Latvijas
Universitāte
Vēstures un
filozofijas fakultāte
Socioloģijas katedra
(referāts)
Socioloģijas nodaļas
I kursa students
Jānis Daugavietis
(janis.daugavietis@tornis.lv)
priekšmets "Socioloģijas teoriju vēsture"
lasa LU doc. R.Mezītis
1999.gads, Rīga
SATURS
SATURS............................................................................................................................................................................ 1
IEVADS. Makss Vēbers - viens no
mūsu gadsimta izcilākajiem sociālajiem domātājiem. 2
Problēmas, hipotēzes, uzdevumi..................................................................................................................... 2
Ticība un sociālā noslāņošanās........................................................................................................................ 3
Kapitālisma "gars"............................................................................................................................................. 5
Lutera aicinājuma koncepcija. Pētījuma
uzdevums..................................................................................... 6
Askētiskā protestantisma profesionālā ētika....................................................................................... 7
Pasaulīgās askēzes reliģiskais pamats............................................................................................................ 7
Askēze un kapitālisma "gars"........................................................................................................................... 8
NOBEIGUMS.................................................................................................................................................................. 9
IZMANTOTĀ LITERATŪRA................................................................................................................................. 10
IEVADS. Makss Vēbers - viens no mūsu gadsimta izcilākajiem sociālajiem domātājiem.
Pagājušā gadsimta beigu un šī
gadsimta sākuma vācu sociologs, politologs un filozofs MAKSS VĒBERS tiek pelnīti
uzskatīts ne tik vien par mūsu simtgades, bet vispār par vienu visu laiku
izcilākajiem, spožākajiem un ietekmīgākajiem sociālajiem domātājiem. Mēs varam
skatīties praktiski jebkuru sociālo zinātņu svarīgāko jomu jeb nozari, un
redzēsim, ka Vēbera vārds allaž tiek minēts, viņš ir radījis teorijas kas
joprojām tiek ierindodas bāzes teoriju
skaitā. Tā tas ir aksioloģijas disciplīnā, politiskās uzvedības, reliģijas,
kulturoloģijas, stratifikācijas un daudzās citās sociālo zinātņu apakšnozarēs.
Iespējams, ka visspēcīgāk par MAKSA
VĒBERA ieguldījumu un tā novērtējumu no akadēmiskās pasaules puses liecina
Eiropas sociologu asociācijas veiktā aptauja par gadsimta nozīmīgāko
socioloģijas darbu (grāmatu). Aptauja vēl nav pabeigta, bet šobrīd grāmata nr.1
ir Vēbera "Saimniecība un ekonomika", bet nr.3 - "Protestantisma ētika un kapitālisma
gars", kuras atreferēšana ir šī referāta galvenais uzdevums [2].
Refrāta tālākie virsraksti atbilst
darba - "Protestantisma ētika un
kapitālisma gars" daļu nosaukumiem. Tas darīts ar nolūku lai pēc
iespējas adekvātāk parādītu darba struktūru, saturu un garu. No katras darba
nodaļas referātā ir ņemtas un saīsinātā veidā atreferētas, manuprāt,
nozīmīgākās hipotēzes, to pierādījumi un secinājumi. Nobeigumā ir Vēbera
secinājumi un mēģinājums darbu novērtēt no mūsdienu redzes viedokļa (zinot
cilvēces 70 gadus ilgo attīstības gaitu pēc grāmatas uzrakstīšanas) un piemērot
tā idejas jaunajiem apstākļiem.
Problēmas, hipotēzes, uzdevumi
Vēbera sociālās filozofijas viena no
galvenajām idejām un konceptiem (viņš pats to sauc par ideālo tipu) ir
racionalitātes ideja. Sociālajā īstenībā tā izpaužas kā darbība kas atbilst
racionalitātes idejas kritērijam. Piem., ekonomiskā racionalitāte nozīmē tādu darbību ekonomiskajā sfērā,
kas nodrošina maksimālu ekonomisko efektivitāti. Tas ir tikai nesen parādījies
fenomens kas pamatos ir izmainījis cilvēces, vismaz Rietumu civilizācijas, kur
tas ir radies, vizības gaitu un attīstības virzienu. Tāda ir viena no Vēbera
filozofijas pamatidejām vispār, jo viņš redz, ka šī racionalitāte jau ir
ietiekusies visās galvenajās cilvēka darbības sfērās - ekonomiskajā, kultūras, politiskajā, pat
starpcilvēku attiecībās.
Kapitālismā, kā ekonomiskās darbības
sistēmā, racionalitāte izpaužas it kā "tīrā" veidā - tā pieprasa tīru racionalitāti. Racionalāla
saimniekošanas, un nekas cits, ir sekmīgas ekonomiskās darbības galvenais un
vissvarīgākais priekšnoteikums.Tikai racionāli darbojoties ir iespējami
ekonomiski panākumi, bet panākumi ir vissvarīgākais rādītājs un kritērijs.
Jāņem vērā arī tas, ka ekonomiskie panākumi nav nekas abstrakts, tie ir ļoti
viegli nosakāmi un izmērāmi rādītāji.
Vēbers jautā, no kurienes ir
cēlusies šī racionalās darbības ideja, un kā ir radies pats kapitālisms, tā
ideoloģija? Tie tad arī ir viņa darba "Protestantisma ētika un
kapitālisma gars" galvenie jautājumi.
Darba hipotēze - apzināt un novērtēt protestantisma ētikas
ietekmi kapitālisma rašanās un nostiprināšanās procesā. Vēbers protestantisma
ētiku (it īpaši askētisma) redz kā vienu no galvenajiem faktoriem kas sekmēja
specifiskās kapitālisma ideoloģijas rašanos un paša kapitālisma
nostiprināšanos.
Ticība un sociālā noslāņošanās
Savu pētījumu Makss Vēbers sāk ar
kāda vēsturiska procesa rezultātu konstatāciju: "Pētot statistiskos datus,
visi pievērš uzmanību vienam faktam -
visvairāk kapitālistu un uzņēmēju ir protestantu vidū, to pašu var teikt
par augsti kvalificētiem strādniekiem" [1, 66.lpp.]. Šāda ticīgo
noslāņošanās, protams, ir raksturīga zemēm ar vairākām ticībām, un uz šādu apstākļu
esamību īpaši bija norādījusi katoļu prese, kongresi un literatūra gadsimta
sākuma Vācijā. Vēl vairāk, autors konstatē, ka "tas tā ir ne tikai tur,
kur ticība ir saistīta ar tautību, (…) bet visur, kur kapitālisms ir varējis
attīstīties, (…), un jo intensīvāks process, jo spēcīgāk ir izpaudusies šī
tendence." [1, 61.lpp.] No tā izriet pirmā hipotēze - iespējams, ka tās ir sekas tam apstāklim, ka
XVI gs. protestantismu pieņēma tieši ekonomiski un tirdznieciski vislabāk
attīstītie rajoni.
"Kāds ir iemesls ekonomiski
attīstītāko rajonu labvēlīgajai attieksmei pret Reformāciju?" [1, 62.lpp.]
nākamajās rindkopās jautā Vēbers? Reformācija veco kundzības iekārtu nomainīja
ar citu; tā sludināja baznīcas kundzības nepietiekamību pār laicīgo
dzīvi, bet attiecīgi arī rīkojās, un neskatoties uz to, protestantismu
pieņēmusī buržuāzija to varonīgi aizstāvēja, arī vēl nesen viņiem pilnīgi svešo
puritānisko tradīciju. Autors te acīmredzot saskata pretrunu un tālākā pētījuma
gaitā mēģina izprast un skadrot šīs, it kā pretrunas, pastāvēšanu.
Turpinot analizēt statistiskos
datus, Vēbers nonāk pie pirmajiem slēdzieniem. Aplūkojot "paaugstināta
tipa" vidējo mācību iestāžu studentu un abiturientu sastāvu, atklājas, ka
katoļu īpatsvars ir krietni mazāks (ja salīdzina ar visu iedzīvotāju
proporcionālajām attiecībām). Varbūt ir skaidrojams ar īpašuma atšķirībām,
tradicionāli bagātāki ir protestanti. Tomēr fakts, ka arī iestāžu, kas gatavo
buržuāziskai darbībai (reālģimnāzijas, reālskolas,…) abiturientu vidū katoļu
procents ir daudz zemāks kā protestantu, liek secināt, ka katoļi daudz
labprātāk izvēlas humanitāro izglītību klasiskajās ģimnāzijās, un to nevar
izskaidrot ar augstākminēto iemeslu. "Pašu šo faktu var izmantot, lai
skaidrotu katoļu nenozīmīgo dalību kapitālisma uzņēmējdarbībā." [1,
63.lpp.]
Vēbers izdara pirmos slēdzienus:
"Šajos gadījumos skaidri redzama ar audzināšanu, t.i. ar tiem audzināšanas
aspektiem, kurus nosaka dzimtenes un reliģijas atmosfēra, iepotēta īpatnēja
psihiska uzbūve, kas nosaka profesijas izvēli un tālāko profesionālās darbības
virzību." [1, 66.lpp.] Mēs to saprotam kā vērtību un normu
noteicošās lomas atzīšanu personības socializācijas procesā. Protestantus un
katoļus šķir dažādas vērtības, kuras like dažādi uzvesties jeb darboties
vienādos apstākļos.
