VALŪTAS TIRGUS UN VALŪTAS OPERĀCIJAS (1999)

Autors: Nezināms

SATURS

Ievads
1. Valūtas tirgi un to dalībnieki 5.
2. Valūtas operācijas 12.
2.1. Konversijas operācijas 12.
2.1.1. Norēķinu operācijas – SPOT 12.
2.1.2. Ilgtermiņa darījumi – FORWARD 16.
2.1.3. Maiņas termiņa operācijas – SWAP 18.
2.1.4. Nākotnes darījumi – FUTURES 20.
2.1.5. Valūtas izvēles darījumi – OPTIONS 22.
2.2. Kredīt – depozīt operācijas 23.
3. Priekšnoteikumi valūtas operāciju veikšanai 25.
3.1. Banku starptautisko attiecību nodibināšana 25.
3.2. Banku starptautisko maksājumu veikšana 27.
3.3. Bezskaidro norēķinu galvenās formas 28.
Secinājumi 31.
Literatūras saraksts 33.

IEVADS

1990-to gadu sākumā, kad bijušās PSRS republikas ieguva pilnīgu patstāvību, Latvijā, kā arī citās valstīs, sāka strauji attīstīties privātais sektors. Radās iespēja dibināt individuālos uzņēmumus, akciju sabiedrības, paju sabiedrības, sabiedrības ar ierobežotu atbildību u.c., un iedzīvotāji sāka nodarboties ar tā saucamo privāto biznesu. Paplašinājās ekonomiskie sakari ar ārvalstīm un radās tīri objektīva saskarsme ar ārzemju valūtām. Līdz ar citiem uzņēmumiem un firmām sāka  dibināties daudz bankas. Banku sektors attīstījās straujāk kā citi tautsaimniecības sektori, kas radīja veselīgu konkurenci banku starpā. Sākumā bankas piedāvāja klientiem ne visai plašu pakalpojumu klāstu - depozītu pieņemšana, kredītu izsniegšana, pārvedumi uz un no ārzemēm, vērtību glabāšana banku seifos. Pastiprinoties konkurencei, parādījās objektīva nepieciešamība bankām paplašināt savu sniegto pakalpojumu klāstu. Pie kam, šie pakalpojumi bija jāorientē jau uz jaunām klientu prasībām, kuras radās attīstoties sakariem starp Latvijas un ārvalstu uzņēmējiem. Viena no šādām jaunām nepieciešamībām bija dažādu valstu valūtu konvertācija latos un otrādi. Lai varētu sniegt klientiem pakalpojumus, kas saistīti ar valūtu konvertācijām, un līdz ar to pievilināt jaunus klientus, bankām vajadzēja sākt veikt valūtas operācijas. Valūtas operācijas ir vistiešākajā veidā saistītas ar valūtu tirgiem.

Sekmīgai tautsaimniecības attīstībai, kā to ir pierādījusi attīstītu Rietumvalstu prakse, ir nepieciešama valūtas, naudas, kapitāla, vērtspapīru un citu tirgu attīstība. Bankas attīstītās valstīs ļoti aktīvi piedalās visos iepriekšminētos tirgos ne vien ar savu pieredzi, sniedzot konsultācijas klientiem, bet arī veicot spekulatīvus darījumus. Zināšanu un pieredzes trūkums šajā jomā ātri var novest pie lieliem zaudējumiem un pat bankas maksātnespējas. Tātad, viens no priekšnoteikumiem, lai varētu aktīvi darboties šajos tirgos, ir augsti kvalificēti darbinieki, kuri ir spējīgi uzņemties lielu atbildību. Lielākajā daļā gadījumu tieši no šiem cilvēkiem ir atkarīgs vai banka iegūs peļņu no valūtas darījumiem, vai nesīs zaudējumus.

Valūtas tirgus ir arī svarīgs rādītājs, lai valstī ieplūstu ārvalstu investīcijas, jo ar operācijām attīstītā valūtas tirgū pastāv iespējas minimizēt valūtas risku, kas pastāv pat augsti attīstītās valstīs. Ārzemju investori, ienākot valstīs ar vēl nestabilu ekonomiku, noteikti izskata iespējas samazināt valūtas risku, kas saistās ar valūtas kursu svārstībām.

Ja mēs gribam kļūt par valsti ar attīstītu ekonomiku, kuru zina pasaulē, un kuru ciena, tad visi iepriekšminētie faktori neapstrīdami liecina par nepieciešamību attīstīt valūtas tirgu Latvijā.

Interese par banku lietām, konkrēti valūtu maiņas attiecību veidošanos un to dalībniekiem noteica šā temata izvēli. Tāpat Latvijas objektīvi jaunajām bankām ar maksimālu pieredzi šai lietā ir vēl virkne trūkumu, neatrisinātu problēmu un lielas attīstības iespējas tuvojoties pasaules pieņemtajām valūtas tirdzniecības normām.

Darbā apkopts valūtas tirgus dalībnieku iedalījums kā arī piedāvāts iepazīties ar valūtas pamatoperāciju veidiem un pieņemtajiem valūtas pirkšanas – pārdošanas struktūras veidošanas principiem pasaules praksē, kā arī iespēju robežās salīdzināt to ar Latvijas banku pieredzi.

Darbs izstrādāts pamatojoties uz vispārējo un speciālo ekonomisko literatūru.

1. VALŪTAS  TIRGI  UN  TO DALĪBNIEKI

Mūsdienu valūtas tirgus pamati veidoti ap 50-60 gadiem Bretonvudsas valūtas sistēmas funkcionēšanas laikā. Taču savu lielāko attīstību guva ap 70 gadiem ar straujo sakaru tehnikas attīstības sākumu. Lielākā daļa valūtas operāciju tiek veiktas no speciāli bankās izveidotām dīleru istabām. Izmantojot telefona, teleksa un Reuter Dealing sakaru sistēmas palīdzību dīleri atrodas nepārtrauktā kontaktā ar citām bankām, brokeriem, klientiem. [2, 17]

Latvijā valūtu tirgus sāka veidoties 1991.gadā, kad Latvijas Banka izsniedza pirmās licences valūtas operāciju veikšanai Latvijas komercbankām.

1994-95 gadu laikā notika strauja valūtas tirgus attīstība Latvijas banku vidū. Lielās peļņas iespējas tajā iesaistīja gandrīz visas daudz maz funkcionējošās bankas. Jebkura neattīstīta valūtas tirgus operāciju ienesīgums ir daudz augstāks kā attīstītā tirgū, piedaloties daudziem dalībniekiem. Pieaugot konkurencei samazinās starpība starp valūtu pirkšanas un pārdošanas kursiem, kas arī veido ienākuma avotu šāda veida operācijās. [3]

Valūtas tirgus ir milzīgs valūtas pircēju un pārdevēju kopums. Tā dalībnieki ir, sākot ar gigantiskām bankām un daudznacionālām korporācijām ar dienas apgrozījumu, kas sastāda vairākus miljardus dolāru un beidzot ar tūristiem, kuri pērk nelielas naudas summas mazās banknotēs. Tas ir tirgus, kur tā dalībnieki reti tiekas tieši viens ar otru. Tā ir pasaule, kura ir savstarpēji saistīta ar telefona un teleksa līnijām, kur valūtas maiņa notiek momentāni, pēc valūtas kursa noteiktā brīdī. Pati par sevi valūta šeit nefigurē, pārskaitījumi notiek telegrāfiski no konta uz kontu. [2, 15]

Valūtas tirgus ir viss valūtas maiņas un depozītu operāciju kopums, ko savā starpā veic šā tirgus dalībnieki izmantojot esošo tirgus kursu un procentu likmes. Pateicoties šim tirgum, jebkura fiziska vai juridiska persona atkarībā no pieejamības pakāpes var veikt nepieciešamās valūtas pirkšanas un pārdošanas. Valūtas pirkšanas un pārdošanas operācijas veido īstermiņa operācijas ar izpildes laiku līdz vienam gadam. Liela daļa valūtas tirgus operāciju veidojas no valstu un to uzņēmēju starptautiskajiem ārējiem norēķiniem par tirdzniecību, tūrismu, dažāda veida pakalpojumiem, kā arī kapitāla migrācija, valūtas likviditātes pārvietošana un dažādi citi valūtas iejaukšanās līdzekļi. Taču otru iespējams lielāko daļu valūtas tirgū aizņem spekulatīvās valūtas operācijas. [11]

Valūtas tirgus ir kvalificējams pēc divām pazīmēm:

1.  pēc operāciju veida,

2.  pēc teritoriālās pazīmes.

