Latvija 1918 – 1920

 

Ievads

          Šajā laikā (1918 – 1920) tika nodibināta Latvijas valsts, kaut arī mūsu teritorijā atradās divi ienaidnieki vācieši un lielnieki, kurus arī bija jāpadzen. Šīs cīņas tiek dēvētas par Brīvības cīņām, kurās gāja bojā daudz latviešu un pateicoties, kurām Latvija tapa brīva.

Pirmā pasaules kara posts Latvijā.

          1918. gada sākumā kara posts Latvijā bija sasniedzis savu augstāko pakāpi. Plašos apgabalos bija nodedzinātas visas ēkas un izpostīta visa iedzīve. Liela iedzīvotāju daļa bija atstājusi dzimteni un gājusi svešumā bojā. Līdz karam ziedošā rūpniecība bija sagrauta. Tāpat apstājusies arī bija visa kultūras dzīve. Arī nākotnes izredzes latviešu tautai bija drūmas. Vāciešu panākumi kara laukā bija lieli, un likās, ka viņi paliks uzvarētāji. Tādā gadījumā ne tikai Kurzeme, bet arī Vidzeme paliktu vāciešu varā. Viņu nolūks bija pēc tam ar kolonizācijas palīdzību pārvērst tās par īstām vācu zemēm. Tā latviešu tautai nākotnē draudēja galīga bojā iešana. Stāvoklis pilnīgi mainījās 1918. gada vasarā un rudenī – sakarā ar franču, angļu un amerikāņu uzvarām Francijas frontē. Šīm uzvarām sekoja Vācijas sabrukums. Tā iestājās tādi ārēji apstākļi, kad kļuva iespējama Latvijas valsts izveidošana.

 

 

 

Centieni pēc savas pašvaldības

Tautas atmodas laikmetā latvieši bija Krievijas pavalstnieki. Bet Krievija toreiz bija spēcīga. Tāpēc atdalīšanās no Krievijas un savas valsts nodibināšana izlikās pilnīgi neiespējama lieta. Par to gandrīz neviens neuzdrošinājās ne runāt, ne domāt. Vienīgais iespējamais mērķis toreiz likās – daudzmaz plašāka pašvaldība jeb autonomija. Tas nozīmē, ka Latvija paliktu Krievijas province, bet tai iedotu lielāku vai mazāku patstāvību iekšējo jautājumu risināšanā.        

          Bet arī šī mērķa sasniegšanā bija jāuzduras uz nepārvaramām grūtībām. Nebija ko domāt par visu latviešu apdzīvoto zemju vienā jaunā pārvaldes apgabalā – Latvijā : valdība negribēja atļaut pat Latvijas vārda lietošanu un cenzūra centās to visos rakstos nosvītrot. Toreiz varēja runāt tikai par pašvaldību jau pastāvošos pārvaldes apgabalos tas ir guberņās un apriņķos. Pēc tādas pašvaldības latvieši visu laiku arī centās. Nolūks bija vai nu ievest Latvijā jau pastāvošos pārvaldes principus kā Krievijā  (tā saucamās apriņķu un  guberņu zemstes), vai arī pārveidot Vidzemes un Kurzemes landtāgus, dodot iespēju tur piedalītie arī latviešu pārstāvjiem. Tomēr ar šādiem centieniem latvieši neko nepanāca, jo tiem pretojās gan vācu muižniecība, gan arī krievu valdība. Vācu muižniecība centās uzturēt spēkā esošo landtāgu kārtību. Bet krievu valdība gribēja iztikt bez jebkādām pašvaldībām, pārvaldot valsti tikai ar savu ierēdņu palīdzību. Un tā pašvaldības reformu jautājums stāvēja uz vietas.

          Zināmas izredzes un cerības pašvaldības jautājuma labvēlīgā nokārtošanā radās Pirmā pasaules kara sākumā. Varonīgi cīnīdamies krievu armijā, latvieši klusībā cerēja, ka vismaz tagad krievu valdība atalgos viņu uzticību piešķirot mums pašvaldību. Šo savu kluso cerību latvieši izteica vārdos: “Brīvu Latviju , brīvā Krievijā. ”  Tomēr no valdības izturēšanā bija redzams, ka tā arī tagad nedomā izpildīt latviešu vēlēšanos ( labākajā gadījumā varēja cerēt uz apriņķa un guberņu zemstēm ).

No autonomijas līdz valstij

          Tomēr zemes padomes nebija svarīgākais, ko latvieši toreiz vēlējās savas tautas un zemes turpmākā iekārtā. Tūlīt pēc revolūcijas gandrīz visās latviešu sanāksmēs, kur sprieda par tautas nākotni, izteica divas galvenās prasības: pirmkārt, lai visas latviešu apdzīvotās zemes apvienotu vienā pārvaldes apgabalā – Latvijā, un , otrkārt, lai šim apgabalam piešķirtu autonomiju. Tikai par autonomijas apmēriem sākumā vēl nebija pilnīgas saskaņas. Daži sākumā apmierinājās ar šaurāku – tā saucamo provinces autonomiju. Turpretim citi jau pieprasīja ļoti plašu – tā saucamo valsts, aramzemes, sevišķi vācu tautu, par Latvijas apstākļiem un latviešu centieniem.

         

Baltijas hercogiste

          Nacionālās padomes un Demokrātiskā bloka centieniem  pēc neatkarīgas Latvijas valsts, likās, nebija nekādu realizēšanas iespēju. 1918. gada februārī vācieši bija okupējuši arī atlikušo Latvijas daļu (Vidzemi un Latgali). Pēc Brestļovas miera noslēgšanas un kara darbības izbeigšanas Austrumu frontē likās, ka Vācijai izdosies noslēgt karu lielākoties ar pilnīgu uzvaru. Tāpēc tā gribēja Latviju paturēt uz visiem laikiem savā varā. Šai nolūkā no tagadējās Latvijas un Igaunijas izveidot īpašu valsti - Baltijas hercogisti. Tā būtu Vācijas sastāvdaļa un atrastos kāda firsta vai labā vai paša ķeizara Vilhelma varā. Baltijas vācieši, sevišķi muižnieki, bija par šādu plānu sajūsmināti. Papildinot ar vāciski noskaņotajiem latviešiem landtāgus un to izvēlētās zemes padomes, vācieši tur panāca Baltijas hercogistei labvēlīgus lēmumus. Tos arī viņi izsludināja par visas zemes iedzīvotāju vispārīgu vēlēšanos. Protams, pret šādu tautas gribas viltošanu Nacionālā padome un Demokrātiskais bloks iesniedza Vācijas valdībai protestu. Bet tas neko nelīdzēja. 1918. gada rudenī jau sāka organizēt jaunās hercogistes        pārvaldi. Tikai Vācijas sabrukums lika pamest Baltijas hercogistes projektu.

Tautas padomes nodibināšana

Sabiedroto uzvarām  Francijas frontē sekoja revolūcija un tās militārās varas galīgs sabrukums. Vācija bija spiesta 1918. gada 11. novembrī parakstīt miera līgumu, pieņemot visus Sabiedroto noteikumus. Vācija bija spiesta atteikties no Brestļovas miera līguma un arī tai vajadzēja izvākt savu karaspēku no Baltijas tādā laikā kādu noteiks Sabiedrotie. Vācijas varas sabrukums novērsa vienu no galvenajiem šķēršļiem, kas kavēja latviešu cenšanos pēc neatkarības.  Izmantojot labvēlīgo situāciju vajadzēja tikai pašiem latviešiem vienoties savā starpā par to, kas lai uzņemas neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanu un organizēšanu. Šai jautājumā iesākās sarunas starp nacionālās padomes un Demokrātiskā bloka locekļiem. 17. novembrī panāca galīgu vienošanos nodibinot pilnīgi jaunu organizāciju – Latvijas tautas padomi. Tā sastāvēja no dažādu politisko partiju pārstāvjiem, katru partiju pārstāvēja noteikts deputātu skaits. Arī iedalīja vietas mazākumtautību pārstāvjiem, lai šī organizācija ne tikai pārstāvētu latviešus, bet gan visus Latvijas iedzīvotājus. Par savu priekšsēdētāju Tautas padome ievēlēja J. Čaksti, par biedriem – M. Skujinieku un G. Zemgalu. Ministru kabinetu sastādīja K. Ulmanis. Tautas padome nolēma jau nākošā dienā, 18. novembrī pasludināt Latvijas valsts nodibināšanu. Latvijas valsts dibināšana notika 18. novembrī Nacionālajā teātrī.

