Ievads
Pārsvarā
katrai patstāvīgas valsts tautsaimniecībā, lai varētu normāli norisināties
saimnieciskie procesi, pastāv sava nacionālā valūta, ar kuras palīdzību tiek
veikti maksājumi, norēķini kā arī citas operācijas kā valsts tā arī ārpus tās robežām. Katrai
saimnieciskai vienībai ir svarīgi zināt un būt drošai, ka nauda ar kuru tā
veiks sainieciskos darījumus būtu stabila, kas savukārt veicinātu tās veiksmīgu
saimniecisko darbību. Savukārt šādu apstākļu nodrošināšanā ir ieinteresēta
valsts, lai tādā veidā veicinātu ekonomikas attīstību valstī. Tādejādi gan
valsts, gan uzņēmumi un privātpersonas ir ieinteresētas, lai nacionālā naudas
vienība būtu pēc iespējas stabilāka vai arī tās svarstības būtu vieglāk
prognozējamas.
Ar
naudas svārstibām saprot savstarpēji attiecināto dažādu valūtu (novērtējot pēc
attiecīgo valūtu seguma un pirktspējas) savstarpējās svārstības. Šīs svārstības
var izsaukt dažadi ekonomiski notikumi (piemēram: ceļas valsts iekšzems
kopprodukta līmenis straujāk nekā citās valstīs, līdz ar to šīs valsts
nacionālā valūta būs vērtīgāka). Šo notikumu sekmīga analīze, dod iespēju
saimnieciskām vienībām veiksmīgi paredzēt valūtu svārstības.
1993.
gada februāra beigās Latvijas Republikā valūtu tirgū, notika straujas pagaidu
nacionālās valūtas LVR (Latvijas Republikas rublis) svārstības, kuru rezultātā
iestājās panika valūtas tirgū, kas
būtiski ietekmēja esošo ekonomisko situāciju Latvijas ekonomikā.
Šajā darbā
tiks apskatīta un pētīta valūtas krīze Latvijas Republikā 1993. gada februārī.
Darbā izvirzīto mērķu sasniegšanai veicamie
uzdevumi:
· pamatojoties
uz ekonomisko literatūru, statistiskiem datiem un publikācijām analizēt un pētīt Latvijas
Republikas 1993. gada februāra valūtas krīzes cēloņus;
· pamatajoties
uz veiktiem pētījumiem, vaikt secinājumus par to kā šī valūtas krīze ir
ietekmējusi uzsākto naudas reformu valstī.
Pētījuma
avoti:
·
Latvijas Republikas likumi un valdības lēmumi;
· Latvijas
Bankas ziņojumi par tās darbību ;
· periodiskie
izdevumi;
· vispārējā
un speciālā literatūra.
. Kā
pētījumu metodes tiek izmantotas: ekonomiskā analīze un statistikās salīdzināšanas metodes.
Autors
galveno uzmanību veltīs valūtas krīzei Latvijas Republikā 1993. gada februārī.
Šajā
darbā netiks tuvāk apskatīti :
·
valūtas krīzes ietekme uz taustsaimniecību, un tās
rādītājiem;
·
pieprasījuma un izmaksas inflācija Latvijas Republikā;
·
iekšzems koprodukts, tā attīstības tendences;
·
valūtas tirgus uzbūve un attīstība.
Analizējot
Latvijas Republikas valūtas krīzi tiks apskatīts periods no 1993. gada janvāra
līdz 1993. gada jūnijam.
1.Valūtas kurss
Mūsdienu
ekonomikā ir izveidojusies situācija, ka neviena valsts nevar efektīgi
saimniekot bez ārējiem tirdzniecības sakariem, jo valsts, kas mēģina saimniekot
tikai savā teritorijā, nesadarbojoties ar citām valstīm, līdzinās naturālai
saimniecībai, jo tāda valsts pilnība neizmanto savas iespējas efektīvi strādāt.
Pamatojoties uz šo vienkāršo piemēru, var redzēt, ka katrai valstij ir
nepieciešams veidot sadarbību ar citām valstīm.
Tā
kā pārsvarā katrai valstij ir sava nacionālā valūta, tad, lai varētu valstis
savā starpā veikt saimnieciskos darījumus (veikt norēķinus), tām ir
nepieciešams noteikt kura valūta būs tā kurā tiks veikti norēķini un
noteikt pēc kāda kursa ( attiecības )
tiks mainītas valūtas, jo iegūtie naudas līdzekļi būs nepieciešami izmantot
turpmāk, lai saglabātu nepātrauktu ražošanas ciklu vai izlietot tos citos
saimnieciskos darījumos. Tādēļ katrai valūtai ir nepieciešams noteikt maiņas
kursu attiecībā pret citām valūtām.
Valūtas
kursu ietekmējošie faktori ir:
·
ekonomiskās augsmes rādītāji (pēc nacionālā brutto
iekšzemes kopprodukta);
·
nacionālās naudas pirktspējas attiecībā pret cenu
līmeņa izmaiņām valstī;
·
salīdzināmie procentu likmju līmeņi ( veicot
korekcijas ievērojot inflāciju): valstis ar reāli augstāku procenta likmi būs
patīkamākas kapitāla ieguldījumiem, rezultātā paaugstināsies nacionālās valūtas
kurss;
·
spekulatīvās operācijas valūtu tirgū;
·
maksājumu bilances stāvoklis un tā tendences,
atkarības pakāpe no ārējiem enerģijas un izejvielu avotiem;
·
valsts centrālās bankas politika un valsts
politika,valsts darbība valūtu tirgū;
·
valsts maksātspēja un uzticība nacionālai valūtai starptautiskos tirgos: ja valsts ekonomisko
stāvokli augstu vērtē pasaulē, tad viņas valūta skaitās spēcīga un var tikt pārdota
par vēl izdevīgāku cenu nekā tādas
valsts naudas vienību, kura skaitās vāja;
·
inflācijas prognozes, naudas masas pieaugums iekšējā
tirgū [14,64].
Ekonomiskās
augsmes rādītāji, cenu līmeņa izmaiņas
ietekme uz valūats kursu var izskaidrot ar monetāristu formulu MV=Py (M - naudas daudzums apgrozība, V -
naudas apgrozības ātrums, P - cenu indekss, y - neto iekšzemes koppodukts). Ja
valstī ir novērojama ekonomiskā izaugsme (palielinās iekšzems kopprodukts - y), tad attiecīgās valsts
nacionālas valūtas segums palielinās (palielinoties saražoto preču daudzumam -
palielinās preču daudzums, kuru var
iegādāies iztērējot vienu un to pašu naudas summu pie pārējiem nemainīgiem
apstākļiem,M0/P1/P) līdz ar to ceļas attiecīgās
valūtas pirktspēja, attiecīgi - kurss attiecībā pret citām valūtām( ja
situācija salīdzināmās cenās valstīs paliek nemainīga). Attiecīgi, ja mainās
cenu līmenis (P), tad naudas vērtība
pieaugtu (M/P01), ja pastāvētu deflācija, naudas
vērtība kristos - ja būtu inflācija(M/P1< M/P0).
Tajās
valstīs, kur procentu likmes būs lielākas ( veicot korekciju ievērojot inflāciju), valūtas kursi
būs augstāki tādēļ, ka tādā veidā tiks pievilināts ārvalstu investoru kapitāls,
tiks veicinātas investīcijas valstī. Savukārt kapitāla ieplūšana pati par sevīm
paaugstinās pieprasījumu pēc šīs valūtas, savukārt investīcijas nodrošinās
iekšzemes kopprodukta pieauguma - naudas pirkstspējas pieaugums - valūtas
vērtības pieaugums.
