GALVOJUMS.

IEVADS.

Galvojums, kā viens no saistību pastiprināšanas veidiem ir pieminēts jau romiešu civiltiesībās. Tas norāda, ka šī tiesību institūta attīstības vēsture ir attiecināma jau uz aptuveni tūkstoš gadu ilgu laika periodu. Senajā Romā pie verbālkontraktiem, uz kuru pamata savukārt izveidojās speciālie līgumi, tika pieskaitīts arī galvojums. Pie kam galvojumam izšķir trīs dažādu izcelšanās veidus, trīs atsevišķus tiesību institūtus: “fideiussio, mandatum qualificatum, constitutum debiti alieni"[1]

“Galvojums ir līgums, ar kuru trešā persona (galvinieks adpromissor) uzņemas saistību atbildēt par otras personas (parādnieka debitor) parādu gadījumā, ja viņš neizpildīs kreditoram savu parāda saistību.”[2] Galvojums ir ļoti svarīgs saistību tiesību pastiprināšanas veids, jo, kā rāda vārds “galvojums”, trešā persona te uzņemas pienākumu atbildēt par trešās personas parādu, pēdējo tomēr neatsvabinot no viņas parāda. Senos laikos šī atbildība bija personiska (atbildēja ar savu galvu); galvinieks uzņēmās atbildību par parādu kā par savu. Vēlāk parādam paliek tikai mantisks raksturs (Schuld) - par parādu galvinieks atbild tikai ar mantu. Tādējādi saistību tiesību pastiprināšana organizēta tikai mantiski. Pēc rakstura galvojums ir akcesors institūts: galvinieka parāds nepastāv bez parādnieka parāda. Galvojuma institūtam ir arī svarīga ekonomiska nozīme, jo tas stimulē parādu atdošanu un parādu saistību nokārtošanu, jo iepretim kreditoram stāv divas saistītas personas, no kurām kreditors var saņemt parādu - galvenais parādnieks un galvinieks. “Galvojumu dzīvē samērā viegli dod, ja nauda netiek prasīta un tādēļ aiz vēlēšanās pakalpot ļoti bieži atrodas cilvēki, kas dod galvojumu, neapzinādamies paši, ka līdz ar to uzņemas stingru atbildību.”[3] To, ka šie prof. K.Čakstes vārdi ir ļoti mūsdienīgi, liecina pēdējo gadu saimnieciskās dzīves pieredze, kad uzņēmumu vadītāji, galvenie grāmatveži un citas amatpersonas (nemaz īsti neaprotot galvojuma būtību un sekas vai apzinoties, ka neriskē ar savu mantu) paraksta galvojuma līgumus par ievērojamām summām, tādējādi nostādot savus uzņēmumus ļoti nelabvēlīgā saimnieciskā situācijā un izraisot visai komplicētus tiesas strīdus.

Šajā referātā galvenokārt tiks izmantota periodikā satopamā informācija, kā arī normatīvajos aktos un grāmatās iegūtā informācija par tādu civiltiesisku institūtu kā galvojums. Protams neiztrūkstoša ir informācija, ko sniedz Civillikums.

Mēģināšu aplūkot visus CL pantus, kuri skaidro mana referāta aplūkojamo problēmu - galvojuma sākšanās un izbeigšanā. Kā arī iedziļināties problēmās, kas šķiet aktuālas, runājot par šo civiltiesisko institūtu.

VISPĀRĪGIE  NOTEIKUMI.

1692.p.Galvojums ir ar līgumu uzņemts pienākums atbildēt kreditoram par trešās personas parādu, neatsvabinot tomēr pēdējo no viņa parāda.

Sniegtā galvojuma definīcija norāda, ka galvojums ir līgums starp galvinieku un kreditoru. “Visu valstu tiesībās galvojumu apskata kā līgumu starp galvinieku un trešās personas kreditoru”[4]. “Tiešie galvojuma nodibināšanas dalībnieki ir galvinieks un kreditors. Galvenais parādnieks paliek malā…No tā izriet, ka galvenajam parādniekam ne tikai nav nepieciešamības piedalīties galvojuma nodibināšanā, bet arī par to vispār zināt.”[5]

Kā tas norādīts prof. K.Torgāna komentāros, tad “pēc 1692.panta galvojums ir ar līgumu uzņemts pienākums, kuram pēc 1695.panta nepieciešama rakstiska forma. Šī prasība neļauj kategoriski apgalvot, ka jābūt rakstiski noformētam abu pušu parakstītam dokumentam. 1692.pantā norādīts tikai uz galvojuma līgumisko raksturojumu. Par līguma rašanos pietiekami pārliecinoši liecina rakstiskā dokumenta (garantijas) izgatavošana un tās pieņemšana no otras puses”[6].

“Juridiskā literatūrā ir izteikts viedoklis, ka galvojumu var noformēt līguma veidā, kurš tiek noslēgts starp galveno parādnieku un galvinieku trešās personas (kreditora) labā”[7]

Uz iespēju, ka galvojuma līgums var tikt noslēgts starp parādnieku un galvinieku, norāda arī K.Pobedonoscevs, atzīmējot, ka šajā gadījumā jau no kreditora gribas ir atkarīgs, vai pieņemt vai nepieņemt šo galvinieku. Galvojums var tikt nodibināts atsevišķā aktā, kura sastādīšanas datums var nesakrist ar pamatsaistības noslēgšanas laiku; galvojums var kalpot kā nodrošinājums dažādiem līgumiem, kaut arī šie līgumi būtu nodrošināti jau citādā veidā.

Galvojuma pamatā ir blakus saistība, kuras uzdevums ir kalpot par citas galvenās parādu saistības nodrošinājumu. Izbeidzoties galvenajai saistībai, izbeidzas arī galvojums (CL1710.p.). Tomēr var būt arī izņēmumi, kad, beidzoties galvenajai saistībai, galvojuma saistība turpina pastāvēt.

“Nav likuma, kurš prasītu, lai galvojums būtu spēkā tikai pret stingri noteiktu kreditoru. Tā kā galvojums ir blakussaistība, kura (parasti) patstāvīgi neeksistē”[8], bet pavada (galveno) parāda saistību, bet pēdējā var tikt nodota citai personai…,”tad nav pamata uzskatīt, ka šajā gadījumā galvojums būtu dzēsts, vēl jo vairāk tāpēc, ka parasti galviniekam ir personīgi vienalga, kāda konkrēta kreditora priekšā viņš atbild kā galvinieks”[9] Šādu situāciju var radīt prasījuma pāriešana no agrākā kreditora uz jaunu ar cesiju(CL1793.p.).

Citādi nekā attiecībā uz kreditoru maiņu ir lemjams jautājums, kad galvinieks ir maldināts attiecībā uz viņam(galviniekam)zināmā galvenā parādnieka personu. Tā kā galvojums ir atbildības uzņemšanā par konkrētas personas parādu, tad galvinieka maldināšana attiecībā uz galvenā parādnieka identitāti padara galvojumu par spēkā neesošu. Šāds viedoklis precīzi atbilst 1450.pantam, kurš nosaka - ja maldība attiecas uz kādu personu darījumā, tad tas nav spēkā, ja vien personu samainījums nav bez jebkādas nozīmes tam, kas maldījies. Bet, ja maldība attiecas uz kāda personiskām spējām un īpašībām, darījumam nav spēka tikai tad, ja maldīgi pieņēmtā īpašība pēc darījuma rakstura ir bijusi svarīga.

Normatīvajos aktos, juridiskā literatūrā, kā arī līgumos tiesu spriedumos jāsastopas ar diviem jēdzieniem - galvojums un garantija. Kā to, salīdzinot ar LPSR CK normas, norāda K.Torgāns, tad “pēc savas konstrukcijas un sekām garantija neatšķīrās no galvojuma” [10]. LPSR CK 186.pants paredzēja galvojumu attiecībā uz fiziskām personām, bet garantiju (CK 193.p.) attiecībā uz juridiskām personām jeb - atbilstoši Civlkodeksa terminoloģijai - sociālistiskajām organizācijām. Arī patlaban normatīvajos aktos lietoti abi termini. Tā, piemēram, 1995.gada 19.jūlijā pieņemtais likums “Par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu” (4.p.) paredz attiecīgus aizliegumus ieķīlāt pamatlīdzekļus, piešķirt kredītus, izsniegt jebkāda veida aizdevumus un galvojumus vai dot garantijas. Par kredītiem ar valsts garantijām tiek runāts Ministru kabineta apstiprinātajos “G - 24” kredītu izmantošanas nosacījumos (1.p.), apstiprināti ar MK 1993.gada 14. septembra rīkojumu Nr. 42 - r.

Civillikums nesatur nekādas speciālas normas attiecībā uz garantijām. Līdz ar to galvojums un garantija jāuztver kā sinonīmi, ja vien speciāli normatīvie akti vai konkrēta līguma noteikumi neparedz ko citu. Juridiskā literatūrā izteikts viedoklis, ka “garantija atšķiras no galvojuma ar to, ka tai ir patstāvīgs raksturs, - tā nebeidz pastāvēt gadījumos, kad pats pamatlīgums tiek atzīts par spēkā neesošu”.[11]Tas apstāklis, ka galvojums nosaukts par garantiju vai citādi, nav pietiekams pamats, lai prasību pret garantijas devēju noraidītu. Esot pierādījumiem, ka garantijas aktā (dokumentā) garantijas devējs uzņēmies atbildību par trešās personas saistību, un ka kreditors šo garantiju pieņēmis, atzīdams, ka faktiski noslēgts galvojuma līgums.

Kā vien no spilgtākiem izņēmumiem ir minams avals jeb vekseļtiesiskais galvojums, kurš, atšķirībā no tikko izteiktās frāzes, pastāv arī, ja ir zudis galvenais parāds.

“Kā patstāvīgs vekseļtiesību institūts jāuzlūko avals jeb vekseļtiesiskais galvojums, kurš turklāt būtiski atšķiras no civiltiesiskā galvojuma. Tādēļ, lai skaidri šos jēdzienus nošķirtu, vekseļtisisko galvojumu apzīmē ar terminu avals . Avala būtība izpaužas kā papildus nodrošinājums jeb garantija vekseļturētājam par vekseļa samaksu (Vekseļu likums 30.p1.d.). Arī civiltiesiskā galvojuma mērķis ir nodrošināt kādu saistības izpildi, taču šādam galvojumam juridiskais spēks ir tikmēr, kamēr galvenā saistība, par kuru galvots, ir spēkā esoša (CL1694.p.), bet avals ir spēkā esošs pat tad, ja pati nodrošinātā saistība kaut kādu iemeslu dēļ nebūtu spēkā(VL32.p.2.d.). Šeit gan ir jāņem vērā, ka avala devējam pašam ir jābūt vekseļspējīgam.”[12] Šī tēze izriet no vekseļtiesiskās atbildības definīcijas, kura nosaka, ka katram vekseļa parakstītājam dokumenta parakstīšanas brīdī vekseļtisiskā atbildība iestājas pilnā apjomā kā jauna vekseļa izdevējam.

Atšķirībā no civiltiesiskā galvojuma vekseļtisiskajā galvojumā ir saskatāmas dažas īpatnības, kā, piemēram,

*      “avalists (vekseļtisiskais galvotājs) atšķirībā no civiltiesiskā galvinieka (CL1702.p.1.d.) nevar celt iebildumus, lai prasība no sākuma tiktu vērsta pret avalātu.  Avalistam vekseļtiesības ar likumu ir noteikušas līdzīgu statusu, kādu nosaka CL1702.p.2.d., kad civiltiesiskais galvinieks uzņemas saistību kā pats parādnieks;

*      kā izriet no VL17.p., avalists nevar celt iebildumus, kā arī iebilst, ka avalātam attiecībā pret kreditoru ir ieskaita tiesības (CL1846.p.). Savukārt CL1701.p. šādas ierunu tiesības galviniekam paredz”[13];

*      “avalista iebildums ir pamatots, ja avalāts saistību ir izpildījis. Tādā pašā veidā avalists var atbrīvot no atbildības pret vekseļturētāju avalātu, bet tad rodas avalāta atbildība avalistam (VL32.p.3.d.). Avalista atbildība izbeidzas arī, ja vekseļturētājs atlaiž avalāta parādu (atcēlājs līgums CL1862.p.), bet, tāpat kā civiltiesībās (CL1705.p.), prasītājs var atbrīvot no vekseļparāda tikai avalistu, atstājot avalāta saistību spēkā;

*      sakarā ar vispārējiem vekseļtiesisko iebildumum noteikumiem avalistam rodas iebildums pret termiņa pagarinājumu, ja termiņa pagarinājums dots avalātam vai kādam, kurš indosmentu rindā atrodas pirms avalāta”[14];

Pasaules attīstītajās valstīs plaši izplatīti ir banku galvojumi. Šādus galvojumus bankas parasti izsniedz tad, ja ir pārliecinātas par savu klientu vai vismaz savu maksātspēju. Vēl otrs saistību pastiprinošs elements, ko lieto komercbankas ir ķīla. Lai šāda veida saistību pastiprinošie līdzekļi būtu efektīvi, aizdevējam katrā gadījumā jāpārliecinās par galvotāja rīcībspēju (CL1405.p.) un maksātspēju. Piemēram, likuma “Par akciju sabiedrībām” 77.pants nosaka, ka pilnvaras, līgumus un citus dokumentus, ja akciju sabiedrības statūti nenoteic citādi, paraksta ne mazāk kā divi valdes locekļi. Tādēļ, ja galvojumu ir parakstījis akciju sabiedrības prezidents, padomes loceklis un galvenais grāmatvedis, aizdevējam ir tiesības un pienākums prasīt pierādījumus, ka vismaz divas no šīm personām ir valdes locekļi vai arī akciju sabiedrības statūti ir šīm personām piešķīruši tiesības parakstīt galvojumu.” Bez tam statūtos var būt noteikti gadījumi, kad galvojumam par lielām summām ir vajadzīga valdes vai pat padomes piekrišana (norm.likuma70.p.).

 Latvijas Banka 1995.gada 6.aprīlī apstiprināja Norādījumus par kredītiestāžu galvojumu izsniegšanu un reģistrāciju, kur cita starpā noteikts, ka galvojums jāparaksta divām kredītiestādes pārvaldes institūcijas noteiktām personām un ka galvojums pirms izsniegšanas jāreģistrē LB kredītiestāžu uzraudzības pārvaldē.”[15]

Kļūdaini tik uzskatīti par drošiem valsts uzņēmumu direktoru galvojumi. Likuma “Par valsts uzņēmumu” 22.p.ants nosaka, ka valsts uzņēmums var uzņemties saistības pret trešajām personām tikai līdz 10 procentiem no uzņēmuma statūtu fonda.

Tāpat var minēt, ka banku dotie galvojumi kļūst par vienu no šo banku bankrota cēloņiem līdztekus parādiem. Tas skaidrojams ar faktu, ka” diemžēl, ne viena vien komercbanka Latvijā galvojumu uzskata tikai par maksas pakalpojumu. Atsevišķos gadījumos galvojuma summas ievērojami pārsniedz banku brīvo līdzekļu atlikumus Latvijas Bankas korespondējošos kontos. Līdz ar to “sliktie galvojumi” kā arī “sliktie parādi” kļūst par banku bankrota cēloni. ”[16]

Slikti parādi un sliktie galvojumi bez pienācīga nodrošinājuma izraisa komercbanku “noasiņošanu”. Lai šo procesu novērstu, komercbankas pūlējās noguldītājus piesaistīt ar mākslīgi augstā līmenī uzturētām procentu likmēm vai arī sniedza vēl riskantākus kredītus. Tam sekojošais dažu komercbanku sabrukums noveda pie noguldījumu un investīciju apsīkuma visā banku sistēmā, ierobežojot iespējas izvērst vērtspapīru tirgu.

 Lai šo stāvokli stiprinātu un padarītu saistošu, tika izdoti divi dokumenti, kurus apstiprināja Latvijas Bankas padome 1994.gada20.decembrī. Viens bija Kredītiestāžu darbības licenču izsniegšanas un atsaukšanas nolikums, otrs - Nolikums par kredītiestāžu statūtu, akcionāru, pamatkapitāla, valdības, galvenā grāmatveža, juridiskās adreses un nosaukuma maiņu. Šie minētie nolikumi uzlika Latvijas Bankai lielu morālo atbildību par komercbanku darbību. Patreiz situācija ir uzlabojusies, pamazām savas pozīcijas ir iekarojušas dažas stabilas  bankas, un tām  bankām, kuras neizturēja konkurenci, bija lemts bankrotēt.

1693.Par galvinieku var būt katra rīcības spējīga persona.

Lai darījums būtu tiesisks , ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesību spēja un rīcības spēja; darījumi, ko taisījušas tiesību vai rīcības nespējīgas personas, nav spēkā (CL1405.p.). Fiziskas personas tiesību un rīcības spēja ir noteicama pēc dzīves vietas likuma (CL8.p.). Juridiskas personas tiesību un rīcības spēja nosakāma pēc viņas valdes atrašanās vietas likuma. Rīcības spējas trūkst nepilngadīgiem, personām, kas atrodas aizgādnībā izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, un garā slimiem, ja likums nenosaka citādi (CL261.p.).

Tā kā pastāv iespēja, ka par vienu un to pašu parādu kopīgi galvo rīcības spējīga persona un rīcības nespējīga, tad visa saistība pāriet uz pirmo galvinieku, ja

1)   viņš ir zinājis par otra galvinieka rīcības nespēju

2)   viņam vajadzēja zināt, ka viņa līdzgalvinieks nav spējīgs uzņemties galvojumu(CL1700.p.).

“Rīcībspējīgā līdzgalvinieka saistības apmēra palielinājums uz rīcībnespējīgā līdzgalvinieka saistības rēķina izslēdz pirmā labticīga pārliecība par otrā līdzgalvinieka rīcībspēju un tiesību uzņemties galvojuma saistību. Līdzgalvinieka labticība šeit aplūkojama gan kā subjektīva, gan kā objektīva kategorija saistībā ar civiltiesiskās vainas (nodoma vai neuzmanības formā) jēdzienu. Tas nozīmē, ka labticība nav konstatējama gadījumā, ja minētais līdzgalvinieks otra rīcībspējas novērtēšanā pieļāvis tikai vieglu neuzmanību (CL1646.p.), tas ir, tās rūpības un čaklības trūkumu, kas vispār jāievēro krietnam un rūpīgam saimniekam. ”[17]

Kā iepriekš tika pieminēts, tad tiesību spējīgas tiesiskos darījumos ir nevien fiziskas, bet arī juridiskas personas, ja likums nenosaka citādi. Tas redzams arī pēc CL1693.panta un pēc analoģiska panta Vietējo Civillikumu kopojumā 4506.p., saskaņā ar kuru par galvinieku varēja būt katrs, kam ir tiesība stāties saistībās. Arī juridiskā literatūrā bieži ir uzsvērts fakts, ka galviniekam ir jābūt spējīgam uzņemties (uz sevis) saistības.

 Mūsdienu saimnieciskā dzīves pieredze nereti rāda, ka galvojumi tik sniegti, pārkāpjot likumos paredzēto kārtību, un faktiski galviniekiem nemaz nav bijuša tiesības šādus līgumus parakstīt.” Tomēr pastāv viedoklis, ka juridiskai personai - neatkarīgi no dotās amatpersonas tiesīguma parakstīt galvojuma līgumu - būtu jāatbilst saskaņā ar CL1782.panta noteikumiem, kuri nosaka  - ja kāds nepiegriež vajadzīgo uzmanību, izvēloties kalpotājus un citus darbiniekus un nepārliecinās papriekš par viņu spējām un noderību izpildīt viņiem uzliekamos pienākumus, tad viņš atbild par zaudējumiem, ko viņi ar to nodarījuši trešajai personai. Šāds viedoklis ir maldīgs. Minēto normu izsmeļoši komentējis V.Bukovskis, kā klasisku piemēru šīs normas pareizai piemērošanai minot gadījumu ar nemākulīgu kučieri, kurš, apgāžoties ekipāžai, nodara kaitējumu pasažieriem - par kaitējumu tad atbild kučiera saimnieks.”[18] Ja minēto normu attiecinātu uz līgumtiesībām, veidotos absurda situācija, kura veicinātu tikai nelabticīgu un pat ļaunprātīgu tiesību izmantošanu ,jo, piemēram, pietiktu, ka uzņēmuma sargs vai apkopēja parakstītu līgumu uzņēmuma vārdā, lai uzņēmumam iestātos atbildība par šo prettiesisko rīcību.

Saskaņā ar CL 1410.panta otro daļu, juridiskas personas taisa tiesiskos darījumus caur saviem likumīgajiem pārstāvjiem. Kā arī CL 1407.pants nosaka, ka par juridiskām personām atzīstamas valsts, pašvaldības, personu apvienības, iestādes, nodibinājumi un lietu kopības, kurām piešķirta juridiska personība.

 Tas nozīmē, ka šīs pieminētās juridiskā personas ir tiesīgas izdot galvojumus saskaņā ar savas kompetences ietvariem, kurus reglamentē dažādi normatīvie akti. Kā viens no šādiem ir 1995. gada 19.jūlija likums “Par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu”, kura 4.pants nosaka, ka pašvaldībām, valsts un pašvaldību iestādēm, uzņēmumiem, statūtsabiedrībām un uzņēmējsabiedrībām, kurās valsts vai pašvaldības daļa pamatkapitālā atsevišķi vai kopā pārsniedz 50 procentus, izņemot citos likumos un šī panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā paredzētajos gadījumos, ir aizliegts ieķīlāt pamatlīdzekļus, piešķirt kredītus, izsniegt jebkāda veida aizdevumus un galvojumus vai dot garantijas. Šā panta pirmās daļas noteikumi neattiecas uz:

*                      valsts un pašvaldību kredītiestādēm;

*                      uzņēmējsabiedrībām, kuras iepriekš ir saņēmušas rakstveida atļauju no valsts vai pašvaldības kapitāla daļas turētāja;

*                      statūtsabiedrībām, kuras ir saņēmušas rakstveida atļauju no institūcijas vai pašvaldības, kuras pārziņā statūtsabiedrība atrodas.

Ja statūtsabiedrība tiek privatizēta vai tiek privatizētas uzņēmējsabiedrības valsts vai pašvaldības kapitāla daļas, tad minētā atļauja jāsaņem no privatizāciju veicošās institūcijas.

“Pamatojoties uz “Par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu” likuma normām ar Finansu ministrijas 1996.gada 11.jūnija rīkojumu nr.325 tika izveidota Dāvinājumu (ziedojumu), ieķīlāšanas, kredītu piešķiršanas, aizdevumu un galvojumu izsniegšanas izvērtēšanas komisija, kā arī apstiprināta kārtība, kādā tiek piešķirta atļauja dāvinājuma (ziedojuma), ieķīlāšanas, kredītu piešķiršanas, aizdevumu un galvojumu izsniegšanas, garantiju došanas darījumu veikšanai.[19]

Galvojumu izsniegšanu un garantiju došanu juridiskām personām reglamentē vēl tādi normatīvie akti kā:

likums “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”(pieņemts1990.gada 12.dec.), kur noteikts, ka galvojumu var izsniegt tikai ar Privatizācijas aģentūras atļauju vai citā noteiktā kārtībā;

likums “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu nomu un nomu ar izpirkumu”(pieņemts 1993.gada 23.febr.), kur teikts, ka nomnieka galvinieks atbild sava galvojuma apjomā un ka nomnieka saistības nevar nodrošināt ar iznomātāja mantu, ja vien iznomātājs nav nomnieka galvinieks:

likums “Par pašvaldību budžetiem”(pieņemts 1995.gada 29.martā) 26.pants nosaka, ka garantijas un galvojumus pašvaldības var izdot tikai tām pašvaldības iestādēm, uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām, kurās attiecīgās pašvaldības kapitāla daļa pārsniedz 50 procentus;

“Kredītiestāžu likums”(pieņemts 1995.gada 5.okt.), kurš pieņemts, lai sekmētu banku un citu kredītiestāžu stabilitāti. Tajā noteikts, ka kredītiestāde visus tās izsniegtos galvojumus reģistrē Latvijas Bankā, kas nav reģistrēti Latvijas Bankā, uzskatāmi par spēkā neesošiem.

1694.pants Galvojumā ir nepieciešams spēkā esošs galvenais parāds, un to var dot par visādām saistībām, to starpā arī par saistībām no neatļautas darbības, par pastāvošām un nākamajā, noteiktām un nenoteiktām, nosacītām un nenosacītām, un kā par visu galveno parādu, tā arī par daļu.

Tā kā galvojuma pamatā ir blakus saistība, kuras uzdevums ir kalpot par citas parādu saistības nodrošinājumu, tad “galvinieka parāds nepastāv bez parādnieka parāda”[20]. Līdz ar to šajā pantā tiek izteikta svarīga doma, saskaņā ar kuru “galvojums var pastāvēt tikai attiecībā uz spēkā esošu parāda saistību. Galvinieks var apstrīdēt savu saistību, pamatojot savu prasījumu ar to, ka galvenā saistība nav spēkā esoša”[21]

Ar galvojumu var nodrošināt arī saistības, kuras rodas no neatļautas darbības - no katra tiesību aizskāruma, kas nozīmē, katras pašas par sevi neatļautas darbības, kuras dod tam, kam tā kaitējusi, tisību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot (CL1635. - 1650.p.). Vietējo Cikillikumu kopojums šo principu skaidro nedaudz konkrētāk, tur ir noteikts, ka galvojums iespējams arī par zaudējumu atlīdzības saistībām, kuras varētu rasties sakarā ar nākotnē paredzamu (bet vēl nenotikušu noziegumu, ja vien šādā galvojumā nav saskatāma sava veida aizbildniecība attiecībā uz nākotnē paredzamā nozieguma izdarīšanu.[22]

1694.pantā ir teikts, ka galvojumu var izsniegt par visādām saistībā, neatkarīgi no tās priekšmeta. Tomēr jāmin, ka CL 1413.pants nosaka, ka par saistību priekšmetu var būt tikai tas, kas ir iespējams, pretējā gadījumā šī saistība nav spēkā.

Tas pats būtu attiecināms arī uz izteikumu, ka galvojumu var dot par noteiktām kā arī nenoteiktām saistībām, te šī it kā visatļautība ir jāsaskaņo ar CL1417.pantu, kurš nosaka, ka, ja darījuma priekšmets ir pilnīgi nenoteikts, darījums nav spēkā. “Tomēr nav vajadzīgs, lai darījuma priekšmets jau pastāvētu tā taisīšanas laikā; darījums var attiektis arī uz nākamajām lietām”.[23]Šeit būtu jāpiemin jau iepriekš izteiktais piemērs par galvojuma došanu par vēl nenotikušu noziegumu

1695.pants Galvojumam ir nepieciešama rakstiska forma.

Atšķirībā no Vietējā Civillikumum kopojuma (4508.p.), kuš noteica, ka galvojumu var dot jebkādā formā, tai skaitā arī mutiski, Civillikums precīzi nosaka, ka galvojumam ir nepieciešama rakstiska forma. “Ja galvojums nav izteikts rakstiskā formā, kas ir darījuma būtiska sastāvdaļa, tad darījums pirms attiecīgā akta taisīšanas nav spēkā (CL1484.p.). Galvojuma faktu nevar pierādīt ar lieciniekiem.”[24] Tā kā galvojums ir nopietns saistību pastiprinošs tiesisks akts, tad pilnībā ir izskaidrojama prasība par galvojuma rakstisku formu. To varētu skaidrot ar faktu, ka galvojums netiek prezumēts, tas nozīmē, tam jābūt skaidri izteiktam. Galvojuma devējs, izsniedzot galvojumu rakstiskā formā, apliecina savu nodomu stāties tiesiskās attiecības, viņš nekļūdās par savas rīcības pareizību. Rakstiskā forma novērš dauzās neskaidrības un tiesu darbus par fakta, kurš kuram galvojis, par cik lielu summu un tml., apstiprinājumu ar liecinieku palīdzību, ja galvojums tiktu izteikts mutiski.

Tā kā rakstiska forma galvojumam ir būtiska sastāvdaļa, tad šī noteikuma neievērošana ir par pamatu galvojuma atzīšanai par spēkā neesošu, tomēr tas nenozīmē, ka citi formas trūkumi padara “galvojumu par neesošu vai prettiesisku, ja ir konstatēta pušu vienošanās.”[25]

GALVOJUMA  IZBEIGŠANĀS.

1710.pants Galvojums izbeidzas ar katru darbību, kas dzēš galveno saistību, atsvabinot no tās parādnieku.

Tā kā galvojuma pamatā ir blakus saistība, tad “tā nevar turpināties pēc galvenās parādu saistības izbeigšanās”.[26] Pie darbībām, kas izbeidz jeb dzēš galveno saistību ir pieskaitāmas:

*                      saistību izpildījums, jo katra saistības tiesība izbeidzas pati no sevis, kad izpildīta tai atbilstošā parādnieka saistība - nolīdzināts parāds (CL 1811.p.)Pēc vispārējā principa saistības izpildījums ir spēkā tikai tad, ja to izdarījusi un saņēmusi īstā persona, īstā vietā, īstā laikā un pienācīgā kārtā (CL1812.p.). Ja parādu samaksā trešā persona respektīvi galvotājs, tad viņam ir tiesības celt prasību pret galvinieku par parāda samaksu. Šādā gadījumā rodas situācija, kura ir reglamentēta CL 1801.pantā, rodas cesijas līgums starp prasījuma atdevēju kreditoru (cedentu) un to personu, kam to atdot (cesionāru).

*                     ieskaits, ar ieskaitu jāsaprot prasījuma dzēšana ar pretprasījumu. Kā noteikts CL1851.pantā, ieskaitam priekšā liktam prasījumam vajag piederēt pašam parādniekam; trešo personu prasījumi kreditoram nav jāieskaita. Tomēr panta otrā daļa paredz izņēmumu no šī principa, nosakot, ka galvinieks var ieskaitīt galvenā parādnieka prasījumus. Tas nozīmē, ka “galvinieks var kļūt par galvenās parādu saistības kreditora kreditoru”[27].

*                      atcēlājlīgums

*                     prasījumu un parādu sakritums , kad kreditors un parādnieks apvienojas vienā personā (CL1857.p.).

*                     pāratjaunojums , jo katru saistību tiesību var atcelt, pārvēršot to jaunā, ar dalībnieku atsevišķu līgumu, ko sauc par pāratjaunojumu (CL1867.p.). “Ja starp parādnieku un kreditoru, bez galvinieka līdzdalības, notikusi saistību grozīšana, tā kā vecās saistības vietā, par kuru galvojis parādnieks, ir radusies jauna saistība, pēc kuras viņš nav galvojis, bet iepriekšējā galvojuma saistība izbeigusies, tad attiecībā pret šo jauno saistību viņš (galvinieks) jau ir trešā persona, kura nepiedalās jaunās saistības un līdz ar to arī nenes atbildību pēc šīs saistības…”[28]

*                     izlīgums, “ar kuru tā dalībnieki kādu apstrīdamu vai citādi apšaubāmu savstarpēju tiesisku attiecību, savstarpēji piekāpdamies, pārvērš par neapstrīdamu un neapšaubāmu”[29].

Izlīguma jēdziens ir analoģisks mierizlīguma jēdzienam - abi šie jēdzieni ietver pušu piekāpšanos, lai noregulētu apstrīdamas attiecības. Saskaņā ar CL1888.pantu izlīguma spēks neattiecas uz trešām personām, bet blakus saistītiem, ja izlīgums neietver pāratjaunojumu, tas ir spēkā tikai tādā  mērā, kādā ar to samazinās viņu pienākumi, turpretim šos pienākumus palielināt bez viņu piekrišanas nav pielaižams. Tā kā galvojums ir blakus saistība, tad uz to varētu attiecināt CL1888.pantā teikto attiecībā uz blakus saistītiem.

Svarīgi ir nošķirt pāratjaunojuma līgumu no izlīguma. Jo pāratjaunojuma līgums pilnībā atceļ veco saistību, turpretim izlīguma līgums veco saistību neatceļ, varētu teikt, ka tajā tiek veiktas dažas uzlabojošas korekcijas. Tas nozīmē, ka pastāv vecais galvojums ar jaunajām papildinātajām korekcijām, kuras paredz CL1888.pants.

*                     tiesas spriedums.  Saskaņā ar CL1892.pantu prasījums, kas kreditoram atraidīts ar spēkā nākušu tiesas spriedumu, izbeidzas ar visiem tā blakus nosacījumiem. Tā kā galvojums ir blakus saistība, tad šī CL norma attiecināma arī uz galvojumu.

1711.pants Atcēlājs līgums starp kreditoru un parādnieku nāk par labu arī galviniekam, ja vien nav bijis pretējs nolūks vai ja galvojums nav dots kā dāvinājums, tā ka galvinieks jau no paša sākuma atteicies vērst savu regresa prasību pret galveno parādnieku.

Ar atcēlāja līgumu ir jāsaprot saistību tiesību izbeigšanā veids, kurā kreditors ir tiesīgs atteikties no sava prasījuma, tādējādi atsvabinot parādnieku no tā parāda. Lai notiktu atcēlāja līgums, ir vajadzīga savstarpēja vienošanās starp kreditoru un parādnieku. Vienpusējs kreditora paziņojums par atteikšanos no sava prasījuma nav saistošs (CL1862.p.). Atcēlāja līgums starp kreditoru un galveno parādnieku automātiski pārtrauc galveno parāda saistību, gan arī galvojuma saistību.

1712.pants Galvojums izbeidzas ar ikvienu notikumu, kas atsvabina galveno parādnieku.

Ja CL1710.pants nosaka, ka galvojums izbeidzas ar katru darbību, kas dzēš galveno saistību, tad CL1712.pants kā galvojuma izbeigšanās pamatu min ikvienu notikumu, kurš atsvabina galveno parādnieku.

Viens no šiem notikumiem ir noilgums, kurš saskaņā CL1893.pantu izbeidz saistības tiesību, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likumā noteiktajā noilguma termiņā. Visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru lietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

1713.pants Ja kreditors un galvenais parādnieks viens no otra manto, tad galvinieka saistība izbeidzas, bet viņam paliek tiesība prasīt atpakaļ to, ko viņš ka galvinieks izdevis. Kad savstarpēji manto galvenais parādnieks un galvinieks, tad paliek spēkā tikai galvenais parāds, bet galvojums izbeidzas, ja vien no tā izrietošais prasījums nedod nekādus labumus kreditoram, kādus galvenais prasījums viņam nepiešķir. Bet ja savstarpēji manto kreditors un galvinieks, tad galvojums gan arī izbeidzas, bet parādnieka saistība paliek spēkā.

Panta norma regulē galvenā parāda saistības un galvojuma saistības līguma pušu sakrišanu, kura var izveidoties savstarpējas mantošanas ceļā:

*                      “ja savstarpējas mantošanas ceļā sakrīt kreditors un galvenais parādnieks - izbeidzas galvenā parādu saistība un līdz ar to  arī galvojuma līgums kā blakus saistība;

*                      ja mantošanas ceļā sakrīt galvenais parādnieks un galvinieks - galvenais parāds paliek spēkā;

*                      ja mantošanas ceļā sakrīt kreditora un galvinieka personas, galvojuma saistības izbeidzas, bet turpina pastāvēt parāda saistība”[30].

1714.pants Galvinieks atsvabinās no savas atbildības, kad kreditors rīkojies nolaidīgi, izdarot piedziņu no parādnieka, pielaidis pēc apstākļiem neatvainojamu vilcinājumu.

Panta norma norāda uz kreditora vainu - neatvainojamu vilcinājumu, pieprasot no parādnieka parāda piedziņas maksājumus. Šajā situācijā iniciatīva, savu tiesību realizācijā, būtu jāizrāda galviniekam. Tas nozīmē , ka viņš ir tiesīgs prasīt, lai parāda piedziņa tiktu izdarīta nekavējoties vai arī viņš tiktu atbrīvots no galvojuma saistībām. “Galvinieks ir atbildīgs kreditoram tikai tādā apmērā, kādā pēdējais nebija spējīgs saņemt parāda atmaksu no galvenā parādnieka.”[31] Pēc vispārējiem principiem kreditors ir tiesīgs piešķirt parādniekam parāda atmaksas pagarinājumu, bet galvinieks savukārt tiek atbrīvots no savas saistības, ja kreditors, piešķirot atmaksas pagarinājumu, varējis paredzēt parādnieka maksātnespējas iestāšanos. Ja kreditors šo piedziņu būtu veicis savlaicīgi, tā būtu veiksmīga, bet parāda pagarināšanas gadījumā, kreditoram šī piedziņas iespējamība zūd. Juridiskajā literatūrā figurē viedoklis, ka “galvinieks tiek atbrīvots no savas saistības, ja kreditors nolaidības pēc ir pieļāvis kāda saistības nodrošinājums veida, kā, piemēram, hipotēkas, aizturējuma tiesības u.tml. izbeigšanos”[32].

Piemērojot 1714.pantu ir jā iegaumē, ka galvinieks atbrīvojams no saistībām tikai tādā gadījumā, ja kreditora rīcība ir saskatāmas vainas pazīmes. To precīzi norāda pantā lietotie termini “kreditors ir rīkojies nolaidīgi” un “pielaidis neatvainojamu vilcinājumu”. Tas norāda, ka piemērojot šo pantu nevar vienkārši vadīties pēc principa, ka galvinieks ir no saistībām brīvs, ja kreditors nav laicīga veicis piedziņu. Šeit jāsaprot, ka galvinieks tik atbrīvots tikai tad, ja tas noticis ar neatvainojamu vilcinājumu.

Pēdējais Civillikuma pants, kas nosaka galvojuma būtību ir 1715.pants Ja galvinieks uzņēmies saistību uz zināmu laiku, tad viņš arī atbild tikai par šo laiku.

Pants regulē termiņu, uz kuru zināmas saistības ir uzņēmies galvinieks, tādējādi saistot sevi tikai uz noteiktu laiku, nevis uz laiku , cik ilgi pastāv pats galvojums. No tā izriet, ka parastā un terminētā galvojuma sekas nav vienādas. “Pirmajā gadījumā galviniekam ir pienākums maksāt no tā brīža, kad iestājies parāda atmaksas termiņš un no galvenā parādnieka nav ko piedzīt. Ar terminēto galvojumu tiek precīzi noteikts galvojuma līguma sākuma un beigu termiņš. Minētā laika ietvaros arī galvinieks nes atbildību.”[33]

NOBEIGUMS.

Pētot šo tēmu, man radās iespaids, ka saistību tiesību pastiprināšana ir vēl līdz galam neizpētīts un neizskaidrots civiltiesību nozares lauciņš. Jo pastāv dažādas pretrunas, kuras atrisināt nav pa spēkam arī tiesai. Pozitīvs moments ir LR Augstākās tiesas lēmums Nr.7, kurš sniedz likumu piemērošanas skaidrojumus, kas turpmāk varētu izskaust tās neprecizitātes, kas rodas atsevišķām tiesām, interpretējot likumus pēc sava prāta.

Manis apskatītajā tēmā galvojuma sākšanās un izbeigšanā bija saskatāmi daži interesanti momenti, kas rosina pārdomā galvojuma līguma izraisīto seku nopietnumu. Tie būtu:

galvinieks - juridiska persona

Šeit būtu stingrāk jānosaka tiesības, kuri juridisku personu pārstāvji drīkst un kuriem ir aizliegts izsniegt galvojumus. Šī jautājuma noregulēšana dos lielāku skaidrību un neradī liekus tiesu darbus, kā,( piem., 1994.gada 10.janv.tiesas spriedums lietā par Rīgas Domes garantijas vēstuli).

              bankas galvojums - jeb garantija

Pamats domāt, ka daudzām bankām galvojuma došana ir vieglas peļņas iegūšanas veids, šo parādību vajadzētu izskaust. Tas, manuprāt, veicina nelikumības un daļēju banku izputēšanu.

            avals -  jeb vekseļtiesiskais galvojums

Šis institūts neietilpst civiltiesiskajā galvojumā, tomēr man šis galvojuma veids likās savdabīgs un krietni atšķirīgs no parastā galvojuma, tādēļ es to aplūkoju šajā referātā.

Lai sakārtotu galvojuma pielietojumu praksē ir pieņemti likumi, kas papildina Civillikumā apskatītā galvojuma apmērus. Šie normatīvie akti tika pieminēti manā referātā.

LITERATŪRAS SARAKSTS.

1.    Bičevskis M., Kvēps M., Repšs A. Vekseļtiesības. R.,1996, 95.lpp.

2.    Čakste ,K. Civiltiesības,R.,1940,74.lpp.

3.    Kalniņš V., Romiešu civiltiesību pamati, izdevniecība: Zvaigzne, Rīga - 1977, 156.lpp.

4.    Torgāns, K. Komentāri saistību tiesībām Civillikumā, R., 1994, 76. - 77.lpp.

5.    Sinaiskis V. Saistību tiesības, R, 1940, 24.lpp.

6.    Гражданское и торговое право капиталистических государств, М,1993, с. 306

7.    Г.Ф.Шершуневич Учебник русского гражданского права, Москва, фирма Спарк, 1995.с.297.

8.    К.Победоносцевб Курсъ Гражданского права, Санктпетербург, 1890,т.3 с.306

9.    Л. Жюллио де ла Морандьер.  Гражданское право Франции, М.,1961.т.3 с.365

10.Свод гражданских узаконений губерний Прибалтийских, сост. В Буковский, Р. , 1914, т.2, с. 1987

ŽURNĀLI.

11.Narkevičs G.,Par banku maksātnespēju.//Juristu žurnāls2,26.-28.lpp.

12.Grūtups A.,Saistību tiesību pastiprināšana.// Mans īpašums,1997,7/8 (65/66),33.lpp.

NORMATĪVIE AKTI.

13.LR Augstākās tiesas lēmums NR.7 par likumu piemērošanu, izšķirot strīdus par saistību izpildi. 22.12.1997.

14.1995. gada 19.jūlija likums “Par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu”

15.1990.gada 12. decembra likums “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”

16.1993.gada 23.ferruāra likums “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu nomu un nomu ar izpirkumu”

17.1995.gada 29.marta likums “Par pašvaldību budžetiem”

18.1995.gada 5.oktobrī “Kredītiestāžu likums”

19.1938.gada 27.septembra “Vekseļu likums”

20. 

---

[1] Kalniņš V., Romiešu civiltiesību pamati, izdevniecība: Zvaigzne, Rīga - 1977, 156.lpp.

[2] Turpat.

[3] Čakste ,K. Civiltisības,R.,1940,74.lpp.

[4] Гражданское и торговое право капиталистических государств, М,1993, с. 306

[5] Свод гражданских узаконений губерний Прибалтийских, сост. В Буковский, Р. , 1914, т.2, с. 1987

[6] Torgāns, K. Komentāri saistību tiesībām Civillikumā, R., 1994, 76. - 77.lpp.

[7] Гражданское и торговое право капиталистических государств, М,1993, с. 306

[8] Свод гражданских узаконений губерний Прибалтийских, сост. В Буковский, Р. , 1914, т.2, с. 1987

[9] Свод гражданских узаконений губерний Прибалтийских, сост. В Буковский, Р. , 1914, т.2, с. 1987

[10] Torgāns, K. Komentāri saistību tiesībām Civillikumā, R., 1994, 76.lpp.

[11] Гражданское и торговое право капиталистических государств, М,1993, с. 307

[12] Bičevskis M., Kvēps M., Repšs A. Vekseļtiesības. R.,1996, 95.lpp.

[13] Bičevskis M., Kvēps M., Repšs A. Vekseļtiesības. R.,1996, 96.lpp.

[14] Turpat, 97.lpp.

[15] Torgāns, K. Komentāri saistību tiesībām Civillikumā, R., 1996,252.lpp.

[16] Narkevičs G.,Par banku maksātnespēju.//Juristu žurnāls2,26.-28.lpp.

[17] Kalniņš E., Galvinieka saistības apmēra regulējums Civillikumā. // Latvijas Vēstnesis, 1997.gada 21.marts, Nr.7(49),4.lpp.

[18] Grūtups A.,Saistību tiesību pastiprināšana.// Mans īpašums,1997,7/8 (65/66),33.lpp.

[19] Grūtups A.,Saistību tiesību pastiprināšana.// Mans īpašums,1997,7/8 (65/66),34.lpp.

[20] Sinaiskis V. Saistību tiesības, R, 1940, 24.lpp.

[21] Л. Жюллио де ла Морандьер.  Гражданское право Франции, М.,1961.т.3 с.365

[22] Sk. Свод гражданских узаконений губерний Прибалтийских, сост. В Буковский, Р. , 1914, т.2, с. 1990

[23] Grūtups A.,Saistību tiesību pastiprināšana.// Mans īpašums,1997,7/8 (65/66),35.lpp.

[24] LR Augstākās tiesas lēmums NR.7 par likumu piemērošanu, izšķirot strīdus par saistību izpildi. 22.12.1997.

[25] Torgāns, K. Komentāri saistību tiesībām Civillikumā, R., 1996,252.lpp.

[26] Г.Ф.Шершуневич Учебник русского гражданского права, Москва, фирма Спарк, 1995.с.297.

[27] Grūtups A.,Saistību tiesību pastiprināšana.// Mans īpašums,1997,7/8 (65/66),49.lpp.

[28] К.Победоносцевб Курсъ Гражданского права, Санктпетербург, 1890,т.3 с.306

[29] Grūtups A.,Saistību tiesību pastiprināšana.// Mans īpašums,1997,7/8 (65/66),49.lpp.

[30] Grūtups A.,Saistību tiesību pastiprināšana.// Mans īpašums,1997,7/8 (65/66),51.lpp.

[31] Свод гражданских узаконений губерний Прибалтийских, сост. В Буковский, Р. , 1914, т.2, с. 2009

[32] Л. Жюллио де ла Морандьер.  Гражданское право Франции, М.,1961.т.3 с.377 - 379

[33] К.Победоносцевб Курсъ Гражданского права, Санктпетербург, 1890,т.3 с.302