Pagaidu valdība

          Latvijas valsts bija nodibināta, tagad to vajadzēja veidot un nostiprināt. Šo darbu bija uzņēmusies pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā. Toreizējos apstākļos tas bija grūts un atbildīgs darbs. Grūtības arī sagādāja paši latviešu pilsoņi, jo sākumā viņiem nebija ticības pret šo valsti, viņi vairāk uzticējās lieliniekiem, to vajadzēja ieaudzināt. Pamazām šī ticība pieauga un patriotiskā sajūsma un uzupurēšanās spējas latviešos kļuva spēcīgas.

          Kad pagaidu valdība uzsāka darbu, faktiskā vara atradās okupācijas iestāžu rokās. Pagaidu valdībai nebija varas, ar ko piespiest iedzīvotājus uzturēt valsti  drošu un kārtīgu. Pagaidu valdībai okupācijas iestādes lēnā garā sāka atdod dažus varas objektus, bet militāros tā paturēja, kas ļoti apgrūtināja pagaidu valdības darbu.

          Pagaidu valdībai bija daudz uzdevumu, bet tam vajadzēja līdzekļus kādu nebija, sākumā bija izveidojies tāds paradokss, ka paši ministri ar saviem ietaupījumiem centās ko virzīt uz priekšu. Pirmos līdzekļus valdība ieguva no personīgiem ziedojumiem, vēlāk no muitas nodokļa un akcīzēm.

Draudi no austrumiem

          Vislielākās rūpes Pagaidu valdībai sagādāja valsts aizsardzība. Tūlīt pēc valsts nodibināšanas tai sāka uzmākties lielinieku draudi. Viņi ielauzās mūsu teritorijā un devās uz Rīgas pusi viņu rindās bija arī latviešu strēlnieki, kas pēc Rīgas krišanas un Vidzemes okupēšanas bija aizgājuši uz Krieviju. Tagad viņi nāca ar lieliniekiem  atpakaļ uz dzimteni, lai atbrīvotu to no vāciešiem un pagaidu valdības, kas turas ar tiem uz vienu roku, tā krievi ieskaidroja strēlniekiem. Problēma arī bija tā, ka Latvijā bija daudz piekritēju lieliniekiem, kas karā bija daudz cietuši un gribēja labāku dzīvi, ko solīja lielinieki.

          Noslēdzot pamieru ar Sabiedrotajiem Vācijai vajadzēja aizstāvēt Latviju pret iebrucējiem, bet to viņi nepildīja, jo vācu karaspēka bija pagrimusi disciplīna un viņi negribēja aizstāvēt citu zemi tādēļ lēnā garā devās mājup. Pretestību lieliniekiem izrādīja tikai daži vācu pulki, bet tas bija nekas salīdzinot ar lielinieku karaspēku.

          Pagaidu valdība griezās pie okupācijas varas un lūdza palīdzību, beigu beigās okupācijas vara noslēdza līgumu ar vāciešiem par ieroču un citu kara lietu piegādi uz parādu, bet ar noteikumu, ka 30% no karavīriem būs vācieši. Stājoties pie karaspēka organizēšanas, Pagaidu valdība drīz pārliecinājās, ka vācieši nepilda līguma noteikumus. Vācu kara valde apgādāja ar visu vajadzīgo labi tikai vācu zemessargus, bet latviešiem nepiegādāja pat pašu nepieciešamo, tādēļ Pagaidu valdība ar visādiem veidiem, piemēram atpērkot no vāciešiem sagādāja pašu nepieciešamo.

Kamēr latvieši nebija paspējuši noorganizēties un iziet uz fronti, Lielinieki bez jebkādas pretestības bija ieņēmuši visu Latgali un arī Vidzemi . Jau decembra vidū lielinieku karaspēks bija nonācis līdz Ogrei, bet izsūtītais landesvērs lika tiem atkāpties līdz Koknesei, bet neskatoties uz to lielinieki nonāca līdz Rīgai. Toreizējos apstākļos Rīgu noturēt bija nekādas izredzes tādēļ Rīgu atstāja Pagaidu valdība dodoties uz Jelgavu vēlāk uz Liepāju, no Rīgas bija spiesta doties arī karaspēka daļa ap 400 karavīru, par to vadoni ieceļot Oskaru Kalpaku. Viņš bija pasaules karos rūdīts virsnieks ar lielu pieredzi, patriots ar siltu sirdi un karavīri viņu ātri sāka cienīt.

          Lielinieki ienāca Rīgā 1919. gada 3. janvārī pēc tā viņi uzsāka Kurzemes iekarošanu. Viņi uzbruka Lielauces muižā latviešu kara pulkiem – “Kalpaka bataljonam”. Tas pēc sīvas cīņas uzbrukumu atsita nodarot lielus zaudējumus ienaidniekam.

Lielnieku valdība

          Lielnieku valdība, kuras priekšgalā atradās P. Stučka, nekavējoties stājās pie latviešu dzīves pārveidošanas komunisma garā. Zemi, rūpniecības uzņēmumus un citus ražošanas līdzekļus valsts izsludināja par savu īpašumu. Saimniekiem pagaidām zemi atstāja to lietošanā, bet muižas lielnieki pārņēma savā apsaimniekošanā. Būdami zemes sadalīšanas  pretinieki, viņi centās muižās iekārtot saimniecības uz kopības pamatiem. Par to jutās ļoti vīlušies lielnieku līdzšinējie piekritēji – bezzemnieki, kas bija cerējuši no tiem dabūt kādu zemes gabalu. Vīlušies bija arī pilsētas strādnieki, kas bija cerējuši uz dzīves apstākļu pieaugumu. Lielnieki centās visu vadīt paši. Rezultātā sāka samazināties pārtikas daudzums un brīvie līdzekļi. Tādēļ sākās bads. Lielnieki centās uzvelt vainu buržuāziem, tiesājot un nogalinot tos. Tautā  sāka veidoties naidīgs noskaņojums pret tiem, tādēļ liela daļa sabēga mežos un apvienojās tā sauktajos Zaļajos partizānos un uzsāka partizānu karu pret lieliniekiem, kas arī atviegloja Pagaidu valdības cīņu pret tiem.

Pagaidu valdība Liepājā.

          Pagaidu valdība Liepājā īpaši nebija gaidīta gan no vācu okupācijas iestāžu puses, gan arī no liepājnieku puses, bet neskatoties uz to K. Ulmanis devās uz ārzemēm lūgt palīdzību saspringtajā situācijā no sabiedrotajiem. Viņš apmeklēja Stokholmu, Kopenhāgenu, Kauņu un Tallinu. Tur ar pārrunām viņš saņēma aizņēmumus, materiālo palīdzību, sadarbības līgumus.

Kurzemes atbrīvošana no lielniekiem

          Kalpaka bataljons un vācu zemessargi janvāra beigās bija apturējuši lielniekus pie Ventas. Februārī nenorisinājās lielākā karadarbība, izņemot to, ka vācu zemessargi bija atņēmuši lielniekiem Kuldīgu un Ventspili. Šai laikā vācieši baidīdamies no lielnieku uzbrukumiem saņēma papildspēkus arī latvieši palielināja savu karotāju skaitu. Marta sākumā kalpakieši kopā ar vācu zemessargiem devās pāri Ventai,  kur norisinājās sīvas kaujas un padzina ienaidnieku, bet 6. martā  pārpratuma dēļ iet bojā Kalpaks, tā vietā ieceļ J.Balodi. Viņš bija labs darba turpinātājs un pēc sīvām kaujā atbrīvoja no lielnieku varas Saldu, Jaunpili un citus rajonus. Dodoties uz priekšu sīvā kaujā pie Bateru mājām salauza lielnieku spēkus. Pēc tam latvieši ieņēma Ķemerus, Sloku, Kalnciemu. Pa šo laiku vācu landesvērs padzina lielniekus no citiem Kurzemes apgabaliem un pilsētām. Marta beigās Kurzemes lielākā daļa jau bija atbrīvota.

Lielnieku padzīšana no Vidzemes

          Drīz pēc Rīgas atbrīvošanas lielniekus arī padzina no visas Vidzemes. Jau februāra sākumā igauņi bija atņēmuši lielniekiem dažus Ziemeļlatvijas pagastus. Tika izveidota Ziemeļlatvijas brigāde kuru pārvaldīja igaunis Jorģis Zemitāns.

          Jau martā vien brigāde devās no Valkas uz Alūksni, tomēr atduroties pret lielniekiem, latviešiem pēc sīvām cīņām vajadzēja atkāpties. Būdami vāji apbruņoti latvieši tomēr kādas sešas nedēļas noturēja pozīcijas. Tika veidots jauns uzbrukums, kurā valmieriešiem vajadzēja padzīt lielniekus no Vidzemes Malienas. Viņi devās un sakāva lielniekus, kas lielā steigā atstāja Vidzemi. Arī igauņi bija atbrīvojuši vairākus Vidzemes apgabalus.

Cīņas ar Bermontu

Saskaņā ar Strazdmuižas līguma noteikumiem vācu landesvēru ieskaitīja latviešu armijā un vēlāk aizsūtīja uz Latgales fronti cīņā ar lielniekiem. Turpretim pārējiem vācu karēvjiem bija Latvija jāatstāj visdrīzākā laikā. Bet šo noteikumu vācieši nepildīja. Atkāpušie Kurzemē vācieši ne tikai neizvācās, bet arī saņēma papildspēkus. Vācu karaspēka izturēšanās pret Latvijas iedzīvotājiem un iestādēm kļuva varmācīga un izaicinoša. Bija redzams ka vācu karaspēka pavēlnieks ne tikai nedomā izvākties, bet arī  iekarot Latviju. Golcs pārdēvēja savu armiju par “Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju”, lai Latvijas sabiedrotie neliktu viņam izvākties no valsts.

          Šai laikā Krievijas lielnieki veda cīņas dažādās frontēs ar viņiem naidīgām krievu armijām. Sabiedroto valdības gribēdamas gāzt lielniekus un atjaunot veco Krieviju, atbalstīja tās gan ar naudu gan ar kara materiāliem. Kāds bijušais krievu armijas virsnieks Bermonts – Avalovs arī bija sācis organizēt Vācijā ar vācu valdības atļauju no emigrantiem un gūstekņiem tādu armiju. Ar dažiem simtiem karēvju viņš 1919.gada vasarā ieradās Kurzemē, lai šeit pabeigtu armijas organizēšanu. No šejienes viņš caur Daugavpili gribēja doties karā pret lieliniekiem. Šai bermonta armijā arī iestājās Golca karēvji.

Ar vācu iestāšanos Rietumkrievijas armijā tā vairs vārda pēc bija krievu armija, jo lielākā daļa karēvju bija vācieši. Tās faktiskais vadītājs bija Golcs, viņš gribēja no sākuma iekarot  Latviju. Pēc tam palielinot armiju Golcs cerēja sakaut krievu lielniekus, atjaunot Krievijā ķeizara varu,  nodibināt Krievijas un Vācijas savienību, lai pēc tam dotos karā pret Angliju un Franciju. Golca plānus atbalstīja plaša vācu imperiālistu aprindas. Sabiedrotie sākumā neizprata Rietumkrievijas armijas raksturu. Viņu uzstāšanās vācu izvākšanās jautājumā nebija tik noteikta. Tādēļ Golcam izdevās savu armiju palielināt. Uzbrukumu uzsākot armijā bija ap 45`000 karēvju, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju. Viņiem pretī toreiz bija Rīgas frontē 12`000 karēvju.

          Bermonta – Golca armijas uzbrukums iesākās 8. oktobrī. Mūsu karaspēks cīnījās varonīgi, tomēr ienaidnieka pārspēks sevišķi ieroču ziņā bija ievērojams, tādēļ mūsējiem bija jāatkāpjas. 9. oktobrī vācieši jau bija sasnieguši Torņakalnu. Tad latviešu armija pārcēlās pa nakti pāri Daugavai. Nākošā dienā bermontieši ieņēma Pārdaugavu un nonākot līdz Daugavai ieraudzīja, ka tilti ir pārgriezti. Tā Daugava kļuva par ugunslīniju uz mēnesi.

          Bermonta uzbrukums izveidoja tautā lielu sašutumu pret nodevīgo ienaidnieku, reizē ar to – patriotisku apņemšanos ziedot visu un cīnīties līdz pēdējam, lai ienaidnieka uzbrukumu atsistu. Sevišķu vērību valdība pievērsa karaspēka palielināšanā un aprīkojuma piegādē. Šai ziņā lielu palīdzību sniedza Sabiedrotie, piegādājot ieročus un citus piederumus. Lai ienaidnieks mūs ar savu pārspēku nesatriektu, mūsējie paši pirmie uzbruka. Mūsu armijai lielu palīdzību deva angļu karaspēka pavēlnieks ģenerālis Berts. Viņš izdarīja to, ka Sabiedroto flote atbalstīja mūs ar savu artilērijas uguni uzbrukumā. Lielākais uzbrukums notika 15. oktobrī, to ievadīja Sabiedroto flote ar artilērijas uguni uz pretinieka aizmuguri. Mūsējie pārcēlās ar liellaivām uz otru krastu un ieņēma Daugauvgrīvu un Bolderāju, tā apdraudot ienaidnieka aizmuguri.

          Izšķirošais uzbrukums iesākās 3. novembrī, kas iesākās ar sabiedroto flotes uguni. Uzbrukums notika no Daugavgrīvas puses. Cīņu, lai mūsu karaspēks izspieda ienaidnieku no viņa pozīcijām un virzījās uz priekšu. Cīņas turpinājās vairākas dienas. 10. novembrī kaujas sasniedza savu kulmināciju un pēc sīvām cīnām ienaidnieks tika padzīts līdz Torņakalnam, vēlāk ienaidnieks bija spiests atkāpties līdz Olainei. 11. novembrī Rīga bija atbrīvota no ienaidnieka.

          Kaujas tagad norisinājās Kurzemē. Sīvas cīņas notika ap Liepāju, jo 4. novembrī vācieši uzbruka Liepājai, bet latviešu garnizons ar angļu flotes atbalstu uzbrukumu atsita. 14.,15. novembrī vācieši uzbrukumu atkārtoja, jau ar lielākiem panākumiem un pilsētas stāvoklis kļuva apdraudēts. Uz ātru roku tika noorganizēti karavīri no brīvprātīgajiem pilsētas iedzīvotājiem. Uzbrukums tika atsists un ienaidnieks padzīts.

          Šai pašā laikā sīvu pretestību izrādīja no Rīgas izdzītie bermontiešu daļas, kurām no Vācijas bija pienākuši papildspēki. Vācu ģenerālis piedāvāja pamieru, bet Latvijas valdība pamieru nepieņēma. Sakarā ar Vācijas paziņojumu, paziņoja,  ka Latvija atrodas kara stāvoklī ar Vāciju. Vācija vēlāk izdarīja dažus uzbrukumus, lai novilcinātu laiku, jo tā gribēja izvest laupījumu un savesto kara materiālu. Tas nepiepildījās, jo 21. novembrī pēc sīvām kaujām latvieši ieņēma Jelgavu un tur palikušos kara materiālus. Līdz 28. novembrim Kurzeme un Zemgale bija pilnīgi atbrīvota no bermontiešiem.

         

Latgales atbrīvošana

          Pēc bermontiešu padzīšanas bija palikusi neatbrīvota Latgale. Lielnieku būtu padzīti jau 1919. gada vasarā,  ja  nevajadzētu atsist vācu uzbrukumu  Ziemeļlatvijai. Tomēr arī pēc Cēsu kaujām nevarēja sākties Latgales atbrīvošana, jo bija jābaidās no jauna vācu uzbrukuma un lai to atsistu vajadzēja gatavībā turēt lielu daļu Latvijas armijas. Tikai pēc bermontiešu padzīšanas varēja atsākties Latgales brīvošanas operācija, bet ar to bija jāpasteidzas, jo Igaunija tajā laikā veda miera sarunas ar lieliniekiem un ja tās izdosies, tad lieliniekiem būtu lielāks karaspēks, kuru pārceltu no igauņu zemes.

          Latvijas valdība lai būtu droša par cīņas iznākumu noslēdza ļoti izdevīgu līgumu, kurā poļi apsolīja 20 000 karavīrus, ja Latvijas puse apsola tos uzturēt karadarbības laikā.

          Uzbrukumu lieliniekiem uzsāka latviešu un poļu daļas 1920. gada 3. janvārī Daugavpils rajonā. Uzbrukums bija veiksmīgs, jo latvieši tajā pašā dienā ieņēma Līksnu, bet poļi Daugavpili. Daža dienas vēlāk citas latviešu vienības uzsāka uzbrukumu lieliniekiem no rietumu puses. Cīņas notika galvenokārt ap svarīgo dzelzceļa mezglu Pitalovu. Beidzot to ieņēma letiņi un sekmīgi virzījās uz priekšu. 21. janvārī latvieši ieņēma Rēzekni, bet janvāra beigās mūsējie jau bija pie Latvijas robežas Zilupes rajonā.

          1. februārī abi pretinieki noslēdza pamieru, bet  ar to viss nebeidzās, lielinieki gausi atstāja Latvijas teritoriju un dažviet sanāca sīkas sadursmes. Miera sarunas ar Krieviju ilga diezgan ilgi. 1920. gada 11. augustā Krievija un Latvija parakstīja galīgu miera līgumu. Pēc tā Krievija atzina Latvijas patstāvību un atteicās no tiesībām uz tautu un zemi uz mūžīgiem laikiem.

Brīvības cīņu noslēgums

          1920. gada 11. augustā beidzās brīvības cīņas. Tās bija turpinājušās no valsts nodibināšanas dienas gandrīz divus gadus. Šīs cīņas prasīja no Latvijas valsts lielus materiālos zaudējumus un arī dzīvības upurus. Kritušo skaits pārsniedza šajās cīņās 3 000. Vislielākos upurus prasīja Latgales atbrīvošana un cīņas ar Bermontu. Bet šie upuri nebija veltīgi, jo tika atbrīvota Latvijas valsts no ienaidnieka un arī nostiprinājās valstiskā apziņa un ticība valstij, kas bija sākumā ļoti vāja.

          Blakus mūsu karēvju varonībai ir jāpateicas mūsu ģenerāļiem, kas labi vadīja kaujas it sevišķi J. Balodim, O. Kalpakam un arī pagaidu valdībai, kas ar savu pašaizliedzību un izturību paveica neiespējamo ar ministru prezidentu K. Ulmani priekšgalā.

Nobeigums

Šo laiku var uzskatīt par ļoti izšķirošu laiku, jo ja nebūtu dibināta Latvija arī, ja nebūtu tādi aizrautīgi politiķi un kara vadoņi, varbūt nebūtu arī notikušas brīvības cīņas un latviešu tautas cerības izgaistu. Ieviestos te vāci vai krievi, tam vairs nebūtu starpība, lēnā garā pārkrievotu vai pārvācotu aizliegtu visu latvisko un arī paši lēnīgie latvieši to aizmirstu un pieņemtu to kā tas ir. Varbūt tagad es nezinātu latviešu valodu  un vispār, kas tie tādi latvieši vispār ir, jo es būtu vācietis vai krievs un mācītos nevis Latvijas vēsturi, bet gan Krievijas vai Vācijas. Vienīgais, kas mani nošķirtu no jaunajiem saimniekiem būtu, kaut kas sirds dziļumos, ko es līdz mūza beigām arī nesaprastu.

          Ja nebūtu šo cīņu, nebūtu arī noticis tas, kas notika 1989. gadā, kad visa latviešu tauta apvienojās vienā kopumā un paveica to , lai Latvija atdzimtu.

Pateicoties šīm cīņām tika atbrīvota Latvijas valsts no ienaidnieka un arī nostiprinājās valstiskā apziņa un ticība valstij.