Pēc operāciju veida izšķir:

1.  FOREX (foreign exchange) tirgu,

2.  depozītu tirgu.

FOREX tirgu tālāk iedala pēc operāciju tipa, piemēram, dolārs/marka, dolārs/jēna, dolārs/lats utt. Dažādu valūtu lomu valūtas tirgū nosaka to īpatsvars starptautiskajos saimnieciskajos darījumos. Pasaulē lielāka daļa visa veida valūtas operāciju notiek izmantojot ASV dolāru (USD), tālāk ļoti plaši izmantotas tiek arī Vācijas markas (DEM), Anglijas mārciņas (GBP), Japānas jēnas (JPY), Francijas franki (FRF) un Šveices franki (CHF). [9, 13]

Arī depozītu tirgu iedala tāpat pēc valūtu tipa. Dažādu valstu valūtas pievilcību investoru vidū parasti piesaista valūtas ar augstākajām procentu likmēm. Tāpēc bieži dažādu valstu ekonomisku manipulāciju rezultātā notiek masveidīga kapitāla pārplūšana no mazāk pievilcīgām valūtām uz ienesīgākām.

Pēc teritoriālās pazīmes pieņemts izdalīt sekojošus lielākos pasaules valūtas tirdzniecības tirgus:

1.     Eiropas,

2.     Ziemeļamerikas,

3.     Tālo austrumu.

Savukārt tajos izdala lielākos centrus:

1.     Eiropā -    Londona,

-         Cīrihe,

-         Frankfurte pie Mainas,

-         Parīze;

2.     Ziemeļamerikā – Ņujorka;

3.     Āzijā - Tokija,

- Singapūra,

- Honkonga.

Sakarā ar starptautiskās tirdzniecības attīstību un dažādu valūtas apgrozības aizliegumu atcelšanu daudzās valstīs pēdējos gados strauji pieaug valūtas darījumu apjomi. [1]

Galvenie valūtas tirgus dalībnieki ir komercbankas. Tās veic vislielāko valūtas operāciju apjomu. Bankas caur saviem klientiem akumulē visu nepieciešamo pieprasījumu pēc attiecīgo valūtu maiņas, tāpat arī pēc līdzekļu aizdošanas un noguldīšanas, un iziet ar savu piedāvājumu pie citām bankām. Bankas ne tikai izpilda klientu pieprasījumus, bet arī darbojas ar saviem līdzekļiem. Rezultātā varētu teikt, ka valūtas tirgus lielos vilcienos ir starpbanku darījumu tirgus. Nav būtiska iemesla, kādēļ valūtas tirgum vispirms vajadzētu būt banku pakalpojumam, bet fakts ir tāds, ka bankām gadu gaitā ir izveidojies lielisks tehniskais nodrošinājums valūtas operāciju veikšanai. Tirgus dalībnieki, kas nav bankas, galvenokārt savas operācijas veic caur bankām. [11]

Pie valūtas tirgus dalībniekiem tiek pieskaitīti arī brokeru kantori, lielākie investīciju un pensiju fondi, ietekmīgākās pasaules korporācijas. Taču visiem šiem dalībniekiem praktiski nav pieejams starpbanku valūtas tirgus un visas savas konversijas un depozītoperācijas tās kārto ar komercbanku palīdzību.

Starpbanku valūtas tirgus dalībniekus nosacīti iedala divās lielās grupās:

1.     Viena grupa sastāv no tirgus pasīviem dalībniekiem (market users), t.i., tirgus lietotājiem, kuriem laiku pa laikam rodas nepieciešamība veikt valūtas operācijas (gan uz sava, gan klientu rēķina) un kuri tādā gadījumā griežas pie citām bankām pēc cenām;

2.     Otru grupu veido tā sauktie aktīvie dalībnieki (market makers), t.i., tirgus veidotāji, tie kuri veido cenas un pie kuriem griežas visi pārējie pasīvie tirgus dalībnieki. Aktīvās bankas tāpat bieži tirgo arī savā starpā tikai parasti ar lielākiem darījumu apjomiem. [11]

Pasaules valūtas tirgos tirgus veidotāji ir lielākās starptautiskās bankas, kuras ikdienā veic valūtas operācijas ar milzīgām summām, kas sniedzas desmitos miljardos ASV dolāru, kā piemēram, The Bank Of New York, Chase Manhattan, Union Bank of Switzerland, Barclays Bank, Fuji Bank, Deutche Bank un daudzas citas. Iespējami arī tirgus veidotāji katras atsevišķas valūtas tirgū, piemēram, Zviedrijas kronai - Svenska Handelsbanken, Dānijas kronai - Den Danske Bank, Itālijas lirai - Banca Di Roma utt. [4, 42]

Arī mūsu lata tirgū ir savi valūtas kursa veidotāji, piemēram, Parex banka, Saules banka, Unibanka u.c. Pārējās Latvijas bankas vairāk vai mazāk ir tikai tirgus lietotāji. Interesants ir fakts, ka vairākas Latvijas bankas ir arī globālāku valūtas tirgu tirgus veidotāji. [12]

Vēl starpbanku tirgus iedalāms:

1.     brokeru,

bankas izmanto brokeru pakalpojumus;

2.     taisnajā tirgū,

bankas kontaktējas un slēdz darījumus pa taisno savā starpā.

Brokeru kantori spēlē svarīgu lomu starptautiskā valūtas tirgus funkcionēšanā - kā starpnieki starp pircēju un pārdevēju gan valūtas maiņas, gan kredītdepozīt darījumos. Par starpniecību tās saņem komisijas maksu procenta veidā no darījuma summas. Nereti brokeri ir tā vieta kur tiek veidots kādas valūtas tirgus kurss pēc jau noslēgtajiem darījumiem vai pienākošās informācijas par jauniem piedāvājumiem no banku puses. Katrs brokers var apkalpot vairākus desmitus banku, bet pats brokeru kantoris līdz vairākiem simtiem banku kādā atsevišķā finansu centrā. Ievērojamākās brokeru firmas starptautiskajā valūtas tirgū ir Lasser Marshall, Harlow Butler, Tullet and Tokyo. [11], [10, 11]

Latvijā līdz šim nav izveidojusies un arī tuvākā nākotnē liekas vēl neizveidosies neviena brokeru firma. Mazo darījumu apjomu un banku skaita dēļ nav nepieciešamības pēc to veidošanas, jo bankas pašas dažu minūšu laikā spējīgas savienoties pilnīgi ar visām vietējām bankām, lai noskaidrotu cenas un interesi darījumu veidošanā. Tāpat Latvijas banku darījumi starptautiskajā tirgū ar brīvi konvertējamām valūtām ir tik niecīgi, ka loģiski vēl nepiesaista šo lielo starptautisko brokeru kantoru uzmanību. Latvijas komercbankas savus starptautiskos darījumus veic izmantojot korespondentbankas vai mazākus brokeru kantorus.

Pie ietekmīgiem starptautiskā valūtas tirgus dalībniekiem pieskaitāmas arī kompānijas, kuras darbojas kapitāla tirgū. Vislielākie no tiem ir pensiju fondi un dažādi investīciju fondi, kuru milzīgie aktīvi ieguldīti dažādu valstu valdības un korporatīvajos vērtspapīros. Mainot savu aktīvu portfeļa struktūru, t.i., pārdodot vienas valsts vērtspapīrus, bet pērkot citas tie spējīgi izraisīt nopietnas šo valstu valūtas kursa izmaiņas. Kā vienu no ietekmīgākajiem un pazīstamākajiem var minēt Džordža Sorosa fondu grupu. [11]

Pie šīs valūtas tirgus dalībnieku kategorijas tāpat pieder arī milzīgās starptautiskās rūpnieciskās korporācijas, kuras investē līdzekļus uzņēmumu pamatkapitālā, veidojot filiāles, kopuzņēmumus daudzās pasaules valstīs. Tās bieži vien dibina savas meitas bankas vai atver dīleru centrus, lai apdrošinātos no valūtas riska, nemaksātu prāvās komisijas maksas apkalpojošām bankām un paši pelnītu uz valūtas kursa svārstībām. Valūtas maiņas operāciju apjoms tādās kompānijās kā "General Motors", "British Petrolium", "Volvo" u.c. ir tik liels, ka atsevišķos gadījumos tās tāpat kā fondi var būtiski ietekmēt kādas valūtas tirgus kursu, pārdodot vai nopērkot milzīgas summas starpbanku tirgū. [11]

Pie mazākiem tirgus dalībniekiem pieskaitāmas pārējās kompānijas, kuras piedalās starptautiskajā tirdzniecībā un kurām tādēļ rodas nepieciešamība pēc valūtas maiņas operācijām apmaksājot importu vai arī pārvērst vietējā valūtā eksportā gūtos ienākumus. Tāpat tās aktīvi darbojas kredītu un depozītu tirgū aizņemoties un izvietojot līdzekļus bankās.

Fiziskās personas kā šī tirgus dalībnieces veido lielu nekomerciāla rakstura operāciju daļu norēķinoties par tūrisma un citiem pakalpojumiem, pensijām, honorāriem vai arī vienkārši valūtas pirkšana kā brīvo līdzekļu ieguldījums. Sevišķi raksturīgs valstīs ar nestabilu ekonomiku, arī Latvijā, kur iedzīvotāju rokās atrodas ievērojama daļa skaidrās valūtas, kas ļauj nodrošināties pret inflāciju vai kādu citu strauju nacionālās valūtas vērtības krišanās cēloni.

Kā regulējošs dalībnieks jebkuras valūtas tirgū darbojas centrālā banka. Tās funkcijās ietilpst valūtas rezervju vadība, nacionālās valūtas apmaiņas kursa līmeņa veidošana izmantojot intervences, kā arī dažādu finansu instrumentu procentu līmeņa regulēšana ieguldījumiem nacionālajā valūtā. Vislielākā ietekme starptautiskajā valūtas tirgū ir ASV centrālajai bankai - Federālā Rezerves Sistēma jeb FED (Federal Reserve). Tālāk nozīmības ziņā var ierindot Vācijas centrālo banku - Bundesbanka (Deutsche Bundesbank) un Anglijas centrālo banku - Anglijas Banka (Bank Of England). [9, 26]

Salīdzinot ar starptautisko valūtas tirgu par Latvijas valūtas tirgu var teikt, ka to dalībnieku skaits nav liels. Galvenokārt to pārstāv un veido komercbankas un centrālā banka. Pārējo mazāko tirgus daļu veido juridiskās un fiziskās personas. Objektīvi mūsu tirgu neveido brokeru kantori, tāpat nav attīstījušies vēl tādi ietekmīgi dalībnieki kā investīciju fondi vai rūpnieciskas korporācijas, kas ar savu darījumu apjomu reāli spētu veidot lata apmaiņas kursu. Praktiski straujas lielas lata kursa izmaiņas pret ASV dolāru nav iespējamas, jo ik dienas no rītiem tiek paziņotas centrālās bankas pirkšanas un pārdošanas intervences robežas, kuras atšķiras no oficiālā fiksētā kursa tikai par procentu.

2. VALŪTAS  OPERĀCIJAS

Valūtas operācijas ietver divus lielus operāciju virzienus:

1.     konversijas operācijas jeb FOREX (foreign exchange) - bankas maina naudas līdzekļus no vienas valūtas citā gan klientu vajadzībām, gan spekulējot;

2.     depozītoperācijas - nepieciešamo līdzekļu piesaiste un brīvo līdzekļu izvietošana starpbanku tirgū.

2.1.  Konversijas  operācijas

Konversijas operācijas - valūtas tirgus dalībnieku darījumi mainot vienas valsts noteiktu valūtas daudzumu citas valsts valūtā par iepriekš noteiktu kursu un datumu. Starptautiskajā tirgū to pieņemts apzīmēt kā FOREX vai FX (foreign exchange operations). [6, 768]

Atkarībā no termiņa konversijas operācijas iedala:

1.     tekošajās (SPOT) valūtas operācijas,

2.     termiņa (FORWARD, SWAP, FUTURES, OPTIONS) valūtas operācijās.

2.1.1.  Norēķinu  operācijas  -  SPOT

Valūtas tirdzniecība parasti notiek tūlītējas izpildes vai termiņa operāciju veidā. Tūlītējas izpildes operācijas tiek veiktas vadoties no norēķinu operāciju apstākļiem. Tas nozīmē, ka norēķini tiek veikti otrajā darba dienā pēc līguma slēgšanas par kursu, kas norunāts valūtas pirkšanas - pārdošanas līgumā. [6, 987]

Šāda sistēma ļauj veikt pārskaitījumu uz jebkuru pasaules valsti un sekmīgi pabeigt darījuma noformēšanu. Tomēr arī šeit visā pasaulē nav viennozīmīga situācija, jo Krievijas bankas ir ieviesušas tikai Krievijai raksturīgus norēķinu darījumu noteikumus. Runājot konkrēti, atšķirīgs ir tikai viens moments - apmaksas datums. Visā pasaulē apmaksas datums norēķinu darījumiem ir noteikts kā otrā darba diena pēc darījuma noslēgšanas. Krievijas bankas veic arī darījumus, kur apmaksas datums tiek noteikts kā tekošā darba diena. Pēc Krievijas banku noteikumiem ir spiestas strādāt arī Latvijas bankas, kuras sadarbojās ar Krievijas partnerbankām. Uzreiz jāpiemin, ka šāda situācija ir tikai RUR/USD tirgū, kur darījumi tiek slēgti pārdodot vai pērkot Krievijas rubļus par ASV dolāriem. Starptautiskā Valūtas Fonda speciālisti iesaka Krievijas Centrālai Bankai pielāgoties starptautiskā valūtas tirgus noteikumiem, tomēr pagaidām progress šajā ziņā nav vērojams. Pēc autora domām, Krievija varētu saglabāt savas īpatnības, bet tai vajadzētu ieviest jaunākas un modernākas norēķinu sistēmas, kas jūtami atvieglotu un paātrinātu darījumu noteikumu izpildi. Daudzas Krievijas bankas jau ir pieslēgušās modernas norēķinu sistēmas - SWIFT tīklam, bet ar to tiek strādāts tikai uz Rietumiem. Ar Austrumu bankām un Baltiju Krievija strādā teleksa sistēmā, kas palēnina maksājumu izpildes ātrumu. Bet maksājumu ātrums ir viens no svarīgākiem faktoriem, kas ietekmē darbību valūtu tirgū. Norēķinu operāciju pamatā ir labas banku korespondentattiecības. [9, 17,18]

Kā jau iepriekš tika minēts, tad norēķinu operācijas aizņem gandrīz pusi no visām valūtas operācijām ārējā valūtas tirgū. Tomēr jāpiezīmē, ka norēķinu operācijas savu lomu pasaules valūtu tirgū pamazām zaudē. Tam par iemeslu kalpo fakts, ka šāda veida operācijas pārsvarā veic ar  spekulatīviem nolūkiem. Attīstoties pasaules valūtu tirgum, spekulatīvie darījumi tiek pamazām nobīdīti otrajā plānā, un vietā nāk termiņa darījumi, kas palīdz nodrošināties pret valūtas riskiem. Ja 1986.gadā norēķinu darījumi pasaules valūtu tirgū bija 73% no visiem darījumiem, tad 1992.gadā šis skaitlis bija tikai 49%. Pēc iepriekšminētiem skaitļiem var secināt, cik strauji samazinās norēķinu darījumu īpatsvars pasaules valūtu tirgos. Pašlaik norēķinu operācijas galvenokārt kalpo vajadzīgo līdzekļu sagādāšanai, lai veiktu starptautiskos maksājumus klientu uzdevumā.

Norēķinu operāciju galvenie mērķi ir:

-         bankas klientu nodrošināšana ar tiem nepieciešamajām valūtām;

-         pašu līdzekļu maiņa no vienas valūtas otrā;

-         spekulatīvo operāciju veikšana.

Bankas izmanto norēķinu operācijas, lai uzturētu minimāli nepieciešamos atlikumus korespondentbankās, tā samazinot vienas valūtas pārpilnību un citas valūtas iztrūkumu. Ar šo operāciju palīdzību bankas regulē savu valūtas pozīciju, lai nepieļautu nenosegtu rēķinu atlikumu veidošanos. Neskatoties uz īso valūtas norēķinu laiku, tik un tā jāņem vērā iespējamais valūtas risks, jo "peldošais" valūtas kurss var izmainīties arī vienas dienas laikā.

