Žans Baptists Bezire piedzima 1768 gada
6. augusta Preisaka, Lotas departamenta.
Tikai kadu pusotru gadu iepriekš Mira piedzima taja paša
departamenta. Abu šo Napoleona karu varonu
vecaki bija nabadzigi pilsetnieki. 1788.
gada, kad Mira bija divdesmit četri un Bezirē divdesmit trīs gadi, viņi kopīgi
devās uz Parīzi meklēt laimi. Parīzē abi
jaunekļi iestājās Ludvika XVI konstitucionālajā gvardē. Viņa pirmā kara pieredze bija Tilirijas pils
ieņemšana un šveiciešu sargu izkaušana.
Šajā asiņainajā grautiņā, Bezirē riskēdams ar savu dzīvību, izglāba
dažas karalienes galma dāmas no asinskārā pūļa rokām. Kad konstitucionālā gvarde tika likvidēta,
viņš tika iekļauts revulucionārās armijas kavalērijā, un tika nosūtīts uz
Pirenejiem. Par drosmi kaujās
ziemeļspānijā, viņš tika paaugstināts kapteiņa rangā. Pēc tam kavalērijas nodaļa, kurā kalpoja
Bezirē tika nosūtīta uz Napoleona Itālijas armiju. Viņš drīz vien ar savu drosmi kaujaslaukā
pievērsa Bonaparta uzmanību. Marengo
kaujā Bezirē ar savu kavalērijas nodaļu uzbruka austriešu artilērijas
baterijai, kad austriešu šāviņš saraustīja viņa zirgu gabalos. Bezirē nokrita kaujaslaukā ar savu nošauto
zirgu, tomēr viņš turpināja uzbrukumu bez zirga un ieņēma austriešu bateriju ar
zobenu rokā. Napoleons bija tik ļoti
sajūsmināts par šo jaunā virsnieka varonību, ka tad, kad viņš nodibināja
Konsulāro Gvardi, Bezirē tika iecelts par tās komandieri. Kad Napoleons kļuva par imperatoru, viņš
piešķīra Bezirē maršala pakāpi. Kā
Impērijas Gvardes komandierim Bezirē bija jāveic tikai viens uzbrukums kaujas
laikā - vai nu jāglābj armija no sakāves vai arī galīgi jāsakauj atejošais
pretinieks. Viņš piedalījās Austerlicas,
Jēnas, Frīdlandes un Vagramas lielajās kaujās.
Tomēr komandējot Impērijas Gvardi karavadoņa talants nevarēja tik
spilgti izpausties kā vadot kādu no armijas korpusiem. Komandējot Gvardi nebija nekādu iespēju
individuāli manevrēt, veikt uzbrukumus, viss bija pakļauts Napoleona
kontrolei. Impērijas Gvarde sargāja
imperatoru dienu un nakti, apsargāja viņa telti karaspēka nometnē, kaujaslaukā
ar saviem ķermeņiem sargāja Bonapartu no ienaidnieka lodēm un zobeniem. Nesatricināma drosme, ātra pārvietošanās
kaujā un ļoti lielā izturība bija Impērijas Gvardes galvenās pazīmes. Gvarde nekad netika izmantota pirms nepienāca
kaujas izšķirošais brīdis. Impērijas
Gvardes disciplīna bija perfekta, tās uzbrukums bija neatvairāms. Gvarde kļuva par Eiropas lielvalstu armiju
biedu. Bezirē bija cēlsirdīgs,
pieklājīgs un labsirdīgs cilvēks.
Asiņainās kaujas, kurās viņš piedalījās, nespēja viņu padarīt ļaunu,
cietsirdīgu. Pat viņa ienaidnieki
cienīja viņu. Spānijā, kur francūžus
ienīda, viņš kļuva ļoti populārs paša pārvaldītajās provincēs - Leonā un
Veckastīlijā un, kad šajās provincēs pienāca ziņas par viņa nāvi kaujaslaukā,
vairākās pilsētās tika noturēti aizlūgumi par viņa nāvi. Marengo kaujā maršals Bezirē izglāba dzīvību
austriešu kavalēristam. Jātnieku viņa
zirgs bija izsviedis no segliem ārā.
Tagad austrietis, ar paceltām rokām, stāvēja pretim strauji auļojošam
Bezirē kavalērijas eskadronam .
Austriešu karavīrs tiktu
nogalināts zem zirgu pakaviem,ja Bezirē nepavēlētu saviem kavalēristiem apjāt
nelaimīgajam kareivim apkārt. Maskavā maršalam,
ieturot ar savu svītu pusdienas, pilī ielauzās izbadējies iedzīvotaju
pūlis. Bezirē piecēlās no pusdienu galda
sacīdams:"Kungi, meklēsim sev pusdienas citur. " un pavēlēja pasniegt pusdienas
izsalkušajam pūlim.
Austerlicas kaujā Bezirē parādīja savas
galvenās īpašības - drosmi un ātrumu.
Solts, ar saviem bataljoniem, uzbruka Pratzenas augstienei, Lanns un
Bernadots vadīja labo armijas spārnu, sabiedroto armija lēnām atkāpās. Lai lauztu kaujas gaitu lielkņazs Konstantīns
pavēlēja Krievu Impērijas Gvardei doties uzbrukumā. Gvardei pretī stājās Vandamma divīzija. Pats lielkņazs vadīja 2000 vīru lielu
kirasieru vienību. Šī vienība ielauzās
franču divīzijas labajā flangā, Vandamma kareivji steigā atkāpās. Napoleons saprata, ka ja netiks apturēta
Krievu Gvarde franču armijas labais flangs tiks sakauts. Tāpēc viņš pavēlēja Bezirē ar Franču
Impērijas Gvardi uzbrukt Krievu Impērijas Gvardei. Franči zibensātri uzbruka Krievu rindām. Krievi atkāpās, atstādami Franču rokās savus
lielgabalus. Tomēr Krievu Gvarde ideālā
kārtībā atgriezās kaujaslaukā. Cilājās
zobeni, skanēja šāvieni, krita vienību karogi, neviena Gvarde neatkāpās. Šāda kavalērijas pret kavalēriju kauja nebija
šajā karā redzēta. Kaujaslauks drīz bija
noklāts ar kritušiem zirgiem un viņu jātniekiem. Abām kavalērijam piesteidzās palīgā
infantērija. Franču kājnieki piespieda
atkāpties Krievu infantēriju. Krievu
Gvarde vēl kādu laiku turējās pret franču pārspēku, bet tad arī neizturēja
Bezirē vadītās Gvardes uzbrukumu un atkāpās.
Franču Impēriskā Gvarde pierādīja, ka ir labākā kavalērija Eiropā.
1808. gadā maršals tiek pārcelts uz
Spānijas fronti. Viņš tika iecelts par
2. korpusa komandieri ar štābu Burgosā.
Pēc Bezirē ierašanās Burgosā rietumspānijā sākās nemieri vērsti pret
franču okupāciju. 12000 vīru lielā
Burgosas armija tika sadalīta daudzās nelielās vienībās un izsūtīta uz nemieru
rajoniem. Tādēļ spāņu ģenerālis
Kvesta(Cuesta) ar 45000 vīriem nolēma uzbrukt Burgosai. Bezirē ātri atsauca savas armijas vienības no
provinces. Maršalam kontrolē tagad bija
ap 14000 vīru. 14.jūlijā abas armijas
satikās pie Seko upes. Bezirē savus
kareivjus sadalīja divās kolonās. Spāņu
ģenerālis izvietoja savus kareivjus divās jūdzi garās līnijās, kas atradās
viena aiz otras. Bezirē saprata, ka
vienīgais veids, kā uzveikt ienaidnieka pārspēku ir iespiesties starp abām
spāņu armijas līnijām. Maršals pavēlēja
Lasālam(Lasalle) ar kavalēriju nemitīgi uzbrukt spāņu priekšējai līnijai. Spāņu pirmā līnija atkāpās. Kvesta sūtīja kaujā otro armijas līniju. Spāņi devās kaujā ar milzīgu drosmi, un
pirmie franču bataljoni sabruka zem ienaidnieka spiediena. Visa franču armija sāka lēnām atkāpties, taču
tad Bezirē ar 1200 kirasieriem uzbruka spāņu armijas kreisajam flangam. Viss sabruka šīs kavalērijas priekšā, spāņi
sāka atkāpties. Tad pēc spāņu pirmās
līnijas sakaušanas atgriezās Lasāla kavalērija.
Šī divīzija ietriecās spāņu labajā flangā, un piespieda to steigā
atkāpties. Ģenerālis Kvesta tika
sakauts, zaudējot 6000 kritušus spāņu karavīrus.
Drīz pēc šīs kaujas Bezirē vietā par 2.
korpusa komandieri tika iecelts maršals Solts.
Maršals Bezirē atgriezās Impērijas Gvardes komandiera postenī.
Aspernas kaujas pirmajā dienā, kamēr
Masena un Lans izmisīgi centās noturēt Aspernas un Eslingas ciemus pret
austriešu pārspēku, teritorija, kurā atradās franču armija, tika pakļauta
milzīgai austriešu armijas lielgabalu ugunij.
Franču infantērija cieta šīs lielgabalu uguns dēļ milzīgus
zaudējumus. Tad Napoleons pavēlēja
Bezirē ar Impērijas Gvardi uzbrukt šīm austriešu baterijām. Sākumā maršals kaujā sūtīja vieglo
kavalēriju. Šī kavalērija uzbruka ar
milzīgu entuziasmu, bet tomēr nespēja pārvarēt austriešu lielgabalu nāvējošo
uguni. Vieglā kavalērija atkāpās
atstājot aiz sevis milzīgas līķu kaudzes.
Tad Bezirē veda kaujā galvenos Gvardes spēkus - smagi bruņotos
kirasierus. Kirasieri milzīgā ātrumā
uzbruka austriešu baterijām, viņi bija jau gandrīz pie lielgabaliem, kad
noskanēja graujošas lielgabalu zalves.
Likās, ka pēc šīm zalvēm neviens no kirasieriem nepaliks dzīvs, bet kad
izklīda dūmi kavalēristi gandrīz pilnā sastāvā turpināja uzbrukumu. Tomēr austriešu infantērija ar artilērijas
atbalstu pēdējā brīdī atsita Gvardes uzbrukumu, Bezirē atkāpās atstādams pusi
savu kareivju kaujaslaukā. Nākošajā
dienā kauja turpinājās ar maršala Lana uzbrukumu austriešu armijas centram, bet
austriešu artilērija to apstādināja.
Bezirē ar saviem kirasieriem atkal mēģināja ieņemt austriešu
baterijas. Tomēr arī šoreiz Gvardes
uzbrukums beidzās bez panākumiem un visa franču armija atkāpās uz Lobavas
salu. Šajā salā armija atradās no maija
līdz jūlijam, gaidīdama papildspēkus, lai atjaunotu uzbrukumu. Kad, jūlija sākumā, Makdonalds sāka uzbrukumu
austriešu centram, Bezirē ar Gvardi to atbalstīja. Maršals jāja savu kareivju priekšgalā, kad
lielgabala lādiņš nogalināja viņa zirgu.
Pats Bezirē kopā ar zirgu iekrita dubļos un zaudēja samaņu. Visi domāja, ka Bezirē ir miris. Valtērs(Walther) uzņēmās Gvardes vadību. Tomēr kavalērijas uzbrukums vairs nebija tik
nāvējošs kā tad, kad Bezirē bija komandieris.
Visai franču armijai bija milzīgs prieks, kad tā uzzināja, ka maršals
Bezirē ir dzīvs. Pats Napoleons
teica:"Lode, kas trāpīja Bezirē zirgam saraudināja visu manu
karaspēku. "Par varonību šajā kaujā
Bonaparts jaunajam maršalam piešķīra Istrijas hercoga titulu.
1811. gadā maršals tika iecelts par
Spānijas provinces Leonas gubernatoru.
Tomēr jau 1812. gadā Bezirē kā Gvardes komandieris piedalās Krievijas
karagājienā. Maršals piedalījās kara
padomē Maskavā, kurā lēma vai armijai doties uz dienvidiem vai atkāpties uz
Poliju. Bezirē uzskatīja, ka armijai
jāatkāpjas. Visu atkāpšanās laiku viņš
ar Gvardi sargāja Napoleona dzīvību no krievu uzbrukumiem. Nākošajā gadā Bezirē piedalījās Vācijas
kampaņā. Franču armijai ceļu uz Lucenu
aizšķērsoja Pozernas augstienē nostiprinājušās sabiedroto armijas vienības. Bezirē ar savu Impērijas Gvardi devās
uzbrukumā Pozernas nocietinājumiem.
Pēkšņi maršalam blakus jājošo jātnieku nogalināja lielgabala
šāviņš. “Atdodiet godu šim varonīgajam vīram”
noteica Bezirē. Šinī brīdī musketes lode
trāpīja kaklā varonīgajam maršalam, un viņš nokrita savu virsnieku rokās
miris. Bezirē tika apsegts ar baltu
drēbi un iznests no kaujaslauka, lai karavīri kaujas laikā neuzinātu, ka viņu
leģendārais vadonis ir miris. Nākošās
dienas kaujā, gvarde cīnijās varonīgi, bet nesaprata, kur palicis viņu
varonīgais komandieris. Pateicoties
Napoleona ģeniālajām stratēģa spējām kauja tika uzvarēta. Kad Gvarde uzzināja, ka Bezirē ir miris sākās
trīs dienu ilgas sēras visā armijā.
Napoleons nosūtīja maršala līķi uz Invalidu Domu, lai tur to
apglabātu. Bezirē atraitnei, savai
māsīcai, Bonaparts rakstīja vēstulē: “Jūsu vīrs krita varoņa nāvē. Viņa drošsirdību atcerēsies vienmēr. Istrijas hercogs ir atstājis neaptraipītu
reputāciju. Es rūpēšos par viņa bērniem, tie saņems no manis vislielāko
pretimnākšanu.” Saksijas karalis uzcēla pieminekli vietā, kur Bezirē krita.
Ludviks XVIII viņu pēc nāves iecēla par Francijas Pēru.
Vaterlo kauja: “Gvarde mirst, bet nepadodas.”
Izmantotā
literatūra:
1. J.Ozols Napoleons Bonaparte
2. J.T. Headley Napoleon and His Marshals
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru