritātēm. Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvijai būs jāspēj pielietot un efektīvi īstenot Eiropas Savienības likumdošanu korupcijas jomā.

Eiropas Savienības prasības korupcijas apkarošanas jomā var iedalīt divos veidos. Pirmkārt, ir virkne starptautisko juridisko dokumentu, kuri nākotnē būs vai var būt Latvijai saistoši. Otrkārt, ir formāli mazāk definētas prasības, kuru būtība ir panākt iespēju robežās zemu korupcijas līmeni. Otrais prasību veids izriet no Eiropas Savienības prasības nodrošināt likuma varu, kas nav savienojama ar plaši izplatītu korupciju.

Eiropas Savienības prasībām korupcijas jautājumos galvenokārt ir krimināltiesisks raksturs. "Acquis Communautaire" ietver sevī vairākas konvencijas:

·      Eiropas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Konvencija par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos;

·      Konvencija par cīņu pret korupciju, kurā iesaistītas Eiropas Kopienu vai Eiropas Savienības dalībvalstu amatpersonas;

·      Eiropas Savienības Dalībvalstu Kopējā Rīcība pret korupciju privātsektorā;

·      Protokols pie Konvencijas par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību;

·      Otrais protokols pie Konvencijas par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību;

·      Eiropas Savienības Dalībvalstu Kopējās pozīcijas sarunām ar Eiropas Padomi un Eiropas Ekonomiskās attīstības organizāciju.

Eiropas Savienības prasības attiecībā uz sankcijām nenosaka, kādi konkrēti sodi par koruptīvām darbībām piemērojami, bet nosaka to, ka sodiem jābūt efektīviem, proporcionāliem un pārliecinošiem. Latvijas Krimināllikums par koruptīvām darbībām, ievērojot konkrētā nodarījuma smagumu, paredz gan brīvības atņemšanu, gan mantas konfiskāciju, gan naudas sodu. Līdz ar to vispārējais nosacījums attiecībā uz sankcijām Latvijā ir ievērots.

Turklāt Latvija 1999.gada 27. janvārī  ir parakstījusi Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju. Latvijas valdība šī gada 4.aprīlī akceptēja likumprojektu "Par pievienošanos Eiropas padomes 1999.gada 1.maija rezolūcijai Nr.5 "par pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) nodibināšanu."

Secinājumi

Lai arī cik būtiska vai nebūtiska kādam šķiet situācija korupcijas jomā patlaban Latvijā, secinājums ir tikai viens - tā pastāv un pārāk maz tiek darīts, lai to apkarotu. Tas, ka Eiropas Komisija pozitīvi ir novērtējusi jaunā Kriminimāllikuma pieņemšanu, nav daudz. Latvijas progresa ziņojumā ir minēti trīs veidu pasākumi, kuri būtu jāveic korupcijas apkarošanas jomā:

·      jāpabeidz juridiskais ietvars;

·      jānodrošina efektīva tiesībsargājošo iestāžu darbība;

·      jāveic pasākumi apziņas veicināšanai un izpratnes nodrošināšanai.

Kā esam secinājuši, pētot mums pieejamos materiālus, pagaidām ir tikai iesākts pildīt Eiropas Komisijas ziņojumā paustās prasības. Juridiskais ietvars pilnībā nav sagatavots, tiek kavēta jaunās korupcijas novēršanas koncepcijas izstrāde, kā arī savu darbu pienācīgi neveic Korupcijas novēršanas padome.

Par efektīvas tiesībsdargājošo iestāžu darbības nodrošināšanu patlaban nevar būt ne runas. Pagaidām notiek nemitīga cīņa par to, kurai tiesībsargājošajai institūcijai ir jānodarbojas ar korupcijas noziegumu izmeklēšanu. Valsts policijas paspārnē darbojas Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas birojas, taču tas gan vairāk nodarbojas ar organizētās noziedzības apakarošanu, bet mazāk ar korupciju. Ar korupcijas jautājumiem nodarbojas arī neliela institūcija Drošības policijas paspārnē - Korupcijas apkarošanas nodaļa, kas četros savas pastāvēšanas mēnešos ierosinājusi četras krimināllietas par kukuļošanu. Tas nav daudz un nav arī maz. Bet konkrēta un efektīva šo iestāžu darbība Latvijā pagaidām nav nodrošināta. Mūsuprāt šis jautājums iegūtu daudz veiksmīgāku lietu virzību uz priekšu, ja tiku sakārtotalikumdošanas bāze.

Liela nozīme korupcijas apkarošanas jomā ir arī sabiedrības informēšanai un tās izpratnes mainīšanai. Tikai pēdējo nedēļu laikā valstī tiek organizēti dažādi semināri par korupciju, taču tajos ir liegts piedalīties parastajam ierindas iedzīvotājam. Nav šaubu, ka ar masu mēdiju starpniecību sabiedrība gūst reālu priekšstatu par to, kas ir korupcija, cik daudz valsts ir paveikusi tās apkarošanā, taču tas bieži vien ir konkrētā korespondenta skatījums uz šīm lietām, nevis patiesais un objektīvais situācijas atspoguļojums. Lai gan Latvijā darbu ir uzsākušas dažas no Eiropas savienības strukturālajiem fondiem "Phare" finansētas programmas, tās nespēj nodrošināt pilnīgu sabiedrības informētību korupcijas jautājumos. Sabiedrības iesaistīšanas nozīmību un informācijas pieejamību kā svarīgu faktoru korupcijas apkarošanā atzīst arī Sabiedrības par atklātību "Delna" veiktajā pētījumā "Korupcijas seja Latvijā". Pētijumā teikts, ka korupcijas veicināšanai būtiski ir radīt maksimāli labvēlīgus apstākļus iedzīvotāju saskarsmē ar valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī izveidot informācijas tīklu, kas ļautu iedzīvortājiem ziņots par korupcijas gadījumiem. Ziņojuma apstrādei jābūt atklātai sabiedrībai jebkurā tās posmā un tai jānodrošina efektivitāte. Tāpat svarīga loma korupcijas apkarošanā ir nevalstisko organizāciju darbībai. Tās ir potenciāli ietekmīgs sabiedrības starpnieks, kuram būtu jāiestaistās uzskatu par korupciju veidošanā. Korupcijas gadījuma publiskošana un novērošana ir tikai daļa no to iespējamā ieguldījuma. Nevalstisko organizāciju uzdevums būtu stiprināt tādas vērtības, kas grauj korupcijas pastāvēšanai labvēlīgo vidi un rada jaunus pozitīvus rīcības modeļus.

Kā jau minējām, arī atalgojuma sistēmas sakārtošana valstī radītu korupcijas samazināšanos jebkurā līmenī. Ja valsts institūcijās strādājošie sabiedrības pārstāvji saņemtu pienācīgu atalgojumu, situācija atrisinātos uz labo pusi vismaz daļēji. Pavisam nesen valdība pieņēma un Saeima akceptēja jaunu likumu "Par valsts civildienestu", kurš paredz ieviest arī vienotu atalgojuma sistēmu valsts ierēdņiem, taču šīs sistēmas izstrāde mistiskā veidā ir iestrēgusi Finansu ministrijas kabinetos un jau vairākus mēnešus netiek virzīta uz priekšu, kaut gan likums "Par valsts civildienestu" stāsies  spēkā jau ar nākamā gada 1.janvāri un būtu loģiski, ja šajā laikā sāktu darboties arī ierēdņu vienotā atalgojuma sistēma. Finansu ministrijas nevēlēšanos aktīvi iesaistīties minētās sistēmas izstrādē varētu izskaidrot tikai kā nevēlēšanos apkarot korupcijas iedīgļus valstī.

Lai gan valdība kopš 1997.gada veic dažādus pasākumus korupcijas apkarošanas jomā, tie nebūt nav pilnīgi. (Te informācija par to, ko tad valdība ir veikusi laikā no 1998.gada un vēl piezīme, ka tas ir nepietiekami. )!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Kā savā darbā esam minējuši, arī regulāru pētījumu un sabiedriskās domes uzzināšana būtiski ietekmētu un pavirzītu uz priekšu korupcijas attīstības apkarošanas procesus valstī.

Tāpat būtiska uzmanība būtu jāpievērš arī Eiropas Savienības struktūru ieteiktajiem pasākumiem, kas jāveic, lai apkarotu korupciju. Ne vienmēr kāda valsts pati spēj objektīvi novērtēt situāciju, tādēļ uzmanība ir jāpievērš citu valstu izteiktajiem spriedumiem.

Līdz ar to, galvenais, ko mēs gribējām pierādīt, ir tas, ka valstī korupcija pastāv un pastāvēs tikmēr, kamēr valdība spēs adekvāti rīkoties un pieņemt nepieciešamās normas, kā arī ņems vērā starptautisku institūciju izteikumus un ieteikumus.

Var jau visu vainu par pasivitāti korupcijas apkarošanā novelt uz bvaldības pleciem, taču tikpat liela atbildība ir jāuzņemas arī mums - sabiedrībai kopumā. Pirmkārt, ikvienas sabiedrības loceklim būtu nepieciešams informēt tiesībsargājošās institūcijas par zināmajiem kukuļošanas gadījumiem. Otrkārt, necensties pabnākt sev labvēlīgu kādas lietas iznākumu, dodot kukuli. Treškārt, ir jācenšas saprast valdība, jo bieži vien pamats neizdarībai slēpjas tieši  finansējuma trūkumā.