Valūtas operāciju veikšanai ir nepieciešama īpaša sagatavošana. To veikšanas tehnika sastāv no vairākiem etapiem. Sagatavošanas stadijā notiek valūtas tirgus analīze, tiek aprēķinātas dažādu valūtu kustību tendences, tiek izpētīti šo kustību cēloņi. Balstoties uz šīs informācijas valūtas tirgotāji nosaka nacionālās valūtas vērtību pret ārvalstu valūtām. Veiktā analīze dod iespēju izstrādāt valūtas operāciju veikšanas programmu, nosakot tās valūtas pozīcijas, kuras būtu jāmaina vai jāslēdz. Jāatzīmē, ka lielās pasaules bankās ar analīzi un prognozēšanu nodarbojas speciālas ekonomistu - analītiķu grupas, un tirgotāji, ņemot vērā viņiem sagatavoto informāciju, pieņem attiecīgus lēmumus. Mazākās bankās analītiķu funkcijas veic paši tirgotāji, viņi paši arī noslēdz darījumus un ved starpbanku pārrunas. Lielākā daļa Latvijas banku valūtu tirgotāji atrodas šajā situācijā, kad uz pāris cilvēkiem gulstas milzīga atbildība par visu veicamo darbu. [5, 3]

Arī Latvijas bankām, kuras aktīvi darbojās valūtas tirgū, vajadzētu padomāt par šādu analītiķu grupu izveidošanu, jo tirgotāju slodze ir ļoti liela un katra kļūda var novest pie nevēlamiem zaudējumiem vai neiegūtas peļņas.

Analītiķi strādā ar valūtu kursu grafikiem un pēta to tendences noteiktā laika periodā. Balstoties uz šādiem pētījumiem, viņi dod savas prognozes valūtas kursu izmaiņām tuvākajā laikā, kuras tirgotāji var izmantot valūtas darījumu slēgšanai.

Valūtas darījumu noslēdzošajā etapā veic norēķinus pa korespondentbanku kontiem, kā arī darījuma dokumentālu apstiprinājumu apmaiņa, kas parasti noslēdz jebkuru starpbanku darījumu izpildi. Starpību starp pirkšanas un pārdošanas kursiem sauc par "spread" vai "margin", kas var mainīties atkarībā no piedāvājuma- pieprasījuma apstākļiem, darījuma apjoma un prognozējamās valūtas kursa svārstības. Tā veido bankas peļņu, sedz operācijas izdevumus un kalpo par apdrošinājumu valūtas riskam. Starpības lielums atkarīgs no vairākiem faktoriem. [5, 10]

Starpība (spread) būs mazāka tajā tirgū, kur būs ļoti milzīgs darījumu apjoms un, kur valūtas svārstību līmenis ir samērā niecīgs. Starpības (spread) lielums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem:

1. Kontraģenta statuss;

2. Tirgus konjuktūra;

3. Kotējamā valūta un tirgus likviditāte;

4. Darījuma summa;

5. Attiecības starp kontraģentiem.

Gribētos atzīmēt divas dažādas kursu starpības - "spread" un "margin". Starpība (spread) ir atšķirība starp kursu, par kuru kāds vēlas nopirkt un vēlas pārdot noteiktu valūtu.

Starpība (margin) ir starpība starp cenu par kādu valūta ir nopirkta un pārdota realitātē.

2.1.2.  Ilgtermiņa darījumi  -  FORWARD

Par termiņa operācijām sauc valūtas darījumus, pēc kuru noteikumiem norēķini tiek veikti vēlāk nekā divas dienas pēc darījuma noslēgšanas. Šo darījuma veidu izmanto, lai izvairītos no valūtas izmaiņas riska, kā arī lai iegūtu spekulatīvu peļņu. Praksē ilgtermiņa darījumi vairāk tiek izmantoti, lai izvairītos no valūtas riska. [6, 129]

Līguma slēgšanas brīdī tiek fiksēts kurss, summa un termiņš, bet līdz šī termiņa pienākšanai nekādi maksājumi netiek veikti. Termiņa ilgums parasti ir no 1-6 mēnešiem. Biržu biļetenos tiek publicēts norēķinu darījumu kurss un arī pastāvošās prēmijas vai diskonts, lai noteiktu ilgtermiņa darījumu kursu noteiktam laika periodam. Ja valūta ilgtermiņa darījumam tiek kotēta dārgāk nekā norēķinu darījumu apstākļos, tad to kotē ar prēmiju. Pretējā gadījumā valūta tiek kotēta ar diskontu. Prēmijas gadījumā, valūta termiņa norēķinos ir dārgāka nekā tūlītējos norēķinos, diskonta gadījumā lētāka. Jāatzīmē, ka pārdevēja kurss būs vienmēr augstāks par pircēja kursu. Pie ilgtermiņa operācijām šī starpība būs lielāka nekā pie norēķinu operācijām. [1]

Ilgtermiņa kursa diskonta vai prēmijas moments slēpjas attiecīgo valūtu īstermiņa depozītu procentu likmju starpībā, bet diskonta vai prēmijas lielums ir vienāds ar termiņa depozītu procenta likmju starpību, pie tam depozīta termiņš ir vienāds ar ilgtermiņa darījuma izpildes termiņu. Realitātē diskonta vai prēmijas eksistence jau ir izskaitļota izejot no tirgus depozītu procentu likmēm, un dažādos biļetenos un citos informācijas avotos valūtas tirgotājs var iepazīties ar reālo diskonta vai prēmiju lielumu ilgtermiņa darījumu tirgū. [1]

Ilgtermiņa darījumi aizņem samērā nelielu valūtas operāciju tirgus daļu, aptuveni 6%, bet reizēm ir gadījumi, kad ilgtermiņa darījumi tiek savienoti ar citām valūtas operācijas formām, un to klātbūtne ir nepieciešama un peļņu nesoša.

Ilgtermiņa darījumi ir papildus palīgs arī uzņēmējiem. Uzņēmējs, ja tam ir darīšana ar ārvalstu valūtām, var sevi pasargāt no valūtas riska ar bankas palīdzību. Piemēram, ja uzņēmējs zina, ka viņam būs nepieciešamība apmaksāt saņemto produkciju pēc trīs mēnešiem vācu markās, un tāpat viņš zina, ka šīs vācu markas būs jāpērk, piemēram, par ASV dolāriem, tad vajadzētu būt iespējai griezties bankā un noslēgt ilgtermiņa darījumu par vācu marku pirkšanu. Tas nozīmē, ka klients dodas uz savu banku, piemēram, 1.maijā un noslēdz ilgtermiņa līgumu par vācu marku pirkšanu, piemēram, 1.augustā. Konvertācijas kurss jau tiek fiksēts 1.maijā, bet reāli dolārus klients iemaksā tikai 1.augustā. Šāda sistēma dod divas priekšrocības:

1. klients pasargā sevi no kursa izmaiņu riska šo trīs mēnešu laikā;

2. klientam parādās iespēja ieguldīt dolārus, kurus viņš jau ir it kā pārdevis, kādā citā darījumā.

Protams, šajā gadījumā ir arī negatīvs moments - klients neiegūst varbūtēju peļņu, ja kurss pēc trīs mēnešiem ir izdevīgāks kā fiksētais ilgtermiņa kurss, bet iespējams, ka ieguldot naudu citā darījumā, šī starpība ir jau atpelnīta ar uzviju. Katram uzņēmējam ir jāizšķiras vai neiegūt iespējamo peļņu, pasargājot sevi no valūtas riska, vai ciest zaudējumus, cerot uz kursa uzlabošanos.

Banka arī riskē, slēdzot šādu darījumu gadījumā, ja klients pēc trīs mēnešiem atsakās pildīt līguma noteikumus - neiemaksā dolārus. Tāpēc bankai jānodrošinās, pieprasot no klienta drošības maksu 10-15% apmērā no darījuma summas. Šai drošības maksai pēc būtības ir jānosedz iespējamās valūtas svārstības trīs mēnešu laikā.

Ar laiku ilgtermiņa darījumu loma pasaules valūtu tirgos pieaugs. Galvenokārt tas notiks tādēļ, ka bankas un klienti jau pamazām orientējas ne tik daudz uz spekulatīvu darījumu veikšanu, cik uz sevis pasargāšanu no valūtas kursu svārstību radīto risku. Norēķinu operācijas uzskata par pamatoperācijām, kuras kalpo kā pamats, lai izveidotos jaunas, sarežģītākas, mūsu laiku prasībām atbilstošas atvasinātas operācijas. Viens no šādiem atvasinājumiem ir ilgtermiņa operācijas. [1]

Pašlaik bankas Latvijā nesniedz saviem klientiem pakalpojumu - ilgtermiņa darījumu slēgšanu. Tas ir tikai laika jautājums, jo veselīga konkurence piespiedīs bankas domāt par jauniem produktiem, un ilgtermiņa darījumi interesē daudzus uzņēmējus. Lai būtu iespēja veikt ilgtermiņa darījumus, ir jāattīsta arī naudas tirgus, kas nodrošinātu ilgtermiņa darījumu likviditāti. Pasaules attīstīto valstu prakse rāda, ka visiem finanšu tirgiem valstī ir jāattīstās harmoniski. Tieši šādā veidā tiek panākta atsevišķu tirgu ātra attīstība. Tas nozīmē, ka Latvijā ir jāattīstās situācijai, kad starpbanku tirgū tiek brīvi kotētas ne tikai valūtas, bet arī starpbanku depozītu likmes.

2.1.3.  Maiņas  termiņa  operācijas  -  SWAP

Maiņas (Swap) darījumu pamatā ir operācijas, kurās savienotas valūtas pirkšanas un pārdošanas realizācija pēc norēķinu darījumu noteikumiem, ar vienlaicīgu tās pašas valūtas pirkšanu vai pārdošanu pēc ilgtermiņa kursa. Maiņas darījumi parasti tiek veikti uz laiku no vienas dienas līdz 6 mēnešiem, termiņš ir atkarīgs no tirgotāju panāktās vienošanās. [6, 1021]

Veicot maiņas operācijas jāņem vērā valūtas kursa izmaiņu iespējas, kaut arī šīs operācijas skaitās diezgan drošas pret valūtas izmaiņas risku. Valūtas risks rodas tajā gadījumā, ja laika periodā starp darījuma noslēgšanu un rēķinu veikšanu izmainās uz pretējo pusi diskonta vai prēmijas lielums. Maiņas operācijas tiek iedalītas vairākos veidos. Reizēm starptautiskajā praksē izmanto procentu likmju maiņas operācijas, kad bankas apmainās nevis savstarpējiem maksājumiem, bet gan viena banka maksā otrai pusei procentus pēc peldošajām starpbanku likmēm “LIBOR”, bet saņem procentus pēc fiksētas procentu likmes. Maiņas operācijas ar valūtu nozīmē banku vienošanos par noteiktu summu apmaiņu. Pēdējās divas operācijas var tikt apvienotas. Tas nozīmē, ka viena puse nomaksā otrai parāda summu un procentus pēc peldošajām procentu likmēm “LIBOR”, pretī saņemot ekvivalentu summu citā valūtā pēc tai fiksētas procentu likmes. Reizēm maiņas darījumi tiek veikti ar zeltu. To mērķis ir saglabāt īpašuma tiesības uz noteiktu zelta daudzumu, pretī saņemot uz laiku nepieciešamo ārvalstu valūtu. [10, 19]

Tātad varam secināt, ka pēc savas būtības maiņas operācijas ir norēķinu un ilgtermiņa darījumu apvienojums. Piemēram, kāds var nopirkt vienu valūtu pēc norēķinu operāciju noteikumiem un tūlīt pat to pārdot pēc ilgtermiņa darījumu sistēmas.

Maiņas darījumu galvenās pazīmes:

1. vienāds valūtas daudzums tiek nopirkts un pārdots pēc kāda noteikta laika (vai arī pretēja darbība);

2. gan pirkšanas, gan pārdošanas darījumi tiek noslēgti vienā dienā, bet tiem ir dažādi maksājumu izpildes termiņi;

3. abu līgumu slēgšanā piedalās vienas un tās pašas dalībnieku puses, gadījumā, ja maiņas darījumu slēdz divas bankas, tad darījumu noslēdz divi cilvēki.

Valūtas operāciju tirgū norēķinu operācijām piemīt daudz lielāka likviditātes pakāpe nekā ilgtermiņa operācijām. Tādēļ daudz vieglāk ir atrast partnerus norēķinu operāciju tirgū. Realitātē mēs nevaram runāt par profesionālu ilgtermiņa operāciju tirgu, jo tāds praktiski nepastāv.

Valūtu pozīcijām piemīt daudz lielāks risks, nekā procentu likmju un maiņas operāciju pozīcijām. Tam par iemeslu ir valūtas kursa svārstības, kuras notiek daudz biežāk nekā procentu likmju svārstības.

Banka, kura kotē maiņas operāciju kursus, gūst peļņu uz noteikto kursu starpības. Banka, kura izmanto maiņas operāciju kotējumu, gūst peļņu radot lielāku kotējumu starpību savam klientam vai arī noguldot doto valūtu uz depozīta pēc augstākajām procentu likmēm.

Ilgtermiņa un maiņas operācijas pie mums vēl ir samērā maz izplatītas, bet bankas jau sāk izmēģināt šo operāciju tirgus. Klienti vēl, diemžēl, neizprot šo operāciju nozīmīgumu valūtas risku samazināšanā. Bet tas nebūt nav galvenais iemesls, kādēļ klienti neizmanto šos un vēl veselu rindu citu valūtas operāciju veidu (izvēles darījumi OPTIONS, dažādi darījumu miksēti varianti u.c.) Galvenais iemesls ir tas, ka Latvijas bankas pagaidām vēl nepiedāvā šos pakalpojumu veidus. Klientiem vienkārši nav informācijas par šāda veida operācijām, un ja nav informācijas, tad nav iespēja novērtēt cik tas ir svarīgi. Atbilstošas tehniskās bāzes, kā arī darījumu veikšanai nepieciešamās informācijas deficīts, liedz apkalpot klientus pēc pasaulē pieņemtajām normām. Pagaidām ilgtermiņa operāciju kursus nosaka paši bankas tirgotāji (dīleri), protams ņemot vērā procenta likmju līmeni, bet attiecībā pret klientiem par pamatu tiek ņemti pasaules tirgū noteiktie ilgtermiņa operāciju (FORWARD) kursi, reizē radot papildus starpību uz pirkšanas un pārdošanas kursiem. Lai veiktu augstāk aprakstītās operācijas praksē, nepieciešams ļoti labs tehniskais nodrošinājums, un tā ir viena no nopietnākajām problēmām, ar kurām jāsastopas jaunām bankām, kad tās mēģina iekarot savu vietu starptautiskajā valūtas tirgū. [3]

2.1.4.  Nākotnes  darījumi  -  FUTURES

Nākotnes (FUTURES) darījumu galvenais mērķis ir aizsargāt tirgotājus un ražotājus no cenu izmaiņām, ko varētu ietekmēt slikta raža, politiskā situācija, ekonomiskā krīze vai citi apstākļi. Pērkot un pārdodot nākotnes darījumu (FUTURES)  tirgū  preces  vēl pirms notiek to pirkšana vai pārdošana fiziskā formā, viņi  aizsargā  sevi no  nākotnes  cenu izmaiņām.  Kad  ir  pienācis  laiks  pirkt  vai pārdot reālas preces, var redzēt cik daudz preču cenu ir pārsniegusi vai nav sasniegusi gaidīto cenu līmeni. Šī darījuma galvenais mērķis ir līdzīgs ilgtermiņa "FORWARD" darījumiem valūtas tirgū - tie kalpo par riska apdrošināšanas metodi. [8, 457]

Nākotnes darījumos abas puses vienojās par preču piegādes datumu un kursu par kādu prece tiks nopirkta (cena). Tādā ziņā šie darījumu daudz neatšķiras no ilgtermiņa darījumiem, tomēr pastāv dažas būtiskas atšķirības starp šiem abiem darījumu veidiem. Tās ir šādas :

1. finansiālie nākotnes darījumu līgumi (kontrakti) tiek pārdoti publiskajā biržā. Savukārt ilgtermiņa darījumi parasti tiek noslēgti privāti starp tirgus dalībniekiem, izmantojot telefonu vai dīlinga datorsistēmas ;

2. nākotnes darījumu līgumiem (kontraktiem) ir noteikti standarti attiecībā uz termiņiem un apjomiem, turpretim ilgtermiņa darījums var tikt noslēgts vienalga ar kādām summām un termiņiem, par kuriem vienojas abas puses;

3.   nākotnes darījumu tirgū īstais darījuma partneris nav zināms - ir zināma tikai birža vai klīringa nams, tajā pašā laikā ilgtermiņa darījumos partneris ir reāla finansu institūcija ar pretēju prasību. Tas ietekmē ne tikai konfidencialitāti , bet vēl svarīgāk - abu darījuma slēdzēju riska pakāpi. [8, 465]

Nākotnes darījumi vēl tikai sāk iekarot pasauli, jo prasa ļoti modernu tehnisko bāzi un zināšanas. Pašlaik pasaules valūtas tirgū nākotnes darījumu īpatsvars ir aptuveni 5%. Latvijā tas noteikti ir zemāks. Nākotnes darījumi Latvijā vēl nav izplatīti. Notiek tikai paši pirmie mēģinājumi šajā tirgū. Tas ir saistīts ar informācijas trūkumu. Banku valūtas tirgotāji (dīleri) vēl nav sagatavoti, lai veiktu šādas operācijas. Zināšanas var iegūt tikai ārzemēs, kur tās maksā lielu naudu, un bankas nav gatavas vēl ieguldīt līdzekļus šādu zināšanu iegūšanai. Iemesls ir tas, ka banku vadība neizprot cik svarīgi ir apgūt jaunus produktus tieši valūtas tirgū.

2.1.5.  Valūtas  izvēles  darījumi  -  OPTIONS

Valūtas izvēles darījums (OPTIONS) ir tiesības pirkt vai pārdot kādu valūtu par noteiktu cenu zināmā laika periodā.

Pastāv divi galvenie izvēles darījumu (Options) veidi - ‘pirkšanas’ un ‘pārdošanas’ izvēles darījumi.

‘Pirkšanas’ izvēles darījuma īpašniekam ir tiesības nopirkt noteiktu valūtu par noteiktu cenu zināmā norunātā laika periodā.

‘Pārdošanas’ izvēles darījuma īpašniekam ir tiesības pārdot noteiktu valūtu par noteiktu cenu zināmā norunātā laika periodā. [6, 866]

Katram izvēles darījumam ir pircējs un pārdevējs. Gadījumā ar ‘pirkšanas’ izvēles darījumiem, pārdevējs saņem maksājumu no pircēja un dod šim pircējam tiesības pirkt no pārdevēja valūtu par noteiktu cenu zināmā, norunātā laika periodā. Analogi, ja ‘pārdošanas’ izvēles darījuma pārdevējs saņem maksājumu no pircēja, tad šis pircējs iegūst tiesības pirkt no pārdevēja valūtu par noteiktu cenu zināmā, norunātā laika periodā. [7, 135]

Visos gadījumos izvēles darījuma īpašniekam ir tiesības, bet nevis obligāts nosacījums veikt šādu darījumu. ‘Pirkšanas’ izvēles darījuma īpašnieks var pirkt valūtu par norunātu cenu, kamēr spēkā ir izvēles darījuma termiņš, bet obligāti viņam tas nav jādara. Analogas tiesības ir arī ‘pārdošanas’ izvēles darījumu īpašniekam. Izvēles darījumu pārdošana neuzliek pārdevējiem speciālas saistības. ‘Pirkšanas’ izvēles darījuma pārdevējs saņem no pircēja maksājumu, un par to viņam ir jābūt gatavam pārdot iegūto valūtu ‘pirkšanas’ izvēles darījuma īpašniekam, ja viņš to vēlas. Tālākās darījumu gaita jau ir izvēles darījuma īpašnieka rokās. Izvēles darījuma pārdevējiem nav šādas rīcības brīvības. Viņi jau ir atkarīgi no izvēles darījuma īpašnieka vēlmēm. [7, 171]

Izvēles darījumus izmanto gan bankas, gan arī to klienti, un galvenokārt tie tiek izmantoti gadījumos, kad nav īstas skaidrības vai maksājums ārzemju valūtā būs jāveic, vai ne. Tomēr izvēles darījumi (OPTIONS) pagaidām tiek praktizētas tikai ārzemēs. Latvijā bankas vēl nestrādā šajā tirgū. Toties Krievijas bankas jau ir aktīvi iesaistījušās šo darījumu veikšanā un ir vērojami panākumi. Krievijas bankas aktīvi kotē gan nākotnes (FUTURES), gan izvēles (OPTIONS) kursus. Tas ir tieši saistīts ar Austrumu kaimiņu darījumu apjomiem, kas ietekmē jaunu tirgu apgūšanu. Krievijā ir ienākušas vairākas lielas Rietumu bankas, piemēram, Bank of Austria, kuras rāda priekšzīmi šādu operāciju veikšanā. Tas izaicina Krievijas bankas uz jaunu produktu apgūšanu, jo Krievijā pastāv nopietna konkurence banku starpā, kuru palielina arī šīs rietumu bankas. Arī Latvijā ir lielu rietumu banku pārstāvji, piemēram, Societe Generale, bet tie nepiedāvā Latvijas tirgū šāda veida produktus, kas arī kavē nākotnes darījumu (FUTURES) un izvēles darījumu (OPTIONS) ienākšanu Latvijas valūtas tirgū.

2.2.  Kredīt - depozīt operācijas

Valūtas depozītu operācijas ir viss brīvo īstermiņa (no 1 dienas līdz 1 gadam) naudas līdzekļu piesaistīšanas un aizdošanas operāciju daudzums dažādās valūtās un uz dažādiem termiņiem pēc esošajām tirgus procentu likmēm. Šīs operācijas tiek izmantotas banku īstermiņa likviditātes regulēšanai un spekulatīvas peļņas iegūšanai. Visu šo operāciju kopumu pieņemts saukt par naudas tirgu.

Reāli starptautiskajā banku praksē visas valūtas aizdošanas (kredīti), gan piesaistīšanas (depozīti) operācijas tiek apzīmētas ar terminu depozīti (Depo) un iedalās:

- piesaistītajos depozītos (deposit taken);

- izvietotajos depozītos (deposit given).

Depozīta izvietošanas (aizdošanas) dienu sauc par valutēšanas datumu (value date), bet saņemšanas (atgriešanas) dienu par atgriešanas datumu (maturity date).

Depozītus iedala:

1.     īstermiņa vienas dienas depozītos,

kurus parasti izmanto korespondentrēķinu likviditātes regulēšanai;

2.     fiksētu termiņu depozītos (nedēļa, mēnesis, 3 mēnmeši utt.).

Par depozītiem parasti tiek uzskaitīti vai maksāti procenti.

Starpbanku tirgū bankas dod depozītu likmju divpusēju kotējumu - piesaistīšanas (bid) un izvietošanas (offer).

Piemēram, LVL 1 MONTH   =  12.25  -  12.75, kur šī kotējuma banka gatava izvietot kādā citā bankā savus līdzekļus par 12.75 procentiem, bet paņemt no kādas bankas līdzekļus maksājot par tiem 12.25 procentus. Starpība starp procentiem veido bankas peļņu. Starpības lielums kotējumos var mainīties un galvenokārt atkarīgs no vairākiem faktoriem:

1. Kotējošās bankas statuss;

2. Nepieciešamība pēc līdzekļiem;

3. Pretējās darījuma puses statuss;

4. Depozīta darījuma summa.

Līdzekļu izcelsme ar kuru piedāvājumu bankas iziet starpbanku tirgū var būt dažāda. Tie var būt gan bankas pašas līdzekļus, gan klientu tekošo rēķinu atlikumi, gan atvērta spekulatīva pozīcija, ko savādāk sauc par procentu arbitrāžu. To iedala dažāda depozītu termiņu procentu arbitrāžā un viena termiņa depozītu arbitrāžā. Viena termiņa depozītu arbitrāža nozīmē, kādas summas aizņemšanos par zemāku procentu uz zināmu laiku un tādas pašas summas aizdošanu uz tādu pašu termiņu par augstāku procentu. Šajā gadījumā pozīcija ir aizvērta un neeksistē procentu risks .Otrā gadījuma darījumos bankas pakļautas procentu likmju izmaiņu riskam.

Neskatoties uz vietējā depozītu tirgus neeksistēšanu, daudzas Latvijas bankas aktīvi darbojas NVS valstu valūtu depozītu tirgos, kur ir lielas peļņas gūšanas iespējas augsto likmju un tirgus nesakārtotības dēļ.

3. PRIEKŠNOTEIKUMI  VALŪTAS OPERĀCIJU  VEIKŠANAI

3.1.  Banku  starptautisko  attiecību  nodibināšana

Bankas starptautisko attiecību tīkls ir viens no svarīgākiem priekšnoteikumiem valūtas operāciju veikšanai. Kā jau iepriekš tika minēts, tad līdzekļi, veicot darījumus valūtas tirgū, parādās tikai bezskaidrā formā banku korespondentkontos. Jo šādu kontu bankai būs vairāk, jo ērtāk valūtas tirgotājiem (dīleriem) būs strādāt - paplašinās darbības zona.

Mūsdienu konkurences apstākļos banka nevar sekmīgi apkalpot savus klientus, ja viņai nav pietiekoši plašs korespondentattiecību tīkls. Mūsu valstī šo starpbanku attiecību nozīmi sāka aptvert samērā nesen.

Jebkurai jaunai un starptautiski nepazīstamai bankai var rasties lielas problēmas starpbanku tīkla veidošanā. Šīs problēmas izsauc ārvalstu banku neuzticība jauniem finanšu uzņēmumiem, pat tajā gadījumā, ja šīs bankas, atverot kontu, nenes nekādu materiālo vai morālo atbildību. Tomēr eksistē daudz ārzemju bankas, kuras necerot uz nopietnu klientu vai darījumu partneri, tomēr atver pie sevis šo mazpazīstamo banku kontus. Tāda banka ir arī Svenska Handelsbanken (viena no lielākajām Zviedrijas bankām), kura vēl 1991.gadā (laikā, kad Latvijas politiskā un ekonomiskā dzīve vēl nebija nostabilizējusies) atvēra jaunai, nezināmai Rīgas Apvienotai Baltijas Bankai kontus vairākās valūtās. [3]

Situācijai, kad visu valūtu konti atrodas vienā ārzemju bankā ir vairāki ļoti nopietni mīnusi:

-         šāda situācija apgrūtina starptautisko maksājumu izpildi;

-         banka nevar pilnvērtīgi iekļauties pasaules valūtas tirgū;

-         šāda situācija nodara lielu kaitējumu bankas prestižam finansu pasaulē.

Pirms sākt korespondentattiecību nodibināšanas darbu, nepieciešams noteikt, kāda banka un kurā valstī jums ir nepieciešama. Dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgas banku sistēmas. Tā Rietumeiropā valda universālas bankas, kuras piedāvā daudz pakalpojumu  veidu. Turpretī, ASV un Japānā vairāk ir specializētu banku, kuras pievērsušas savu darbību kādam noteiktam pakalpojumu veidam. [5, 2]

Pēc savas būtības korespondentattiecības tiek nodibinātas ar vienu mērķi - bankas klientu apkalpošana, un pirmkārt jau starptautisku maksājumu veikšanai. Tikai tad, kad bankas sasniedz zināmu attiecību pakāpi ir iespējama sadarbības starpbanku operāciju veikšanā. Šeit varētu nosaukt valūtu pirkšanas un pārdošanas operācijas, starpbanku depozītus, vērtspapīru glabāšana, kredītus un klīringa attiecības. Valūtu pirkšana un pārdošana tiek veikta pēc pašas bankas vai tās klientu nepieciešamības. Šīs operācijas tiek veiktas ar tūlītēju apmaksu, vai apmaksu pēc kāda noteikta laika. [5, 3]

Tā kā korespondentattiecības balstās uz savstarpējas uzticēšanās pamata, nozīmīgu lomu spēlē to personu, kuras atbildīgas par starpbanku attiecībām, savstarpējas vizītes. Šeit ļoti svarīgas ir svešvalodu zināšanas. Mērķtiecīga ir arī darbinieku apmācība un apmaiņa, jo tikai labi sagatavoti darbinieki spēs noteikt banku darījumu riska pakāpi.

Starpbanku korespondentattiecības, parasti, ietver 3 veida riskus: korespondētājvalsts stāvoklis, bankas finansu stabilitāte, operācijas veida drošība. Zem valsts stāvokļa jāsaprot, politiskā struktūra, valūtas rezervju daudzums, valūtas konvertējamība tirgū u. c. [5, 3]

         Turpinājuma es atklāšu galvenās korespondentbanku sadarbības formas.

3.2.  Banku  starptautisko  maksājumu veikšana.

Naudas apgrozījuma lielāko daļu (80 - 90 %) sastāda bezskaidras naudas norēķini. Tieši starptautiskos maksājumos šis rādītājs ir vēl lielāks. Bezskaidras naudas apgrozījums ir iespējams tikai pateicoties banku norēķinu sistēmai. Starptautiskās banku norēķinu sistēmas darbība, savukārt, balstās uz attīstītu starpbanku attiecību pamata.

Galvenie bezskaidru norēķinu principi:

-         naudas līdzekļiem jāatrodas uz doto banku kontiem;

-         maksājumi tiek veikti arī tad, ja maksātājam nav līdzekļu uz sava rēķina, bet ir tiesības uz noteiktu kredītu;

-         maksātājam ir jāsniedz rakstiska piekrišana naudas līdzekļu norakstīšanai no sava rēķina.

Bezskaidru norēķinu organizācijai jāatbilst noteiktām prasībām, un pirmkārt jau tai ir jānodrošina normāls līdzekļu apgrozījums starptautiskā mērogā. Viena no prasībām, kuru parasti uzstāda bezskaidras naudas norēķiniem, ir to savlaicīgums. Šī ir viena no lielākajām starptautisko maksājumu problēmām, jo norēķinu veikšana noteiktajā laikā ieņem ļoti svarīgu lomu banku attiecībās un darbībā. Banka, kura tīši vai netīši aizkavē maksājumus, zaudē prestižu gan savu klientu, gan savu ārvalstu partneru acīs. Tas var izrādīties liktenīgi bankas darbībai finansu jomā. Jebkurā gadījumā, banka nes juridisku atbildību par savu maksājumu izpildi laikā. Starptautiskos maksājumos bankas var klientam garantēt pārveduma nosūtīšanas datumu - ne vēlāk kā otrā diena pēc maksājuma pieprasījuma saņemšanas, bet nevar garantēt datumu, kurā uzrādītais saņēmējs ieraudzīs naudas līdzekļus uz sava konta. Tas notiek tādēļ, ka šajā pārveduma ķēdē tiek iesaistītas vairāku valstu bankas, kuru darbību grūti kontrolēt no maksājuma pieprasījuma valsts. [5, 6]

Kādi maksājumu veidi darbojas starptautiskajā tirdzniecībā, un kuri no tiem ir visdrošākie - vissekmīgāk atrisina augšminētās problēmas, mēs varam rast atbildi uz šiem jautājumiem nākošajā darba punktā.

3.3.  Bezskaidro  norēķinu  galvenās  formas.

Banku klienti parasti vienojas par konkrētu norēķinu formu, kas ir pieņemama abām pusēm. Pamatā izmanto četras norēķinu formas:

1.     Maksājuma pieprasījums,

maksājuma pieprasījums ir norēķinu dokuments, kas satur līdzekļu saņēmēja pieprasījumu partnerim, nomaksāt noteiktu naudas summu dotai bankai.

2.     Maksājumu uzdevumi,

maksājumu uzdevums ir norēķinu dokuments, kas satur klienta rīkojumu bankai pārskaitīt noteiktu naudas summu saņēmējam.

3.     Čeku norēķini,

čeks ir vērtspapīru veids, kurš satur kāda konta īpašnieka pavēli izmaksāt summu, kāda uzrādīta dotajā dokumentā , čeka uzrādītājam.

4.     Kredīta vēstules,

šis ir viens no visizplatītākajiem norēķinu veidiem pasaulē. Parasti šo maksājumu formu izmanto tad, kad pārdevējs (eksportētājs) vēlas samazināt pastāvošo finansu risku. Pārdevējs grib būt pārliecināts par pircēja maksātspēju, turpretī pircējs vēlas nodrošināt pirkto preču piegādi noteiktajā laikā. To arī nodrošina kredīta vēstules forma. Kredīta vēstule nozīmē bankas pienākumu (pēc pircēja pieprasījuma) apmaksāt pārdevējam visu preces vērtību, ja pārdevējs var uzrādīt noteiktu dokumentu klāstu. Pircējs, savukārt saņem preci no pārvadātāja, ja viņš var uzrādīt  pārdevēja nosūtītos preces dokumentus.

Kredīta vēstuļu veidi ir ļoti dažādi: atsaucamas, neatsaucamas un neatsaucamas apstiprinātas kredīta vēstules, kuras atšķir pēc klientu līguma pārtraukšanas iespējas. Kredīta vēstules ir samērā dārgs banku pakalpojumu veids, bet klientam tas tik un tā ir ļoti izdevīgi, it īpaši tad, ja pārdevējs nav pārliecināts par klienta maksātspēju, vai pircējs vēlas zināt droši, ka pērk tieši to, ko vēlas.

Starptautiskajā praksē vairs gandrīz neizmanto skaidras naudas maksājumus, jo tie vienmēr ir saistīti ar naudas pārvedumu drošības problēmu. Bieži skaidras naudas pārvadājumus ierobežo dažādu valstu likumdošanas akti. Starpbanku attiecībās skaidras naudas pārvedumi sastopami vienīgi tad, kad nepieciešams papildināt valūtas resursus, kurus iespējams iegādāties tikai ārvalstīs. [5, 8]

Nobeidzot šo nodaļu, gribētos pieminēt kādu samērā jaunu, un pie mums mazpazīstamu maksājumu veidu. Tās ir starptautiskās debet un kredītkartes. Pasaulē jau tās ir plaši pielietotas, kamēr pie mums kredītkartes tikai apliecina savu vietu starptautisko maksājumu sistēmā.

Katram no šiem norēķinu veidiem ir savi plusi un mīnusi. No klienta un bankas viedokļa visdrošākie ir maksājuma uzdevumi. Tos ir praktiski neiespējami viltot un pastāv ļoti liela iespēja, ka pārveduma summa sasniegs mērķi. Tomēr ir savi negatīvie momenti, jo maksājuma uzdevuma izpilde aizņem laiku un par to banka no klienta prasa samērā lielas komisijas maksas. Neskatoties uz to, lielas summas klienti parasti pārsūta tieši šādā veidā. Arī bankas pārsvarā savām vajadzībām lieto šo bezskaidro norēķinu formu.

Ļoti izdevīga norēķinu forma ir čeki, jo tie ir ērti lietošanā. Klients ātri var saņemt viņam nepieciešamo naudas summu jebkurā bankā, ja tā apkalpo konkrētus čekus. Arī čeku aizpildīšana ir ļoti vienkārša, un nekādas grūtības nesagādā. Tomēr, no bankas viedokļa raugoties, čeki nav ideāli aizsargāti pret viltošanu, un, attīstoties modernai kopēšanas tehnikai, šī problēma kļūst arvien aktuālāka. Savukārt klients nav pasargāts no uzbrukumiem un zādzībām, kas var radīt problēmas lietojot šo norēķinu formu. [5, 9]

Pati modernākā un jaunākā norēķinu forma ir kredīt un debetkartes. Šīs plastikāta kartiņas ir pašas ērtākās lietošanā, kurās ir tendence apvienot visas labās īpašības, kas piemīt citām norēķinu formām. Banka - emitētāja var justies drošībā, jo ir iespēja kontrolēt visas kartes īpašnieka iemaksas un izmaksas. Tas ir iespējams ar modernu sakaru līdzekļu palīdzību. Banka iegūst ne tikai līdzekļus, kurus klients iemaksā, lai iegūtu kartiņu, bet vēl iekasē komisijas maksu par kartiņas apkalpošanu. Klientam rodas problēmas, ja tas pazaudē savu kartiņu, jo tad ir jākārto formalitātes, ieskaitot papildus maksu, lai atgūtu savu kredīt vai debetkarti. Pašlaik pasaulē eksistē daudz karšu veidi, kuri domāti noteiktām iedzīvotāju grupām, piemēram, darījumu cilvēki, tūristi u.t.t. Arī algu izmaksas un norēķini par dažādiem pakalpojumiem kļūst iespējami ar karšu palīdzību. [5, 9]

SECINĀJUMI

1. Valūtas pirkšana un pārdošana ir svarīgs starpbanku funkcionēšanas elements. Ikvienā bankā tas ir ātrs likviditātes nodrošināšanas, papildus peļņas gūšanas un naudas iegādes veids, kā arī izeja pasaules finansu apritē.

2. Galvenie valūtas tirgus dalībnieki ir komercbankas. Tās veic vislielāko valūtas operāciju apjomu. Bankas caur saviem klientiem akumulē visu nepieciešamo attiecīgo valūtas maiņas, kā arī līdzekļu aizdošanas un noguldīšanas pieprasījumu, un iziet ar savu piedāvājumu pie citām bankām.

3. Valūtas pirkšanas un pārdošanas operācijas veido īstermiņa operācijas ar izpildes laiku līdz vienam gadam. Liela daļa valūtas tirgus operāciju veidojas no valstu un to uzņēmēju starptautiskajiem ārējiem norēķiniem par tirdzniecību un pakalpojumiem, kā arī kapitāla migrācijas. Otru, iespējams lielāko daļu valūtas tirgū ieņem spekulatīvās valūtas operācijas.

4. Visas starpbanku valūtas pirkšanas un pārdošanas operācijas dalās divās lielās grupās: konversijas operācijās un depozītu operācijās. Konversijas operācijas ir visas tekošās un termiņa valūtas maiņas operâcijas, bet depozītu - visas aizņēmuma/aizdevuma tirgus dalībnieku operācijas.

5. Kvalitatīvs starpbanku valūtas operāciju darbs tiek nodrošināts ar modernākām firmu Reuter un Dow Jones Telerate kompjūtersistēmām, kuras ļauj sekot valūtas kursu izmaiņām un pēdējo ziņu jaunumus, kā arī slēgt darījumu reālā laika režīmā.

6. Sakarā ar starptautiskās tirdzniecības attīstību un dažādu valūtas apgrozības aizliegumu atcelšanu daudzās valstīs pēdējos gados strauji pieaug valūtas darījumu apjomi.

7. Latvijas finansu tirgus ir samērā jauns. Tas atrodas attīstības sākumā un tagad runāt par kaut kādiem nopietniem panākumiem nav iespējams. Protams mēs varam atzīmēt pozitīvos momentus un mēģinājumus iekļauties pasaules finansu tirgū.

8. Valūtas pirkšanas un pārdošanas operācijas Latvijas bankās vēl atrodas savā attīstības sākuma posmā. Galvenie momenti, kas kavē vēl straujāku valūtas pirkšanas un pārdošanas operāciju attīstību Latvijas banku vidē ir brīvo līdzekļu nepietiekamība, savstarpējas uzticības trūkums, kā arī dīleru pieredzes un profesionalitātes trūkums.

9. 1995.gads iezīmējās ar lielāku vietējā Latvijas valūtas tirgus likviditātes palielināšanos. Vairākām bankām pieslēdzoties Reuter kompjūterssistēmai lata/dolāra kurss tika brīvi kotēts jau septiņas Latvijas bankās.

10. Kā negatīvs faktors jāmin dažādu valūtas instrumentu trūkums, kas savā ziņā ir jebkura teritoriālā valūtas tirgus attīstības pakāpes indikators. Lai piesaistītu lielāku skaitu ārzemju investoru un paaugstinātu vietējā Latvijas valūtas tirgus likviditāti, tuvākā laikā bankām nepieciešams attīstīt tādus termiņdarījumu veidus kā FORWARD un SWOP darījumi.

LITERATŪRAS  SARAKSTS

1. Changes in the Foreign Exchange Market, Currency forecasts, Euromoney, September 1995.

2. Charles Le Beau & David W.Lucas "Technical Traders guide to Computer analysis of the Futures Market", U.S.A., Homewood, Illinois, 1992., p.235

3. E.Repšes uzstāšanās konspekts seminārā Helsinkos 1993.gada 25.-28.oktobrī.

4. Euromarket, journal, February 1991., p.42.

5. Fundamentals of Foreign Exchange, bank of New York, Semināra konspekts, 1980., p.9.

6. John Downes and Jordan Elliot Goodman, Finance & Investment Handbook, Third edition, U.S.A., New York, 1990., p.1234

7. Lawrence G.McMillan, Options as a strategic investment, Third edition, U.S.A., New York, 1993., p. 882

8. Nick Battley, The World¢s Futures & Options Markets, U.S.A., Chicago, 1993., p.1029

9. Roger M.Kubarych, Foreign Exchange Markets in the United  States, Federal Reserve Bank, 1983, p.52

10. Understanding futures in foreign exchange, Chicago mercantile exchange, p.26

11. U.Klauss, Valūtu tirgi, 1990.gada 5.oktobrī Starptautisko sakaru institūtā lasītās lekcijas konspekts.

12. U.Klauss, Lata kursu nosaka tirgus, Dienas Bizness, 1994.gada 19.janvāris