Spekulatatīvai
darbībai valūtas kurss funkcionē kā papildus peļņas gūšanas objekts. Valūtas
kursu tas var ietekmēt tādejādi, ka personas, kas veic spekulatatīvās
operācijas ar valūtām, spekulē uz valūtu kursu celšanos vai krišanos, tādā
veidā tās tieši ietekmē pieprasījumu pēc kādas valsts valūtu, rezultātā -
valūtas kurss vai nu celtos vai arī kristos (valūtas kursi stabilizējas tā
tirgus optimālā līmenī, izņemot tos gadījumus, kad tiek veikti speciālas
mahinācijas, kas rada ļoti būtiski novirzes no optimālā līmeņa).
Maksāšanas
bilances stāvoklis un tā tendences tieši atspoguļo pieprasījumu, piedāvājumu
pēc attiecīgās valūtas, jo, ja piemēram kāda valsts eksportē vairāk nekā tā
importē ( neto eksports ir pozitīvs), tad palielinās šīs valsts valūtas segums
un pieprasījums pēc tās (ieplūst valsts ekonomikā papildus kapitāls) - līdz ar
to valūtas kurss attiecībā pret citām valūtām aug.
Atkarības
pakāpe no ārējiem enerģijas un izejvielas avotiem valūtas kursu var ietekmēt
ļoti būtiski, jo, ja kāda valsts ir atkarīga no citas valsts izejvielu vai
enerģijas resursu avotiem, tad šī valsts kļust netieši atkarīga no visiem
saimnieciskiem procesiem, kas notiek tās partnervalstī (piemēram: ja izejvielu
valstī ir novērojama augsta inflācija uz izejvielām, tad līdz ar to tās partnervalsts “importē “ inflāciju uz savu valsti (samazinās valūtas
kurss); vai arī, ja izejvielu valsts palielina izvedmuitu nodokļus uz
konkrētiem resursiem (šajā gadījumā uz izejvielām, kas nepieciešamas otras
valsts tautsaimniecībai), tad partnervalstī , kas iegādājas izejvielas, celsies saražotās produkcijas pašizmaksa -
rezultātā kritīsies iekšzemes kopprodukts - līdz ar to valūtas kurss), tādēļ
bieži vien tiek ļoti uzmanīgi veikti norēķini šās valsts valūtā, jo pastāv
liels risks, ka šajā valstī var rasties nevēlami ekonomiskie procesi, kas
varētu nest papildus zadējumus.
Valsts
centrālās bankas politika un valsts darbība valūtu tirgū ( var izšķirt divus
gadījumus: kad centrālā banka ir atkarīga savā rīcībā no valsts lēmumiem un
pretēji ( centrālā banka pastāv kā patstāvīga saimnieciska vienība ar īpašām
tiesībām)) bieži vien rada lielu ietekmi
uz valūtas kursu kā arī valūtu tirgu, jo
šīm institūcijām pieder tiesības , kas tieši var ietekmēt valūtas tirgu. Valsts
var ar likumu aizliegt valūtas tirgu, spekulācijas ar nacionālo valūtu, nosakot
savas monopoltiesības tirdzniecībā ar
valūtu. Rezultātā valsts, vismaz savā teritorijā, var pārdod un pirkt
valūtu pēc tāda kursa kāds tai ir izdevīgs. Valsts var piedalīties ar savu
kapitālu valūtas tirgū, tādā veidā tā
var panākt to, ka valūtas kurss var pieaugt vai kristies (mainot pieprasījumu
vai piedāvājumu pēc valūtas), atkarībā no valsts izvirzītiem mērķiem. Centrālām
bankām ir naudas emisijas tiesības, līdz ar to centrālā banka, lai mainītu
kursu sev vajadzīgā virzienā, var papildus emitēt (pieprasījums pēc valūtas kritīsies)
vai izņemt no apgrozības naudu (piepresījums pēc valūtas clesies). Centrālā banka var noteikt arī to vai valūtas
kursu brīvi noteiks pieprasījums un piedāvājums pēc tās, vai arī tā būs
piesaistītā kādai vispāratzītai vērtībai ( piemēram: dārmetāliem, citu valstu
nacionālām valūtai, valūtām). Tajā gadījumā, kad valūta tiek piesaitīta kādai
vērtībai, lai nerastos liela atsķirība starp valūtas tirgū noteikto optimālo
valūtas kursu un centrālās bankas noteikto valūtas kursu, tad centrāla banka
iejaucas valūtas tirgū, lai tādā veidā ietekmējot pieprasījumu un piedāvājumu
varētu panākt to, ka valūtas optimālais kurss būtu tādā pašā līmenī kā
centrālās bankas noteiktais valūtas kurss (pretējā gadījuma var izveidoties
situācija, ka saimnieciskie subjekti attieksies pieņemt vai nelabprāt veiks norēķinos nacionālā
valūtā, cietīs ļoti šīs valsts ekonomika) .
Inflācijas
prognozes valūtas kursu var ietekmēt tādi, ja tiek sagaidāms, ka cenas uz
patēriņa precēm nākotnē kritīsies, tad saimnieciskie subjektii centīsies veikt
uzkrājumus naudā (pieprasījums pēc naudas ceļas), palielinās valūtas kurss un
pretēji, ja tiek sagaidāma cenu celšanās iedzīvotāji centīsies savus līdzekļus
patērēt jau šodien, līdz ar to tie centīsies atbrīvoties pēc iespējas ātrāk no
savas naudas atbrīvoties, uzglabājot
savus naudas līdzekļus citās vērtībās,pieprasījums pēc naudas krītas (šāda
iedzīvotāju reakcija vēl vairāk palielina inflācijas termpus). Naudas
masas pieaugums ietekmi uz valūtas kursu
var izskaidrot izmantojot formulu MV=Py. Ja naudas masa pieaug M1>M0,
tad ,lai kurss paliktu nemainīgs ir jāpieaug iekšzemes neto kopproduktam
(praksē - iekšzemes kopprodukta
pieaugums palielina pieprasījumu pēc naudas, jo palielinās vajadzība pēc
naudas, lai nodrošinātu nepieciešamo saimnieciskai darbībai vajadzīgo naudas
daudzumu), jo šajā gadījumā neto iekšzems kopprodukts kalpo kā naudas preču
segums. Ja neto iekszemes kopprodukts nepieaug, tad naudas segums samazinās, līdz ar to naudas
kurss krītas (netakarīgi no tā vai palielinās inflācija vai pamazinās naudas
apgrozības ātrums).
2.Latvijas Republikas naudas vēstures apskats
2.1.Latvijas teritorijā apgrozibā bijušās naudas vienības no 1915.gada
līdz 1920. gadam
Līdz
1915 gadam Latvijas teritorija bija Krievijas Baltijas guberņas satāvā, līdz ar
to Latvijas teritorijā apgrozībā bija cariskās Krievijas rubļi. Pārmaiņas
valūtas sitēmā izsauca 1914.gadā I Pasaules kara izcelšanās.
Vācijas
karaspēks uzsāka uzbrukumu Krievijai, tas veiksmīgi pakļāva daudzas Krievijas teritorijas, tai skaitā
arī ievērojamu daļu no Latvijas. 1915. gadā vācu karaspēks okupētā Latvijas
teritorijā(visa Kurzeme, daļēji Zemgali un
Vidzemi) pārņēma Krievijas valdības naudas sistēmu un sāka no
iedzīvotājiem aktīvi iekasēt cariskās Krievijas rubļus (īpaši tā ievāca
Krievijas zelta un sudraba rubļus, lai tos sūtītu pārkausēšanai uz Vāciju), kad
to pietrūka, Vācija bija spiesta laist apgrozība vācu markas (lai ieviestu
alternetīvu naudas vienību cariskās Krievijas naudai), jo Krievijas rubļi
strauji pazuda no apgrozības, tomēr bez vācu markām apgrozībā tika laisti
Ost-rubļi, kurus maksājumos pieņēma tikai okupētajās teritorijās. Vācijas
valdība okupētā teritorijā piedzina visus parādus, kas bija izveidojušies
iedzīvotājiem pret Krievijas valdību. Šādas ekonomiskās politikas rezultātā
okupētajā Latvijas teritorijā pieauga strauji skaidrās naudas trūkums (kapitāla
trūkums). Lai varētu norēķināties ar Vācijas valdību vairākas pilsētas bija
spiestas izlaist savu naudu (varētu teikt, ka
šīs naudas emisija, nauda bija
pilnīgi bez reāla seguma), piemēram, Liepājas rajons speciāli norēķiniem par
parādiem ar Vācijas valdību izlaida savu naudu (segums - solījums to velāk atpirkt), kaut gan vēlāk šī nauda tika
drukāta vēl arī citām maksāšanas vajadzībām.
Padomju
vara 1918.g.11.novembrī panāca pamieru ar Vāciju rietumu frontē.
1918.g.17.decembrī tika nodibināta Padomju valdība (Krievijā bija
norisinājusies revolūcija kā rezultātā tika izveidota jauna valsts - PSRS).
Latvijā ar P.Stučku vadībā un tika izveidota LPSR (Latvijas Padomju
Sociālistiskā Republika). Tad tika nacionalizēti visi ražošanaas līdzekļi.
1919.gada 10 februārī tika nacionalizētas visas bankas Latvijas teritorijā,
kurā pēc pamiera bija LPSR valdīšanā. Visas kredītiestāžu darbības operācijas
tika pasludinātas par LPSR valdības monopolu. Par pamatu tika pieņemta P.Sučkas
valdības izdotā nauda - rubļi, pārējā
apgrozībā esošā nauda tika lēnām izņemta no apgrozības, bet, neraugoties uz
jaunās varas naudas reformām, iedzīvotāji vēl aizvien vairāk uzticējās cara
naudai. Šai laikā LPSR bija augsts inflācijas līmenis, nauda turklāt tai laikā
tika pasludināta tikai kā par pagaidu maksāšans līdzekli, jo kā apgalvoja LPSR
valdība, ka drīz nauda vispār pazudīs no
apgozības, līdz ar to P.Stučkas valdība ieguva brīvākas iespējas vieglprātīgi
pēc vajadzības papildus emitēt naudu, tik cik tai bija nepieciešams.
2.2. Latvijas Republikas valdības monetārā politika posmā
no
1918.gada līdz 1940.gadam
1918.gada
18. novembrī Latvijā Rigā Nacionālā teātra telpās tika pasludināta Latvijas
Republika. Kamēr tā nav ieguvusi pilnīgu neatkarību tika izveidota Pagaidu
valdība, kura tika likvidēta 1920.g.13.janvārī. Tā savu darbību bija spiesta
Latvijas teritorijā uz laiku pārtraukt, 1919.g.3.janvārī (tā devās evakuācijā,
bet savu darbību nepārtrauca). Rīgā tā atgriezās 1919.g.7.jūlijā. Tā savu
darbību Latvijas teritorijā atsāka vispirms Liepājā, kur tā jau uzsāka savu
patstāvīgu saimniekošanu. Liepājā tā noorganizēja Latvijas rubļu emisiju, kas
vēlāk kļuva par galveno maksāšanas līdzekli līdz lata ieviešanai. Galvenā
Latvijas Pagaidu valdības kļūda bija tā, ka tā vilcinājās pasludināt Latvijas
rubli par vienīgo maksāšanas līdzekli, līdz ar to radās uzņēmējiem un
iedzīvotājiem iespēja vispār neveikt savstarpējos norēķinus Latvijas rubļos (šajā
laika posmā izcēlās inflācija, kuru Latvijas Pagaidu valdībai bija aizvien
grūtāk kontrolēt, jo savstarpējos maksājumos tika izmantota ārzemju valūta un
Latvijas Pagaidu valdība, lai varētu nomaksāt savus rēķinus emitēja ievērojamos
daudzumus naudu, nerūpējoties par tās segumu).
1919.g.
15.novembrī izdeva rīkojumu, ka bez finansu ministrijas atļaujas tiek aizliegts
nodarboties ar valūtas pirkšanu un pārdošanu, neskatoties uz to, tās
tirdzniecība turpinājās norisināties melnajā tirgū, vēlāk pat pati finansu
ministrija bija spiesta meklēt melnajā tirgū pareizu valūtas kursu. Valdība šajā laikā ļoti slikti arī kontrolēja importu un eksportu, kas tieši ir
saistīts ar valūtas kursu (tas parāda pieprasījumu un piedāvājumu pēc konkrētās
valsts nacionālās valūtas). 1920.g. 3.janvārī, labojot savu kļūdu, finansu
ministrija izdeva rīkojumu, kurš atļāva visu naudaszīmju maiņas darījumus Rīgas
biržas telpās. 1920.g. 18 martā Latvijas valdība beidzot pieņēma lēmumu, ka
Latvijas rublis ir vienīgais maksāšanas līdzelis, bet tomēr Latvijas rublis
netika pieņemts kā maksāšanas lidzeklis, tas turklāt radīja haosu un daudzos
uzņēmumos iestādes, ieskaitot valsts uzņēmumos un iestādēs, pat valsts bankas
atteicās pieņemt maksājumos Lavijas rubli, norēķini tika veikti pārsvarā
ārvalstu valūtā. 1920.g. oktobrī Latvijas valdība, redzot ,ka tiek
ignorēts 18.marta likums, sāka
kontrolēt, lai valsts iestādēs maksājumus veiktu Latvijas rubļos. Šajā laikā
Latvijas valdība turpināja intensīvi emitēt naudu, kā rezultātā Latvijā radās
liela inflācija (no 1919g. aprīļa līdz
1921.g. martam naudas daudzums apgrozībā palielinājās no 25 milj līdz 2.255
miljardiem Latvijas rubļu), kas savukārt pazemināja Latvijas rubļa kursu
attiecībā pret citām valūtām. Šo inflāciju un lielos naudas emisijas tempus
Latvijas valdību apturēja pieņemot vairākus veiksmīgus lēmumus. 1920.g. martā
tika izdots rīkojums par zelta fonda izveidošanu. 1922.maijā sāka izpausties šī
fonda pozitīvā nozīme. Tika uzdots valsts kredītiestādēm pārdot ikvienam
iedzīvotājam zeltu par Latvijas rubļiem pēc kursa 1/50 no zelta franka
(izveidotajā zelta fondā bija uzkrājies pietiekami daudz zelta, kas apmierinātu
šīs prasības. Zelta franks tikai pastāvēja uz papīra, tā nebija reāla naudas
banknote, faktiski rezultātā tika aprozībā esošā nauda nodrošināta ar reālu
segumu, tas līdz ar to ierobežoja naudas emisiju, palielinājās uzticība
naudai). 1923.gada 3.augustā tika ieviests apgrozībā lats pēc kursa 1Lats =
0.9032269 grami tīra zelta. Tā ieviešana tika uzticēta Latvijas bankai. Sākumā
lats pastāvēja apgrozībā tikai banknotēs. Sākot ar 1923.g.1. janvāri visi
grāmatvedības aprēķini bija jāveic latos. Lai nodrošinātu lata segumu tika
izveidoti noteikumi Latvijas Bankas statūtos, ja izlaistā latu summa apgrozībā
bija: mazāk par 100. miljoniem, tad segumam jābūt ne mazāk par 50% ar drošu ārvalstu valūtu un
dārgmetāliem pārējais varēja būt vērtspapīros; ja no 100 līdz miljoniem, tad
attiecīgi drošā valūtā 75%; ja vairāk par 100%, tad segumam drošā valūtā un
vērtspapīros 100%. Izlaistās banknotes bija iespējams apmainīt pret zeltu pēc
pirmā pieprasījuma, kā rezultātā auga pieprasījums pēc latiem kā arī uzticība
tai.
No
1929.gada līdz 1933. gadam sākās Pasaules saimnieciskā krīze. Latviju tas sāka
ietekmēt 1930.gada otrajā pusē, tad, kad ārzemēs sāka strauji pazemināties
konkurētspēja Latvijas svarīgākām eksportprecēm. Latvijas Banka nolema veikt
kredītu restrikciju, pamatojot to, ka tādā veidā tā aizkavētu valūtas
aizplūdumu no Latvijas.
Rezultātā
tika novājinātas kredītiestādes, kas tikai padziļināja saimniecisko krīzi
Latvijā, sāka bankrotēt daudzas privātbankas, jo ieguldītāji sāka atprasīt
savus ieguldījumus. Latvija tikai 1936.gadā devalvēja latu (Anglijas valdība
māciņu devalvēja pirmo reizi jau 1923. gadā, lai vieglāk spētu pārvarēt
saimniecisko krīzi), bet tas bija
nedaudz novēlots, jo tad viņa nebūtu cietusi ievērojamus zaudējumus
saimnieciskajā krīzē (samazinājās strauji eksports līdz ar to cieta
attīstitākās Latvijas eksportnozares). Praktiski Latvijas Republikas valdība
nepaspēja pilnībā likvidēt saimniecisās krīzes sekas, jo 1940. gadā PSRS
okupēja Latvijas Republiku.
2.3.Monetārā politika Latvijā no 1940.gada 16.jūlija
1940.gada
16. jūlijā PSRS iesniedza Latvijas valdībai ultimātu un jau 1940.gada 17.jīlijā
tika ieviests Latvijā PSRS karaspēks, un 20. jūlijā tika zem PSRS kontroles sastādīts jauns ministru
kabinets, kura pasludināja Latviju par padomju republiku un par tās iekļaušanos
‘‘draudzīgajā tautu saimē’‘ - PSRS. Latvijā notika nacionalizācija, kas arī
attiecās uz bankām un to struktūrām. Tika noteikts ļoti pazemināts maiņas kurss
pret PSRS rubli 1 lats = 1 rublis. PSRS rubli LPSR valdība atzina par vienīgo maksāšanas līdzekli Latvijā.
1941.gada 5.martā Latvijas Republikas lats tika izņemts no apgrozības. Galvenais
mērķis padomju valdībai tai laikā bija maksimāli daudz iegūt līdzekļus no
Latvijas tautsaimniecības struktūrām (no Latvijas teritorijas tika izvests
maksimāli daudz kapitāla gandrīz viss zelts, kas bija uz vietas Latvijas
teritorijā, vēlāk tika mēģināts atgūt to zeltu, kas Latvijas Republikai atradās
ārvalstu bankās).
Vācu
okupācijas varas gados, Vācija savu saimniecisko darbību vērsa uz Latvijas
izlaupīšanu. Apgrozība Latvijas teritorijā Vācijas valdība ieviesa Reihsmarkas,
kuras arī pastāvēja apgrozība līdz PSRS okupācijai.
PSRS
opkupācijas laikā Latvijā atradās apgrozībā PSRS rublis. Visas naudas sistēmas
regulēšana atradās Maskavā. Latvijas PSR tai laikā varēja tikai izpildīt
rīkojumus un lēmumus, kuri nāca no PSRS valdības. 1961.gadā PSRS veica naudas
reformu visā savā teritorijā, kad tika noteikts jauns naudas mērogs 1 rublis =
10 pirms reformas rubļiem. Tuvāku datu par šo periodu autoram nebija pieejami.
2.4. Naudas reforma Latvijas Republikā
Pēc
neatkarības atgūšanas Latvijas Republikai bija nepieciešamība izveidot pašai
savu ekonomisko sistēmu. Viens no
svarīgakiem posmiem bija izveidot un ieviest savu nacionālo naudas vienību.
Latvijas
Banka tika nodibināta 1990. gada 31. jūlijā ar Latvijas Republikas Augstākās
Padomes lēmumu. Taču tā savu patstāvīgu
darbību varēja uzsākt tikai tad, kad Latvijas Republika ieguva neatkarību 1991.
gada 4. maijā. Latvijas Banka ir Latvijas Republikas centrālo banku ar visiem
tās pienākumiem un īpašām tiesībām.
1992.
gada 4. maijā Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja pieņēma lēmumu Nr. 1
“ Par Latvijas rubļa ieviešanu apgrozībā”,
un sākot ar 1992. gada 7. maiju tika laisti apgrozībā Latvijas
republikas rublis (turpmāk tekstā LVR) [7,20]. Oficiāli LVR tika ieviets, lai
varētu nodrošināt tautsaimniecības pieprasījumu pēc skaidrās naudas, jo šajā
periodā Latvijā apgrozībā atradās Padomju Savienības rublis (turpmāk tekstā
SUR) pēc kura pastāvēja lielāks pieprasījums nekā Latvijas Banka spēja to segt
ar savām rīcībā esošām SUR rezervēm. Šis paaugstinātais skaidrās naudas
pieprasījums tika izsaukts straujo inflāciju tempu dēļ. Laižot apgrozībā LVR Latvijas Banka noteica
tā maiņas kursu attiecībā 1 LVR = 1 SUR (vēlāk Padomju Savienības rublis kļuva
par Krievijas maksāšanas līdzekli), un noteica , ka LVR ir
pilntiegs maksāšanaas līdzeklis paralēli Padomju Savienības rublim Latvijas
Republikas teritorijā. Šāds naudas reformas solis bija ļoti veiksmīgs tādēļ, ka
tas apmierināja tausaimniecības nepieciešamību pēc skaidrās naudas, tādejādi
nodrošinot normālākus apstākļus tālākai tautsaimniecības procesu noritei, kas
varētu rasties, tad ja tautsaimniecības vajadzība pēc skaidrās naudas netiku
līdzsvarots, un šī lēmuma rezultātā tika sperts pirmais solis uz savas
nacionālās valūtas ieviešanu. LVR pildīja pagaidu naudas funkciju Latvijas
Republikā.
Kā nākamo Naudas reformas komiteja izdeva
lēmumu Nr.2. 1992. gada 6. jūlijā, kas noteica, ka līdz 1992. gada 20 jūlijam
LVR ir jāpieņem visos maksājumos bez jebkādiem ierobežojumiem kā līdzvērtīgs
maksāšanas Krievijas rublim attiecībā 1:1 un sākot ar 1992. gada 31. jūliju LVR
ir jāpieņem kā vienīgais maksāšanas līdzeklis
Latvijas Republikā; bankas ieskaitīšani rubļa kontos drīkst pieņemt LVR,
kontus pārdēvējot par Latvijas rubļa kontiem; sākot ar 1992. gada 20. jūliju Krievijas
rublis uzskatāms par ārzemju valūtu, kuru atļauts brīvi pirkt un pārdot un
atvērt kontus saskaņā ar pastāvošo likumdošanu [2]. Sākot ar šī lēmuma
pieņemšanu var teikt, ka Latvijas Republikā tika ieviesta pilnvērtīga nacionālā
naudas vienība LVR. Kā pozitīvi faktoru var minēt to, ka Latvijas Republikas
tautsaimniecība līdz ar savas nacionālās naudas vienības ieviešanu kļuva
neatkarīga no saimnieciskajiem procesiem, kas norisinājās pārējās bijušās
Padomju Savienības republikās, kurās apgrozībā kā maksāšanas līdzeklis vēl
joprojām atradās SUR. Rezultātā Latvijas Banka kļuva par vienīgo Latvijas
Republikas emisijas banku (līdz tam nosacīti varēja uzskatīt, ka emisijas
tiesības Latvijas Republikā pieder arī Krievijas centrālai bankai).
Latvijas
Banka pakāpeniski realizējot naudas reformu ieviesa apgrozībā Latvijas latu
(sākot ar 1993. gada 13. februāri līdz 1993. gada 14. septembrim, kad LVR tika
pilnībā izņemts no apgrozības [8,16]).
Kopš
1994. gada 12. februāra Latvijas Banka
latu piesaistījapie SDR (starptautiska norēķinu vienība, ko izmanto kā
starptautisko norēķinu un maksāšanas līdzekli, kopš 1996. gada SDR valūtu grozā
bija 39% USD, 21% DEM, 18% JPY, 11% GBP un 11% FRF; SDR valūtas grozs tiek
pārskatīts ik pēc pieciem gadiem) ar kursu
1 SDR = 0.7997 lati [12] .
3. Valūtas
krīze 1993. gada februāri, tās iemesli un sekas
Latvijas
Republikā, kopš LVR ieviešanas, valūtas
kursa svārstības nebija strikti izteiktas. LVR
1992. gada otrā pusē un 1993. gada sākumā svārstijās robežās no 160 līdz
170 LVR par vienu USD (Amerikas Savienoto Valstu naudas vienības dolāra
apzīmējums). 1993. gadā no 23. līdz 25. februārim LVR kurss attiecībā pret USD
strauji vidēji pieauga no 165 LVR par vienu USD līdz 135 LVR par vienu USD
[5,1], būtībā LVR kurss nosvārstījās aptuveni par 20 %. Pie tam šīs svārstības
amplitūda bija diezgan dažāda, ko vairāk gan noteica valūtas maiņu punktu
īpašnieku pirmā reakcija uz radušos situāciju un pieprasījums pēc tās, jo šajā
laikā sākās panika valūtas tirgū (ievērojams civēku skaits vēlējās pārdot savas
valūtas rezerves). Neilgi pēc tam
valūtas kurss atgriezās tik pat kā iepriekšējā līmenī, bet no šā laika LVR
kurss attiecībā pret citām valūtām sāka pakāpeniski lēnām celties, līdz kamēr
Latvijas Banka ieviešot latu apgrozībā to nepiesaistīja SDR ar kursu 1 SDR=
0.7997 lati .
3.1. Valūtas krīzes iespējamie ietekmējošie faktori
Vairākums
gadījumu tad, kad valstī ir iestājies nosacīts ekonomiskais un politiskais
līdzsvars, tad šīs valsts valūtās kursa attiecību pret citu valstu valūtu kursu
nosaka šīs valsts maksāšanas bilance, ekonomiskā augsme, naudas pirkstspēja
valstī, inflācijas prognozes. Šajā gadījuma Latvijas Republika netika novērota
neviena mokroekonomiska faktora būtiska
ietekme uz valūtas kursa paaugstināšanos par cik Latvijas Republikā vēl nebija
izveidojusies stabila ekonomiskā sistēma. Latvijas Republikā no 1990.gada līdz
1993. gadam bija novērojams straujš iekšzemes kopprodukta kritums, un tai pašā
laikā bija novērojama diezgan augsta inflācija (skat. att. 3.1.)
3.1.1.
attēls.PCI izmaiņas salīdzinot pret iepriekšējo ceturksni [6,8] un iekšzemes
kopprodukts 1993. gada vidējās cenās [5,25].
No
tā izriet tas, ka LVR kursa straujo pieaugumu 1993. gada februāri neizraisīja
tautsaimniecības makroekonomiskie faktori (naudas segums līdz ar to arī
iedzīvotāju pirktspēja valstī samazinājās inflācijas rezultātā). Šie faktori
valūtas kursu ietekmē nevis to paaugstinot, bet tas iespaido valūtas kursu
pretēji - pazeminot. 1993. gada pirmā cetuksnī ir tomēr novērojams iekšzemes
kopprodukta pieaugums (šis pieaugums ir izskaidrojams ar tautsaimniecības
konjunktūras sezonālām svārstībām), tas protams veicināja pieprasījumu pēc
skaidrās naudas - LVR, bet ne tik lielā apjomā, lai būtu tik straujas svārstības. Sākot ar 1993. gadu apstājās iekšzemes
kopprodukta lejupslīde (tā straujais kritums apstājās), tas nodrošināja to, ka
pieprasījums pēc nacionālās valūtas kļuva stabils ( apskatot pēc MV=Py, varam
secināt, ka valūtas kursa svārstības varēja izraisīt tikai cenu līmeņa, naudas masas un naudas apgrozījuma atruma
izmaiņas).
Ja
tiek apskatīts mājsaimniecību inflācijas prognožu ietekme uz nākamajiem
periodiem, tad, ja mājsaimniecības sagaidītu, ka nākotnē ir sagaidāmā būtiska
inflācijas izmaiņas, pamatojoties uz esošās informācijas, tad iedzīvotāji
censtos savus naudas līdzekļus pārvērst citā materialā formā (iegādātos dažādas
preces u.t.t.). Lai inflācijas prognožu dēļ LVR kurss attiecībā pret citām
valūtām augtu, tad mājsaimiecībām ir iepriekš jāiegūst informācija par to, ka
nākotnē ir sagaidāma inflācijas samazināšanās (deflācija), lai uz šās iegūtās
informācijas pamata veiktu naudas
uzkrājumus (tas paaugstinātu pieprasījumu pēc LVR). Šādas rīcības rezultātā
uzkrājumiem ir jāpieaug. Tā kā 1992. gada beigās un 1993. gada sākumā tika
solīts, ka tiks tikai samazināti inflācijas pieauguma tempi, bet netika pat
minēts, ka būtu sagaidāma ļoti maza inflācija vai pat deflācija. Iedzīvotāji
vēlmi šajā laika periodā noguldīt savus brīvos naudas līdzekļus kredītiestādēs
vai citos pasākumos, kas nestu augļus, var izskaidrot arī ar to, ka
iedzīvotājiem vēl joprojām bija brīvi naudas līdzekļi par kuriem, tie nav
varējuši iegādāties preces, kā pierādījums tam ir tas, ka Latvijas Republikā
bija pieprasījuma inflācija. Mājsaimniecību inflācijas prognozes valūtas kursu
ietekmēja negatīvi, to pazeminot.
Līdz
1993. gadam bija novērojama negatīva maksāšanas bilance, ko izsauca kā bijušas
Padomju Savienības ekonomiskās sistēmas sabrukums, tā arī valūtas reforma,
kuras rezultātā daudzi uzņēmumi, kuriem bija ekonomiskie partneri bija bijušās
Padomju Savienības republikās. Valūtas reformas rezultātā Latvijas Republikas
uzņēmumi zaudēja līdzekļus lielos apmēros brīvā LVR kursa ieviešanas dēļ. Sākot
ar 1993. gadu Latvijas Republikas tautsaimniecībai bija pozitīva maksāšanas
bilnace, tas nodrošināja to, ka Latvijas Bankai bija iespējams nodrošināt LVL
kursa piesaisti pie SDR. Jāmin arī tāds faks, ka Latvijas Republikā tai laikā
bija ievērojams daudzums kontrobandas pārvadājumi, kas Latvijas Republikas
maksāšanas bilanci var realitātē parādīt pavisam citā stāvoklī.
3.1. tabula. Latvijas Republikas
eksporta - importa bilance[5,33].
1993.gada vidējās cenās tūkst.LS
|
1990
|
1991
|
1992
|
1993
|
1994
|
Preču un
pakalpojumu eksports
|
1777130
|
1205238
|
1384234
|
1074356
|
984044
|
Preču un
pakalpojumu imports
|
2292979
|
1285446
|
1388447
|
835859
|
830204
|
Netto eksports
|
-515849
|
-80208
|
-4213
|
238497
|
153840
|
Valūtas
kursu ļoti spēcīgi var ietekmēt valdības fiskālā politika. Jo, piemēram valdība
palielinot ievērojami ievedmuitu tādām precēm, kuras valstī neražo vai arī ražo
nepietiekamā daudzumā un kvalitātē, lai nodrošinātu vietējo tirgu, tad
attiecīgi valstī kāpj cenas uz šīm precēm un vēlāk arī uz pārējām, kas savukārt
paaugstinātu inflāciju - valūtas kurss
krītas. Šājā periodā Latvijas Republikā netika pieņemti būtiski mainījumi
nodokļos (no 1993. gada līdz 1993. gada vidum tika izdarītas izmaiņas
apgrozījuma nodokļa piemērošanas kārtībā), tādat valdības fiskālā darbība
nevarēja būtiski ietekmēt valūtas kursu. Valdībai bez tam kā katrai
saimnieciskai vienībai pastāv iespēja pašai iejaukties valūtas tirgū. Šī
iespēja ir maz ticama, jo Latvijas Banka skaitās Latvijas valdības pilnvarotais
finansu aģents, tādēļ Latvijas valdībai bez Latvijas Bankas atbalsta ir grūti iejaukties valūtu tirgū, lai tajā varētu
realizēt savus mērķus.
LVR
kursu maz ietekmēja ārējie ekonomiskie faktori, jo Latvijas Republika bija
relatīvi ļoti jauna valsts, tādēļ tās ekonomiskie sakari vēl nebija tik tālu
attīstījušies, lai tie varētu būtiski ietekmēt LVR kursu. Ietekmi uz valūtas
kursu rada tas, ka Latvijas Republikai ir ļoti liela atkarība no ārējiem
enerģētikas un izejvielu krājumiem. Tas konkrētā gadījumā valūtas kursu ietekmē
negatīvi, palielinās Latvijas atkarība no citām valstīm .
Ļoti
ticams būtu, ka 1993. gada februāra krīzi izsauca kādu noteiktu spekulatīvi
ieintresēti grupējumi. Ievērojamas spekulatatīvās operācijas nevarēja LVR kursa
svārstību ietekmēt tādēļ, ka, pēc citu bijušo Padomju Savienību valstu
pieredzes, ļoti liela iespējamība būtu, ka LVR kurss pēc 1993. gada februāra
krīzes tik ātri nenostabilizētos, jo spekulācijas rezultātā būtu iespējams, ka
aizplūstu daudz kapitāla no Latvijas Republikas, turklāt papildus tam zustu
uzticība LVR. Lai radītu šādu krīzi ir nepieciešams koncentrēt lielu kapitālu
šādam mērķim. Kapitāla koncentrāciju varētu pamanīt Latvijas Banka, kas varētu
sagatavoties reaģēt pret šo spekulatīvo grupējumu mēģinājumiem radīt
nestabilitāti valūtas tirgū. Turklāt spekulatīvās operācijas bez kredītiestāžu
līdzdalības bija maza iespējamība veikt, jo: Latvijas Republikā valūtas tirgus
bija attīstīts ļoti zemā līmeni (ar
valūtu tirgojās pārsvarā Latvijas Banka, Latvijas bankas, specializētie maiņas
punkti); lai radītu valūtas krīzes priekšnosacījumus, tiem tādā gadīumā
vajadzēja aptvert lielākos valūtas tirgošanas vietas (skatīt iepriekšminēto
pamatojumu), kas savukārt ļoti apgrūtinātu viņu ieceres, par cik rodas pārāk
daudz starpnieku.
3.2.Latvijas Bankas un Latvijas banku loma 1993. gada februāra krīzē
Vistiešākā
ietekme uz naudas pierasījuma un piedāvājumu Latvijas Republikā pieder Latvijas
Bankai. Turklāt Latvijas bankas nosacīti pilda strapnieka lomu starp klientu un
Latvijas Banku tajā gadījumā, kad tas
vēlējās pirkt vai pārdot LVR vai
brīvi konvertējamu valūtu (šajā laikā Latvijas Banka noteica īpašu valūtu
pirkšanas un pārdošanas kursu bezskaidrā naudas norēķiniem ar kredītiestādēm,
pēc kura tās brīvi varēja pārdot vai nopirkt valūtu no centrālās bankas).
Latvijas Bankai un Latvijas bankām pastāvēja vislielākā iespēja ietekmēt valūtu
tirgu 1993. gada februāra valūtas krīzē .
3.2.1.Latvijas bankas
Latvijā
1993. gadā Latvijas bankas aktīvi iesaistījās valūtu tirgū, tādejādi tās varēja
ietekmēt situāciju valūtu tirgū, jo tās nodarbojās ar valūtu pirkšanas
pārdošanas operācijām. Salīdzinot ar citām saimnnieciskām vienībām,
kredītiestādēm bija tāda priekšrocība, ka tās varēja daudz vieglāk piesaitīt
nepieciešamo kapitālu, kas būtu
nepieciešams, lai varētu veiksmīgi izjaukt radušos līdzsvaru valūtu tirgū.
Papildus līdzekļus tās varēja iegūt aizņemoties tos starpbanku tirgu,
aizņemoties no Latvijas Bankas, piesaistot depozītus.
Lai
Latvijas bankas varētu veiksmīgi veikt valūtas tirgus mahināciju tām bija
nepieciešama pieeja valūtas tirgū. Šāda iespēja tām bija, jo Latvijas bankas
bija vienas no tām institūcijām, kas pārvaldīja Latvijas valūtas tirgu. Tātad
tām bija liela iespēja veikt nepieciešamos pasākumus, lai izraisītu šo krīzi.
Turklāt šis nodoms bija jātur tādā gadījuma slepenībā no Latvijas Bankas, lai
tā nevarētu savlaicīgi iejaukties valūtas tirgū, tādejādi novēršot sev nevēlamu
seku iestāšanos.
Tas
nozīmē, ka Latvijas bankām, lai veiktu šo valūtas mahināciju bija jāievēro
zināma slepenība, jāpiesaistā nepieciešamie līdzekļi. Šie minētie faktori
samazina iespējamību, ka Latvijas bankas bez centrālās bankas ziņas varēja
izraisīt šo valūtas krīzi, jo tām bija nepieciešams piesaistīt papildus
līdzekļus.
Latvijas
bankas līdz 1992. gada 31. decembrim tika ierobežotas. To neto vietējie aktīvi
nedrīkstēja pārsniegt 24910 miljonus LVR (skat tabulu 3.2.1.1.)
3.2.1.1.tab. Banku sistēmas neto
vietējie aktīvi (mlj. LVR ) [1]
1992. gada 30. jūnijā
|
10395
|
Norādes limits līdz 1992. gada
30. septembrim
|
16265
|
Norādes limits līdz 1992. gada
31.decembrim
|
24910
|
Tas nozīmē, ka Latvijas bankas līdz
1992. gada beigām nevarēja brīvi palielināt neierobežoti savus līdzekļus, tām,
lai piesaistītu sev papildus vajadzīgos līdzekļus, ja tās jau ierpiekš nebija
izveidojušas nepieciešamās rezerves, to vajadzēja izdarīt pusotra mēneša laikā.
Turklāt Latvijas banku aktīvi un pasīvi 1992. gadaq naudas reformas laikā, kas
bija izteikti ārzemju valūtā, bija
jākonvertē LVR pēc uzskaites likmes 100 LVR par 1 USD, izņemot depozītus ārzemju valūtā [1]. Tas nozīmē, ka
Latvijas bankām, savi līdzekļi ārzemju valūtā vajadzēja novērtēt pēc zemāka
kursa, nekā tas bija valūtu tirgū.
Latvijas
bankām, lai piesaisītu papildus līdzekļus, bija vistacamāk to izdarīt
starpbanku tirgū, jo: lieli aizņemumi no Latvijas Bankas lielos apmēros, radītu
Latvijas Bankas uzmanību ( Latvijas Bankas kredīti Latvijas bankām no 1993.
gada janvāra līdz februārim palielinājās par 3.9 milj. Ls, turklāt Latvijas
banku depozīti Latvijas Bankā - par 2.4 milj. Ls [9,36]); būtiska depozītu
piesaiste šai periodā arī nav notikusi (kopējie depozītnoguldījumi pieauguši
par 3.4 milj. Ls, turklāt kredīti - 1.5 milj. Ls[9,30]). Tādat, ja gadījumā
Latvijas bankas bija izraisījušas šo valūtas krīzi, tad tās nepieciešamos
līdzekļus ir ieguvušas no starpbanku aizņemumiem, vai arī līdzekļus ieguvušas mainot aktīva posteņos
ieguldīto naudu. Tas nozīmē, ka Latvijas bankām papildus līdzekļu piesaiste
saistījās ar paaugstinātu risku, ka viņu plānus varētu uzminēt, tādejādi
samazinot efektu, ko būtu ieguvušas Latvijas bankas, gadījumā, ja tās tik
tiešām būt realizējušas šo valūtas krīzi
3.2.2. Latvijas Banka
Latvijas Bankai darbībā šai valūtas krīzei
bija jābūt īpašai nozīmei, par cik Latvijas Banka bija uzsākusi naudas reformu
un jau 1993. gada 12. februārī tā jau bija pieņemusi lēmumu par “Par piecu latu
naudas zīmju laišanu apgrozībā”, saskaņā ar kuru tika sākta pakāpeniska latu
laišana apgrozībā, nosakot latu attiecību pret Latvijas rubli kā 1 pret 200
[8,16]. Lai Latvijas Banka varētu veiksmīgi paveikt naudas reformu, tai bija
nepieciešams: radīt uzticību nacionālai valūtai; izveidot lata stabilu
nodrošinājumu (segumu). Tādat Latvijas
Banka nepavisam nebūtu ieinteresēta jebkādā valūtas krīzē, jo tas varētu
samazināt uzticību nacionālai valūtai, līdz ar to kristos pieprasījums pēc tās,
savstarpējos norēķinos mājsaimniecības tādā gadījumā priekšroku dotu kādai
citai no ārvalstu konvertējamām valūtām, kura būtu stabilāka un apmierinātu
mājsaimniecības izvirzītos prasības pret šo valūtu.
Latvijas
Bankai, pieņemot 1992.gada lēmumu “Par Latvijas rubļa ieviešanu apgrozībā”,
uzsāka LVR brīvu maiņu pret SUR ar kursu 1:1. Šīs naudas reformas posma
realizācijas rezultātā Latvijas Banka lielos apmēros uzpirka SUR (tā bija
nekonvertējamā valūta). Lai turpinātu veiksmīgu naudas reformu Latvijas Bankas
uzdevumums , kā jau augstāk tika minēts, bija radīt uzticību nacionālai
valūtai, radīt tai segumu. Šajā gadījuma nekonvertējamā valūta Latvijas Bankai
kā segums nederēja, par to liecina arī tāds fakts, ka Latvijas Banka nogādāja
Krievijas Centrālajā bankā bez atlīdzības no apgrozības izņemtos Krievijas
rubļus par 7429 tūsktošiem latu (Latvijas Banka tos norakstīja uz ārkārtas
izdevumiem), saglabājot iespējas saņemt daļēju kompensāciju no Krievijas Centrālās bankas [8,46]. Tādat
Latvijas Bankai radās nepieciešamība, lai palielinātu segumu un mazinātu izmaksas, nekonvertējamo valūtu samainīt pret
konvertējamām valūtām pēc iespējas izdevīgāka kursa.
1993.
gada 21. janvārī Latvijas Banka padome nolēma: sākot ar 1993. gada 22. janvāri
Latvijas Banka pārtaukt nekonertējamās
valūtas pirkšanu; pilnvarojot Latvijas Bankas valdi pieņemt lēmumus par
Latvijas Bankas nopirkto nekonvertējamo valūtu pārdošanu un Latvijas Bankas
vajadzībām nepieciešamo nekonvetrējamo valūtu pirkšanu valūtu tirgū [3], tātad
sākot ar šo lēmumu Latvijas Banka turpināja tikai pārdot nekonvertējamo valūtu,
tādā veidā samazinot to īpatsvaru savos ārējos aktīvos. Tādat viens no
galveniem iemesliem kādēļ Latvijas Banka varēja būt ieintresēta valūtas krīzē
izraisīšanā bija tas, ka īstenojot to, viņai radās iespēja samainīt
nekonvertējamo valūtu pret konvertējamo valūtu.
Latvijas Bankas iespējas šo krīzi īstenot bija
ļoti lielas, jo tā 1993. gada februāri bija ne tikai Latvijas Republikas
centrālās bankas funkcijas, bet arī komercbanku funkcijas (līdz 1993. gada 10.
maijam, kad Latvijas Banka nodeva un Latvijas banku privatizācijas fonds
pieņema pārvaldīšanā šīs nodaļas ar to saitībām un prasībām, Latvijas Banka
pārvaldīja 49 bijušās Latvijas Banka nodaļas [8,26]). Līdz ar to Latvijas Bankai
bija iespēja tieši bez citu komecbanku starpniecības ieiet valūtu tirgū. 1992.
gada 20. oktobrī Latvijas Bankas
prezidents Eināra Repšes ziņojumā Latvijas Republikas Augstākas padomes
plenārsēdē ir teikts: “Uzsākta Latvijas rubļa stabilizēšana. Diemžēl vēl
arvien, pēc Latvijas Bankas novērtējuma, pašmāju cenu inflācija ir ap 15%
mēnesī, bet, kā jau teicu, stabilizējas vai vismaz ir redzamas tendences.
Uzsākta Latvijas Bankas aktīva iejaukšanās konvertējamo valūtu tirgū nolūkā
stabilizēt Latvijas rubļa apmaiņas kursu “ [4].
Analizējot
Latvijas Bankas ārējo aktīvu sadalījuma dinamiku 1993. gadā (skatīt 3.2.2.1
tab.), ir redzams, ka Latvijas Bankas neto ārējo aktīvu sadalījums pēc 1993.
gada febrūra strauji izmainās.
3.2.2.1.tab. Latvijas Bankas neto
ārējo aktīvu sadalījums [8,48].
1993.gads,
milj. Ls.
|
I
|
II
|
III
|
IV
|
V
|
VI
|
VII
|
VIII
|
IX
|
||
Neto ārējie
aktīvi
|
108.1
|
118.1
|
82.5
|
150.6
|
169.9
|
168.3
|
186.1
|
183.8
|
204.0
|
||
Konvertējamās
valūtas
|
49.3
|
58.4
|
69.9
|
139.9
|
163.6
|
163.3
|
183.8
|
184.4
|
204.7
|
||
Nekonvertējamās
valūtas
|
58.8
|
59.7
|
12.6
|
10.7
|
6.3
|
5.0
|
2.3
|
-0.1
|
-0.7
|
||
Latvijas Bankas neto ārējos aktīvos
nekonvertējamo valūtu īpatsvars strauji samazinās, bet konvertējmo valūtu
īpatsvars pieaug. Tātad Latvijas Banka februārī ir panākusi to, ka tā ir guvusi
iespēju samainīt nekonvertējamo valūtu pret konvertējamo valūtu vai citiem
likvīdiem līdzekļiem.
No
augstāk minētā izriet, ka Latvijas Bankai bija radusies nepieciešamība samainīt
tās rīcībā esošo nekovertējamo valūtu pret konvertējamo, un 1993. gada februārī
to tā ir arī realizējusi.
Latvijas
Banka krīzi valūtas tirgū 1993. gada
februārī varēja izsaukt pārdodot komercbankām un caur savām nodaļām jebkuram
interesentam konvertējamo valūtu lielos daudzumos, uzpērkot LVR , kas izsauca
atbildes reakciju valūtu tirgū. Atbildes reakcija varēja būt tāda, ka Latvijas
bankas, valūtas maiņas punkti, mājsaimniecības, redzot ka tiek piedāvāta valūta
lielos daudzumos, reaģēja uz to stihiski (pēc autora domām šeit nostrādāja
psiholoģiski faktori, jo tā laika presē
pastāvēja daudz viedokļu par Latvijas Bankas monetāro politiku.Vairums viedokļi
bija tādi, ka LVR ir novērtēts pa augstu, nepieciešams, lai uzlabotu ekonomisko
situāciju valstī devalvēt LVR, tas rezultātā izsauca stihisku nevis apdomātu
reakciju uz pēkšņām nestandarta situācijām valūtu tirgū), kā rezultātā daudzas
privātās personas steidzās samainīt savus uzkrājumus konvertējamā valūtā pret
LVR. Tas izsauca palielinātu konvertējamās valūtas piedāvājumu valūtas tirgū,
kas savukārt paaugstināja LVR kursu attiecībā pret citām valūtām. Latvijas
Banka turpretī pēc līdzsvara izjaukšanas varēja uzsākt konvertējamās valūtās
uzpirkšanu par iepriekš uzpirktiem LVR un Krievijas rubļiem (par to liecina
tas, ka neilgā laika posmā konvertējam valūtu kursi attiecībā pret LVR atkal
pacēlās tik pat kā līdz iepriekšējam līmenim). “Dolāra kursa pazemināšanu
uzsāka pati Latvijas Banka, un tas ka komercstruktūtras valūtas kursu nolaida
vēl zemāku, ir loģiska reakcija. Pieredze rāda, ka laist apgrozībā lielāku
daudzumu dalāro pa zemām cenām - tā ir centrālo banku stratēģija pirms naudas
reformām. Katrā ziņā, ja naudas reforma notiks, tad pakāpeniski - pusotra vai
divu mēnešu laikā”, H. Jansons ( PaRex bankas eksperts valūtas tirdzniecības
jautājumos)[13]. No tā varam secināt, ka Latvijas banku loma šajā krīzē ir tā,
ka tās tikai palielināja valūtās svārstību amplitūdu, bet nevis to izraisīja,
jo tās reaģēja uz radušos situāciju valūtu tirgū. Šās krīzes rezultātā Latvijas
Banka guva nacionālās valūtas segumu, kas nākotnē atviegloja turpmāku sekmīgu
naudas reformas īrstenošanu.
Priekšlikumi un secinājumi
No šā darba
var izdarīt šadus secinājumus un priekšlikumus :
1. Valūtas
krīzi 1993. gada februārī nevarēja izraisīt Latvijas tautsaimniecības faktori.
2. 1993. gada februāra krīzē liela nozīme bija
Latvijas Bankai un kredītiestādēm.
3. Latvijas
Bankas, lai uzlabotu savus bilances rādītājus un radītu stabilu nodrošinājumu
nacionālai valūtai, īstenoja valūtas krīzi, kuras rezultātā neilgā laika posmā
nacionālā valūtas LVR attiecībā pret USD īsā laika posmā pieauga par 20%, bet
pēc tam kritās aptuveni par 18% ar tendednci kursam pakāpeniski augt kamēr as
netika piesaistīts SDR ar kursu 1SDR=0.7997 LVL.
4. Valūtas
krīzes rezultātā Latvijas Banka samainīja savos ārējos atīvos nekonvertējamo
valūtu pret konvertējamām valūtām.
5. 1993. gada februārā krīzē Latvijas Banka
palielināja nacionālās valūtas segumu konvertējamā valūtā, tai pat laikā samazinot nekonvertējamās valūtas īpatsvaru,
kas nākotnē atviegloja turpmāku sekmīgu naudas reformas īrtenošanu.
6. Latvijas
Banka ar valūtas krīzes realizāciju 1993. gada februārī parādīja to, ka tā spēj
kontrolēt norises valūtas tirgū, tādejādi tā palielināja uzticību sev kā
emisijas bankai, tas savukārt attiecīgi palielināja uzticību nacionālai naudas
vienībai.
7. Latvijas
Bankas darbību 1993. gada februāra valūtas krīzē atviegloja arī tas, ka tā vēl
pildīja komercbankas funkcijas.
8. Latvijas
banku loma 1993. gada februārā valūtas tirgū bija salīdzinoši maza. Tās kalpoja
kā patiprinošs faktors.
Izmantotās literatūras un avotu saraksts:
1. Latvijas
Republikas valdības ekonamiskās politikas memorands.AP&MP, (Dienas
pielikumus). 1992. gada 28. augusts.
2.
Latvijas Republikas Naudas reformas
lēmums Nr.2 “Par Latvijas rubļa kā vienīgā obligāti pieņemamā maksāšanas
līdzekļa noteikšanu Latvijas Republikā”. Laikraksta Diena pielikums. 1992. gada
17. jūlijs.
3. Latvijas
Bankas padomes sēdes lēmums Nr. 3. AP&MP ( Dienas pielikums), 1993. gada
29. janvārī.
4. Latvijas
Bankas prezidenta Eināra Repšes ziņojums Latvijas Republikas Augstākās Padomes
plenārsēdē 1992. gada 13. oktobrī. AP& MP (Dienas pielikums), 1992.gada 20
oktobris.
5. Latvijas
makroekonomiskie Rādītāji #1/1995.: statistisko datu krājums.-R.:Latvijas
Republikas Valsts statistikas komiteja,1995.-139 lpp.
6. Patēriņu
cenu indeksi #9/1995.: statistiko datu krājums.-R.: Latvijas Republikas Valsts
statistikas komiteja, 1995 - 20 lpp.
7.
Latvijas Banka.1992. gada
pārskats.,Rīga 1993.g.,29.lpp.
8.
Latvijas Banka,Latvija Banka 1993
gada pārskats, Rīga ’’Jāņa sēta’’,1994.g.54.lpp.
9. Latvijas
Banka,Latvijas Bankas Monetārais apskats 1/1994, Rīga ’’Jāņa
sēta’’,1994.g.54.lpp.
10.Dienas
Bizness,Valūtas kusi Rīgā pret LVR.1993.gada 26 februārī.
11.Aizsilnieks Latvijas saimniecības vēsture, Rīga 1968.g.,
855, lpp..
12.Averss un
Reverss, Kārlis Bauze, Piesaiste SDR - veiksmīgs lata kursa stabilitātes
nodrošinājums. Latvijas Banka 1996. gads.
13.Šo pirmdien
gaidāms paziņojums par naudu. Anita Smoļenska. Diena.1993. gada 26. februāris.
14.À.Â.Àíèêèí è äðóãèåбÂàëþòíûé Ïîðòôåëü. Ìîñêâàб ЭÑÎÌÈÍÒÝÊЭб
1995.ã.б680.ñ.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru