Krājumu vadība firmā un Pareto līknes nozīmība firmas darbībā krājumu regulēšanā

Ventspils Augstskola

Pārvaldības nodaļa

 

 

Referāts

Loģistikā

 

Krājumu vadība firmā un Pareto līknes nozīmība firmas darbībā krājumu regulēšanā

 

 

 

 

 

 

Autori:

Ģirts Poļikovs

II P 3.1.

Anrijs Aumalis

II P 2.1.

Ievads

Katram uzņēmumam, lai tas spētu ražot produkciju vai arī sniegt pakalpojumus, ir vajadzīgas izejvielas. Tāpēc ir ļoti svarīgi tas, lai tās vienmēr būtu pietiekamā daudzumā un kvalitātē uzņēmumam viegli pieejamas. Visērtāk to var noorganizēt, ja uzņēmumam ir savi izejvielu krājumi, kas tad tam ir pa rokai un ir atbilstoši uzņēmuma prasībām.

Vienīgi tādā gadījumā ir jāprot šos krājumus ik pa brīdim atjaunot, lai tie vienmēr būtu pa rokai un vienmēr būtu atbilstoši visiem kritērijiem. Tas nozīmē, ka uzņēmumam ir jāprot vadīt savus krājumus – to līmeni, to kvalitāti utt. Šī referāta pamatuzdevums tad arī ir īsumā sniegt ieskatu krājumu vadībā.

Krājumu vadība firmā

 

Preču un materiālu krājumu kategorija

Firmu līmenī krāju­mi attiecas uz objektu skaitu, kuriem ir nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, tāpēc tas ir arī viens no faktoriem, kas nosaka uzņēmuma politiku attiecībā uz loģistiku. Daudzas firmas nepiešķir tam lielu nozīmi un nenovērtē savas nākotnes vajadzības ar tagadējiem krājumiem. Un tāpēc sanāk tā, ka krājumos ir jāiegulda vairāk līdzekļu nekā vajadzētu.

Vairāk nekā 20 gadus atpakaļ ekonomist mēģināja noskaidrot, līdz kādam līmenim ir iespējams saglabāt nemainīgā attiecībā krājumus un noietu. Vienādojumā izmantojot “fiksētu akselelātoru” ( J=kD, kur J – krājumu līmenis, D – pieprasījums, k- pieprasījuma nestabilitātes koeficents), viņi nonāca pie secinājuma, ka reālajā dzīvē šāds vienādojums nepastāv.

Preču – materiālu krājumi vienmēr ir bijis faktors, kas nodrošinājis materiāli tehniskās sistēmas funkcionēšanu; ja tā darbojās nevainojami, tad tas zināmā veidā ir drošības garants.

Ir trīs veidu krājumu: izejvielas; preces, kas atrodas izgatavošanas stadijā; gatavā produkcija. Atkarībā no tā, kur tie tiks izmantoti, tie sadalās šādās kategorijās:

a)     tehniskie (pārejas) krājumi. Kas virzās no vienas loģistikas sistēmas puses uz otru;

b)    tekošie (cikliskie) krājumi, kas tiek izgatavoti procesa laikā , vai arī krājumu apjoms, kas nepieciešams vienai preču partijai;

c)     rezerves krājumi;

Viens no stiprākajiem stimuliem krājumu izveidošanai ir nodrošināties pret to, lai nebūtu jāpērk šie materiāli tajā laika momentā, kad tie ir deficīts, tātad lai tie nebūtu jāpērk par augstāku cenu. Pie dažādiem deficītiem veidojās trīs veidu izmaksas:

1)  izmaksas, kas ir saistītas ar neizpildītajiem pasūtījumiem (pasūtījuma aizkavēšanās izmaksas) – papildus izdevumi par pasūtījumu, kuru nevar izpildīt, tāpēc ka nav pietiekami preču – materiālu uzkrājumi.

2)  izdevumi, kas ir saistīta ar pieprasījuma krišanos – tas ir tad, kad patstāvīgie pircēji sāk iepirkt to pašu preci citā uzņēmumā. Tad rodas preču pārpalikums, tātad rodas lieki iztērēti materiāli.

3)  izdevumi, kas rodas zaudējot pasūtītāju – tas ir tad, kad materiālu trūkuma dēļ zaudē ne tikai kādu daļu pircēju, bet arī galvenais pasūtītājs sāk meklēt citu uzņēmumu, kurš varētu piegādāt attiecīgo preci bez starpgadījumiem, tas ir, lai tā tiktu piegādāta laikā.

Pirmās divas izmaksas attiecas tikai uz kaut kādu laika sprīdi. Bet trešais veids ir grūti nosakāms, jo pasūtītāji ir dažādi. Firmām ir ļoti svarīgi, lai šo izdevumu līmenis būtu pēc iespējas tuvāks tai summai, kuru firma bija paredzējusi šādiem neparedzētiem izdevumiem.

Tehnoloģiskie un pārejas krājumi.

Pie laikietilpīgas pasūtījuma izpildīšanas (piemēram, pie lieliem starplaikiem starp preces izgatavošanu un tās nogādāšanu gatavā veidā noliktavā) tehnoloģiskie krājumi būs lielāki nekā parasti. Tāpat pie samērā gariem laika intervāliem starp preces iznākšanu no noliktavas un  to nogādes pie pasūtītāja, izveidosies lieki pārejas krājumi. Piemēram, pie vidēja produkta pieprasījuma, kas ir vienāds ar 200 izstrādājumiem nedēļā, un nogādes termiņa, kas ir vienāds ar divām nedēļām, tad kopējais pārejas krājumu apjoms sastādīs vidēji 400 izstrādājumus. Lai noteiktu tehnoloģisko un pārejas krājumu lielumu izmanto šādu formulu:

J=ST,

kur

J – kopējais apjoms tehnoloģiskajiem vai pārejas (kas atrodas transporta procesā) preču – materiālie krājumi;

S – vidējā pārdošanas norma uz kādu laika periodu.

T – vidējais transportēšanas ilgums.

Krājumu apjoms vienā preču partijā, vai arī cikliskie krājumi.

Vairumam uzņēmējdarbības sistēmu noslēdzas ar to, ka preces tiek pasūtītas noteiktos daudzumos, balstoties uz to cik pašreizējajā mirklī ir nepieciešams. Tam ir daudz iemeslu , piemēram, prece netiek piegādāta pilnā apjomā. Tas liek pasūtītājiem glabāt kādu laiku šo preci noliktavā, jo ir jāgaida atlikusī preču daļa. Tāpēc pastāv noteikti ierobežojumi preču – materiālu krājumu lielumā. Tāpēc ir nepieciešams līdzsvars starp potenciālajām iespējām un nepilnībām - no vienas puses, pasūtīšana, bet no otras puses preces uzglabāšana.

Šo līdzsvaru var aprēķināt pēc formulas;

EOQ=2AD/vr,

kur

A – tēriņi ražošanai

D – vidējais pieprasījuma līmenis

v – vispārējās izmaksas ražošanā

r – uzglabāšanas izmaksas

Rezerves krājumi

Tie kalpo par sava veida avārijas krājumiem, kad kādas preces pieprasījumus pārsniedz gaidīto. Praksē precīzi prognozēt preces noietu ir gandrīz neiespējami. Loģiski, ka katrs uzņēmums centīsies samazināt savus rezerves krājumus līdz minimumam, lai samazinātu uzglabāšanas izmaksas. Un šeit atkal ir vajadzīgs kompromiss – šoreiz starp izdevumiem, kas rodas uzglabājot rezerves krājumus, kas būtu noderīgi pie svārstīga pieprasījuma, un starp labumiem, kas varētu rasties. Rezerves krājumu lielumu noteikšana ir atkarīga no trīs faktoriem:

1)    iespējamās termiņu svārstības nosakot krājumu līmeni;

2)    pieprasījuma svārstības pēc esošajām precēm, tajā laikā kad pasūtījums vēl tiek izpildīts;

3)    uzņēmuma stratēģija apkalpojot pasūtītājus.

Noteikt precīzu rezervju krājumu lielumu svārstīgā tirgū ir ļoti grūti, tāpēc šādiem gadījumiem tiek veidotas attiecīgo situāciju modeļi vai imitācijas.

Firmas, kas nodarbojas ar dzelzceļa tehnikas rūpniecību, ražo tikai pēc pasūtījuma saņemšanas. Neviens tāpat vien neveidos krājumus, piemēram, dzinējiem. Arī apģērbu rūpniecībā rodas samērā maz uzkrājumu pabeigtajai rūpniecībai, tas ir tikai tāpēc, ka mode ir nepatstāvīga.

Pretēji notiek, piemēram, riepu rūpniecībā, jo šeit veiksmīga darbība ir atkarīga no tā, cik ātri apmierinās pieprasījumu, tāpēc gatavajiem izstrādājumiem ir jābūt arī mazliet rezervē.

Optimālo drošības krājumu apjoma atrašana nemaz nav tik vienkāršs uzdevums. Šie krājumi optimāli būs tad, kad marģinālās izmaksas uzņēmuma drošības krājumu izmaksas būs vienādas ar marģinālajām Stockout Cost izmaksām, respektīvi, kad bufera krājumu apjoma palielināšana par vienu vienību izmaksās tikpat cik būs lieli zaudējumi no vienas nepārdotās vienības, vai ražošanas uzņēmumam cik izmaksās katra nesaražotā produkcijas vienība.

Krājumu vadības sistēmas firmās

Pēdējā laikā preču tirgū nozīmīgi ir palielinājies pieprasījums pēc izstrādājumu parametriem un arī pēc kvalitātes. Konkurences tirgū kaut ko var sasniegt tikai tas, kurš visracionālākā veidā spēs uztaisīt savu ražojumu, tā lai viņa ekonomiskie rādītāji atrastos optimālajā līmenī. Šo mērķi var sasniegt šādā ceļā:

a)     samazināt izmaksas, kas saistītas ar krājumu izveidošanu un uzglabāšanu;

b)    piegādes laiku samazināšana;

c)     stingri ievērot piegādes laiku termiņus;

d)    padarīt ražošanu elastīgu, lai tā varētu piemēroties attiecīgā tirgus prasībām;

e)     uzlabot produkcijas kvalitāti;

f)      palielināt ražīgumu;

Pēdējā laikā ir notikusi jūtama ražošanas metožu uzlabošanās, kas ļauj uzņēmumiem samazināt ražošanas izmaksas. Tālākā līdzekļu ekonomija, kā jau tika piezīmēts iepriekš, varēs notikt, ja tiks veiksmīgi realizētas arī rezerves. Pirmām kārtām tas attiecas uz krājumu optimizāciju.

Ņemot vērā potenciālo krājumu nozīmi, loģistikas sistēmas izpētīšanai vajadzētu ietvert krājumu vadības problēmas, kuras kļūst skaidrākas nākošajos jautājumos:

1.     Kāds krājumu līmenis ir nepieciešams katram uzņēmumam, lai varētu apkalpot konkrētu patērētāju tirgus daļu?

2.     Kur pastāv kompromiss starp patērētāju apkalpošanas līmeni un krājumu līmeni loģistikas sistēmā?

3.     Cik daudz krājumiem vajadzētu būt katrā loģistikas un ražošanas procesā?

4.     Vai preces ir jānosūta uzreiz no rūpnīcas?

5.     Kāda ir kompromisa nozīme starp izvēlēto transporta veidu un krājumiem?

6.     Kā kopējais krājumu līmenis kādā uzņēmumā ir saistīts ar apkalpošanas specifiku?

7.     Kā mainās izdevumi par krājumiem atkarībā no noliktavu skaita?

8.     Kā un kur vajag izvietot drošības krājumus?

Interesants risinājums šai problēmai varētu būt “ražošana bez noliktavām”. Tas nav iespējams bez lielām pārmaiņām visos procesos, kas nodarbojas ar ražošanu, un tas prasa ļoti nozīmīgus finansiālus ieguldījumus. Tāpēc vajag atrisināt dažus uzdevumus, starp kuriem priekšgalā izvirzās nepieciešamība izveidot kvalitatīvas informācijas sistēmas par noliktavu saimniecībām, kas ļauj izmantot datu bāzi reālajā laikā.

Izmantojot šo sistēmu produkcija tiek izlaista tikai tādā apjomā, lai nodrošinātu noietu. Visi materiāli un palīgmateriāli tiek iepirkti tādā daudzumā, lai apmierinātu pieprasījumu – lai spētu saražot pietiekamā apjomā produkciju. Apvērstā veidā šo sistēmu varētu nosaukt šādi: “tiek ražota tikai nepieciešamā produkcija, un tikai tad, kad tā ir vajadzīga, un tikai vajadzīgajā lielumā”.

