Māra zālīte

(1952 – )

Māra Zālīte ienāca literatūra 70. Gadu sākumā un drīzā laikā kļuva par plašā sabiedrībā iecienītu dzejnieci un dramaturģi, jo viņas daiļradē īpaši saasinātas visai latviešu tautai tik nozīmīgās izdzīvošanas un brīvības, tagadnes un nākotnes uzdevumu problēmas.

Māra zālīte dzimusi 1952. gada 18. Februārī –aukstā Sibīrijas ziemas naktī – Krasnojarskas apgabalā. 1956. gada rudenī viņas ģimene atgriežas Latvijā. Mārai ir 4,5 gadu, kad pēc tālā ceļojuma ģimene nonāk Zemgalē – Slampes ciemā vectēva mājās Kalna Ķivuļos. Tur dzejniece pavada savu bērnību. 1967. gadā Māra pabeidz Slampes astoņgadīgo skolu, bet vidusskolas kursu apgūst Murjāņu sporta internātskolā. Tālākais ceļš ved uz Latvijas Valsts universitāti Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļu, kura studē no 1970. – 1975. gadam. Vienu gadu (1974. – 1975.) dzejniece strādājusi Rakstnieku savienībā par  tehnisko sekretāri, bet no 1975. līdz 1979. gadam – par referenti. 1979. gadā viņa uzņemta Rakstnieku savienībā un 1980. gadā ievēlēta tās valdē. No 1980. līdz 19882. gadam M.Zālīte vadījusi Rīgas jauno literātu studiju, no 1977. gada ir dzejas konsultante žurnālā “Liesma”, kopš 1989. Gada – žurnāla “Karogs” galvenā redaktore.

Māra Zālīte ir sarakstījusi trīs lugas: “Pilna Māras istabiņa”, “Tiesa”, “Dzīvais ūdens”. Pirmā luga, ko sarakstījusi ir “Pilna Māras istabiņa”, kas tika publicēta un iestudēta 1983. gadā. Lugas darbība norisinās kādas zemnieku mājās. Darbība sākas ar četru bērnu tēva bērēm. Nomāktībā un izmisumā nonākušo bērnu izteiktās it kā nereālās vēlēšanas savas dzīves piepildījumam un turpināšanai. Pēkšņi negaidot uzrodas Māra un sniedz katram to, ko tas bija vēlējies, tas ir, Miķelim galdautu, Indriķim zābakus, Niklāvam cepuri, bet Madarai mākslinieces talantu.

Cilvēki dzīvo Māras pasaulē, bet savu likteni veido paši. Iedodot šīs dāvanas katram ir iespēja viņu izmantot pēc saviem ieskatiem un domāšanas.

Tēlu patiesā atklāsme notiek pēc divdesmit gadu starplaika, kurš netiek atspoguļots lasītājiem. Pirmais tiek parādīts Miķelis, kurš nu ir beidzis savu ikdienišķo cīņu par izdzīvošanu, bet ir kritis otrā galējibā. Viņa gadi ir pagājuši pie galda cūciski barojoties un piedzeroties. Miķeļa tuvredzības dēļ tiek nolaista māja un bērnu audzināšanas trūkums. Miķelis domā tikai par šodienu, nevis par to, kas notiks vēlāk! Viņš bauda dzīvi dotajā momentā un piedevām parauj līdzi arī citus, kuri arī tikpat veiksmīgi sākuši vergot vēderam. Nekā cita viņi vairs neredz, viņi visi grimst līdzi Miķelim, pašīznīcinās. Tādejādi viņa nāve ir atrisinājums problēmai, kas radusies šajā situācijā, vienīgi nodevība no paša drauga padara situāciju vēl asāku un sarežģītāku.

Ēšana nedrīkst būt tikai dzīves piepildījums, cilvēkam ir nepieciešamas kādas augstākas vērtības.

Indriķa spēcīgā griba iegūt plašumu redzēt pasauli aizrauj viņu prom ar septiņjūdžu soļiem. Atgriežoties viss, ko viņš ir ieguvis, ir pārliecība par nostāstu patiesumu. Varētu teikt, kad Indriķis ir izniekojis savu un dāvāto viņam dāvanu. Viņš apmierināja ziņkāri nevis ieguva pamatu zem kājām.

Arī Niklāvs, it kā būdams varonis, izniekoja savu dzīvi velti. Paša pārliecība par savu varonību, atgriežoties mājās, izzūd kā nebijusi. Niklāvs bija vienkārši ierocis svešas varas rokās, kā arī viņa varonība bija tikai šķietama, jo vienmēr bijis pasargāts zem burvju cepures.

Visi trīs brāļi, it kā tiecoties pēc sava mērķa, nekā nesasniedza, jo viņi nenovērtēja sev dotās dāvanas, kuras tiem tika dāvātas. Tuvredzība un neapdomība izniekoja viņu dzīves.

Pretējs, bet zināmā mērā līdzīgs tēls ir Madara. Ar savu talantu viņa raksta un raksta, bet raksti paliektajā pašā istabā. Kad Arta (Miķeļa meita) lūdz Madaru nest tos ārā, viņa atsaka, jo neuzskata to par pūļu vērtu, jo tiem tur ārā ir vienalga. taču Arta tā nedomā. Madaru un Artu atšķir mātes jūtu klātesamību Artā. Rakstot un neko nesniedzot citiem, Madara arī zināmā mērā palīdz iznīcināties saviem brāļiem. Vajag censties un darīt kaut ko lietas labā. Mīlestība spēj daudz, bet tai vajag ticēt, un ja tev nav mīlestības pret citiem tad tu paliec par parastu mašīnu. Artas galvenās rūpes ir kā palīdzēt cilvēkam. Rūpes par citiem un palīdzības sniegšana ir mātes īpašība, kas ļoti spēcīgi parādās Artā.

Kā saglabāt cilvēcību cilvēkos ir risināta arī lugā “Tiesa”, kas tika publicēta 1984. gadā un iestudēta 1985. gadā. Šī luga ir veidota pēc G.Merķeļa grāmatas “Latvieši” motīviem.

Cilvēkiem ir jāspēj saglabāt savu cilvēcisko pašcieņu arī tik drūmos apstākļos, kādos mēs bijām nonākuši. Cilvēkiem ir jāvērtē, cik katrs no viņiem ir vērts un cik mēs visi kopā.

Visbargākā tiesa ir nevis tā, kas notiek tiesas zālē, bet gan tautas tiesa, kas izvelk visu līdz pēdējam sīkumam. Bērna slepkavošana, tā ir nākotnes tautas iznīcināšana, bet brāļa nogalināšana savas tautas slepkavība.

Katrs sapņo par laimi, tas ir dabīgi, kad cilvēks tiecās pēc tās. Katram tā ir sava, bet visai latviešu tautai kopā tā ir brīvība kā gara, tā fiziskā.

Vārdotāja ir tas dumpīgais tēls, kas neliek sevi žēlot un ticēt skaistiem solījumiem, bet gan meklēt, tiekties pēc lolotām cerībām, sasniegt mērķi. Savukārt viņas māsa Dzērve nav par cilvēku sāpināšanu un cīņām. Viņa vēlas nevis sāpināt, bet žēlot, un pat ir pat nojaušama vēlēšanās nepretoties. Tautai ir jāizvēlas starp šīm divām filozofijām. Tās ir kā divas balsis, kas katra velk uz savu pusi. Beigās ir nojaušams pārsvars Vārdotājai, jo tautai nepieciešama viņa dotajā situācijā, tas ir, spējai cīnīties un negaidīt brīnumu.

Trešā luga ir “Dzīvai ūdens” (publicēta 1987., iestudēta 1988. g.) mūžības un tagadnes pavedieni saistīti visgrūtāk un dabiskāk. Varbūt arī tādēļ, ka tā parādījās tieši atmodas laikā, kad latvieši Latvijā arvien skaļāk un neatlaidīgāk sāka runāt par savām tautas un cilvēka tiesībām, kad ar jaunu spēku uzbangoja ilgi slēptā, bet vienmēr asi smeldzošā sāpe par izpostīto zemi, atņemtajiem svētumiem: “Mums dievu nav. Sen sajukuši/ Dievu radu raksti./ Mums aizcirstas ir mūsu upurliepas,/ Mums aizbērti ir mūsu svētavoti,/ Bet ticība arvien vēl vajadzīga.” Tā rakstīts lugā un tā ir arī dzīvē.

Pamat simboli ir Migla un Dzīvais ūdens, kas lugas darbības kontekstā paši sevi atšifrē. Migla ir tā, kas gadu desmitiem gulst pār zemi kā slogs, kļūst arvien biezāka, drēgnāka, smacē ļaužu miesas un dvēseles. Cilvēki, kas nekad nav redzējuši gaismas un dzīvības devēju sauli, grimst arvien lielākā bezcerībā un izmisumā. Viņi notic visļaunākajām baumām, ka kaut kur tuvumā jau uzziedējusi Mēra puķe – nāves un iznīcības simbols. Bet tauta ir jāglābj, jāglābj ar ticību brīnumdarītājai varai – Dzīvajam ūdenim. Taču Dzīvā ūdens nemaz nav, ir visparastākais ūdens, kas smelts no netīra strauta. Tātad Dzīvā ūdens spēks, par kuru tiek sacerētas odas un himnas, kuram tiek veltīts īpaši godinošs svētku rituāls, balstās uz riebīgiem meliem un pašapmānu.

Lugā ir četras darbības personas, un katru no tām kā dzīves kredo pavada kāda balss. Priesteri – Pienākuma balss, Laini – Mīlestība, Ildzi – Ilgas, Mācekli – Patiesība. Katrs sadzird tikai savu vienīgo balsi un pret citām ir kurls, tātad kategoriski noraida citu viedokli.

Konflikts lugā risinās starp lielām, mūžīgām kategorijām – patiesību un meliem, kurās katrā laikmetā tiek iedzīvināts savs konkrēts saturs. Tātad aktuālais izteikts caur mūžīgo. Patiesību aizstāv jaunai godīgais Māceklis, melu nepieciešamību Pienākuma vārdā sludina Priesteris. Visādiem līdzekļiem viņš cenšas uzturēt tautā ticību Dzīvā ūdens dziedinošajai varai, jo uzskata, ka tautai nepieciešama ticība kaut arī tā balstās uz māņiem. Glābēja spēks, pēc priestera domām, piemīt pašai ticībai. Priestera filozofija būtībā aizstāv tādu uzskatu sistēmu, kurai vajadzīgi arvien jauni upuri. Priestera melu dēļ iet bojā Māceklis, kas, atklājis patiesību par Dzīvo ūdeni, izmisumā izdara pašnāvību. Tā paša iemesla dēļ sev acu gaismu atņem Priestera meita Ildze. Beigās šī filozofija aprij viņu pašu, viņš dodas nāvē, lai radītu jaunu melīgu mītu, ka Priestera nāve atdošot Dzīvajam ūdenim dziedinošo spēku. Tāda vispārīgās līnijās ir galvenā konflikta shēma. Šajā lugā sastopami dzīvus, pretrunu plosītus cilvēkus, kuros noris traģiska iekšēja cīņa, konflikts, kas rodas katra varoņu uzskatu un cilvēcisko jūtu sadursmē.

Savdabīga loma ir uzticēta Lainei, kuras vadmotīvs ir mīlestība. Laine ietver sevī gan sievietes spēku, gan vājumu. Viņa ir stipra savā mīlestībā, kad rūpējas par mājas pavardu, rada un aizsargā dzīvību. Bet vāja Liene ir tad, kad mīlestība viņai kļūst par vienīgo absolūto vērtību, kuras dēļ viņa nodod savu patiesību, savu lepnumu un kalpo meliem. Autore pauž domu, ka šādai mīlestībai ir traģiskas sekas – arī Liene ir vainīga Mācekļa nāvē, gan savas meitas Ildzes kroplumā. Jo viņa ir palīdzējusi priesterim radīt melus.

Simbolisks šķiet balsu savijums, kas tēlots traģēdijas beigās “Balsis satiekas un izšķiras, savijas, strīdas, cīnās, pārsvaru gūstot te viena te cita. Četras balsis, četras debesu puses, četri pirmelementi, četri cilvēki – Māceklis, Ildze, Priesteris un Liene. Bet varbūt tur nemaz nav četri, bet tikai viens.” Vai tas neskan kā atgādinājums, ka ikvienam indivīdam ir jāizcīna cīņa pašam sevī un jāatrod pareizais ceļš, kad saduras Patiesība, Pienākums, Ilgas un Mīlestība, jo visi šie lielumi īstenībā ir relatīvi. Bet varbūt šie četri elementi veido krustu, pie kura piekalta mūsu sabiedrība, kas taujā pēc patiesības, bet atbildes nav.

izmantotā literatūra

1.            “Vienatnē un kopā” Rīga “Liesma” (1988).

2.            “latviešu rakstnieku portreti 70. – 80. gadi” Rīga “Zinātne” (1994)

3.            “Latviešu Literatūras vēsture” Guntis Berelis Zvaigzne ABC (1999).