Krusta kari

Kristietība kā Eiropas civilizācijas pamats.

Viduslaikos kristietības centrs bija Roma, jo tur dzīvoja pāvests – Kristus vietnieks zemes virsū. Pāvestam bija gan laicīgā, gan arī garīgā vara pār Sv. Romas impēriju. Viduslaikos šī valstu savienība aizņēma lielu daļu no Eiropas kontinenta. Krusta karu rezultātā kristietība vairojās arī stipri ārpus Sv. Romas impērijas robežām. Tā tika lika pamati Eiropas tālākai attīstībai. Tā kā krusta karu rezultātā tika iekarotas jaunas teritorijas, tad jaunizveidotajās kristietības lūgšanu vietās tika izveidotas baznīcas, kas vēlāk pārbūvētas arvien lielākas un grandiozākas un vēl joprojām redzamas Eiropas lielākajās pilsētās.

Klosteri.

Eiropas kristietība lielā mērā ir tieši mūku darba rezultāts. Šī tēze sākumā šķiet kā pārspīlējums. Taču, ja izseko šo simtu tūkstošu kluso, gatavo uzupurēties, uzticīgo saviem principiem vīriešu un sieviešu izbrīnu izraisošajam darbam, tad skaidri redzama šī apgalvojuma patiesība. Kaut arī mūki bēga no visas pasaules un bija samērā stipri atsvešinājušies no tās, tomēr pārsteidz viņu darba organizētība, lielā gudrība un dzīves disciplīna. Par mūkiem kļuva daudzu dižciltīgo dēli, kuru manta un visa bagātība nonāca klostera īpašumā. Pamazām klosteri kļuva par komunikācijas, izglītības un kultūras centriem. Mūki neradīja pamatu darba ētikai Rietumos, tikai novāca tai šķēršļus.  Sākumā mūku klosteri bija ļoti nabadzīgi un maksimāli askētiski, atbilstoši to dibinātājiem – Sv. Benediktīnam, Sv. Klinē, Sv. Francisks u.c. Mūku galvenie dzīves pamatprincipi bija:

                          NABADZĪBA

                          ŠĶĪSTĪBA,

                          PAKLAUSĪBA.

Klosteri kļuva arvien populārāki un pletās arvien tālāk un tālāk un kļuva arvien bagātāki. Klosteru kultūra attīstījās un aizvien vairāk par mūkiem kļuva ļaudis, kas nāca no kungu kārtas. Savukārt tiem nomirstot, vecāku bagātais mantojums pārgāja klostera īpašumā. Dienas kārtība klosteros bija ļoti stingra. Daudzreiz aiz biezajiem klostera mūriem pat nebija krāsns. Drēbes netika mainītas.

Reliģiozitāte.

Viduslaika cilvēka galvenais vērtību un rīcības mērs bija Dievs. Baznīca tika daudz apmeklēta. Rīta dievkalpojumi notika ik dienas uz tiem devās gan jauni, gan veci, gan bagāti, gan nabagi. Bija daudz cilvēku, kas devās uz baznīcu pat vairākkārt dienā. Viduslaikos baznīcas bija ļoti greznas un bagātīgas savā skaistumā. Cilvēkam ieejot tajā dažkārt pat elpa aizrāvās, jo viņa ikdienas mājoklītis bija šaurs un netīrs. Cilvēki baznīcā sajuta garīgu piepildījumu, tādēļ arī jutās labi. Viduslaikos valdīja pārliecība, ka cilvēks pēc dabas ir grēcīga būtne. Laikā no 7. līdz 12. gs par lielākajiem grēkiem tika uzskatīti:

       

                  Augstprātība,

                  Mantkārība,

                  Negausība,

                  Miesas kārība,

                  Niknums,

                  Skaudība,

                  Slinkums.

Par cilvēka grēkiem, kas nebija izpirkti, draudēja pēcnāves mūžīgā pazušana.

Svētceļojumi.

Cilvēks zināja, ka reiz nāks tā diena un stunda, kad būs jāatbild Dievs priekšā par visiem pastrādātajiem grēkiem un noziegumiem. Tā kā katoļu baznīcā cilvēks netiek taisnots nevis caur Jēzus Kristus žēlastību, bet caur paša labajiem darbiem, tad svētceļojums bija ideāla lieta lai to piepildītu. Svētceļojumā cilvēks bija svēts moceklis – novārdzis, noskrandis, paļāvīgs. Bieži svētceļojumos devās bijušie noziedznieki, lai izpirktu savu lielo grēku nastu.

        Galvenie svētceļojumu mērķi:

                  Jeruzaleme – Jēzus Kristus kaps.

                  Roma – Sv.Pētera un Sv.Pāvila pīšļi.

                  Konstantinopole – Sv.Jēkaba roka.

                  Turina – Jēzus Kristus līķauts.

                  Šartra – SvJaunavas Marijas apmetnis.

                  Trīre – Sv. Andreja sandale.

                  Ķelne –Trīs Svēto ķēniņu pīšļi.

                  Santjago de Kompostela – Sv. Jēkaba kaps.

           

Tomēr galvenā un grandiozākā svētceļojuma vieta bija Jeruzaleme. Tā bija ļoti iecienīta svētceļnieku vieta. Tomēr bija kāda problēma. Jeruzaleme piederēja musulmaņiem, kas noraidīja kristietību un svētceļnieki bija apdraudēti.

Svētā kara ideja, cēloņi.

Svētais karš bija karš, kurā it kā atsaucās uz Dieva gribu un darīja ticības vārda dažādas lietas. Galvenie svētā kara iemesli:

          Īstenās ticības izplatīšana vai tās aizstāvēšana pret Dieva ienaidniekiem.

          Ticīgo aizstāvēšana pret neticīgajiem.

          Svēto vietu aizstāvēšana no neticīgajiem un to atbrīvošana no neticīgo varas.

Patiesībā svētie kari bija kā tādi svētceļojumi, tikai ar ieročiem.

Tomēr reliģiskie aspekti nebija vienīgie krusta karu sākšanai. Papildus aspekti bija saimnieciskie un sociālie.

Sociālās augšupejas iespējas bija stipri vien ierobežotas. Krusta karš deva iespējas iegūt jaunas zemes, lai zeme pietiktu visiem. Savu ietekmi deva bruņinieku ziņkāre un laupītkāre. Tomēr laika gaitā nenoliedzami pārākumu ņēma materiālie cēloņi.

Krusta kara virzieni.

Pamatā var izdalīt divus krusta karu virzienus:

                  Tuvie austrumi,

                  Ziemeļeiropa.

 Krusta kari tuvajos austrumos bija sasāpējušas problēmas risinājums. Pirmkārt tā bija Kristus kapā (Jeruzalemes) atbrīvošana no neticīgajiem, kā arī svētceļnieku ceļa drošības radīšana. Līdz šim svētceļniekiem ejot caur arābu zemēm bija jābaidās no uzbrucējiem un laupītājiem.

 Savukārt ziemeļeiropā valdīja pagānisms. Lai to uzveiktu, karš pavērsās arī šajā virzienā. Šajā frontē bija arī tagadējā Latvijas teritorija. Cilvēkus kristīja ar varu. Šajā laikā Bīskaps Alberts dibina arī tagadējo Latvija galvaspilsētu Rīgu (1201).

Kad notika Krusta kari?

          Pirmais krusta karš:    1096-1099

          Otrais krusta karš:      1147-1149

          Trešais krusta karš:    1189-1192

          Ceturtais krusta karš:  1202-1204

          Piektais krusta karš:   1228-1229

          Sestais krusta karš:    1248-1254

          Septītais Krusta karš:  1270-

Krusta karu norise.

