Mīlestība.

Vislabāk jēdzienu “mīlestība” mums palīdz izprast vecāki, bērni sievas vai vīri, taču neviens no viņiem mums šajā pasaulē nepieder.

Ir sacīts: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestībā nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu , tā panes visu. Mīlestība ir stiprāka par nāvi un lielāka par ticību un cerību. Nekas nav tik konservatīvs un tik liberāls un moderns kā mīlestība. Mīlēt -tas ir piedot, bet piedot -tas arvien ir nedaudz mirt.” Ar piedošanu es domāju savu gatavību sadzīvot ar kādu pāridarījumu –piedodot, es palīdzu un paeju pretī, pirmām kārtām sev un pēc tam otram. Vislielākās sāpes mums parasti nodara tieši emocionāli tuvākie cilvēki un tieši tāpēc, ka garīgi ir tik tuvi. Pat ar nenozīmīgu lietu mūs var ievainot ļoti dziļi. Jo spēcīgākas jūtas saista, jo grūtāk ir saprast un reāli novērtēt, vai otrs rīkojies nejauši, nepārdomāti vai arī tas noticis tīšuprāt, taču ir svarīgi mācīties pieņemt notikušo un ar to samierināties. Piedošanu vienmēr lūdz stiprākais. It kā jau lūgt piedošanu ir dabiski, "Piedod man manus parādus, ka arī mēs piedodam saviem parādniekiem", bet tomēr mums nav raksturīgi tiešām no sirds to lūgt. Bieži mēdz uzskatīt, ka piedošanu lūdz vājākais. Ka lūdzot viņš atzīst, ka ir vainīgs un tā vienlaikus sevi pazemo otra acīs. Patiesībā, manuprāt, lai lūgtu piedošanu, cilvēkam ir jābūt garīgi stiprām. Jo atzīt savu kļūdu, saprast, ka esi izdarījis nepareizi, sāpinājis otru, un izteikt to vārdos, nav nemaz tik vienkārši. Tādēļ lūgt piedošanu bieži vien nozīmē sevi lauzt, pārkāpt saviem principiem, savam "es". Ļoti svarīgi atvērt acis savām jūtām un būt godīgam, piemēram, kādā pasākumā esmu sapīcis ( drūms ), bet uz partneres jautājumu " Kas noticis?", atbildu nekas, tas ir vismuļķīgākais ko var pateikt , jo acīmredzami, ka notiek gan kaut kas. Varbūt tās bija kādas nepatikšanas skolā vai mājās, bet varbūt kas cits sabojāja garastāvokli. Taču katram pārinodarījumam ir savs noilgums, bet gadās ka notiek kautkas tik absolūti negaidīts, ka vienam no partneriem nākas izšķirties - vai nu piedot nodarīto un attiecības turpināt, vai arī saraut šīs attiecības pavisam - tātad nepiedot. Tas nozīmē turēt  pāri  nodarījuma izjūtu, uzcelt ap sevi augstu sienu un nelaist otru tai pāri. Tā var konfliktēt bez gala - ieņemt  noraidošu pozīciju un nepiedot nevienam . Var gaidīt lai otrs to dara reizes  10 un tad visžēlīgi viņu "svētīt" ar savu samierināšanos. Ir cilvēki, kuriem patīk kad viņiem lūdz piedošanu. Patīk visu laiku turēt otru smagās vainas apziņas važās, provocēt viņu uz piedošanās lūgšanu, saglabājot nepārtrauktu emocionālo atkarību, taču  no tuva cilvēka un spēt viņam piedot  - tā ir māka sajust Dievišķā primaritāti. Pašā augstākajā laicīgajā izpausmē. Remarks ir teicis :" Nekad nerunā, netaisnojies, sūti puķes ! Tās nosedz visu, pat kapus ".                

Strīdi

Ir daudzi pāri, kas nekad nestrīdas. Šādā gadījumā partneri pēc dabas ir miermīlīgi cilvēki un dzīvo mierā un saticībā. Bet biezi vien attiecībās bez strīdiem neiztikt tādēļ jāmācās “strīdēties radoši.” Strīdi ir gluži kā mīlēšanās, tie izraisa līdzīgus fiziskos procesus un ir raksturīgi ar vienādu fiziskās enerģijas uzliesmojumu. Gan kaisle, gan dusmas apgādā mūsu organismu ar adrenalīnu un paaugstinot sirdsdarbības ātrumu, asinsspiedienu, un elpošanas biežumu, sagatavo mūs darbībai. Vainas apziņa, pilna dusmu aizturēšana, vai arī viena partnera izkliegšanās, kamēr otrs to mierina nav tā labākā strīdēšanās metode. Labāk būtu ja strīdu gadījumos kāds no partneriem pārvarētu sevi, 

·                    un īstajā brīdī pārvērstu visu par joku;

·                    apstātos un stingri pateiktu :"Viss,es vairs nestrīdēšos".

·                    un piekāptos, jo arī otram šajā gadījumā gribēsies piekāpties.

Analizējot cilvēkus izprotam, ka vīrietis patiešām, vairāk domā ar prātu, bet sieviete -ar sirdi. Taču sievietēm bieži vien ir tā, ka viņas kaut ko jūt, bet pateikt un izskaidrot nevar, tas ir gadījumos kad intuīcija ir augstāka par intelektu. Taču katrs cilvēks ir personība, bet personībai nav dzimuma. Ja vīrietis pazemo sievieti vai sieviete –vīrieti; īstenībā viņi pazemo paši sevi. Sievietes un vīriešu uzdevums ir vienam otru radoši papildināt.....