Vēbers turpina konstatēt katoļu mazo
ekonomisko lomu Vācijā apgalvojot, ka "apspiestās" grupas (nacionālie
un reliģiskie mazākumi), kas nav varējušas piedalīties politiskajā dzīvē,
koncentrējušās uz ekonomisko. Vēsture rāda, ka tā rīkojušies, un ievērojamus
saimnieciskos saniegumus guvuši, poļi Krievijā un Austrumprūsijā, hugenoti
Francijā Ludviķa XIV laikā, nonkonformisti un kvakeri Anglijā, to pašu var
teikt par ebrejiem pēdējo 2 tūkstošu gadu laikā, bet no šīs konstatētās
vēsturiskās likumsakarības "izkrīt" katoļi. To nevar attiecināt uz
katoļiem Vācijā. "Arī kad agrāk Anglijā un Holandē vajāja katoļus, viņi,
atšķirībā no protestantiem, ekonomiskajā ziņā sevi nekā īpaši neparādīja."
[1, 67.lpp.] Te arī secinājums: "Protestanti (īpaši vēlāk aplūkotās sektas
vai konfesijas) apspiesti vai valdoši, vairākumā esoši vai mazākumā, parādīja
specifisku noslieci uz ekonomisko racionālismu, ko katoļi ne tajā, ne citos
gadījumos neuzrāda. Iemesls vispirms jāmeklē katras ticības iekšējās
tradicionālajās īpatnībās." [1, 67.lpp.]
Kad hipotēze izvirzīta, jānoskaidro,
kādi ir tie īpatnie katras ticības elementi kas darbojās un turpina darboties.
Atšķirība starp katolicismu un protestantismu ir katolicismam piemītošajā
lielajā "atsvešinātībā no pasaules", katoļu augstāko ideālu
askētiskie vaibsti viņos ieaudzinājuši vienaldzību pret zemes baudām, no otras
puses ir luterāņu dzīvotprieks. Tāds ir valdošais uzskats par atšķirībām starp
šīm ticībām. Protestanti pārmet katoļiem "askētiskos" dzīves ritma
ideālus (esošus vai iedomātus), bet katoļi pārmet protestantiem
"materiālismu", pie kā ir novedusi visas dzīves sekularizācija.
Vēbers saka, ka šāda veida spriedumi ir tik vispārēji, ka zinātniskam darbam
pilnīgi nederīgi un atmetami. Kā argumentu viņš min atšķirības dažādu
protestantisma sektu attieksmē pret "dzīves baudīšanu", kas ir
bijušās diametrāli pretējas, un priekšstats par aksētismu kā katoļu
raksturīgāko iezīmi arī neiztur nekādu kritiku. Tāpēc Vēbers atmet šos
priekšstatus par katoļu "atsvešinātību no dzīves" (iedomātu!) un
protestantistu materiālismu. Noliedzot ticību sadalīšanu askētiskajā katoļu un
materiālistiskajā protestantu, viņš paskatās no cita redzes punkta, un ierauga
ko tādu, kas, kā vēlāk būs redzams, dzimst katolicisma paspārnē, izaug
protestantismā un beigās paceļās pāri saviem radītājiem. Runa te, protams, ir
par kapitālisma garu.
Kur to meklēt? Vēbers atbild: tīri reliģiozos vaibstos. Lai izprastu
vēsturiskos procesus un to rezultātus, nepieciešams smalki apskatīt procesa
katra elementa uzvedību un darbības racionalitātes argumentāciju. Tātad mūsu
uzdevums ir "iedziļināties reliģisko uzskatu raksturīgo atšķirību būtībā,
kuras mums ir vēsturiski dotas dažādos kristietības virzienos." [1,
72.lpp]
Kapitālisma "gars"
Vēbers nodaļu sāk ar to, ka pasaka
- izejot no pētījuma specifiskā rakstura
tā objekta definīciju iespējams dot tikai pētījuma beigās, "…tikai
pētijuma gaitā nonāksim pie slēdziena, kā vislabāk (…) formulēt to, ko saprotam
ar jēdzienu kapitālisma "gars"."
[1, 73.lpp.]
Lai aprakstoši atklātu šo garu,
autors izvēlas kvalitatīvu metodi - citē
un analizē vienu dokumentu, fragmentus no 18.gadsimtā sarakstītās Bendžamina
Franklina grāmatas. Vēbers to nosauc par minētā "gara" dokumentu, kurā
ar gandrīz vai klasisku skaidrību parādās tas. kas mūs visvairāk interesē. Vēl
dokumentam ir tā priekšrocība, ka tas ir pilnīgi brīvs no jebkādas tiešas sasaistes ar reliģiskiem priekšstatiem (…)"
[1, 74.lpp] Tā ir Franklina sarakstīta rokasgrāmata, savdabīga instrukcija
katra pilsoņa dzīves praksei. Te daži citāti no tās: "atceries, laiks ir nauda… atceries, kredīts ir nauda, nauda dzemdē naudu…
nekas jaunam cilvēkam tā nepalīdz
iekarot sev uzticību sabiedrībā, kā punktualitāte un taisnīgums visās
lietās…" Reti kurš šaubīsies, ka šīs rindas ir piesūcinātas ar
"kapitālisma garu". Tādas filozofijas ideāls ir apzinīgs kredītspējīgs pilsonis, kura pienākums
ir uzskatīt sava kapitāla vairošanu par pašmērķi. "Būtībā tiek sludināta
nevis vienkārši dzīves uzvedība, bet tiek izklāstīta savdabīga
"ētika", atkāpšanās no kuras tiek uzskatīta ne tik vien kā par
muļķību, bet arī par sava veida pienākuma laušanu. (…) Runa iet ne tikai par
"praktisko viedību" (kas nebūtu nekas jauns), bet arī par kāda etosa izpausmi, un tieši tādā aspektā
mūs interesē šī filozofija." [1, 74.lpp.]
Sīkāk analizējot Franklina
uzrakstīto, tiek secināts, ka visiem viņa ieteikumiem ir utilitārs raksturs un
pamatojums, un ,izlasot viņa autobiogrāfiju, var secināt, ka visas labās
īpašības ir labas tikai tiktāl, cik konkrēti tās noder konkrētajam cilvēkam.
Apkopjot, Vēbers dod Franklina ētikas pamatpostulātu: "Vispirms augstākais
labums ir peļņā, un arvien lielākā, un pilnīgā attsacīšanās no baudām kuras
varētu dot nauda, no visiem hedoniskajiem un eidemoniskajiem momentiem. Šī
peļņa tādā mērā ir pašmērķis, ka kļūst vienkārši transcendenta un pat
iracionāla pret atsevišķa cilvēka "laimi" (…), tagad cilvēka
eksistēšana virzīta uz iegūšanu, kas kļūst par dzīves mērķi. Šis pagrieziens
liekas bezjēdzīgs un svešs cilvēkiem kurus tas nav skāris, tik lielā mērā tas
ir kapitālisma nepieciešamais vadmotīvs." [1, 75.lpp.]
Šādas ētikas iracionālo un
transcendento momentu saknes meklējamas nekur citur, kā vien reliģiskajos
priekšstatos - Franklins ir audzis
uzcītīga kalvinista ģimenē, un savu morāles alfu un omegu - sekošanu savam
aicinājumam (naudas iegūšana) un lietišķību
ir sapratis pateicoties dievišķajai atklāsmei.
Kā "atslēgas" jēdziens
kapitālisma būtības skaidrošanai tiek izmantots priekšstats par profesionālā pienākuma saistībām, kuras
jāizjūt katram cilvēkam attiecībā pret savu "profesionālo" darbību.
Vēbers neapgalvo, ka profesionālo
pienākumu ir radījis un uztur kapitālisms, drīzāk otrādi. Tagad, kad
kapitālisms ir sasniedzis kundzību mūsdienu saimnieciskajā dzīvē, katrs
indivīds, kas ieiet sarežģīti sapītajās tirgus attiecībās, ir spiests
pakļauties kapitālistiskās saimniekošanas normām. Viņam nav izvēles, viņam ir
jāpieņem tā "sociālā ētika" ko piedāvā kapitālisms, nevis tas ko saka
baznīca, jo reliģija jau tiek uzskatīta par līdzekli kas novērš cilvēku no
darbošanās pasaulīgajā dzīvē. Tāpēc ir saprotams, ka jāpētī vēsture, lai
atrastu profesionālā pienākuma jēdziena dzimšanas apstākļus.
Pirmskapitālisma saimniekošanu
Vēbers raksturo kā tādu, kas vēl "nebija orientēta uz racionālu kapitāla
izmantošanu , ieguldot to ražošanā,
ne uz racionālu kapitālistiskā darba
organizāciju." [1, 81.lpp.] Kā divus galvenos kapitālisma attīstībai
traucējošos apstākļus autors min visai negatīvo attieksmi pret kapitāla
iegūšanu (tas tika tikai paciests) un
tradicionālo uztveres un uzvedības
tipu (ko varētu raksturot kā cilvēka vēlmi dzīvot tā, kā viņš ir pieradis, un
pelnīt tikai tik, cik viņam ir nepieciešams šādai dzīvei). Tomēr šie apstākļi
nespēja apturēt saimnieciskās dzīves racionalizācijas
procesu - "parādījās konkurence
un saimnieciskajā "kapitālismā" ielauzās jaunais gars, un tas bija tieši "mūsdienīgais kapitālisma gars",
(…) tāpēc jautājums par mūsdienu kapitālisma ekspansijas virzošajiem spēkiem ir
jautājums par kapitālisma gara attīstību." [1, 88.lpp.]
Pārejot no vispārīgā uz konkrēto, no
sistēmas uz tās elementiem, no kapitālisma uz cilvēkiem, Vēbers uzsver, ka
joprojām cilvēku motivācija strādāt un strādāt arvien vairāk ir diezgan
iracionāla. It īpaši ņemot vērā baznīcas un reliģijas niecīgo ietekmi kapitālismā,
kad apsolītā aizkapa dzīve vairs neko nenozīmē, bet cilvēki joprojām neizmanto
sava darba augļus. Viņi var teikt - mēs
strādājam saviem bērniem, bet Vēbers to traktē tā, ka "darbs ar visām tā
nerimstošajām prasībām pats ir kļuvis par eksistences nepieciešamu
sastāvdaļu." [1, 89.lpp.] Šāda iracionāla motivācija varējusi rasties
tikai spēcīgas totalitāras ideoloģijas spiediena rezultātā. Tā ir
protestantisma ideoloģija. Peļņas kā pašmērķa koncepcija (protestantisma ideja)
ir pretrunā ar veselu laikmetu tikumiskajiem uzskatiem, un iepriekš tā pat
tikusi uztverta kā perversu noslieču rezultāts.
"Kāds tieši gars radīja šo konkrēto racionālo domāšanas formu un
racionālo dzīvi no kuras izauga "aicinājuma" ideja, kas aicināja
pilnībā atdoties darbībai savas profesijas rāmjos, kas ir bijusi viena no
raksturīgākajām iezīmēm mūsu kapitālistiskajā kultūrā un tāda paliek arī līdz
šim?" [1, 95) jauā Vēbers. No kurienes ir cēlušies iracionālie elementi kas ir šīs "aicinājuma" idejas
pamatā?
Lutera aicinājuma koncepcija. Pētījuma uzdevums
Atbildi iepriekšējās nodaļas
pēdējiem jautājumiem Vēbers sniedz virsrakstā, un sāk Lutera aicinājuma koncepcijas pamatjēdziena
BERUF (vācu.val. - profesija un aicinājums vienlaicīgi; angliski - CALLING) analīzi.
BERUF jēdziens ir sastopams
kapitālistiskajā ētikā un tajā ļoti spēcīgi ieskanas reliģijas motīvs, un jo
vairāk tas tiek lietots, jo spēcīgāk. Tas ir ļoti tuvs kristiešu priekšstatiem
par Dieva uzlikto pienākumu. Bez tam, BERUF ir raksturīgs tikai protestantiem, "
jo tas ir parādījies bībeles tulkojumos,
un atbilst nevis oriģināla, bet gan tulkojuma garam." [1, 96.lpp.] Tikai
pēc tam tas iegājis tautas valodā.
Jauna ir ne tikai vārda nozīme,
jauna, reformācijas radīta, ir pati ideja. BERUF vārda nozīmes elementi jau bijuši
sastopami agrāk, bet Reformācijas ieviestais jaunais saturs ir "jēdzienā
ietvertais novērtējums, saskaņā ar kuru pienākuma pildīšana pasaulīgās
profesijas rāmjos tiek uzskatīta par cilvēka tikumiskās dzīves augstāko
sasniegumu." [1, 97.lpp.] Tādā veidā BERUF kļūst par visu protestantisma
virzienu centrālā dogmāta vienu no svarīgākajiem pamatjēdzieniem. Sekas ir
priekšstata par pasaulīgā darba reliģiskās nozīmes iesakņošanās protestantisma
masu apziņā, kas iepriekšējai reliģiskajai tradīcijai varētu likties absurds un
pat diametrāli pretējs tās pamatnostādnēm. Dogmāts paredz, ka par vienīgo
Dievam patiesi vēlamo darbību var uzskatīt to pienākumu pildīšanu, ko katram
cilvēkam uzliek viņa atrašanās konkrētā vieta, pozīcija dzīvē. Līdz ar to
ikdienas pienākumu pildīšana cilvēkam kļūst par sinonīmu reliģiskajam terminam
"aicinājums".
BERUF ideja Lutera mācībā
noformējusies viņa reformatoriskās darbības pirmajos 10 gados, un jo spēcīgāk
viņa mācībā tiek uzsvērta "sola
fide" ideja, jo lielāku nozīmi iegūst arī profesionālais aicinājums
(BERUF). BERUF ir Lutera aicinājums visiem pildīt pasaulīgos pienākumus, jo tas
ir Dievam tīkams, nevis savā pasaulīgajā praksē attiecībā pret apkārtni būt
auksti vienaldzīgam un egoistiskam. Piemēram, darba dalīšana ir laba un Dievam
tīkama ar to, ka tā liek strādāt citu
labā. Vēlāk tiek skaidri pateikts, ka pasaulīgo pienākumu pildīšana jebkuros
pastākļos ir vienīgais līdzeklis kā kļūt tīkamam Dievam, un ka tas, un tikai
tas, ir Dieva gribas diktēts, tāpēc arī visas atļautās profesijas ir Dievam
tīkamas.
Luters bija BERUF idejas autors, bet
luterānismā tomēr nav tik labi saskatāma šī saite starp dzīves praksi un reliģisko pamatu, tā ir daudz
vieglāk saredzama citos protestantisma virzienos. Tieši kalvinismā un dažādās protestantisma sektās šī saite bijusi visciešākā, varbūt tas ir galvenais iemesls,
kāpēc katolicisms redz kalvinismā savu galveno pretinieku, un tam kopā ar
luterāņiem ir kopējs riebums pret kalvinisma īpatnējo ētiku. Tas, acīmredzot,
izriet no tā, ka kalvinismā ir "uzstādīta pavisam savādāka saite starp
reliģisko dzīvi un pasaulīgo darbību nekā katolicismā un luterānismā." [1,
103.lpp.]
Noslēdzot nodaļu, Vēbers izvirza
jaunu hipotēzi - tieši kalvinisms un
citas "puritāniskās" sektas ar savu ētiku vistiešāk ir ietekmējušas
"kapitālisma gara" izaugsmi. Lai arī profesionālā aicinājuma (BERUF)
dogmāts, kas ir viens no kapitālisma ideoloģijas stūrakmeņiem, ir radies līdz
ar protestantismu, to ir ieviesis Luters tulkojot bībeli, mēs nevaram uzskatīt,
ka ar BERUF idejas attīstību mēs parādam "kapitālisma gara" ģenēzi.
BERUF ir fundaments, bet tas viens nekādā ziņā nav bijis spējīgs radīt to, ko
mēs saucam par kapitālismu.
Askētiskā protestantisma profesionālā ētika
Pasaulīgās askēzes reliģiskais pamats
Vēbers izdala 4 galvenos askētiskā
protestantisma virzienus kas bijuši visnozīmīgākie kapitālisma gara izaugsmē
(runājot par tā askētiskajiem vaibstiem):
1.
kalvinisms;
2.
piētisms;
3.
metodisms;
4.
no
anabaptiskās kustības attīstījušās sektas.
Kādi ir tie galvenie reliģiskās
dzīves un praktikas radītie stimuli
kas deva zināmu ievirzi visai dzīves iekārtai? Kas tās ir par idejām kas
noteica cilvēka vidziļāko iekšejo pasauli? Kādas bija tās jaunās vērtības ar
kurām nāca asketiskās sektas un kas mainīja to sekotāju dzīves veidu?
Kalvinisma, kā visietekmīgākās
asketiskā protestantisma baznīcas, vissvarīgākais dogmāts ir predestinācija, tā nozīmē to, ka par
tik, cik Dieva lēmumi ir sākotnēji un izmaiņām nav pakļauti, cilvēkam nav
iespējams zaudēt dievišķo žēlsirdību, ja tāda viņam reiz tikusi dota, un nav
sasniedzama, ja tā nav dota. Bet arī tādi cilvēki pieder baznīcai, un to
pienākums ir vairot Viņa slavu ar kalpošanu, kas "savu izpausmi vispirms rod profesionālo
pienākumu pildīšanā." [1, 146.lpp.] Vēbers dod divus iespējamos kalvinista
priekšstatus par savu izredzētību - uzskatīt sevi par izredzētu un dzīt
prom visas šaubas; par labāko līdzekli iekšējās pārliecības iegūšanai izmantot nenogurdināmu darbību savas profesijas
ietvaros. Tikai šāda pārliecība ir spējīga aizdzīt visas reliģiskā rakstura
šaubas un "dot pārliecību par savu izredzētību." [1, 149.lpp.]
Klavinisma 'fides efficax' (darbīgā ticība) ir tas atšķirīgais ne tikai no
katolicisma, bet arī no luterānisma, tā prasa stingru paškontroli, un tā kā kalvinisms noraidīja arī shēmu: grēks - nožēla - grēksūdze - jauns grēks,
šai mācībai nācās vietā likt ko citu, un tā bija visas dzīves uzvedības secīga
metodoloģizācija.
Kalvins uzskatīja un pieprasīja lai
katrs kristietis kļūtu par mūku visas dzīves garumā. Tā bija klosteros mītošo
mūku askētiskā un racionālā dzīves veida pārcelšana uz ikdienu ko paveica
protestantisms, it īpaši kalvinisms. Pirms reformācijas klosteri bija vienīgā
vieta kur ikdiena bija racionalizēta, bet reformācija to pārcēla uz katra
cilvēka dzīvi, uzksatot, ka racionāla, metodiska dzīves kārtība un ikdienas
askēze nodrošina tuvību Dievam. Atšķirībā no luterānisma, kalvinismam tas
izdevās - visu kristīgo dzīves
metodizācija, un tās pirmais rezultāts bija "visas dzīves dziļa
kristietizācija." [1, 161.lpp.]
Nodaļu Vēbers beidz sekojoši:
"Dzīves racionalizācija jau šajā pasaulē, orientēta uz tāssaules
svētlaimi, bija askētiskā protestantisma profesionāla
aicinājuma koncepcijas sekas." [1, 183.lpp.] Ja agrāk baznīca valdīja
pār pasauli, no kuras tā bija atteikusies, ieslēgusies klostera sienās, tad,
izgājusi ārpus tām, tā (askēze) piesātināja pasaules ikdienu ar savu metodiku, pārveidojot to par racionālu šīssaules
dzīvi.
Askēze un kapitālisma "gars"
Lai atklātu saites starp askētiskā
protestantisma galvenajām reliģiskajām idejām un ekonomiskā indivīda rašanos
un pastāvēšanu, Vēbers atkal ņem palīgā teoloģisko darbu analīzi. Šoreiz tas ir
no kalvinisma augsnes izaugušā angļu puritānisma ņemts darbs, Ričarda Bakstera
(Vestminsteres sinodes apoloģēts) "Christian
Directory" ("Instrukcija kristiešiem"). Tā tiek raksturota
kā vispilnīgākā puritāņu morāles teoloģijas izlase, kas pilnībā pamatota ar
personīgo praktisko pieredzi
dvēseles glābšanā. Bakstera morāle ir apmierinātības
ar sasniegto un bagātības baudīšanas, kuras sekas ir bezdarība un miesiskās
izpriecas, un, pats svarīgākais, tādējādi pavājinās tieksme pēc "svētās
dzīves" noraidīšana! "Tikai
darbība kalpo Viņa slavai, (…) galvenais un pats smagākais grēks ir bezmērķīga laika tērēšana," [1,
186.lpp.] t.i. saviesīgās izklaidēšanās, tukšās runās, greznībā, pat miegā (nav
pieļaujama ilgāka gulēšana par 6 stundām). Visus Bakstera darbus caurvij
pārliecība par to, ka izsenis pārbaudīts askēzes
līdzeklis ir darbs. Līdzīga ir arī kvakeru
(XVI - XVII gs. no anabaptisma attīstījusies kustība) morāle, kas īpaši uzsver,
ka ne darbs kā tāds, bet racionāla darbība savas profesijas ietvaros ir Dievam
īpaši tīkama. Darba vērtīguma pakāpi nosaka tas, cik lielu labumu tā preces dod
"visai sabiedrībai", bet svarīgākais kritērijs ir darba "ienākumu līmenis". Protestanti
vēlmi būt par nabagu uzskatīja par to pašu, ko vēlmi būt slimam. Protestanta
ideāls - 'selfmademan'. Tie ir
galvenie puritāņu profesionālā pienākuma izpratnes momenti kas tieši ietekmēja kapitālistiskā dzīves
stila attīstību.
"Protestantisma pasaulīgā
askēze ar visu spēku noraidīja tiešu bagātības baudīšanu un tiecās samazināt patēriņu (…), kopā ar to tā atbrīvoja iegūšanas tieksmi no
tradicionālā psiholoģiskā žņauga, sarāva važas kas ierobežoja tieksmi pēc
peļņas, pārvēršot to ne tikai par likumīgu, bet arī Dievam tīkamu
parādību" [1, 197.lpp.], un vienīgais ar ko notika cīņa, bija iracionāla
īpašuma izmantošana. Ar šo savu ētiku puritānisms ir stāvējis pie mūsdienu
ekonomiskā cilvēka šūpuļa.
"Tā radās specifiskais buržuāziski profesionālais etoss.
Buržuāzijas uzņēmējam (darbojoties korekti un legāli) (…) bija pienākums ievērot savas biznesa intereses.
Vēl vairāk, reliģiskā askēze viņa rīcībā nodeva apzinīgus, ārkārtīgi
strādīgus strādniekus, kas savu darbību uzskatīja par Dievam tīkamu dzīves mērķi." [1,
202.lpp.] Tādā veidā strādnieku attieksme pret savu darbu kā pienākumu kļuva
tik pat raksturīga kā uzņēmēja analoģiska attieksme pret peļņu.
Par darba "Protestantisma
ētika un kapitālisma gars" galveno secinājumu var uzskatīt rindu:
"Racionāla dzīves uzvedība uz idejas
par profesionālo aicinājumu bāzes rodas no kristīgās askēzes gara." [1, 205.lpp.]
Pētījumu Vēbers noslēdz ar
konstatāciju par to, ka tad, kad askēze ir pārveidojusi pasauli, pasaule atgrūž
tās reliģisko pamatojumu un izzūd reliģijas loma vispār. "Vēsturē aiziet
arī Apgaismības rozā sapņi (…), un tikai priekšstats par "profesionālo
pienākumu" klīst pa pasauli kā iepriekšējo reliģiozo cilvēku spoks."
[1, 207.lpp.] Tieksme pēc iedzīvošanās sasniedz neaptveramas vēlmes apjomus,
bieži tā ir tuva sportiska, un kas būs nākotnē - nav zināms.
NOBEIGUMS
Darba pamatproblēma - mūsdienu kapitālisma rašanās, un tas
konkrētais priekšmets, ko VĒBERS ir centies noskaidrot un atklāt rakstot
grāmatu "Protestantisma ētika un kapitālisma gars", ir
kapitālisma saimniekošanas ideoloģijas (kapitālisma
gara) rašanās ietekmējošie faktori. Autors atzīmē, ka cilvēces un
civilizāciju vēsturē tā ir jauna un nebijusi parādība, tā radusies tikai pirms
dažiem gadsimtiem, un tikai Rietumu sabiedrībā. Te arī derīgi ir atzīmēt, ka
uzdevums bijis tieši ideoloģijas atklāšana, nevis jauno kapitālistisko
organizāciju, jo organizācijas un institūti rodas no gara.
Tāpat jāņem vērā tas, ka
VĒBERS nevienā momentā necenšas apgalvot, ka tikai un vienīgi protestantisma
ētika bija tas galvenais faktors kas radīja kapitālisma garu. Nē,
viņš skaidri saka, ka tas bija tikai viens no nozīmīgiem nosacījumiem kas ļāva
kapitālismam dzimt un attīstīties. Grāmatas beigās autors pat uzskaita tos
virzienus un uzdevumus kuru risinājums ir vēl priekšā: askēzes lomas parādīšana
sociāli-politiskajā ētikā (valsts); askēzes loma humānismā (vērtības); askēzes
loma zinātniskajā un filozofiskajā empīrismā; askētisma vēsturiskās veidošanās
izpēte (respektīvi - apzināt askētisma
ietekmi / attiecības ar citiem mūsdienu kultūras elementiem); tāpat kā askēze
vēlākā gaitā ir ietekmējusies no ekonomiskajiem u.c. apstākļiem. Tie ir
uzdevumi, kurus pats VĒBERS tā rī nepaspēja izpētīt.
Grāmata "Protestantisma
ētika un kapitālisma gars" savu nozīmi un vērtību ir saglabājusi līdz
pat mūsdienām, mēs jau to minējām. Acīmredzot, VĒBERA izmantotās metodes un
izvirzītās idejas joprojām tiek atzītas par pareizām. Savā veidā VĒBERS tiek
uzskatīts par ģeniālu priekšgājēju un ceļa rādītāju vēlākajiem m.gs.
sociologiem, filozofiem, politologiem, kulturologiem. Piem. ir lasīts
apgalvojums, ka K.Levī-Strosa strukturālisma filozofijas ideja jau ir parādīta
VĒBERA darbos par kapitālismu un protestanitisma ētiku - viņš bijis viens no pirmajiem kurš kādā no
sociālās apziņas sfērām saskatījis spēku kas var ietekmēt un pat pārveidot arī
ekonomisko, politisko u.c. sistēmas. Tā ir runa par vērtībām, jaunas vērtības
veido jaunu garu, bet jauns gars ir jauns laikmets. Varētu teikt, vērtības ir
askiloloģijas priekšmets, bet ja tās maina sabiedrības struktūras un sistēmas
(VĒBERS to uzskatāmi pierāda), tad tas neapšaubāmi ietiecas socioloģijas
interešu sfērā. Sociologam ir svarīgi zināt, ka vērtības ir sociālo pārmaiņu
pamatā, ka izmaiņas nesākas tikai ar jauniem ekonomiskiem vai politiskiem
apstākļiem.
Ja mēs skatamies mūsdienās,
un empīriski salīdzinam valstis vai to reģionus, par kritēriju ņemot dominējošo
ticību, tad redzam, ka līdz pat mūsdienām saglabājas nozīmīgas ekonomiskas
atšķirības katoļu un protestantu zemju starpā. Valstis ar augstāko labklājības
līmeni ir tipiskas protestantu zemes (Šveice, Lielbritānija, Norvēģija, ASV,
utt), bet piem. Eiropas ekonomiski vājāk attīstītas ir katoļu vai pareizticīgo
zemes (Spānija , Īrija, Grieķija, Krievija, Polija, utt). Arī Latvijas iekšienē
atklājas tā pati aina - visvājāk
attīstīts ir tieši Latgales reģions (vienīgais, kurā dominē katolicisms).
Protams, mēs tāpat kā VĒBERS, neapgalvojam, ka tieši ticību ētika ir vienīgais
faktors kas nosaka šīs atšķirības, tomēr tā ir acīmredzamākā pazīme kas atšķir
nosauktās zemes un reģionus. Un vēsture to rāda, ka no sākotnēji līdzvērtīgi
attīstītām zemēm straujāk augušas tās, kurās sākusi dominēt protestantisma
ētika.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. MAKS VEBER "Izbrannije proizvedenija", 1990 Moskva
2. AIVARS TABŪNS "Politika kā profesija", raksts avīzē
"Diena", 1999.gada 5.maijs
3. MAKS VEBER "Izbrannoje: obraz obščestva", 1994 Moskva
4. "Enciklopedičeskij sociologičeskij slovar", 1995 Moskva
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru