LIETIŠĶAS SADARBĪBAS ORGANIZĀCIJAS PAMATPRINCIPI




Sabiedrība savā attīstībā ir izstrādajusi noteiktas savstarpējo attiecību etiķetes normas. Izlītības un sporta darba vadītājam, un organizatoram, kā arī sporta pedagogam ir lietderīgi zināt un censties savā darbībā vienmēr ievērot eiropeiskas savstarpejo attiecību normas, kas aptver tādas kategorijas kā pieklājība, korektums, labestība, labvēlība, takts, iejūtība, vienkāršība, atklātums, precizitāte u.c.
Pieklājība ir kulturāla cilvēka galvenā pazīme. Par pieklajīgu dēvē uzvedību, kura atbilst dotā sabiedribā pieņemtām uzvedības normām un manierēm. Dažādās valstis un dažādām tautām tās var būt un ir ļoti atšķirigas. Un tomēr ir ari kaut kādas kopīgas pieklājības pazīmes, kā piemēram, uzmanība, cieņa, korektums, delikātums, taktiskums, iejūtība, laipnība u.c. Tā, piemēram, visā pasaulē pieņemts, ka korektums uzvedībā nozīmē atturību, stingrību, atteikšanos no jebkādas familiaritātes un personisku emociju izrādīšanas. Savā galējā pakāpē korektums kļūst nepatīkams ar savu pārmērīgo reglamentāciju. Tādējādi pieklājība var but brīvi sirsnīga, var būt atturīgi laipna, var būt stingri korekta, oficiāla. Šis nianses ir atkarīgas no attiecīgiem apstākliem, cilvēku savstarpējām attiecībām, viņu raksturu īpatnībām u.tml.
Vairums darbinieku cenšas būt pieklājīgi, tomēr ari šie pieklajīgie ir atsķirigi - daži mūsos rada pat pretīgumu, bet citi izraisa simpātijas. Varētu teikt, ka pastāv formālā pieklājība, kas var būt pat nicinoša, naidīga, un ir patiesa vai simpatiska pieklajiba, kas ir cieši saistita ar labestību. Tā nav viena no otras atdalāmas.
Pirmais nosacījums, lai veidotos labas attiecības starp darbiniekiem, ir to savstarpējā pieklajība un labestība, kas no darbinieka it kā neko daudz neprasa, bet dod daudz - tiek uzturēti un attīstiti savstarpējie sakari, kontakti, kas rada apstākļus lietišķai sadarbibai un sekmēm darbā.
Otrais nosacījums - lietišķam cilvēkam, kas grib gūt panākumus ir jābūt taktiskam, vienkāršam un atklātam .
Etiķete ietver ārējās pieklajibas normas, kas atvieglo savstarpējās attiecības un dara dzīvi skaistāku, vieglāku, patīkamāku. Etiķete saprātīgi iesaka uzvedību, kas parasti apmierina abas puses. Etiķetes zināšanas un ievērošana ir līdzeklis, kā iegūt labvēlību.
Labvēlība:
1) novērš un palīdz atrisināt konfliktus - ja konfliktsituācijā tiek saglabāta savaldība un ievērota pieklājība, vienošanās ir panākama vieglāk;
2) rada savstarpējās cieņas pilnu attieksmi;
3) vieno, nevis sanaido un pazemo.
Mūsdienu sabiedribas demokrātiskums neuzspiež stingrus uzvedības standartus: ikvienam ir tiesības uz dabisku un brivu ricību, ja tā netraucē citus. Taču, lai ievērotu arī citus cilvēkus, pastāv daži ierobežojumi un ieteikumi.
Etiķetē ir ietverta pieredze, kā parādit otam cieņu un labvēlību, kā ievērot otra klātbūtni, tajā izpaužas kultūra, t.l, izkoptība, kas nav tikai ārējā greznība, bet ir ari pašapliecināšanās veids un attiecību cilvēcība.
Lietišķam cilvēkam, kas grib gūt panākumus irjābūt }oti taktiskam. Ar taktiskumu saprot mēra sajūtu un izpratni jebkurā situācijā. Cilvēka taktiskumu nosaka prāts un jūtas. Takts nepieciešams ik mirkli, jebkurā situācijā. Ja takts nav ieaudzināts, to var iegūt, vingrinoties uztvert, ko no jums vēlas citi cilvēki, rēķinoties ar viņu vēlmēm un interesēm. Taktisks cilvēks nepalaiž garām nevienu izdevību būt citiem patikamam. Taktiskums ir cieši saistits ar smalkjūtību. Smalkjūtība ir morāla ipašība, kas raksturo cilvēka attieksmi pret citiem.
Taktisks, smalkjūtigs cilvēks cik vien iespējams cenšas citiem palīdzēt, labi izprot cilvēku raksturu īpašības un to izpausmes. Bet tas nenozīmē, ka var iejaukties citu cilvēku dzīvē, viņu konfliktsituācijās, sniegt visiem savus padomus im pamācības. Taktisks cilvēks neuzmācas tur, kur viņu nevēlas. Taktisks cilvēks, satiekoties ar cilvēkiem, mēģina viņu uzticību iegūt, un kas vēl svarīgāk - izpelnīties.
Taktisks cilvēks ir vaļsirdigs, un tajā pašā laikā atturigs. Viņš nerunā daudz par sevi, nav plāpīgs, neaprunā citus, jo vadās pēc morālā principa: "Ja nevari teikt par otru cilvēku neko labu, nesaki neko". Taktisks cilvēks vienmēr atceras, ka "Runāšana ir - vai ari var būt - sudrabs, bet klusēšana - droši ir zelts". Taktisks cilvēks vienmēr ņem vērā to, ka strīda karstumā cilvēki bieži vien pasaka ko citu, neka doma un velak to noželo, vai ari izstasta savus vai citu nosiēpumus ar vienīgo noluku: nodarbināt mēli, izplāpāties. Rezultātā liekas nepatikšanas, rūpes un sirdsēsti. Zālamans ir teicis: "Ja tu redzi cilvēku, kas ir. vieglprātīgs un steidzīgs vārdos, tad zini, ka no nerra var vairāk cerēt, nekā no tāda".
Taktisks cilvēks nav pārlieku nepiekāpīgs savos apgalvojumos. Un tas ir pareizi, jo cilvēks var maldlties, lai arī cik pārliecināts viņš nebūtu par savu taisnību. Bieži mūs vil atmiņa, bieži maldās ne tikai acis, bet ari ausis. Tāpēc, ja arī esam pārliecināti par savu taisnību, dažreiz mēs neko nezaudēsim, ja piekāpsimies un meklēsim kompromisa iespējas. Galvenais - nepārsteigties, necensties otram uzstiepi savu viedokli. Lietišķam cilvēkam jābūt loti uzmanīgam un apdomīgam. Ari personīgās vizītes laikā jūsu izturēšanās, manieres, valoda tiek vērtēta no pirmā līdz pēdējam vārdam.
V.Veics grāmatā "Uzvedības kultūra" iesaka: dodoties uz tikšanos ar darba devēju, ierasties precīzi norādītajā laikā. Precizitāte - labas uzvedības pazime. Nokavēt satikšanos par piecpadsmit minūtēm vēl ir pieļaujama, bet vēl ilgāk uzskatāma par loti lielu nepieklajību. Ja nekā nevar izvairities no nokavēšanās ir jāatrod veids, kā par to paziņot un atvainoties. Jāizvairās ari no priekšlaicīgas ierašanās uz norunātām tikšanām. Ja droši nezinat, kur iestāde atrodas, noskaidrojiet to jau iepriekš. lenākot telpā, piesakiet sevi - nosaucot vārdu un uzvārdu, un dariet zināmu kādājautajumā esat ieradies. Esiet smaidīgi un laipni. Pavaicājiet, kur var nolikt mēteli. Izrādiet ieinteresētību, bet ne ziņkāri. Pat, ja slikti jūtaties vai esat slims, nelieciet to manīt. Apsēsties vēlams tikai pēc uzaicinājuma un norādītajā vietā. Sēžot nedrīkst atgāzties vai izlaisties krēslā. Ja esat smēķētājs, tad šoreiz pacentieties atturēties, -ja vien darba devējs pats nepiedāvā uzsmēķēt.
Sarunajoties ir pieņemts skatīties cilvēkam acīs. Izvairišanās no tieša skatiena var iztulkot kā nevēribu vai nevēlēšanos mnāt atklāti.
Nekādā ziņā nemēģiniet pārņemt sarunas vadību. Ticiet, ka cilvēks, kurš jūs uzaicinājis ierasties, ir pietiekami labi pārdomajis visus jautajumus, ko ar jums pān-unāt. lestarpiniet savus jautajumus kādā sarunas apsīkuma bridī, bet nekādā ziņā nepārtrauciet runātāju. Labāk mēģiniet savus jautājumus pataupīt sarunas beigām.
Darba devējs jums noteiks algū, prēmijas, piedāvās dažādas iespējas u.tml. Ja viņš par to klusē, pajautājiet pats. Ja jums jautā, cik lielu algu vēlaties saņemt, mēģiniet nosaukt summu, kas nedaudz augstāka par iecerēto. Dodiet atkāpšanās ceļu. Ja esat minējis summu, kurai darba devējs uzreiz piekrlt, tātad neesat uzminējis, Nesāciet stridēties, ja piedāvātā summa jums šķiet maza. Labāk pavaicajiet, kādas ir algas pielikuma iespējas nākotnē, ja jums izdodas pierādīt savas spējas.
Ja sarunas beigās jums izteikts darba piedāvājums, tomēr iiejūtaties īsti pārliecināts vai to pieņemsiet, lūdziet atļauju dienu vai divas padomāt.
Nosauciet konkretu datumu un stundu, kad piezvanīsiet. Neatlieciet to ilgāk par divām dienām. Ja darbs nešaubīgi pieņemts, mēģiniet palūgt kādu informativu materiālu par l'irmu vai uzņēmurnu, lai jau pirmajā darba dienā būtu gatavs darbam.
Pārrunu noslēgumu atstajiet nākamā darba devēja ziņā - laujiet viņam apkopoi sarunas rezultātus un teikt gala vārdus. Ja viņš piecelas, ari jums jāpieceļas.
Sarunu beidzot, sniedziet roku, pateicieties par jurns veltīto laiku, aplieciniet. ka bijis interesanti un patlkami, neaizmirstiet pateikt "uz redzēšanos", kā ari atsveicināties no pārējiem darbiniekiem.
Ja sarunas beigās paziņo, ka neesat pietiekami kvalificēts attiecīgā darba veikšanai, pateicieties par valsirdību.sakiet, ka saruna bijusi patīkama un iegūtā informācija vērtlga. Atvadieties pieklajīgi, neizrādiet savu sarūgtinajumu. Protiet pareizi novērtēt godīgu attieksmi. Galu galā katra šāda saruna dod impulsu paaugstināt zināšanas un vairo paļāvību un nepiespiestibas sajūtu.
A.Lidumnieks grāmatā "Vadīšana" raksturojot vadīšanas kultūru uzsver, ka uzmamba un iejūtiba dod iespēju pareizi izprast vienam otru, zināt intereses, cilvēku priekus un bēdas, būt taktiskam - ar savu ricibu un vārdiem netraumēt kolēģus, neradīt viņiem negatīvas emocijas, neatraidīt tos no sevis.
Nenoliedzami, ka takts un iejūtība dažāda temperamenta cilvēkiem ir dažādi: vieni - holeriķi un sangviniķi - ir ātrāki, citi - flegmatiķi un melanholoķi - lēnāki. Takts un iejūtTba tātad ir uzmaniba, cieņa, spēja saprast citus, tā ir mēra sajūta. robežu izpratne attiecibās, pareiza konkrētu apstākļu vērtēšana, ievērojot cilvēku vecumu, dzimumu, profesiju, sociālo stāvokli, sarunas vietu un apstākļus, kādos tas notiek.
Takts un iejūtība savstarpējās attiecībās izpaužas kā cieņa. Katrs darbinieks grib būt cienīts, bet parasti viņš saņem tik daudz cieņas, cik pats parāda ciliem. Necieņa pret citiem savstarpējās attieclbās rada tādas nepatīkamas parādības kā augstprātiba, rupjiba, nevēriba. Prasot cienīgu, taktisku attieksmi pret sevi, biežāk kritiski pavērtējiet sevi un, ja nepieciešams, nekavējoties atvainojieties par saviem nepārdomātajiem vārdiem vai nepareizo rīcību.
Izcilais zinātnieks. Nobela prēmijas laureāts A.Šveicers grāmatā "Vēstules no Lambarenes" uzdod jautajumu: "Ciktāi saskaroties ar otru cilvēku miims jābūt atturigiem un ciktal drikstam izturēties dabiski un tieši?" Šajā arāmatā, piezimēs par saviem bērnības unjaunibas gadiem, A.Sveicers pats dod atbildi uz šo jautājumu. Viņš raksta: "Mums jāsamierinās ar to, ka cits citam esam noslēpums. Pazīt citam citu nenozīmē visu zināt citam par citu, bet citam citu mllēt un otram uzncēties un viņam ticēt. Cilvēks nedrīkst gribēt iespiesties oii-a cilvēka būiibā. Citus analizēt nav krietna rīciba, izņemot tos gadījumus, kad a.ribam galīgi apmulsušiem cilvēkiem palidzēt tikt atkal uz ceļa. Jo ir ne vien
liziska, bei ari gariga kautriba, kas mums jāciena. Ari dveselei ir savas dranas, kuras tai nedrikst noraut. Neviens no mums nedrikst otram teikt: tā kā mēs tādā Lin tāda veidā esam saistīti, irian ir tiesības zināt visas tavas domas. Pat māte tā nedrikst izturēties pret savu bērnu. Visas šāda veida prasības ir negudras un nodara postu. Seit der tikai došana, kas savukārt izraisa došanu. Atdot tiem, ar kurieni tev ir kopīgi ejams celš, no savas garigās būtības tik daudz, cik vari, un pieņeni kā lielu dārgumu, kas tev no viņiem atnāk atpakal."
Takts, iejūtība, mēra sajūta, delikātums, vienkāršiba un atklātība ir cilvēka kultūras rāditajs.
Daudzi izcili rakstnieki, zinātnieki, mākslinieki, sportisti saskarsmē ar cilvēkiem ir vienkārši. pieejami, ar viņiem viegli uzturēt kontaktu. Viņi neuzskata, ka ir augstāki par citiem, nedomā tikai par sevi, bet domā ari par ciliem.
Vicnkāršs, atklāts cilvēks nekad necentīsies parādīt sevi kā pārāku, spējīgāku, neprasīs sev nekādas privilēģijas, ērtības, speciālus pakalpojumus. Vienkāršība nav nedrošiba, neizlēmība, - tieši šie cilvēki ir loti nepiekāpīgi un neatlaidīgi   izraudzīto   mērķu   sasniegšanā.   Nestrīdieties,   necentieties, nerēķinoties ar cilvēkiem, pierādīt, ka viņiem nav taisnība, panāciet, ka viņi paši nonāk pie pareizā secinajuma.
Nesteidzieties ar secinājumiem, analizējiet kopīgi, esiet iejūtīgi un uzmanīgi pret darbiniekiem, savā darbībā ievērojiet vispāratzīto savstarpejo attiecību etiķeti.
Takta izjūta ir intuitīva māka uzvesties normāli un dabiski, nevis samāksloti. Tas vienmēr ir saistīts ar labu uzvedību. Saskarsmē ar ārzemniekiem jāņem vērā, ka daudzās austrumu zemēs lielāku lomu nekā pie mums spēlē atsevišķa cilvēka uzvedība. Cilvēks, galvenokārt, uz sevi un citiem skatās kā uz personību, bet nevis kā uz sabiedrības locekli vai valsts pārstāvi.
Eiropā tiek ievērota sava savstarpējo   attiecību etiķete, kas normē attiecības, kad notiek sasveicināšanās, iepazlšanās, reglamentē uzvedību darbā, sabiedriskās vietās, uz ielas, runas kuļtūru u.c. darbošanos, ko kopumā dēvē par lietišķas sadarbības tehniku.
Lietišķo sakaru līmeni speciālistus apvieno profesionālās intereses un savstarpējā sadarbība, kura tiek saskaņota, lai sasniegtu kopējos mērķus. Profesionālo kopējo attiecību īpašs mērķis ir racionālo līdzekļu un metožu aiklāšana, lai paaugstinātu sadarbības efektivitāti.
I.Forands grāmatā "Vadītāja darbība" norāda, ka mērķtiecigi ir apskatīt dažus racionālus lietišķo sakaru tehnikas organizācijas kā dinamiska procesa aspektus, proti, dot rekomendācijas ne tikai "'ko darit", bet ari "kā darīt". Šajā sakaribā jāuzsver, ka lietišķus sakarus sauc par lietišķiem tāpēc, lai akcentētu to, ka tie ir lietišķi, t.i., bez emocijām. Veidojot lietišķu sadarbību, mums jābūt :
q mērķtieclgiem - skaidri jāzin, ko gribam panākt;
q sagatavotiem -jazin, ka vēlamo panakt;
q godīgiem - nedarft citiem to, ko mēs negribētu, lai citi daritu mums un nekad nevērtēt savu iespējamo partneru vai klientu par zemu.
Cenšoties izveidot auglīgas lietišķu darījumu attiecības ar ārzemniekiem :
q jāzin elementārās pieklajibas noteikumi ( ne tikai savas zemes, kurā vai ar kuras pārstāvjiem darijums kārtojams);
q jāiepazīstas ar attiecīgās zemes ģeogrāfiju, kultūru, vēsturi, tās slavenākajiem pārstāvjiem;
q jāņem līdz savs tulks;
q jāapgūst vismaz dažas pieklajības frāzes mūsu darijuma partneru valodās (atvainojiet, paldies, lūdzu, labdien, uz redzēšanos u.tml.).
Pazistamais amerikāņu speciālists D.K.amegī grāmatās "Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem" un "Kā priecāties par dzlvi un darbu" piedāvā galvenos principus attiecībām ar cilvēkiem un dod rek.omendācijas lietišķo sakaru tehnikai:

1. Seši veidi kā iepatikties cilvēkiem:
q  izrādītpatiesu interesi par cilvēkiem;
q  biežāk smaidīt;
q  atcerēties, ka katrs cilvēks uzskata savu vārdu par labāko;
q  protiet uzmamgi klausīties un iedvesmot sarunu biedru runāt par sevi;
q  runājiet par tēmu, kas interesē jūsu sarunu biedru;
q  centieties laut cilvēkam saprast un sajust viņa pārākumu.

2. Kā panākt cilvēku pieņemtjūsu viedokli:
q  vienlgais veids kā uzvarēt stridā ir izvairities no tā;
q  cieniet citu domas, nekad nesakiet cilvēkam tieši, ka viņam nav taisnība;
q  jajums nav taisnība, tad atzlstiet to ātri un kategoriskā formā;
q  sāciet sarunu draudzigā tonī;
q  centieties iegūt apstiprinošu atbildi no jūsu sarunu biedra pašā sarunu           sākumā;
q  dodiet iespēju otram cilvēkam runāt, bet paši centieties runāt mazāk;
q  laujet cilvēkam sajust, ka ideja, kuru jūs esat viņam ieteicis pieder viņam,     nevisjums;
q  centieties skatlties uz lietām arjūsu sarunu biedra aclm;
q  izmantojiet cēlsirdīgus motīvus.

3. Padomi, ka izmainīt cilveka uzskatus, viņu        neapvainojot    un        nesadusmojot:
q sāciet sarunu ar uzslavu vai patiesu sajūsmu;
q nerunājiet tieši par cilvēka kļūdām;
q pirms kritizējat citus, norādiet uz savām klūdām;
q tajā vietā, lai pavēlētu, labāk uzdodietjautajumus;
q dodiet iespēju otram cilvēkam saglabāt savu prestižu;
q uzslavējiet cilvēku par katru viņa panākumu, esat patiesi atzinigi un dāsni      slavejot;
q centieties parādīt cilvēkam, ka pieļauto kļūdu viegli izlabot, ka to, ko jūs vēlaties no viņa panākt ir viegli īstenot;
q rīkojieties tā, lai cilvēks būtu priecīgs izdarīt to, ko jūs vinam piedāvajat.
I.Forands darba "Vadītaja darbiba" norada, ka produktiva darba organizācijas principi ir perspektivitāte, noteiktība, ritmiskums, treniņš.
Ar perspektivitāti jāsaprot dzīves un profesionālos mērķus. Pateicoties tam, ka ciivēks izvirza sev statēģiskus mērķus, viņš mērķtiecīgi ari organizē savu profesionālo darbību, kura saturs adekvāts vēlamajam beigu rezultātam. Pateicoties esošajam mērķim, viņš piepilda savu dzlvi ar individuālujēgu, atbild sev uz jautājumiem, kādēļ viņš strādā, dzivo.
Tādā veidā, saprātiga speciālista profesionālās darbības organizācija, it īpaši vadošo darbinieku (menedžeru), iespējama pie perspektīvas realizācijas principa, ņemot vērā cilvēka personiskās īpašības, profesionālās darbības specifiku, arī dzīves situāciju, kurā viņš atrodas. Iztrūkstot perspektīvei attistīties, tiek pieņemti kļūdaini vadības un dzīves lemumi, kuri bieži noved pie krīzes gan organizācijā, gan ari personības psiholoģiskām krīzēm.
Noteiktības princips cieši saistlts ar iepriekšējo un loģiski izriet no tā.
Ar noteiktību jāsaprot konkrētu darba plānu vai programmu perspektīvo mērķu realizācijas izstrādei.
Diemžēl jebkuras sferas pārkārtošanās lēnā gaita, nenoteiktiba tās attīstībā un pilnveidošanās iespejas, zemais prestiža un algu līmenis speciālistiem,  pastāvošās  birokrātiskās  barjeras,  grupēšanās,  mafiozas izpausmes vadībā - tas nav labākais stimuls augstu profesionālu un dzīves mērķu izvirzlšanai un programmas izstrādei to sasniegšanai. Bet tā var būt pārejoša parādība, objektīvās grūtības, pārejot uzjaunām organizācijas formām pārvaldes iin saimniecis.kajām nozarēm. Parasti tiek veiti mēģinajumi, lai radītu speciālus  sociāli  ekonomiska rakstura apstākļus,  veicinot speciālistu pašrealizāciju tirgus attiecību apstāklos.
Ritmiskums - tas ir ne tikai situativs specifisks darbības režīms, dienas kārtība, bet arī noteikts ritms dzīves un profesionālās darbības Zinams, ka visas dzīves gurumā notiek viļņveidīgas radošas aktivitates izmaiņas cilvēkā ar pārmaiņus krituma iin pacēluma periodiem. Protams, jaunu un gados vecāku cilvēku dzives ritnii ir atšķirīgi, kas ir viens no iemesliem, konfliktiem un savstarpējās sapratnes trūkumiem starp jaunākās un vecākās paaudzes pārstāvjiem. Bieži jaunie negrib (arī nevar) rēķināties ar vscuma dzīves ritma īpašībām, ne vecāku kolēģu darbibu un otrādi. Tā radās konflikti. Tādā veidā racionāla dzives un profesionālā ritma uzturēšana ir viens no nepieciešaniiem priekšnoteikumiem efektīvai speciālistu sadarbībai kā ari individuālai darbībai.
Tikai zināt priekšnoteikumus un principus speciālistu profesionālās darbības organizācijā un pilnveidē ir nepietiekami, lai šos principus realizētu un gūtu efektu. Tāpēc, lai attīstītu un noturētu specifisku funkcionālo sagatavotību mērķtiecīgi izmantot vingrināšanos metodi - treniņu. Šīs metodes jōga. neaprobežojas tikai ar Fizisko ipašību vingrināšanu un cilvēka kondicijas uzturēšanu. bet gan ar lietišķu, morālu, garigu, psihisku un intelektuālu īpašību kopattīstību.
Jebkuras profesionālās darbības veiksmei nepieciešams noteikts sagatavotlbas llmenis un specifisko īpašību pārvalde. Šo īpašību audzināšanai un attīstīšanai kalpo treniņš, kura būtībā ir patstāvīgi vingrinājumi, cilvēka funkcionālās sagatavotības līmeņa celšana, virzīta uz noteiktu darbību vai noteiklu atsevišķu Tpašību attīstību. Jāpiebilst, ka piejau nosauktajām mūsdiemga darbinieka tikumiskām ipašībām nepieciešamas vēl tādas specifiskas rakstura īpašības kā : sabiedriskums (komunikācijas spējas); vispārējās attistības līmenis; novērošanas spējas; augstas darba spējas; aktivitāte; iniciatlva; neatlaidība un mērķtieciba; organizētība; apņēmība; patsiāvība; pašsavaldīšanās un izturība; profesionālā izglītība; radošās spējas un novatorisms, principialitāte; stipra griba; saasināta uzmaniba; godīgums; taisnigums: atsaucigums pret padotajiem.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru