Korupcija

SATURS

Ievads…………………………………………………………. 2.lpp.

Korupcijas jēdziena dažādie skaidrojumi…………………….. 3.lpp.

Korupcijas cēloņi……………………………………………... 5.lpp.

Vēlēšanas – korupcijas “pļaujas laiks”……………………….. 7.lpp.

Korupcija nesnauž…………………………………………….. 9.lpp.

Korupcijas sekas………………………………………………. 11.lpp.

Secinājumi…………………………………………………….. 13.lpp.

Literatūras saraksts……………………………………………. 15.lpp.

IEVADS.

Vārds “korupcija” pēdējā laikā tiek skandināts ja ne katru dienu, tad vismaz pārdienām. “Vienkāršā tauta” par korumpētiem sauc visus - valdību, ierēdņus, Saeimas deputātus, jo, viņuprāt, nevēlēšanas saprast sabiedrības problēmas un nepopulāru lēmumu pieņemšana ir tikai un vienīgi korupcijas pazīme, jo “tas noteikti kādam ir izdevīgi”. Par korumpētiem tiek saukti ierēdņi (nereti ne bez pamata), kuri nedēļām ilgi nespēj atbildēt uz iesnigumiem vai arī bez “ārēja stimula” necenšas atrisināt kādas iedzīvotāju vai uzņēmumu problēmas.  Protams, lielākajai daļai sabiedrības vārds korupcija ir sinonīms jēdzieniem “kukuļņemšana” vai “kukuļdošana”, jo daudzi Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka plašākā mērā viņus šī problēma neskar - to, ko “tur augšā dara tie lielie”, daudzi neuzskata par sevi interesējošiem faktiem vai arī apmierinās ar izvairīšanos no viedokļa paušanas, atrunājoties, ka “mēs tāpat tur neko nevaram darīt”.

            Par korupciju lielākā mērogā, tas ir - par politisko korupciju jeb tā saukto “valsts nozagšanu” Latvijā sāka runāt pavisam nesen, pēc kārtējā Pasaules Bankas (PB) ekspertu pētījuma publiskošanas. Fakti likās “kliedzoši” - Latvijā ir tik augsts korupcijas līmenis, ka varētu atbaidīt jebkuru potenciālo investoru.

            PB eksperti, tiekoties ar Latvijas Ministru prezidentu Andri Bērziņu, bija norādījuši, ka 10% Latvijas uzņēmēju atzinuši, ka ir devuši kukuļus vai ka Latvijā šāds process notiek. Eksperti secinājuši, ka īpaši tā saucamajā "valsts nozagšanā" piedalās lielās firmas, kas ir ieinteresētas saņemt pasūtījumus vai ietekmēt amatpersonas.

            Kā grāmatas “Korupcija” ievadā raksta bijušais tieslietu ministrs Valdis Birkavs, citas valstis Latviju pašlaik vērtē pēc dažādiem kritērijiem, arī pēc korupcijas izplatības, un viens no tās noteikšanas veidiem ir starptautiskās organizācijas “Transparency International” Korupcijas uztveres indekss. Pēdējo gadu laikā šis indekss rāda situācijas uzlabošanos, taču optimismam tik un tā neesot pamata.

PB pētījumā “Korupcijas seja Latvijā” norādīts, ka korupcijas saknes Latvijā saglabājušās vēl no padomju sistēmas, kad ekonomiskā, politiskā un tiesu vara bija apvienotas un tādēļ korupcija varēja netraucēti izplatīties. Pagātnes mantojuma iespaids esot vērojams privātā biznesa interešu dominēšanā pār valsts politiku, ko nespēj ierobežot arī salīdzinoši vājā tiesu sistēma.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas notikusi virzība uz šo varu dalīšanu, bet politiskajā un administratīvajā dzīvē šis mērķis pilnībā vēl neesot sasniegts. Tādēļ  novērojama interešu konfliktu pastāvēšana un korupcija, pieņemot augsta līmeņa lēmumus.

PB eksperti norāda, ka korupcijas pastāvēšanu zināmā mērā veicina gan morāli- psiholoģiskais uzskats, ka korupcija ir mūžīga un nepārvarama visās sabiedriskajās iekārtās, gan sabiedrības zemais tiesiskās izglītības līmenis, gan arī neprognozējamās izmaiņas likumdošanā, kas rada nestabilitātes un nedrošības sajūtu. Pie korupcijas cēloņiem jāmin arī vājā konkurences likumdošana, kas pieļauj pārlieku lielu ekonomiskās varas koncentrāciju un valsts amatpersonu zemais atalgojums un sociālais statuss.

KORUPCIJAS JĒDZIENA DAŽĀDIE SKAIDROJUMI

            Parasti saka - cik cilvēku, tik viedokļu. Šajā gadījumā varētu teikt - cik likumu un noteikumu, tik korupcijas jēdziena skaidrojumu. Kā jau minēju, lielākā daļa sabiedrības korupciju saista ar kukuļošanu, aizmirstot tās plašāku skaidrojumu.

            Ko tad īsti nozīmē šis vārds? Tas cēlies no latīņu vārda “corruptio” un tulkojumā nozīmē - uzpirkšana, bojāšana, amorālisms, samaitātība.

            “Juridisko terminu vārdnīcā“ vārds “korupcija” skaidrots kā “valsts varas un pārvaldes institūciju amatpersonu ļaunprātīga sava dienesta stāvokļa izmantošana vai citāda ar likumu aizliegta darbība aiz mantkārības vai citas personiskas ieinteresētības, kā rezultātā viņi nonāk ietekmējamā stāvoklī un atkarībā no uzņēmēju, finansu vai citādiem grupējumiem, ar ko tiek apdraudēta amatpersonas spēja ievērot savā dienesta darbībā valsts intereses.” Daudzu valstu, ieskaitot Latvijas, normatīvajos aktos noteikts, ka kukuļņemšana ir noziedzīgs nodarījums (korupcija) pat tad, ja amatpersona pēc kukuļa pieņemšanas nekādai ietekmei nepakļaujas un atkarībā nenonāk.

            Korupcijas novēršanas likumdošanas, izglītošanas un sabiedrības informēšanas programma (KPMG) “korupciju” skaidro kā divu pušu mijiedarbību. Ja viena puse spēj ietekmēt otras puses interešu nodrošināšanu, paātrinot likumīgā ceļā iesniegto rezultātu vai arī pārkāpjot likumu, tad šī ietekmīgā puse vai pieprasīt par to attiecīgu atalgojumu. Šķiet, šis skaidrojums visvairāk attiektos tieši uz tā saukto “politisko korupciju”, kas notiek valsts augstākajā līmenī. Kā skaidro KPMG, liela mēroga jeb elites korupcija ir tā, kurā augstu stāvošas amatpersonas pieņem lēmumus, kas ir saistīti ar lieliem ekonomiskiem līdzekļiem un politisko ietekmi.

            Saskaņā ar Eiropas Padomes (EP) Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju (šai konvencijai pievienojusies arī Latvija) korupcija tiek definēta kā:

1)  apzināti veikta darbība, ar kuru persona tieši vai netieši sola, piedāvā vai dod publiskai amatpersonai tai nepienākošos materiālo vērtību, mantisku vai cita rakstura labumu un priekšrocības, lai tā veiktu vai arī atturētos veikt tai uzdotos pienākumus;

2)  apzināti veikta darbība, ar kuru publiskā amatpersona tieši vai netieši pieprasa vai saņem jebkuru tai nepienākošos materiālo vērtību, mantisku vai cita rakstura labumu vai akceptē šādas priekšrocības sniegšanas piedāvājumu, lai tā veiktu vai arī atturētos veikt tai uzdoto pienākumu.

            Kā atzīst Latvijas tiesību zinātņu speciālisti, pašlaik spēkā esošajā Korupcijas novēršanas likumā, jēdziens “korupcija” ir skaidrots ļoti šaurā nozīmē, proti - “valsts amatpersonas dienesta stāvokļa pretlikumīga izmantošana nolūkā gūt materiāla vai cita rakstura labumu”. Kā teikts TM izstrādātajā un Ministru kabineta atbalstītajā Korupcijas novēršanas koncepcijā (izskatīta MK sēdē 2000.gada 8.augustā), šī definīcija ir ļoti šaura un neatspoguļo korupcijas būtību pilnībā, līdz ar to tas radot dažādas neskaidrības attiecībā uz korupcijas kā tādas izpratni. Man gan šķiet, ka tieši šis “sašaurinātais” variants ir vieglāk saprotams sabiedrībai, nav tiks sauss un “juridiski pareizs”. Protams, likumā jābūt precīzam skaidrojumam, izsmeļošam, bet sabiedrības izglītošanas procesā sākotnēji pilnībā varētu iztikt ar šo variantu.

            Par dažādo korupcijas jēdziena skaidrojumu esību savā grāmatā “Korupcija” min arī  TM Kriminoloģisko pētījumu centra direktors Andrejs Vilks un šī centra vadošā kriminoloģe Kristīne Ķipēna. Autori norāda, ka pat Latvijas mērogā nav atrasts “vienots kopsaucējs” šī jēdziena skaidrošanā. 1997.gadā izdotajā “Politiskajā enciklopēdijā” korupcija definēta kā noziegums, kas izpaužas, amatpersonai izmantojot tai piešķirtās dienesta tiesības un veicot darbības iedzīvošanās nolūkā.

            Kā norāda grāmatas autori, vairākums zinātnieku, kas pēta korupcijas problēmas, balstās uz to, ka prettiesisko darbību pamatā ir:

1)  dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kā dēļ notiek tiesību pārkāpums, kā arī netiek nodarīts ļaunums personu grupai, kuras intereses pārstāv valsts amatpersona, kas ļaunprātīgi izmanto dienesta stāvokli;

2)  nepārprotams izdevīgums amatpersonai, kuras personīgo interešu apmierināšanai tiek veiktas koruptīvas darbības;

3)  mēģinājums turēt slepenībā notikušās darbības.

Kopumā analizējot visas iepriekš minētā korupcijas jēdziena definīcijas, īsumā var teikt, ka galvenais korupcijas apkarotāju mērķis ir – nepieļaut privātajām interesēm ietekmēt valsts lēmumus un intereses.

 

 

 

KORUPCIJAS CĒLOŅI

           

            Neieslīgstot garākos skaidrojumos, varētu teikt, ka korupcija rodas tur, kur  valsts pārvaldes institūcijas ir vājas, kur likumdošanā ir “atstātas spraugas”, kur kāds no varas atzariem ir izolēts no pārējiem. Korupciju ļoti ietekmē valsts vēsturiskā attīstība, jo tā nosaka valsts ekonomisko, sociālo, politisko situāciju, ierēdniecības tradīcijas, tiesiskos apstākļus.

            Ļoti svarīgs faktors ir dažādu valsts varas režīmu maiņa, jo pārejas periodi vienmēr ir saistīti ar lielāku vai mazāku haosu un apjukumu valsts sistēmā. Mainoties režīmiem, nereti rodas tā sauktais “varas vakuums”, jo notiek cīņa par valsts varu. Tieši šis periods ir ļoti “auglīga augsne” korupcijas dzimšanai, ja vien, protams, tā jau šai valstī nav pastāvējusi pirms šī nesakārtotības un juku perioda.

            Mainoties režīmiem, rodas arī tāds problēmas kā vāja pilsoniska sabiedrība, kas, manuprāt, šobrīd vērojama arī Latvijā. Pārejas periodos tiek noliegts vecās vērtības, bet jaunās rodas un iesakņojas sabiedrības apziņā tikai palēnām, ne tik ātri, kā to gribētos. Rodoties jaunam ekonomikas veidam (šajā gadījumā Latvijā – pāreja no plānveida uz tirgus ekonomiku), mainās arī ar to saistītie institūti, kas rada labvēlīgu vidi korupcijas uzplaukumam. Ja šajā periodā valsts nepievērš uzmanību korupcijas problēmām, tā nostiprinās un turpina “netraucēti dzīvot” arī stabilizācijas periodā, kad lielās pārmaiņas valstij jau ir aiz muguras.

            Tas nozīmē, ka pārejas periodos no viena režīma uz otru, vienalga, vai tā būtu totalitārisma un kapitālisma, vai sociālisma un vēl kāda cita režīma maiņa, valsts vadībai un sabiedrībai kopumā īpaša uzmanība jāvelta korupcijas jautājumiem, pretējā gadījumā jau nāksies cīnīties ar sekām, nevis ar cēloni, kā tas nereti novērojams pie mums.

            Korupcijas rašanos ietekmē vairāki faktori – politiskie, ekonomiskie, tiesiskie sociālpsiholoģiskie.

            Politisko situāciju valstī nosaka pilsoniskās sabiedrības aktivitātes. Šāda aktivitāte pastāv ASV, Rietumeiropas valstīs, bet bijušās sociālisma valstīs šāda sabiedrība vēl nav izveidojusies, tas ir – Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs pilsoņi joprojām uzskata, ka nespēj ietekmēt pie varas esošo politisko spēku lēmumus, tāpat kā nespēj novērst dažādus korupcijas gadījumus.            

            Svarīga ir arī valsts tiesiskās sistēmas kvalitāte, īpaši tiesībsargājošo iestāžu spēja atklāt un sodīt tos, kas veikuši koruptīvas darbības. Taču ja šīm iestādēm – policijai, prokuratūrai, tiesai, Satversmes aizsardzības birojam, nepiemitīs vēlmi risināt korupcijas problēmas, situāciju valstī neuzlabos nekādi likumi un šo iestāžu materiālie nodrošinājumi. Svarīgi, lai likumā paredzētie sodi būtu adekvāti izdarīto noziegumu smagumam, lai ierēdnim koruptīvo darbību ceļā saņemtais labums būtu mazāks nekā sods, ko viņš saņems, ja noziegums tiks atklāts.

            No laika gala, pareizāk sakot – no padomju varas laikiem Latvijā ir saglabājusies birokrātija valsts struktūrās, nebaidīšos teikt – visaugstākajā līmenī. Ja valstī tiek ieviesti arvien jauni, kaut ko ierobežojoši likumi un ja nav iespējas nodrošināt ierēdņu darba caurspīdīgumu, korupcijas pastāvēšana šādā sistēmā ir neizbēgama. Vairumā gadījumu tieši zemais ierēdņu atalgojums (gan ne visās iestādēs) ir par iemeslu tam, ka šie ierēdņi piekrīt veikt koruptīvas darbības.

            Ekonomiskie korupcijas rašanās faktori galvenokārt ir saistīti ar dažādiem tirdzniecības ierobežojumiem, subsīdijām, nodokļiem, privatizācijai, kas, neapšaubāmi, ir viens no “kliedzošākajiem” korupcijas “perēkļiem” Latvijā (atliek pieminēt “Latvijas Kuģniecību”, Privatizācijas aģentūras (PA) valdes locekli Didzi Azandu, PA darbinieci Skadiņu, pēc kuras nāves ofisā tika atrastas lielas naudas summas u.c.).

            Protams, pastāv arī transnacionālie faktori, jo korupcija nereti tāpat kā organizētā noziedzība iet pāri valstu robežām.

VĒLĒŠANAS – KORUPCIJAS “PĻAUJAS LAIKS”

            Visvairāk par korupcijas gadījumiem tiek runāts pirmsvēlēšanu laikā, presē gan bieži vien to sauc par “netīrās veļas mazgāšanu”, jo šajā periodā politiķi un amatpersonas ir ar mieru “norīt kurkuli”, lai tikai izpaustu kādu slēptu informāciju par konkurentu nelikumīgajiem darījumiem vai nodomiem.