Viena no metodēm, kas palīdz samazināt krājumus, palielina ražošanas elastīgumu un spēju konkurēt mūsdienu konkurējošajā tirgū, ir “Tieši laikā” (Just in time).

Tā ir loģistikas sistēma, kurai nav vajadzīgas noliktavas. Šajā sistēmā ir vajadzīga ļoti liela precizitāte, jo principā tas nozīme, ka preces pircējs pasaka to, cik daudz preces viņam vajag, tieši kur un tieši kurā laikā. Šī metode ir balstīta uz lielu uzticību piegādātājam, jo mazākā aizkavēšanās produkcijas piegādē var sagādāt problēmas ražotājam, kurš varbūt tāpēc nevar saražot savu produkciju.

Šī sistēma palīdz samazināt izmaksas, jo uzņēmumam nav vajadzīgas noliktavas, tāpēc ka visi materiāli, kas nonāk uzņēmuma rīcībā, pateicoties “tieši laikā” sistēmai, uzreiz nonāk ražošanas procesā. Piemēram, Vācijā šo sistēmu bija ļoti grūti ieviest, jo tur uz lielceļiem ļoti bieži ir sastrēgumi un tas apgrūtināja šīs sistēmas ieviešanu, jo no piegādātāja neatkarīgu apstākļu dēļ preču piegāde pircējam var aizkavēties.

Krājumu uzdevumi un krājumu veidi

Krājumi kalpo tam, lai samazinātu atkarību starp piegādātāju, ražotāju un patērētāju. Krājumi ļauj nodrošināt ražošanu ar izejvielām, piegādātām optimālām preču partijām.

Krājumi iedalās šādās kategorijās:

1.      Buferkrājumi veidojas starp piegādātāju un patērētāju. Tos izmanto, lai kompensētu aizkavēšanās, kas saistītas ar materiālu kustību; lai patērētāji nebūtu atkarīgi no piegādātājiem.

2.      Gatavās produkcijas krājumi kalpo šādiem mērķiem: lai varētu nodrošināt ražošanu optimālās partijās, nodrošināt sagaidāmo pieprasījuma palielināšanos.

3.      Krājumi, kas kompensē aizkavēšanos, saistīti ar materiālu resursu plūsmu.

4.      Krājumi, kas ir domāti, lai apmierinātu sagaidāmo pieprasījumu pēc preces.

5.      Rezerves krājumi. Tie ir tam, lai nodrošinātu neparedzētu pieprasījuma palielināšanos.

Krājumu vadības sistēmas

Krājumu vadības sistēmas var iedalīt šādi: ar fiksētu krājumu lielumu; ar fiksētu laika intervālu starp krājumu papildināšanu līdz optimālajam līmenim.

Tagad apskatīsimies pirmo sistēmu, kura zināmā mērā ir klasiska. Šajā sistēmā pasūtījumu lielums parasti ir nemainīgs un nākamais pasūtījums notiek, tad kad krājumu līmenis ir nonācis līdz kaut kādam noteiktam punktam, kuru sauc arī par pasūtīšanas punktu.

Šāds modelis ir attēlots 1. zīmējumā.

Kur:

J – krājumi,

t- laiks;

Sv – mainīgā pieprasījumu intensitāte;

B – rezerves krājumi;

J’ – vidējais krājumu līmenis;

1 – pasūtījuma izdarīšans brīdis;

2 – pasūtījuma saņemšanas brīdis;

L – pasūtījuma piegādes laiks.

Q – pasūtījuma partijas lielums

Izdevumi par krājumu papildināšanu  - šie izdevumi ir atkarīgi no pasūtīto krājumu lieluma.

Krājumu izmaksas:

Krājumu turēšanas izmaksas

Krājumu izmaksas tiek iedalītas četrās daļās: kapitāla izmaksas, glabāšanas izmaksas, krājumu apkalpošanas izmaksas un krājumu riska izmaksas.

Kapitāla izmaksas:

Reizēm sauc par procentu vai iespēju izmaksām – tās reprezentē tās izmaksas, kas rodas veidojot krājumus, jo kapitāls, kas nepieciešams krājumu iepirkšanai, tiek zināmā mērā iesaldēts un netiek izmantots citur, kur varētu gūt kaut kādu peļņu. Šī peļņa tad arī ir krājumu kapitāla izmaksas. Pie tam krājumu kapitāla izmaksas parasti tiek izteiktas procentos no krājumu vērtības.

