LATVIJAS LAUKSAIMNIECĪBAS ATTĪSTĪBA.

  Pēc kara pasaules tirgū bija liels lauksaimniecības produkcijas pieprasījums, protams palielinājās lauksaimniecības produkcijas cenas. Sekmīgi bija īstenota agrārreforma. Tas sekmēja ražošanas attīstību. To apliecina sekojoši dati [4.;205].

GADI	1913.	1920./24.	1939.
Zirgi (tūkstošos)	320	305	400
Liellopi (tūkstošos)	912	955	1224
Aitas (tūkstošos)	996	1091	1361
Cūkas (tūkstošos)	557	462	814
Mājputni	?	1439	4391
Rudzi (tūkst. tonnas)	325	203	379
Kvieši (tūkst. tonnas)	38	29	192
Mieži (tūkst. tonnas)	173	130	221
Auzas (tūkst. tonnas)	279	226	447
Kartupeļi (tūkst. tonnas)	639	596	175
Cukurbietes (tūkst. tonnas)	-	162	321

(1.zīm.)

  Par 30 – 40 % palielinājās graudaugu ražība. Latvija eksportēja sviestu, gaļu, graudus, linus. Uzbūvēja trīs cukurfabrikas, kuras ražoja preci arī eksportam. Lauksaimniecība attīstījās kooperācijas. Rūpniecības nodrošināja kvalitatīvu un samērālētu lauksaimniecības mašīnu ražošanu. 30. gados zemnieku saimniecības pļaujmašīnu skaits pieaug par 43941, zirgu grābekļu - par 21774, sējmašīnu – par 22712. Valsts politika un zemnieku pašaizliedzīgais darbs pārveidoja Latvijas laukus. Arī ekonomisko krīzi latviešu zemnieki neizjuta tik asi, jo valsts sniedza palīdzību. Valdība bija noteikusi stabilas produkcijas cenas un iepirka no zemniekiem izaudzēto, tāpēc Latvija nepiedzīvoja masveidīgo zemnieku izputēšanu un strauju ražošanas

samazināšanos.

  (2.zīm.) Eksportētā sviesta kg uz 1 iedzīvot

.

(3.zīm.) Gaļas patēriņš kg uz 1 iedzīvotāju gada

(4.zīm.) Piena patēriņš litros uz 1 iedzīvotāju gadā.

                                (5.zīm.) Galveno graudaugu kopraža uz 100 iedzīvotājiem.

RŪPNIECĪBAS ATTĪSTĪBA.

  Arī rūpniecība nebija krīzes. Vispirms tāpēc, ka Latvijā rūpniecības bija nodarbināti tikai 15% strādājošo, kopumā 30. gadu beigās bija gandrīz 100 000 strādnieku (tikpat cik 1913. gadā). Krīzes gados bezdarbnieku skaits nepārsniedza 12000 – 14000. Otrs iemēslis, kāpēc krīze mazāk skāra Latvijas rūpniecības, bija tas, ka 3/4 nepieciešamo izejvielu ieguva Latvijā, tāpat 2/3 produkcijas patērēja uz vietas. Rūpniecības ražoja to, kas bija nepieciešams Latvijas iedzīvotajam. (1913. g. 80% Latvijas rūpniecības produkcijas izveda uz Krieviju.) Svarīgākas rūpniecības nozare bija mežrūpniecība, metālrūpniecība, pārtikas rūpniecība, ķīmiska rūpniecība, tekstilrūpniecība, un celtniecības materiālu ražošana. Ar zviedru palīdzību tika uzcelta Ķeguma HES. Lieli uzņēmumi bija Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF),      “ Vairogs ”, Liepājas drāšu fabrika. Tika uzlabota strādnieku sociāla nodrošināšana. 1922. gadā noteica obligātu apdrošināšanu pret slimībām, izveidoja slimokases un strādnieku slimību gadījumā par brīvu saņēma zāles un 2/3 algas. Noteica arī divu nedēļu ikgadēju atvaļinājumu. Strādniekus apdrošināja pret nelaimes gadījumiem.       

(6.zīm.) Rūpniecības nodarbināto % no aktīvo iedzīvotāju skaita.

BANKĀS NOZĪME.

 Īpaša nozīme rūpniecības attīstība bija tiem ekonomiskās politikas virziens, kas risināja kapitāla deficīta problēmu. 20. gados valsts īpašā loma rūpniecības attīstība izpaudās gan valsts budžeta saimniecība, gan kredītu saimniecība.

  No 1922. gadā kredītus sāka izsniegt Latvijas Banka – Valsts emisijas banka, reizē arī valsts kredītiestāde. Izsniegtie kredīti īstermiņa – parasti uz 3 mēnešiem. 1924. gadā tika nodibināta Latvijas Hipotēku banka; tās uzdevums bija ilgtermiņa kredītu (uz 12 gadiem) izsniegšana gan rūpniecībai, gan kuģniecībai, gan namu saimniecībai. Abas mīnētas bankas bija valsts autonomi uzņēmumi, ar kuru palīdzību valsts spēja ietekmēt visu ekonomisko dzīvi. Uzņēmējiem šo banku pakalpojumu bija izdevīgi, jo te kredīti bija lētāki kā privātajās kredītu.

tiesības. 

                (7.zīm.) Produkcijas vērtība dažās valstīs uz 1 iedzīvotāju , latos.

---------------------------------------------------------------------

MOLOTOVA – RIBENTROPA PAKTS UN LATVIJA.

  1939. g. 23. augustā starp Vāciju un PSRS tika noslēgts neuzbrukšanas līgums, tam  pievienotajos protokolos bija noteikts, ka Latvija nonāk PSRS ietekmes sfērā. Līdz ar to divas lielvalstis bija izšķīrušas Latvijas likteni. Otrā Pasaules kara sākumā Latvija apliecināja savu neitralitāti un tā cerot izvairīties no iesaistīšanas karā. PSRS jau 1939. gada vasarā apsvēra iespējas Baltijas valstīm “drošības garantijas” uzspiests pat pret šo valstu gribu. Tas liecināja par PSRS īpašajām interesēm Baltijā.

  1939. gada 2. un 3. oktobrī uz Maskavu tika uzaicināti Latvijas ārlietu ministrs V. Munters un sūtnis F.Kociņš. Sarunās Kremlī Staļins kategoriski pieprasīja, lai Latvija piekristu 40 000 PSRS karavīru izvietošanai un kara bāzu ierīkošanai Latvijas teritorijā. Pozitīva atbilde bija jādod divu dienu laikā. Līdzīgs līgums jau 28. septembrī bija uzspiests Igaunijai, tai bija jāpiekrīt 25 000 padomju karavīru izvietošanai.

  5. oktobrī Latvija bija spiesta parakstīt Savstarpējas palīdzības līgumu ar PSRS. Šajā līgumā bija noteikts, ka “ šī pakta ieviešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart līdzēju pušu suverenās tiesības, starp citu, viņu valsts iekārtu, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāru rīcību. Bāzēm un aerodromiem ierādāmie iecirkņi paliek Latvijas Republikas teritorija”. Latvijā tika ieviesti vismaz 25 000 PSRS karavīru. 10. oktobrī līdzīgu līgumu bija spiesta parakstīt arī Lietuva. Tiesa – Lietuva atguva Viļņas apgabalu, kuru pēc Polijas sagrāves bija paņēmusi PSRS.

  Drīz pēc šo līgumu noslēgšanas visās Baltijas valstīs ienāca PSRS karaspēks. Svarīgākajās vietās tika ierīkotas padomju kara bāzes. Tā kā līgumos netika noteikta kārtība, kādā tiek kontrolēta karaspēka ienākšana, tad reāli kara bāzēs atradās vairāk karavīru nekā bija noteikts līgumā.

  Molotova – Ribentropa paktam Latvijā bija vēl citas sekas. Pēc līguma noslēgšanas Vācija centās “glābt” šeit (Baltijas valstīs) dzīvojošus vāciešus. Tā aicināja vāciešus uz Tēvzemi. Starp Vāciju un Baltijas valstīm tika noslēgts līgumi par vāciešu repatriāciju. Latviju atstāja vairāk nekā 50 000 vāciešu un ap 10 000 latviešu. Pavisam no Baltijas valstīm izceļoja vairāk nekā 84 000 vāciešu.

LATVIJAS REPUBLIKAS OKUPĀCIJA UN IEKĻAUŠANA PADOMJU SAVIENĪBĀ.

  1940. gada jūnijā vidū, kad Vācija karaspēks ieņēma Francijas galvaspilsētu un pasaules valstu galvenā uzmanība bija pievērsta notikumiem Rietumeiropā, Padomju Savienība veica Latvijas (arī Lietuvas un Igaunijas) okupāciju. Padomju Savienība bēdīga pieredze ar Somiju un vēlme maldināt pasaules sabiedrisko domu lika šo okupāciju veikt neuzkrītošāk, izdarīt to “likumīgi”.

  1940. gada vasarās sākumā pastiprinājās PSRS spiediens pret Baltijas valstīm. 16. jūnijā plkst. 14-oo PSRS iesniedza Latvijas valdībai ultimātu. Šajā ultimātā Latviju apvainoja militārās savienības organizēšanā pret PSRS. Ultimātā tika pieprasīts:

1. Sastādīt Maskavai labvēlīgu valdību.

2. Latvijas teritorijā ielaist neierobežoto

daudzumu padomju karaspēka.

  Atbildi bija jādot plkst. 23-oo, tātad 9 stundu laikā.

  K. Ulmanis šajā brīdī atrādās dziesmu svētkos Daugavpilī. Tāpēc valdības sēde varēja sākties tikai plkst. 19-oo. Ministru kabinets nolēma piekrist PSRS karaspēka ienākšanai, un valdība paziņoja Valsts prezidentam par savu atkāpšanos. Valdības sēde beidzas 22-oo. Tas liecina, ka sēde bija ilgstoša un nebija viegli izšķirties par šo prasību pieņemšanu.

  Latvijas sūtnis Maskavā F. Kovciņš 22-3o ieradās Kremlī un oficiāli paziņoja, ka Latvijas valdība pieņēmusi PSRS prasību pieņemšanu.

  17. jūnijā Latvijā ienāca PSRS karaspēks. Šajā dienā Sarkanās armija ģenerālpulkvedis Pavlovs un Latvijas armijas ģenerālpulkvedis Ūdentiņš parakstīja protokolu, kurā noteica vietas, kurās izvietosies PSRS karaspēks. PSRS pieprasīja izvietot savu karaspēku Cēsīs, Valmierā, Rīgā, Jelgavā, Bauskā, Tukumā, Talsos, Ventspilī, Kuldīgā, Jaunjelgavā, Madlienā, Biržos, Jēkapilī, Jaunkalsnavā, Višķos, Ilūkstē, Dricēnos, Ludzā, Rēzeknē, Apē, Gulbenē, Alūksnē, Balvos. Noteica, ka Latvijas puse nodrošina netraucētu kustību pa dzelzceļu, neļauj izmantot Latvijas darbaspēku, lidlauku celtniecībā un palīdz nodrošināt ienākošo karaspēku ar pārtiku. Šajā 17. jūnija diena Latvija tika okupēta. Latvijā ienāca ap 100000 PSRS karavīru. Tas pats bija jau noticis Lietuvā un Igaunijā.

  17. jūnijā uz Latviju devās arī Staļina labā roka – A. Višinskis – ar nodomu vadīt  “ sociālistisko revolūciju “ Latvijā.

  Ārēja nekas neliecināja par gaidāmo strauju notiku pavērsienu. Iepriekšējā LR valdība turpināja pildīt savus pienākumus, arī Kārlis Ulmanis palika Valsts prezidenta amata. Tomēr 21. jūnijā sākās pirmās izmaiņas. Šajā dienā plkst. 10-15 Valsts prezidents K. Ulmanis atklāja Ministru kabineta sēdi un aicināja Ministru prezidenta amatā A. Kirhenšteinu, par kara ministru – J. Dambīti, par iekšlietu ministru – V. Lāci. Valdībā vel iegāja P.Blauss, J. Lācis, J. Pabērzs, J. Jagars, V. Latkovskis un ģenerālis Kļaviņš. Sekoja Valsts prezidenta laba vēlējumi jaunai valdībai un Kirhenšteina atbildes runa. Sēdi slēdza 10-25. Tātad jaunā, Maskavai labvēlīga, valdība tika apstiprināta 10 minūšu laikā. Tas liecināja par               A. Višinska stingro vadību, viņa prasību bezierunu izpildīšanu. K. Ulmanis vēl palika Valsts prezidenta amatā.

  4. jūlijā Kirhenšteina valdība pasludināja Saeimas vēlēšanas. Tām vajadzēja notikt 14.-15. jūlijā. Tika izdots jauns vēlēšanu likums, lai gan valdībai šādu tiesību nebija. Šīs Saeimas vēlēšanas būtiski atšķirās no četrām iepriekšējām. Vispirms ar to, ka šajās vēlēšanās piedalījās tikai viens saraksts – “Darba tautas bloks”. Visi mēģinājumi iesniegt citus sarakstus beidzās nesekmīgi – tika izgudrotas arvien jaunas prasības, lai tikai būtu formāls iegansts vēlēšanu sarakstu nereģistrēt. Tad kad arī tas nelīdzēja, miliči apcietināja sarakstu veidotājus, piemēram, A. Ķeniņu, H. Celmiņu u.c.

  Otra atšķirība bija tā, ka par Latvijas Darba tautas bloku vēlēšanās nobalsoja 97,8% visu vēlētāju. Latvijā vēl nebijusi vēlētāju aktivitāte. Protams, šie skaitļi bija viltoti.

  Uz pirmo sēdi Saeima sanāca 1940. gada 21. jūlijā. Jau pirmajā sēdē notika negaidīts – Latvijā tika pasludināta padomju vara. Pēc tam Saeima pieņēma lēmumu lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latviju PSRS sastāvā. (Kā lēmums tas bija Latvijas Satversmes pārkāpums).

  22. jūlijā Saeima pieņēma likumu “Par nacionalizāciju”. Latvijā tika nacionalizēti ne tikai rūpniecības uzņēmumi un bankas, bet arī zeme. Zemniekiem atsavināja gandrīz 2 miljonus hektārus zemes.

  23. jūlijā tika ievēlēta delegācija, kura devās uz Maskavu, un 5. augustā Latvija tika uzņemta PSRS sastāvā ( Lietuva – 3. augustā, Igaunija – 6. augustā). Tātad  Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika (LPSR) kļuva par PSRS sastāvdaļu, par vienu no 15 brālīgajām republikām. Nu vairs nebija vajadzīgs Latvijas prezidents. Jau 15. jūlijā Kirhenšteina valdībā bija pieņēmusi lēmumu, kā, sākot no 21. jūlija plkst. 12-oo, sanākot jaunajai Saeimai, Valsts prezidenta pienākumus izpildīs Ministru prezidents. K. Ulmanis gribēja doties trimdā, uz Šveici, bet to viņam aizliedza. K. Ulmanis tika izvests sākumā uz Stavropoles apgabalu, bet vēlāk uz Krasnovodsku, kur arī mira.

  Augustā beigās Latvijā izveidoja Padomju Savienības likumiem atbilstošās valsts iestādes – Augstāko Padomi, Tautas Komisāru Padomi utt. , bet 1940. gada novembrī tika ieviesti arī Padomju Savienības likumi.

  Diemžēl līdz ar Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā, Latvijā sākās Staļina režīma raksturīgās represijas. Jau 11. novembrī darbu uzsāka “ tautas tiesa”. Tautā tās sauca par “ troikām”, jo sastāvēja no trim cilvēkiem. Troiku darbība parasti notika aiz slēgtām durvīm, t.i. , slepeni. Apsūdzētajiem nebija aizstāvju un arī spriedumu pārsūdzēt nevarēja.

  Pēc padomju varas nodibināšanas jau 1940. gada vasarā apcietināja daudzus cilvēkus. Drīz vien cilvēkus sāka iznīcināt pat bez “troiku” spriedumiem. 1941. gada 14. – 15. jūnijā notika pirmā masveidīgā Latvijas iedzīvotāju izvešana uz Sibīriju. Ap 16 000 cilvēku tika apcietināti bez jebkādas tiesas sprieduma, pat bez apsūdzības uzrādīšanas, sasēdināti vagonos un aizvesti uz Sibīriju. Karš un straujais vācu uzbrukums pārtrauc tālāko Latvijas iedzīvotāju deportāciju.

  1941. gada jūnijā Litenes mežos (Gulbenes raj.) tika iznīcināti Latvijas armijas 19 virsnieku un karavīri, daudzi tika apcietināti.

  Pavisam pirmajā padomju varas gadā iznīcināja vai aizveda no Latvijas 34 000 iedzīvotāju.