Kā piemēru var minēt Valsts prezidenta vēlēšanas 1999.gada jūnijā, kad Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) priekšsēdētājs Juris Bojārs paziņoja, ka vēlēšanu laikā Saeimā viņam un sociāldemokrātiem piedāvāts kukulis, ja LSDSP atbalstīs vienu konkrētu Valsts prezidenta kandidātu. Protams, arī šajā gadījumā varētu teikt, ka tas bija “koks ar diviem galiem”. No vienas puses – gods un cieņa Bojāram, kurš nenobijās un paziņoja atklātībai par šādu faktu. No otras puses, zinot Bojāra nereti populistiskos “izgājienus”, šis paziņojums vēlēšanu dienā izklausījās pēc kārtējās LSDSP pašreklāmas – “redz, cik mēs labi, neļaujam veikt nelikumības”. Ja vēl piemin faktu, ka prokuratūra tā arī neko neatklāja šai lietā, tad kā vienmēr visam šim skandālam galā jāpieliek liela jautājuma zīme.

Runājot vēl par vēlēšanām – Latvijā nepastāv partiju finansēšana no valsts budžeta, tādēļ pirmsvēlēšanu kampaņas ir laba izdevība uzņēmējiem atbalstīt kādu no vadošajām partijām, cerot par to pretī saņemt kādus “atbildes labumus”. Ja šāda sadarbība izveidojas ilgstoša – ne tikai uz vēlēšanu laiku, var jau sākt runāt par atsevišķu uzņēmumu simpātijām pret to vai citu politisko organizāciju, kā arī par politiķu labvēlību pret uzņēmumiem vai konkrētām personām, tas ir – par savstarpēju lobēšanu.

Lai it kā izslēgtu uzņēmumu pārlieku “pieķeršanos” kādai partijai un varētu atklāt, kas tad īsti finansējis to vai citu organizāciju, partijām katru gadu līdz 1.martam jāiesniedz savas finansu deklarācijas Uzņēmumu reģistrā (sākot ar 2001.gadu, iepriekš tās tika iesniegtas TM Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta Sabiedrisko lietu nodaļā). Lieki piebilst, ka šīs sausās atskaites parāda tikai ziedojumos saņemtās summas, iespējamo ziedotāju vārdus vai firmu nosaukumus, taču neviens neprasa izskaidrot, cik no šīs saņemtās naudas iztērēts reklāmām, cik pašas partijas darbības nodrošināšanai, cik dažādu likumīgu un ne tik likumīgu darbību “stimulēšanai”. Ne par velti UR galvenais valsts notārs Māris Gulbis, pārņemot UR paspārnē politiskās partijas, sāka runāt par nepieciešamību papildināt un paplašināt partiju finansu deklarācijas, lai būtu precīzāka informācija par to naudas darījumiem.

Šķiet, ka tieši vēlēšanas ir laiks, kad tiek “izzondētas” katras partijas iespējas, kad noskaidrojas iespējamās politiķu “izmaksas” par tā vai cita lēmuma pieņemšanu. Ne par velti vēlēšanu priekšvakarā parādās viens skandāls pēc otra. Šogad notiekošās pašvaldību vēlēšanas nav izņēmums. “Sāli ugunij” piemet arī fakts, ka pirmo reizi pašvaldību vēlēšanās lielajās pilsētās drīkst piedalīties tikai politiskās partijas, nevis kā iepriekš – arī vēlētāju apvienības. Līdz ar to “varas dalīšana” visā valstī kļūst vēl aktuālāka, jo arī no reģionu atbalsta atkarīga valdības un Saeimas darbība.

No neoficiāliem avotiem man kļuvis zināms, ka pirms vēlēšanām dažu partiju Rīgas mēra un domes kandidāti solījuši veikt ne vienu vien “tīrīšanu” Rīgas domē, skaidrojot to ar nepieciešamību ieviest kārtību. Drīzāk gan šīs vizītes pie domes darbiniekiem bija izlūkošana, kuri lielākie un mazākie “gariņi” varētu būt potenciālie atbalstītāji jaunā domes sasaukuma darbā, bet kuras vajadzētu nomainīt dēļ ”neatbilstības amatam”.

Kas tas ir? Tipisks iespējamais korupcijas rašanās avots. Ierēdņi, drebot par saviem krēsliem un amatiem, kļūst pakļāvīgāki un nereti “piever acis” uz šādām vai tādām aktivitātēm domē. Varbūt, ka nauda nevienam tieši netiek solīta, bet tik un tā šīs personas ir nonākušas ietekmējamā stāvoklī. Iespējams, ka dažs patiešām nevēlas šķirties no sava amata tieši darba dēļ, bet, šķiet, nekļūdīšos teikdama, ka daļa no viņiem baidās par savu iepriekš “sastrādāto darbu” izvilkšanu gaismā gadījumā, ja viņa vietā nāktu strādāt kāds cits.

