Menedžments kā profesija un aicinājums.

          Savu darbu Menedžments kā profesija un aicinājums gribētu sākt noskaidrojot to, kas vispār ir menedžments. Ļoti iespējams, ka profesijas nosaukums ir cēlies no angļu valodas vārda manegment, kas tulkojumā nozīmē vadīšana, pārzināšana. Menedžments ir darbību komplekss, ieskaitot plānošanu organizēsanu, motivēšanu un kontroli, kas ir vērsts uz organizācijas darbinieku, finansu, materiālu un informācijas resursu pilnīgāku izmantošanu, lai organizācijas mērķus sasniegtu ar augstāku efektivitāti.

          Lai gan ir vairāki veidi kā klasificēt menedžmenta funkcijas, tomēr visbiežāk sastopamā pieeja ir, ka menedžmentu iedala 4 pamatfunkcijās:

1.     Plānošana – mērķu noteikšana; lēmumu pieņemšana un īstenošana.

2.     Organizēšana – resursu sadale; organizācijas struktūras veidošana.

3.     Motivēšana – darbinieku stimulēšana, lai tie efektīvāk strādātu organizācijas labā.

4.     Kontrole – plānu izpildes uzraudzība; plānu koriģēšana.

          Taču menedžeris nav tikai persona, kas ietekmē uzņēmuma (vai arī kādas citas institūcijas) mikrovidi. Menedžera pienākumos tāpat ietilpst rūpēties par makrovidi, kurā uzņēmums atrodas. Nav nekāds noslēpums, ka vairums lielo uzņēmumu menedžeri interesējas par politisko dzīvi, proti, par līdzdalību politiskājā varā, lai nodrošinātu savam uzņēmumam piemērotu vidi. No iepriekš teiktā izriet, ka menedžeri teorētiski ir spējīgi ietekmēt makro vidi. Tādejādi  viņi ir pilnīgi atbildīgi daudziem ārējās vides elementiem – ekonomiku, tehnoloģiju, sociālajiem un politiskajiem   faktoriem, kas ietekmē viņu darbības jomu.  Menedžera loma organizācicijā pēc H. Mincenberga domām ir noteikts uzvedības noteikumu komplekss katrai konkrētai organizācijai vai konkrētam amatam. Viņš uzsver, ka atsevišķa persona var ietekmēt lomas izpildījumu, bet nevar ietekmēt tās saturu. Aktieri, menedžeri un pārējie tēlo iepriekš sadalītas lomas, taču kā personības viņi var piedāvāt savas lomas interpretāciju.

          Menedžmentā tāpat kā visā šajā pasaulē valda hierarhija. Organizācijā konkrēti menedžeri ir sadalīti pa organizācijas nodaļām (horizontālais iedalījums): mārketinga, finansu u.tml. Ne mazāk svarīgs ir arī vertikālais iedalījums pēc menedžmenta hierarhijas pakāpēm. Neatkarīgi no menedžeru līmeņa menedžmentu tradicionāli iedala trīs pakāpēs:

·        institucionālais menedžments

·        vadības menedžments  

·        tehniskais vai uzraudzības menedžments

          Attiecīgi menedžerus iedala trīs apakšlīmeņos:

·        augstākā līmeņa menedžeri

·        vidējā līmeņa menedžeri

·        zemākā līmeņa menedžeri  

          Institucionālais menedžments jeb augstākā līmeņa menedžeri – tā ir salīdzinoši neliela administrācijas grupa, kas kontrolē organizācijas darbību. Tipiski augstākā līmeņa menedžeru amati biznesā ir: akcijas sabiedrības Padomes priekšsēdētājs, Valdes priekšsēdētājs, prezidents, viceprezidenti. Viņus var salīdzināt ar ģenerāļiem armijā, ar ministriem valdībā, ar rektoru augstskolā. Vadības menedžments jeb vidējā līmeņa menedžeri – tā ir salīdzinoši liela menedžeru grupa, kas galvenokārt darbojas starp menedžeru zemāko un augstāko līmeni. Tipiski amati vidējam menedžerim ir: nodaļas vadītājs (biznesā), departamenta direktors (iestādē), pulkvedis (armijā). Tehniskais (uzraudzības) menedžments jeb zemākā līmeņa menedžeri – tā ir vislielākā menedžeru grupa, kura kontrolē un koordinē darbiniekus, kuri nav menedžeri. Zemākā līmeņa menedžeri, piemēram, kontrolē ražošanas uzdevumu izpildi, atbild par iedalīto resursu racionālu izmantošanu u. tml. Tipiski  amati zemākā līmeņa menedžeriem ir šādi: meistars (uzņēmumā),seržants (armijā), katedras vadītājs (augstskolā).

          Tas bija ieskats uzņēmuma menedžmentā. Taču, manuprāt, pati menedžmenta būtība aptver visu sākot no paša cilvēka līdz valsts pārvaldei un starpvalstu attiecībām. Un varētu būt ka arī tā nav robeža… Sākot no paša cilvēka menedžmentu pār sevi, var teikt , ka katrs no mums teorētiski var darīt visu no tā, kas ir cilvēka varā, taču cits jautājums ir vai tas katram ir pa spēkam. Tas cik lielā mēs varam valdīt par sevi daudzejādā ziņā  nosaka      

to, cik lielā mērā esam spējīgi valdīt pār citiem.(Valdīt šajā teikumā nozīmes ziņā ietver sevī menedžmenta 4 pamatfunkcijas) Es domāju, ka droši var teikt, ka katrs sev pats ir menedžeris. Vienīgi vēl var rasties jautājums, cik labs? Bet to, kas ir labs, katrs saprot, kā pašam labāk. Kā jau teicu, vienatnē  cilvēks var darīt visu, kas ir viņa varā, taču tas vairs praktiski nav izdarāms pilnībā, tiklīdz nonākam saskarsmē ar citiem. Katrs cilvēks ir personība ar saviem uzskatiem un priekšstatiem par to, kas ir labāks pašam. Saskarsmē ar citiem katrs cenšas tieši vai netieši uzspiest savu priekštatu, jo cilvēki pēc savas dabas ir egoisti. Savu interešu vadīti cilcvēki cenšas virzīt notikumu gaitu pēc saviem ieskatiem. Cilvēku savstarpējo saskarsmi varētu salīdzināt ar berzi, kas rodas robainiem akmeņiem berzējoties vienam gar otru. Patiesībā šādai berzei ir virzošs spēks, jo tā ir savstarpēja komunikācija no kuras katrs sev var ko gūt. Lai mazinātu šo berzi un tādējādi palielinātu virzības ātrumu, mēs katrs izveidojam savu politiku. (Maks Vēbers savā darbā uzsver, ka politika ir plašs jēdziens, kas aptver jebkuru patstāvīgi vadītu darbības veidu.) Un tādejādi jau bez pārāk lielas berzes lietas nostājas savās vietās. Šī lietu nostāšanās savās vietās, manuprāt, notiek varas iedarbības rezultātā. Maks Vēbers atzīst, ka ikviena valsts tiek balstīta uz vardarbības un ja tā nebūtu, tad iestātos anarhija. Līdzīgi šo iztekumu var pārnest zemākās kategorijās līdz pat cilvēku saskarsmei.

Mūsdienu mainīgajos apstākļos vidusskolniekam ir ļoti grūti izvēlēties savu nākamo profesiju, jo daudz kas ir atkarīgs no tā, kāds būs pieprasījums darba tirgu. Ļoti daudzi vidusskolnieki, tai skaita arī es, cenšas izvēlēties perspektīvas un labi apmaksātas profesijas, lai vēlāk varētu nodrošināt savas ģimenes. Neskatoties uz savam interesēm, izvēlas perspektīvas un labi apmaksātas profesijas.  Menedžments viennozīmīgi nav mana sapņu profesija, taču apsverot visus “par” un “pret” es nonācu pie secinājuma, ka tas man ir vislabākais. Maks Vēbers savā darbā Politika kā profesija un aicinājums raksta, ka pastāv divi veidi, kā no politikas izveidot savu profesiju: vai nu dzīvot “priekš” politikas, vai arī dzīvot “no” tās. Es uzskatu, ka  šo var attiecināt arī uz menedžmentu. Mans mērķis ir dzīvot no menedžmenta un es ceru, ka tas, ka es diez vai spēšu dzīvot “priekš” tā, netraucēs īstenot manu mērķi.