Latvijas Valsts Proklomēšana.

Jau 1905. g. revolucijas laikā izskanēja prasības apvienot visus latviešu novadus un to parvaldi nodot latviešu tautas rokās. Taču revolūcijas sakāve noslāpēja šo ideju, un tikai pec 1917. gada Februāra revolucijas Krievijā tās no jauna attīstijās. K. Skalbes galvenie izteiktie vārdi bija: “Mēs esam par Latvijas revolūciju līdz galam !”

 Lavieši sāka organizēties, lai apvienotu latviešu novadus un radīt tiem latvisku parvaldi. 1917. g. martā Valmierā sapulcējās Vidzemes Zemes sapulce un ievēlēja Vidzemes pagaidu zemes padomi ar A. Priedkalnu un K. Ulmani priekšgalā.  Tā kā kurzeme vēl bija vācu okupacijā, tad Kurzemes begļu pārstāvji maija sākumā sapulcējās Jurjevā un tur ievēlēja Kurzemes zames pagaidu padomi ar J. Čaksti priekšgalā. Maija sākumā Rēzeknē notika Latgales latviešu kongress, kas arī ievēlēja Latgales pagaidu zames padomi ar F. Trasunu un J. Rubuli priekšgalā. Kongresā tika ņemts vēsturisks lēmums :” Latgales,Vidzemes, Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu valodu ,un viņiem jāapvienojas vienā valstī. “Tādejādi tika apliecināta visas latviešu tautas kopība. 1917. g. Latvijā sāka dibināties pilsoniskās partijas, to vidū Zemnieku savienība, Nacionāldemokrātu partija, demokrātu partija un Latgolas ļaužu partija. Šādas partijas daudzveidība spēja nodrošināt daudzpusīgu politiskās domas izpausmi. Sākotnēji visās politiskajās sanāksmēs izskanēja prasības par Latvijas autonomiju. Krievijas sastāvā, tikai vēlāk sāka izkristalizēties ideja par neatkarīgas valsts suverenās Latvijas valsts izveidošanu. 1917. gada rudens notikumi pieradija nepieciešamību dibināt plašāku organizāciju – Nacionālo padomi, kas varētu pārstāvēt visas latviešu tautas itreses. Pēc vācu armijas ienākšanas Rīgā kļuva skaidrs ,ka Krievija nespēj pasargāt Latviju no pakļaušanas vācu varai un Latvijas nākotne ir atkarīga no sabiedroto uzvaras pār Vāciju. Bet dibināt kontaktus ar Antentes valstīm un ieintresēt tās par Latvijas likteni varēja tikai tāda organizācija, kura būtu tiesīga uzstāties visas tautas vārdā. Tādēļ 1917. g. 16. novembrī Valkā sanāca pagaidu zemes padomju, politisko partiju un citu sabiedrisko organizaciju pārstāvji, kuri izveidoja Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi (LPNP). Tad arī pieņēma lēmumu, ka Latvija, kurā ietilpst Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonomā valsts vienība, kuras turpmākā iekārta jānosaka tautas ievēlētai Satversmes sapulcei. Šis lēmums tika opamatots ar tautu pašnoteikšanās principu, kuru neilgi pirms tam bija pasludinājis toreizējais ASV prezidents Tomas Vudro Vilsons. LPNP deklarācijā bija teikts :” Lielais atlaišanas vārds ir atlaišana !” Ņemiet sev paši, ko vēsture jums dod !”

Vienlaikus ar LNPN vācu okupētajā Latvijas daļā darbojās arī Rīgas Demokrātiskais bloks, kurā bija apvienojušies tie latviešu politiskie darbinieki, kuri bija palikuši vācu okupētajā Rīgā. Arī viņi par latviešu politisko centienu mērķi izvirzijās neatkarīgas demokrātiskas Latvijas republikas izveidošanu. Prasība par vienotas un neatkarīgas valsts izveidošanu bija izskanējusi, taču sarežgītā politiskā situācija Latvijā liecināja, ka to realizēt nebūs viegli.

Viecieši nebija atmetuši savus plānus par Baltijas Hercogistes izveidošanu un iedzīvotāvu pārkrievošanu.

Vācijas sakāve radija labvēlīgus apstākļus nacionālpatriotisku spēku darbībai un neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšnu. Jau 11. novembrī Anglijas ārlietu ministrs Belfūrs paziņoja , ka angļu valdība atzīst Latvijas neatkarību DE FACTO, taču galīgi Latvijas jautājums tikšot izlemts miera konferencē. Tādejādi latviešu politiskajiem spēkiemvajadzēja tikai pašiem vienoties par kopēju darbību Latvijas valsts nodibināšana. Lai atrisinātu domstarpības starp LPNP un Rīgas Demokrātisko bloku par to, kuram ir lielākas tiesības pārstāvēt  latviešu tautu, tika nolemts dibināt jaunu latviešu tautas pārstāvniecības orgānu – Tautas padomi.

Tautsa padomi nodibināja 17. nov., un tajā tika pārstāvētas visas ievērojamākās latviešu politiskās partijas, kā arī nacionālās minoritātes jeb mazākumtautības. Tādēļ Tautas padome varēja pilntiesīgi pārstāvēt visus Latvijas iedzīvotājus un līdz ar Satversmes sapulces sasaukšanai tā kļuva par augstāko varas orgānu. Par tautas padomes priekšsēdētāju tika ievēlēts J. Čakste, viņa biedriem  - M. Skujenieku un G. Zemgalu.  Par Latvijas pagaidu valsts galvu tika iecelts K. Ulmanis. Tautas padome nolēma nākamajā dienā 18. novembrī plks. 16:00 pasludināja Latvijas valsts nodibināšanu.

1918.gada 18. novembrī bija vēsa un apmākusies diena, taču latviešu tautas vēsturē iegājusi ar neizdzēšamu spožumu.