        1095. gada novembrī Dienvidfrancijas pilsētā Klermonā notika baznīcas koncils. Tā noslēgumā Pāvils Urbāns II (1088 – 1099) uzrunāja no tuvienes un tālienes sanākušo tūkstošiem cilvēku pūli – garīdzniekus un bruņiniekus, zemniekus un pilsētniekus. Savā dedzīgajā runā pāvests, pie kura pirms tam bija devies Bizantijas imperators, stāstīja par postu, kas piemeklējis kristiešus seldžuku iekarotajā Bizantijas impērijas daļā. Viņš mudināja klātesošos steigties palīgā ticības brāļiem Austrumos un atbrīvot tos no neticīgās musulmaņu varas. Šis pāvesta aicinājums guva lielus panākumus. Klātesoši bija dedzības pilni cīnīties un bļāva skaļā balsī: “Tāda ir Dieva griba!” Tūdaļ pat tie no auduma izgrieza krustus, ko piešuva pie apģērba un bija gatavi doties karā. Šī pāvesta runa kļuva zināma aizvien vairāk ticīgajiem no visiem sociāliem slāņiem, tā pieauga kristiešu masu kustība, jeb krusta kari, kas turpinājās līdz 13.gs beigām. Par savu galveno mērķi viņi uzskatīja Jeruzalemes ieņemšanu un tajā esošā Kristus kapa atbrīvošanu. Tomēr šis – pirmais krusta karš, neskatoties un lielo atsaucību, bija neorganizēts un neveiksmīgs un jau pirmajās sadursmēs turki bez sevišķas piepūles šos “karotājus” apkāva. Tikai nedaudziem izdevās izglābties un atgriezties Konstantinopolē.

        Otra svētceļnieku viļņa noteicēji jau bija bruņinieki, tādēļ neskatoties arī uz zināmu raibumu, tas bija disciplinētāks un organizētāks. Šis apbruņotais svētceļnieku vilnis devās karā 1096. gada vasarā. Šis kara gājiens tiek uzskatīts par pirmo krusta karu. Tā dalībnieki nāca no dažādām zemēm. Šajā karaspēkā bija vairākas vienības. No 1096. gada beigām līdz 1097. gada aprīlim krustnešu karaspēks sapulcējās Konstantinopolē. Bizantijas imperators Aleksijs I Komnēns redzēdams fanātisma pārņemtos ļaudis, tie neuzticējās, tādēļ pieprasīja no tiem zvērestu, ka visas atkarotās zemes kas agrāk viņam piederējušas tiks arī viņasm atdotas. Kaut arī viņi zvērēja, tomēr vēlāk zvērests netika pildīts. Krusta karš devās uz priekšu, taču nebija ilgi jāgaida, līdz to pārņēma bads un citas ciešanas. Karavīri ēda sadegušu zāli, nosprāgušus dzīvniekus un savus zirgus, panākdami, ka tikai katrs piektais karavīrs ir jātnieks. Tomēr, par spīti visam tie ieņēma daudzas pilsētas un ciemus. Beidzot pēc trīs gadu ilga ceļa, krustneši nonāca pie galvenā savu cīniņu mērķa – Jeruzalemes. Tā tolaik piederēja ēģiptes sultāniem, kas neilgi pirms tam pilsētu bija atkarojuši no turkiem. Krustneši aplenca pilsētu divas nedēļas, kā rezultātā tie izveidoja īstu asins pirti. Un 1099. gada 15. jūlijā  Jeruzaleme krita krusta karotāju rokās. Diemžēl pat pāvests Urbāns II nepaguva saņemt ziņu par šo prieka vēsi, jo četrpadsmit dienas vēlāk mira.

        Līdz ar Jeruzalemes ieņemšanu galvenais krusta karotāju mērķis bija sasniegts. Daļa krustnešu uzskatīja, ka viņi savu pienākumu pret Dieva solījumu ir veikuši un devās mājup. Citi turpretī deva priekšroku palikšanai iekarotajā – svētajā zemē, jo tā pavēra jaunas iespējas nokļūt augstos amatos, kas mājās bija faktiski neiespējami.

        Otra krusta kara iemesls bija Edesas krišana 1144. gadā. Krustnešu karaspēka priekšgalā stājās Francijas karalis Luijs VII un Sv. Romas impērijas ķeizars Konrads III. Šis karagājiens piedzīvoja lielu neveiksmi, jo virzoties cauri Mazāzijai, karotājiem uzbruka bads, slimības un turku uzbrukumi. Karotāji atgriezās mājās.

        Trešais krusta karš uzskatāms par viss veiksmīgāko no visiem.  Šis krusta karš izpletās visas Eiropas plašumā. Pēc laikabiedru ziņām, kas, jādomā, ir krietni – iespējams pat desmit reizes pārspīlētas, karotāju skaits sasniedza 100 000. Sākotnēji karaspēks salīdzinoši veiksmīgi tika galā  ar ceļa grūtībām un guva jau dažas uzvaras. Tad pusceļā kādā Mazāzijas upē noslīka ķeizars Fridrihs I. Viņa nāve atstāja dziļu iespaidu uz bruņiniekiem un daudzi baiļu pārņemti dodas atpakaļ. Tālākās cīņas risinājās Filipa Augusta un Ričarda Lauvassirds vadībā, taču abi naidojās savā starpā un vadība nebija efektīva.

        Ceturtais krusta karš sākumā bija domāts pret Ēģipti bet naudas un flotes trūkuma dēļ karš pavērsās pret Bizantiju. Šis karš ir pirmais krusta karu vēsturē, kad kristieši karo pret kristiešiem, t.i., Konstantinopoles nopostīšana. Līdz ar to jebkāds dialogs starp latīņu un grieķu baznīcām tika pārrauts.

        Tālākajā laikā, kad notika Piektais, Sestais un Septītais krusta karš, krusta karu kustībā bija jau iestājusies krīze. Tie vairs nebija tik populāri, un dalībnieki bija pavisam maz. Kaut arī Frīdriha II vadībā Piektajā krusta karā izdevās iegūt Jeruzalemi, drīz vien tā atkal nonāca musulmaņu rokās.

Mūku ordeņi.

12. gadsimtā dzimst mūku kustība, kas līdzās agrīno viduslaiku brīvajiem klosteriem plānveidīgi nodibināja jaunā veidā organizētu klosteru tīklu. Tie bija franciskāņu un dominikāņu ordeņi.

Franciskāņi nicināja īpašuma tiesības un pauda nabadzības ideālus. Klosteru dzīve saistījās ar dvēseļu aprūpi. Franciskāņu ordenis līdzīgi visai kristietībai pauda mīlestību.

Dominikāņi sākotnēji pieņēma nabadzības un ubagošanas principu, atbilstoši evaņģēlijam sludinot, ka mūkam ir jādzīvo vienkārša klejotāja un sprediķotāja dzīve. Lai to paveiktu lielu uzmanību viņi pievērsa izglītībai, tādēļ vēlāk tieši dominikāņu klosteri kļuva par izglītības un zinātnes centriem.

Garīgie bruņinieku ordeņi.

        Šie bruņinieki apvienoja karotāju un mūki dzīvi vienā. Viņi aizsargāja iekarotās zemes, kopa slimniekus un daudz laika pavadīja lūgšanās. Garīgie bruņinieku ordeņi ieguva ievērojamus zemes īpašumus, privilēģijas un bagātības.

Ķecerība un Baznīcas vēršanās pret to.

Novirzīšanās no Kristus mācības ir tikpat veca kā pati kristietība. Kā pirmo “ķeceri” var minēt Jūdu Iskariotu. Pats pāvests, kurš nebūt nebija ķeceris teica šādus vārdus: “Ir jābūt ķecerim kaut vai tikai tāpēc, lai padarīti skaidrāku patieso ticības ceļu. Lai noskaidrotu, kas tad ir īstā un nemainīgā Kristus mācība, pirmajos gadsimtos un vēlāk tika rīkoti koncili. Pirmie ķeceri tika sadedzināti Parīzē, 1022. gada decembrī. Tie 1019. gadā ieradās Orleānā un tika atklāti tikai pēc trim gadiem.

Inkvizīcijas.

12. – 13. gadsimta mijā baznīca izveidoja speciālas iestādes – inkvizīcijas (katoļu baznīcas institūcijas, kas vērsās pret ķeceriem, brīvdomātājiem un pāvesta pretiniekiem).Šo iestāžu uzdevums bija pārbaudīt visas ziņas par ķecerības izpausmēm un uz vietas veikt izmeklēšanu un aizdomīgo personu nopratināšanu. Inkvizitors bija apsūdzētās, tiesnesis un aizstāvis vienā personā. Lai piespiestu atzīties, izmantoja dažādas spīdzināšanas metodes. Tos, kuri neatteicās no savas pārliecības, bez žēlastības sadedzināja uz sārta.

Pakāpeniski inkvizīcijai vēršoties plašumā, tā savu kulmināciju sasniedza 16. – 17. gs. Viduslaikos vēl inkvizīciju upuru skaits bija samērā neliels.

Izmantotā literatūra:

Ilgvars Misāns, Baznīca un krusta kari 12. un 13. gs.,

Andris Rubenis, Viduslaiku dzīve un kultūra Eiropā.

Rakstījis - Zigmārs Rozentāls.1999.