Mīlestība dzejā un dzīvē.

Mīlēt var daudz ko, gan savu tēvzemi, gan māsu, māmiņu, tēti, gan draugu. Bet vissiltākā mīlestība atnāk tad, kad no lūpām atskan brīnišķīgie vārdi: “Es tevi mīlu””,- tādi paši kā Aspazijas dzejolī.

Ne tikai Aspazija savos dzejoļos raksta par mīlestību, bet arī daudzi citi rakstnieki un dzejnieki raksta par mīlestību - svētākajām jūtām uz zemes. Arī komponisti ir rakstījuši melodijas daudziem dzejoļiem par mīlu, un slavenākie pat komponējuši valšus un citus skaņdarbus.

Kā Rūdolfam Blaumanim, tā arī visiem tā īstā mīlestība atnāk “kā zagšus tik lēnām, tik klusītiņām”, un tad tā iezogas sirdī tik cieši…,un tur to un nelaiž vaļā.

Visi dzejnieki domā un raksta, ka mīlestība ir stiprākās jūtas cilvēkiem un ne tikai tiem. Arī vilnis mīl jūrmalu, un ziediņš - smaržu, mēness nakti mīl un rudens - sauli. Mīla ir apjaušama visapkārt, uz katra soļa, jo, kā Imants Ziedonis saka:

“Bez mīlestības nedzīvojiet,

Bez mīlestības viss ir mazs!

Bez mīlestības dūmo krāsnis

Un maizi negrie˛ nazis ass.”

Un tāpēc, ka mīlestība ir uz katra soļa, pasaulē ir jaukāk un siltāk, nekā dzīvojot naidā un nesaticībā.

Ir taču arī teikas par mīlestību, kurās saka, ka pasaulē cilvēki ir kā ābolu pusītes, kurām katrai ir savs pāris, un, ja atrod savu īsto pusīti, tad ir: “Mīlestība nedalāma,

dali kā tev gribas.

Divi sadalot uz divi,

paliec vientulībā.”

Lai gan Emīls Dārziņš nav rakstnieks, bet gan latviešu komponists, arī viņš ir kaut ko sacerējis par savu mīļoto meiteni. Jā, tas ir “Melanholiskais valsis”, kas šodien ir it kā Emīla Dārziņa sinonīms. Par mīlu viss jau ir pateikts skaņdarba nosaukumā “Melanholiskais valsis”- tās ir klusas ilgas pēc mīlestības.

Tā visi mēs klusi ceram pēc mīlestības - arī es. Mīlestība ir tāda, kas algojas ar panākumiem un paceļ mīlētāju debesīs, arī tāda, kura netiek pieņemta no vienas vai otras ābola pusītes un cilvēku sagrauj. Un ir tāda mīlestība, kura izraisa skaudību un atriebību.

Mīlēt, tas ir skaisti, kaut gan ļoti sāp, kad tiek mīlestība pazaudēta vai krāpta. Bet sirds nevar dzīvot bez revanša, un bieži gribas kādam iespītēt un atriebties. Bet viss melnais taču atkal būs balts un atkal pār lūpām skanēs saldais vārds: MĪLU!

(1994./95.,

Linda Strenga,

Zemgales vidusskola)