            Ja skatāmies “tuvākā pagātnē”, arī tālu nav jāmeklē – piemērs varētu būt pagājušā gada rudenī aizsāktā “māju kampaņa”, kad preses izdevumi vienu pēc otras atklātībā “izvilka” dažādu amatpersonu celtās mājas, kuras pēc ārējā izskata vien liecināja, ka ar ierēdņa aldziņu te vien nevarēja iztikt. Pie visa tā klāt nāca arī fakts, ka vairāki Rīgas domnieki saņēmuši par lētu naudu tā sauktās kompensāciju zemes – tas ir, zemes gabalus, kas bija iedalīties tiem pilsoņiem, uz kuru kādreizējiem īpašumiem tagad uzcelti valstij svarīgi objekti, ierīkoti ceļi u.c. Par upuri skandālam kļuva Rīgas domes Īpašuma departamenta priekšnieks Valdis Smiltnieks, bet vīles tika izkratītas arī domes priekšsēdētāja vietniekam Jurim Rītiņam. Ģenerālprokuratūra gan nekādas nelikumības abu amatpersonu rīcībā nekonstatēta, taču pārbaude par kompensācijas zemju piešķiršanas likumību joprojām turpinās. Varētu teikt – pērn rudenī taču vēlēšanas vēl bija aiz kalniem, taču man tā vien šķiet, ka šā gada marta notikumi “pasteidzināja” šādas informācijas nokļūšanu atklātībā.

           

KORUPCIJA NESNAUŽ…

           

            Nevienam, šķiet, vairs nav svešs teiciens, ka latviešu nacionālais ēdiens ir grauzt vienam otru. Un grauzti visvairāk tiek politiķi un tie uzņēmēji, kuri tautā tiek saukti par miljonāriem, jo sabiedrībai tā vien gribas atklāt kaut ko nelikumīgu lielo bagātību iegūšanas procesā.

            Pirms pāris gadiem Latvijā radās pārtikas uzņēmumu apvienība AS “Ave Lat Grupa”, kuras īpašniekos tika minēts arī nu jau vairākkārtējais valdības un tagad Tautas partijas vadītājs Andris Šķēle. Precīzāk – 1999.gada 29.aprīlī Šķēlem piederošais SIA “Uzņēmumu vadība un konsultācijas” nopirka milzīgā koncerna “Ave Lat” akcijas. Vēlāk Šķēle nodeva akcijas trastā. Tagad Šķēlem pieder vekselis pret Kanāriju salās reģistrēto "Bolster Management Limited" 29 miljonu ASV dolāru vērtībā, bet parādsaistību, kas būtu radušās iegādājoties ALG akcijas, viņam nav. Šis milzīgais darījums izsauca kārtējās aizdomas par šādas rīcības likumību. Valsts ieņēmumu dienests (VID jau kuro reizi pārbauda TP vadītāja ienākumu deklarāciju, bet neko acīs krītošo tā arī līdz šim nav izdevis atrast. Iespējams, viss patiešām bijis tīti un skaisti nostrādāts, varbūt izmantotas likumu nepilnības, tomēr Šķēles pēkšņā kļūšana par miljonāru vēl tagad daudziem like uz viņu skatīties ar aizdomām.

            PVAS “Latvijas Kuģniecība”(LK)… Šķiet, šis uzņēmums komentārus neprasa – neviena ar to saistīta kustība nenotiek bez lielāka vai mazāka skandāla, kur kāds noteikti kliegs par korupciju. Tieši tā – kliegs, bet pierādīt nevarēs. Nesenais gadījums ar Eiženu Cepurnieku un Sabiedrību par atklātību “Delna” vistiešākā veidā pierādīja, ka augsta līmeņa korupcija valstī pastāv, bet… par to skaļi nerunā. Nē, ne jau fakts par četru augstu amatpersonu nosaukšanu saistībā ar iespējamo kukuļdošanu LK privatizācijas gaitā liek man tā domāt. Šeit “vainīga” “Delnas” pārlieku lielā aktivitāte un vēlme patiesi sabiedrībai darīt zināmas privatizācijas aizkulises. Varētu teikt, ka “Delna” piedzimusi nedaudz par garu, jo mūsu sabiedrība un politiķi nav gatavi šādai atklātības pakāpei. Man vienalga, vai Cepurnieks patiešām zināja par iespējamo kukuļdošanas faktu vai tā bija viņa fantāzija. Skaidrs ir viens – tas bija mēģinājums “Delnu” nobīdīt no skatuves, radīt sabiedrībai un politiķiem neuzticību šai organizācijai. Būsim godīgi – Latvija ir maza, politiķi, “pelēkie kardināli” un uzņēmēji visi kopā vien “maļas”. Kam ticēs vairāk – Cepurniekam, kurš tomēr ilgus gadus jau saistīts ar PA un privatizācijas procesiem, vai “Delnai”, kas ir samērā jauna organizācija, turklāt sabiedriska organizācija, kas nesaņem valsts finansējumu un vismaz pagaidām neiet nevienam pavadā. Iespējams, ka tas bija tikai pirmais mēģinājums, kas neizdevās, jo “Delna” tomēr ļoti veiksmīgi aizstāvējās. Iespējams, tas bija veids, kā pārbaudīt, kā šī organizācija un tās pārstāvji spēj cīnīties ar valdošo politisko eliti. Ir vēl daudz “iespējamo”… To noteikti zina šī visnotaļ jautrā pasākuma organizatori, cerams, kādreiz uzzināsim arī mēs…

