KRISTS MEŽGALS
N-V-1
1.kontroldarbs
Latvija un Baltija
Ar XII gs. beigām
ziņas par seno Latviju kļūst pilnīgākas, jo citiem vēstures ziņu avotiem tagad
pievienojas arī sīkākas rakstu ziņas. Šeit pieminamas divas hronikas-
"Latviešu Indriķa" un ''Rīmju hronika"(Kas ir "Latviešu
Indriķa" hronikas turpinājums un papildinājums, jo aptver arī vēlāko laiku
notikumus. Taču jārēķinās ar to, ka tagadējās Latvijas robežas stipri atšķiras
no bijušajām- liela daļa senlatviešu mītņu sniedzās tālāk uz dienvidiem -
Lietuvā.
Kurši dzīvoja tagadējās Latvijas
rietumos - Bārtas un Ventas - Abavas upju apvidos. Kuršu mītnes toreiz sniedzās
gar jūras piekrasti daudz tālāk uz dienvidiem - tagadējā Lietuvā, līdz par
Kuršu jomai un Klaipēdas apgabalam. Turpretim uz Ziemeļiem tās ilgu laiku
sniedzās tikai līdz Ventai un Abavai, un Ziemeļkurzemi kurši, pēc dažu pētnieku
domām, ieņēmuši tikai IX g. simtenī. Kursa zināmā mērā sakrīt ar to Latvijas
daļu, kur daudzi pētnieki jau jaunajā akmens laikmetā konstatējuši baltu tautu pēdas.
Dzīvi sakari pastāvējuši starp Austrumprūsiju un Kursu, jo kurši it kā ienākuši
no Austrumprūsijas. IX g simtenī kuršiem izdevies ieņemt Ziemeļkurzemes lībiešu
apgabalus.
Senā Kursa ir dalījusies vairākos
novados. Galvenie no tiem bija: Vanēnija [Vanema] (atradusies Kursas ziemeļos),
Ventava (ap Ventas lejteku), Bandava (uz dienvidiem no Ventavas, starp Skrundu
un Zemgali), Piemare ( tagadējās Liepājas un Grobiņas apg.), Duvzare ( uz
dienvidiem no Piemares), Ceklis (atradās
tagadējā Lietuvas teritorijā un rietumos robežojās ar Pilsātu, Megavu un
Duvzari, ziemeļos ar Bandavu un Zemi starp Skrundu un Zemgali), Megava
un Pilsāts (Pēdējie trīs novadi bija tagadējā Lietuvā) un Miera Kursa. Livonijas ordeņa un Kurzemes
bīskapa līgumā tā sauktajā Kursas dalāmajā grāmatā (1253) pieminētas šādas
vietas: Valtaiķi, Sermite, Vepele (pie Vaipes upes), Lipaiķi, Libiņi, Skrunda,
Jernieki, Turlava, Alsunga, Arsene, Asene, Ursuļi, Urāle (Planīcas pag.),
Ardone, Pakare, Nikte, Šķēde, Snēpele, Vilgale, Kormale, Ķimale, Īvande, Tigve,
Karitanke, Velži, Manestute un Nabas ezers.
Lībieši apdzīvoja tagadējo
Vidzemes rietumu daļu, vēlāk arī tālāk uz ziemeļiem - apgabalā starp Rīgas līci
un Burtnieku ezeru. Šo apgabalu kādreiz dēvēja par Metsepoli.Tas bijis mežains, mazapdzīvots apgabals, tomēr tā
nozīmi cēla nozīmīgais ceļš gar jūru uz Igauniju. Nozīmīgākie centri, kur
atradās pilskalni, bija Skulte, Liepupe un Limbaži. Nav zināms, kur atradies
galvenais centrs, domājams, ka tam vajadzēja būt jūrmalas ceļa tuvumā. Vienā no
centriem atradusies arī Metsepoles pils (castrum Mezepol), kas Indriķa hronikā
minēta 1226.g.
12.–13.gs. iespējams noteikt 4 Vidzemes lībiešu
apdzīvotās teritorijas – Daugavas, Turaidas (Gaujas), Metsepoles un Idumejas
zemes. Lībieši dzīvojuši arī Ziemeļkurzemē un citur (Aizkraukles pilskalns;
Daugmales pilskalns). 12.–13.gs. Ziemeļkurzemē notikusi vietējo lībiešu
pārkursošanās jeb kuronizācija.
Lībieši dzīvoja kopā ar
latgaļiem tagadējā Lielvārdes un Aizkraukles apgabalā, kā arī Straupes draudzē
( senajā Idumā [Idumejā] ). Bez tam lībieši apdzīvoja daļu no tagadējās
Kurzemes ziemeļu piekrastes, kur vēl tagad sastopami viņu pēcnācēji.
Uz austrumiem , ap Lielupi un tās
pietekām, dzīvoja zemgaļi. Arī zemgaļu mītnes toreiz, salīdzinot ar pašreizējās
Zemgales robežām, ir sniegušās daudz tālāk uz Dienvidiem - tagadējās Lietuvas
teritorijā. Zemgaļi Latvijas teritorijā ienākuši kopā ar Latgaļiem pirmajos
gadsimtos pēc Kr.dz. Zemgaļi arī bijuši tie paši Latgaļi, bet sastopoties ups
līdzenumā ar turienes kuršu kolonistiem un nonākot kuršu kultūras ietekmē,
izveidojušies par īpašu cilti.
Arī Zemgale dalījusies vairākos
novados- Upmale, Dobele, Spērnene, Dobe, Tērvete, Silene un Žagare.
Sēļi apdzīvoja Daugavas piekrastes
joslu no Jaunjelgavas līdz Daugavpilij un vēl tālāk. Daļa kādreizējo sēļu mītņu
atradušās Lietuvas teritorija, tāpēc vēlāk daļa sēļu pārgājuši leišos to
stiprās ietekmes dēļ.
Latgaļi (jeb letgaļi) apdzīvoja
tagadējo Austrumvidzemi un visu Latgali. Pēc pētnieku domām latgaļi ienākuši
jaunajā dzimtenē pirmajos gadsimtos pēc
Kr.dz.latgaļi sasniedza tagadējās Latvijas ziemeļu robeža tikai IX.gs., jo tiem
pretī stājās somugru lībieši un igauņi. Arī austrumos latgaļiem bija jācīnās
pret krieviem, taču beigās tiem bija jāatdod dažus zemes gabalus. Latgaļi bija
vislielākā senlatviešu cilts. Arī viņu
plašās teritorijas tika sadalītas pa atsevišķiem novadiem ar īpašiem
nosaukumiem. Tolaik arī radušies
latgaļu agrīnie valstiskie veidojumi (Jersika, Tālava, Atzele un Koknese).Tālava
bija seno latgaļu valsts 12.–13.gs., kas aizņēma daļu tagadējās Ziemeļvidzemes
un Ziemeļlatgales teritorijas – Gaujas baseina vidus un augšdaļā, tagadējo
Valkas, Gulbenes, daļēji arī Cēsu, Valmieras un Madonas rajonu. Rietumos Tālava
robežojās ar Idumeju un Imeru, ziemeļos – ar igauņu Sakalu un Ugauniju,
austrumos – ar Pleskavas zemēm, bet dienvidos saskārās ar Jersiku. Pirmoreiz
minēta Indriķa hronikā, aprakstot 1208.g. notikumus. Tās politiskais un
saimnieciskais centrs atradies hronikā minētajā Beverīnas pilskalnā (iespējams,
tagadējā Trikātā). Latgales ziemeļu daļā atradās nelielais Imeras
novads, kura atrašanās vietu pētnieki vēl nav galīgi noskaidrojuši. Tam blakus
atradās Idumeja, kura Indriķa hronikā
minētais novads ar etniski jauktu iedzīvotāju sastāvu, atradies starp
Metsepoli, Imeru, Tālavu, Jersiku un Turaidas lībiešu zemēm un aptvēris
aptuveni Auciema, Raiskuma, Stalbes un Straupes novadus. Spriežot pēc
vietvārdiem (Ikulda, Ikvalde, Kūdums, Raiskums, Orele), tās pamatiedzīvotāji
bijuši lībieši, kuru zemē pamazām iespiedušies latgaļi. Domā, ka novada
iedzīvotāji runājuši abās valodās). Tagadējās Vidzemes ziemeļaustrumu
daļā atradās Tālava, bet tai blakus - Gaujienas novads. Toreizējās Latgales, uz
robežām ar lībiešu mītnēm, atradās Kokneses novads, bet dienvidos - plašais
Jersikas novads (latgaļu valsts, kas
12.–13.gs. aizņēma plašu teritoriju Daugavas vidusteces baseinā un ziemeļos
robežojās ar Idumeju).
Latviešu Indriķa hronikā pieminēti
vendi kā vieni no Senlatvijas iedzīvotājiem. Sākumā vendi dzīvojuši ap Ventas
lejas galu, bet no šejienes kurši viņus padzinuši. Tie nonākuši pie tagadējām
Cēsīm, kur dibinājuši "Vendu ciemu". Tur vendi vēl dzīvojuši XIII gs.
Sākumā. Daži pētnieki vendus uzskata par slāviem, citi - par somugriem, vēl citi
- par baltiem.
12 gs. Beigās vācu tirgotāji
atbrauca ar vairākiem kuģiem uz Daugavas grīvu un sāka tirgoties ar lībiešiem.
Taču ar katru reizi viņi brauca arvien tālāk pa Daugavu uz augšu. Ikšķilē tie
uzbūvēja preču noliktavu, lai varētu tirgoties cauru gadu. 1180.g. vācu
tirgotājiem pievienojās mūks Meinards. Viņš izlūdzās atļauju Polockas kņazam,
lai varētu sludināt kristīgo ticību
Daugavas lībiešiem un citām Senlatvijas tautām. 1184.g. viņš uzcēla
Ikšķilē koka baznīcu, tādā veidā “iesējot” Latvijā kristietību, kura šeit
paliks uz ilgiem gadiem. No šī gada var sākt skaitīt vācu laikus. Latvija palika par Vācijas
novadu. Jau pie pirmajiem panākumiem Meinards tika iecelts par bīskapu.
Lībieši tātad bija pirmie, kurus pakļāva
kristietībai. Menards to mēģināja darīt ar mieru. Taču lībieši kristījās
maz, un arī nokristītie bieži atkrita no ticības. 1196.g. Meinards, pēc desmit
gadu ilgas darbības starp lībiešiem, mira.
Vēlāk Meinarda darbu pārņēma bīskaps
Bertolds. Viņa mēģinājumi kristīt lībiešus ar labu, cieta neveiksmes. Tādēļ
Bertolds devās atpakaļ uz Vāciju un
atgriezās jau ar bruņotu vācu spēku. Cīņa starp krustnešiem un lībiešiem
norisinājās līdzenumā, kur pašlaik atrodas Rīga. Pats Bertolds kaujā krita, taču
krustneši tomēr uzvarēja. Divu pirmo bīskapu darbība palika bez ievērojamiem
panākumiem.
Bīskaps Alberts bija divu minētu
bīskapu darbu turpinātājs. Taču viņš rīkojās ar viltu. Ikšķili viņš novērtēja kā vāciešiem
neizdevīgu tirdzniecības vietu, tādēļ viņs ķērās pie jaunas nometnes celšanas-
pie Rīdziņas upītes ietekas Daugavā. 1201.g. bīskaps Alberts dibināja Rīgas
Pilsētu. Jau nākamajos gados no Vācijas un Gotzemes ieradās tirgotāji un
amatnieki. Vācieši uzcēla mūrus apkārt pilsētai, lai vēlāk varētu pasargāties
no latviešu tautu uzbrukumiem.
Taču krustneši bija
slikti karavīri, jo viņi necīnījās par brīvību un taisnību, bet par personīgo
labumu. Starp tiem bija liels vairums noziedznieku, kuri tādā veidā vēlējās
izpirkt savu vainu vai iegūt kaut ko savā īpašumā.
1202.g. bīskaps Alberts nodibināja
“ Kristus kareivju brālību”. Bīskaps alberts uzskatāms par galveno vācu varas
pamatu licēju tagadējā Latvijā un Igaunijā. Pāvests Inocents III deva brālībai templieša ordeņa statūtus un atļāva tās
locekļiem nēsāt kā ordeņa tērpu baltu mēteli, kam kreisā pusē bija iešūts
sarkans krusts virs sarkana zobena. Tāpēc jauno brālību dēvēja par Zobenbrāļu ordeni. Šis ordenis pastāvēja tikai 35 gadus (1202 –
1237). Pēc Zobenbrāļu ordeņa sakāves Saules
kaujā (1236) Vācu ordenis pievienoja tā atliekas sev un izveidoja jaunu atzaru
– Livonijas ordeni.
Tas (1237–1562) bija Vācu ordeņa atzars, kas tika izveidots pēc
Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā (1236). Tā uzdevums bija Baltijas
iekarošana un katoļticības izplatīšana. Ordeņa priekšgalā atradās uz mūžu
ievēlēts ordeņa mestrs; tā vietnieks bija ordeņa maršals. Mestra varu
ierobežoja ordeņa kapituls. Ordeņa kodolu veidoja ordeņa brāļi. Stingrā
disciplīna, kas valdīja ordenī, 13–14.gs. palīdzēja ordenim izveidot vienu no
spēcīgākajām armijām Austrumeiropā.
1205.g
bīskaps Alberts sarīko kara gājienu pret
lībiešiem, lai tos piespiestu kristīties –Lielvārdes un Aizkraukles pilis tika
nodedzinātas, paši lībieši patvērumu meklēja mežos. Daugavmalas lībieši
apsolīja kristīties. 1206.g. lībieši saceļas pret vāciešiem, jo Polockas kņazs
apsola palīdzēt. Vācieši uzvar un, lai kā arī Polockas krievi cenšas to atņemt,
patur Salaspili. Tajā pašā gadā vācieši uzbrūk Turaidas lībiešiem. Vienu no
vāciešu karapulkiem vada lībiešu kungs Kaupo, kas jau senāk ticis izdzīts no
savas pils. Šoreiz viņš vērās pret saviem brāļiem un radiniekiem, ar lielu
niknumu uzbrūkot pats savai Turaidas pilij un beigās to nodedzinot. Otrais vācu
karapulks devās iekarot Dabreļa pili Sateseli (pie Siguldas). Pils aizstāvji
cīnās varonīgi, taču pili beigās ieņem.
Tādēļ
jau 1206. gadā gan Daugavas, gan Gaujas lībieši gandrīz pilnīgi atrodas vācu
varā.
Lai
varētu nostiprināt tirdzniecības sakarus ar Krieviju, vāciešiem bija jāiegūst
savā varā Daugavas lejtekas piekrastes. Vācieši cenšas savai varai pakļaut
Koknesi, taču pats pils valdnieks pili aizdedzina un aizmūk uz Krieviju.
Pēc
tam vācieši pakļauj arī Jersikas valdnieku Visvaldi, sakaujot viņa kara pulkus
un ieņemot, nodedzinot Jersikas pilsētu. Visvaldis mēģina slēgt līgumus ar
vāciešiem par savas zemes sadalīšanu, taču vēlāk visa zeme pāriet vāciešu
rokās.
Tajā
laikā citi vācu karapulki centās nostiprināties arī Daugavas kreisajā krastā –
sēļu zemē. Iegansts bija sēļu “biedrošanās” ar leišiem. Kādreiz leiši bija
izlaupījuši Turaidas apgabalu. Vēlāk vācieši tos panākuši un atņēmuši
laupījumu. Tāpēc pakļaujot Sēliju, sēļi bija spiesti nostāties vācu pusē, t.i.
karot pret leišiem. Arī Sēlija nonāca vācu varā (1208).
Lai
vācieši pilnībā varētu tirgoties ar krieviem, tiem bija jāizlauž ceļš cauri visai
Latgalei līdz pat Pleskavai. Un tas bija
viens no viņu galvenajiem uzdevumiem. Un tas viņiem izdevās ļoti viegli.
Pirmkārt, kristietība šejienes latgaļiem nebija sveša, jo ar to viņus
iepazīstināja krievi, viņiem atlika tikai apmainīt pareizticību pret
katolicismu. Otrkārt, no visām pusēm latgaļiem uzglūnēja laupītāji un sirotāji
– leiši bija kā bieds šejienes tautām, arī lībieši regulāri siroja pa Latgali,
vēl arī krievu piedzina meslus.. Vācieši, izmantojot šīs priekšrocības,
apsolīja latgaļiem savu palīdzību un aizsardzību, tādā veidā tos pakļaujot. Vāciešiem
izdevās pirmos nokristīt Idumas latgaļus, kur viņi dzīvoja kopā ar lībiešiem.
Vēlāk (1208) kristījās imerieši
Cīņās
ar igauņiem ,bez vāciešiem, vēl arī
piedalījās latgaļu kungi. Notika laupīšanas un dedzināšanas. No igauņu
uzbrukumiem visvairāk cieta Tālava. Taču vācieši to darīja ar nodomu: pēc
iespējas vairāk novājināt abas tautas, lai vēlāk tās pakļautu pilnībā. Abām
pusēm bija nepieciešami papildspēki. Igauņi
vērsās pie Pleskavas un Novgorodas krieviem, taču bīskaps Alberts vērsās
pie Dānijas ķēniņa Valdemāra II, kurš bija ieinteresēts nostiprināties Baltijas
jūras austrumu piekrastē. Igauņi tika sakauti – dāņu nostiprinājās Igaunijas
ziemeļos, turklāt vācieši tās dienvidos. Vācieši pakļāva arvien vairāk latgaļu kungus. Latgaļi un Igauņi reizē zaudē
savu brīvību.
Tajā
pašā laikā bija izcēlušies strīdi starp dāņiem un vāciešiem, tāpat arī starp
pašiem vāciešiem – starp bīskapu, ordeni un Rīgas pilsētu. Pāvests uz Latviju
nosūtīja
savu legātu Modenas
Viļumu, lai tas ieviestu Latvijā un Igaunijā mieru un saticību. Viņš sevišķi
gādāja par to, lai jaunkristītajiem neviens nedarītu pārestības un varmācības.
Jau
kopš XII gs. 90. Gadu vidus notika atsevišķas sadursmes kuršiem ar krustnešiem
un bruņiniekiem, kad vācu un zviedru feodāļi organizēja kopīgu krusta karu pret
kuršiem. 1210. Gadā Irbes jūras šaurumā kurši uzbruka krustnešu kuģiem un
bruņiniekus smagi sakāva. Kurši devās palīgā lībiešiem ar kuģiem uz Daugavas
grīvu. Kurši bija aicinājuši palīgā igauņus, lietuviešus, zemgaļus un krievus.
Taču kuršiem nebija pilsētas apcietinājuma ieņemšanai nepieciešamie ieroču,
turklāt sabiedrotie arī nerādījās. Uzbrukums Rīgai nebija veiksmīgs, tāpēc tie
aizbrauca atpakaļ. Otrreiz kurši apdraudēja Rīgu 1228.gadā. Viņi uzbruka
Daugavgrīvas apcietinātajam klosterim
kopā ar zemgaļiem, un to izpostīja.
1229.g., kuršu Lielskungs Lamekins noslēdza
divus padošanās līgumus ar pāvesta legātu Alnas Balduīnu. Tādēļ
1230.-1231. gadam vācieši iebruka Kursā,
un daļa kuršu jau bija spiesti pakļauties un pieņemt kristīgo ticību. Alnas
Balduīns pāvesta vārdā apsolās kuršiem dāvāt “Mūžīgo brīvību”. Ar šo izlīgumu
bija neapmierināti vācieši, pareizāk sakot, Zobenbrāļu ordenis. Tika
apstiprināti bargāki līguma noteikumi, un vēlāk visa Kursa tika sadalīta un
izdāvāta vācu starpā. Kurši negribēja samierināties ar netaisnību, tādēļ
glābiņu viņi meklēja pie leišiem, jo arī tie negribēja sadzīvot ar vāciešiem..
Vāciešu interesēs bija pakļaut Lietuvu, lai nodibinātu ciešus sauszemes sakarus
ar Vāciju. Tie iebruka Lietuvā un dedzināja un laupīja. Taču atgriežoties
atpakaļ leiši viņiem aizsprostoja ceļu pie Saules. Šeit arī notika Saules
kauja. Saules kauja (1236.22.IX)
visticamāk, notika Šauļu novadā, Lietuvā (pēc citu vēsturnieku domām,
Vecsaules apkaimē) starp Zobenbrāļu ordeņa brāļiem un lietuviešu karaspēku.
Purvainajā vietā bruņinieki bija spiesti cīnīties kā kājnieki un cieta smagu
sakāvi – krita ordeņa mestrs Folkvīns, 48 ordeņa brāļi bruņinieki un daudzi
karakalpi. Dzīvus palikušos ordeņa brāļus 1237.g. iekļāva Vācu ordenī, kas
Baltijā izveidoja atzaru – Livonijas ordeni. Paļaudamies uz vācu spēku
novājināšanos, kurši atmeta kristietību un atteicās maksāt nodokļus. Taču vāci
ar jauniem spēkiem atkal kuršu pakļāva. Pēc dažiem gadiem kurši mēģināja
otrreiz nokratīt vācu jūgu. Kursā ieradās leišu ķēniņš Mindaugs ar savu
karaspēku, lai palīdzētu kuršiem, taču kurši baidījās tiem pievienoties. Kaujā pie Embūtes leiši tika sakauti un
tie atkāpās. Kurši centās atgūt brīvību trešo reizi pēc vāciem nelaimīgās Durbes kaujas (1260), kur vāci ar
leišiem sastapās pie Durbes ezera. Kurši, kuri sākumā bija vācu pusē,
pieprasīja , lai tie atdod viņiem viņu
leišu nozagtās sievas un bērnus. Vācieši to neapsolīja un niknie kurši pārgāja
leišu pusē. Vācieši cieta smagu sakāvi. Pret vāciešiem sacēlās arī prūši un
zemgaļi. Ar jaunu karaspēku palīdzību viņi atkal nomāca kuršus. 1267g. vācieši
apsolīja kuršiem atvieglināt līdzšinējos pienākumus – apsolīja ievērot īpašuma
tiesības uz zemi., samazināja nodevas un noteica klaušu lielumu.
1264.gadā Livonijas ordenis atsāka
karagājienus pret zemgaļiem, taču pirmais karagājiens cieta neveiksmi.
1265.gadā vāci uzcēla Jelgavas pili, kas kalpoja kā karabāze cīņā pret
zemgaļiem. Vāci uzbruka plānveidīgi, un
jau 1271.gadā tiem izdevās ieņemt Tērvetes un Mežotnes pili, un
1272.gadā zemgaļi bija spiesti piekrist miera līguma slēgšanai.1279.gadā, kad
Livonijas ordeni bija vēlreiz smagi sakāvuši lietuvieši, Zemgalē notika
vispārējā sacelšanās un zemgaļi sāka
iznīcināt vācu garnizonus. Vāci
nokristīja Mežotni, jo zemgaļi cerēja sagaidīt vācu atbalstu pret leišu sirotājiem. Ar to
bija apdraudēta visa Zemgales patstāvība. Tāpēc Tērvetes kungs un Zemgales
lielskungs Viestarts uzbruka Mežotnei. Viestartam neizdevās ieņemt pili, taču
viņš sakāva vācu papildu karaspēku, kas devās uz Mežotni. To dzirdot, Mežotnes
vācieši steigšus atstāja pili. Zemgaļu spēki nostiprinājās Mežotnē. Jau 1220
vācieši ar ļoti lieliem spēkiem uzbruka Mežotnei. Viestarts ieradās kopā ar
leišu karaspēku, taču, vāci tos atrunāja piedalīties kaujā, tādēļ vāci ieņēma
Mežotni vēlreiz.1225.gadā Modenas Viļums gribēja pierunāt Viesturu kristīties,
taču tas nepiekrita, bet atļāva kristīt visu zemgali. Taču visu šo laiku
zemgaļu un vācu starpā valdīja pretrunas. Sabiedrojušies ar Kuršiem, zemgaļi
1228.g. izpostīja jau minēto Daugavgrīvas cietoksni. Par to vācieši iebruka
Zemgalē un to pamatīgi izpostīja. Varonīgais Viestarts mirst ap 1230.gadu.
