Latvijas naudas sistēma (2000)

Autors: Vladislavs Puzdraņs

Saturs

Ievads

1.    Latvijas naudas sistēma un tās elementi

            Naudas masa Latvijā

            Skaidrā nauda Latvijā

            Skaidrā nauda apgrozībā

            Apgrozībā esošas skaidras naudas struktūra

            Vekseļi Latvijā

            Hipotēku kredīts Latvijā

            Valsts iekšā aizņēmuma obligācijas

            Līzinga organizācija Latvijā

            Lata kursa paradoksi

2.    Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošana

3.    Banku loma Latvijas naudas sistēmā

            Centrālā bankas (Latvijas bankas) funkcijas

            Naudas emisija un naudas daudzuma regulēšana apgrozībā

            Otrā līmeņa banku funkcijas

Secinājums

Izmantotas literatūras un avotu saraksts

        Ievads

          Katrai valstij ir sava naudas sistēma, kura tiek veidota līdz ar valsts nodibināšanu. Naudas sistēmai ir liela nepieciešamība mūsū dzīvē. Tā pieļauj mūms bez grūtībām iegūt labumus, vai nepieciešamus izdzīvošanai pakalpojumus. Izdzīvot bez naudas nozīme atgriezties pie bārtera. Lai pastāvēru bārters, ir nepieciešama partneru vajadzību precīza sakrišana. Tas nozīme, ka jāorganizē apeciāls meklēšanas centrs, kas pa visu pasauli centīsies atrast partnerus, kam būtu nepieciešama gaužām atšķirīgu preču mainīšana. Turklāt vēl būtu jāsakrīt maiņas proporcijam pēc kaut kāda nezināma kritērija. Citiem vārdiem, bārters kā visaptveroša maiņas sistēma ir praktiski neiespējama. Tāpēc ļaudi izgudroja vispārējo ekvivalentu – naudu. Sākumā tā bija prece, – vispārējais ekvivalents – bet, kad šī prece cieši jo cieši saauga ar noteiktu materiālo labumu ilglaicīgā periodā un plašā jo plašā teritorijā, varēja jau runāt par naudu kā notektu funkciju vienību. Naudas sistēma ir pamats, bez kura nevar eksistēt ekonomika, tāpēc katrā valstī tiek veidota sava naudas sistēma. Tāda  ir arī Latvijai. Latvijas naudas sistēmas attistība turpinājas jau daudzus gadsimtus un arī šodien tās būtībā ir aktuāls jautājums. Sakarā ar to ir izvēlēta zinātniskā darba tēma: “Latvijas naudas sistēma”.

          Darba mērķis ir iepazīties ar literatūru par Latvijas naudas sistēmas būtību, vēsturi un nepieciešamību. Lai sasniegtu mērķi, jāatrisina 3 uzdevumi:

1.     analizēt Latvijas naudas sistēmu un tās elementus;

2.     speciālajā literatūrā izpētīt Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanu un attīstību dažādos gadsimtos;

3.     analīzet un izvērtēt divlīmeņu banku sistēmas lomu Latvijas naudas sistēmā.

Lai analizēt Latvijas naudas sistēmu, jāapskatas tās elementi: Latvijas naudas masa, Latvijas nacionāla valūta, tātad skaidro nauda, skaidra nauda apgrozībā, apgrozība esošas skaidras naudas struktūra, iepazīties ar beskaidras naudas maksāšanas veidiem un iespējām – vekseļiem, hipotēku kredītu, valsts iekšējā aizņēmuma obligācijām, līzinga organizācijām, lai tūvāk satīkties ar Latvijas naudas sistēmas problēmām jāaplūko lata paradoksi. Plašākām priekšstatam par naudas sistēmu jāapskatas Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošana, tās  dažādi attīstības posmi. Tā kā gandrīz visas naudas operācijas tiek veiktas ar banku starpniecību, jāanalizē banku loma Latvijas naudas sistēmā: Centrālās bankas (Latvijas Bankas) funkcijas – naudas emisija un naudas daudzuma regulēšana apgrozībā - un otrā līmeņa banku funkcijas.

Darbā tika izlietots monografiskais pētījuma metods.

Lai tūvāk iepazīties ar Latvijas naudas sistēmu, jāaplūko to dažādos posmos. Tāpēc pētījuma periods ietver dažādus Latvijas naudas sistēmas attīstības posmus, sakot no tās rašanās.

Darbā tika izmantota speciālā literatūra un interneta informācija.

Tekstā izmantotie saīsinājumi:

LR – Latvijas Republika;

LHZB – Latvijas hipotēku un zemes banka;

LB – Latvijas Banka.

            1. Naudas sistēma un tās elementi

            Naudas masa Latvijā

Latvijas Bankas praksē lieto naudu plašā nozīmē – M2X, kas ietver, pirmkārt, skaidro naudu apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs); otrkārt, iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu noguldījumus uz pieprasījuma (butībā tie ir tekošie rēķini bez termiņa); treškārt, termiņnoguldījumus latos un ārzemju valūtā. Šis naudas masas elementu kopums M2X ir tuvs M3.

Speciālos darbos par naudas problēmām dažkārt vēl izdala M4, M5, M6. Attistītās tirgus ekonomikas valstīs ir visai plašas un daudzpusīgas iespējas ieguldīt naudu, lai pelnītu %. Protams, likviditātes pakāpe dažādiem noguldījumiem, investīcijām ir visai atšķirīga. Piemēram, nauda tiek ieguldīta iekšējā aizņēmuma obligācijās. Latvijas Finansu ministrija pārdod šīs obligācijas ar atmaksas termiņu pēc 28 dinām, 91 dienas, pusgada, t.i., ar dažādu likviditātes pakāpi. Pērkot akcijas, rodas jauna problēma – akciju likviditāte, proti, cik ātri var pārdot šos vērtspapīrus nolūkā saņemt skaidru naudu. Pašlaik Latvijā ir aktuāla privatizācijas sertifikātu likviditāte saistībā ar to pārdošanas cenu. Ja sertifikātu vērtība ir 28 lati, bet tiek piedāvāts viens lats, tad vēlme pārdot sertifikātu manāmi zūd. Sertifikāta likviditāte samazinās, daudziem sertifikātu īpašniekiem tā būtībā ir nulle (pārdot nevēlas).

            Skaidra nauda Latvijā

Naudu kā ekonomikas kategoriju vairākums iedzīvotāju identificē tieši ar skaidro naudu. Latvijā skaidro naudu izmanto visvairāk – 40,6%; pirms 1995. gada banku krīzes – ap 30%).

Latvija, kas monetātās stabilitātes ziņā tiek pieskaitīta pie veiksmīgākajām Austrumeiropas valstīm, skaidrās naudas izmantošanas ziņā tomēr (tāpat kā Lietuva un igaunija) būtiski atšķiras no to lielākās daļas. Kā šī stāvokļa cēloņus var minēt gan ilgstošo skaidrās naudas izmantošanas ieradumu, gan šaurās iespējas ikdienā izmantot bezskaidras naudas norēķinus, gan atmiņas par šo norēķinu anekdotisko lēnumu, atsevišķū uzņēmēju izvairīšanos no nodokļu maksāšanas u.s. ēnu ekonomkas pastāvēšanu, gan arī banku krīzes radīto neuzticību norēķiniem ar banku starpniecību.

Savukārt attiecībā pret naudas bāzi skaidrās naudas īpatsvars pieauga laikā, kamēr notika naudas aprites piesātināšana ar latiem (no 60% 1993. gada vidū līdz 80% 1994. gada beigās), turpmāk svārstoties ap 80.

  Cenrālās bankas monetārās politikas instrumentu darbības efektivitāti ierobežo naudas īpatsvars apgrozībā. Tādēļ Latvijā kredītiestāžu reakcija uz centrālās bankas veiktajām monetārās politikas operācijām bieži ir mazāk adekvāta nekā valsīs, kurās 80 – 90 vai vairāk procentu no plašās naudas kopapjoma atrodas noguldījum veidā bankās. Tomēr finansu sektora attīstība valstī pakāpeniski palielina Latvijas Bankas monetārās politikas efektivitāti, un mazinās apgrozībā esošās skaidrās naudas daudzuma ietekme uz to.

          1.2.1. Skaidrā nauda apgrzībā.

Latvija ir viena tām pasaules valstīm, kurās skaidro naudu izmanto visai plaši, t.i., ap 40% no plašās naudas. Apgrozībā esošās skaidrās naudas apjoms pārsniedz 380 miljonus latu.

Savukārt attiecībā pret naudas bāzi skaidrās naudas īpatsvars pieauga laikā, kamēr notika naudas aprites piesātināšana ar latiem (no 60% 1993. gada vidū līdz 80% 1994. gada beigās), turpmāk svārstoties ap 80%.

Arī skaidrās naudas attiecība pret nominālo iekšzemes kopproduktu būtiski nav mainījusies jau kopš 1993. gada (1993. gada beigās - 10.4%, 1996. gada beigās -9.3%, 1997.gada beigās - 10.4%) - naudas daudzums apgrozībā audzis atbilstoši tautsaimniecības vajadzībām pēc tās.

          Nodrošināt tautsaimniecību ar skaidro naudu nozīmē rūpēties ne tikai par banknošu un monētu ražošanu un laišanu apgrozībā, bet arī par regulāru naudas šķirošanu, bojātās naudas nomaiņu, kā arī naudas kontroli, lai atklātu viltojumus.

          Apsverot banknošu un monētu dizainu, vispirms tiek domāts par nodrošināšanos prēt viltojumiem. Pretviltošanas elementi, piemēram, ūdeņzīme, metalizēta josla ar uzrakstiem LATVIJAS BANKA vai slēptais attēls (naudas zīmes nominālvērtība cipariem, kas saskatāma slīpā leņķī prēt gaismu) u.c. apgrūtina banknošu viltošanu.

          Pēdējo gadu laikā Latvijā konstatētās viltotās naudas daudzums nedaudz palielinās: 1994. gadā - 937 gab., 1995. gadā - 1319 gab., 1996. gadā - 3133 gab., 1997. gadā - 5219 gab., 1998. gadā - 8657 gabalu.

                   Apgrozībā esošas skaidras naudas struktūra

Latvijas Banka laiž apgrozībā naudu ar Latvijas kredītiestāžu starpniecību, un tieši tās, ņemot vērā savu klientu pieprasījumu, izvēlas banknošu un monētu nominālvērtību. Tas ir, apgrozībā nonāk tās naudas zīmes, kurām priekšroku dod noguldītāji, firmas, valsts iestādes u.c. banku klienti.

1999. gada 1. oktobrī 364.6 miljoni latu jeb 94% kopējā naudas apjomā bija papīra naudas zīmes, pārējo daudzumu veidoja monētas.Visvairāk apgrozībā bija neliela nomināla banknotes: Ls 5 - 9 miljoni banknošu (12% no visu papīra naudas zīmju kopsummas), Ls 10 - 8 miljoni (22%). Gada sākumā šie skaitļi bija attiecīgi 9.5 miljoni un 8.6 miljoni banknošu. Šie nomināli joprojām dominē, salīdzinot atsevišķu nominālu banknošu skaitu apgrozībā.

Tas pats attiecas uz monētām: viena un divu santīmu monētas pēc skaita apgrozībā ir 58 un 32 miljoni, bet 50 santīmu monētas - 7 miljoni, Ls 1 - 6.8 miljoni, Ls 2 - 3 miljoni. Apgrozībā laisti arī 15 tūkstoši Ls 100 zelta apgrozības monētu.

1999. gada 1.oktobrī apgrozībā bija visu nominālu Latvijas Bankas naudas zīmes un monētas par kopējo vērtību vairāk nekā 386 miljoni latu.

Pirms naudas zīme kļūst gadu veca, tā Latvijas Bankā paguvusi "iegriezties" vairākkārt, vidēji 2 - 5 reizes atkarībā no nomināla, līdz naudas apstrādes iekārta konstatē, ka nauda pietiekami nolietojusies vai bojāta, un tās "mūžs" beidzas naudas iznīcināšanas mašīnā.

1998. gadā Latvijas Bankā apstrādāti vairāk nekā 55 miljoni naudas zīmju. Vairāk nekā 15 miljonu banknošu - tās, kurām konstatēti bojājumi vai nolietošanās - izņemts no apgrozības. Visātrāk nolietojas 5 latu banknotes. 1998. gadā no apgrozības tika izņemti vairāk nekā 11 miljoni šī nomināla naudas zīmju.

Monētas izmantojamas ilgāk nekā papīra nauda, jo ir izturīgākas. No apgrozības izņemto monētu skaits 1997. gadā - 38 tūkstošu, 1998. gadā - 144 tūkstoši.

            Vekseļi Latvijā

Latvijas Republikas Augstākā Padome 1992. gada 26. augustā pilnā apjomā atjaunoja to Vekseļu likumu, ko Saeima bija pieņemusi 1938. gada 27. septembrī. Deputāti vienprātīgi atzina, ka Latvijas tirgus ekonomikai vekseļi un to apgrozība ir vajadzīga. Reāli atjaunotais Vekseļu likums bija totāls bezdarbnieks. Iemesls bija gaužām prozaisks – komerciālo kredītu neizmantoja, parāda zīmēm arī citos darījumos neuzticējās. Neuzticība partnerim – galvenais iemesls, kas noteica Vekseļu likuma praktisku neizmantošanu.

          Atradās gudrinieki, kas vekseļus izmantoja kā ērtas likuma svētītās paradzīmes, kam nebija nekāda sakara ar komerciālo kredītu. Tā, piemēram, “Baltijas vērtspapīru nams”, pieņemdams noguldījumus ar augstiem procentiem, nebūdams banka, saviem lētticīgiem klientiem izsniedza paradzīmes ar vekseļa lepno nosaukumu, kas apliecināja noguldījumu tika izsludināts par maksātnespējīgu, neviens notārs šos vekseļus protestam nepieņēma un kategoriski atteicās veikt jebkādu darbību, lai kreditori parādus atgūtu. Komerciālais kredīts un vekseļi Latvijā vēl gaida savu stundu.

            Hipotēku kredīts Latvijā

Pirmās ziņas par šo kredītu Latvijā vēsturnieki fiksē 1802. gadā, kad 5% ķīlu zīmes izlaida Vidzemes muižnieku kredītsabiedrība. Mērķis bija nodrošināt nekustamā īpašuma īpašniekiem lētu kredītu, bet naudīgiem cilvēkiem iespēju ieguldīt savus līdzekļus ar mazu risku. Hipotēku kredīts Latvijā attīstījas līdz ar šo kredīta veidu Krievijā. Nodibinoties neatkarīgajai Latvijai, hipotēku kredīta nozīme kritni pieauga, it sevišķi sakara ar agrāko reformu, kad tūkstošiem bezzemnieku kļuva par zemes īpašniekiem – jaunsaimniekiem. Ieķīlājot savu zemi Valsts Zemes bankā, jaunā zemnieku – īpašnieku paaudze guva iespēju uz hipoteku kredīta pamatiem saņemt naudu savas jaunsaimniecības nostiprināšanai un attīstībai.

1940. gada sākumā Latvijā bija apgrozībā ķīlu zīmes par 332,1 milj. Ls, t. Sk. Valsts Zemes Bankas ķīlu zīmes par 204,8 milj. Ls, Latvijas Hipotēku bankas ķīlu zīmes par 108,2 milj. Ls un Rīgas Hipotēku bankas ķīlu zīmes ar visaugstako procentu likmi (6-8%) par 11,7 milj. Ls. Ne visi debitori spēja laikā hipotēku kredītu dzst un te vienā, te otrā Latvijas pusē zeme vai saimniecība tika izūtrupēta, mainot īpašnieku.

          Okupācijas režīma īsteotā zemes nacionalizācija, zemnieku – saimnieku iznīcināšana, vardarbīgi dibinot kolhozus un organizējot valsts saimniecības, sagrāva hipotēku kredīta pamatus, to iznīcinot uz piecesmit gadiem. Kpsaimniecību un valsts saimiecību kreditēšana noika pēc pavisam citiem principiem.

Zemes denacionalizācija un privatizācija, mantošanas tiesību atjaunošana, zemnieku saimniecību masveida dibināšana, kur zemnieks bija apstrādājāmās zemes īpašnieks, radīja iespēju un nepieciešamību atjaunot hiptēku kredītu pirmām kārtām laukos.

Latvijas hipotēku un zemes banku (LHZB) kā komercbanku MP dibināja 1993. gada martā, iedodot darbības uzsākšanai nepieciešamos naudas līdzekļus. Pašu kapitāls sākotnēji līdzinājās 913000 Ls. Un jau pēc gada uz valsts budžeta rēķina pašu kapitāls pieauga līdz 2 milj. Ls. Saskaņā ar Latvijas Bankas izsniegto licenci LHZB bija plašs darbības lauks. Galvenais bija kredītlīgumu slēgšana, t. sk. Hiptēk kredītu gan pilsētās, gan laukos pret nekustama īpašuma ķīlu. Bankai bija dotas tiesības izlaist ķīlu zīmes un noteikt to apgrozības kārtību.

          Hipotēku kredīta izvēršanā Latvijā radās noteiktas grūtības. Prmkārt, birokrātiski šķēršļi kavēja operatīvi risināt zemes un citu nekustamā īpašuma objektu mantošanas problēmu. Otrkārt, ievilkās īstie mērnieki laiki, kas brīžiem saistījās ar korupciju. Treškārt, mēnešiem bija jāgaida zemes īpašuma fiksācijas Zemes grāmatā. Bez attiecīgi juridiski korekta ieraksta zemi hipotēku kredītasaņemšanai ieķīlāt nevarēja.

Ķīlu zīmes hipotēku kredītam atjaunoja 1994. gada jūlija. To nomināls bija 1000 Ls un 100 Ls; procentu gada likme – 20%. Hiptēku kredīta pieprasītājus ķīlu zīmes atstaja vienaldzīgus. Poteciāliem debitorim bija vajadzīga nauda, skaidra nauda. Apstākļos, kad vēŗtspapīru un nekustamā īpašuma tirgus bija vēl neattīstīts, neatradās arī naudīki uzņēmēji vai fiziskas personas, kas vēlējas pirkt 20% ķīlu zīmes. LHZB nekas neatlika, kā pašai uzpirkt izsniegtās ķīlu zīmes. Ķīlu zīmju izgāšanās bija viegli prognozējama. Tās autori ignorēja motivizācijas iedarbību. 1994. gadā bankas, tostarp Banka Baltija maksāja gada procentus par noguldījumiem, kas krietni pārsniedza 20% līmeni. Tā sakaņā ar Valsts statistikas komitejas ziņām minētā gadā ilgtermiņa noguldījumi kredītiestādēs vidēji ideva 57% gadā. Valsts īstermiņa obligācijas deva ap 30% gadā. Šādos apstākļos 20% ķīlu zīmes liecināja par situācijas neizpratni. Nācās pāriet uz hiptēku kredītu ar tiešām ķīlām bez jebkādām ķīlu zīmēm. Principā tas nebija šķērslis hipotēku kredīta izvēršanai. Mēģinājums par katru cenu atdarināt pagātni ne vienmēr attaisnojās. Citi nosacījumi nosaka citu motivāciju, un pagātnes atkārtošana beidzas ar čiku.

            Valsts iekšējā aizņēmuma obligācijas.

Tā ir problēma, kas cieši saistīta ar valts budžeta deficītu. Emitējot un pārdodot valsts iekšējā aizņēmuma obligācijas, Finansu ministrija lāpa caurumu valsts kabatā. Valsts iekšējā aizņēuma obligāciju emisija ir pirmā ārējā pazīme, ka valtsts budžetā ir deficīts. Problēma praktiskā jomā ir pietiekami sarežģīta. Zinošs lasītājs pamatoti iebildīs: 1997, gadā un 1998. gadā gan visatbidigākie valstsvīri, gan masu informācijas līdzekļi pilnām plaušam pūta vienā stabulē: ”Izcils saniegums – Latvijas budžets bez deficīta!” Vienlaikus Finansu ministrija turpina emitēt valsts iekšējā aizņēmuma obligācijas, tātad vairot valsts parādu. Skaitļi, kas apstiprina šo pretrunīgo situāciju, ir šādi: 1996. gadā budžeta deficīts apstākļos emitētas valsts iekšējā aizņēmuma parādu zīmes par 133,7 milj. Ls, 1997. gada bezdeficīta budžeta apstākļos apgrozībā laisto valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju vērtība pieaug līdz 164,8 milj. Ls, 1998. gadā tāpat bezdeficīta budžeta apstākļos emitēto obligāciju skaits acīmredzami pieaug līdz 176,2 milj. Ls. Turpmākās prognozes ir šadas: 1999. gadā obligāciju emisija sasniegs 193 milj. Ls, 2000. gadā – 210 milj. Ls, 2001. gadā – 227 milj. Ls. (Finansu ministrijas prognozes.) Kas tā par pretrunu starp bezdeficīta budžetu un iekšējā parada pieaugumu, kas tieši domāts budžeta deficīta nosegšanai? Bezdeficīta budžets ir tikai viena no budžeta sistēmas sastāvdaļām, tā saucamais pamatbudžets. Kas attiecas uz fiskālo budžetu, kas aptver it visas valsts līdzekļu plūsmas, tad tas gan 1997. gadā, gan 1998. gadā ir ar nelielu deficītu. Bez valsts iekšējā aizņēmuma obligācijām pagaidām nevarēs iztikt. Vairāki Latvijas pagasti ierosināja izlaist pagasta obligācijas. Finansu ministrija šo ierosmi neatbalstīja.

                        Līzinga organizācija Latvijā.

Likumsakarīga ir doma par līzinga tirgu. Te darbojas specifiski pārdevēji un pircēji. Pec preses zinām, ka šā tirgus aktīvie dalībnieki ir 14 līzinga organizācijas. Pēc pieejamas informācijas, puse no šīm organizācijām ir igauņu finansu struktūru meitas uzņēmumi. Tiek vērtēts, ka Latvijas līzinga tirgus dalībnieku kopējais portfelis (līzinga objektu kopsumma) līdzinās 40 milj. Ls. Šo summu var pamatos uzskatīt par kapitāla elementiem, par investīcijām. Trīs ceturdaļas organizāciju, kas slēdz līzinga līgumus, ir komercbankas vai tām piederošie un pakļautie uzņēmumi. Tikai ceturtā daļa organizāciju, kas sniedz līzinga pakalpojumus vai slēdz līdzīgus darījumus, nav banku uzņēmumi. Tas apstiprina tēzi, ka Latvijā līzings ir cieši saistīts ar banku kredītu.

                        Lata kursa paradoksi

Ap lata kursu virmo kaislības. Presē regulāri parādās raksti “par” un “pret”. Vieni Latvijas Bankas valūtas politiku slavināt slavina, citi to nolād. Un tas ir saprotams. Lata kurss ne tikai nemitīgi ietekmē Latvijas Republikas tautsaimniecības likteni, bet skar katra iedzīvotāja tīri personiskās intereses. Eksports un imports, iespēja pārdot pašu zemes preci, daudzu jo daudzu preču cenu līmenis, ārzemju honorāri, komandējuma nauda ārzemju braucienos, tūrisms uz vietām, par kurām agrāk pat sapņot neiedrošināājās – tas viss tagad ir saistīts ar lata kursa līmeni.

Ekonomikā viss notiek stingri cēloņsakarīgi. Tas pilnā mērā attiecas arī uz Latvijas valūtas tirgu. Bet brīžiem liekas, ka šajā tirgū lata kurss uzvedas kaut kā ačgārni, it kā pats velns dīda mūsu nacionālo valūtu. Neaizmirsīsim, ka ekonomikā arī paradoksam ir savs loģisks skaidrojums. Pat veiksmēm un neveiksmēm valūtas spekulācijā nav nekāda sakara ar ekstrasensiem un melno maģiju.

Tikko parādījās Latvijas pirmā (kaut pagaidu) nacionālā valūta LVR, Latvijas valdībai un Latvijas Bankai bija japieņem ļoti atbildīgs stratēģisks lēmums: kāds būs šīs naudas kurss kā salīdzinājumā ar brīvi konvertējamām valūtām, tā arī slēgtām valūtām, arī NVS valstu “mīkstajām” valūtām. Lēmums bija drosmīgs un atbilstošs Jamaikas valūtas sistēmas postulātiem: pirmkārt, “peldošs krss” Latvijas Bankas modrās acs uzraudzībā; otrkārt, jebkuras valūtas brīva ievešana un izvešana no Latvijas teritorijas; treškārt, jebkuru norēķinu kārtošana atļauta ārzemju valūtā; ceturtkārt, brīvība tirtzniecībā – atļauts tirgot speciālos valūtas veikalos par brīvi konvertējamo valūtu. Tie bija īsti liberālisma svētki.

Valutas maiņas punkti vispirms Rīgā auga kā sēnes pēc lietus. Komercbankās arvien plašāk tika izdarīti noguldījumi USD un DM. Valūtas maiņa ritēja raiti. Ne bez Latvijas Bankas regulējošās iedarbības veidojas LVR “peldošais kurss”. Tad stafeti pārņēma lats. Analītiķi fiksēja LR nacionālās valūtas pirmo paradoksu: inflācijas ietekmē lata iekšējā pirktspēja strauji samazinājās, bet lata kurss salīdzinājumā ar ārzemju valūtām nemitīgi palielinājās. Tā no 1992. gada septembra līdz 1995. gada majam patēriņa cenu inflācija pieauga 2,7 reizes, bet 1 USD attiecība pret 1 Ls samazinājās no 80 – 85 santīmiem līdz 51 – 52 santīmiem. Tas nozīmēja, ka Latvijas nacionālas valūtas kurss salīdzinājumā ar brīvi konvertējamām valūtām pieauga par apmēram 40%. Eksportētājs uz katriem 100 USD eksportieņēmumu latos zaudēja 40 Ls, bet importētājs varēja attiecīgi lētāk iepirkties svešās zemēs. Sevišķi lieli zaudējumi bija tiem, kas ražoja eksportpreces no vietējām izejvielām. Zaudējumu daļējs amortizators bija lētāki energoresursi, viena otra izejviela, komplektējošās detaļas. Šī pretruna starp iekšējās pirktspējas zaudēšanu un ārējā kursa pieaugumu prasa paskaidrojumu, jo brīnumi ekonomikā neeksistē.

Latvijas Bankas virsaiši šo pirmo paradoksu skaidroja šādi: tāds ir “peldošais kurss”, pieprasījuma un piedāvājuma reālais samērs, dolārus masveidā maina pret latiem. Un viss nostājas savā vietā: jau pastiprinātais pieprasījums likumīgi izsauc tā kursa augšanu. Bet tas vēl nav pilnīgs analizējumā pardoksa skaidrojums. Rodas jautājums, no kurines Latvijā ir radies tik daudz dolāru, kuru īpašnieki alkst tos apmainīt latiem? Skaidrs, ka šie dolāri nav supersekmīgas saimniekošanas dāsni augļi, jo Latvijas iekšzemes kopprodukts ir sarucis uz pusi un eksports samazinājies. Dolāri nāk no Austrumiem, no NVS valstīm. Tos piesaista liberālā valūtas politika, arī augstie procenti tieši depozītiem latos. Magnēts ir liberālā attieksme pret svešu naudu, kā tas ir, piemēram, ar kodētiem rēķiniem. Bankām jātur rezerves Latvijas Bankā latos arī par depozītiem, kas iemaksāti brīvi konvertējamā valūtā. Tādējādi USD, DM un citas valūtas jāmaina pret latiem, nodokļi jāmaksā latos un līdz ar to aug pieprasījums pēc mūsu nacionālās valūtas. Lata kurss, kā paredz “peldēšanas” nosacījumi, aug. Arī kriminālās izcelsmes dolārus ir ērti un droši “atmazgāt”, tos mainot pret latiem. Vajadzības gadījumā latus var apmainīt atpakaļ pret “tīriem” dolāriem. Bankas vispār neintersē dolāru sākotnējā izcelsme.

Lata kursa pirmo paradoksu nepārprotami balsta šī kursa otrs paradokss: lata reālā pirktspēja ir ievērojami augstāka nekā pēc kursa to rāda brīvi konvertējamā valūta. Veiksim uzskatāmus aprēķinus. Veidosim “preču grozu” 100 LS apmērā viena pieauguša cilvēka normālai izdzīvošanai. Latvijā mēnesī šis grozs aptvertu gan pārtiku, gan apģērbu, gan dzīvokļa īri ar visiem dzīvei tik nepieciešamiem pakalpojumiem. Pēc valūtas kursa 1995. gada jūlija sākumā šis “grozs” maksātu 196 USD jeb 271 DM. Vai par šo naudu viens cilvēks ASV vai Vācijā var mēnesi izdzīvot tā, kā viņš varētu Latvijā par 100 Ls. Ikviens zinātājs bez jebkādas rēķināšanas un liekas prātošanas nepārprotami atbildēs kategoriski. Nē! Bet cik vajadzētu amerikānim vai vācietim, lai izdzīvotu tāpat, kā Latvijas iedzīvotājs par 100 Ls mēnesī? Ņemsim minimālu skaitli, atmetot būtiski atšķirīgo dzīves kvalitāti Latvijā, ASV un Vācijā. Pēc novērtējuma, kas nepretendē uz prezizitāti, varam pieņemt, ka ASV šis 100 latu “grozs” prasītu 800 USD, Vācijā ap 900 DM. Citiem vārdiem, Ls kurss pret USD un DM ir aptuveni 3 – 4 reizes zemāks nekā lata salīdzinošā pirktspēja. Lasītāj, ievēro, ka šis kurss attiecas uz noteiktu “preču grozu”! Konkrēta labuma vai pakalpojuma cenas, izteiktas ārzemju valūtā, var būt visai atšķirīgas gan ar plusa, gan ar mīnusa zīmi. Vajag padomāt, vai valūtas tirgus “neredzamā roka”, nosakot lata kursu pret konvertējamām valūtam, lielos vilcienos ievēro gan Latvijas ekonomikas sabrukumu, gan arī inflāciju. Viss tikko minētais ievērojami sarežģi lata kursa noteikšanu. No vienas puses, it kā esam neganti zaudētāji, bet, no otras puses, revalvējot latu, mūsu eksports var tikt galīgi sagrauts; taču lētāks imports vēl vairak pazeminās pašu zemes ražojumu konkurence spēju. Lata kursa veidošanās realitāte liek padomāt, vai otrs paradoks nerada iespējamu pirmo paradoksu.

Lata valūtas kursa trešais paradoks daļēji pieder pagātnei. Kādā bankā pie viena lodziņa pieņem noguldījumus ar 90% gada likmi. Tajā pat bankā pie cita lodziņa brīvi konvertējamās valūtas depozītiem ir 18% gada likme. Pie trešā lodziņa dažu soļu attālumā var apmainīt brīvi konvertējamās valūtas pret latiem. Kad autoram nācās izstāstīt šo realitāti kādā konferencē Vāczemē, viņam nenoticēja, jo, pirmkārt, kur ir tik augstu procentu avots par noguldījumiem latos; otrkārt, kas tie ir par muļķiem, kas no alternatīvām 90% un 18%, pastāvot brīvai izvēlei, nogulda valūtu par zemāku procentu? Autoram vajadzēja skaidrot inflācijas ietekmi uz procentu likmi, noguldītāju centienus nebūt par inflācijas upuriem, kā arī dolāru depozītu īpašnieku ticību tam, ka šī brīvi konvertējamā nauda ir droša, visnotaļ bauda uzticību, ka tās pirktspēja inflācijas dēļ ikgadēji srūk tikai par pāris procentiem.

Joprojām dažās Latvijas komercbankās pastāv noteikta procentu likmju atšķirība par noguldījumiem latos un USD.

Raksturīgi, ka daudzās bankās procentu likmes par depozītiem latos un brīvi konvertējamā valūtā ir nolīdzinātas.

2.     tabula

Procentu gada likme 1995. gada jūlijā

Komercbankas	Gada procentu likme noguldījumiem               Latos                            ASV dolāros
Latvijas Universālā banka	12% un 22%	8% un 15%
Latvijas Krājbanka	12%	8%
Rīgas Komercbanka	10% un 12%	4% un 12%
Parex banka	4% un 10%	4% un 10%
Zemes banka	10% un 15%	10% un 15%
Vācijas – Latvijas banka	4% un 18%	4,5% un 16%
Baltijas Tranzītu banka	10% un 15%	10% un 15%
Sakaru banka	12% un 16%	10% un 15%
Saules banka	4% un 12%	4% un 12%
Multibanka	4% un 16%	4% un 16%
Latvijas Tirdzniecības banka	8% un 12%	8% un 12%
Land	12% un 16%	12% un 16%
AKO banka	11% un 18%	8%un 18%
Latvijas Hiptēku un zemes banka	16%	10%

          Ievērojot latu prognozējamo inflācijas limeni Latvijā 1995. gadā +20%, noguldījumu izdarītājiem latos ir droša izredze būt zaudētājos. Tas stimulē noguldījumus USD. 1994. gada februārī Latvijas Banka idarīja revolucionāru soli: tā atteicās no “peldošā kursa” un piesaistīja latu SVF starptautiskajai naudas vienībai, jau minētajam “papīra” zeltam – SDR. 1 lats tagad ir kā piekalts SDR, kura kurss jebkuros apstakļos līdzinās 0,7997 latiem. Lata piesaistīšana SDR vienlaikus nozīme tā tālāku revalvāciju salīdzinājumā ar USD (par 8,4%) un Lielbritānijas sterliņu mārciņu (par3,3%). Vienlaikus ir notikusi arī lata devalvācija salīdzinājumā ar Vācijas marku (par2,0%), Francijas franku (par 0,9%) un Japānas jenu {par 3,1%). Lata piesaistīšana SDR padara Latvijas nacionālās valūtas kursu maksimāli stabilu,bet neizslēdz zināmas svarstības. Latvijas ekonomiskās programmas (modeļa) projekta autori šobrīd lata kursa piesaisti pie SDR valutas groza dēvē par “netīro” peldēšanu. Kāpēc? Peld valūtas groza komponenti, valūtu savstarpējās attiecības. 1995. gada pavasarī strauji samazinājās dolāra kurss salīdzinājumā ar jenu. Ja 1 USD parasti līdzinajas 100 jenām, tad dolāra kurss ASV – Japānas tirdzniecības kara rezultātā – noslīdēja līdz 80 jenām. Tas nevarēja neietekmēt SDR grozu.

          USD īpatsvars SDR grozā ir 42%. Dolāra kursa pazemināšanās padara vieglāku visu SDR grozu. Vieglāks kļūst arī lats, bet 1 SDR attiecibā pret latu nemainās: 1 SDR=0,7997 Ls. Toties mainās lata kurss pret USD.

          1995. gada augustā USD kurss pēkšņi cēlās. Rezultātā lata kurss nedaudz kritās, lai mēneša beigās atkal celtos, tomēr nesasniedzot jūnija un jūlija līmeni.

          2. tabulas dati rāda, ka notikusi nemitīga lata revalvācija salīdzinajumā ar USD. Lata piesaiste SDR, 1995. gada pavasara banku krīze, turpinoties stagflācijai, lata kursu nepazemināja, ko var uzskatīt par kārtējo lata kursa paradoksu.

3.     tabula

Lata kurss salīdzinajumā ar 1 USD

(vidējais)

Mēneši	Gadi 1993                               1994                        1995
1	0.842	0.591	0.546
2	0.819	0.577	0.541
3	0.724	0.570	0.522
4	0.671	0.569	0.508
5	0.662	0.565	0.514
6	0.648	0.561	0.512
7	0.652	0.550	0.513
8	0.639	0.549	0.546
9	0.621	0.547	0.538
10	0.609	0.542	0.542
12	0.608	0.543
13	0.598	0.561

          Ekspertu uzskats ir šāds: vienlaikus var tikt realizēti divi mērķi – ierobežota inflācija un nostabilizēts valūtas kurss. Kamēr inflācija ir ierobežota un pieaug lēnām, kamēr lata pirktspēja ir lielāka par citu konvertējamu valūtu pirktspēju un nav sasniegusi tās paritātes līmeni, ir iespējama situācija, kad, neskatoties uz inflāciju pieaugumu, valūtas kurss paliek stabils.

          Latvijas ekonomika prasa pārkārtojumus pašā saknē. Tirgus ekonomika paredz daudzas alternatīvas. Mēs no jauna esam kļuvuši par dogmatisma upuriem. No vienas puses, pēšam propogandas miglu iedzīvotāju acīs, no otras puses, esam nonākuši monetārisma teorijas gūstā, kas galīgi nav piemērota sarežģītai pārejai no plānsaimniecības, no sociālisma viltus dogmām uz sociālo tirgus saimniecību.

2.   Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošana

Nauda atspoguļo civilizācijas un attistības procesu. Bieži vien tā satur sevī interesantu informāciju par kaut kād dzīvojušiem vāldniekiem, par vēsturiskiem notikumiem, par pazudušiem arhitektūras un skuptūras pieminekļiem.

Protams vistradicionālā naudas forma ir momonētas, kas bija aizstāvējuši visas vēsturiskas attistības posmā daudzus primitīvus apmaiņas līdzekļus. Sākumā bija metāla sieniši noteiktājā formā. To vērtību garantēja pats izgatāvotajs. Praksē tie bija nav ērtaie maksašanas līdzekļi, un ar laiku tika aizstāvēti ar apļām monētām ar dažādu zimju un priekšmetu attēlojumu. Pēc tām, līdz 18. gadsimtam, kad sāka izmantot papīra naudu, daudzveidīgas metāla monētas bija galvenais apmaiņas līdzeklis visā pasaulē.

Vissēnākais naudas veids, kas bija atrādīts Latvijā ir romiešu monētas – sudraba dēnārijs, sestercijs. Tie nokļūva Latvijā pa dzintara ceļu, kas sākas pie Karnunta pilsētas. Iespējams, daļa romiešu monētu Latvijā nokļūva arī no Romas impērijas austrumu daļas – cauri Melnās jūras piekrades pilsētām un tālāk pa Dņepras – Daugavas ūdeņceļu.

          Pēc Romas impērijas krītuma 476. gadā Rietumeiropā sākas jauns monēšu etāps. Latvijas teritorija, laika posms, no 5. līdz 8. gadsimta beigam saucas bezmonēšu posms, tā kā tājā laikā tika izmantots galvenokārt sudrabs, kā maiņas līdzeklis. Šis posms bedzas 9. gadsimtā, kad parādījas sudraba monēta.

10. gadsimtā pēdējā ceturksnī Latvijā parādījas arī dažādas ritueiropas sudraba monētas (galvenokārt vācijas, netik bieži danijas u.c.). Tājā pašā laikā naudas sistēmas pamtā romiešu funtu sāka aizstāvēt marka, kuras vērtība dažādās vitās bija atšķirīga. Visbiežāk markas vērtība bija romiešu funta 2/3.

No 11. gadsimta sākuma dirhemu apgrozījums ļoti samazinājas. Tas ir saistīts ar sudraba krīzi austrumos, kur ļoti pasliktinājas saimniecības stāvoklis.

Rietumeiropas dēnārijs Latvijā intensīvi izlietoja 11. gadsimtā 20 – 50 gados. Bet  11. gadsimta beigās un 12. gadsimta sakumā atkal sākas bezmonēšu posms, kas tūrpinājas gandrīz vesēlu gadsimtu. Atkal tika izmantoti stieniši.

Visa Rietumeiropā 13. gadsimtā bija ekonomisko un politisko pārmaiņu laiks. Baltijas vēsturē tas iizzimējas ar krustnešu militārpolitisko agresiju un tirgotāju ekonomisko ekspansiju, kas izraisīja būtiskas pārmaiņas vietējo iedzīvotāju sabiedriskajā un saimnieciskajā stāvoklī. Iekartotājā Latvijas un Igaunijas teritorijā tika izvedota konfederācija, kurāietilpa Livonijas ordeņa valsts, Rīgas arhībiskapija (sākumā biskapija), kā arī Tērbatas, Sāmsalas – Vīkas un Kurzemes biskapija. Livonijas konfidirācijas  laikā tiek izlietoti šādi naudas vedi: feniņi, ārtigi, zistlingi, šiliņi.

Zelta dukātus sāka kalt 1523. gadā Rīgā, kad bija Līvonijas Vaļtera fon Plettenberga ordena maģistrs.

Pēc Līvonijas konfederācijas laika beigšanas – 1561. gadā – Rīga uz 20 gadiem saņēma brīvas pilsēas tiesības, turpināja kalt monētas – telerus, markas, ferdingus un šilingus.

Un tikai kad pie valdības atnāca polijas karalis 1581. gadā, tiek ievēsta polijas naudas sistēma. Tās pamātā bija sudraba talers. 1621. gadā, kad pie valdības atnāca Zviedrija rīgas monetas bija ļoti populārās. Atsevišķas vietas Latvijā bija arī rietueiropas talēri.

No 1721. gada tiek ievēsta krievijas nauda. Bet neskatoties uz to, daudz iedzīvotāju, tājā skaitā tidznieki, vēl ilgu laiku izlietoja rietumeiropas monētas.

1846. gadā bija aizliegts izlietot arzemju naudu. 1828. sāka kalt plātina monētas (nominālvērtība 3,6 un 12 rubļi). Pēdējie bija no apgrozības izņēmti 1845. gadā.

1769. sāka izmantot papīra naudu. Sudraba monētas bija nav ērtas  sava svara dēļ. Un sīkas maiņas naudas trūkums arī traucēja ērtai apmaiņai.

1895 – 1898. gados Latvijā bija naudas reforma. Naudas sistēmā sudraba rublis tika aizstāvēts ar zelta rubli. Bija atļauta brīvā papīra naudas apmaiņa pret zelta monētām. Pastāvēja 4 nomināli: 1 imperiāls=15 rubļi, imperiāla 2/3=10rubļi, imperiāla  ½=7,50 rubļi, imperiāla 1/3=5 rubļi. Velāk apgrozībā palika tikai 10 un 5 rubļu zelta monētas. Tiek izlaistīti kredītbiļetes ar sēkojošiem nomināliem: 1, 3, 5, 10, 25, 50, 100 un500 rubļi. Līdz 1914. gadam to varēja apmainīt pret zelta monētām.

