Autors: Juris Kursietis
Lapsa pieder pie suņu dzimtas plēsējiem.
Lapsa ir kažokzvērs. Ķermenis slaids (gar. 85 – 60 cm). Apmatojums biezs, ar
atīstītiem akotmatiem un biezu pavilnu. Mugura, sānu un aste gaiši ruda līdz
sarkanbrūna. Pakakle, krūtis, arī astes gals balts, vēders pelēk balts (reizēm
ar melnu joslu). Melni laukumi arī uz kājām, melna ausu mugurpuse. Lapsas pēdas
līdzīgas neliela suņa pēdām, to nospiedumi veido pilnīgi taisnu līniju.
Ekskrementi parasti spirīski savērpti (gar. apm. 10 cm), ar vienu stipri
nosmaiļotu galu.
Lapsas ir sastopamas gandrīz visā Eirāzijā. Latvijā
parādījusies vēlajā pēcledus laikmetā un bijusi vienmēr plaši izplatīta. Lapsu
skaits Latvijā ik gadus svārstās no 10000 – 12000. Galvenie iemesli, kas nosaka
Lapsas skaita svārstības, ir parazīti un slimības (kašķis, trakumsērga), lielie
plēsēji (galvenokārt vilki) un barības trūkums. Peļveidīgo grauzēju pārpilnība
veicina lapsas savairošanos. Ekoloģiski ļoti plastisks dzīvnieks, kas tikpat
labi uzturas gan meža masīvos, gan kultūrainavā, arī apdzīvotu vietu tuvumā.
Bieži sastopama mežmalās, purvmalās, ūdenstilpju
piekrastēs, birztalās un krūmu saaudzēs lauka vidū. Lapsas izvairās no lieliem,
vienveidīgiem priežu mežu masīviem un stipri pārpurvotām mežaudzēm. Barībā
dominē peļveidīgie grauzēji; ja to ir maz, tad lapsas ķer arī lielos
zīdītāajdzīvniekus, piemēram, zaķus, stirnas un cūku mazuļus, kā arī putnus.
Biežāk nekā vilks, lapsas biežāk barībā izmanto kukaiņus un augus (ogas,
augļus, sēklas).
Ziemā lapsas ēd arī kritušos dzīvniekus. Lapsu pat
varētu nosaukt par nometnieku. Lapsa ir aktīva visu gadu. Medī biežāk krēslā un
naktī. Sliktā laikā un lielā salā lieu diennakts daļu pavada alās un dažādās,
dabiskāas slēptuvēs. Ļoti uzmaanīgs dzīvnieks, kas apkārtējā vidē orientējas
galvenokārt ar ožas un dzirdes palīdzību (redze attīstīta daudz vājāk). Medību
laikā lieiski māk izmntot visas dabiskās aizsega iespējas. Pārvietojas pa
ieplakām, grāvjiem, krūmu un pa meža aizsegā, bieži apstājās un novērtē
situāciju apkārtnē. Tā samērā labi peld un spēj uzrāpties arī slīpi augošā
kokā. Lapsa pārsvarā dzīvo ģimenē. Vairošanās midzeni iekārto pamestās āpša,
jenotsuņa alās, vai tamlīdzīgās slēptuvēsb, bet interesanti ir ts, ka lapsa
pati alas nerok.. Lapsas apdzīvoto alu var atšķirt no āpša vai jenotsuņa
aizņemtās alas pēc tā, ka pavasarī pēc alas iztīrīšanas pie tās redzams apmēram
2 metrus garš, noapaļots zemes
izsviedums. Pie ieejas alā parasti mētājas barības atliekas, kauli, kas bieži
nepatīkami smako. Vienu un to pašu alu lapsas aizņem vairākus gadus pēc kārtas.
Teritorijas iezīmēšana visintensīvāk notiek pavasarī, riesta periodā. Riesta
laikā sievišķais dzimums ar īsiem rājieniem aicina vīrišķo dimumu. Starp
vīrišķo dzimumu notiek riesta cīņas. Mazuļi (parasti 4 – 6) dzimst maijā un
jūnijā. Sākumā tie ur akli (acis atvers 2 – 2,5 nedēļas vecumā). Alā mazuļi
dzīvo apmēram 1,5 mēnešus. Pēc tam tie ar vien biežāk iziet ārā no alas un tās
priekšā rotaļājas. Šajā laikā abi vecēki tiem intensīvi piegādā barību un māca
medīt.
Trīs mēnešu vecumā lapsēni atstāj dzimto alu. Sākas
rudens un ģimene izklīst un lapsēni uzsāk patstāvīgu dzīvi. Dzimumgatavību
parasti sasniedz 2, retāk 3 mūža gadā. Mūža ilgums ir 5 – 8 gadi, nebrīvē lapsa
var nodzīvot arī igāk.
Lapsa ir sporta medību objekts un samērā vērtīgs
kašokzvērs. Lielākā daļa akotmatu un pavilnas mati izkrīt pavasarī. Izkritušo
matu vietā pakāpeniski izaug jauni mati un izveidojas ziemas tērps. Lapsas ir
atļauts medīt visu gadu. Latvijā visvairāk lapsas nomedī kolektīvo medību laikā
mežā ar dzinējiem kā blakusmedījumu citu dzīvnieku medībās. Lapsa ir tramīga un
parasti uz mednieku līnijas izskrien drīz pēc dzīšanas sākuma. Interesantas ir
lapsas medības peļošanas laikā. Mednieks klusi pielavās peļošanai Lapsas
šāviena attālumā (tas vislabāk izdodas vairāk vai mazāk šķēršļotā apvidū), vai
arī gaida un pielavina lapsas ar prasmīgi atdarinātu peles pīkstienu. Ziemā
lapsas var naktī gaidīt pie izliktas ēsmas, tas ir pie kāda krituša dzīvnieka.
Pie beigta suņa, lapsa, pretēji vilkam, parasti nenāk. Medījot ar suņiem alās
āpšus un jenotsuņus alās, nereti izdodas nomedīt arī lapsas. Atšķirībā no āpša
un jenotsuņa, lapsa cīņā ar suņiem neielaižas, tā lielā ātrumā atstāj alu.
Lapsai ir neliela pozitīva nozīme peļveidīgo grauzēju skaita ierobežošanā,
tādejādi tā darbojas kā apkārtējās vides sanitāre. Medību saimniecībā lapsa ir
visai kaitīga, pat kaitīgāka par jenotsuni, it īpaši ziemā, kad jenotsuns ir
neaktīvs. Ziemā lapsa iznīcina samērā daudz zaķu un vistveidīgo putnu. Lapsa ir
bīstama arī epidemioloģiskā ziņā. Tā ir trakumsērgas izplatītāja, kā arī tās
perēkļu veidotāja un saglabātāja dabā.
Paldies . (:
AtbildētDzēst