MĀRTIŅI




Senajā latviešu gadskārtā Mārtiņi (10. novembrī) iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Tas ir laiks, kad jābeidz visi rudens darbi, jānokuļ labība, jāapar zeme. Ja pēc Mārtiņdienas zemi vēl ar – nākamajā gadā nav gaidāma nekāda raža, jo zemes atpūtu vairs nedrīkst traucēt.
Ar Mārtiņiem beidzas pieguļas laiks; arī lopus nelaiž ganos. Ja to dara vēl pēc Mārtiņiem – zirgus un govis plēš vilki, kam šai dienā atļauts darīt, ko grib.
Līdz Mārtiņdienai nokauj arī paredzētos lopus, un kopā ar apkūlībām dzer cūku bēres. Pēc pabeigtiem darbiem dzīrēs nāk pats Dieviņš;
                                    Mīļš Dieviņš mums vaicāja,
                                    Kādu godu mēs dzeram:
                                    Mēs dzeram cūku bēres,
                                    Miežu, rudzu apkūlības.
Kas tad ir Mārtiņš? Pēc viena no skaidrojumiem, Mārtiņš stājies senākā Miesmeša vietā, jo pēdējais ir “rudens vīrs”, kad kauj cūkas un žāvē gaļu.
Bieži Mārtiņu min kopā ar Ūsiņu: ko Ūsiņš pavasarī ir iesācis – to Mārtiņš rudenī nobeidz. Abi ir zirgu un bišu sargātāji, abiem viņiem ziedo gaili.
Pēc ticējumiem tas notika tā. Saimnieks aiznesa gaili uz zirgu stalli, nostājās pēc kārtas pie katra zirga un apcēla visapkārt pret Sauli, nevis pa Saulei, lai nepiemestos kāds ļaunums. Kad tas bija izdarīts, saimnieks nokāva gaili, turēdams to pār sieku ar auzām un turpat iztecināja asinis. Auzas ar asinīm iebēra silē, lai visi lopi dabūtu ēst. Ar gaiļa asiņaino galvu un kaklu apzieda staļļa stenderes, bet uz durvīm uzvilka krustu. Tad gaili izvārīja vai izcepa, paņēma plāceni, krūzi ar alu, aiznes atpakaļ uz stalli un nolika visu uz plaukta. Nākamajā rītā pirms gaismas, saimnieks un mājas puiši sanāca stallī un turpat gaili un plāceni apēda. Tāpat darīja saimniece lopu kūtī, tikai tur kāva nevis gaili, bet vistu, un notiesāja to ar mājas meitām:
                                    Mārtiņam gaili kāvu
                                    Deviņiem cekuliem:
                                    Tas baroja, tas sukāja
                                    Manis bēris kumeliņus.
Pēc ticējumiem Mārtiņš reizi gadā atjāj ar zirgu aplūkot sētas un laukus. Mārtiņu pavada Mārtiņbērni, nesot sētām, laukiem un lopiem svētību un auglību.
Līdzīgi Miķeļiem, kas apvienoti ar Apjumībām, Mārtiņi svinēti vienlaikus ar Apkūlībām. Mārtiņi iekrīt bagātā laikā, tāpēc galds ir bagātīgi klāts, netrūkst ēdienu un dzērienu: vistas un cūkas gaļa, pīrāgi, baltmaize, kaņepes, mizā cepti kartupeļi, putraimdesas, rauši, biezpiens. Mārtiņa pārziņā ir bites, tādēļ galdā ir saldais medalus ar medus plāceni:
                                    Ko, bitīte, tu darīji
                                    Visu garu vasariņu,
                                    Ka Mārtiņa vakarā
                                    Galdiņš medu neredzēja?
Tagadējā Mārtiņa zoss latviešiem nebija cieņā. Tā saista ar leģendāro Tūres bīskapu Mārtiņu. Leģenda stāsta: kad Mārtiņu gribējuši iecelt par bīskapu, viņš paslēpies zosu kūtī, bet tās ar savu lielo gāgināšanu viņu nodevušas.
Ar Mārtiņiem sākas budēļos iešana, kas turpinās visu ziemu līdz pat Meteņiem. Gaismā tiek celtas garajos vasaras vakaros pagatavotās maskas, bet saimnieki gādā, lai atnākušie Mārtiņbērni, budēļi, ķekatas, čigāni varētu priecāties un mieloties līdz ar mājiniekiem. Budēļu vidū parasti redzama garā sieva, mazais vīriņš, kaza, dzērve, lācis, vilks, labības statiņš u.c. Tie Mārtiņbērni, kuriem maskas neļauj iebaudīt no galda, iebāž ēdamo maisā, kuru tie nēsā sev līdzi:
                                    Nedod, Dievs, tādu dienu,
                                    Kāda diena Mārtiņam:
                                    No ciemiņa ciemiņā,
                                    Gaiļa nasta mugurā.
Mārtiņtēvs, zinādams, kas katrā sētā ir slikts un kas labs, vienīgos norāj un pamāca, kā dzīvot tālāk:
                                                Mārtiņš rāja sābru māti
                                                Mārtenīša vakarā;
                                                Ko nedeva darbiniekiem,
                                                Ko tie bija pelnījuši.
Mārtiņbērni, kaut arī diezin kā uzņemti, tomēr mēdz “zagt” visu, kas pagadās pa rokai:
                                    Lūdzam, māmiņa,
                                    Laid mani iekšā,
                                    Nezagšu adatu,
                                    Ne īlēniņa.
            “Nozagtās” lietas nobēdzina kaut kur mājas tuvumā, lai tās var atrast.


ĒDIENI


Mārtiņos klāj baltu galdautu, jo tuvojas ziema; rotā baltām svecēm un mārtiņrozēm.
No ēdieniem Mārtiņdienā taisīja bumbas jeb pītes no zirņiem, pupām, kartupeļiem un kaņepēm, ko visu sagrūda piestā un saspieda bumbās. Jātaisa desas, lai cūkas labi barotos.
Mārtiņgaldā liek ceptu gaili vai vistu ar piedevām – sautētiem burkāniem un zirņiem; ēd arī sautētas aknas un sirdis, putraimdesas, kāļus, mizā ceptus kartupeļus, zirņus, biezpienu, sviestu, kaņepes, speķa raušus, medus rausi, ābolus; no dzērieniem – medalu.


TICĒJUMI UN LAIKA PAREDZĒJUMI


Ø    Mārtiņa dienā lācis uzmeklē un apēd tādas taukas zāles, no kurām drīz aizmieg un visu ziemu negrib ēst. Viņš ceļas tikai kāpostu Māras dienā.
Ø    Melderiem jāsvētī Mārtiņa vakars – tad dzirnavas atpūšas.
Ø    Mārtiņa un Katrīnas dienās jāmin mīklas, lai aug gari lini.
Ø    Mārtiņa vakarā jāpieberž istabas sienas ar sūnām, lai ziemā turētu siltumu.
Ø    Kad Mārtiņi ir cieti – tad Katrīnas un Andreji ir slapji.
Ø    Ja Mārtiņos kokos ir sarma – nākamgad būs daudz dārza augļi.
Ø    Ja ap Mārtiņiem ir skaidras Mēness naktis – būs skaidrs siena laiks.
Ø    Ja ap Mārtiņa dienā salst – ap Ziemassvētkiem būs silts laiks.





Anete Spilveniece

            F1L
2000.gads

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru