Sabiedrība savā attīstībā ir
izstrādajusi noteiktas savstarpējo attiecību etiķetes normas. Izlītības un
sporta darba vadītājam, un organizatoram, kā arī sporta pedagogam ir lietderīgi
zināt un censties savā darbībā vienmēr ievērot eiropeiskas savstarpejo
attiecību normas, kas aptver tādas kategorijas kā pieklājība, korektums,
labestība, labvēlība, takts, iejūtība, vienkāršība, atklātums, precizitāte u.c.
Pieklājība ir kulturāla cilvēka galvenā
pazīme. Par pieklajīgu dēvē uzvedību, kura atbilst dotā sabiedribā pieņemtām uzvedības
normām un manierēm. Dažādās valstis un dažādām tautām tās var būt un ir ļoti
atšķirigas. Un tomēr ir ari kaut kādas kopīgas pieklājības pazīmes, kā
piemēram, uzmanība, cieņa, korektums, delikātums, taktiskums, iejūtība,
laipnība u.c. Tā, piemēram, visā pasaulē pieņemts, ka korektums uzvedībā nozīmē
atturību, stingrību, atteikšanos no jebkādas familiaritātes un personisku
emociju izrādīšanas. Savā galējā pakāpē korektums kļūst nepatīkams ar savu
pārmērīgo reglamentāciju. Tādējādi pieklājība var but brīvi sirsnīga, var būt
atturīgi laipna, var būt stingri korekta, oficiāla. Šis nianses ir atkarīgas no
attiecīgiem apstākliem, cilvēku savstarpējām attiecībām, viņu raksturu
īpatnībām u.tml.
Vairums darbinieku cenšas būt
pieklājīgi, tomēr ari šie pieklajīgie ir atsķirigi - daži mūsos rada pat
pretīgumu, bet citi izraisa simpātijas. Varētu teikt, ka pastāv formālā
pieklājība, kas var būt pat nicinoša, naidīga, un ir patiesa vai simpatiska
pieklajiba, kas ir cieši saistita ar labestību. Tā nav viena no otras atdalāmas.
Pirmais
nosacījums, lai veidotos labas attiecības starp darbiniekiem, ir to savstarpējā
pieklajība un labestība, kas no darbinieka it kā neko daudz neprasa, bet dod
daudz - tiek uzturēti un attīstiti savstarpējie sakari, kontakti, kas rada
apstākļus lietišķai sadarbibai un sekmēm darbā.
Otrais nosacījums
- lietišķam cilvēkam, kas grib gūt panākumus ir jābūt taktiskam, vienkāršam un
atklātam .
Etiķete ietver
ārējās pieklajibas normas, kas atvieglo savstarpējās attiecības un dara dzīvi
skaistāku, vieglāku, patīkamāku. Etiķete saprātīgi iesaka uzvedību, kas parasti
apmierina abas puses. Etiķetes zināšanas un ievērošana ir līdzeklis, kā iegūt
labvēlību.
Labvēlība:
1) novērš un
palīdz atrisināt konfliktus - ja konfliktsituācijā tiek saglabāta savaldība un
ievērota pieklājība, vienošanās ir panākama vieglāk;
2) rada
savstarpējās cieņas pilnu attieksmi;
3) vieno, nevis
sanaido un pazemo.
Mūsdienu
sabiedribas demokrātiskums neuzspiež stingrus uzvedības standartus: ikvienam ir
tiesības uz dabisku un brivu ricību, ja tā netraucē citus. Taču, lai ievērotu
arī citus cilvēkus, pastāv daži ierobežojumi un ieteikumi.
Etiķetē ir
ietverta pieredze, kā parādit otam cieņu un labvēlību, kā ievērot otra
klātbūtni, tajā izpaužas kultūra, t.l, izkoptība, kas nav tikai ārējā greznība,
bet ir ari pašapliecināšanās veids un attiecību cilvēcība.
Lietišķam cilvēkam, kas grib gūt
panākumus irjābūt }oti taktiskam. Ar taktiskumu saprot mēra sajūtu un izpratni
jebkurā situācijā. Cilvēka taktiskumu nosaka prāts un jūtas. Takts nepieciešams
ik mirkli, jebkurā situācijā. Ja takts nav ieaudzināts, to var iegūt,
vingrinoties uztvert, ko no jums vēlas citi cilvēki, rēķinoties ar viņu vēlmēm
un interesēm. Taktisks cilvēks nepalaiž garām nevienu izdevību būt citiem
patikamam. Taktiskums ir cieši saistits ar smalkjūtību. Smalkjūtība ir morāla
ipašība, kas raksturo cilvēka attieksmi pret citiem.
Taktisks,
smalkjūtigs cilvēks cik
vien iespējams cenšas citiem palīdzēt, labi izprot cilvēku raksturu īpašības un
to izpausmes. Bet tas nenozīmē, ka var iejaukties citu cilvēku dzīvē, viņu
konfliktsituācijās, sniegt visiem savus padomus im pamācības. Taktisks cilvēks
neuzmācas tur, kur viņu nevēlas. Taktisks cilvēks, satiekoties ar cilvēkiem,
mēģina viņu uzticību iegūt, un kas vēl svarīgāk - izpelnīties.
Taktisks cilvēks
ir vaļsirdigs, un tajā pašā laikā atturigs. Viņš nerunā daudz par sevi, nav
plāpīgs, neaprunā citus, jo vadās pēc morālā principa: "Ja nevari teikt
par otru cilvēku neko labu, nesaki neko". Taktisks cilvēks vienmēr
atceras, ka "Runāšana ir - vai ari var būt - sudrabs, bet klusēšana -
droši ir zelts". Taktisks cilvēks vienmēr ņem vērā to, ka strīda karstumā
cilvēki bieži vien pasaka ko citu, neka doma un velak to noželo, vai ari
izstasta savus vai citu nosiēpumus ar vienīgo noluku: nodarbināt mēli,
izplāpāties. Rezultātā liekas nepatikšanas, rūpes un sirdsēsti. Zālamans ir
teicis: "Ja tu redzi cilvēku, kas ir. vieglprātīgs un steidzīgs vārdos,
tad zini, ka no nerra var vairāk cerēt, nekā no tāda".
Taktisks cilvēks nav pārlieku
nepiekāpīgs savos apgalvojumos. Un tas ir pareizi, jo cilvēks var maldlties,
lai arī cik pārliecināts viņš nebūtu par savu taisnību. Bieži mūs vil atmiņa,
bieži maldās ne tikai acis, bet ari ausis. Tāpēc, ja arī esam pārliecināti par
savu taisnību, dažreiz mēs neko nezaudēsim, ja piekāpsimies un meklēsim
kompromisa iespējas. Galvenais - nepārsteigties, necensties otram uzstiepi savu
viedokli. Lietišķam cilvēkam jābūt loti uzmanīgam un apdomīgam. Ari personīgās
vizītes laikā jūsu izturēšanās, manieres, valoda tiek vērtēta no pirmā līdz
pēdējam vārdam.
V.Veics grāmatā
"Uzvedības kultūra" iesaka: dodoties uz tikšanos ar darba devēju,
ierasties precīzi norādītajā laikā. Precizitāte - labas
uzvedības pazime. Nokavēt satikšanos par piecpadsmit minūtēm vēl ir pieļaujama,
bet vēl ilgāk uzskatāma par loti lielu nepieklajību. Ja nekā nevar izvairities
no nokavēšanās ir jāatrod veids, kā par to paziņot un atvainoties. Jāizvairās
ari no priekšlaicīgas ierašanās uz norunātām tikšanām. Ja droši nezinat, kur
iestāde atrodas, noskaidrojiet to jau iepriekš. lenākot telpā, piesakiet sevi -
nosaucot vārdu un uzvārdu, un dariet zināmu kādājautajumā esat ieradies. Esiet
smaidīgi un laipni. Pavaicājiet, kur var nolikt mēteli. Izrādiet
ieinteresētību, bet ne ziņkāri. Pat, ja slikti jūtaties vai esat slims,
nelieciet to manīt. Apsēsties vēlams tikai pēc uzaicinājuma un norādītajā
vietā. Sēžot nedrīkst atgāzties vai izlaisties krēslā. Ja esat smēķētājs, tad
šoreiz pacentieties atturēties, -ja vien darba devējs pats nepiedāvā uzsmēķēt.
Sarunajoties ir
pieņemts skatīties cilvēkam acīs. Izvairišanās no tieša skatiena var iztulkot
kā nevēribu vai nevēlēšanos mnāt atklāti.
Nekādā ziņā
nemēģiniet pārņemt sarunas vadību. Ticiet, ka cilvēks, kurš jūs uzaicinājis
ierasties, ir pietiekami labi pārdomajis visus jautajumus, ko ar jums pān-unāt.
lestarpiniet savus jautajumus kādā sarunas apsīkuma bridī, bet nekādā ziņā
nepārtrauciet runātāju. Labāk mēģiniet savus jautājumus pataupīt sarunas
beigām.
Darba devējs jums
noteiks algū, prēmijas, piedāvās dažādas iespējas u.tml. Ja viņš par to klusē,
pajautājiet pats. Ja jums jautā, cik lielu algu vēlaties saņemt, mēģiniet
nosaukt summu, kas nedaudz augstāka par iecerēto. Dodiet atkāpšanās ceļu. Ja
esat minējis summu, kurai darba devējs uzreiz piekrlt, tātad neesat uzminējis,
Nesāciet stridēties, ja piedāvātā summa jums šķiet maza. Labāk pavaicajiet,
kādas ir algas pielikuma iespējas nākotnē, ja jums izdodas pierādīt savas
spējas.
Ja sarunas beigās
jums izteikts darba piedāvājums, tomēr iiejūtaties īsti pārliecināts vai to
pieņemsiet, lūdziet atļauju dienu vai divas padomāt.
Nosauciet konkretu datumu un
stundu, kad piezvanīsiet. Neatlieciet to ilgāk par divām dienām. Ja darbs
nešaubīgi pieņemts, mēģiniet palūgt kādu informativu materiālu par l'irmu vai
uzņēmurnu, lai jau pirmajā darba dienā būtu gatavs darbam.
Pārrunu noslēgumu
atstajiet nākamā darba devēja ziņā - laujiet viņam apkopoi sarunas rezultātus
un teikt gala vārdus. Ja viņš piecelas, ari jums jāpieceļas.
Sarunu beidzot,
sniedziet roku, pateicieties par jurns veltīto laiku, aplieciniet. ka bijis
interesanti un patlkami, neaizmirstiet pateikt "uz redzēšanos", kā
ari atsveicināties no pārējiem darbiniekiem.
Ja sarunas beigās
paziņo, ka neesat pietiekami kvalificēts attiecīgā darba veikšanai,
pateicieties par valsirdību.sakiet, ka saruna bijusi patīkama un iegūtā
informācija vērtlga. Atvadieties pieklajīgi, neizrādiet savu sarūgtinajumu.
Protiet pareizi novērtēt godīgu attieksmi. Galu galā katra šāda saruna dod
impulsu paaugstināt zināšanas un vairo paļāvību un nepiespiestibas sajūtu.
A.Lidumnieks
grāmatā "Vadīšana" raksturojot vadīšanas kultūru uzsver, ka uzmamba
un iejūtiba dod iespēju pareizi izprast vienam otru, zināt intereses, cilvēku
priekus un bēdas, būt taktiskam - ar savu ricibu un vārdiem netraumēt kolēģus,
neradīt viņiem negatīvas emocijas, neatraidīt tos no sevis.
Nenoliedzami, ka takts un iejūtība
dažāda temperamenta cilvēkiem ir dažādi: vieni - holeriķi un sangviniķi - ir
ātrāki, citi - flegmatiķi un melanholoķi - lēnāki. Takts un iejūtTba tātad ir
uzmaniba, cieņa, spēja saprast citus, tā ir mēra sajūta. robežu izpratne
attiecibās, pareiza konkrētu apstākļu vērtēšana, ievērojot cilvēku vecumu,
dzimumu, profesiju, sociālo stāvokli, sarunas vietu un apstākļus, kādos tas
notiek.
Takts un iejūtība
savstarpējās attiecībās izpaužas kā cieņa. Katrs darbinieks grib
būt cienīts, bet parasti viņš saņem tik daudz cieņas, cik pats parāda ciliem.
Necieņa pret citiem savstarpējās attieclbās rada tādas nepatīkamas parādības kā
augstprātiba, rupjiba, nevēriba. Prasot cienīgu, taktisku attieksmi pret sevi,
biežāk kritiski pavērtējiet sevi un, ja nepieciešams, nekavējoties
atvainojieties par saviem nepārdomātajiem vārdiem vai nepareizo rīcību.
Izcilais
zinātnieks. Nobela prēmijas laureāts A.Šveicers grāmatā "Vēstules no
Lambarenes" uzdod jautajumu: "Ciktāi saskaroties ar otru cilvēku
miims jābūt atturigiem un ciktal drikstam izturēties dabiski un tieši?"
Šajā arāmatā, piezimēs par saviem bērnības unjaunibas gadiem, A.Sveicers pats
dod atbildi uz šo jautājumu. Viņš
raksta: "Mums jāsamierinās ar to, ka cits citam esam noslēpums. Pazīt
citam citu nenozīmē visu zināt citam par citu, bet citam citu mllēt un otram
uzncēties un viņam ticēt. Cilvēks nedrīkst gribēt iespiesties oii-a cilvēka
būiibā. Citus analizēt nav krietna rīciba, izņemot tos gadījumus, kad a.ribam
galīgi apmulsušiem cilvēkiem palidzēt tikt atkal uz ceļa. Jo ir ne vien
liziska, bei ari
gariga kautriba, kas mums jāciena. Ari dveselei ir savas dranas, kuras tai
nedrikst noraut. Neviens no mums nedrikst otram teikt: tā kā mēs tādā Lin tāda
veidā esam saistīti, irian ir tiesības zināt visas tavas domas. Pat māte tā
nedrikst izturēties pret savu bērnu. Visas šāda veida prasības ir negudras un
nodara postu. Seit der tikai došana, kas savukārt izraisa došanu. Atdot tiem,
ar kurieni tev ir kopīgi ejams celš, no savas garigās būtības tik daudz, cik
vari, un pieņeni kā lielu dārgumu, kas tev no viņiem atnāk atpakal."
Takts, iejūtība,
mēra sajūta, delikātums, vienkāršiba un atklātība ir cilvēka kultūras rāditajs.
Daudzi izcili
rakstnieki, zinātnieki, mākslinieki, sportisti saskarsmē ar cilvēkiem ir
vienkārši. pieejami, ar viņiem viegli uzturēt kontaktu. Viņi neuzskata, ka ir
augstāki par citiem, nedomā tikai par sevi, bet domā ari par ciliem.
Vicnkāršs, atklāts
cilvēks nekad necentīsies parādīt sevi kā pārāku, spējīgāku, neprasīs sev
nekādas privilēģijas, ērtības, speciālus pakalpojumus. Vienkāršība nav
nedrošiba, neizlēmība, - tieši šie cilvēki ir loti nepiekāpīgi un
neatlaidīgi izraudzīto mērķu
sasniegšanā. Nestrīdieties, necentieties, nerēķinoties ar cilvēkiem,
pierādīt, ka viņiem nav taisnība, panāciet, ka viņi paši nonāk pie pareizā
secinajuma.
Nesteidzieties ar
secinājumiem, analizējiet kopīgi, esiet iejūtīgi un uzmanīgi pret darbiniekiem,
savā darbībā ievērojiet vispāratzīto savstarpejo attiecību etiķeti.
Takta izjūta ir
intuitīva māka uzvesties normāli un dabiski, nevis samāksloti. Tas vienmēr ir
saistīts ar labu uzvedību. Saskarsmē ar ārzemniekiem jāņem vērā, ka daudzās
austrumu zemēs lielāku lomu nekā pie mums spēlē atsevišķa cilvēka uzvedība.
Cilvēks, galvenokārt, uz sevi un citiem skatās kā uz personību, bet nevis kā uz
sabiedrības locekli vai valsts pārstāvi.
Eiropā tiek
ievērota sava savstarpējo attiecību
etiķete, kas normē attiecības, kad notiek sasveicināšanās, iepazlšanās,
reglamentē uzvedību darbā, sabiedriskās vietās, uz ielas, runas kuļtūru u.c.
darbošanos, ko kopumā dēvē par lietišķas sadarbības tehniku.
Lietišķo sakaru
līmeni speciālistus apvieno profesionālās intereses un savstarpējā sadarbība,
kura tiek saskaņota, lai sasniegtu kopējos mērķus. Profesionālo kopējo
attiecību īpašs mērķis ir racionālo līdzekļu un metožu aiklāšana, lai
paaugstinātu sadarbības efektivitāti.
I.Forands grāmatā
"Vadītāja darbība" norāda, ka mērķtiecigi ir apskatīt dažus
racionālus lietišķo sakaru tehnikas organizācijas kā dinamiska procesa
aspektus, proti, dot rekomendācijas ne tikai "'ko darit", bet ari
"kā darīt". Šajā sakaribā jāuzsver, ka lietišķus sakarus sauc par
lietišķiem tāpēc, lai akcentētu to, ka tie ir lietišķi, t.i., bez emocijām.
Veidojot lietišķu sadarbību, mums jābūt :
q mērķtieclgiem - skaidri jāzin, ko gribam
panākt;
q sagatavotiem -jazin, ka vēlamo panakt;
q godīgiem - nedarft citiem to, ko mēs
negribētu, lai citi daritu mums un nekad nevērtēt savu iespējamo partneru vai
klientu par zemu.
Cenšoties
izveidot auglīgas lietišķu darījumu attiecības ar ārzemniekiem :
q jāzin elementārās pieklajibas noteikumi ( ne tikai savas zemes, kurā
vai ar kuras pārstāvjiem darijums kārtojams);
q jāiepazīstas ar attiecīgās zemes
ģeogrāfiju, kultūru, vēsturi, tās slavenākajiem pārstāvjiem;
q jāņem līdz savs tulks;
q jāapgūst vismaz dažas pieklajības frāzes
mūsu darijuma partneru valodās (atvainojiet, paldies, lūdzu, labdien, uz
redzēšanos u.tml.).
Pazistamais
amerikāņu speciālists D.K.amegī grāmatās "Kā iegūt draugus un iepatikties
cilvēkiem" un "Kā priecāties par dzlvi un darbu" piedāvā
galvenos principus attiecībām ar cilvēkiem un dod rek.omendācijas lietišķo
sakaru tehnikai:
1. Seši veidi kā
iepatikties cilvēkiem:
q izrādītpatiesu interesi par cilvēkiem;
q biežāk smaidīt;
q atcerēties, ka katrs cilvēks uzskata savu
vārdu par labāko;
q protiet uzmamgi klausīties un iedvesmot
sarunu biedru runāt par sevi;
q runājiet par tēmu, kas interesē jūsu sarunu
biedru;
q centieties laut cilvēkam saprast un sajust
viņa pārākumu.
2. Kā panākt cilvēku pieņemtjūsu
viedokli:
q vienlgais veids kā uzvarēt stridā ir
izvairities no tā;
q cieniet citu domas, nekad nesakiet cilvēkam
tieši, ka viņam nav taisnība;
q jajums nav taisnība, tad atzlstiet to ātri
un kategoriskā formā;
q sāciet sarunu draudzigā tonī;
q centieties iegūt apstiprinošu atbildi no
jūsu sarunu biedra pašā sarunu sākumā;
q dodiet iespēju otram cilvēkam runāt, bet
paši centieties runāt mazāk;
q laujet cilvēkam sajust, ka ideja, kuru jūs
esat viņam ieteicis pieder viņam, nevisjums;
q centieties skatlties uz lietām arjūsu
sarunu biedra aclm;
q izmantojiet cēlsirdīgus motīvus.
3. Padomi, ka izmainīt cilveka
uzskatus, viņu neapvainojot un nesadusmojot:
q sāciet sarunu ar uzslavu vai patiesu
sajūsmu;
q nerunājiet tieši par cilvēka kļūdām;
q pirms kritizējat citus, norādiet uz savām
klūdām;
q tajā vietā, lai pavēlētu, labāk
uzdodietjautajumus;
q dodiet iespēju otram cilvēkam saglabāt savu
prestižu;
q uzslavējiet cilvēku par katru viņa
panākumu, esat patiesi atzinigi un dāsni slavejot;
q centieties parādīt cilvēkam, ka pieļauto
kļūdu viegli izlabot, ka to, ko jūs vēlaties no viņa panākt ir viegli īstenot;
q rīkojieties tā, lai cilvēks būtu priecīgs
izdarīt to, ko jūs vinam piedāvajat.
I.Forands darba
"Vadītaja darbiba" norada, ka produktiva darba organizācijas principi
ir perspektivitāte, noteiktība, ritmiskums, treniņš.
Ar
perspektivitāti jāsaprot dzīves un profesionālos mērķus. Pateicoties tam, ka
ciivēks izvirza sev statēģiskus mērķus, viņš mērķtiecīgi ari organizē savu
profesionālo darbību, kura saturs adekvāts vēlamajam beigu rezultātam.
Pateicoties esošajam mērķim, viņš piepilda savu dzlvi ar individuālujēgu,
atbild sev uz jautājumiem, kādēļ viņš strādā, dzivo.
Tādā veidā,
saprātiga speciālista profesionālās darbības organizācija, it īpaši vadošo
darbinieku (menedžeru), iespējama pie perspektīvas realizācijas principa, ņemot
vērā cilvēka personiskās īpašības, profesionālās darbības specifiku, arī dzīves
situāciju, kurā viņš atrodas. Iztrūkstot perspektīvei attistīties, tiek
pieņemti kļūdaini vadības un dzīves lemumi, kuri bieži noved pie krīzes gan
organizācijā, gan ari personības psiholoģiskām krīzēm.
Noteiktības
princips cieši saistlts ar iepriekšējo un loģiski izriet no tā.
Ar noteiktību jāsaprot konkrētu
darba plānu vai programmu perspektīvo mērķu realizācijas izstrādei.
Diemžēl jebkuras
sferas pārkārtošanās lēnā gaita, nenoteiktiba tās attīstībā un pilnveidošanās
iespejas, zemais prestiža un algu līmenis speciālistiem, pastāvošās
birokrātiskās barjeras, grupēšanās,
mafiozas izpausmes vadībā - tas nav labākais stimuls augstu profesionālu
un dzīves mērķu izvirzlšanai un programmas izstrādei to sasniegšanai. Bet tā
var būt pārejoša parādība, objektīvās grūtības, pārejot uzjaunām organizācijas
formām pārvaldes iin saimniecis.kajām nozarēm. Parasti tiek veiti mēģinajumi,
lai radītu speciālus sociāli ekonomiska rakstura apstākļus, veicinot speciālistu pašrealizāciju tirgus attiecību
apstāklos.
Ritmiskums - tas
ir ne tikai situativs specifisks darbības režīms, dienas kārtība, bet
arī noteikts ritms dzīves un profesionālās darbības Zinams, ka visas dzīves
gurumā notiek viļņveidīgas radošas aktivitates
izmaiņas cilvēkā ar pārmaiņus krituma iin pacēluma periodiem. Protams, jaunu un
gados vecāku cilvēku dzives ritnii ir atšķirīgi, kas ir viens no iemesliem,
konfliktiem un savstarpējās sapratnes trūkumiem starp jaunākās un vecākās
paaudzes pārstāvjiem. Bieži jaunie negrib (arī nevar) rēķināties ar vscuma
dzīves ritma īpašībām, ne vecāku kolēģu darbibu un otrādi. Tā radās konflikti.
Tādā veidā racionāla dzives un profesionālā ritma uzturēšana ir viens no
nepieciešaniiem priekšnoteikumiem efektīvai speciālistu sadarbībai kā ari individuālai
darbībai.
Tikai zināt
priekšnoteikumus un principus speciālistu profesionālās darbības organizācijā
un pilnveidē ir nepietiekami, lai šos principus realizētu un gūtu efektu.
Tāpēc, lai attīstītu un noturētu specifisku funkcionālo sagatavotību mērķtiecīgi
izmantot vingrināšanos metodi - treniņu. Šīs metodes jōga. neaprobežojas tikai
ar Fizisko ipašību vingrināšanu un cilvēka kondicijas uzturēšanu. bet gan ar
lietišķu, morālu, garigu, psihisku un intelektuālu īpašību kopattīstību.
Jebkuras
profesionālās darbības veiksmei nepieciešams noteikts sagatavotlbas llmenis un
specifisko īpašību pārvalde. Šo īpašību audzināšanai un attīstīšanai kalpo
treniņš, kura būtībā ir patstāvīgi vingrinājumi, cilvēka funkcionālās
sagatavotības līmeņa celšana, virzīta uz noteiktu darbību vai noteiklu
atsevišķu Tpašību attīstību. Jāpiebilst, ka piejau nosauktajām mūsdiemga
darbinieka tikumiskām ipašībām nepieciešamas vēl tādas specifiskas rakstura
īpašības kā : sabiedriskums (komunikācijas spējas); vispārējās attistības līmenis;
novērošanas spējas; augstas darba spējas; aktivitāte; iniciatlva; neatlaidība
un mērķtieciba; organizētība; apņēmība; patsiāvība; pašsavaldīšanās un
izturība; profesionālā izglītība; radošās spējas un novatorisms,
principialitāte; stipra griba; saasināta uzmaniba; godīgums; taisnigums:
atsaucigums pret padotajiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru