Autors: Juris Krilovičs
Saturs.
Latvijas derīgie izrakteņi :
1)
granīts,
2)
māls,
3)
smilts,
4)
grants,
5)
smilšakmeņi,
6)
kaļķakmeņi,
7)
dolomīti,
8)
saldūdens
kaļķi,
9)
ģipšakmeņi,
10)
kūdra,
11)
krāsu zeme.
Latvijas derīgie izrakteņi.
Pie Latvijā pazīstamiem derīgiem izrakteņiem jāpieskaita ledāja atnestie
laukakmeņi un vietējie ieži. Pirmajiem pieskaitāmi Skandināvijas un Somijas
kristāliskie ieži :
1)
granīti,
2)
gneisi,
3)
porfiri,
4)
kvarcīti,
kā arī no Somu jūras līča Igaunijas piekrastes atnestie silura kaļķakmeņi.
Vietējiem iežiem pieskaitāmi kaļķakmeņi, avotkaļķi, dolomīti, merģeļainie
dolomīti, ģipši, māli, smilšakmeņi un citi minerāli.
Pavisam Latvijā ir sastopami sekojoši derīgie izrakteņi :
1)
granīts,
2)
māls,
3)
smilts,
4)
grants,
5)
smilšakmeņi,
6)
kaļķakmeņi,
7)
dolomīti,
8)
saldūdens
kaļķi,
9)
ģipšakmeņi,
10)
kūdra,
11)
krāsu zeme.
Granīts.
Granīts ir kristālisks iezis, kas sastāv no laukšpatiem (40% – 50%), kvarca
(25% – 30%), krāsainiem minerāliem (līdz 15%). Granīts ir sarkans,
sarkanpelēks. Granīts ir pilnkristālisks.
Latvijā pastāv vietējie un atnestie ieži. Pie vietējiem iežiem pieskaitāmi
pamatieži, kas cēlušies uz vietas un tagad redzami kārtām dabiskos un mākslīgos
atsegumos. Atnesti ir laukakmeņi, ko ledājs nesis no ziemeļiem, no Somijas,
Zviedrijas, Baltijas jūras un Igaunijas ziemeļu krasta. Tumšie, pelēkie,
noapaļotie, dažāda lieluma granīti, gneisi un tiem radnieciskie ieži izkaisīti
visā Latvijā. Baltie vai iepelēkie Igaunijas silura kaļķakmeņi, kā oļi un
grants tāpat izbārstīti pa visu zemi. Sarkanie vai brūnie kvarcīti sastopami
samērā reti. Granītiem un gneisiem ir izcila nozīme celtniecībā, bet Igaunijas
silura kaļķakmeņiem – rūpniecībā – dedzinātu kaļķu ieguvei kaļķu cepļos.
Atkarībā no šo minerālu graudu lieluma izšķir rupjgraudainos un
sīkgraudainos. Mūsu vietējie granīti atrodas dziļi zemē. Somijā tie iznāk zemes
virspusē, zem Somu jūras līča un Igaunijas sāk noiet dziļumā. Latvijā tie ieguļ
jau apmēram 1 km dziļumā un Lietuvā vēl dziļāk. Austrumos no Latvijas
teritorijas turpretī tie atkal iznāk virspusē.
Māls.
Māls sastāv galvenokārt no māla minerāliem. Māla sastāvā dominē daļiņas,
kas mazākas par vienu tūkstošo daļu milimetra. Samitrinoties māls kļūst
plastisks, bet pēc apdedzināšanas iegūst akmens cietību. Mālu izmanto
ugunsizturīgu materiālu, būvmateriālu, keramikas izstrādājumu ražošanā,
urbšanas duļķēm, naftas produktu attīrīšanai, pārtikas, gumijas, papīra,
plastmasu, parfimērijas, porcelāna un fajansa rūpniecībā.
Kopumā tiek izšķirti pirmatnējie un otrējie (sekundārie) ieži. Granīts ir
pirmatnējais iezis, smilts un māls, kas cēlušies no sastāvdaļām – kvarca,
laukšpata un vizlas – ir otrējie jeb sekundārie ieži. Smiltis rodas, kvarcam
mehāniski sadrūpot, bet māls – laukšpatam un vizlai ķīmiski pārveidojoties.
Māla galvenās sastāvdaļas uz visas zemeslodes ir vienādas, bet piemaisījumi
paārveido gan tā krāsu, gan īpašības. Tādēļ arī māla izlietošana ir tik dažāda.
Pēc krāsas izšķir : baltus, pelēkus, dzeltenus, sarkanus, brūnus, zaļus un
melnus mālus. Māla krāsa, atskaitot melno, atkarīga no dzelzs oksīdu
piemaisījumiem. Tiakai melno krāsu dod organiski jeb oglekļa savienojumi.
Vislabākais baltais māls – kaolins – Latvijā nav atrasts.
Atkarībā no mehāniskiem piemaisījumiem izšķir treknu un liesu mālu. Tādu
mālu, kam piejaukts daudz smilšu, akmentiņu vai kaļķu, sauc par liesu mālu.
Trekns māls kaltējot stipri plaisā, bet apdedzinot saraujas tik stipri, ka
priekšmets kļūst par 1/5 mazāks nekā pirms apdedzināšanas.
Lai priekšmets tik stipri nesarautos un nerastos plaisas, treknu mālu
liesina ar smilti, apdedzinātu un samaltu mālu vai arī ar maltu ķieģeļu
druskām.
Latvijā visvairāk izplatīts tā saucamais morenu māls.
Upju pārskalotie māli mēdz būt trekni vai liesi. Liesi māli pelēki brūnā
vai pelēki zaļganā krāsā un satur 18 – 20% smalki saberzētā ogļskābā kalcija
(CaCO3)
un ogļskābā magnija (MgCO3), kā arī aptuveni 3% dzelzs ķīmiskus savienojumus. Māls, kas
satur maz dzelzs savienojumu, bet daudz kaļķakmens putekļu, dod iedzeltenus
ķieģeļus, kurus pazīst kā baltos ķieģeļus. Lieli liesā pārskalotā māla krājumi
ir Lielupes krastos Kalnciema apkārtnē, tādēļ tur plaši attīstījusies balto
ķieģeļu rūpniecība.
Ķieģeļrūpniecībā plaši izmanto trekno, plastisko mālu, kas satur maz smilšu
un karbonātu (ogļskābā kalcija un ogļskābā magnija), bet vairāk dzelzs
savienojumu. Apdedzināts tas dod sarkanus vai sārtus ķieģeļus. Tas satur
aptuveni 6% dzelzs savienojumu. Tāds šļūdoņa kušanas laikā pārskalots māls
nogulies Zemgales un Lubānas līdzenumā un citās vietās. Šim mālam raksturīga ir
kārtainā struktūra – tas nogulies sloksnēs, tādēļ arī to sauc par slokšņu mālu.
Minētos apgabalos to izmanto ķieģeļu un keramikas rūpniecībā, bet Rīgā to
izmanto portandcementa ražošanā.
Zaļgans māls sastopams Salaspils apgabalā no Daugavas līdz Juglai un arī
citos rajonos. Lielāki tā krājumi atrasti Cēsu un Glūdas muižas apkārtnē. Šis
māls ir smalks, satur maz karbonātu, toties līdz 5% kālija un nātrija (K2O, Na2O)
savienojumu.
Tūjas apkārtnē sastopams sarkanais klinkeru māls. To izmanto ne tik vien
izturīgu ķieģeļu, drenu un kārniņu ražošanai, bet, kā pētījumi rāda, šis māls
noder arī vērtīgo klinkeru izgatavošanai ar augstu stiepes un spiedes izturību.
Par klinkeriem sauc stipri apdedzinātus, gandrīz pilnīgi saķepušus ķieģeļus
ar blīvu, bet ne porainu vai stiklainu struktūru. Ja parasto ķieģeli ieliek
ūdenī, tas savās porās to uzsūks līdz 20%, turpretim klinkera ķieģelis tikai 1
– 2%.
Smilts.
Smilts ir drupu iezis ar minerālu kvarcu, silīcija dioksīdu jeb kramskābi
kā galveno sastāvdaļu. Šie mazie, noapaļotie kvarca graudiņi radušies, granītam
sairstot. Saules, ūdens, temperatūras maiņas un ogļskābās gāzes iedarbībā
granīts sairst šķembās un zvirgzdos, kas satur tās pašas sastāvdaļas, ko
granīts, proti : kvarcu, laukšpatu, vizlu, ragmani un dažas sīkākas
sastāvdaļas.
Smiltī atrodas vairāk vai mazāk piemaisījumu. Ja smiltī ir visvairāk kvarca
graudiņu, bet piemaisījumu 1 – 2%, tad tādu smilti dēvē par kvarca smilti, un
rūpniecībā tā ir vērtīgs materiāls. Parasti smiltī ir māla, kaļķu un dzelzs
oksīdu piemaisījumi, un tā kļūst rūpniecības vajadzībām mazvērtīga. Šādu smišu
ir ļoti daudz gan jūrmalas, gan iekšzemes kāpās. Visbaltāko, tīrāko kvarca
smilti izlieto stikla, porcelāna un fajansa rūpniecībā.
Baltā smilts, kurai rūpniecībā ir liela nozīme, Latvijā sastopama šādās
vietās :
1)
Kuldīgas
rajonā – Kurzemē,
2)
Dienvidrietumu
Kurzemē, Nīgrandas, Nīkrāces, Rudbāržu apkārtnē, Dzeldas un Šķērveles upju
baseinā,
3)
Ropažu –
Valmieras rajonā gar dzelzceļu, sevišķi Bālē,
4)
Krāslavas
apkārtnē pie Daugavas,
5)
Lilastes –
Inčukalna apkārtnē,
6)
Siguldas
Katlapjos.
Grants.
Grants ir irdens iezis, kas radies dabiski sairstot izvirdumu, nogulumu un
metamorfizētiem iežiem. Tās graudu lielums svārstās robežās no 5 līdz 80 mm.
Granti galvenokārt patērē ceļiem, uzbērumiem, javām un betonam. Ievērojami
grants krājumi ir Ogres Kangaros, kas apmēram 18 km garumā vijas gar dzelzceļu
no Ogres līdz Lielvārdei.
Smilšakmeņi.
Smilts ir drupu iezis, kas savukārt var dot jaunu akmeni, ja smilšu
graudiņi sacementējas. Cementētāja viela var būt māls, kaļķis, dolomīts,
kramskābe un dzelzs savienojumi. Ja smilts cementēta ar mālu, dzelzs
savienojumiem, nedaudz kaļķa vai dolomīta, tad akmens ir mīksts. Šāds
smilšakmens Latvijā ir sastopams daudzās vietās. Tas sastopams baltā, dzeltenā
un sarkanā krāsā.
Smilšakmeņu atsegumi ir Gaujas, Ventas, to pieteku un daudzu mazāku upju
ielejās.
Atšķirīgi ir ledāju atnestie kramainie smilšakmeņi, kas bieži sastopami
starp laukakmeņiem. Šeit smilts ir cementēta ar kramskābi. Šie smilšakmeņi ir
cieti, izturīgi pret temperatūras maiņām, taču to Latvijā ir maz.
Latvijā sastopami arī dolomītu smilšakmeņi, kas sastāv no smilts,
sacementētas ar dolomītu. Viscietākie un būvakmeņiem noderīgākie dolomīta
smilšakmens slāņi zināmi :
1)
Kalnarēžu –
Salenieku – Dindomu rajonā,
2)
Sietiņu –
Abramu – Asaru rajonā,
3)
Mālkalnu
rajonā.
Būvniecībai noderīgais smilšakmens ir viegli sārts, vietām ar iezaļganiem
plankumiem. Iezaļganie plankumi ir mīkstāki par sārtajām daļām
Kaļķakmeņi.
Kaļķakmeņi sastāv no ogļskābā kalcija (CaCO3). Pavisam tīri tie dabā reti
sastopami. Parasti tiem ir piejaukti māli, dolomīts, dzelzs un citas vielas.
Kaļķakmeni izmanto papīra, stikla, ziepju, cukura, ādu, sodas, kaļķu, cementa
rūpniecībā un citur vai nu kā izejviela vai kā palīglīdzeklis.
Grants bedrēs, tīrumos, upju gultnēs, kā arī mālā ir sastopami dažāda
lieluma balti vai pelēki noapaļoti oļi, kurus dēvē par silura oļiem. Silura
laikmeta kaļķakmens kārtas Latvija atrodas dziļi zemē.
Jaunāki – devona laikmeta – kaļķakmeņi atrodas Viļakas apriņķī, taču tiem
nav lielas saimnieciskas nozīmes.
Ļoti plaši tiek izmantoti permas laikmeta kaļķakmeņi. Tie atrodas
Dienvidkurzemē – Auces, Saldus, Nīgrandas rajonos.
Izšķir divas Kursas kaļķakmens pasugas – cieto un mīksto kaļķakmeni.
Cietais kaļķakmens ir tīrāks. Tas atrodas biezos slāņos zem ledus laikmeta
uznesumiem Cieceres – Saldus – Sesīles, kā arī Nīgrandas – Auces rajonos.
Cietais kaļķakmens sastopams dažāda lieluma iegarenu vai ieapaļu formu
veidā, kuras ieguldītas mīkstā, kārtainā kaļķakmens masā.
Kursas kaļķakmens ir viens no vērtīgākajiem izrakteņiem Latvijā, jo to
izmanto daudzās rūpniecības nozarēs. Kā galveno tā izmantošanas veidu varam
minēt portlandcementa rūpniecību. Kursas kaļķakmeni izlieto arī baltkaļķu
iegūšanai. Kaļķameni apdedzinot, iegūst gabalaino un pēc malšanas pulverveidīgo
dedzināto kaļķi. Apdedzinātos gabalus veldzē ar ūdeni, un tā dabū dzēstos
kaļķus. Mūrēšanai baltkaļķi mazāk noderīgi nekā pelēkie mūrkaļķi, ko iegūst,
apdedzinot dolomītus.
Dolomīti.
Dolomīti ir ieži, kas sastāv no ogļskābā kalcija un ogļskābā magnija. Pēc
ārējā izskata ne vienmēr var droši izšķirt dolomītus no kaļķakmeņiem. Vienkāršs
atšķiršanas vieds ir sālsskābe. Uzpilinot kaļķakmenim sālsskābi, redzamas
putas, akmens vārās, izdalās ogļskābā gāze.
Dolomītu, kas satur 54% CaCO3 un 46%
MgCO3,
sauc par normaldolomītu. Dabā tas sastopams samērā reti.
Atkarībā no māla piemaisījuma daudzuma izšķir :
1)
dolomītu ar 0
– 5% māla un
2)
dolomītmerģeli
ar 10 – 25% māla.
Saldūdens kaļķi.
Saldūdens kaļķi noder celtniecībai, rūpniecībai un lauksaimniecībai. Pēc
izcelšanās lielākā daļa Latvijas kārtaino iežu ir ūdens baseinu nogulumi.
Saldūdens kaļķi ir visajunākie ieži, jo to rašanās novērojama vēl šodien.
Atkarībā no atrašanās vietas izšķir – purva, pļavu, ezeru un avotu kaļķus.
Kopējais saldūdens kaļķu atradņu skaits Latvijā ir aptuveni 1200.
Ģipšakmeņi.
Ģipšakmens iegulumu josla sākas no Gaiļu muižas un Apriķiem pie Tebras
upes, tālāk stiepjas uz Ēķupi un Kastiķiem augšpus Kuldīgas, tad uz Veģiem
augšpus Rendas, Zenteni, Līves muižu pie Ikšķiles un izplatās starp Slampi,
Kaugurciemu un sloku.
Svarīgākās atrdnes Vidzemē ir Salaspils – Stopiņu rajonā, Mazsauriešos un
Palsmanes Vizlās, Smārdē, Kuldīgā, Tebrā, Skaistkalnē.
Kūdra.
Kūdra sastopama kūdras purvos. Lielākie purvu masīvi atrodas Latgalē,
trīstūrī Rīga – Jelgava – Tukums, Ziemeļvidzemē un Kurzemes piejūras rajonā.
Pēc statistikas purvu kopplatība ir 643300 ha jeb 9,8% no visas Latvijas
teritorijas.
Kurināmās kūdras daudzums mūsu purvos līdzinās 1206000 tonnu akmeņogļu.
Krāsu zeme.
Latvijā ir sastopamas arī minerālkrāsu jeb okarzemes atradnes. Okarzemes nogulumi
atrodas vai nu zem plānas kūdras kārtas, vai arī tieši zemes virspusē. Tās
biezums ir 20 – 30 cm, bet atradnes platība vidēji ap 1000 – 2000 m2. Biežāk
sastopama tumšā krāsu zeme, dzaudz retāk gaišā.
Pazīstamākās okarzemes atradnes Latvijā ir Kuldīgas, Ilūkstes, Cēsu un
Daugavpils apkārtnē.
Ieguves rūpniecība Latvijā.
Ieguves rūpniecība
|
1997
|
1998
|
Kūdras ieguve 1000t
|
441,9
|
87,9
|
Kūdras briketes 1000t
|
22,1
|
11,4
|
Šķembas 1000t
|
587,4
|
695,2
|
Būvsmilts 1000t
|
52,8
|
104,8
|
Ģipšakmens 1000t
|
116,9
|
119,1
|
Kaļķakmens 1000t
|
372,7
|
363,3
|
Izmantotās literatūras saraksts.
1.
‘Latvijas PSR
derīgie izrakteņi’, Rīga,
2.
Latvijas
statistikas ikmēneša biļetens, Rīga, LR centrālās statistikas pārvaldes
poligrāfijas daļa 1999.g. – 140 lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru