LIVONIJAS VALSTISKĀ ORGANIZĀCIJA UN TIESĪBAS 13. – 14. gs.

LIVONIJAS
VALSTISKĀ ORGANIZĀCIJA
UN

TIESĪBAS

XIII – XVI gs.

 

 

 

 

 

 

Pēc A.Kalniņa “Valsts un tiesību vēsture” 1972g.

LIVONIJAS  VALSTISKĀ  ORGANIZĀCIJA  UN  TIESĪBAS.

XIII- XVI gs.

            XIII gadu simtenī vācu tirgotājiem un feodāļiem ar katoļu baznīcas aktīvu līdzdalību izdevās pakļaut Igaunijas un Latvijas teritoriju, kuru apdzīvoja vietējie iedzīvotāji- lībieši, kurši, igauņi, zemgaļi, latgaļi un sēļi. Vācu okupanti, iebrūkot Baltijas zemēs, realizēja ekspansijas politiku- traukšanos uz austrumiem. Šīs kustības mērķis bija sagrābt tirdzniecības ceļus Eiropas austrumos, iegūt Baltijas un Krievijas zemes feodālo muižu ierīkošanai, tādējādi iedzīvojoties bagātībās uz svešu tautu rēķina.

ZOBEŅBRĀĻU ORDEŅA VARAS STRUKTŪRA.

Zobeņbrāļu ordeņa darbības laiks 1202.-1237.

Sākot ar 11gs. Krusta kari uz Jeralazemi, piedalās Hospitālieši, Templieši un Teitoņi. 1202.gadā garīdznieks Teodorehs dibina Zobeņbrāļu ordeni  ar mērķi, sludinot dieva vārdu, iekarot teritorijas, zemi arī Baltijā.

Zobeņbrāļu ordenis- patstāvīga klerikāla militāra organizācija.

Zobeņbrāļu ordeņa statūti pēc Templiešu ordeņa statūtu parauga ar atšķirību:

 Templieši – pakļauti tieši pāvestam;

 Zobeņbrāļi- nav tieši pakļauti pāvestam, bet gan Rīgas bīskapam.

Zobeņbrāļu ordeņa ārējās pazīmes- uz balta mēteļa kreisās piedurknes sarkans krusts virs sarkana zobena.

Zobeņbrāļu ordeņa bruņinieki paši sevi sauca – Kristus bruņinieku brāļu ordenis un “Dieva bruņinieki” ar uzdevumu – azsargāt jaundibināto katoļu baznīcu Livonijā, apkarot tās ienaidniekus.

Zobeņbrāļu ordeņa solījumi.

Stājoties ordenī tika doti 4 solījumi:

1.      paklausības solījums

 -  izpildīt priekšnieka pavēles bez ierunām, piem. bez mestra atļaujas brāļi nedrīkstēja atstāt ordeņa pili, sūtīt vēstules utt.

2.      atteikšnās no mantas par labu ordenim

3.      solījums dzīvot celibātā

 - neprecēties un vispār neuzturēt sakarus ar sievieti

            4.   cīnīties ar neticīgajiem ,t.sk.arī citā ticībā esošajiem, visu mūžu

Zobeņbrāļu ordeņa brāļiem pilī- kopējs galds, kopējs dzīvoklis. Ordenis arī deva apģērbu, veļu, ieročus.

Zobeņbrāļu ordeņa grupējumi.

Brāļi – bruņinieki.

Lai par tādiem kļūtu jādod zvērests, ka:

-          dzimis likumīgā laulībā,

-          neprecējies,

-          nav nesamaksājamu parādu,

-          fiziski vesels.

Ordeņa kopsapulcē uzņem par brāli – bruņinieku un piešķir:

-          trīs zirgus,

-          vairogu, zobenu, šķēpu un kaujas vāli,

-          brāli apkalpotāju.

Brāļi – priesteri.

-          pilda garīdznieku funkcijas,

-          Ordenī īpaša cieņa,

-          pie galda sēž blakus ordeņa priekšniekam (mestram).

Brāļi – priesteri bija gērbti baltos svārkos ar sarkanu krustu uz krūtīm.

Brāļi – kalpotāji (“saime”, “familia”).

-          dod tos pašus solījumus,

-          nedrīkstēja būt cēlušies no bruņinieku kārtas,

-          iestājoties zvērests, ka ir brīvi t.i. nav cita dzimtļaudis.

Brāļi kalpotāji dalījās:

Brāļi- strēlnieki: -          piedalās kara operācijās, -          viens zirgs un viegls apbruņojums, -          pēc nozīmes līdzinās brāļiem bruņiniekiem (sēž tiem līdzās pie galda

Brāļi – amatnieki: -          kalēji, kurpnieki, maiznieki, mājkalpotāji, -          tika izmantoti aizmugures dienestā.

Brāļi- kalpotāji bija ģērbti melnos un rudos svārkos.

Brāļi - veicinātāji.

Šeit netika prasīta augstdzimuša kārta  un stāvoklis, nebija jādod arī 4 zvēresti, varēja būt precēti.

Zobeņbrāļu ordeņa pārvalde.

Mestrs

-          priekšnieks,

-          ievēl no brāļu – bruņinieku vidus,

-          rezidence- Ordeņa pils Rīgā (celta 1204.-1205.)

-          personiskā rīcībā:

~ bruņinieku kārtas puisis,

~ 1 brālis priesteris, kas izpilda arī kancelejas sekretāra pienākumus un glabāja ~ ordeņa zīmogu,

~ četri zirgi.

Pirmais Mestrs Venno, pieminēts 1208.g.

Komturi

-          atsevišķu novadu priekšnieki,

-          dzīvo provincē, kādā ordeņa pilī,

-          savā novadā tādas pašas funkcijas, kā mestram visos ordeņa novados,

-          savas pils ordeņu brāļu komandieris.

Gādnieks

-          mazāku komtureju priekšnieks

Zobenbrāļu ordeņa sapulces.

“konvents” jeb “kapituls”- pēc vajadzības sasaukta ordeņa brāļu sapulce.

“ģenerālkapituls” - visu brāļu kopsapulce

-          lēma par jaunu brāļu uzņemšanu,

-          ievēlēja mestru un citas amatpersonas,

-          apsprieda kara un miera jautājumus.

1236.gadda 22.septembrī  lietuvieši kopā zemgaļiem Saules kaujā Zobeņbrāļu ordeni smagi sakāva. Zaudējumi bija tik lieli, ka ordenis vairs nevarēja pastāvēt.

1237.gada 12.maijā Zobenbrāļu ordeņa pāri palikušos bruņiniekus uzņēma Vācu (Teitoņu) ordenis. Turpmāk Livonijā darbojās Vācu ordeņa Baltijas nozarojums t.i.- Livonijas ordenis.

LIVONIJAS ORDEŅA VALSTS VARAS ORGANIZĀCIJA.

1237.gadā pēc Zobenbrāļu ordeņa iekļaušanas Vācu (Teitoņu) ordenī Baltijā darbojās Vācu ordeņa austrumu nozarojums, ko sauca par Livonijas ordeni. Tā militārā struktūra bija izveidota pamatojoties uz Vācu ordeņa statūtiem. Baltijas apstākļos 13 gs. izveidojās Livonijas ordeņa valsts.

Livonijas ordeņa galva.

Mestrs

-          rezidence 13 gs. Rīgā, bet no 14.- 16.gs. galvenokārt Cēsīs,

-          atkarīgs no virsmestra (vācu ordeņa galva, “uz mūžu” ievēlēts),

-          ieceļ virsmestrs ar ģenerālkapitula piekrišanu.

Livonijas ordeņa padomnieki un administratori.

Zemes maršals

-          augstākā amatpersona aiz mestra,

-          kara lietu pārzinātājs (ja mestra nebija klāt, komandēja karaspēku),

-          ieceļ ordeņa kapituls no komturu vai fogtu vidus,

-          rezidence atradās Siguldā,

-          savs zemes maršala zīmogs.

Komturi

-          ordeņa novadu (komandatūru jeb komtureju) priekšnieki,

-          novada centrā militāri nocietināta ordeņa pils, kas daļēji bija arī klosteris (pēc statūtiem šādā pilī vajadzēja dzīvot vismaz 12 brāļiem (konvents),

-          ieceļ un atceļ amatā mestrs ar kapitula piekrišanu,

-          gādā par savas pils ordeņa brāļu apbruņojumu, apģērbu un pārtiku,

-          vadīja savas pils brāļu sapulces-konventus, kas notika katru svētdienu,

-          kara laikā komturs veda savas pils militāros spēkus cīņā,

-          ik gadu iesniedz pārskatu kapitulā par ienākumiem un izdevumiem,

-          dokumentus komturs apstiprināja ar savu zīmogu.

Ievērojamākās komturejas Livonijā bija Vīlandē, Tallinā, Kuldīgā, Alūksnē.

Fogti

-          augstas ordeņa amatpersonas, reizām pārvaldīja īpašus novadus- fogtejas.

Livonijas ordeņa valstī bija 11 fogtejas.

Fogtu amati ordeņa statūtos nav minēti, bet domājams, izveidoti paražu ceļā pēc bīskapiju parauga. Viena no galvenajām funkcijām – tiesas spriešana.

            Livonijas valsts sākumā fogts savas tiesas sesijas savienoja ar pagasta (vakas) nodevu ievākšanas periodiem. Vēstures avoti liecina, ka zemnieki ļoti neieredzēja fogtus.

Dažos novados (Kuldīgā, Cēsīs) fogts valdīja kopā ar komturu, tomēr šo amatpersonu funkcijas nesakrita, komturam bija darīšana tieši ar savas pils ordeņa brāļiem (“lai viņš tur brāļus pārzinātu”), bet fogts pārvaldīja sava novada zemniekus (“lai kuršu zemi pārzinātu”).

Fogts kopā ar komturu piedalījās kara gaitās, domājams, ar palīgspēku ko organizēja no vietējiem nevācu iedzīvotājiem.

Padome

Mestra padomdevējs orgāns   - svarīgākos jautājumos mestram jāapspriežas ar padomi (it sevišķi pēc 1438.g.Ordeņa statūtu papildinājumu izdošanas).

Sastāvēja no 7 locekļiem         - mestrs

- 6 līdzpadomnieki : 

3 iekšējā padome – zemes maršals, Vīlandes komturs, Kuldīgas komturs,

3 ārējā padome – Rēveles un Alūksnes komturi, Jervzemes fogts.

Visu ordeņbrāļu kopsapulce.

Livonijas kapituls

- ik gadu sasauc mestrs,

- parasti sāk ar dievkalpojumu,

                        - prezidē mestrs.

Apsprieda:

-          saimnieciskos pārskatus,

-          atsevišķu ordeņa amatpersonu darbu.

Arī virsmestram no Vācijas bija tiesība ierasties Livonijas kapitulā un kontrolēt ordeņa darbu.

            Livonijas ordenis bija Vācu (Teitoņu) ordeņa nozarojums un tāpēc organiski saistīts ar to. Tai pasā laikā tas kā Zobenbrāļu ordeņa sukcesors bija pakļauts Rīgas arhibīskapam. Bez tam, par Baltijas iekarošanu Livonijas ordenis saņēma lēņos no Livonijas bīskapiem attiecīgu daļu zemju. Rezultātā izveidojās liela Livonijas ordeņvalsts. Būdama ekonomiski un militāri spēcīgāka par Bīskapijām, Livonijas ordeņvalsts pretendēja uz vadošo lomu Livonijas feodālo valstiņu starpā. Šīs vadošās vietas dēļ ordenis bieži karoja ar bīskapijām.

RĪGAS ARHIBĪSKAPIJAS VALSTS VARAS STRUKTŪRA.

Krusta karos iegūtās zemes Romas pāvests uzskatīja par savu īpašumu, Palestīnā- “Dieva dēla zeme”, Prūsijā- “Sv.Pētera zeme”, Livoniju Romas pāvests 1215.g. nosauca par “Dievmātes zemi”.

Parasti Bīskapi un misionāri Livonijā bija vācieši, tādēļ vienas un tās pašas personas bieži vien bija gan katoļu baznīcas pārstāvji, gan vācu feodāļi – agresori.

1207.gads

Bīskaps Alberts saņem tiesības un augstāko varu uz Livoniju, kura tika uzskatīta par feodālās Vācijas valsts sastāvdaļu. Bīskaps tiek pilnvarots daļu no iekarotajām zemēm nodot tālāk, kā lēni Zobeņbrāļu ordenim par tā pakalpojumiem. Rīgas arhibīskapi juridiski skaitījās Vācijas valsts novadu flirsti.

1225.gads

Rīga dabūja savus statūtus un pilsētas tiesības, bet tā vēl nebija brīvpilsēta, bet gan tikai arhibīskapam pakļauta teritorija.

Arhibīskapa un Ordeņa strīdi par Rīgas virskundzību sekmēja šīs pilsētas patstāvības attīstību. Pārējās bīskapijas (Limbaži, Koknese)skaitījās tieši pakļautas Rīgas arhibīskapijai.

Rīgas arhibīskapijas valsts varas organizācija.

Bīskaps

vēlāk arhibīskaps         - augstākais katoļu garīdznieks novadā, reizē arī laicīgs feodāls valdnieks bīskapijas zemēs.

Rīgas arhibīskapijā bijuši 24 bīskapi (arhibīskapi).

Bīskapa amata zīmes: Rīgas arhibīskapu vēlēja: Bīskapa galvenā kompetence:

-          dārgakmeņiem rotāts gredzens, -          draudzes gana zizlis, -          zelta krusts uz krūtīm, -          virspriestera cepure. -          pēc noteikumiem Domkapituls, bet faktiski iecēla pāvests. -          izdarīt visus baznīcas kulta aktus (arhibīskaps var iecelt un ordinēt priesterus), -          izdot likumdošanas aktus, -          spriest tiesu, -          pārraudzīt visus bīskapijas garīdzniekus, -          ievākt nodokļus un pārraudzīt īpašumus, -          dibināt baznīcas un valstiskas iestādes.

Sakarā ar augstākās varas saņemšanu no Vācijas ķeizara Rīgas bīskapa vara kļuva vēl lielāka; tas varēja celt pilis, dibināt pilsētas, iecelt fogtus, izlēņot zemes.

Domkapituls

-          augstāko garīdznieku kolēģija pie Bīskapa vai arhibīskapa,

-          sava veida padomdevējorgāns,

-          izveidots pēc Hamburgas un Brēmenes domkapitulu parauga,

-          vecāko sauca par “prioru”, vēlāk “dekānu”,

-          locekļu skaits 12, katram savi uzdevumi- liturģijas dziesmu pārzinis, baznīcas skolu pārzinis, mantzinis, pagrabu pārzinis u.c.

Bīskapam bija nepieciešma domkapitula piekrišana jautājumos :

1.      Atsavinot bīskapijas īpašumus.

2.      Piešķirot vai atņemot lēņus.

3.      Ieceļot jaunus garīdzniekus.

Tādējādi šādos apstākļos Domkapituls ierobežoja Bīskapu, bet citos jautājumos piem. ieceļot, atceļot valsts amatpersonas, grozot novada pārvaldi u.c. Bīskaps varēja tikai uzklausīt , bet nepiekrist.

Domkapitula sēdes

-          vadīja pats Bīskaps,

-          lēmumi ar balsu vairākumu, izņemot gadījumus, kad vēlēja amatpersonas.

Arhibīskapijas padome.

-          vasaļu tiesas un augstākās pārvaldes orgāns,

-          padomes 12 locekļus iecēla arhibīskaps no vecākajiem bruņiniekiem.

Administratīvais dalījums – “fogtejas”, Ap 1540.g. pastāvēja Limbažu, Raunas, Kokneses fogtejas.

Fogtejas           - katrā iecelts īpašs administrators – fogts.

Fogts               - ievāc nodevas, spriež tiesu utt.

Fogtejas dalās - amatu iecirkņos jeb “kostelatūrās”, ko izveidoja galvenokārt nodevu ievākšanas nolūkos.

Rīgas arhibīskaps savu zemju lielāko daļu izlēņoja vasaļiem.

Tie ieguva tiesības       - pārvaldīt savas lēņu zemes,

- ievākt nodevas un spriest tiesu.

Vasaļi jeb lēņu vīri      -  pulcējās īpašās sanāksmēs – mantāgos, tās bija vasaļu sanāksmes kādā teritoriālā novadā.

Vasaļu pienākums       - vajadzības gadījumā dot militārus formējumus bīskapijas aizsardzībai.

Rīgas arhibīskapijai patstāvīga karaspēka nebija.

            Rīgas arhibīskapijas daļu no Gaujas uz Ziemeļiem sauca par Lībiešu galu, bet uz Dienvidiem- Latviešu gals. Robeža bija Ordeņa zemju Gaujas koridors. Arī mantāgi sanāca pēc šiem diviem teritoriāliem iedalījumiem Limbažos un Raunā. Mantāgos sprieda tiesu, kā arī pārrunāja saimnieciskus, politiskus jautājumus.

LIVONIJAS PILSĒTAS – HANZAS SAVIENĪBAS LOCEKLES.

Vācu tirdzniecības pilsētas gar Ziemeļjūras un Baltijas jūras krastiem jau 13.gs.sāka apvienoties, lai sekmētu savstarpējos tirdzniecības sakarus.

1241.gada līgums

Hamburga + Ķelne + Minstere + Dortmunda

Lībeka + Rostoka + Vismara

Tā pamazām veidojās vācu tirdzniecības pilsētu apvienība- Hanzas savienība. Ar to bija saistīta Visbija un citas Gotlandes pilsētas. Par Hanzas savienības loceklēm kļuva arī Livonijas pilsētas: Rīga, Tallina, Tartu, Cēsis, Valmiera, Limbaži, Koknese. Hanzas savienībā pavisam kopā 90 pilsētas.

1367.gads       

-          ar Ķelnes konfederācijas noslēgšanu Hanzas savienība ieguva organizācijas formu.

Hanzas sanāksmes

-          ik pēc 3 gadiem Lībekā, kur pieņēma saistošus lēmumus savienībai.

Galvenais mērķis

-          uzturēt Ziemeļeiropas tirdzniecības monopolstāvokli.

Hanzas savienība ne vien ievērojams saimniecisks faktors, bet arī militāri politisks spēks.

Katra Hanzas pilsēta

-          maksāja savienībai biedru maksas,

-          deva noteiktu skaitu karavīru un kuģu.

Hanzas savienība zaudē savu lomu

-          sakarā ar konkurences rašanos (Anglijas, Nīderlandes tirdzniecība),

-          tirdzniecības ceļu pārvietošanās (Amerikas atklāšana, Jūras ceļs uz Indiju).

1669.gadā pēdējā Hanzas savienības sanāksme.

            Katrai Hanzas oilsētai bija savs statūts- iekārtas reglaments, kurā bija noteikta pilsētas pašvaldība, tiesas un citas privilēģijas. Statūtus Hanzas pilsētām sastādīja pēc kāda no vadošo pilsētu (Lībekas, Hamburgas) statūtu parauga. Tā arī izveidojās pilsētas- mātes un pilsētas- meitas.

            Livonijā vadošās pilētas bija Rīga, pieņēma pārstrādātu Hamburgas statūtu, un Rēvele, pieņēma pārstrādātu Lībekas statūtu. Pārājās Hanzas pilsētas Livonijās pieņēma statūtus pēc Rīgas un Rēveles statūtu parauga.

Hanzas pilsētu galvenais pašvaldības orgāns.

Rāte

sauca arī par “maģistrātu”       - atradās pilsētas bagātāko virsslāņu (patriciāta) rokās,

Rātes galvenās funkcijas         - ievēlēt, iecelt pilsētas amatpersonas, ierēdņus,

                                                - pārzināt ģildes un cunftes,

                                                - uzņemt jaunus birģerus,

                                                - vadīt pilsētas ārlietas un kara lietas,

                                                - izdot likumus un rīkojumus,

                                                - vēlāk Rāte sāka spriest arī tiesu.

           

Rāti vadīja viens vai vairāki birģermeistari, bet pārējos Rātes locekļus sauca par Rātes kungiem.

Pilsētas fogts

Galvenā funkcija                     - tiesas spriešana.

            Tādējādi Hanzas pilsētas Livonijā bija ieguvušas zināmu administratīvu patstāvību, ko atzinā Livonijas feodāļi- Ordenis, un bīskapi. Livonijas Hanzas pilsētu saites ar Vācijas pilsētām netraucēja Livonijas valstiņu konfederācijas iekšējo dzīvi, jo Ordenis un Bīskapijas arī bija saistātas ar feodālo Vācijas valsti.

Bīskaps Alberts piešķīra Rīgai Visbijas pilsētas statūta parauga tiesības, vēlāk, iestājoties Hanzas savienībā, Rīga ieguva statūtu pēc Hamburgas pilsētas statūta parauga. Rīgas statūts vēlāk tika grožits un papildināts.

LANDTĀGS – STRUKTŪRA UN KOMPETENCE.

            Livonijas mērogā tika radīts visām feodālām valstīm kopīgs kārtu pārstāvniecības orgāns- landtāgs.

Landtāgs                     - visas Livonijas valdošo kārtu pārstāvju sanāksme.

Landtāga darbība        - 1421.- 1561.

Pirmo reizi sasauc        - 1421.gadā Valkā pēc Rīgas arhibīskapa iniciatīvas.

Landtāga sastāvā nogrupējās šādas kūrijas (kārtas):

-          visi Livonijas bīskapi, domkapitulu locekļi un klosteru priekšnieki,

-          Livonijas Ordeņa augstākās amatpersonas,

-          visu Livonijas feodālo valstu vasaļi (skaita ziņā pārsvars Ziemeļigaunijas vasaļiem),

-          Livonijas pilsētu pārstāvji.

Lai tiktu pieņemti lēmumi bija nepieciešama visu četru kārtu vienbalsīga piekrišana.

            Landtāgs bija visu Livonijas feodālo valstu valdošo šķiru pārstāvniecības orgāns un kā jau visos tamlīdzīgos orgānos, zemnieku kārta Landtāgā netika pārstāvēta. Pastāvēja uzskats, ka zemniekus pārstāv viņu kungi- muižnieki. Tōmēr Livonijas kungiem bija lielas interešu sadursmes un strīdi, pilnīgi saprasties viņi varēja samērā reti.

Landtāga sapulcēšanās vieta

                                                - sākumā Valka, vēlāk Valmiera,

                                                - izņēmuma gadījumos Landtāgi sanāca Rīgā, Tartu, Cēsīs, Vīlandē.

Landtāga sesijas

                                                - ilga īsu laiku, parasti 1-3 dienas,

- 1516.g. Valkas Landtāgs nolēma sesijas turpināt vismaz 10 dienas, bet to ne vienmēr ievēroja.

Landtāga kompetence

-          zemes jautājumu apspriešana, kara pieteikšana/miera noslēgšana un vajadzīgo naudas līdzekļu atvēlēšana,

-          likumdošanas aktu pieņemšana, piem.1422.g.- Valkā Landtāgs izdeva visai Livonijai zemes likumu grāmatu, kurā galvenokārt bija baznīcu tiesību normas; 1422.g.- Cēsīs Landtāgs izdeva svarīgus nodokļu likumus (ieviesa jauna kaluma marku),

-          tiesas spriešana apelācijas kārtībā (dižciltīgo kārtu augstākā tiesa Livonijā).

Livonijas landtāga darba kārtība nekur nebija sīki precizēta un noteikta, tādēļ darba kārtībā varēja būt visdažādākie jautājumi, piem.: par Livonijas vergiem (dreļļiem), par aizbēgušo zemnieku atdošanu atpakaļ viņu kungiem (Valkas landtāgs 1424.g.).

Landtāga darba kārtību nosaka           - landtāga sasaucēji, bet sesijas laikā pats landtāgs.

Landtāgu atklāj                                   - arhibīskaps : uzrunas sākumā minot landtāga sasaukšanas, iemeslu un aicināja kūrijas apspriesties atsevišķi un tikai nākamajā kopsēdē visas kūrijas balsoja kopā.

Ja kūriju lēmumi bija dažādi un nesaskanēja, sākās debates un apspriedes kopsēdē. Livonijas

landtāgā sēžu dienas pagāja strīdos un tāpēc daudzi jautājumi palika neizšķirti. Kūriju labvēlīgas vienošnās gadījumā tika pieņemts lēmums.

            Visumā landtāgam bija īpatnēja juridiska nozīme, jo tas bija vienīgais visas Livonijas feodālo valstu kopīgais orgāns.

BRUŅINIEKU TIESĪBU AVOTI.

            Vācu iekarotāji Livonijā izveidoja sarežģītu feodālo valsts iekārtu un ne mazāk sarežģītu feodālo tiesību sistēmu. Viņi ieviesa Vācijas un citu Rietumeiropas zemju juridiskos institūtus (galvenokārt vācu lēņu tiesību pamatus), nostiprinot sev dažādas privilēģijas. Šie juridiskie institūti Livonijā pārveidojās un attīstījās atbilstoši Baltijas apstākļiem. Valdošās vācu aprindas tos uzrakstīja kodificēja atbilstoši dažādām Livonijas iedzīvotāju kārtām.

LIVONIJAS IEVĒROJAMĀKIE TIESĪBU KRĀJUMI.

Voldemāra un Ērika lēņu tiesības.

1315.g. -    nosaukumu devis minētajam krājumam Tartu profesors Fr Bunge 19 gs.;

-          krājuma nosaukums norāda, ka šo tiesību kodifikātori bijuši Dānijas karaļi Voldemārs II (1202.-1241.) un Ēriks VI (1286.-1319.). Ir saglabājies krājuma priekšvārds, kur abi šie karaļi minēti;

-          Voldemāra un Ērika lēņu tiešibas bija rakstītas Ziemeļigaunijas (Harijas, Virijas) vasaļiem, kuru vairākums bija vācieši;

-          kodekss satur vācu (sakšu) lēņu tiesību principus;

-          sastādot krājumu, kodifikatori ņēmuši par paraugu “Sagšu spoguli”;

-          Dānijas karaļi, ieviešot Ziemeļigaunijā vācu lēņu tiesību sistēmu, gribēja iztapt vācu vasaļiem ar kuriem kopā šo zemi bija iekarojuši;

-          kodekss iedalīts 60 pantos un satur lēņu tiesības, tiesu iekārtas noteikumus un procesuālās tiesības.

1315.gadā Dānijas rigsrads piešķīra šai kodifikācijai oficiālu likuma spēku.

Livonijas senākās bruņinieku tiesības.

            Voldemāra un Ērika lēņu tiesību pārstrādājums Livonijas bīskapu vajadzībām.

Saglabājušās 3 redakcijās:

1.         -    rakstīta 1315.-1322. lejasvācu valodā;

-          lietota Sāmsalas- Ljanemā bīskapijā;

-          gandrīz burtisks Voldemāra un Ērika lēņu tiesību norakstījums, tikai nosaukuma ziņā pielāgots bīskapijai (Dānijas karaļa vietā rakstīts – bīskaps);

-          teksts dažās vietās papildināts ar “Sagšu spoguļa” normām.

2.                  -    tiesību redakcija uzrakstīta 14.gs. viduslejasvācu valodā;

-          lietota Tartu bīskapijā;

-          daudz papildinājumu;

-          teksta apjons- 67 panti.

3.                  -    tiesību redakcija ir otrās redakcijas variants;

-          saglabājusies augšvācu valodā.

Livonijas vidējās vai paplašinātās bruņinieku tiesības.

Sastādītas 15.gs. Rīgas arhibīskapijai, iespiestas 1537.g.lejasvācu valodā. Tiesību grāmatā 249 panti un tā ir uzskatāma par Livonijas vecāko bruņinieku tiesību, “Sagšu spoguļa” u.c. tiesību avotu pārstrādājumu.

Zviedru valdība vēl 17.gs. Livonijas vidējās bruņinieku tiesības apstiprināja par Vidzemes likumu krājumu.

Sistemātiskās jeb pārstrādātās bruņinieku tiesības.

Vidējo bruņinieku tiesību sistemātisks pārstrādājums, iedalot izkaisītās normas 3 grāmatās, pa 33, 40 un 28 pantiem katrā.

-    sastādītas 15 gs.;

-          sakārtojot materiālu nav ievērotas tiesību nozares, piem.: krimināltiesības izvietotas 2 un 3 grāmatā, mantošanas tiesības- 1 un 2 grāmatā;

-          tiesību krājums uzglabājies augšvācu valodā, kaut gan oriģināls bijis lejasvācu valodā;

-          ir arī vēlāks tulkojums latīņu valodā;

-          Limbažu mantāgs tās izsludināja par Rīgas arhibīskapijas likumu.

Visi 4 bruņinieku tiesību krājumi ir savstarpēji radniecīgi gan pēc izcelšanās, gan satura un daudzējādā ziņā līdzīgi. Izsekojot to attīstībai, ir redzams, kā Livonijas valdošās aprindas nostiprinājušas savu stāvokli un privilēģijas.

15.gs. vidū Livonija sasniedza feodālās valsts attīstības otro stadiju – kārtu pārstāvniecību,  parādījās mantāgi un landtāgi, pārveidojās Livonijas tiesības, baznīcas atcēla pārbaudījumu ar sakarsētu dzelzi u.c.

           

1475.g. Rīgas arhibīskaps paplašināja lēņu mantošanas tiesības nodibināja “arkla tiesneša” amatu.

Šie likumdošanas akti papildināja četras minētās bruņinieku tiesību kodifikācijas.

BRUŅINIEKU FEODĀLĀS ZEMES ĪPAŠUMA TIESĪBAS.

            Galvenais ekonomiskais pamats vācu feodāļiem Livonijā bija viņu muižas. Bīskapu un Ordeņa vasaļi dažādos veidos ieguva savā rīcībā lielus zemes īpašumus, ko juridiski nostiprināja ar lēņu aktiem, privilēģiju rakstiem un paražām. Noformējoties īpašai bruņinieku kārtai, Livonijā tieka oficiāli izdotas bruņinieku tiesību kodifikācijas, kuru galvenais saturs bija feodālo zemes īpašumu tiesiskā nostiprināšana.

Livonijas bruņinieku tiesībās skaidri izteikta  feodālā īpašuma konstrukcija, kas paredz, ka zeme var piederēt reizē vairākiem feodāļiem dažādās lēņu pakļautības pakāpēs.

Parasti izšķīra

-          virsīpašumu,

-          apakšīpašumu.

Virsīpašnieki

-          Rīgas arhibīskaps,

-          pārējie bīskapi,

-          daļēji arī ordeņa mestrs.

Feodālo īpašumu bija atļauts iegūt tikai dižciltīgas kārtas cilvēkiem un Livonijā tādi bija vācu

bruņinieki. Viņi no bīskapa vai Ordeņa mestra saņēma lēņos muižas un kā apakšīrnieki (vasaļi, lēņu vīri) un izmantoja visus saimnieciskos labumus- muižas ienākumus. Livonijas bruņiniekiem kā lēņu vīriem bija jāpilda zemes aizsardzības pienākumi- ar savu bruņojumu jāpiedalās karos.

Muižu iegūšana, lēņu vīru juridiskais stāvoklis aprakstīts Livonijas senākās bruņinieku tiesībās.

Lēņu vīru tiesības un pienākumi Turpretī bīskaps dod

-          bruņiniekam ar saviem paša līdzekļiem jāaizsargā šī                  bīskapija; -          krītot gūstā pašam sevi jāizpērk; -          zaudējot mantu pašam jācieš zaudējumi. -          lēņos muižu ar visām brīvībām; -          desmito tiesu, kunga tiesu ar visiem augļiem un tiesībām- sodīt ar nāvi, saņemt ienākumus, ievākt nodevas; -          varu valdīt pār ciemiem, laukiem, mežiem, ūdeņiem, cik tālu vien sniedzas lēņu vīra novads.

No noteikumiem redzams, bīskaps juridiski palika izlēņotās zemes feodālais virsīpašnieks, bet bruņinieki- juridiski kļuva par feodāliem apakšīpašniekiem.

            Livonijas pēdējā posmā, kad attīstījās vispārējā dzimtbūšana, zemnieki tika piesaistīti zemei un muižnieki ieguva tiesības atprasīt aizbēgušos zemniekus. Muižnieku kā feodālās apakšīpašnieku tiesības paplašinājās vēlākajos Livonijas attīstības posmos.

Apakšīpašnieku ierobežojumi             - izpaudās lēņu muižas atsavināšanas gadījumā, to nevarēja pārdot bez virsīpašnieka ziņas un piekrišanas.

Izveidojās īpaša veida pārdošanas atļaujas izprasījums

-  lēņu vīra piedāvājums bīskapam- virsīpašniekam pirkt savu izlēņoto muižu (ja bīskaps nepērk, tad ir tiesība par to pašu cenu pārdot citam, nākošajam apakšīpašniekam,  lēņu vīram).

Bruņinieku tiesības izšķir 2 zemes īpašumus (muižas):

1.  No tēva mantotās muižas.

Muižu nevarēja pārdot bez mantinieku piekrišanas vai arī jāpierāda galīga nepieciešamība- augsts mantas apķīlājums, nabadzība.

2.  Pirktās vai citādi iegūtās muižas.

Pilnīga rīcības brīvība. 

            Visumā Livonijas bruņinieku ( īpašuma) tiesības cenšas saglabāt feodālās muižas noteiktām dižciltīgām ģimenēm, lai pārdošanas gadījumā tās nenonāktu svešu feodāļu rokās un tas ir raksturīgs princips visām feodālām tiesību sistēmām.

PILSĒTU TIESĪBAS.

PĀRSTRĀDĀTIE RĪGAS STATŪTI.

            Pārstrādātie Rīgas statūti sastādīti ap 1293.g. un vairākus gadsimtus ir Rīgas pilsētas tiesību pamats.

            Statūti 11 nodaļās:

1.      Rātes grāmata (Rīgas pašvaldības orgāns).

2.      Fogta grāmata (pilsētas tiesnesis).

3.      Par lieciniekiem.

4.      Grāmata par mantojamiem īpašumiem.

5.      Par ģimenes dzīvi.

6.      Par laulības pārkāpšanu.

7.      Par aizbildnību un testamentiem.

8.      Par viltojumiem.

9.      Par slepkavībām, miesas bojājumiem un apvainojumiem.

10.  Par laupītājiem un zagļiem.

11.  Par kuģniecības tiesībām.

Agrāk Rātes locekļus vēlēja birģeru sapulce, tagad pārtstrādātajos Rīgas statūtos noteikts, ka Rāti

vēlē pati Rāte. Rātes locekļu skaits – 16 rātskungi, ievēlami uz gadu, iztrūkstošos locekļus varēja pieaicināt (kooptēt) no lieltirgotāju aprindām. Lēmumi – ar balsu vairākumu, par izpildīšanu gādā birģermeistars.

Fogts un tā funkcijas

Galvenā                                   - tiesas spriešana

Amatā ieceļ                             - Rāte, agrāk vēlēja visi birģeri

            Rāte varēja dot fogtam vispārējus norādījumus tiesu lietās, iecelt par piesēdētājiem rātslocekļus. Ar laiku Rāte kļuva par pārsūdzības tiesu fogta spriedumiem t.i. otrā tiesas instance.

            Statūtu nodaļās civiltiesību institūti: mantojami īpašumi, mantošana, mantošana saskaņā ar testamentu. Minēts arī par birģeru ģimenes dzīvi- laulības pārkāpšanu, izvarošanu (sods no 10 sudraba markas,3 saņem pilsēta tiesības, līdz galvas nociršanai). Bāriņu pārstāvēšanai- aizbildņi, pilngadība vīriešiem- 18, sievietēm- 14 gadi.

Vispār tie ir vācu tiesību noteikumi, pārņemti un pielāgoti Rīgas vietējiem apstākļiem.

            Dažas statūtu nodaļas veltītas kriminālltiesībām:

par naudas viltošanu                          - sods no 1 sudraba markas līdz rokas nociršanai, bet ja viltotās naudas daudzums vairāk kā vērdiņš- noziedznieku “cepināja uz pannas”;

viltojumi tirdzniecībā                         - par mēru vai svaru viltošanu vai krāpšanu, smagākos gadījumos draudēja nāves sods (galvas nociršana, izpirkuma maksa 5- 10 markas);

par slepkavību                                    - ja vainīgai uz vietas noķerts- galvas nociršana, ja vēlāk- sadauzīšana uz rata;

par uzbrukumu                                   - uzbrukums, kam iemeslu devis pats cietušais- rezultātā pēdejais ievainots, tad, ja viņš 14 dienu laikā mirst vai izveseļojās- uzbrucēju soda par slepkavību, bet ja pēc 14 dienām mirst vai izveseļojās- uzbrucāju soda par miesas bojājumu nodarīšanu. Varēja arī vainu izpirkt- 10 sudraba markas;

laupīšana un zagšana                          - baznīcas aplaupītājus sodīja ar nāvi uz rata;

                                                           - ja zaglis nozadzis vairāk par vērdiņu- to pakāra; ja par pusvērdiņu- iededzināja zīmi, nogrieza ausi un izraidīja no pilsētas; par mazāku vainu- pēra; aizbēgušu zagļu vārdus ierakstīja pilsētas “Melnajā grāmatā”.

par buršanu vai

indes sagatavošanu                            - sods ar nāvi uz sārta.

            Pārtstrādātos Rīgas statūtos minētie noziegumi un sodi daļēji aizgūti no Hamburgas statūtiem, taču Rīgas statūtos ir samērā daudz atšķirīgu normu, kas radušās atbilstoši Rīgas saimnieciskai un politiskai dzīvei.

KANONISKĀS TIESĪBAS.

Kanoniskās tiesības- katoļu baznīcas tiesību normas.

Spēkā                          - līdz 16.gs.

Tām pakļauti               - ordinētie katoļu garīdznieki,

                                    - Ordeņa brāļi,

                                    - katoļu draudzes piederīgie.

Tās regulēja                 - laulību,

                                    - liecību došanu tiesā,

                                    - procentu ņemšanu utt.

Kaninisko tiesību sistēma dibināsu uz:

-          katoļu baznīcas likumiem,

-          paražām,

-          pāvestu reskriptiem,

-          koncila lēmumiem,

-          citiem aktiem, kas bija sakopoti īpašā krājumā “Corpus iuris canonici”.

Par  kanonisko tiesību pielietojumu Livonijā liecina speciāli kanonisko tiesību statūti, kas bija

izdoti Rīgas arhibīskapijā. Tie ir baznīcas provinces statūti, kurus visām Livonijas bīskapijām bija izdevis Rīgas arhibīskaps Heniņš Šarfenbergs (1424.- 1448.). Šis likumdošanas akts, bija kanonisko tiesību konkretizējums Livonijas apstākļos. Šajā aktā skarti daudzi tīri laicīga rakstura jautājumi, piem.: par testamentiem, par laulību un saderināšanos, par radniecību un svainību, par pirkumu-pārdevumu u.c..

           

ROMIEŠU TIESĪBU RECEPCIJA.

Viens no Livonijas tiesību avotiem- romiešu tiesību sistēma.

            Romiešu tiesības šai laikā sāka pārņemt un pielietot praksē Rietumeiropas valstis, tas bija roniešu tiesību recepcijas process, kas savu augstāko pakāpi sasniedza feodālajā Vācijā un Livonija vismaz formāli bija Vācijas valsts viena sastāvdaļa. Tāpēc juridiski var uzskatīt, ka Livonijā bija spēkā romiešu tiesību normas, kas recipētas Vācijā un to apstiprināja arī tiesu prakse.

1211.gads bīskaps Alberts, privilēģijā Gotlandes tirgotājiem, citē Corpus iuris civilis (Digesta 1,2 );

1232.gads bīskaps Nikolajs Rīgas birģeru un ārzemju tirgotāju strīdu lietā.

Romiešu tiesību noteikumi atrodami arī Rēveles pilsētas tiesību 1282.gada redakcijā.

            Plašāka romiešu tiesību recepcija Vācijā un Livonijā sākās pēc Vācijas valsts augstākās tiesas nodibināšanas 1495.gadā. Šī tiesu instance tiesāja  pilnīgi pēc romiešu tiesībām (Corpus iuris civilis) vai impērijai kopīgām tiesībām. Šajā pat laikā jau bija sastopami Vācijā studējuši tiesību doktori, kas mācīti romiešu tiesību garā, piem. J.Meilofs (1454.-1502.)- romiešu tiesību mācībspēks Greifvaldes universitātē, vēlāk Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas juriskonsults.

Saglabājušies vairāki dokumenti, kas liecina, ka Livonijas muižnieku civiltiesiskie strīdi izspriesti pēc romiešu tiesībām.

            Strauja romiešu tiesību recepcija ievērojama arī Rīgas pilsētas tiesībās, par to liecina , kāda 16.gs. Rīgas statūtu grāmata, kurā civiltiesību jautājumos pievienotas papildus lapas ar izvilkumiem no romiešu tiesību tekstiem atbilstoši tiesu prakses vajadzībām.

ZEMNIEKU TIESĪBU AVOTI.

Vācu varas orgāni Livonijā sastādījuši 3 tiesību krājumus arī vietējiem iedzīvotājiem. Tie uzrakstīti 13.gs. un 14.gs., lejasvācu valodā, līdz mūsdienām saglabājušies vēlākie noraksti no 16.,17.gs. Minētie tiesību krājumi izdoti atsevišķiem novadiem, bet ne visai Livonijas teritorijai.

Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības.

Izdeva                                     - Livonijas bīskapi,

- dieva bruņinieki,

- vācieši un Livonijas vecākie.

Sastādītas pēc                                     - vietējo iedzīvotāju paražu tiesībām,

                                                - vācu agrīno feodālo tiesību normām,

Apjoms                                    - 45 panti

Krājumā ietvertas krimināltiesību normas, nedaudz civiltiesību un procesuālo tiesību normas. Naudas sodi un atlīdzināmie maksājumi izteikti vācu naudas vienībās- markās.

            Jaunlaiku vācu tiesību vēsturnieki Fr.Bunge un L.Arbuzovs nosaukuši šo krājumu par “zemnieku tiesībām”, bet tas ir pareizi tikai par tik, par cik toreiz visi vietējie iedzīvotāji tika nospiesti zemnieku kārtā.

Lībiešu un igauņu zemnieku tiesības.

            Teksta priekšvārdā teikts: “Šīs ir tās laicīgās tiesības, kuras deva kāds Livonijas bīskaps un dieva bruņinieki un lībiešu vecākie, kā zemnieku tiesības pie kurām parasti turas Livonijā.”

Šo tiesību pantu kopskaits – 45, naudas vienība – marka, saturā galvenokārt – krimināltiesības un procesa tiesības. Parādās sods par 10 kunga tiesas nemaksāšanu- nāves sods. Jaunākas par iepriekšējām, assinsatriebības paliekas ir izzudušas.

Likums pats nosauc šīs tiesības par “zemnieku tiesībām”.

Kuršu zemnieku tiesības.

            Tiesību krājuma priekšrakstā rakstīts:”Šīs ir tās vispārējās normas, kuras bija spēkā Lībiešu, Kuršu zemēs un Zemgalē.”

Vācu feodāļi kuršu zemi  pakļāva vienu no pēdējām, tādēļ Kuršu zemnieku tiesības ir visjaunākās no trim tiesību krājumiem.

1267.g. Vācu ordenis apspiedis kuršu sacelšanos “vienojās” ar kuršiem, ka tie pieņems visas lībiešu tiesības, tāpēc kuršu zemnieku tiesības kļuva vairāk vai mazāk kopīgas visiem Kursas novadiem. Šī tiesību redakcija bieži vien sakrita ar Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesībām. Kā avotu, tā sistēmas ziņā ļoti līdzīgas citām Livonijas zemnieku tiesībām. Sākumā tiekai Kursas novados , vēlāk arī Zemgalē un Sēlijā. Saglabājusies tikai viena zemnieku tiesību redakcija, 17.gs.noraksts lejasvācu valodā ar labojumiem un papildinājumiem augšvācu valodā. Šajā krājumā naudas vienība – ozerings.

ZEMNIEKU KRIMINĀLTIESĪBU NORMAS.

            Lai turētu paklausībā vietējos iedzīvotājus, vēcu feodāļi izstrādāja tiem īpašas normas par noziegumiem un sodiem. Šajās zemnieku krimināltiesībās daļēji bija ietvertas vācu, kā arī vietējo paražu tiesību normas.

Raksturīgākie noziegumu veidi.

Kunga pavēles neizpildīšana               - sods – pēršana ar rīkstēm.

Nostiprinoties vācu feodāļu varai šis nozieguma veids izplatījās arvien plašāk.

“Desmitās tiesas” nodevas nedošana.

Savas varas sākumā baznīca un feodāļi dažreiz samierinājās ar mazākām nodevām, bet vēlāk stingri prasīja “desmito tiesu”, piedraudot pat ar nāves sodu: “Kas zog zavam kungam desmito tiesu, kaklu nost”.

Slepkavība.

Visas trīs zemnieku tiesības to kvalificēja par vienu no smagākiem noziegumiem.

“Kas otru noslepkavo, sodāms ar ratu”, arī izpirkums- vīra nauda “par nonāvēšanu… 40 markas”.  Domājams, ka soda smagumu noteica atkarībā no slepkavības nozīmes un svarīguma.

Īstā nozīmē par slepkavību saprata tādu, kas izdarīta ar nodomu (tīši). Neuzmanības gadījumos likums pieļāva soda samazināšanu, mīkstināšanu vai pat izlīgšanu.

Likumā par slepkavību minēta arī deklaratīva frāze kristiānisma garā:”Dievs aizliedz nokaut” (Kuršu z.t. 1.).

Miesas bojājumi.

Visas trīs zemnieku tiesību redakcijas ļoti sīki regulē dažādus sakropļojumus un miesas bijājumus. Varētu secināt, ka šī norma bija iesakņojusies vietējos apstākļos kā paražu tiesība un vācu iekarotāji to uzrakstījuši.

Sievietes izvarošana.

Laupīšana.

Siena zādzība.

Livonijas zemnieku tiesībās zādzība regulēta kazuistiski.

Dedzināšana. Sava kunga vai cita mantas iznīcināšana ar uguni.

Robežu zīmju pārgrozīšana.

Svešu tīrumu uzaršana.

Priekšlaicīga apiņu ievākšana.

Livonija bija pazīstama kā plaša alus ražošanas un žūpošanas zeme, tādēļ vācu feodāļi bija ieienterešeti apiņu kultūras pareizā kopšanā.

Nepatiess apmelojums.

Ķecerība.

Buršana.

Sodu veidi.

            Livonijas zemnieku tiesībās galvenokārt dominē vācu feodālo sodu sistēma, tomēr tai līdzās vērojamas arī vietējo sodu elementu paliekas (asinsatriebības paliekas, izpirkšanas maksas paliekas u.c.).

Asinsatriebība.

Livonijas zemnieku tiesībās tīrā veidā vairs nepastāv, taču šī institūta princips bija vēl saglabājies. Asinsatriebības- gandarījuma forma.

Izpirkšanas maksa jeb vīra nauda.

Galvenokārt normēta pēc vācu tiesību paraugiem un aprēķināt vācu naudas vienībās (markās un peniņos; Kuršu z.t.- ozeringos un artogās).

Nāves sods.

Atšķirībā no asinsatriebības nāves sodu izpildīja valsts vara. Livonijas zemnieku tiesībā bija noteikti dažāda nāves soda izpildīšana: pakarot, nocērtot kaklu, sadauzot uz rata, sadedzinot.

Rīkstes.

 Šis miesas sods galvenokārt tika pielietots zemniekiem.

Naudas sods.

Speciāla naudas summa, kas noziedzniekam bija jāmaksā par savu noeziegumu valstij (valdniekam). Ar to naudas sods atšķīrās no izpirkšanas maksas, ko saņēma cietušā persona vai tās radinieki.

            No pārskata redzams, ka Livonijas zemnieku krimināltiesību pamatos bija vietējās paražu tiesību normas, kas tika pārstrādātas un papildinātas ar jauniem noteikumiem vācu feodāļu interesās. Vācu vara ieviesa virkni iebaidīšanas sodu- galvas nociršanu, sadauzīšanu uz rata, sadedzināšanu u.c. Lai turētu savus dzimtļaudis paklausībā, vācu feodāļi nebija aizmirsuši noteikt miesas sodu- rīkstes.

Zemnieku procesuālo tiesību normas.

Zvērests.

Cerot noskaidrot tiesā “taisnību”, vācu iekarotāji ieviesa kristīgās reliģijas zvērestu, kā tiesa pierādījumu. Tomēr zvēresta došana bija sarežģīta, jo vācieši neprata vietējo, bet zemnieki – vācu valodu. Tāpēc tiesa zvērestu varēja noklausīties tikai ar zemnieku vecāko starpniecību.

Liecienieku liecības.

Pārbaudījums ar sakarsētu dzelzi – sens (dieva tiesas) pārbaudījuma veids. Pazina visas senās tautības.

Tiesāšanas īpatnības.

Vieta.

Parasti zemniekiem tiesu sprieda pagastu (vaku) nodevu ievākšanas vietās un laikos. Pēc iespējas tiesu sprieda tajā ciemā, kur noziedznieks bija notverts.

Prāvnieki tiesā  - sūdzētāji un atbildētāji

Pārsūdzības neiespējamība zemnieku prāvās.

Spriedumi zemnieku lietās bija galīgi un nepārsūdzami. Tos izpildīja nekavējoties. Tai pašā tiesā, kur lieta jau bija izspriesta griezties vairs nevarēja.

Livonijas tiesu patvarības zemnieku prāvās.

Kaut gan zemniekiem kā Livonijas iedzīvotāju pamatmasai vācu feodāļi bija uzrakstījuši īpaša zemnieku tiesības un pakļāvuši tos juridiski noorganizētai tiesas varai, toemēr faktiski visas šīs tiesību normas tika maz ievērotas. Kad vācu feodāļi Livonijas zemēs bija nostiprinājušies, tiesu patvarība vēl pieauga.

Livonijas valstiskā organizācija un tiesību institūti bija veidoti pēc tā laika feodālās Vācijas paraugiem, kas nodrošināja Baltijas iekarotājiem- vācu feodāļiem un pilsētu birģeriem- suverēno varu un visāda veida privilēģijas. Turpretī vietējo pamatiedzīvotāju masa- latvieši un igauņi- pakāpeniski tika iesaistīti dzimtbūšanā, kļūdami par mantojamiem dzimtļaudīm vai pie zemes piederīgiem dzimtzemniekiem. Arī Livonijas pilsētas vietējos nevšcus tikpat kā neuzņēma savās birģeru organizācijās   ( ģildēs un cunftēs).

          Pēc Livonijas sagrāves karā (XVI gs.) vācu muižnieki un pilsētu birģeri gan zaudēja zemes suverēno varu, kas turpmāk piederēja Polijas un Zviedrijas karaļiem un beidzot Krievijas cariem, bet Livonijas laikā iegūtās privilēģijas un varu pār zemes pamatiedzīvotājiem viņi saglabāja un tālāk paplašināja līdz pat XIX gadsimtam.