Latvija un Pasaules Tirdzniecības Organizācija

Kristapa Freimaņa

II P 2.1 studenta

referāts  makroekonomikā

 

 

 

Latvija un Pasaules Tirdzniecības Organizācija

1999-12-16

Kāpēc šāds temats? Patiesībā temata izvēle notika diezgan nejauši un sakrita ar PTO sanāksmi Sietlā. Likās, ka izvirzītās un apdomātās teorijas būs viegli pierādīt un aprakstīt, kas pierādījās daudz sarežģītāk un iespējams darbā būs daudz secinājumu, kuriem var nepiekrist. Sevišķi daudz runāt par Sietlas pasākumu, kurš bija paredzēts kā kārtējais ļoti svarīgais solis un pagrieziens pasaules ekonomikā domāju nav vērts, jo to atspoguļoja praktiski visas ziņu aģentūras, varētu pastrīdēties par to cik objektīvi vai tendenciozi, bet tāds nav šī darba mērķis. Vienīgi gribētos piebilst, ka ne visi uzskata, ka PTO ietekme uz ekonomisko un apkārtējo vidi ir viennozīmīgi pozitīva, kā parasti uzsver oficiozi avoti.

Kas ir PTO? PTO galvenais uzdevums ir Vispārīgā Tirdzniecības un Tarifu Līguma (GATT) īstenošana dzīvē. Tiek uzsvērts, ka kopš PTO nodibināšanas pēc Urugvajas raunda 1994. Gadā šīs organizācijas dalībnieku tirdzniecības apgrozījums ir pieaudzis divas reizes, pagājušogad pieaugot par 20 %. Oponenti toties norāda, ka PTO ir orgāns caur kuru savu tirdzniecības politiku izvērš Transnacionālās korporācijas, tādējādi kļūstot vēl ietekmīgākas un konkurētspējīgākas, kā arī, ka nevēlēti birokrāti no PTO Galvenās Padomes (General Council) var pieņemt lēmumus, kas ietekmē lielāko daļu pasaules iedzīvotāju.

PTO galvenā lēmējstruktūra ir Ministru Konference, kas tiek sasaukta vismaz reizi divos gados, MK ieceļ  Galveno Padomi, kas pārrauga GATT un MK lēmumu izpildi. GP darbojas kā Tirdzniecības Politikas Pārskata orgāns, gan arī kā Strīdu Šķīrējorgāns. GP ir apakšnodaļas jeb padomes – Preču Tirdzniecības Padome, ar Tirdzniecību Saistīto Intelektuālā Īpašuma Tiesību Padome, Pakalpojumu Tirdzniecības Padome, gan dažādas apakškomisijas, kas pārrauga noteiktos līgumus, vai arī strādā pie līgumu izstrādes vēl neaptvertās sfērās. Latvijai visnozīmīgākie ir tieši preču tirdzniecības līgumi, jo pakalpojumu un intelektuālā īpašuma eksports uz PTO dalībvalstīm ir niecīgs.

Lauksaimniecības līgums tirgus pieejamības jomā paredz esošās ievedmuitas samazināšanu par 36% sešu gadu laikā attīstītajās valstīs, par 24% 10 gadu laikā attīstības valstīs, taču neparedz tarifu izlīdzināšanu .Vismazāk attīstītajās valstīs tarifu ierobežošana nav paredzēta. Pēc līdzīgas shēmas ir paredzēts samazināt arī lauksaimniecības subsīdijas. Tā kā lielākais lauksaimniecības produktu noieta tirgus no PTO dalībvalstīm ir ES valstis, tad gadījumā, ja ES samazinātu savas subsīdijas un kvotas lauksaimniecības produktiem, šis tirgus daudz plašāk tiktu pavērts arī citām valstīm, t.i. to daudz plašāk varētu izmantot Latvijas ražotāji, pie kam, ņemot vērā ES lielo īpatsvaru pārtikas importa tirgū Latvijas ražotāji varētu palielināt arī savu sektoru vietējā tirgū, taču prakse liecina, ka ES iekšēju politekonomisku faktoru ietekmē neievēro šos līgumus pilnībā – tādējādi lolot pārāk lielas cerības uz krasu tirgus daļas palielinājumu ES tirgū Latvijas ražotājam nevajadzētu.

Līgums par sanitārajiem un fitosanitārajiem ierobežojumiem paredz ierobežojumu harmonizāciju, līgumslēdzēji tiek mudināti balstīt savus ierobežojumus uz starptautiski pieņemtiem standartiem, taču valstis drīkst ieviest augstākus standartus, ja spēj to zinātniski pamatot. Importētājvalstij nav tiesību noteikt eksportētājiem augstākus standartus nekā pastāv pašā valstī. Skatoties no Latvijas pozīcijas, tieši sanitārie ierobežojumi ir viena to redzamākajām barjerām uz ES tirgu, taču šo instrumentu ir iespējams izmantot arī Latvijā, kas pašlaik, orientējoties uz ES tirgu, notiek, harmonizējot standartus ar ES standartiem. Domāju, ka būtu iespējams vismaz uz laiku parādīt noteiktu ksenofobiju un kamēr nav izpētīta gēnu inženierijas un hormonbarošanas rezultātā iegūto produktu ietekme uz patērētāju veselību[1], aizliegt šādu produktu tirdzniecību, tādējādi daļēji samazinot attīstīto valstu (pamatā ASV, daļēji arī ES) produktu ieplūdi vietējā tirgū, taču, tā kā Latvija ir maza valsts, tad tas nav iespējams ne politiski, jo ASV ir valsts, ar kuru tiek saistīta drošības nodrošināšana tuvākā vai tālākā nākotnē, ne ekonomiski, jo iespējamās ES ekonomiskās sankcijas iegrūstu Latviju maz prognozējamajā un nestabilajā NVS tirgū.

Līdzīgi ir sastādīts arī līgums par tehniskajām barjerām tirdzniecībai, kur līgums atkal mudina valstis harmonizēt un vienādot savus tehniskos standartus, taču atstāj to pašu ziņā tiesības noteikt standartus cilvēku, dzīvnieku, augu un vides aizsardzībai. Šis līgums tāpat kā iepriekšējais atstāj valstu ziņā barjeru noteikšanu, tādējādi attīstītās valstis, kuras pašas spēj nodrošināt visaugstāko standartu produktus, var noslēgt un slēdz savu tirgu mazāk attīstītām valstīm, piemēram, Latvijai, kuras nespēj šos standartus nodrošināt, saglabājot pieeju šo valstu tirgum , kā valstis ar vislielākās labvēlības statusu. Vienīgie tirgi, kuri var tikt noslēgti, saglabājot pieeju citiem tirgiem ir vismazāk attīstīto valstu tirgi, taču šie tirgi reti kuru interesē kā noieta tirgi zemās pirktspējas dēļ.

Balstoties uz līgumu par aizsardzības pasākumiem jebkurai līguma slēdzējvalstij ir tiesības ieviest noteiktus tirgus aizsardzības pasākumus, aizsargājot kādu nozari no neparedzēta importa palielinājuma, kas apdraud vai potenciāli var apdraudēt šo nozari. Pēc aizsardzības pasākumu ieviešanas 200 dienu laikā ir jāveic pētījums, kurš parāda vai tiešām šai nozarei “draud briesmas”, līgums paredz noteiktus briesmu faktorus, kuriem ir jāatbilst, lai pierādītu nozares apdraudētību un veiktu aizsardzības pasākumus 4 gadus, pakāpeniski tos samazinot, ja pēc tam tiek pierādīta nepieciešama nozari vēl atbalstīt, tad aizsardzības pasākumus var veikt vēl 4 gadus. Latvija šobrīd cenšas izmantot iespēju par 4 gadu aizsardzību cūkgaļas tirgum, taču šobrīd ir redzams, ka tas daļēji bojā attiecības ar EK, kura apgalvo, ka šie pasākumi nav pamatoti ar reālo situāciju un šantažē Latviju ar sarunu par brīvās tirdzniecības līgumu iesaldēšanu. Šī brīža notikumi nerada aizdomas, ka konflikts tuvākajā laikā varētu tikt atrisināts, jo abu pušu retorika atgādina divu uz dažādām frekvencēm nostādītu radioaparātu diskusiju. Un kaut gan līgums it kā dod tiesības ieviest dažādus aizsardzības pasākumus, praktiski tos var lietot tikai ļoti stipras valstis, kurām sava lielā iekšējā tirgus dēļ nav jābaidās no pārāk liela ekonomiskā spiediena no savu tirdzniecības partneru puses.

Bez preču līgumiem, pārējie divi “vaļi”, uz kuriem balstās GATT ir vispārējais pakalpojumu tirdzniecības līgums un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības līgums. VPTL attiecas uz pakalpojumiem, kuri tiek sniegti no vienas valsts uz otru, pakalpojumiem, kurus sniedz vienā  valstī sniedz otras valsts rezidentiem, pakalpojumi, kurus vienas valsts teritorijā sniedz otras valsts uzņēmumi vai rezidenti. Līgums uzliek par pienākumu katrai tā dalībvalstij izturēties pret jebkuras citas līguma dalībvalsts pakalpojumu sniedzējiem jāizturas ne sliktāk kā pret jebkuras citas valsts pakalpojumu sniedzējiem (lielākās labvēlības statuss). Tomēr atzīstot, ka šo standartu uzreiz piemērot visiem gadījumiem nav iespējams valstīm tiek atļauts ieviest specifiskus izņēmumus, kuri jāpārskata pēc 5 gadiem un jālikvidē pēc 10. Lielākās labvēlības statuss, protams, ir ļoti izpalīdzīgs eksporta, šoreiz pakalpojumu eksporta, attīstībai taču Latvijas gadījumā pašlaik tam nav lielas nozīmes, jo pakalpojumu apjoms, kas tiek eksportēts uz PTO valstīm ir neliels (pamatā tūrisms) atšķirībā no pakalpojumu apjoma, kas tiek sniegts NVS valstīm (banku pakalpojumi, tranzīts), kuras nav PTO locekles. Līdzīgi ir arī ar intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu. Lielākā daļa intelektuālā īpašuma, kas tiek lietota Latvijā ir izklaides nozares produkti, kā arī populāras datorprogrammas, kuri lielākoties tiek “piratizēti”, taču šāda “piratizācija” varētu makroekonomiskā līmenī būt izdevīga, jo

1)    paaugstina darbaspēka kvalifikāciju (datorjomā – patērētāji spēj izmantot un apgūt programmas, kuras “nepiratizējot” nevarētu atļauties, tādējādi neapgūstot “jaunus apvāršņus”);

2)    samazina ārējās tirdzniecības deficītu, jo pirātprodukti daļēji tiek ražoti uz vietas, daļēji ievesti, taču pat ievedot tie ir ļoti lēti salīdzinot ar licencētajiem produktiem.

Kopumā, mēģinot rezumēt visu iepriekš uzskaitīto, gribētu atzīt, ka protams, iestāšanās PTO ilgākā laika posmā palielinās ārējo tirdzniecību, taču līdzīgu (resursu ziņā ierobežotu, daļēji agrāru, vidēji attīstītu) valstu, šoreiz Kostarikas pieredze rāda, ka importa vērtībai ir tieksme palielināties daudz ātrākā tempā nekā eksporta, tas izskaidrojams ar to ka Kostarikā (tāpat kā Latvijā) lielāko daļu eksporta sastāda jēlvielas vai pusfabrikāti, taču importēti tiek lielākoties attīstīto valstu ražojumi, kuri ir sarežģītāki un kuriem ir daudz lielāka pievienotā vērtība. Tāpēc vismaz līdz šim lielākās ieguvējas no GATT ir tieši attīstītās valstis.

Avoti:

Latvijas statistikas gadagrāmata 1999. Gadam

ANO Statistikas nodaļa

http://www.un.org/Depts/unsd/global.htm

PTO Oficiālā mājas lapa

www.wto.org

Latvijas Centrālā statistikas biroja mājaslapa

www.csb.lv

---

[1] Vairāki zaļi orientēti mediķi saista dažādu alerģiju izplatības palielināšanos attīstītajās valstīs tieši ar gēnu inženierijas produktiem.