Laulību šķiršana, ārzemēs šķirtu laulību atzīšana un atkal apprecēšanās starptautiskajās privāttiesībās

Ventspils Augstskola

Ekonomikas un pārvaldības nodaļa

Referāts

Starptautiskajās privāttiesībās

Laulību šķiršana, ārzemēs šķirtu laulību atzīšana un atkal apprecēšanās starptautiskajās privāttiesībās

Ventspils Augstskolas Ekonomikas un pārvaldības               nodaļas 3 kursa students

Saturs

Ievads..................................................................................................................................... 3

Laulību škiršana........................................................................................................... 5

Iekšzemes iedzīvotāju šķiršana:....................................................................................... 6

Ārzemnieku šķiršana, kuri pieder vienai un tai pašai valstij..................................... 6

Ārzemnieku šķiršana, kuru pastāvīgā dzīves vieta ir viena un tā pati ārvalsts... 7

Laulības šķiršana starp laulātajiem no kuriem vienam  pastāvīgā dzīves vieta ir Šveice, bet otram ārvalsts................................................................................................................................ 7

Laulības šķiršana pilsoņa un nepilsoņa stapā............................................................... 7

Ārvalstīs šķirtu laulību atzīšana.................................................................. 9

Atkalapprecēšanās pēc šķiršanās................................................................. 11

Hāgas konvencija par laulības šķiršanu atzīšanu un šķiršnos no 1970 gada 1. Jūnija.................................................................................................................................... 12

Ārzemēs šķirtu laulību atzīšana................................................................................... 13

Konvencijas spēkā esamības robežas................................................................................. 13

Laulības šķiršanas starptautiskās piekritības piesaistes momenti....................................... 14

          1.Pastāvīgā uzturēšanās........................................................................................... 14

         2. Nacionalitāte (Art. 2 Ziff. 3, 4 un 5)...................................................................... 15

Pretprasība......................................................................................................................... 16

Pārbaude pēc laulības šķiršanas atzīšanas valsts............................................................... 17

Pārbaude vai šķiršanas valstij šī lieta ir piekritīga............................................................. 17

Pielietotā likuma pārbaude................................................................................................ 17

Ordre public  (Art. 8-10, 12).............................................................................................. 19

Vispārīgi par ordre public saglabāšanu............................................................................. 19

Aizstāvības tiesību aizsardzība........................................................................................... 20

Nesavienojamība ar iepriekšējiem lēmumiem.................................................................... 20

Litispendence (Art. 12)....................................................................................................... 21

Tiesību sistēmu daudzveidība............................................................................................. 21

Hāgas konvencijasc attiecības ar citiem tiesību avotiem.................................................... 21

Atkalapprecēšanās........................................................................................................... 22

           

Ievads

Ģimene ir cilvēku sabiedrības pamats. Pamatu ģimenei veido laulības. Kā dīglim laulībām ir liela ietekme uz labuma došanu cilvēku sabiedrībai un arī uz tās samaitāšanu.Tādejādi ieinteresētās puses nav tikai laulātie, bet gan visa sabiedrība kopumā. Daudzkārt publiskās intereses ir nostādītas priviliģētākā pozīcijā kā privātās. No tā arī izriet tas, ka valsts uzliek lielākus ierobežojumus laulību slēgšanā nekā vispārējajās līgumtiesībās.Tāpēc laulību tiesībās bieži nākas saskarties ar piespiedu ierobežojumiem. Ne mazums valstu cenšas savus pilsoņus laulību lietās pakļaut iekšzemes tiesībām. Tas viegli var novest pie konflikta ar ārzemju tiesību sistēmām. Dažas valstis šajā aspektā iet vēl tālāk un atzīst tikai un vienīgi vienousēju šo lietu piekritību saviem likumiem un pilnībā ignorē citas valstis; šādā situācijā konflikta iespēja palielnās.

Sabiedrības intereses izraisošie faktori ir ne tikai laulību slēgšanas un šķirsanas formālā puse, bet arī no šo darbību izrietošā materiālā puse, kas likumā ir izsmeļoši regulēta. Tādejādi lielākā daļa eiropas valstu laulības šķiršanā pieprasa ievērojamu valsts orgānu līdzdalību. Taču pastāv valstis ārpus Eiropas, it īpaši tuvajos un tālajos Austrumos, kuras nepieprasa valsts orgānu iejaukšnos laulību šķiršanā. Šādā veidā šķirta laulība rietumu zemēs bieži netiek atzīta; arī tas var būt par iemeslu konfliktam.

Vēl joprojām eksistē valstis, kuru laulību tiesības balstās pamatā uz reliģiju. Laulības šajās zemēs tiek uzskatītas kā svētais sakraments un tādejādi ir noteiktas kā nešķiamas. Šīs valstis ne tikai aizliedz laulību šķiršanu iekšzemē un neatzīst ārvalstīs šķirtas laulības, bet tās aizliedz daudz vairāk arī atkal laulāšanos. Šāda tiesiskā kārtība ir pretrunā ar lielāko daļu Eiropas valstu, kurām laulību izbeigša nozīmē to šķiršanu. Šī ir vēl viena kolīziju iespēja.

Starptautiskās laulību tiesības ir viens no lauciņiem, kurā vislabāk izpaužas pretstats starp valsts piederības principu un dzīvesvietas principu.Valstis, kuras vadās pēc nacionalitātes neatzīst laulības šķiršanas, kuras ir šķirtas vadoties no dzīvesvietas principa (arī otrādāks spriedums ir spēkā). Šis aspekts ir vēlviens kolīziju piemērs.

Šīs pretrunas dažādu tisisko kārtību starpā var novest sitūācijā, kad laulības nav ne īsti tiesiskā spēkā nedz arī šķirtas, kas izraisa ne mazums sabiedriskas un tiesiskas problēmas. Tādejādi dažādu valstu atšķirīga pieeja šo jautājumu risināšanā noved pie tā, ka laulību dalībnieki tiek “mudināti” piemeklēt sev izdevīgākās ārzemju tiesību normas, lai apietu sākotnēji pielietojamās normas. Visas šīs problēmas likumdevējiem un tiesām rada virkni problēmas, kuras ir grūti risināmas.

Tālākajā darbā tiks apskatītas šveiciešu, vācu un angļu tiesības šajā jomā. Par izejas punktu tiks ņemtas šveiciešu tiesības. Tādejādi problēmu risinājums pirmām kārtām tiks veikts izejot no šveiciešu tiesībām. Šādas darba metodes pamatā ir tas, ka, piemēram, kāda problēma šveices tiesībās ir sarežģīta un tāpēc tiek pamatīgi izskatīta, bet tajā pašā laikā, piemēram, angļu tiesībās šī problēma ir vienkārša, kur pietiek ar īsu norādi. Šis darbs vienozīmīgi nav tīrs šo valstu tiesību salīdzinājums. Taču nav novēršams atšķirīgais skatījums uz šo trīs salīdzināmo valstu tiesisko kārtību, ja mums interesējošā problēma citā valstī risināma savādāk vai arī citas valsts tiesiskā kārtība konkrētā aspektā nav salīdzināma. Dažādo skatījumu uz lietām uzspiež konkrēti apskatāmais jautājums.

Sekojošājā darbā pirmām kārtām tiks izskatīta laulibu šķiršanas problēma, ārvalstīs šķirtu laulību atzīšana un visbeidzot jautājums par atkalapprecēšanos. Kā zināms laulības šķiršana izraisa vairākas izpausmes. Šajā darbā akcents tiks likts pamatā tikai uz šķiršanas pamatizpausmi, tas ir laulības izbeigšana un tam kā sekas laulībspējas atkalnodrošināšana. Blakus izpausmes tiks atstātas neapskatītas.

Pirmajā nodaļā runa būs par iekšzemē pasludināmām laulības šķiršanām. Šveices NAG šo problēmu nav pilnībā atrisinājis un tas atsāj vairākus jautājumus atklātus. Šveices fedrālā tiesa, kas būtībā varētu aizpildīt baltos plankumus NAG, līdz šai dienai nav bijusi iespēja izkatīt visus iespējamos gadījumus starptautiskajā laulību šķiršanā. Sekas tam ir tās, ka atsevišķās lietās ir jāvadās pēc analoģijas un vai arī pēc Šveices starptautiskās laulības šķiršanas tisību principiem un pēc vispārēja taisnīguma principa, lai būtu iespēja rast lietā apmierinošu spriedumu.

Attiecībā uz starptautiskām laulību šķiršanas lietām Šveice pamatā vadās no Pilsonības. Šīs princips nosaka pirmām kārtām pielietojamo likumu. Lai noteiktu starptautisko Šveies tiesas piederību svarīga bez pilsonības ir arī patstāvīgā dzīves vieta (vācu tiesībās pastāvīgā uzturēšanās vieta, angļu tiesībās Domicils ). Pie tam nozīme ir arī tam vai runa ir par prasītāja vai apsūdzētā dzīves vietu; laulāto nostājai arī ir izšķiroša loma. Šajā nodaļā tāpēc tiks izskatīti lalību šķiršanas gadījumi, kuros tiks izmantoti šie jēdzieni, lai konstatētu un  pēc tam rastu iespējamo problēmas atrisinājumu.

Otrajā nodaļā tiks izskatīta problēma attiecībā uz ārvalstīs šķirtu laulību atzīšanu. Izņemot vienu izņēmumu Šveices NAG šo problēmu neregulē. Vai šī klusēšna nozīmē, ka likumdevējs noteikumus par starptautiskajām laulības šķiršanām grib pārnest atbilstoši ārvalstīs izdarītajām laulību šķiršanām? No darbā izdarītā pētījuma izriet, ka tā ir. Šajā nodaļā izmantojot pirmās nodaļas shēmu tiks izskatīta starptautisku laulību šķiršanas atzīšana. Šīs nodaļas nobegumā tiks pievērsta uzmanība dubultpilsonībai un laulību šķiršanai privātā kārtā.

Trešās nodļas tēma ir atkalaprecēšanās. Šeit aprobežosimies ar jautājumu vai šķiršanās rada iespēju atkal apprecēties. Tālākajiem laulību noslēgšanas nosacījumiem  šeit nepievērsīsimies.

Noslēgumā tiks veikts neliels ieskats Hāgas konvencijā par laulības šķiršanu atzīšanu un laulības šķiršanas no 1970 gad, lai redzētu kā iepriekšējajās nodaļās apskatītās problēmas ir atrisinātas Hāgas starptautisko privāttiesību konferencē.

Laulību škiršana

            Šeit apskatīsim laulību šķiršanu ņemot vērā: dzīves vietu, pastāvīgās uzturēšanās vietu un tamlīdzīgus elementus, laulātajiem, kuri ietver ārvalstu elementu iekšzemes tiesas priekšā. Novērtēšanai tiesai jānoskaidro vai tā ir laulības šķiršanas lietā starptautiski piedrīga, lai pēc tam par pamatu ņemot piesaistes punktus noteiktu piemērojamo likumu. Šajā sadaļā netiks izskatīti jautājumi par lietām, kas ir iekšzemē piederīgas (bez ārvalsts elementa) un netiks arī izskatīta konrētās materiālās normas piemērošana.

            Kamēr vācu un šveiciešu tiesībās abas problēmas, respektīvi, starptautiskā piekritība un piemērojamās tiesības ir neatkarīgi viens no otra regulēti, anglijas tiesībās pēdējais ir atkarīgs no pirmā. Šveices NAG satur nosacījumus gan par starptautisko piederību gan par piemērojamām tiesībām. Vācijā uz jautājumu par starptautisko piekritību atbildi sniedz ZPO, kamēr par piemērojamām tiesībām -vācu EGBGB. Anglijas tiesības turpretī galveno uzsvaru liek uz starptautiskās piederības regulēšanu un pielieto tādejādi lex fori.

            Kas attiecas uz starptautisko piederību, NAG orientējas uz pušu lomu. Vērā tiek ņemts tikai prasītāja dzīves vieta vai nacionalitāte, apsūdzētais netiek ņemts vērā. Pilnīgs pretmets šveices kārtībai ir vācijas DZPO, kurā nav nozīmes pušu lomai, tiek ņemts vērā gan prasītājs gan apsūdzētais. Piesaiste tiek rasta izmantojot viena no dalībnieku pastāvīgo dzīves vietu vai arī nacionalitāti. Anglijas tiesībās par piesaisti, lai noteiktu starptautisko piederību tiek izmantotas pamatā prasītāja Domicils. Tā kā angļu tiesībās sievai nevar būt patstāvīgs domicils, tad praktiski vadās pēc vīra domicila. Šāda nevienlīdzīga izrādījās neciešma un anglijas likumdevējs vienu pēc otra ieviesa dažādus nosacījumus, kas sievietes stāvokli uzlaboja.

            Šveices un Vācijas tiesības attiecībā uz starptautisko pikritību starptautiko laulību slēgšanā vadās pamatā pēc pilsonības, abās valstīs piekrīt šķirt ārzemniekus, ja laulību šķiršna tiek atzīta valstī, kurai piederīgi laulātie. Angļu tiesības šis jautājums nenodarbina.

            Pretmets starp pilsonības un dzīvesvietas principu izpaužās piemērojāmo tiesību jomā. Vācija un šveice vadās no valsts piederības likuma, anglijā laulību šķiršana ir pakļauta dzīves vietas likumam.

            Rodas jautājums cik tāl ir lex fori jāņem vērā, kad runa ir par ārzemnieku šķiršanu. Vai var šķirt ārzemniekus izmantoj to likumus, neņemot vērā iekšžemes likumus? Šveices un Vācijas tiesībās to uzskata par piedauzīgu rīcību, kad balstoties uz vieniem un tiem pašiem apstākļiem ārzemniek tiek šķirti, bet iekšzemieši ne, tikai tāpēc, ka ārzemju likums to paredz. Gan Vācijas, gan Šveices likumi paredz, ka ārzemniekus var šķirt, ja šķiršanu pieļauj arī iekšžemes likumi. Kā jau iepriekš minēts, Angļu tiesībās tiesību piemērošanā, pamatā vadās no dzīvesvietas. Līdz ar citu, kā dzīvesvietas piesaistes punktu  ieviešanu, kā piemēram pastāvīgā sievas vai vīra uzturēšanās vieta, Matrimonial Causes Act 1965, s 40 (1) (a) (b), radās jautājums vai domicila tiesības vai lexi fori ir jāpielieto. Strīdīgais jautājums tika izšķirts par labu lexi fori.

Iekšzemes iedzīvotāju šķiršana:

Tiesiskajos regulējumos, kas attiecas uz šķiršanās lietām starp šveiciešiem, Šveices tiesības vadās no tā, ka tās pilsoņi ir pakļauti iekšzemes tiesu varai un likumiem. Saskaņā ar Art. 7g 1 NAG ārzemju šveicietim ir dota iespēja iesniegt prasību par laulības šķiršanu savā dzimtenē. Taču šo iespēju var arī neizmantot. Var šķirt arī laulību saskaņā ar Art. 7.g 3 NAG ārzemēs. Šajā gadījumā Šveice atzīs šo laulību šķiršanu, ja tš atbildīs Šveices priekšrakstiem. Ārzemēs dzīvijošiem šveiciešiem ir dota iespēja izvēlētis, kurā valstī šķirt laulību. (Vai nu savā dzimtenē vai pastāvīgajā dzīves vietā). Tātad, ja abi laulātie ir šveicieši, tad neatkarīgi no tā vai viņi dzīvo šveicē vai kur citur un neatkarīgi no tā kurš iesniedz prasību lieta izskatāma pēc šveiciešu likumiem.

           

Ārzemnieku šķiršana, kuri pieder vienai un tai pašai valstij.

            Kā jau iepriekš minēts NAG pamatā ir pilsonības princips. NAG šveiciešus šķiršanās lietās pēc iespējas cenšas tos pakļaut šveices tiesām un likumdošanai. Loģiski būtu arī tas, ka citu valstu pilsoņi tiktu šķirti pēc iespējas viņu valstu tiesās un pēc to likumiem. Taču ir gandrīz neiespējami visus ārzemniekus, kas nolēmuši šķirties Šveicē,  nosūtīt uz savu valstu tiesām. Tāpēc arī pie zināmiem nosacījumiem ārzemniekiem pastāv iespēja izmantot šveices tiesas laulības šķiršanai.

            Pie tam Šveices starptautiskās šķiršanās tiesību mērķis ir pēc iespējas novērst konfliktus ar laulāto dzimtenes tiesībām. Tas gan nenozīmē, ka jābūt pilnīgai drošībai, ka ārzemju tiesa atzīs spriedumu. Jābūt ir noteiktai iespējamībai, ka Šveices spriedums tiks atzīts. Pierādījumu slogs balstās uz prasītāja pleciem. Šajā gadījumā izdalāmas 3 lietas:

1.      Ārzemju pilsonība

2.      Pastāvīgā dzīves vieta Šveicē

3.      Pierādījums tam, ka dzimtenes tiesa atzīs spriedumu

Lai šķirtu ārzemniekus Šveicē:

1.      Ārzemniekam ir jābūt pietiekami cieši saiknei ar šveici (pastāvīgā dzīves vieta Šveices likumu izpratnē)

2.      Jābūt ārzemnieka sagādātiem pierādījumiem, ka spriedumu atzīs viņa dzimtenē.

Ārzemnieku šķiršana, kuru pastāvīgā dzīves vieta ir viena un tā pati ārvalsts.

Sakarā ar to, ka pastāvīgā dzīves vieta nav Šveice, Šveices tiesai šī lieta nav starptautiski piekritīga. Šāds pats risinājums būtu, ja katram laulātam būtu cita ārvalsts kā pastāvīgā dzīves vieta.

Laulības šķiršana starp laulātajiem no kuriem vienam pastāvīgā dzīves vieta ir Šveice, bet otram ārvalsts.

Ja prasītājs ir tas, kura pastāvīgā dzīves vieta ir Šveice, tad lieta tiek izskatīta tā pat kā gadījumā, ja abu laulāto pastāvīgā dzīves vieta ir Šveice. Ja prasītājs nav Šveices pastāvīgais iedzīvotājs, tad gadījums risināms tā pat kā gadījumā, kad abi ir ārzemnieki. Citiem vārdiem sakot nozīme ir tikai prasītājapastāvīgā dzīves vietai.

Laulības šķiršana pilsoņa un nepilsoņa stapā

Kā jau minēts NAG vadās pēc pilsonības principa. Ja laulaātiem ir katram sava pilsonība, tad darīšana ir ar divu valstu tiesībām. Jautājums ir pēc kuras veicama laulības šķiršana. Vispārīgi iespējami 3 risinājumi:

1.      Kumulatīvais risinājums:

Šis risinājums starptautiskās harmonijas nodrošināšanai der vislabāk. Šā veida risinājumā tiek ņemtas vērā abu pilsoņu valstu tiesības. Ja ir nosacījumi, kuros vienas valsts tiesībās laulību šķiršana ir noraidāma,  tad laulības šķiršana ir noraidāma, kaut arī otrā tas būtu atļauts. Kumulatīvais risinājums novērš iespējamību, ka kāda no lietām iesaistītajām vatrētu neatzīt laulības šķiršanu. Šveicē šo metodi neizmanto, ja laulību šķiršanā kā viens no laulātiem ir iesaistīts šveicietis (-e).

2.      Selektīvais risinājums

Šajā gadījumā vērā ņem tikai vienas valsts likumus. Varētu tikt pielietots piemēram “maigākais” likums, tas nozīmē tās valsts likumu, kurš ir izdevīgāks un kurš arī atbilst modernākām likumdošanas tendencēm. Taču selektīvā metodei ir tāds mīnus, ka nav viegli izšķirties, kurš likums ir izdevīgāks. Tas var izraisīt tiesisko nedrošību.

Otra pieeja varētu būt, ka tiek ņemta vērā vīra pilsonība. (Art. 17 EGBGB). Šajā gadījumā vadās tikai pēc vīra valsts likumiem. Šī pieeja acīmredzot pārkāpj dzimumu vienlīdzības principu, kas modernajai pasaules uztverei nav pieņemami. Arī Hāgas konference šo pieeju ir noraidījusi.

Apgriezti ir iespējama pieeja, ka likums tiek noteikts pēc, piemēram, sievas pastāvīgās uzturēšanās – Matrimonial Causes Act 1965 section 40 (1) (b) vai pēc sievas pilsonības (Art. 27 3 EGBGB). Taču arī šāda pieeja nav apmierinoša, jo pastāv iespēja sievai uzpiest savas valsts likumus vīram šķiršanās lietā.

Vēl viena iespēja ir tāda, ja ņem vērā laulības šķiršanā iesaistīto pušu nostāju. (t.i. kura no pusēm ir prasītājs). 

3.      Aizvietošanas risinājums:

Šis risinājums nosaka, ka pamatā javadās no laulāto dzimtenes likumiem, ja laulātie ir vienas nacionalitātes. Ja abiem laulātiem nav viena dzimtene, tad pēc abiem kopējās dzimtenes likumiem.

4.      Risinājums atbilstoši valdošajai domai un tiesas spriedumiem.

Šveicē svarīgi ir vai prasītājs ir šveicietis vai ārzemnieks. Ja prasītājs ir šveicietis tad tiesa notiek pēc šveices likumiem, ja tā pastāvīgā dzīves vieta ir Šveice.

Ārvalstīs šķirtu laulību atzīšana.

            Šajā sadaļā tiks apskatīta problēma par ārvalstīs šķirtu laulību atzīšanu. Protams, ka šajā gadījumā runa ir par ārvalstīs šķirtu laulību. Ja laulība ir šķirta iekšzemē, tādā gadījumā nav atzīšanas problēmas. Ja šķiršana vēl nav notikusi, tādā gadījumā nepastāv jautājums par atzīšanu, bet gan drīzāk par pašu šķiršanu.

            Anglijas starptautiskās šķiršanās tiesībās valda tāds princips, ārvalstīs izdarīts laulības šķiršanas spriedums tiek atzīsts iekšžemē, ja tādos pašos apstākļos iekšzemes tiesa arī šķirtu laulību. Noteikumiem par laulību šķiršanas atzīšanu ir jāatspoguļo noteikumi parstarptautisko laulības šķiršanas piekritību. Tātad priekšrakstiem par strptautisko piekritību vajadzētu dot atbildi, vai noteikta ārvalstīs veikta šķiršana ir atzīstama. Šī agrāk neapstrīdētā pamatnostāja pirmo reiz tika apstrīdēta lietā Indyka v. Indyka (1967) un pēc tam ar Recognition of Divorces and Legal Seperations Act  1971. gadā  principā novērsta. Principam “Transposition automatique”  ir neliela ietekme uz Šveices un Vācijas tiesībām. Kā Šveice tā arī Vācija ir istrādājušas ārvalstīs šķirtu laulību atzīšanas kritērijus, lai arī tie nav bez baltajiem plankumiem. Tomēr neskatoties uz to abu valstu tiesneši un likumdevēji laulības šķiršanas atzīšanas problēmu risināšanā bieži balstās uz laulības šķiršanas noteikumiem. Un tas ir arī loģiski, ja laulību šķiršanas atzīšanai nepieciešami apmēram tie paši nosacījumi, kā laulības šķiršanai.

            Tomēr ir grūti, arī nevajadzīgi, panākt identitāti tiesiskajā regulējumā attiecībā uz šķiršanu un atzīšanu, tā kā runa ir par atšķirīgām problēmām. Ar lietu Travers v. Holley (1953)  šķiršanas- un atzīšnas noteikumi angļu tiesībās tika viens otram pielāgoti. Pēc šā lēmuma anglija atzīst ārvalstīs šķirtas laulības, tiktāl cik Anglijas tiesa tajos pašos lietas apstākļos (“mutatis mutandis” ) pēc Anglijas tiesībām varētu apliecināt savu starptautisko piekritību.

            Vācijas un agrākajās Anglijas tiesībās (Travers v. Holley) tiek pieprasīts ārvalstīs šķirtu laulību atzīšanai u.c. lietās, ka ārzemju tiesa pēc iekšzemes noteikumiem ir starptautiski piederīga. Tomēr kopumā netiek prasīts, lai ārvalsts šķiršanas tiesas piekritība lietai balstītos uz tādiem pašiem pamatiem, kā atzīšanas valstij savās tiesās. Ārzemēs šķirta laulība tiks atzīta, arī tad, ja ārzemju tiesa savu starptautisko lietas piederību būs apstiprinājusi ar pamatojumu, kādu atzīšanas valsts nezin.

            Ārzemēs šķirtu laulību atzīšanas metodes pamatā ir pārbaudīt vai laulības šķīrējas valstij šī lieta ir starptautiski piekritīga. Runa nav par konkrētas materiālās normas pielietošanu. Šis pamatprincips Šveicē un Vācijā tiek vairāk vai mazāk izmantots, bet anglijā pilnībā. Ja ārzemēs šķirta laulība tiktu atzīta tikai tad, ja tā tiktu šķirta tikai pēc mūsu valsts likumiem, tad praktiski tiktu citai valstij uzspiesti mūsu valsts likumi un tādejādi tiktu apgrūtināta laulību šķiršana ārvalstīs. Par atzīšanu var runāt arī tikai tajā gadījumā, ja atzīstot mēs pieņemam lietas būtību un laulības šķiršanas iemeslus, kā tie ir noteikti ārzemju tiesā. Tādā nozīmē, kādā nonāk līdz spriedumam jau vairs runa nav par “atzīšanu”, bet gan par “lēmumu”. Pie atzīšanas tiek pārbaudīta tikai ārvalsts tiesas lietas starptautiskā piederība. Jautājums vai šķiršanas tiesai lieta ir iekšžemē piekritīga, paliek šīrēj valsts tiesiskās kārtības ziņā.

            Kamēr anglijas regtulējums ārvalstīs šķirtu laulību atzīšanā lielākoties ir attīstījies no tiesas spriedumiem, Vācījā šī problēma ir no likumdevēj puses noregulēta. Šveicē tikai viens gadījums ir likumiski regulēts.

Atkalapprecēšanās pēc šķiršanās.

            Ar šķiršanos laulības tiek izbeigtas. Laulātie tādejādi tiek atbrīvoti no laulības saitēm. Tie iegūst brīvas personas statusu un var laulāties atkārtoti. Šāda secinājumu ķēde pilnībā attiecināma uz valsts iekšējām tiesiskajām attiecībām, taču starptautiskā mērogā tā ne vienmēr ir spēkā. Jo parasti šķirot starptautiskas laulības pietiek ar viena laulātā dzimtenes tiesībām, taču, lai slēgtu starptautiskas laulības nepieciešams izpildīt abu valstu tiesības ar kurām katra no laulāto pusēm ir saistīta. Tādejādi var rasties situācija, ka tā pilsoņa dzimtene, kuras tiesību normas netika ņemtas vērā šķirot laulību, neatzīst šo laulības šķiršanu. No tā izriet, ka viens no laulātajiem savas dzimtenes tiesību izpratnē ir vēl joprojām laulātā statusā un līdz ar to viņam atkal aprecēties ir liegts. Neskatoties uz to vēl ir valstis, piemēram, Spānija, kura ne tikai nepazīst laulības šķiršanu, bet arī pieļauj dubultaizliegumu. No tā izriet, ka laulības ar ārzemnieku, kurš savā dzimtenē likumīgā kārtā lalību ir šķīris Spānijā nav iespējamas.

            Praksē lielākoties abu valstu pilsoņu šķiršanas gadījumus uzskata par likumīgiem. No tā izriet, ka laulības šķiršanai sekojošā atkalapprecēšanās nesagādā nekāas problēmas. Šie gadījumi praktiski interesi šajā darbā neizraisa un tāpēc ir izslēdzami no šīs sadaļas. Šajā sadaļā uzsvars tiks likts uz atkalaprecēšanos pēc tā saucamo “klibojošo” laulību šķiršanu gadījumiem. (Šķiršanās, kuru neatzīst kāda no laulāto dzimtajām valstīm). ]

            Principā šajā sakarā runa ir par diviem prblēmu lokiem:

1.      Vai atkal aprecēšanās ir pieļaujama iekšzemē

2.      Vai atzīstama ārzemēs notikusī atkal aprecēšanās

Tā kā kopējā izpratne ir tāda, ka atkal aprecēšanās ārzemēs ir pakļauta tiem pašiem nosacījumiem, kā iekšzemē (dzimtenē), arī šo izdalījumu var atstāt neapskatītu.

          Vācījā un Šveicē strīdīgs jautājums bija un ir par to, vai ārzemnieks, kura šķiršana veikta iekšzemē un viņa dzimtenē netiek atzīta, var atkal aprecēties. Arī jautājumā par to vai brīvs spānietis var precēt vācijā likumīgi šķirtu vācieti (viņa) domas dalījās. Lai gan iepriekšējie augstāko tiesas insanču lēmumi bija vienbalsīgi, tomēr dažādu autoru domas abās valstīs dalījās.

Hāgas konvencija par laulības šķiršanu atzīšanu un šķiršnos no 1970 gada 1. Jūnija.

Hāgas šķiršanās konvencija kopš 1902 gada tika noraidīta no daudzu dalībvalstu puses. Šo valstu vidū bija arī Šveece un Vācija, kāmēr Anglija tai vispār nebija pievienojusies.9 Hāgas sesijā 1960 gadā tika izvirzīts postulāts, ka visu problēmu starpā ir jāpievērš uzmanība tādam jautājumam, kā ārvalstīs šķirtu laulību atzīšanai. Sākotnēji Hāgas konference bija nolēmusi aprobežoties tikai ar 1902 gada konvencijas koriģēšanu tik tāl, cik tas nepieciešams jauno laiku prasībām. Taču bija divi faktori, kas atturēja no šādas rīcības un tāpēc tika nolemts pilnībā izveidot jaunu konvencijas uzmetumu. Šie divi faktori bija:

Īsi pirms darba uzsākšanas pie uzmetuma izveides konferencei pievienojās ASV un Anglija. Šīs valstis protams gaidija, lai arī viņu pasaules uztvere tiktu ņemta vērā jaunajā konvencijā. Situācija jau otro reizi kopš 1902 gada stipri izmainijās. Cilvēce bija piedzīvojusi divus pasaules karus un tiem sekojošās nekārtības. Pateicoties tehnikas attīstībai starptautiskā satiksme kļuva intensīvāka. Starptautiski jaukto laulību skais tā rezultātā auga acīm redzami. Šķiršanās gadījumi dažādu nacionalitāšu pāru starpā notika biežāk kā agrāk. Šai jaunajai kārtībai iepriekšējā Hāgas konvencija bija novecojusi. Visi šie nosacījumi veicināja izveidot jaunu konvenciju. Neskatoties uz šiem diviem faktoriem nesaskaņas starpvalstu līmenī tiesību ziņā vēl joprojām bija aktuālas. Kaut vai pretrunīgajos skatījumos šķiršanās lietās “draudzīgo” un – “nedraudzīgo” valstu starpā,  kā arī strīds starp pilsonības un dzīves vietas principu. Starp citu bija arī gadījumi, ka atsevišķas Hāgas konvrncijas dalībvalstis savā starpā bija noslēgušas starpvalstu līgumus, kuros runa bija arī par problēmām saistībā ar starptautisko laulību šķiršanām. (piemēram CIEC). Tā kā Hāgas konference jau sākotnēji izvirzīja mērķi par to, ka šī konvencija jāratificē pēc iespējas lielākam skaitam valstu, bija saprotams, ka Hāgas 1970 g laulības šķiršanas konvencija ir kompromisa auglis.

            Kā jau iepriekš minēts, Anglijas tiesību nostāja ārvalstīs šķirtu laulību atzīšanas sakarā pamatā balstās uz starptautisko piekritību, kamēr kontinentālās eiropiešu tiesības balstās uz piemērojamo materiālo normu. Šajā aspektā iezīmējas anglosakšu tiesību sistēmas ietekme uz konvenciju, kuras pamatnostāja pārstāv common law – systems un ārzemēs šķirtu laulību atzīšanas problēma principā nosakāma pēc starptautiskās piekritības.

            Hāgas konferences debatēs tika diskutēts vai jaunai konvencijai ir jābūt “convention double” vai “convencion simple” formā. Vipārīgi “convention simple” satur tikai nosacījumus ārvalstīs šķirtu laulību atzīšanai, kamēr “convention double” pie tam vēl līgumvalstu lietas piekritība šķiršanas spriedumu taisīšnā viena no otras norobežojas. “Convencion double” stiprā puse ir ne tikai tajā apstāklī, ka tā regulē laulības šķiršanas atzīšanu, bet arī šķiršanu tā ka labāk tiek saglabāta vienveidība laulību šķiršanā un iedarbīgi novēršama ķlibojošo” laulību attiecību pastāvēšana. Bet “convention double” tajā pašā laikā nozīmē vienu laulības šķiršanas valsts  lietas piederības  ierobežojumu. Tātad tā prasa zināmus upurus no dalībvalstu puses, kas protams nerunā par labu konvencijas sekmīgai ieviešanai. “convention simple” ir ne tikai no šī trūkuma atbrīvota, bet arī nes sevī līdz atvieglojumus dalībniekiem, jo tiem nav jāuztraucas par laulības šķiršanas tiesas piederību, bet gan tikai par to vai ir izpildīti atzīšanas nosacījumi. Hāgas konference izšķīrās par “convention simple”, taču pilnībā arī neizslēdz “convention double”.

            Kā galvenais mērķis konvencijai ir atvieglojumi laulības šķiršanu atzīšanai un no tā izriet arī “klibojošo” laulību stāvokļa novēršana.

Ārzemēs šķirtu laulību atzīšana.

Konvencijas spēkā esamības robežas.

Hāgas konvencijas Art 1 nosaka: “Sekojošā konvencija pielietojama dalībvalstu starpā atzīstot laulības šķiršanas…, kas izdarītas kādā no konvencijas dalībvalstīm pamatojoties uz tiesiskām vai citādi oficiāli atzītām metodēm un ir tiesiski saistošas.” Hāgas konvencija tātad pamatā ir pielietojama tajos gadījumos, ja laulības šķiršanas- vai atzīšanas valsts ir pievienojusies Hāgas konvencijai.

Hāgas konvencija attiecas tikai uz laulības šķiršanām. Konvencijā nav dota neviena oficiāla  laulības šķiršanas definīcija. Šis jēdziens tiek noteikts pēc tās valsts tiesībām, kas laulību šķir. Laulības šķiršanas privātā kārtā pēc abpusējas laulāto vienošanās, vai vienpusēja šķiršanās no konvencijas izslēgtas. Pēc konvencijas Art. 1 1 laulības šķiršana par tādu atzīstama no brīža, kad tā ir tiesiskā vai citādi oficiāli atzītā veidā ierosināta. M. a. W. valsts pārvaldes institūcijām ir jāpiedalās laulības šķiršnā. Taču nav noteikts, ka tai noteikti jābūt tiesai. Tā var būt valsts pārvaldes iestāde, reliģiska instance vai arī likumdevēj orgāni ciktāl tās pēc attiecīgās valsts likumiem ir kompetentas laulības šķiršanā. Tādejādi Hāgas konvencija “aizvrer durvis” ne tikai tālo Austrumu zemēm konsensscheidungen), bet arī tuvo Austrumu zemēm (Talk, Get), kas ir pretrunā ar Hāgas konferences universālā pielietojuma principu.

Hāgas konvencijai ir pakļauti tikai pozitīvie šķiršanas spriedumi. Negatīvie tajā nav iekļauti. Tiem nav saistoša spēka priekš citām valstīm, tādēl tās varētu šķirt laulātos, kuru šķiršnās prasība ir jau citā konvencijas valstī noraidīta.

Hāgas konference ar nolūku koncentrēja uzmanību tajā galvenokārt tikai uz laulības šķiršanu, un neņem vērā blakus parādības. Tā arī ir pareizi, jo laulības šķiršanas blakus sekas palielina risināmo problēmu loku un tas varētu ne tikai apgrūtināt konvencijas sastādīšanu, bet arī apdraudēt tās eksistenci vispār. Konvencijas Art 1 2 šajā sakarā ir šāds: “Konvencija neatiecas ne uz parādu prasījumiem ne papildus mēriem vai notiesāšanu, kas izteikti šķiršanas prāvā. It īpaši tā nav pielietojama notiesāšanā, kuras sekas ir naudas maksājumi vai arī attiecībā uz bērnu nodrošināšanu.

Laulības šķiršanas starptautiskās piekritības piesaistes momenti.

Šķirtu laulību atzīšanai Hāgas konference pamatā orientējas tikai uz tiesas valsts starptautisko piederību.Uz pielietojamo likumu tas neattiecas. Art 2 uzskaita lietas starptautiskās piederības piesaistes momentus. Šo nosacījumu pamatā ir princips, ka laulības šķiršanas lieta piederīga tai valstij ar kuru laulātajiem patiesība ir saistība. Vistiešāk šo saistību apliecina pastāvīgā dzīves vieta. Pastāvīgā uzturēšanās kā faktiskam jēdzienam ir priekšrocība, ka kvalifikācijas konflikts starp valstīm var tikt novērsts. Tāpēc konvencijā šīs piesaistes moments ir pirmajā vietā.

            Tā kā konferencē bija daudz valstu, kuras ir par pilsonības principu, arī šis princips kā tālāks piesaistes punkts tika atstāts. No otras puses anglosakšu tiesību sistēmas pārstāvji pastāvēja uz domicila principu, tādejādi Hāgas konference bija spiesta lietas piederības noteikšanai pievienot arī šo principu. Sakarā ar to radās daudzpusīgs piesaistes punktu katalogs.

            Vispārīgi jāņem vērā, ka izšķirīgais laika moments pēc kuriem nosakāms attiecīgais piesaistes punkts ir prasības iesniegšanas vai sūdzības celšanas datums.

1.Pastāvīgā uzturēšanās

a)      Apsūdzētā pastāvīgā uzturēšanās vieta

Attiecībā uz starptautiskām laulības šķiršanām lielākā daļā gadījumu apsūdzētais ir neaizsargātākais un tam nepieciešama aizsardzība. Hāgas konvencija izejoto no tā uzskata Art 2 Ziff 1, ka apsūdzētā pastāvīgā dzīves vieta ir pietiekoša, lai pamatotu lietas starptautisko piederību.

b)      Prasītāja pastāvīgā uzturēšanās vieta.

Daudzos laulības šķiršanās gadījumos kā upuris ir sieviete. Viņai ir izdevīgi, ja viņa var atrast ceļu kā tikt vaļā no laulības saitēm. No šī sprieduma Hāgas konference bija gatava noteikt lietas piederību arī pēc prasītāja dzīves vietas. Lai šo principu nevarētu ļaunprātīgi izmantot, lai rastu sev izdevīgāko risinājumu tika pieņemti papildus nosacījumi attiecība uz pastāvīgo prasītāja dzīves vietu.

Atbilstoši Art 2 Ziff. 2 laulības šķiršana tiek atzīta no otras konvencijas dalībvalsts puses, ja blakus pastāvīgās prasītāja uzturēšanās vietas nosacījumiem šķīrējvalstī vēl ir izpildīts viens no sekojošajiem nosacījumiem:

1.        Vismaz gadu pirms prasības iesniegšanas šī valsts ir prasītāja pastāvīgās uzturēšanās vieta.

2.        Laulātajiem laulības šķiršanas valstī bija pēdējā kopējā pastāvīgā uzturēšanās vieta.

Ja prasītājs neatbilst šādiem nosacījumiem tas vēl nenozīmē, ka viss zaudēts. Tālākas iespējas paver Art 2 Ziff. 4. Šo jautājumu apskatīsim kopsakarā ar nacionalitāti.

2.         Nacionalitāte (Art. 2 Ziff. 3, 4 un 5)

Valstis, kuras vadās pēc pilsonības principa Hāgas konferencē bija plaši pārstāvētas. Tās saprotams iestājās par to, lai konvencijā pilsonības princips tiktu ņemts vērā. Taču tika izvirzīts viedoklis, ka pilsonība nebūt nav tā, kas vislabāk parādītu saikni starp personu un valsti.  Līdz ar to var izveidoties situācija, ka konvencijas dalībvalstīm ir pienākums atzīst tādas laulības šķiršanas, kurās prasītājam nav nekāda saikne ar savu dzimteni. Beigu galā Hāgas konference, kā vienmēr panāca kompromisu. Pēc tā Art. 2 Ziff. 3 kārtībā pilsonība ir kā piesaistes punkts lietas starptautiskās piederības noteikšanai. No tā izriet, ka lai noteiktu lietas starptautisko piekritību pietiek ar laulāto kopējo pilsonību. Pamats pārmetumiem par pilsonības principu bija tas, ka pilsonības princips tika atcelts kā piesaistes punkts apsūdzētā gadījumā. Līdz ar to par piesaistes punktu nosacīti tika ņemta vērā prasītāja pilsonība tas nozīmē, ka ir papildus nosacījumi, kuri ir jāizpilda. Šveices delegācija panāca šī ierobežojuma vienu izņēmumu. Šis izņēmums noteica, ka šveicietei, kuras pastāvīgā dzīves vieta ir šķiršanās “nedraudzīgā” vīra valstī, ir iespēja laulību šķirt Šveices tiesā. Tādejādi tika radīta izeja, lai apietu piesaistes punktu pēc prasītāja pilsonības.

     Kas attiecas uz dubultpilsonību (persona, kurai ir divas pilsonības) Hāgas konferencē skaidrs lēmums netika pieņemts. Dažādās mācībās ir pārstāvēta doma, ka šī problēma risināma saskaņā ar Hāgas konferences pamatbūtību (Atvieglot laulības šķiršanu atzīšanu). Pēc tā dubultpilsoņa piederība konkrētai valstij nosakāma pēc tā kura no tām ir izdevīgāka laulības šķiršanā attiecībā uz atzīšanu.

Sekojošā tiks apskatīti tie konvencijā paredzētie piesaistes punkti, kas attiecas uz uz pilsonību:

a)      Kopējā laulāto pilsonība (Art. 2 Ziff. 3)

Konvencijas dalībvalstīm jāatzīst tās laulības šķiršanas, kas izdarītas laulāto dzimtenē. Nekāda faktiska laulāto saistība ar laulības šķiršanas valsti nav nepieciešma.

b)      Prasītāja pilsonība

Fakts vien, ka prasītājs ir piederīgs šķiršanas valstij, nepamato citu konvencijas dalībvalstu pienākumu atzīt laulības šķiršanu. Tam nepieciešami vēl citi nosacījumi. Kas attiecas uz papildus nosacījumiem konvencija izšķir divus gadījumus atkarībā no tā vai prasītājam šķiršanas valsts ir pastāvīgā uzturēšanās vieta vai nav.

1.        Prasītājam laulības šķiršanas valsts bija pastāvīgā dzīves vieta

Tiek paredzētas divas iespējas, no kurām viena realizējama:

1.      Prasītājam tā vieta bija pastāvīgās uzturēšanās vieta pirms prasības celšanas.

2.      Prasītājam agrāk tur bijusi pastāvīgā dzīves vieta viena gada garumā un prasības iesniegšana ietilpst tajā.

           

2.        Prasītājam laulības šķiršanas valsts nebija pastāvīgā dzīves vieta

Šajā gadījumā prasītājam jāizpilda sekojoši nosacījumi, lai viņa dzimtenē izdarītu laulības šķiršanu atzītu citas konvencijas dalībvalstis:

(1)       Prasītājs prasības celšanas laikā atradās laulības šķiršanas valstī, un

(2)       Abiem laulātajiem tā bija pēdējā kopīgā pastāvīgās uzturēšanās vieta līdz prasības celšanai.

Pretprasība

Ja ir izdarīta pretprasība, tad atbilstoši Art. 4 uz prasības vai pretprasības pamata veikta laulības šķiršana atzīstama, ciktāl šķiršanas valsts attiecība uz prasību vai pretprasību bija piederīga pēc Art 2 un 3. Uz pretprasības pamata panākta laulības šķiršana tiek atzīta, lai gan Art 2 un 3 nosacījumi bija attiecībā uz prasītāju un nevis uz pretprasību. Starptautiskās piederības piesaistes punktu loks tādejādi tiek paplašināts.

 

Pārbaude pēc laulības šķiršanas atzīšanas valsts.

Pirms laulības šķiršanas atzīšanas tiesnesim ir jākonstatē vai ārzemju šķiršanas tiesas lēmums atbilst atzīšanas nosacījumiem. Ir divi veidi kā veikt pārbaudi. Tiesnesis varētu šķiršanas tiesas lēmumu pārbaudīt kā faktiskā tā arī tiesiskā ziņā un vajadzības gadījumā spriedumu pārtaisīt. Tiesnesis varētu aprobežoties arī tikai ar lēmumu par to atzīt vai neatzīt šķiršanas sprieduma satura izskatīšanas. Pirmais princips ir “Revision au fond”, pēdējais “Controle simple”. Kā gandrīz visās konvencijās par ārvalstu lēmumu atzīšanu un izpildīšnau Hāgas konferences pamatā ir otrais princips, kas izpaužas arī Art 6 III. Pēc šī nosacījuma atzīšanas valsts institūcijas nedrīkst šķiršanas spriedumu pārbaudīt pēc tā satura, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešms citu konvencijas normu pielietošanai.

Pārbaudi, kuru konvencija pieļauj var iedalīt trīs grupās. Tas ir:

(1)       Attiecībā uz starptautisko lietas piekritību

(2)       Attiecībā uz pielietotām tiesību normām

(3)       Kopsakarā ar ordre public

Pārbaude vai šķiršanas valstij šī lieta ir piekritīga

Nosacījumi šīs darbības veikšani ir doti Art 2-5. Rodas jautājums ciktāl iespējams atzīšanas valsts tiesai pārbaudīt šķiršanas valstij lietas piekritību. Konvencijas Art. 6 I nosaka: “Ja apsūdzētais ir ieradies uz sēdi, tad atzīšanas valsts institūcijas ir nostādītas patiesu faktu priekšā, kas norāda uz lietas piederību šai tiesai.” Viens no veidiem kā nosaka lietas piekritību ar lietiskajiem pierādījumiem ir tas vai apsūdzētais ir piedalīies šķiršanās lietā.

Art 6 I kopumā attiecas uz lietiskiem pierādījumiem; tiesiskie pierādījumi nav to skaitā. Tāds piesaistes punkts kā pastāvīgā dzīves vieta ir parasti uzskatāms par lietisko pierādījumu, kamēr nacionalitātes vai domicila noteikšana ir tiesiskie pierādījumi. Laulības šķiršanas atzīšanas tiesnesis var pārbaudīt lietiskos pierādījumus. Taču praksē var rasties problēmas, jo nav viegli precīzi noteikt vai pierādījums ir lietisks vai tiesisks.

Pielietotā likuma pārbaude.

            Kā jau iepriekš minēts šī konvencija attiecībā uz ārvalstīs šķirtu laulību atzīšanu pamatā balstās tikai uz lietas starptautisko piekritību. Uz pielietojamo likumu tas neattiecas. Taču Hāgas konferencē bija arī šķiršanās “naidīgas” valstis. Viens no Hāgas konferences mērķiem bija, lai arī šīs valstis būtu pēc iespējas lielākā skaitā konvencijas dalībvalstis. Tā pamatā bija vēlme novērst “klibojošo” laulību esamību. To var panākt tikai tad, ja uz laulības šķiršanu paskatās no šo valstu viedokļa. Bieži gadās, ka konvencijas nosacījumi kas atsaucas uz ordre public pamatos tiek ……….., jo atzīšanas valsts neatzīst šķiršanas valsts laulības šīršanas iemeslus, vai arī pēc atzīšanas valsts SPT normām lietā bija jāpielieto citas tiesības. Arī šī problēma Hāgas konferencē tika risināta.

            Art. 7 nosaka: “Katrai konvencijas dalībvalstij ir tiesības noraidīt laulības šķiršanas atzīšanu, ja laulības šķiršanas laikā abi laulātie bija tikai un vienīgi piederīgi tādai valstij, kuras tiesiskā kārtība šķiršanu nepazīst. No tā izriet, ka abu laulāto dzimteņu tiesībām ir jābūt pretrunīgām. Ja viena laulātā dzīmtenē laulības šķiršanu pazīst, tad laulība šķitšanas pienākums ir spēkā. Art. 7 nepieprasa, lai abi laulātie būtu piederīgi vienai un tai pašai valstij. Tas aptver arī tos gadījumus, kad laulātie ir no dažādām valstīm.

            Saskaņā ar Art. 7 laulātajiem ir jābūt tikai un vienīgi  tās valsts pilsonībai, kurās laulības šķiršanu nepazīst. Šo normu nepielieto dubultpilsoņu gadūjumā. Ja viens no laulātajiem ir vienlaicīgi divu valstu pilsonis no kurām vismaz viena nav pret laulību šķiršanu, tad Art. 7 nav pielietojams. Sekojoši laulības šķiršana ir atzīstama. Pie tam Art. 7 ir norma nav obligāta (Kann-Vorschrift). Pie šajā normā paredzēto nosacījumu iestāšanās laulības šķiršanas atzīšanas valstij nav pienākums šķiršanu neatzīt.

            Ar Art. 7 Hāgas konvencija ir ņēmusi vērā pilsonības pricipu. Ierobežojums, ka abiem laulātajiem ir jābūt no valstīm, kur šķiršanu nepazīst, ļoti ierobežo Art. 7 pielietojumu un līdz ar to šī norma attiecīgajām valstīm praktiski neko nedod. Lai ņemtu vērā to valstu intereses, kuras nepieļauj laulības šķiršanu Ar. 20 I nosaka: “Katra konvencijas dalībvalsts, kuru tiesību sistēmas nepazīst laulības šķiršnu var vēlākais līdz ratifikācijai vai līdz pievienošanās konvencijai paturēt tiesības neatzīt laulības šķiršanas, kurās viens no laulātajiem līdz laulības šķiršanai ir tādas valsts pilsonis, kur laulības šķiršanas nepazīst.” Šeit jāvērš uzmanība uz to, ka Art.20 I atkāpjas no Art. 7.

            Art. 19 (2) ir aizstāvētas to valstu intereses, kuras nepazīst laulības šķiršanas. Šī norma nosaka, ka katra konvencijas dalībvalsts var laulības šķiršanu neatzīt, ja laulāto pastāvīgā dzīves vieta šķiršanas laikā ir bijusi valsts, kas nepazīst laulību. Tā kā šajā gadījumā runa atkal ir par izņēmuma gadījumu un to izplatība ir nevēlama, tāpēc Art 19 (2) nosaka, ka valsts, kas izmanto 19 (2) nedrīkst pārkāpt Art. 7.

            Hāgas konvencija atzīšanu padara atkarīgu tikai no lietas piekritības. Tā neattiecas uz pielietoto likumu. Tas ir tā tāpēc, ka atzīšanas valsts tiesa pielietoto likumu pārbauda pēc saviem nosacījumiem.  To nosaka Art. 6 II. Šis priekšraksts nosaka to, ka laulības šķiršana nedrīkst tikt noraidīta pēc būtības:

a)      tāpēc, ka atzīšanas valsts iekšējās tiesībšs pie tiem pašiem nosacījumiem laulības nav šķiramas

b)      tāpēc, ka tika pielietots cits likums nekā tas, ko paredzēja atzīšanas valsts starptautisko privāttiesību noteikumi.

Ar Art. 6 II Hāgas konference vēlas novērst to, ka dalībvalstis varētu pēc ordre public apsvēršanas nenodrošināt atzīšanu tāpēc, ka šķiršana netiktu veikta pēc attiecīgās valsts noteikumiem vai arī nav tikusi piemērota cita norma.

Pielietotā likuma pārbaudes izslēgšana no konvencijas visādā ziņā ir sāpīgs moments visu pirms kontinentālajām Eiropas valstīm, kuru SPT trdicionāli balstās uz conflit des lois un nevis uz conflit des juridictions. Lai mazinātu spriedzi Hāgas konvencijā ir iespēja saglabāt attiecīgās tiesības. Pēc Art. 19 I katra konvencijas dalībvalsts var paturēt tiesības neatzīt tādu laulāto laulības šķiršanu, kas šķiršanas laikā ir tikai un vienīgi piederīgi attiecīgajai valstij, ja ir piemērots cits likums nekā to noteica attiecīgās valsts SP normas, izņemot gadījumu, ja tas dod tādu pašu rezultātu.

            Art. 19 I savu pielietojumu jomu ļoti sašaurina. Pirmkārt, laulātajiem jābūt tās valsts pilsoņiem, kura atzīst laulības šķiršanu. Ja viens no laulātajiem noteiktajā laika posmā ir bijis piederīgs citai valstij, (vienalga vai kā pilsonis vai dubultpilsonis) tad Art 19 I pielietojums atkrīt. Otrkārt, atzīšanas valsts SP normām jānoved pie lietas citāda atrisinājuma. Šis ierobežojums nodrošina to, ka ir pārkāpts princips, kurš nosaka, ka pielietotais likums nedrīkst tikt pārbaudīts.

Ordre public  (Art. 8-10, 12)

Ordre public saglabāšana vienmēr ir bijusi Hāgas konferences sastāvdaļa. Arī šī konvencija nav izņēmums. Art. 10 ir noteiktas vipārējās prasības; kā arī ir iztirzāti daži no ordre public īpašajiem jautājumiem. Šie jautājumi ir saistībā ar aizstāvības tiesību aizsardzību, nesavienojamība ar iepriekšējiem lēmumiem, litispedence.

Vispārīgi par ordre public saglabāšanu

            Art. 10 nosaka: “katra konvencijas dalībvalsts var noraidīt šķiršanas atzīšanu…, ja attiecīgā šķiršana acīmredzami ir pretrunā ar viņas ordre public.” Konvencija tādejādi norāda uz to, ka var atsaukties uz ordre public. Atsaukšanās uz ordre public parasti tiek pieļauta, ja pretruna pret OP ir “acīmredzama”. Ordre public var tikt izmantots tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos.

            Uz šādu ordre public restiktīvu (ierobežojošu) regulējumu var raudzīties no tāda viedokļa, kā tas ir atsaucies uz iepriekšējām starptautiskām konvencijām. Ir pierādījies tas, ka plaša vēriena nosacījumi par ordre public saglabāšanu kavē ne tikai konvencijas sagatavošanu, bet arī vispār nolemj to neveiksmei.

Aizstāvības tiesību aizsardzība

            Šajā gadījumā runa ir par diviem gadījumiem. Par speciālu ordre public pielietojuma saglabāšanu. Art. 8 nosaka: “ja attiecībā uz visiem bez izņēmuma apstākļiem nav pieņemti vajadzīgie mēri  iepazīstinot apsūdzēto ar prasību par laulības šķiršnu, vai arī apsūdzētam nav bijusi iespēja īstenot savas tiesības tādā gadījumā laulības šķiršanas atzīšana var tikt noraidīta.” Ir divi nosacījumi, kas jāizpilda šķiršanas tiesai. Pirmkārt tie ir procesa noteikumi. Informēt apsūdzēto par laulības šķiršanu. Otrkārt jādod apsūdzētam iespēja aizstāvēt savas tiesības. Ja kāds no šiem nosacījumiem nav ievērots, tad atzīšana var tikt noraidīta.

Nesavienojamība ar iepriekšējiem lēmumiem.

Runa šajā gadījumā ir par to vai konvencijas dalībvalsts ir saistīta atzīt ārzemēs šķirtu laulību, ja jau par kādu konkrēto laulāto tiesisko statusu ir pieņemts lēmums. Ja kāda valsts atzītu tādu ārzemēs šķirtu laulību, kas ir pretrunā ar jau iepriekš pieņemtu lēmumu šajā lietā, tas nozīmētu atteikšanos no savas jurisdikcijas un kas savukārt dotu iespēju atsaukties uz ordre public. Lai novērstu daudzveidīgos strīdus šājā jautājumā un lai netiktu pielietots ordre public Hāgas konferencē šī problēma tika risināta.

            Art. 9 nosaka: “Katra dalībvalsts var noraidīt šķiršanas atzīšanu, ja tas ir pretrunā ar tās iepriekšēju lēmumu, kas galvenokārt atiecas uz laulāto statusu, tad …..

Šaj normai ir plašs pielietojums. Tiek noteits no vienas puses ārzemēs notikusi laulības šķiršna.

Ar šo tiek aizsargātas ne tikai iekšzemē notikušās laulības šķiršasnas, bet arī citi lēmumi, kas attiecas uz laulāto laulību saistībām. Atbilstoši tiek izdalīti sekojoši punkti:

1.      Ārzemēs šķiršanas procesam ir jāatbilst konvencijas noteikumiem, kas nodrošina šķiršanas atzīstamību. Runa var būt tikai par pozitīvajiem šķiršanas lēmumiem. Negatīvie šķiršanas lēmumi, kuros šķiršanas prasība noraidīta nevar tikt atzīti.

2.      Iepriekšējām laulību šķiršanām, kas notikušas iekšzemē nav noteikti jābūt pozitīvām. Arī negatīvie lēmumi tiek ietverti Art. 9.

3.      Iepriekšējie lēmumi, kas traucē atzīt ārzemēs šķirtas laulības varētu tikt nokārtoti atzīšanas valstī vai citā valstī. Pēdējā gadījumā tiek ņemti vērā ne tikai jau iekšzemē atzītie lēmumi, bet arī tie kuri vēl nav pieņemti (jāatbilst atzīšanas nosacījumiem). Šāda tālejoša regulējuma pamatā ir apstāklis, ka ir valstis kuras ārvalstīs izdarīto laulību atzīšanā izmanto laika ietilpīgas un sarežģītas metodes.

4.      Iepriekšējiem spriedumiem un tiem šķiršanas spriedumiem, kuru atzīšana jānoraida ir jābūt nesavienojiem. Šis neattiecas tikai uz laulības šķiršnu, bet arī uz gadījumiem, kuros priekšmets ir laulāto laulību statuss.

5.       

Litispendence (Art. 12)

Art 12 nosaka: “Katrā konvencijas dalībvalstī var tikt atlikti šķiršanas procesi, ja kāda no laulāto lietām tiek izskatīta citā dalībvalstī. Art. 12 mērķis ir pēc iespējas novērst konfliktu, kas varētu rasties atšķirīgu spriedumu rezultātā. Tas protams nosaka, ka ārzemes tiesa taisītie spriedumi ir atzīstami, kas nosakāms pēc Art 2-5. Art 12 ir kārtējais plašais nosacījums. Šeit runa ir par kādu no laulāto laulību statusa. Pietiek, ja kādam no laulātajiem ir iesaistīts procesā ārzemēs.

Tiesību sistēmu daudzveidība

No vienas puses ir valstis, kā piemēram ASV, kas attiecībā uz laulību šķiršanām savas federālās uzbūves dēļ pazīst divas vai vairākas pielietojamās tiesību sistēmas. No otras puses ir valstis, piemēram muhamedāņu valstis attiecībā uz laulību šķiršanām izdala dažādas personu kategorijas uz kā pamata arī tiek pielietota attiecīgā tiesiskā kārtība. Šīs problēmas ir risinātas Art. 13-16

Hāgas konvencijasc attiecības ar citiem tiesību avotiem

            Kā jau iepriekš daudzreiz minēts Hāgas konvencijas galvenais mērķis ir atvieglot ārzemēs šķirtu laulību atzīšanu. Ja attiecībā uz laulības šķiršanu kādas konvencijas dalībvalsts iekšējās tiesības ir atšķirīgas no konvencijas, tad atbilstoši Art 17 iekšējām tiesībām ir priekšroka tiktāl cik tā ir izdevīgāka laulības šķiršanas atzīšanai. Tai laikā kad tika izstrādāta Hāgas konvencija pastāvēja jau citi starpvalstu līgumi, kas bija saistīti ar laulību šķiršanas atzīšanu. (Piemēram, 1931 gada 6 februāra Ziemeļu konvencija, kas pēc vienošanās 1953 gada 26 martā mainīta un 1967 gada 8 septembra vienošanās CIEC attiecībā uz spriedumu atzīšanu, kas saistīti ar jautājumiem par laulībās pastāvēšanu.) Daudzas zemes, kas bija ratificējušas šīs konvencijas ir arī vienlaicīgi Hāgas konvencijas dalībvalstis. Radās jautājums, kādas attiecībass būs šo konvenciju starpā. Art. 18 šis jautājums ir regulēts šādi: “Šī konvencija neizslēdz citu konvenciju pielietošanu, kurām pievienojušās vai pievienosies viena vai vairākas valstis un tās kuru nosacījumi satur šajā konvencijā regulētos jautājumus.

            “Konvencijas dalībvalstis pievēsīs uzmanību tam, lai netiktu slēgtas   citsas konvencijas šajā jomā, kas nav savienojamas ar šo, izņemot gadījumus, kas rodas no reģionālas dabas vai citiem nosacījumiem. Lai kādi arī nebūtu šie nosacījumi, konvencijas dalībvalstis apņemas saskaņā ar šo konvenciju šķiršanas atzīt, kuras izdarītas tādās dalībvalstīs, kas nav šīs citas konvencijas dalībvalstis.”

Atkalapprecēšanās

Hāgas konferences laikā tika paustas šaubas vai ir norādīts nosacījums par atkalapprecēšanos šajā konvencijā, kas ir veltīta laulības šķiršanas jautājumam. Tika vērsta uzmanība uz to, ka pamatbūtība laulības šķiršanai ir laulību izbeigšana, kuras sekas ir “laulībspējas” atjaunošana. Bez atkal apprecēšanās nodrošināšanas konvencija būru zaudējusi lielu daļu savas nozīmes. Beigu galā konvencijas dalībvalstis vienojās par šī jautājuma iekļaušanu šajā konvencijā.

            Art 11 nosaka sekojošo: ”Valsts, kas saskaņā ar šo konvenciju apņemas atzīt laulības šķiršanu nevar atteikt vienam vai otram laulātam atkalapprecēšanos, pamatojot to ar to, ka kādas cita valsts neatzīst laulības šķiršanu.” No šīs normas izriet, ka valstij ir saistība pieļaut atkalapprecēšanos ciktāl  atbilstoši šīs konvencijas nosacījumiem tā ir atzinusi laulības šķiršanu. Atkalapprecēšanās nedrīkst tikt nenodrošināta tāpēc, ka cita valsts (dzimtenes- vai domicila valsts); konvencijas dalībvalsts vai cita škiršanu neatzīst par likumīgu.

            No Art. 11 izriet, ka atkalapprecēšanās nodrošināšanas pienākums ir tikai tām valstīm, kas atzīst laulības šķiršanu. Tas praktiski noved pie tā, ka ārzemēs škirtai laulībai ir lielāka iedarbība nekā iekšzemē šķirtai, kas ir piedauzīgi un pamatoti tiek kritizēts no citu autoru puses. Tādejādi Hāgas konvencija atkalapprecēšanās jautājumu “klibojošās” šķiršanas gadījumā ir atrisinājusi tikai daļēji. Par nožēlu jāatzīmē, ka no šīs konvencijas tika sagaidīts, ka šis strīds ir novēršams pavisam. Varētu teikt, ka runa šajā gadījumā ir par šķiršanās konvenciju, kas attiecas tikai uz ārzemēs šķirtām laulībām un tā neatstāj vietu atkalapprecēšanās jautājumam. Taču, ja ar Art. 11 vārti tika atvērti, nav saprotams, kāpēc nav konsekvences un atkalapprecēšanās šķiršanas valstī netiek nodrošināta.

 

Nobeigums.

 

            Dažādās valstīs ir dažāds skatījums attiecībā uz laulībām un līdz ar to ir arī atšķirīga likumdošana šajā jomā. Ievadā jau tika pieminētas vairums problēmu, kas šajā sakarā rodas. Vienīgais risinājums šīm dažādo nacionālo tiesību skatījumam uz laulībām ir līgumi valstu starpā vai arī konvencija daudzu valstu starpā. Kā jau darbā izklāstīts konvencijā ir daudz koncepciju dažādu jautājumu risināšanā, kas nepārprotami norāda uz to, ka konvecija ir radusies kompromisa rezultātā.  Kompromiss tas ir tādā ziņā, ka valstīm dažās pieejās ir jāatsakās no sava regulējuma kopēju mērķu sasniegšanai. 

                 Kā arguments pret konvenciju no atsevišķu valstu viedokļa raugoties uzskatāms tas, ka jāatsakās dažos jautājumos no savas pieejas noteiktu jautājumu risināšanā. Par piemēru kaut vai ņemot piesaistes punktu tam pēc kā laulību šķiršanas gadījumā nosakams pielietojamais likums. Ir valstis, kur noteicošā lima ir pilsonībai un ir tādas, kurās vadās pēc faktiskās dzīves vietas. Taču ir jautājumi, kuros šī cita pieeja daudz vairāk atbilst jauno laiku attiecībām. Ar jauno laiku attiecībām es šeit domāju globalizācijas procesu, kā arī uzskatu maiņu par kopdzīves formām vispār.  Konvencijas manuprāt šo procesu virza ātrāk un tajā pašā laikā saskaņotāk.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Izmantotā literatūra

1.      Ehscheidungen, Anerkennung ausländichen Ehescheidungen und Wiederverheiratung im internationalen Privatrecht.  Schulthess Polzgrafischer Verlag Zürich 1975.