20. gadsimta sakumā visā latvijas teritorijā apgrozībā bija tikai krievijas nauda – zelta un sudraba rubļi, vara un sudraba kopejkas, un arī papīra nauda.

Pēc pirmas pasaules karas latvijas naudas sistēma bija ļoti sabrukta.

Savunaudu – dažādu nominālu papīra naudas zīmes. 1915. gadā sāka izlaist Liepājas, elgavas un Vientspīla pašvaldības rīgas pilsētas valdība savu naudu sāka laist no1919. gada augustā.

1918. gada 18. novebrī jau proklamēta Latvijas Republika saņēma montojumā īsto naudas haosu: vienlaicīgi apgrozībā bija “cara” rubļi, “Domes” nauda, “Kerenkas”,vācu okupācijas varas izlaisītie ostrubļi un ostmarkas, kā arī dažu Latvijas pilsētu pašvaldību naudas zīmes. Tie palika līdz 1920. gada pavasarim.

1919. gadā 22. martā parādījas latvijas rubļi. Tās jaunas naudas zīmes kļūva par pirmo Latvijas Republikas nacionālo valūtu. 1920. gadā 18. martā tas tika proklamēta par vienīgo latvijas naudas līdzekli. Latvijas rubļi palika apgrozībā līdz 1925. gadam, bet tos bija iespējams apmainit pret latiem lidz 1931. gada 1. aprīlim.

Lata naudas sistēma Latvijā tika izvedota 1922. gadā 3. augustā (1 lats=0,2903226 g. ttīra zelta). Vija noteikts latvijas rubļa un lata kurss – 50:1.

Lai latvijas monētāra politika būtu veiksmīgā 1922. gada 7. septembrī tika pieņemts līkums par Latvijas Bankas dibināšanu ar naudas emisijas tiesībām. Faktiskais emisijas apjoms jau pirmājās Latvijas Bankas darbības nedēļās sasniedza gandrīz pusi no 1922. gadam paredzētejiem 10 milj. latu.

1936. gadā 29. augustā Ministru kabinēts pieņēma līkumu par monēšu  (1 santīms) kalšanu Rīgā.

Latvijas Banka emitēja papīra naudu ar vērtībām 10, 20, 25, 50, 100 un 500 lati.

Tādā veidā latvijas naudas sistēma sastāvēja no: Latvijas Bankas banknotiem, kuras tika drukāti Anglijā un brīvi apmaināmi pret zeltu (līdz 1931. gada 8. oktobrīm); Rīgā drukātiem latvijas rubļiem metāla nauda. Latvijas Bankai bija atļauts tikai banknošu laišana, bet Finansu Ministrijai Latvijas rubļu un metāla naudas izlaišana. 1931. gadā Anglija partrauca banknošu apmainīšanu pret zeltu -  ekonomikas krīzes periods 1931. gadā rudenī. Tā izdarīja arī valstis kuru finansi pamatojas uz aunglijas valūtu, tajā skaitā Latvija.

Pēc 1940. gada 17. jūnijā Latvijas okupācijas periodā, lats vēl palika kādu laiku apgrozībā, kā vienīgais maksāšanas līdzdeklis. 1940. gadā 25. novembrī tiek ievēsti Latvijā PSRS nauda ar kursu 1 lats=1 rublis. Izlaistitiem apgrozībā rubļu naudas zīmēm bija tādi nomināli: 1, 3 un 5 rubļi un 1, 3, 5 un 10 červonci. Visi agrāk izlaistitie PSRS valsts bankā banknotes un monētas kļūva par maksāšanas līdzekļiem Latvijā.

Vācu okupacijas laika apgrozībā bija nevis nacionālā valūta, bet divas arzemju valūtas: vācu okupācijas nauda- reihsmarkas – un padomju rubļi, kurus paralēli izmantoja saskaņā ar noteiktu kursu 10 rubļi=1 reihmarka.

Pirmā reihsmarku izlaišana visā okupacijas teritorijā sastāvēja no papīra zīmēm ar sēkojošiem nomināliem: 50 pfeningi, 1, 2, 5, 10, 20 un 50 reihmarkas. Bija arī sīkā metāla monētas ar vērtību 1, 2, 5, 10, 20 pfeningi.

Pec Otrās Pasaules Karas līdz 1992. gadam Latvijā apgrozībā bija tikai PSRS nauda.

Otras Latvijas Republikas naudas reformas mērķis bija atjaunot lata naudas sistēmu. Šis uzdevums bija jārisina Latvijas Bankai. Sākumā, no 1992. gada. 7. maija, Latvijas Banka izlaiž apgrozībā laika naudas zīmes – latvjas rubļi ar nomināliem 1, 2, 5, 10, 20, 50, 200 un 500 rubļi, kurie bija apgrozībā kopā ar PSRS rubļiem attiecībā 1:1. No 1992. gada 20. jūlija latvijas rublis kļūva par vienīgo likumīgo naudas līdzekli latvijas teritorijā, bet PSRS rublis par arzemju valūtu.

1993. gada 5. martā Latvijas Banka izlaiž apgrozībā pirmo naudas zīmi – banknote ar vērtību 5 lati (1 lats=200 latvijas rubļi).

No apgrozības latvijas rubļu izņemšanu beidzas latvijas naudas reforma – 1993. gada 18. oktobrī. Un parādijās banknotes ar sēkojošiem nomināliem: 5, 10, 20, 50, 100 un 500 lati, metāla monētas ar vērtību: 1, 2 (varas monētas), 5, 10 un 20 (bronza monētas) sntīmi, un arī 50 santīmu monētas, 1 un 2 lati (varas un niķeļa sakausējums)

1993. gada novembrī Latvijas Banka pirmo reizi latvijas naudas apgrozības vēsturē izlaiž jubilejas monētas Latvijas Republikas 75. gadu svētkiem (zelta monētas ar vērtību 100 lati, sudraba monētas ar vērtību 10 lati un varas-niķeļa 2 latu monētas).

3.         Banku loma Latvijas naudas sistēmā

3.1.      Centrālā bankas (Latvijas Bankas) funkcijas

3.1.1.            Naudas emisija un naudas daudzuma regulēšana apgrozībā

Latvijas Bankai kā visām centrālām bankām ir likuma piešķirtas monopoltiesības emtitēt nacionālās naudas zīmes un monētas. Naudas daudzumu apgrozībā emitē atbilstoši papīra naudas apgrozības likumam (Irvinga Fišera likums M*V=Q*P), lai nepieļautu ne naudas badu, ne inflāciju.

Naudas emisijai ir vairākas apakšfunkcijas. Pirmkārt, regulē naudas daudzumu apgrozībā. Otrkārt, tīri tehniski nomaina nolietotas naudas zīmes un monētas atbilstoši speciālem normatīviem. Treškārt, kopējās naudas emisijas ietvaros jubilejas monētas. Tā speciālā monētas tika emitētas par godu Latvijas neatkarības 75. gadadienai. Īpašs monētu klāsts gaida iedzīvotājus un iepriecinās numismātus, sagaidot Rīgas 800 gadu jubileju. Jubilejas monētas parasti tiek kaltas no celmetāliem, un no tirgus cena krietni pārsniedz nominālu. Šī monētu emeisija ir LB papildu ienākuma avots.

          Priekšstatu par naudas emisijas apmēriem sniedz 2. tabula.

4.           tabula

Skaidra nauda apgrozībā perioda beigās (milj. Ls)

1993. g.          1994. g.          1995. g.          1996.g.          1997. g. dec.

179,1              232,1              225,9              282,6             359,4

          Naudas emisijas pieaugums liecina par noteiktiem panakumem ekonomikas augšupejā. Raksturīgi, ka komercbanku masveida maksatnespējas virknē 1995. gada nogalē skaidrās naudas daudzums apgrozībā samazinājās.

          Bankas naudas daudzums un naudas miltiplikators it tieši atkarīgs no komercbanku rezervju likmes centrālajā bankā. No visiem noguldījumim jebkurā valūtā Latvijas komercbankām 8% jātur kā rezerve Latvijas Bankas speciālā bezprocentu kontā. Šī rezervju normatīva noteikšana ir LB kompetencē. Vajadzības gadījumā LB var šo rezervju procentu likmi un komercbanku līdzekļu lielumu kredītu piešķiršanai mainīt. Tas dod iespēju regulēt naudas daudzumu apgrozībā. Pirmais variants. Rezervju likme tiek samazināta. Komercbanku iespēja izsniegt kredītu aug. Naudas multiplikators palielinās. Ar vairākiem starpposmiem skaidrās naudas daudzums apgrozībā aug. Otrais variants. Rezervju likme tiek palielināta. Komercbanku rīcībā esošais naudas daudzums, ko var pešķirt kredītiem, samazinās. Naudas multipliktors sarūk. Skaidrās naudas daudzums, kas galu galā nonāk apgrozībā, kļūst mazāks.

          Kredītnaudas emisija, balstoties uz vekseļu portfeļa diskontu, jau ir iztirzāta iepriekš, noskaidrojot banknošu izcelšanos. Šodien, kad visa emitetā nauda pēc savas ekonomiskās darbas ir papīrnauda un pakļaujas papīrnaudas apgrozības likumam (Irvinga Fišera likumam), diskonta likme darbojas citā vīrzē. Diskonta kredīta daba paliek. Centrālā bankā, diskontējot komercvekseļus, ko tai ar savu garantiju iesniedz komercbankas, izsniedz kredīta kārtībā skaidru naudu (precīzāk, naudu agregāta M1 ietvaros). Šinī mehānismā nozīmīgs motivācijas spēks ir diskonta lkme (šī kredīta procentu gadu norma). Ja centralā banka diskonta likmi pazemina, uzņēmēju un baņķieru reakcija ir viegli prognozējama: diskonta apmēri pieaug, diskonts kļūst izdevīgs, jāmaksā mazāki procenti un pieaug saņemamā naudas summa. Ja toties centrālaā banka diskonta likmi paaugstina, interese par sarūk. Diskonts kļūst dārgs, procentu zaudējumi pieaug, saņemamais naudas daudzums diskontēto vekseļu vietā samazinās. Tādā kārtā centrālā banka, regulējot diskonta likmi, vienlaikus tieši regulē arī naudas daudzum apgrozībā.

          Šis diskona mehānisms Latvijā nedarbojas, jo trūkst galvēna – normāla komercvekseļu apgrozība.

          Centrālai bankai nav tiesību piešķirt kredītus uzņēmumiem, firmām. Toties valdību (praktiski Finansu ministriju) LB kreditē ir atļauts. Cits jautājums, cik tas ir lietderīgi, kādām vajadzībām šie kredīti kalpo, vai tā netiek slēpts budžeta deficits un sakmēta pieprasījuma inflācija. Neparprotāmi ir tas, ka šādi kredīti izletošanas gaitā palielina skaidru naudu apgrozībā.

          Šāds pats gala rezultāts ir centrālās bankas kredītiem komerbankām. Tikai ievērosim, tā ir naudas kustība turp un atpakaļ. Kad pārāds jāatrod, naudas daudzums apgrozībā samazinās.

          Centrālā banka nekādā gadījumā nav lombards, kur par mantu, vērtslietu, ķīlu izsniedz kredītu. Lombarda kredīti ir centrālās bankas kredīti prêt komercbanku vērtspapīru ķīlu. Tie ir parasti īstermiņa kredīti, kas uz samērā neilgu laiku papildina komercbanku brīvos naudas līdzekļus, kas lieti noder kredītu piešķiršanai. Šo kredītu izlietošanas mehānisms galu galā palielina skaidrās naudas daudzumu apgrozījumā. Tāpat kā citi centrālās bankas kredīti vairo naudas agregātu M1.

          Valst parādzīmes, valsts iekšējā aizņēmuma obligācijas ar fiksētu procentu likmi laiž apgrozībā Finansu ministrija. Praktiski izsoles organizē, pārdošanu ievada centralā banka. Vlasts paradzīmes no pircējiem Num.1 – komercbankām nonak pie pircējiem Num. 2 – uzņēmumiem, firmām, fiziskām prsonām. Šāds atklāts pirkšanas akts samazina naudas apgrozību M1 un skaidru naudu apgrozībā. Samaksājot par obligācijām, pircejs atbrīvojas no naudas daudzuma pirkuma ietvaros. Šī nauda galu galā nonāk Centrālājā bankā, kas šo naudas summu var izņem no apgrozības. Naudas daudzums apgrozībā attiecīgi samazinās. Valsts parādzīmju pārdošana tādejādi kalpo kā naudas pārdošanas regulatorsapgrozībā. Centralās bankas kasēm nauda nonak obligāciju pardevējiem, vienalga, vai tā ir komercbanka, uzņēmējs, firma vai privātpersona. Arī šis operācijas ir pilnīgi atklāas. Apgrozībā nonāk attiecīgais skaidras naudas daudzums. Aug naudas agregāts M1. Naudas daudzums regulēšana ir acīmredzama un atklāta.

3.2.   Otrā līmeņa banku funkcijas

Universāla tipa komercbankas veica trīs pamatfunkcijas. Starpuzņēmumu, organizāciju norēķinu kārtošanu, noguldījumu pieņemšanu no juridiskām un fiziskām personām, kredītu izsniegšanu. Šo funkciju īstenošana prasīja daudz tehnisku organizatorisku pasākum, īpašu starpbanku sakaru sistēmu veidošanu un apkalpošanu.

Komercbanku funkciju daudzveidība ir pozitīvs apstāklis, kas cieši saistīts ar uzņēmējdarbības daudzveidigo attīstibu un sekmē iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Viena no komercbanku būtiskām funkcijām ir investīciju ieguldīšana, kas dod impulsu investīciju multiplikatora-akseleratora mehānisma darbībai. Bankas arī palīdz pārdot akcijas un obligācijas obligācijas akciju sabiedrībām, kam galu galā ir līdzīgs efekts – IKP pieaugums. Vērtspapīru (akciju) pārdošana Fondu biržā ir pozitīvi vērtējama komercbanku funkcija. Te atzīmējami divi virzieni: pirmkārt, bankas , piemēram, Unibanka pārdod biržā pašas akcijas; otrkārt, banka darbojas kā brokers starpnieks, pērkot un pārdodot biržā akcijas klientu uzdevumā.

Funkcija, kas vēl gaida savu plašāku attīstību, ir trasta operācijas. Bankas trasta nodaļa uz pilnvaras pamata pārvalda savu  klientu naudu un vērtspapīrus. Mērķis ir skaidrs: vairot klienta ienākumus. Atkarība no trasta pilnvaras bankas trasta nodaļa iesaistās valutas un vērtspapīru spekulācijās, citās peļņu nesošās operācijās. Pienākumi trasta jomā tiek bankai atbilstoši atlidzināti.

Īpašs komercbanku darbības lauks ir valūtas operācijas. Pirmkārt, dažādu valstu valūtu konvertācija, kas ir bezriska operācija un ienes bankai starpniecības ienākumus. Otrkārt, virknei komercbanku ir savi dīlinga centri, valūtas operāciju nodaļas. Dīlinga centri bez valūtas konvertācijas klientu uzdevumā īsteno valutas spekulāciju, kas ir augsta riska operācijas. Šā iemesla dēļ klientam dīlinga centra bankā jāiemaksā prāva drošības nauda. Tā Saules Bankā drošības noguldījums ķīla ir 25 000 USD liela. Tas dod iespēju piedalīties valūtas spekulācijās par summu, kas ir divdesmit reižu lielāka par šo drošības noguldījumu.

Secinājums

1.                          Latvija naudu lieto plašā nozīmē – M2X, kas ietver, pirmkārt, skaidro naudu apgrozībā (bez atlikumiem banku kasēs); otrkārt, iekšzemes uzņēmumu un privātpersonu noguldījumus uz pieprasījuma (butībā tie ir tekošie rēķini bez termiņa); treškārt, termiņnoguldījumus latos un ārzemju valūtā. Šis naudas masas elementu kopums M2X ir tuvs M3.

2.                          Skaidro naudu Latvijā izmanto visai plaši, t.i., ap 40% no plašās naudas. Apgrozībā esošās skaidrās naudas apjoms pārsniedz 380 miljonus latu.

3.                          Nodrošināt tautsaimniecību ar skaidro naudu nozīmē rūpēties ne tikai par banknošu un monētu ražošanu un laišanu apgrozībā, bet arī par regulāru naudas šķirošanu, bojātās naudas nomaiņu, kā arī naudas kontroli, lai atklātu viltojumus.     Pēdējo gadu laikā Latvijā konstatētās viltotās naudas daudzums nedaudz palielinās: 1994. gadā - 937 gab., 1995. gadā - 1319 gab., 1996. gadā - 3133 gab., 1997. gadā - 5219 gab., 1998. gadā - 8657 gabalu.

4.                          Latvijas Banka laiž apgrozībā naudu ar Latvijas kredītiestāžu starpniecību, un tieši tās, ņemot vērā savu klientu pieprasījumu, izvēlas banknošu un monētu nominālvērtību. Tas ir, apgrozībā nonāk tās naudas zīmes, kurām priekšroku dod noguldītāji, firmas, valsts iestādes u.c. banku klienti.

5.                          Bojatu naudu Latvijas Banka izņem no apgrozības un iznīcina. Monētas izmantojamas ilgāk nekā papīra nauda, jo ir izturīgākas.

6.                          Šodien vekseļi vēl gaida savu stundu. Tas ir krīzes dēļ, kuras dūksnājā slīkts daudzi Latvijas uzņēmumi, like vairīties no parāda darījumiem (omerckredīta), kā arī grauj uztīcību gan juridiskām, gan fiziskām personām, un rosina izmantot drošākas norēķinu formas.

7.                          Hipotēku kredīts Latvijā sāka attīstīties no 1802. gada, kad 5% ķīlu zīmes izlaida Vidzemes muižnieku kredīsabiedrība.  Pēc neatkarīgas Latvijas nodibināšanas hipotēku kredīta nozīme krietni pieauga, sakarā ar agrāko reformu, kad tuksošiem bezzemnieku kļuva par zemes īpašniekiem - jaunsaimniekiem. Šis kredīts ir ar mazu risku un tāpēc izraisīja lielu interesi. Okupācijas režims iznīcināja zemniekus – saimniekus un sagrāva hipotēku kredīta pamatus, to iznīcinot uz piecdesmit gadiem.

8.                          Zemes denacionalizācija un privatizācija, mantošanas tiesību atjaunošana, zemnieku saimniecību masveida dibināšana, kur zemnieks bija apstrādājāmās zemes īpašnieks, radīja iespēju un nepieciešamību atjaunot hiptēku kredītu pirmām kārtām laukos. Latvijas hipotēku un zemes banku kā komercbanku

9.                          MP dibināja 1993. gada martā, iedodot darbības uzsākšanai nepieciešamos naudas lidzekļus. Ķīlu zīmes hipotēku kredītu atjaunoja 1994. gada jūlijā. To nomināls bija 1000 Ls un 100 Ls; procentu gada likme – 20%1994. gadā bankas, tostarp Banka Baltija maksāja gada procentus par noguldījumiem, kas krietni pārsniedza 20 līmeni. Tā sakaņā ar Valsts statistikas kmitejas ziņām minētā gadā ilgtermiņa noguldījumi kredītiestādēs vidēj ideva 57% gadā. Valsts īstermiņa obligācijas deva ap 30% gadā. Šādos apstākļos 20% ķīlu zīmes liecināja par situācijas neizpratni. Nācās pāriet uz hiptēku kredītu ar tiešām ķīlām bez jebkādām ķīlu zīmēm.

10.                     Valsts iekšējā aizņēuma obligāciju emisija ir pirmā ārējā pazīme, ka valtsts budžetā ir deficīts. Bezdeficīta budžets ir tikai viena no budžeta sistēmas sastāvdaļām, tā saucamais pamatbudžets. Kas attiecas uz fiskālo budžetu, kas aptver it visas valsts līdzekļu plūsmas, tad tas gan 1997. gadā, gan 1998. gadā ir ar nelielu deficītu. Bez valsts iekšējā aizņēmuma obligācijām pagaidām nevarēs iztikt. Vairāki Latvijas pagasti ierosināja izlaist pagasta obligācijas. Finansu ministrija šo ierosmi neatbalstīja.

11.                     Pēc preses ziņama Latvijā darbojas 14 līzinga organizācijas. Latvijas līzinga tirgus dalībnieku kopējais portfelis (līzinga objektu kopsumma) līdzinās 40 milj. Ls. Trīs ceturdaļas organizāciju, kas slēdz līzinga līgumus, ir komercbankas vai tām piederošie un pakļautie uzņēmumi. Tas nozīme, ka Latvijā līzings ir cieši saistīts ar banku kredītu.

12.                     Lata pirma paradoka paskaidrojums ir “peldošais kurss”, pieprasījuma un piedāvājuma reālais samērs, dolārus masveidā maina pret latiem. Inflacijas ietekmē lata iekšējaāpirktspēja samazinas, bet valutas kurss salīszinājuma ar ārzemju valūtām palelinas. Seviši lieli zaudējumi rodas tiem ,kas ražo eksportpreces.  Dolāri nāk no Austrumiem, no NVS valstīm. Tos piesaista lieberālā valūtas politika, arī augstie procenti tieši par depozītiem latos.

13.                     Lata kursa otrs paradoks: lata reālā pirktspēja ir ievērojami augstāka nekā pēc kursa to rāda brīvi konvertējamā valūta. Par to var parliecināties izdarot salīdzinājumus starp minimālām normali izdzīvošanai pietiekošām summām Latvijā un ASV vai Vācijā.

14.                     Lata valūtas kursa trešais pardoks daļēji pieder pagātnei. Lieta ir tāda, ka Latvijas komercbankās var satīkta tādu situāciju, ka tājā var pieņemt noguldījumus ar ļoti atšķirīgu procentu likmi. Tāda starpība var radīties starp noguldījumiem latos un brīvi konvertējamās valūtas depozītiem. Tas notiek, tāpēc ka noguldītāji cenšas nekļūst par inflācijas upuriem, un sakarā ar to brīvi konvertējamās valūtas procentu likme ir mazāka nekā noguldījumiem latos.

15.                     Sākumā, kā daudzās valstīs, Latvijā apmaiņas līdzekļi bija metāla stienieši. Bet vistradicionāla naudas forma bija monēta. Savā attīstībā Latvija pardzīvoja divus bezmonēšu periodus. Daudzu karu rezultātā valdnieki mainījas, ar tiem mainījas naudas sistēma. Par pirmo Latvijas nacionālo valūtu kļūva latvijas rubļis 1919. gada   22. martā. 1769. gadā sāka izmantot papīra naudu. Latvijas Republikas otras reformas posmā (1992. –1993. gadi) tika atjaunota lata naudas sistēma, kas palika līdz šodienam.

16.                     Divlīmeņu banku sistēmai ir liela nozīme Latvijas naudas sistēmā. Šī banka īsteno noteiktas valsts regulējošās funkcijas, tai nav nekāds tiešs sakars ar uzņēmējdarbību, tā ir atbildīga par visu banku sistēmu, to uzrauga. Latvijas Bankai kā visām centralām bankām ir likuma piešķirtas monopoltiesības emitēt nacionālās naudas zīmes un monētas. Tai nav tiesību piešķirt kredītus uzņēmumiem, firmām. Bet tā var dod aizdevumus komercbankām. Latvijas bankas lombarda kredīti ir kredīti pret komercbanku vērtspapīru ķīlu.

17.                     Universāla tipa komercbankas veica trīs pamatfunkcijas. Starpuzņēmumu, organizāciju norēķinu kārtošanu, noguldījumu pieņemšanu no juridiskām un fiziskām personām, kredītu izsniegšanu.

18.                     Viena no komercbanku būtiskām funkcijām ir investīciju ieguldīšana, kas dod impulsu investīciju multiplikatora-akseleratora mehānisma darbībai. Vērtspapīru (akciju) pārdošana Fondu biržā ir pozitīvi vērtējama komercbanku funkcija. Funkcija, kas vēl gaida savu plašāku attīstību, ir trasta operācijas. Bankas trasta nodaļa uz pilnvaras pamata pārvalda savu  klientu naudu un vērtspapīrus.

19.                     Arī Latvijā pēc Rietumu parauga ir divlīmeņu banku sistēma. Pirmo līmeni veido Latvijas Banka; otro līmeni ap 33-35 komercbankas. Pirmā un otrā līmeņa banku funkcijas ir principiāli atšķirīgas.

        Izmantotas literatūras un avotu saraksts

1.               Likums par Latvijas Banku

2.               Lēmumi par Latvijas naudas ievešanu

3.               Arnolds Aizsilniels “Latvijas Saimniecības vēsture”, -Rīga: izd. “Daugava”, 1968. – 983. lpp.

4.               Libermanis G. “Nauda, inflācija, valūtas kurss”, - Rīga: “Kamene” SIA, LU Starpnozaru konsultāciju centrs “Ekonomists”, 1995. -121 lpp.

5.               Libermanis G. “Makroekonomika: teorija un Latvijas attīstības problēmas –2”, - Rīga: izdevējs - “Kamene” SIA, Iespiests SIA “Elpa – 2” tipogrāfijā, Doma laukumā 1, 1998. – 261 lpp.

6.               Kristine Ducmane, Evalds Vēciņš “Nauda Latvijā”, - Rīga: izdevniecība Latvijas Banka ,1996. – 291 lpp.

7.               Interneta informācija – http://www.bank.lv/latvianindex.html