Kapitāla izmaksu noteikšana ir visai sarežģīts process. Praksē lielākoties tiek pielietota tā saucamā firmas kapitāla barjeras cena – tas peļņas līmenis, pie kura firma būs ar mieru iesaistīties jaunā projektā vai ieguldīt savus līdzekļus citur. Būtībā tas ir tas pats, kas firmas kapitāla cena – cena, kas uzņēmumam jāmaksā par kapitāla, kas ir tās rīcībā, izmantošanu.

Šo likmi tad arī piemēro krājumu kapitāla cenas noteikšanai – ja krājumu vidējā vērtība ir Ls30000 un uzņēmuma kapitāla vidējā svērtā cena ir 15%, tad kapitāla cena krājumiem būs 30000´0.15 = Ls4500.

(1, 169)

Glabāšanas izmaksas:

Šī izmaksu kategorija ietver sevī izmaksas, kas rodas no rīkošanās ar krājumiem, kā arī glabāšanas izmaksas – nomu, siltumu, apgaismošanu.

Šīs izmaksas var ievērojami atšķirties no viena gadījuma uz otru – dažas var savus izejvielu krājumus izlādēt tieši no vilciena vagona un glabāt atklātā laukā, bet citas savus krājumus varbūt ir spiestas glabāt daudz drošākos apstākļos noliktavās.

Šīm izmaksām ir iespējamas gan fiksētās, gan mainīgās izmaksas. Taču svarīgas ir tikai mainīgās izmaksas, jo fiksētās būtu jebkurā gadījumā, un tāpēc tās var neņemt vērā.

(1, 170-171)

Krājumu apkalpošanas izmaksas:

Šeit var pieskaitīt tādas izmaksas kā apdrošināšanu, nodokļus (dažās valstīs krājumi tiek aplikti ar nodokļiem, taču tas gan vairāk attiecas uz ASV, kur dažos štatos tā tiek darīts).

(1, 171)

Krājumu riska izmaksas:

Krājumiem piemīt iespēja mainīt savu tirgus vērtību, piemēram, modes precēm, kuras ievērojami krītas cenā, kad modes vilnis ir garām, tas pats ir arī ar augļiem, kas sabojājoties zaudē savu vērtību.

Vēl šeit varētu pielikt klāt tādus gadījumus, kad cenu svārstību gadījumā uzņēmums ir iepircis krājumus un vēlāk to cena mainās, tādejādi nesot uzņēmumam zināmus zaudējumus.

(1, 171)

Krājumu izmaksu aprēķināšana

Izmaksu aprēķināšana katrai krājumu vienībai sastāv no vairākiem soļiem – noteikt katras vienības vērtību, tad noteikt visu izmaksu komponenšu summu, trešais solis ir noteikt kopējās izmaksas, sareizinot krājumu vērtību ar iegūto krājumu cenu procentos.

Vienas krājumu vienības vērtības noteikšanai izmanto vienu no trim metodēm – LIFO (last in, first out), FIFO (first in, last out) vai vidējo svērto vērtības aprēķināšanas metodi. Tiesa gan, pie mums nav atļauts izmantot LIFO metodi, bet citās valstīs tā tiek izmantota, tāpēc arī tiek pieminēta.

Otrs solis – noteikt visas četras krājumu izmaksu komponentes. Sākumā tās var noteikt absolūtos skaitļos, lai vieglāk, taču pēc tam, izmaksas no absolūtiem skaitļiem pārvērš relatīvos – izsaka procentos.

Trešais solis – sareizināt iegūto procentus ar krājumu kopējo vērtību, tā iegūstot kopējās krājumu izmaksas.

(1, 171-172)

Krājumu turēšanas izmaksu “uzvedība”:

Visas krājumu turēšanas izmaksas pēc savas “uzvedības” ir lineāras, respektīvi, tās mainās tieši proporcionāli vidējo krājumu līmenim.

Krājumu pasūtīšanas/uzstādīšanas izmaksas

Otrais krājumu izmaksu ietekmējošais lielums ir pasūtīšanas vai uzstādīšanas izmaksas. Pasūtīšanas izmaksas ir izmaksas, kas rodas pasūtot papildus krājumus; uzstādīšanas izmaksas, savukārt, rodas mainot vai piemērojot ražošanas vai montāžas procesu, piemēram, jaunas produktu līnijas ražošanai.

Pasūtīšanas izmaksas:

Pasūtīšanas izmaksām izdala gan fiksētās izmaksas, gan mainīgās. Fiksētās varētu attiecināt uz informācijas sistēmu un iekārtas vai ierīces, vai līdzekļus pasūtījuma izdarīšanai.

Pie darbībām, kas būtu atbildīgas par mainīgajām izmaksām, varētu nosaukt krājumu līmeņa pārbaudi, pasūtījumu sagatavošana un izdarīšana, krājumu saņemšanas atskaites.

Uzstādīšanas izmaksas:

Uzstādīšanas izmaksas ir tās, kas uzņēmumam rodas katru reizi, kad tas maina vai piemēro savas ražošanas iekārtas, lai ražotu kādu citu  produkciju.

(1, 173)

Pasūtīšanas/uzstādīšanas izmaksu “uzvedība”:

Var viegli ievērot, ka pasūtīšanas/uzstādīšanas izmaksas ir apgriezti proporcionālas pasūtījumu lielumam, jeb tieši proporcionālas pasūtījumu biežumam. Tas būtu uzņēmumam jāņem vērā, veidojot savu krājumu stratēģiju nākotnei.

(1, 173-174)

Pasūtījumu un turēšanas izmaksu salīdzinājums

Salīdzinot abus izmaksu veidus, var secināt, ka abu izmaksu “uzvedība” ir pretēja – kopējās pasūtījuma izmaksas, pieaugot pasūtījumu apjomam, samazinās, bet kopējās krājumu turēšanas izmaksas – pieaug; un otrādi: samazinoties pasūtījuma apjomam, kopējās pasūtījuma izmaksas pieaug, bet kopējās krājumu turēšanas izmaksas – krītas.

Tuvāka šo abu izmaksu izpēte parāda, ka pasūtījuma izmaksas sākotnēji samazinās straujāk nekā pieaug krājumu turēšanas izmaksas, kas noved pie tā, ka sākotnēji, pieaugot pasūtījuma apjomam kopējās krājumu izmaksas, kas mūsu apskatītajā gadījumā sastāv no krājumu pasūtīšanas un krājumu turēšanas izmaksām, samazinās, taču tikai līdz zināmam punktam, pēc kura tās atkal sāk pieaugt.

Grafiski tas izskatās apmēram šādi:

Stockout Costs:

Vēl pie krājumu izmaksām būtu noteikti jāpiemin izmaksas, kas saistās ar krājumu izbeigšanos vai nebūšanu pietiekamā apjomā. Šīs izmaksas angliski tiek sauktas par Stockout Costs, kuru latviskais tulkojums varētu būt kā krājumu pietrūkšanas izmaksas. Ar šīm izmaksām jāsaprot tas zaudētais ienākums, kurš netiek gūts tikai tādēļ, ka uzņēmumam nav pietiekami lieli krājumi, lai apmierinātu pasūtītāju vajadzības vai lai turpinātu ražošanu. Stockout Costs rodas parasti tad, kad notiek kādas negaidītas izmaiņas, piemēram, pēkšņi ievērojami palielinās pieprasījums pēc uzņēmuma ražotās vai piedāvātās produkcijas.

Otra Stockout Cost puse, kas vairāk izpaužas ražošanas uzņēmumiem, ir tā, ka, pateicoties izejvielu nepietiekamībai, uzņēmums var stāvēt dīkā, tādejādi negūstot to peļņu, ko tas varētu gūt strādājot kā tam vajadzētu normāli strādāt.

Vēl viena Stockout Cost negatīvā puse varētu būt tāda, ka uzņēmums, kam šad tad pietrūkst izejvielu vai krājumu, var pamazām zaudēt klientu uzticību un to skaitu.

Pie Stockout Cost būtu pieskaitāmi arī COLS – Cost of Lost Sales, kas tulkojumā nozīmē zaudēto pārdošanas apjomu izmaksas.

(1, 176)

 

Optimālā pasūtījuma apjoma aprēķināšana

Optimālo partijas apmēru var izrēķināt balstoties uz šādas formulas:

q_opt =

kur:

C_u – vienības iepirkšanas cena, t – glabāšanas izmaksas, kas parādītas kā daļa no cenas, tad C_u iq – tad perioda izdevumi par preces glabāšanu

C₀ – izdevumi par pasūtījuma izpildīšanu

Krājumu kontrole

Krājumu kontroles galvenais mērķis ir samazināt vai noturēt zemas krājumu izmaksas. Krājumu kontrolē izmanto vairākas pieejas. Viena no tām ir ABC analīze.

ABC analīzes metodes pamatā ir krājumu sakārtošana. Tos sakārto pēc realizācijas ieņēmumu daļas, naudas plūsmas, piegādes laikiem vai Stockout Cost lielumiem.

Tad nākošais solis ir sadalīt visus krājumus (krājumu veidus) trīs grupās – pēc to svarīguma vai vērtības – A grupā tiek iekļauti vissvarīgākie un vērtīgākie, B un C grupās – atlikušie, mazāk svarīgie.

Vēl tiek izmantots arī Pareto Likums, ko sauc arī par 80-20 likumu. Starp citu – Pareto Likums ir pirmsākums ABC analīzei, jo Pareto Likuma pamatā ir doma atdalīt “niecīgo daudzumu” no “būtiskajiem dažiem”.

Pamatdoma ir tāda, ka relatīvi maza krājumu daļa (pēc nomenklatūras) ir tā, kas ievērojami ietekmē uzņēmuma darbību, piemēram, ienākumus vai apgrozījumu. Un pārējā krājumu vai produkcijas daļa nes salīdzinoši daudz mazāku ienākumu vai apgrozījuma daļu.

William C. Copaciono iesaka iet vēl tālāk nekā tikai aprobežoties ar vienkāršu ieņēmumu vai apgrozījuma daļas izmantošanu ABC analīzē un, izmantojot vairākus kritērijus, izveidot svērtu mērījumu sistēmu, ar kuras palīdzību tad būtu iespējams analizēt jau daudz vairāk – sākot ar ienesīgumu pa atsevišķiem produkcijas vai krājumu veidiem, kas dotu nesalīdzināmi pilnvērtīgāku un bagātīgāku informāciju.

Uzņēmuma krājumu pārvaldības efektivitātes novērtēšana

Pirmais rādītājs uzņēmuma krājumu pārvaldības efektivitātes vērtēšanai būtu klientu apmierinātība, kas uzskatāmi parādītu, cik labi vai cik slikti tiek plānoti krājumu apjomi uzņēmumā.

Otrs rādītājs varētu būt tas, cik bieži rodas vajadzība izmantot tā saucamo “backordering” – kad uzņēmums saņem pasūtījumu, kuru krājumu nepietiekamības dēļ nespēj izpildīt, tad parasti vai nu to izpilda, kad tiek saņemti nākamie pasūtītie krājumi vai arī tiek nodots pasūtījums “uz atpakaļu” - ražotājam. Jo biežāk to nākas izmantot, jo zemāka ir krājumu pārvaldības efektivitāte.

Trešais jautājums ietver krājumu apgrozījumu. To aprēķina, dalot kopējo uzņēmuma apgrozījumu ar vidējo krājumu līmeni. Šis lielums parāda to, cik ātri tiek apgrozīti krājumi uzņēmumā.

Nobeigums

Krājumu vadība uzņēmumam ir vitāli svarīgs jautājums, kura studēšana prasa lielu uzmanību un gan teorētiskās zināšanas, gan praktiskās iemaņas to pielietošanā. Šis referāts īsumā ir devis ieskatu par to kas ir krājumu vadīšana, kādas ir tās pamatnostādnes un pamatidejas, kā arī par to, kādas ir iespējamās pieejas šī jautājuma risināšanā. Cerams, ka tas klausītājiem likās saistošs un viesa kādu skaidrību par šo jautājumu, vismaz pamatvilcienos.

Izmantotās literatūras saraksts:

1.     J.J. Coyle, E.J. Bardi, C.J. Langley Jr., The Management Of Business Logistics, 6^th edition, West Publishing Company, 1996, 631 lpp

2.     ЛОГИСТИКА, под ред. Б.А. Аникина, Москва, ИНФРА-Мб 1998, 326 стр.

3.     Ю.М. НЕРУШ, Коммерческая логистика, Москва, «Банки и биржи», 1997, 270 стр.