            Tipisks piemērs kukuļņemšanai, ir arī nesen notikusī Vidzemes priekšpilsētas Nekustamā īpašuma un komunālās saimniecības pārvaldes direktora Daiņa Žagara aizturēšana. Viņa gadījums tieši pierāda faktu (jāsaka gan , ka viņa vaina vēl nav pierādīta – notiek krimināllietas izmeklēšana), par kuru aptaujās tik bieži runā Latvijas uzņēmēji – lai saņemtu veiksmīgu pasūtījumu, ir jāmaksā. Kā ziņoja Drošības policija, Žagars kukuli bija mēģinājis izspiest no komunikāciju dizaina aģentūras SIA "Z.O.O.M.", kuras direktors ir Ēriks Stendzenieks. “Z.O.O.M.” bija samaksājusi Ls 3000 par reklāmas izvietošanu uz sienas, tādējādi saņemot apliecinājumu, ka viņiem nav jāmaksā nomas maksa par šīs platības izmantošanu piecus gadus. Taču tagad Žagars bija informējis aģentūru, ka tai ir uzkrājies Ls 16 000 parāds ar soda procentiem, un pieprasījis no aģentūras Ls 6 000, lai it kā dzēstu šo parādu un turpinātu īres līgumu. Komentāri – pagaidām nekādi, notiek krimināllietas izmeklēšana, tādēļ par kukuļņēmēju un korumpantu Žagaru nosaukt neatļaujos, viņa vainas pakāpi noteiks tiesa.

            Šādus un līdzīgus piemērus varētu minēt vēl daudz, analizējot to iespējamos cēloņus, taču īsumā varu teikt tikai to – Latvijas sabiedrība vēl nav apzinājusies faktu, ka ne vienmēr ierēdnim ir jāpiemaksā, lai viņš izpildītu to, kas viņa pienākumos jau minēts ar likumu. Protams, saprotama mazo uzņēmēju  cenšanās pēc valsts pasūtījumiem vai izdevīgākām tirdzniecības vietām, nodokļu atlaidēm – tas viss veicina viņu biznesu, turklāt lauku rajonos un mazpilsētās pieprasīto kukuļu apmēri nav tik lieli un “kliedzoši”, kā tas ir Rīgā un augstākajos ierēdniecības slāņos. Taču šāda rīcība diez vai izskaudīs korupciju no mūsu ikdienas un mēs joprojām varēsim tēlot Donkihotus un cīnīties ar vējdzirnavām.

KORUPCIJAS SEKAS

            Augsta līmeņa korupcija kavē valsts attīstību – tā īsos vārdos varētu raksturot šīs visnotaļ negatīvās parādības sekas. Korupcijas radītajā situācijā valsts budžets nesaņem tam paredzētos līdzekļus pilnā apmērā, turklāt šī parādība arī apdraud nacionālo stabilitāti, jo apšauba politisko procesu leģitimitāti.

            Korupcija diskreditē lēmumu pieņemšanu, izraisa nepareizu projektu pieņemšanu un atbalstīšanu, nereti nosaka lielākas cenas. Tā veido sistēmu, kurā palīdzību nesaņem tie, kam tā būtu nepieciešama, jo nespēj dot kukuļus un tādējādi piesaistīt palīdzību.

            Politiskajā sfērā korupcija izraisa šādas sekas:

1)      politiskā vara tiek izmantota, lai apmierinātu oligarhisku grupējumu vajadzības, bet nevis lai sasniegtu nacionālus mērķus;

2)      samazinās ticība esošajai varai, pieaug varas atsvešināšanās no sabiedrības;

3)      samazinās valsts prestižs starptautiskajā vidē, pieaug valsts politiskās un ekonomiskās izolācijas iespējas;

4)      samazinās un izzūd politiskā konkurence, jo iedzīvotāji vairs netic demokrātijas pamatvērtībām;

5)      iespējama demokrātiskas valsts iekārtas nomaiņa pret diktatūru, maskējoties ar cīņu pret korupciju.

            Politiskās partijas korupcijas apstākļos nekalpo par politiskās izteiksmes un piedalīšanās veidu, tās kļūst par apvienībām politisko pakalpojumu sniegšanai apmaiņā pret klientu balsojumiem un maksājumiem. Politiskās partijas nodrošina ar darbu un atbalstu savus atbalstītājus, izmantojot gan sabiedriskos dienestus, gan “draudzīgo” privātbiznesu.

            Korupcijas galvenās un redzamākās sekas ir tās ietekme uz valsts ekonomisko attīstību. Kukuļošanai iztērētie līdzekļi kaut kā jāatgūst un lielākoties tas notiek, sadārdzinot sniedzamo pakalpojumu cenas, kas savukārt rada problēmas iedzīvotājiem un mazajiem uzņēmumiem.

            Korupcijas ekonomiskās sekas ir:

1)      attīstās ēnu ekonomika, izraisot nodokļu iekasēšanas samazināšanos un budžeta vājināšanos;

2)      tiek izjaukti tirgus konkurences mehānismi, jo iegūst nevis konkurētspējīgais, bet tas, kurš devis vairāk un lielākus kukuļus;

3)      pārkāpumi privatizācijā palēnina efektīvu privātuzņēmēju ienākšanu apritē;

4)      budžeta līdzekļi tiek izmantoti neefektīgi, īpaši tas izpaužas valsts pasūtījumu un kredītu sfērā;

5)      korupcijas dēļ paaugstinās cenas, tā rezultātā cieš patērētājs;

6)      tirgus pārstāvji sāk neuzticēties varas spējai radīt un ievārot godīgus tirgus noteikumus;

7)      paplašinās korupcijas apmēri nevalstiskajās organizācijās.

Visu šo procesu rezultātā rodas noteiktas grupas, kam ir liela vara, un grupas,

kurām nav nekādas varas. Pēdējām tiek atņemtas iespējas piedalīties publiskajos procesos un iegūt kādu labumu. Korupcija pieļauj patvaļu valdības izdevumos un prioritātēs, jo “sistēmas uzturēšana” kļūst svarīgāka par sabiedrības interesēm.

            Korupcijas būtiskākās sociālās sekas:

1)      milzīgus līdzekļus nesaņem sabiedrība attīstības mērķiem, tas saasina budžeta krīzi, samazinās varas spēja risināt sociālās problēmas;

2)      nostiprinās un palielinās krasa mantiska nevienlīdzība un lielas iedzīvotāju daļas nabadzība;

3)      sabiedrības apziņā veidojas pārliecība par iedzīvotāju neaizsargātību gan pret noziedzību, gan pret valsts varu;

4)      organizētā noziedzība ar korupcijas palīdzību iegūst politisku varu un iespējas atmazgāt noziedzīgi iegūtos līdzekļus;

5)      palielinās sociālā spriedze, kas ietekmē ekonomiku un apdraud politisko stabilitāti valstī.

Vēl varētu piebilst, ka korupcija atvieglo veselības un drošības noteikumu

ignorēšanu, atvieglo izvairīšanos no atbildības par kaitējuma nodarīšanu apkārtējai videi (kā tas notika padomju laikos, kad rūpnīcas tika celtas kā pagadās, nedomājot par ekoloģiju).

           

SECINĀJUMI

            Loģiski būtu, ja šeit sekotu dažādi piedāvājumi korupcijas novēršanai un šādu noziedzīgu darbību atklāšanai. Man ir bijusi iespēja apmeklēt ne vienu vien korupcijas apkarošanai veltītu semināru vai starptautisku konferenci, taču, diemžēl, vairāk par runāšanu es tajās neesmu saskatījusi.

            Pašlaik aktuālākais jautājums Latvijas korupcijas apkarotajiem ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izveide. MK šo ideju ir atbalstījis, plašs šā biroja funkciju un iespēju apraksts atrodams manis jau pieminētajā Korupcijas novēršanas koncepcijā. Piedodiet, bet man nav ticības, ka vēl viena jauna valsts institūcija spēs ko darīt lietas labā, ja to nespēj jau visas esošās kopā – Valsts policija, Drošības policija, Satversmes aizsardzības birojs, Ģenerālprokuratūra, Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas novēršanas birojs u.c. Vai šī iestāde spēs sevī apvienot visu pašlaik esošo tiesībsargājošos iestāžu funkcijas? Kas reāli spēs noteikt, kādas funkcijas policijai un prokuratūra ir jānodod šim jaunajam birojam? Valstī pašlaik darbojas Kontrabandas apkarošanas centrs (KAC). Savas neilgās darbības laikā tas jau nomainījis vadību – iepriekšējā nav bijusi pietiekami laba, bet, man šķiet, reālas darbības nav.

            Pēdējā no šādām konferencēm, kura notika projekta “Kopā pret korupciju” ietvaros šā gada 18.janvārī, daudz tika spriests par korupcijas novēršanas institūcijām, to lomu kopējā valsts sistēmā. Preses konferencē pēc šī pasākuma laikraksta “Diena” žurnāliste uzdeva jautājumu konferences dalībniekiem – kad reāli sabiedrība redzēs šo semināru un konferenču rezultātus, kad reāli kaut kas tiks darīts, nevis tikai sēdēts un runāts par iespējām pārņemt citu valstu pieredzi korupcijas apkarošanā. Konferences dalībnieki – gan tieslietu ministre Ingrīda Labucka, gan Noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas novēršanas biroja priekšnieka vietnieks Aldis Lieljuksis vienā mutē apgalvoja, ka galvenais šādos pasākumos ir “pieredze, nevis konkrētu praktisku mērķu realizēšana. Šķiet, pēc šādiem paskaidrojumiem rokas nolaižas un vairs nav vēlēšanās taujāt ko vairāk, jo ir skaidrs, ka konference tiks kārtējo reizi “ierakstīta vēsturē” kā “nozīmīgs pasākums”, bet reālu rezultātu nebūs.

            Kādēļ tāda skepse? Diemžēl, bet darbā man ik dienas nākas tikties ar tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem – prokuroriem, advokātiem, tiesnešiem, redzēt viņu darba stilu, principu. Es apbrīnoju prokurorus un policijas darbiniekus, kuri ar savām algām spēj uzturēt ģimeni un vēl strādāt līdz pagurumam, lai vismaz formāli apkarotu noziedzību, taču tas patiesi ir tikai formāli, jo pietiek viena maza akmentiņa šī vezuma ceļā (piemēram, advokāta, kurš tiesnesim māk “iegrozīt smadzenes pareizajā vietā”), un vezums apgāžas. Kamēr šāda situācija pastāvēs – ar runām vien galā netiksim.

            Pavisam nesen piedalījos diskusijā ar tieslietu ministri un Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju Andri Guļānu. Diskusijas laikā tika uzdots jautājums: “Vai, jūsuprāt, vienīgais kukuļņēmējs tiesās bija tiesnesis Balodis?” (1998.gadā šis Valmieras tiesas tiesnesis tika aizturēts un vēlāk notiesāts par kukuļņemšanu). Tā vietā, lai pateiktu skaidru “nē” (kas nozīmētu, ka tiesneši tomēr ņem kukuļus) vai “jā” (kas nozīmētu, ka AT priekšsēdētājs ir pārliecināts par Latvijas tiesnešu godaprātu), diskusijas dalībniekiem nācās noklausīties 20 minūtes garu AT Civillietu departamenta priekšsēdētāja Gunāra Aigara monologu par to, ka “tiesa jau nevar notiesāt, ja nav pierādījumu” un “pierādījumi ir jāsavāc policijai un prokuratūrai”. Tā mēs arī nesapratām, vai AT vadība atzīst, ka tiesās viss tomēr nav kārtībā, vai arī piever uz to visu acis, lai neceltu lieku traci. Vienīgā, kas viesa kādu skaidrību šajā jautājumā, bija tieslietu ministre Labucka, kura klātesošajiem izklāstīja nepieciešamību pārbūvēt tiesu ēkas, lai atdalītu tiesnešu kabinetus no publiskā sektora un izslēgtu iespēju apmeklētājiem doties “aprunāties” pie tiesnešiem.

            Par aizdomīgiem gadījumiem tiesās un politiskajos notikumos es varētu izklāstīt savu viedokli ilgi un dikti, taču uzskatu, ka pašlaik reāli valstī nav politiskās gribas cīnīties ar šo negatīvo parādību – korupciju. Jā, priekšvēlēšanu laika Ministru prezidents Andris Bērziņš un Valsts kancelejas direktore Gunta Veismane kopā ar projektu KPMG izsludināja akciju “Kopā pret korupciju”, taču tālāk par plakātu izvietošanu uz reklāmas stabiem un reklāmu likšanu laikrakstos šis projekts nav pavirzījis. Žēl, sākums bija pompozi skaists, pat cerīgs….

            Man galīgais viedoklis ir gluži vienkāršs – mēs nespējam mainīt ne politiķus, ne ekonomikas magnātus – mums ir jāmainās un jāizglītojas pašiem. Tikai izglītoti cilvēki ar skaidru savu tiesību apziņu spēs parādīt apkārtējiem, ka nemaz jau tik slikti nav kā izskatās. Cilvēkiem ir jāapzinās, ka viņi spēj ietekmēt valstī notiekošos procesus, ka likumā nav paredzēts ierēdņiem dot kukuļus tikai tādēļ, lai viņi veiktu savus pienākumus. Es personīgi neatbalstu par naudas došanu ārstiem tikai tādēļ, ka slimnieks slimnīcā ir atveseļojies. Paldies, ka tā, bet tas, mīļie ārsti, ir jūsu pienākums, dabūt šo slimnieku “uz pekām”. Mans pienākums nav jums skraidīt pakaļ ar aploksnīti un “izlūgties  žēlastību” aiziet apraudzīt mani interesējošo slimnieku. Ja ārsts nespēj godprātīgi pildīt savu misiju, viņš nedrīkst būt ārsts. Puķes un šokolādes? Tas ir cits jautājums – lai cilvēki šādā veidā izsaka savu pateicību, ja viņiem tas liekas pieņemami.

            Piekrītu, ka mans viedoklis ir diezgan ass un subjektīvs, bet… ikdienā saskaroties ar šīm lietām “oficiālā līmenī”, ne tikai dzirdot kaut ko no masu medijiem vai “viena tante teica” kanāliem, man pašlaik nav nekādu ilūziju par to, ka tuvākajā laikā valdošā politiskā elite nolems tā kārtīgi ķerties klāt korupcijas apkarošanas jautājumam, jo… tas viņiem nav izdevīgi.

LITERATŪRAS SARAKSTS

1.      A.Vilks, K. Ķipēna “Korupcija”; Rīga, 2000; “Lietišķās informācijas dienests”;

2.      Sabiedrība par atklātību “Delna” – Interneta mājas lapas informācija: www.delna.lv;

3.      Nacionālās ziņu aģentūras LETA arhīva materiāli: www.leta2000.com;

4.      Korupcijas novēršanas likumdošanas, izglītošanas un sabiedrības informēšanas programmas (KPMG) informatīvie materiāli korupcijas novēršanas speciālistu konferencei “Kopā pret korupciju” 2000.gada 18.janvārī;

5.      Korupcijas novēršanas koncepcija; izstrādājusi Tieslietu ministrija, Ministru kabinetā pieņemta zināšanai 2000.gada 8.augustā;

6.      “Juridisko terminu vārdnīca”, Rīga, 1998; “Nordik”.