Monetārās politikas instrumenti

Ventspils Augstskolas

2.P2 kursa studentu

Ivara Vertula

Kristapa Skudras

Raivo Bisenieka

Mārča Tālberga

Maksima Kušnareva

Referāts makroekonomikā

Monetārās politikas instrumenti

Ventspils, 2000

Monetārās politikas instrumenti

Ievads

            Valdība var ietekmēt ekonomiku ar fiskālās jeb nodokļu politikas palīdzību, un arī ar monetārās politikas palīdzību. Šī politika ietver sevī pārdomātas pārmaiņas valsts naudas apgādē, kas savukārt izmaina procentu likmes apjomus, un savukārt tas izmaina apjomus kādos patērētāji, uzņēmumi un valdība pērk preces un pakalpojumus ar aizņemto naudu un šādas kopējā nomināla pieprasījuma komponentu izmaiņas pārvēršas par nominālā GNP un visu pārējo makroekonomisko rādītāju izmaiņām.

            Ideju par to, ka naudas piedāvājums un GNP ir saistīti, var ilustrēt ar duadzuma apmaiņas vienādojumu (quantity equation of exchange). Šis vienādojums ir balstīts uz divām definīcijām. Viena ir ienākumu ātrums: kas parāda nominālā GNP un naudas apgādes attiecību un parāda cik reizes katra M1 naudas vienība ir izmantota kādā darījumā, kurš iespaido GNP. Otra definīcija ir GNP deflātors (P), kas ir nominālais GNP pret reālo GNP.

V(ienākumu jeb naudas ātrums)=Y(GNP)/M(naudas masa)

P(deflātors)=Y(GNP)/Q(reālais GNP)

No tā izriet, ka katra gada nominālais GNP var tikt apskatīts 2 veidos:

1.      Y=M*V – naudas daudzums, kas ir iztērēts par saražotājām precēm un pakalpojumiem.

2.      Y=P*Q – saražoto preču un pakalpojumu tirgus vērtība.

No tā izriet, ka M*V=P*Q, šis vienādojums parāda divu makroekonomisku lielumu: naudas daudzuma un preču daudzuma jeb vērtības apmaiņu. Tā kā vienādojuma abas puses ir vienādas, tad ja palielinās naudas daudzums M apgrozībā, ta, ja vien nesamazinās V, ir jāpalielinās P vai Q. Tātad ja valsts centrālā  banka, kas arī ir šo “monetāro ieroču nēsātāja” augsta bezdarba un gausas ekonomiskās izaugsmes periodos palielinās naudas daudzumu apgrozījumā, pie nosacījuma, ja tā izpētīs, ka M palielināšana vairāk palielinās Q nevis P.

1.     Atvērtā tirgus operācijas

Atvērtā tirgus operācijas ir valdības parādzīmju tirgošana. Centrālā banka tirgojot valsts parādzīmes var mainīt naudas piedāvājumu naudas tirgū. Pārdodot vērtspapīrus skaidrās naudas piedāvājums naudas tirgū samazināsies, bet iepērkot valsts parādzīmes maksā ar naudu, kas pēc tam nonāk apgrozībā.

Ja centrālā banka nolemj iepirkt parādzīmes, tad droši vien valdība maksās drīzāk ar čeku nevis skaidrā naudā. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams iesaistīt arī banku sistēmu. Kad mājsaimniecības no valdības saņem čeku, tad palielinās mājsaimniecību noguldījumi, bet pieejamās skaidrās naudas daudzums nemainās. Banku sistēmai, saņemot valdības čeku, palielinās rezerves. Normālos apstākļos būtisku daļu no rezervju palielinājuma bankas nolemj aizdot.

Atvērtā tirgus operācijas ir svarīgs monetārās politikas instruments, ko pielieto centrālā banka. Atšķirībā no citiem monetārās politikas instrumentiem skaidri ir zināms efekts, kādu dod šīs operācijas realizēšana. Ja centrālā banka vēlas palielināt skaidrās naudas palielinājumu par X, tad nepieciešams tikai iepirkt valsts parādzīmes par daudzumu X. Citās centrālās bankas operācijās nav iespējams tik precīzi noteikt to ietekmi uz monetāro situāciju.

Dažās valstīs, valsts parādzīmju tirdzniecība privātpersonām nav iespējama, lai realizētu atvērtā tirgus operācijas. Daudzās attīstības valstīs valsts parādzīmju tirgus ir neliels, kā tas ir valstīs ar augstu inflāciju un valstīs, kurās cilvēki neuzticas valsts spējai atmaksāt saistības. Iespējams sabiedrība šajās valstīs pirks šos vērtspapīrus, ja tiks piedāvātas augstākas procentu likmes, tādejādi par palielināto risku saņemot lielāku atlīdzību.

Valsts parādzīmēm procentu likmes parasti ir zemākas nekā privātā sektora parādzīmēm, jo valsts vērtspapīri tiek uzskatīti par drošākiem. Tādēļ arī daudzās valstīs valsts parādzīmju tirdzniecība ir ļoti aktīva, ar ļoti lieliem apgrozījumiem dienā. Daudzu industrializēto valstu ekonomikas ir tik stabilas, ka to parādzīmes pērk ne tikai vietējie, bet arī ārvalstu investori.

Piemēram, ievērības cienīgs ir fakts, ka nozīmīga ASV valsts parādzīmju daļa pieder ārvalstu investoriem. 1990. gada septembrī citu valstu aģentiem piederēja ASV valsts parādzīmes 405 miljonu USD vērtībā. Tas ir gandrīz 20 % no kopējā ASV parādzīmju apjoma, kas ir 2,2 miljardi USD. Pārējās parādzīmes pieder ASV vietējiem aģentiem: komercbankām, apdrošināšanas sabiedrībām, korporācijām un protam arī mājsaimniecībām.

2.     Diskonta logs (Discount winow)

Viens no veidiem, kā centrālā banka var ietekmēt naudas piedāvājumu, ir aizdot naudu privātajam sektoram. Dažās valstīs centrālā banka izsniedz aizdevumus un kredītus arī uzņēmumiem, kas nav finansu starpnieki. Savukārt, lielākajā daļā valstu, arī ASV Federālā banka, izsniedz kredītus tikai depozitārajām institūcijām, ko realizē caur tā saukto diskonta logu, caur kuru Federālā banka izsniedz kredītus tikai tad, ja ir pārliecinājusies, ka prasītājs ir pārbaudījis visas alternatīvās iespējas, jo ASV pastāv dažādas iespējas, kuras nodrošina šo funkciju, kā Federālais fondu tirgus un citi finansu avoti. Parasti neliels skaits banku izmanto šo iespēju nedēļas intervālā,  līdz ar to arī naudas daudzums , kas nonāk banku rezervēs nav liels.

Visiem kredītiem, ko šādā veidā izsniedz Federālā banka, ir jābūt nodrošinātiem. Bankas izvēlas lietot šo līdzekli pamatā, lai koriģētu savas naudas rezerves un negaidītas izmaiņas bilances aktīvos un saistībās, kurām pamatā ir palielināts klientu pieprasījums pēc kredītiem vai arī depozītnoguldījumu samazinājums.

Nozīmīgākais, bet ne vienīgais iemesls, kāpēc bankas izvēlas iegūt līdzekļus ar diskonta loga palīdzību, ir diskonta likmes lielums. Piemēram, ja banka ir spiesta  aizņemties, lai palielinātu naudas rezerves, tā salīdzinās diskonta likmes, ko piedāvā Federālais rezervju fonds un federālā banka, un izvēlēsies kredītu, kas ir ar zemāku likmi. Diskonta likme ir procentu likme kredītiem, ko izsniedz Federālā banka. Tās lielums ietekmē naudas līdzekļu cenu, kuru jāmaksā bankai. Tā tiek noteikta, vadoties no centrālās bankas apsvērumiem, un tās maiņa var norādīt uz monetārās politikas virzienu kā tās indikators. Parasti likmes palielināšana atspoguļo centrālās bankas bažas par inflācijas spiedienu, savukārt, samazināšana norāda uz ekonomikas pavājināšanos.

Analogs, klasiskajam savienoto valstu diskonta loga piemēram, ir Latvijas bankas viens no monetārās politikas instrumentiem. Tā ir refinansēšanas jeb diskonta politika. Līdz 1993. gadam šāda instrumenta tā klasiskajā izpratnē Latvijas Bankai būtībā nebija. Toreiz Latvijas Bankas nodaļām kredītresursus valdības un valsts uzņēmumu kreditēšanai sadalīja saskaņā ar plānu, un augstās inflācijas dēļ tie tika papildināti arī ar virsplāna kredītiem. Refinansēšanas (kredītu) likme sasniedza pat 120%.

Refinansēšanas kredītus kā centrālās bankas monetārās politikas instrumentu Latvijas Banka sāka izmantot tikai ar 1993. gadu, izsniedzot bankām īstermiņa kredītus likviditātes nodrošināšanai (ilgtermiņa kredītu izsniegšanas aizliegumu nosaka likums "Par Latvijas Banku"). Sākotnēji kredītus izsniedza katrai bankai noteikta maksimālā limita robežās, kurš bija atkarīgs no Latvijas Bankas noteikto normatīvo prasību izpildes. Šāda kārtība bija nepieciešama tādēļ, ka kredīti tika izsniegti bez nodrošinājuma. Refinansēšanas apjomi bija samērā ierobežoti, jo lielākā daļa no naudas apgrozībā tika laista ārvalstu valūtu konvertēšanas ceļā. Kaut arī kredīti bija nelieli, tie palīdzēja bankām saglabāt likviditāti gadījumos, kad tās nevarēja aizņemties starpbanku tirgū, kas tolaik vēl bija ļoti vāji attīstīts. Ar 1993. gada novembri, banku pieprasījumam arvien biežāk pārsniedzot kopējo kredīta resursu piedāvājumu, Latvijas Banka sāka organizēt kredītu izsoles. Kredīti joprojām tika izsniegti bez nodrošinājuma, tādēļ banku - izsoļu dalībnieču - loks tika ierobežots atkarībā no banku pašu kapitāla, likviditātes un Latvijas Bankas noteikto normatīvu izpildes. Izsolē kredītus saņēma bankas, kuras solīja augstākus procentus par Latvijas Bankas noteiktajiem. Sākotnējais 60 dienu termiņš drīz vien tika saīsināts līdz 30 dienām. Refinansēšanas likme kā Latvijas Bankas bāzes likme bija zemāka par starpbanku tirgus likmi, un tas atbilda Latvijas Bankas monetārās politikas mērķim - samazinot refinansēšanas likmi straujāk par starpbanku tirgus likmi, panākt kredītu procentu likmju līmeņa krišanos, kas sekmētu investīcijas tautsaimniecībā un veicinātu tās attīstību. Šeit gan jāpiebilst, ka ar tiem kredītresursu apjomiem, kurus varēja piedāvāt Latvijas Banka, aktīvi ietekmēt procentu likmju izmaiņas nebija iespējams. Likme vairāk kalpoja kā signāls, informācija kredītu tirgum par Latvijas Bankas politikas mērķiem. Kredītizsoles nepalika vienīgais refinansēšanas instruments. Sākoties valsts parādzīmju izlaidei, Latvijas Banka piedāvāja lombarda kredītus pret valsts parādzīmju ķīlu, kuru termiņš nepārsniedza divas nedēļas, bet procentu likme bija augstāka par refinansēšanas likmi. 1995. gada februārī bankām piedāvāto kredītu loks papildinājās ar kredītiem ārkārtas situācijās pret ķīlu, kuri paredzēti kā palīdzība bankām krasu likviditātes problēmu risināšanai. 1995. gada oktobrī kredītu izsoles nomainīja jauns un, galvenais, drošāks monetārais instruments - parādzīmju atpirkšanas līgums (repurchase agreement) jeb repo. Šis darījums būtībā ir kredīts pret vērtspapīru ķīlu. Noslēgtais līgums garantē, ka banka, kura ieķīlājusi sev piederošās parādzīmes no Latvijas Bankas saņemtā kredīta apmērā, kredīta dzēšanas termiņā atmaksās kredītu un procentus par kredīta lietošanu, saņemot atpakaļ (būtībā - atpērkot) tai piederošās valsts parādzīmes. Šis ir pasaulē plaši izplatīts, uz tirgus principiem balstīts īstermiņa monetārais instruments, ar garantiju nodrošinājuma ziņā un ļoti variabls termiņu ziņā. Latvijas Banka šobrīd veic repo izsoles katru dienu, piedāvājot kredītus ar nedēļas un divu nedēļu termiņu. Šis monetārais instruments dod bankām iespēju risināt īstermiņa likviditātes un norēķinu problēmas, bet Latvijas Bankai, zinot izsniegto kredītu dzēšanas termiņus, - veikt īsa termiņa prognozes par banku sektora likviditātes izmaiņām, kā arī īslaicīgi palielināt naudas piedāvājumu tajā. Jāatzīmē gan, ka šobrīd, kad banku likviditāte ir pietiekama un uzņēmumiem un privātpersonām kredītus tās izsniedz ļoti nelielos apjomos, arī pieprasījums pēc Latvijas Bankas piedāvātajiem repo kredītiem ir visai neliels un neregulārs.

Tātad repo kredīti naudas piedāvājumu banku sektoram palielina, savukārt ar reverse repo (reverse repurchase agreement) palīdzību Latvijas Banka var veikt pretēju operāciju - nepieciešamības gadījumā samazināt naudas piedāvājumu. Arī šai operācijai izmantojams izsoles mehānisms, piedāvājot bankām uz zināmu laiku iegādāties valsts parādzīmes no sava otrreizējā tirgū iepirkto parādzīmju portfeļa. Nepieciešamība īslaicīgi izņemt naudu no apgrozības rodas, regulējot likviditātes svārstības mēneša laikā vai - lielākos apjomos - ja notiek kapitāla ieplūdes, kuras jāneitralizē, lai neveidotos spiediens uz valūtas kursu. Jāpiebilst gan, ka otrais gadījums nozīmē lielus centrālās bankas izdevumus, un, ja kapitāla ieplūdes ir tiešām apjomīgas, pilnīgi novērst šī procesa ietekmi ir visai sarežģīti.

Latvijas Bankas kredīti bankām

Latvijas Bankas izsniegto kredītu dienas vidējais atlikums 2. ceturksnī bija 42.7 milj. latu (1. ceturksnī - 45.3 milj. latu). Arī bankām izsniegto kredītu atlikums 2. ceturkšņa beigās (42.9 milj. latu) bija par 9.5% mazāks nekā 1. ceturkšņa beigās. Latvijas Bankas izsniegto kredītu apjoma samazināšanos noteica augstais banku likviditātes līmenis, tām piesaistot papildu resursus gan iekšzemē, gan ārvalstīs. Banku likviditāti 2. ceturksnī nodrošināja arī centrālās bankas intervences valsts vērtspapīru otrreizējā tirgū. Repo izsoļu vidējā svērtā procentu likme 2. ceturksnī bija 3.9% (1. ceturksnī - 4.1%). Izsniegto lombarda kredītu apjoms bija niecīgs (automātiskie lombarda kredīti izsniegti 1.6 milj. latu apjomā, bet pieprasījuma lombarda kredīti netika pieprasīti). Lombarda kredītu vidējā svērtā procentu likme 2. ceturksnī bija 5.5%.

Lai precīzāk regulētu naudas daudzumu apgrozībā, jūnija beigās Latvijas Bankā notika pirmā reverse repo izsole. Reverse repo darījumos bankām pārdoti valsts vērtspapīri 16.4 milj. latu apjomā ar 7 dienu termiņu un procentu likmi 5.4%.

3.     Ārvalstu valūtas tirgus operācijas (valūtas intervence)

Centrālā banka ietekmē naudas piedāvājumu arī kad tā pērk vai pārdod naudu ārvalstu valūtu formā. Vienkāršākajā gadījumā centrālā banka pērk vai pārdod aktīvus valūtā apmaiņā pret iekšzemes valūtu. Citos gadījumos centrālā banka pērk vai pārdod procentos nesošus aktīvus valūtā, piemēram citas valsts valdības vērtspapīrus. Tāpat kā gadījumā ar brīvā tirgus operācijām, šiem darījumiem ir tieša ietekme uz naudas bāzi, kas ir ārpus centrālās bankas.

Ir 2 veidu valūtas maiņas sistēmas: ar fiksēto un peldošo kursu. Valūtas maiņas sistēmas ar fiksētu kursu būtība ir tāda, ka centrālajai bankai tiek uzticēts pirkt un pārdot visu piedāvāto vai pieprasīto valūtas daudzumu ar noteikto kursu. Šādos gadījumos, ja centrālā banka ir gada laikā ir vairāk pirkusi ārvalstu valūtu, tad tas palielina naudas bāzes lielumu, savukārt, ja centrālā banka ir vairāk pārdevusi ārvalstu valūtu, tad tas samazina naudas bāzes lielumu.

Situācija ir atšķirīga, ja darbojas valūtas maiņas sistēma ar peldošo kursu. Šeit izšķir 2 situācijas: kad centrālā banka neiejaucas valūtas tirgū, un ja tā iejaucas. Pirmais no šiem gadījumiem ir clean float - tīrās svārstības – eksportētājs, kurš nopelna 1 miljonu USD, var tos tieši izmantot norēķiniem ar importētāju vai arī paturēt tos dolāros nominētajām investīcijām. Importētājam, kurš grib nopirkt valūtu savai darbībai, savukārt ir jāpiedalās valūtu izsolēs. Tā kā centrālā banka šajā gadījumā notikumos valūtas tirgū nepiedalās, tad no valūtas tirgus darbības naudas bāzes apjoms nav atkarīgs. Tā kā centrālā banka šādā gadījumā neveic nekādas stabilizējošās darbības, tad valūtas kurss visu laiku svārstās.

Reāli, pat, ja darbojas valūtas maiņas sistēma ar peldošo kursu, centrālās bankas lielākajā daļā gadījumu aktīvi iesaistās ārvalstu valūtas operācijās, lai nogludinātu valūtas kursu svārstības. Šādus gadījumu sauc par dirty float – netīrās svārstības. Kā piemēru šeit var minēt ASV 1988. Gadā. Tad  dolāra vērtība kritās veselus trīs gadus, precīzāk, jēnu, franku, doičmarku un citu valūtu kursi auga. Un ja dolāra kurss sāka augt, tad iejaucās ASV federālā banka un pirka ārvalstu valūtas, jo tā negribēja, lai dolārs būtu novērtēts pārāk augstu.

Banka tajā brīdī, kad iejaucas valūtas tirgū, izmaina arī naudas bāzi, piemēram, ja Latvijas banka iepirku dolārus 10 miljonu latu vērtībā, tad naudas bāze arī pieaugs par 10 miljoniem latu, savukārt, ja Latvijas banka pārdotu dolārus 10 miljonu latu vērtībā, tad naudas bāze samazinātos par 10 miljoniem latu, tātad ārvalstu valūtas operācijas pie peldošiem apmaiņas kursiem ietekmē naudas bāzi līdzīgā veidā, kā pie fiksētiem kursiem. Praksē gandrīz visas peldošo maiņas kursu sistēmas ir ar aprakstītajām dirty float – netīrajām svārstībām.

Naudas krājumu izmaiņu vienādojums

Mh – naudas bāze

D^g_c – valdības vērtspapīri, kas pieder centrālajai bankai

B^*_c – valūtas rezerves

L_c – aizdevumi bankām

E – maiņas kurss, mērīts iekšzemes naudas vienībās pret vienu vienību ārvalstu valūtas, tā, ka E(C^*_b) ir vienāds ar valūtas rezervēm izteiktām iekšzemes naudas vienībās.

Naudas bāzes izmaiņas var uzrakstīt šādi:

(Mh – Mh_-1) = (D^g_c – D^g_c-1) + E(B^*_c – B^*_c-1) + (L_c – L_c-1)

Šis vienādojums nozīmē to, ka jebkuras izmaiņas naudas bāzē ir izraisījis viens vai vairāki no šiem faktoriem: budžeta deficīta palielinājums vai samazinājums, pieaugums vai samazinājums valūtu rezervēs, vai arī bankām izsniegto kredītu apjoms.

Situācija Latvijā

Kad Latvija 1992. gadā atstāja rubļa zonu, Latvijas Banka pieņēma valūtas kursa stabilizācijas stratēģiju. Sākotnēji kā valūtas kursa režīmu izmantoja kontrolēti peldošo kursu. Tajā laikā Latvijas Bankas vissvarīgākais mērķis bija apturēt hiperinflāciju un sasniegt stabilitāti. Tas prasīja stingru monetāro politiku un efektīvu naudas piedāvājuma pieauguma kontroli. 1993. gadā stingrā monetārā politika un augstās procentu likmes veicināja kapitāla ieplūdi, kas izraisīja lata nominālā kursa pieaugumu. Latvijas Banka pieņēma nominālā kursa celšanos kā pretlīdzekli pārāk straujam naudas piedāvājuma pieaugumam, kuru izraisīja milzīgās kapitāla ieplūdes. No otras puses, banka veica intervences valūtas tirgū, lai samazinātu lata kursa celšanās ātrumu. 1994. gada sākumā gan valūtas tirgū sasniegtā stabilitāte, gan potenciālais konkurences zudums sakarā ar pārmērīgu nacionālās valūtas reālās vērtības palielināšanos rosināja Latvijas Banku ieviest fiksēto valūtas kursu. Fiksētā valūtas kursa politikas izvēle bija vēlama arī tāpēc, lai izvairītos no nacionālās valūtas kursa stiprām svārstībām, kas varēja rasties tādēļ, ka Latvijā tajā laikā bija vāji attīstīts valūtas tirgus. 1994. gada februārī Latvijas Banka piesaistīja latu SDR valūtu grozam. Lēmums piesaistīt latu SDR bija saistīts ar ASV dolāra un Vācijas markas nozīmību iekšējā tirgū un ārējā tirdzniecībā, kā arī ar to, ka SDR visumā ir stabilāks nekā kāda atsevišķa valūta.

Valstī ar atvērtu ekonomiku valūtas kursa politikai būtu jānodrošina stabils pamats starptautiskās tirdzniecības attīstībai un ieguldījumu pieaugumam. Ir pieņemts, ka fiksētais valūtas kurss ir vēlams valstīs ar mazu, atvērtu ekonomiku, kāda tā ir Latvijā, kura aktīvi piedalās starptautiskajā tirdzniecībā. Valūtas kursa stabilitāte novērš ar konvertēšanu saistīto risku, mazina nenoteiktību un kopumā veicina efektīvāku līdzekļu sadali. Tādējādi viens no vissvarīgākajiem centrālās bankas uzdevumiem valstīs, kuras atrodas pārejas posmā, ir atbalstīt tautsaimniecības pārstrukturēšanu, nodrošinot nacionālās valūtas stabilitāti.

Kad valsts, kas uzsākusi pārejas posmu, izvēlas valūtas kursa politiku, tai ir divas iespējas: vai nu zema inflācija un nominālā nacionālās valūtas kursa pieaugums (sākotnēji lielākajā daļā šo valstu nacionālā valūta ir novērtēta par zemu), vai arī fiksētais valūtas kurss un mērena inflācija. Liberalizētā sistēmā, kāda ir arī Latvijā, kur ir pilnīga tekošā un kapitāla konta konvertējamība, centrālā banka nevar vienlaikus izvirzīt gan valūtas kursa, gan monetāro (naudas piedāvājuma vai procentu likmju) mērķi. Latvijas Banka īsteno savu monetāro politiku ar plaša monetārās politikas instrumentu klāsta palīdzību. Šobrīd Latvijas Bankas galvenais monetārās politikas instruments ir ārvalstu valūtas pirkšana un pārdošana.

Pašlaik SDR valūtu grozs sastāv no 5 galvenajām pasaules valūtām šādās proporcijās:

ASV dolārs                                         43%

Vācijas marka                                      19%

Japānas jena                                        15%

Francijas Franks                                  10%

Lielbritānijas sterliņu mārciņa 13%

4.     Izmantotā literatūra

Jeffrey D. Sachs, Felipe Larrain B. Macroeconomics in the Global Economy.

www.e-analitics.com

www.ny.frb.org

www.bank.lv