1236.g. zemgaļi palīdzēja leišiem
Saules kaujā uzvarēt vāciešus. 1259.g. leiši sakāva vāciešus kaujā pie Skodas.
Leišu uzvara iedrošināja zemgaļus. Ar
varonīgu vīru Šabi priekšgalā, tie
padzina no Zemgales vācu garīdzniekus un tiesnešus, tādā veidā atsvabinājās no
vācu virskundzības. Dažus gadus vēlāk vācieši trīs reizes iebruka Zemgalē, ieņemot Tērvetes, Mežotnes
un Raktes pilis. 1272.g. vācieši noslēdza miera līgumu. Zemgaļu klaušas bija
samazinātas, taču viņiem bija jāuzņem vāciešus savās pilīs.
1279.g. notika kauja starp vāciešiem
un leišiem. Vācu karaspēki tika iznīcināti. Tas iedrošināja zemgaļus
ieņemt Tērvetes pili sava kunga
Nameiša vadīti. Zemgale atkal bija brīva,
tomēr drīz atsākās vācu uzbrukumi. Viņi ielauzās Zemgalē un nodedzināja Dobeles
pilsētu. Nameisis mēģināja iekarot Rīgu, taču vācieši to uzzināja un neatļāva
to izdarīt. Zemgaļi sakāva vācu karaspēkus, kas dzinās tiem pakaļ. Jau 1281.g.
vācieši ielauzās Zemgalē un aplenca Tērveti. Vācu pārspēka dēļ Nameisis slēdza
ar vāciešiem līgumu, apsolot tiem maksāt
nodevas un neaiztikt “kristīgos”. Vācu vara bija nepilnīga, tādēļ Nameisis
devās uz Prūsiju, tur iznīcinot vairākus vācu ordeņus. Ordeņa brāļi izdarīja
viltību – tie salūdza uz it kā “miera sarunām” zemgaļu kungus un pēc tam tos
nogalināja. 1286g. ziemā vācieši uzcēla Svētkalna pili blakus Tērvetes pilij.
Kopā ar leišiem zemgaļi centās ieņemt šo pili, taču tas neizdevās. Tad zemgaļi
spēra izmisuma soli: nodedzināja paši savu Tērvetes pili, un devās uz
attālākiem Zemgales novadiem. 1287.g. zemgaļi naktī uzbruka Rīgai, tie sakāva
vācu karaspēka nodaļu, taču pašu Rīgu neieņēma.. Pēc tam zemgaļi izpostīja
Ikšķile novadu, taču vācieši tiem dzinās pakaļ. Pie Garozas upes notika kauja –
zemgaļiem tā bija viena no visveiksmīgākajām uzvarām. Lai atriebtos zemgaļiem,
vācieši nodedzināja Dobeles, Raktes un Sidrabenes pilsētas. Lielāko daļu
iedzīvotāju apkāva.
Beidzot vācieši kā ieroci izmantoja
badu – tie plānveidīgi iznīcināja visus Zemgales pārtikas krājumu. Visa Zemgale
bija badā. Daudzi no Dobeles un Raktes iedzīvotājiem devās dzīvot uz Lietuvu.
Par atbalstpunktu izmantodams
Jelgavas pili, Livonijas ordenis pēc kārtas vērsa savus triecienus pret visiem
zemgaļu nocietinājumiem. 1290.gadā tika izpostīta Sidrabenes pils – pēdējais
zemgaļu atbalstpunkts. Beidzot arī Zemgale , izpostīta un izlaupīta, nāca vācu
rokās Līdz ar to vācu feodāļi Latvijas
teritorijas iekarošanu bija pabeiguši.
Izmantotā literatūra:
A.Švābe “Latvijas vēsture”
Fr.Zālītis “Latvijas vēsture”
“Larvijas PSR vēsture” 1.sējums
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru