Latviešu lielā revolūcija

Jevgēnija Kuzņecova 8.klase

Rīgas 99.vidusskola

2001.gada maijā

Latviešu lielā revolūcija

1905. – 1907.gadam

1904.gadā izceļas krievu un japāņu karš. Daudzus Latvijas zemniekus un strādniekus iesauc armijā. Lai gan cara virsnieki lielīgi solās, ka tie “japāņus ar cepurēm nomētās”, krievu armija un flote piedzīvo smagu neveiksmi. Tas sekmēja nemierus Krievijā.

1905.gada 22.janvārī Pēterpils strādnieki ar sievām un bērniem priestera Gapona vadībā iet uz Ziemas pili, lai iesniegtu valdniekam savus lūgumus. Ļaudis ticēja, ka cars ir labs, noteikti uzklausīs savu tautu un palīdzēs trūkumā nonākušajiem. Karaspēks uz tiem atklāja uguni. Kritušo un ievainoto skaits pārsniedz 400. Šo dienu vēlāk dēvēja “melnā svētdiena”. Visās lielākās pilsētās izsludina streiku, kam seko nemieri. Tā sākās 1905.gada revolūcija Krievijā. Visvairāk un visplašāk tā norisinās Latvijā.

24.janvārī LSDSP pasludina Rīgā vispārēju streiku – visas rūpnīcas pārtrauc darbus. 26.janvārī (pēc vecā stila 13.janvārī) 50 000 latviešu strādnieku iziet protesta demonstrācijā Rīgas ielās. Pie Daugavas tiltiem sadursmē ar karaspēku krīt 80 vīru un ap 200 tiek ievainoti. Latvijas valsts laikā šo notikuma vietu nosauca par “13.janvāra ielu”.

Augstā valdība izsludina kara stāvokli Kurzemē un dažus mēnešus vēlāk arī Vidzemē. To panāk muižnieki un mācītāji ar lūgumiem caram sūtīt karaspēku un sodīt revolucionārus.

Tomēr cara karaspēks un muižnieku spēki Latvijā izrādījās par vājiem, lai sacelšanos apspiestu. Arī pašā Krievijā stāvoklis ir bīstams.

Tikai Latvijā (atskaitot Latgali) samērā izplatītas bija baznīcu demonstrācijas. Šādai kustības nebija reliģisks, bet gan politisks raksturs. Baznīca šīm demonstrācijām tika izraudzīta tāpēc, ka tā bija vislielākā ļaužu pulcēšanās vieta, kas noderēja sociāldemokrātiskiem propagandas un aģitācijas runu teikšanai. Ja demonstrācija notika baznīcā, tad parasti tā sākās dievkalpojuma laikā – kad mācītājs nonāca līdz aizlūgumam par caru, aģitatori viņu pārtrauca ar saucieniem “Nost ķeizaru! Nost ar patvaldību!”. Mācītājs tika padzīts no kanceles vai pats to pameta, labi saprazdams, ka aizlūgšana par caru šai brīdī nav vietā. Pēc tam kancelē kāpa aģitators. Citkārt mītiņš notika laukumā baznīcas priekšā, dievlūdzējiem atstājot baznīcu.

Mītiņam nereti sekoja demonstrācija – gājiens uz pasta valdi, kur tika iznīcinātas cara ģīmetnes. Pēc tam demonstranti devās uz mācītājmuižu, prasot samazināt tās zemniekiem renti, un arī uz tuvējo pili, kur zemnieki izvirzīja savas prasības baronam. Šīs akcijas notika pacilātā gaisotnē, taču nereti tika pieļauti dažādi izkropļojumi, pat huligānisms, piemēram, vietām mācītājam lika nest sarkano karogu, tā pazemojot viņu.

Ķeizars piekāpjas. 1905.gada 30.oktobrī Nikolajs II izdod manifestu (vēstījumu) tautai: turpmāk atļauta vārda un sapulču brīvība, pavalstnieki varēs izvēlēt pārstāvjus Valsts domei, kas piedalīsies likumu un valsts apspriešanā…

Pēc 30.oktobra vēstījuma LSP iznāk no “pagrīdes”. Atklāti izplata viņu laikrakstu “Cīņa”, Rīgā notiek milzīgas tautas sapulces, kurās piedalās 50 000 – 100 000 cilvēku.

Vadoņi aicina turpināt cīņu un neticēt cara solījumiem. Galvenie mērķi tagad ir – gāzt cara patvaldību, ievēlēt satversmes sapulci un ķeizarvalsts vietā nodibināt republiku.

Sakarā ar to norisinās daudzas asiņainas cīņas. 1905.gadā Latvijā notiek ap 1000 bruņotu sadursmju. Karaspēka nodaļas atstāj muižas un atkāpjas uz pilsētām.

23.novembrī 400 latviešu skolotāji sapulcējas uz kongresu Rīgā. Nolemj, ka skolās jāmāca latviešu valodā un visā zemē jānodibina tautas vēlēta pārvalde.

2.decembrī Rīgā sanāk ap 1000 ievēlētu delegātu no Vidzemes un Kurzemes pagastiem. Šo sanāksmi ierosināja Jānis Kroders. Tā pasludina varas pārņemšanu tautas rokās. Nolemj: atcelt līdzšinējās pagastu valdes un to vietā ievēlēt pagastu rīcības komitejas, neatzīt cara valdības iestādes un nemaksāt tām nodokļus. Bez tam paziņo, ka vācu muižnieku privilēģijas tiek atceltas, Latvijai prasāma pašvaldība un Krievijā jāsasauc vēlēta satversmes sapulce.

Arī daudzas latviešu sievietes iet līdzi un upurējas 1905.gada cīņā. Revolūcijas laikā viņas piedalās visās vēlēšanās līdzīgi vīriešiem. Tādā kārtā Latvija ir pirmā zeme Eiropā, kur sievietes iegūst vēlēšanu tiesības un arī pašas tiek ievēlētas par tautas pārstāvjiem.

Latviešu lielā revolūcija parāda, cik nedrošas patiesībā ir vācu muižnieku un krievu cara pozīcijas Latvijā.

1905.gada beigās no divām pusēm (Pēterpils un Viļņas) uz Latviju virzās krievu bruņotie spēki – tā sauktās “soda ekspedīcijas”. Revolucionāriem nav īstas armijas, ko sūtīt pretī, bet tautas milicija ir par vāju apbruņota. Lielākā tautas milicijas vienība bija Rūjienas – Mazsalacas – 1300 vīru, Saldū – 500, Smiltenē – 500 vīru.

Vairāk kā 2000 cilvēku nošauj bez tiesas un izmeklēšanas. Ziņojumos par to vienkārši paskaidro: “Bēgot nošauts”. Nodedzināja ap 300 latviešu zemnieku māju (3miljonu rubļu vērtībā), vairākas skolas un biedrību namus. Cilvēkiem piespieda simtiem nāves sodu, spaidu darbus un cietumu. Uz Sibīriju izsūtīja ap 3000 cilvēku.

1906.gada sākumā revolūcija Latvijā ir satriekta. Daudzi tomēr negrib padoties un, sabēguši mežos, turpina pretoties. Tomēr viņi nespēj grozīt cīņas iznākumu. Šim drūmajam laikmetam veltīta V. Plūdoņa balāde “Tīreļa noslēpums”:

“… Dēls, pajemi pelēku akmeni

Un par zīmi uz kapa man uzstādi,

Lai zina, lai uziet ļautiņi,

Kur trūd mani salauztie kauliņi.”

Lai izbēgt vajāšanu ne mazāk kā 4000 latviešu atstāj savu zemi.

Tikai 1908.gada septembrī krievu valdība paziņo, ka beidzies kara stāvoklis Latvijā.

Lielajā latviešu revolūcijā tauta zaudē vairākus tūkstošus kritušu, daudziem jāmeklē patvērums svešumā. Bet cīņa stiprina tautas pašapziņu, lepnumu un ticību nākotnei.

Gluži citādi jūtas vācu muižnieki un cara valdība. Revolūciju tiem gan šoreiz izdevies asiņaini apspiest, bet viņu pašpaļāvība ir smagi iedragāta. Tas, kas noticis 1905.gadā var atkal atkārtoties. Un kas tad var galvot par iznākumu?

1905.gada revolūcija pamudina krievu valdību izdarīt dažus uzlabojumus. Skolās latviešu valoda iegūst lielākas tiesības, var nodibināties arī vairākas privātas latviešu mācības iestādes.

Notiek Krievijas valsts domes vēlēšanas un tur ievēl 6.latviešu pārstāvjus. Starp tiem ir Latgales atmodas darbinieks un vēlākais Latvijas valsts prezidents Jānis Čakste.

Pēcrevolūcija periodā ekonomika strauji attīstījās. Salīdzinājumā ar 1900.g. 1910.g. rūpniecības uzņēmumu tajos strādājošo skaits pieauga par 30%. Pārmaiņas skāra arī lauksaimniecību. Izveidojās divas lauksaimniecības sabiedrības, kuras nodibināja savas lauksaimniecības skolas. Saimnieciskās labklājības pieaugums sekmēja izglītības un kultūras attīstību. Tika nodibinātas vidusskolas un arodskolas. Pieauga jaunatnes izglītības līmenis.

Latvijas pilsētu pārvaldes sāk viena pēc otras pāriet latviešu rokās.

Pēc 1905.gada sākās arī Latgales atmoda. Radās ļaudis, kas iedami peļņā vai arī nodarbodamies ar tirdzniecību, tika pie lielākas turības. Latgalē radās “kārklu poļi”, latvieši, kas sadraudzējās ar poļu kungu kārtu un centās runāt poliski. 1904.gadā tika atcelts latīņu rakstības aizliegums Latgalē, tas sekmēja latgaliešu literatūras attīstību. 1905.gadā sāka iznākt pirmais latgaliešu raksts “Gaisma”. Šis raksts centās modināt latgaliešos pašapziņu un cīnījās pret viņu pārpoļošanu. Latgalieši uzņēma šo rakstu ar sajūsmu, bet tas pastāvēja tikai 6.mēnešus. Garāks mūžs – 10 gadi – bija lemts laikrakstam “Druva”, kas sāka iznākt no 1908.gadā un ko vadīja baznīckungs Skrinda. Ieturēts kristīgā un nacionālā garā, šis laikraksts patstāvīgi atgādināja, ka latgalieši, vidzemnieki un kurzemnieki ir vienas tautas locekļi, kam jāturas kopā. Reizē ar rakstniecību pēc 1905.gada atdzima Latgales saimnieciskā, sabiedriskā un kulturālā dzīve. Latgales zemnieku saimnieciskā stāvokļa uzlabošanos stipri ietekmēja jau agrāk pieminētā izdalīšanās no ciemiem viensētās. Kļuva rosīgāka arī sabiedriskākā dzīve, nodibinoties dažādām biedrībām, visbiežāk zemkopības un pārtikas, kā arī krājaizdevu sabiedrībām. Sāka izrādīt arī teātri un pulcēties uz kora dziedāšanu. Visos šais pasākumos ļoti dedzīgi piedalījās sevišķi latgaliešu vairāk izglītotā jaunatne. Šis bija Latgales “atmodas laikmets”, kas dažā ziņā atgādināja 60-tos un 70-tos gadus Vidzemē un Kurzemē.

Izmantotā literatūra:

1.Uldis Ģērmanis

“Latviešu tautas piedzīvojumi”

Rīga, Jāņa sēta, 1990.g.

2.G.Kurlovičs

A.Tomašūns

“Latvijas vēsture” pamatskolām

Zvaigzne ABC, 1996.g.

3.Fr. Zālīris

“Latvijas vēsture” vidusskolām

Zvaigzne ABC, 1996.g.

4.I.Baumurts

G.Kurlovičs

A.Tomašūns

“Latvijas vēsture” pamatjautājumi

Zvaigzne ABC, 1998.g.

5.Indulis

Ķēniņš

“Latvijas vēsture” 20.gadsimts I daļa

Zvaigzne ABC, 1997.g.

6.”20.gadsimta Latvijas vēsture”

                  I

Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai

1900 – 1918

Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000.g.