Naudas soda uzlikšana pārkāpuma izdarīšanas vietā

LATVIJAS POLICIJAS AKADĒMIJA

POLICIJAS TIESĪBU UN ROBEŽSARDZES KATEDRA

REFERĀTS

Policijas tiesībās

Naudas soda uzlikšana pārkāpuma izdarīšanas vietā

Autors:

Akadēmiskā un profesionālā

studiju posma

Zinātniskais konsultants:

Doc., M.jur. M. Žeivots

RĪGA

2000

SATURS

Ievads.........................................

Soda jēdziens............................................................................................

Naudas sods kā viens no soda veidiem....................................

Nedaudz no naudas soda vēstures...............................................................

Naudas sods kā administratīvais sods.......................................................

Naudas soda uzlikšana.....................................................................

Gadījumi, kad naudas sodu drīkst uzlikt pārkāpuma izdarīšanas vietā.....

Problēmas, kas saistītas ar naudas soda iekasēšanu pārkāpuma izdarīšanas vietā.       

Par naudas soda piedziņu un izpildi uz vietas...........................................

Naudas soda kvītis..............................................................................................

Nobeigums................................

Literatūras saraksts.....................................................................

Soda jēdziens

Vispirms man vajadzētu apskatīt kad šis institūts ir radies, kurā vietā, kāpēc utt, taču, domāju, ka par šiem apstākļiem runāt nevaram, jo tas radies kopā ar visu cilvēci kopumā. Piemēram, mātes un tēvi savus bērnus sodīja jau tad, kad nebija nedz tiesu, nedz gudrā Platona, kurš to visu pierakstītu, un tādējādi mēs uzzinātu laiku, kad šis institūts radies. Iespējams, ka soda institūts radies jau tad, kad mūsu senči runāja pavisam nesaprotamā valodā (ja tā to vispār var nosaukt). Taču, domāju, ka soda jēdziens katram ir izprotams savādāk. Tā, piemēram individulā līmenī sods pārsvarā izprotams kā atmaksa vai atriebība[1]. Šī, protams, nav vienīgā soda izpratne, - tā ir mainījusies visu laiku un dara to arī tagad. Aristotelis (384. - 322. g.p.m.ē.) iestājās par to, lai sodu saņemtu par noziegumā iegūtiem labumiem. Sodam tādējādi ir jāatbaida cilvēki no noziedzīgas uzvedības. Vienlaicīgi sodam jāapmierina cietušā atriebības jūtas un jādod labums sabiedrībai[2]. Viduslaikos izpelnīties sodu bija ļoti viegli - ja kāds kādu izārstēja, tas nozīmēja, ka ir burvis, un jāsoda sadedzinot vai apmētājot ar akmeņiem, vai kā savādāk. Mūsdienās sodam ir sava noteikta vieta - instance, kura to piespriež, nodarījumi, par kuru izdarīšanu var saņemt sodu, likumi, kuros teikts cik liels vai mazs tas var būt, utt. Tā arī ir teikts Juridisko terminu vārdnīcā: sods ir likumā, parasti panta sankcijā, valsts noteikts ietekmēšanas un piespiedu līdzeklis, ko piemēro personām, kas izdarījušas noziedzīgu nodarījumu vai citu sodāmu tiesībpārkāpumu[3].

Katrs var iepazīties ar normatīvajiem aktiem, kuros tas ir noteikts. Soda piemērošanu Latvijā (uz šo brīdi) nosaka tādi tiesību akti, kā Krimināllikums, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss un vēl daži citi. Mana referāta tēma ir “Naudas soda uzlikšana pārkāpuma izdarīšanas vietā”, tātad savā referātā par naudas sodu runāšu tikai kā par administratīvu sodu, jo kriminālsodu pārkāpuma izdarīšanas vietā piespriest nevar - to var piespriest tikai tiesa.

Runājot par administratīvā soda mērķi jāsaka, ka administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī lai tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītu jaunus pārkāpumus[4]. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 23.pantā teikts, kādi vispār ir administratīvie sodi, un tie ir:

1) brīdinājums;

2) naudas sods;

3) [izslēgts ar 1997. gada 28. maija likumu];

4) administratīvā pārkāpuma priekšmeta vai izdarīšanas rīka konfiskācija;

5) pilsonim piešķirto speciālo tiesību (transporta līdzekļu vadīšanas tiesību, medību tiesību) atņemšana;

6) tiesību atņemšana ieņemt noteiktus amatus vai tiesību atņemšana uz zināma veida vai visu veidu uzņēmējdarbību;

7) [izslēgts ar 1997. gada 28. maija likumu];

8) administratīvais arests.[5]

Naudas sods kā viens no soda veidiem

            Domāju, ka sākot runāt par naudas sodu mūsdienās, mēs varētu nedaudz ielūkoties šī institūta vēsturē.

Nedaudz no naudas soda vēstures

            Cietušā tiesības prasīt soda naudu pastāvēja līdztekus daudziem citiem stingriem sodiem. Šī soda nauda varēja būt daudz lielāka par cietušā zaudējumiem. Tā, piemēram, “Karolina” (Constitution Carolina, 1532) par nelielu zādzību paredzēja divkāršu nozagtās mantas atmaksu, “Divpadsmit tabulas” pieļāva soda naudas nomaksāšanu un zaudējumu atlīdzību arī pēc sprieduma pasludināšanas. Tādējādi miesassodi pārvērtās par naudas sodiem. Vēlāk, sodu valstiskošanas rezultātā soda naudas iekasēšanu pārņēma valsts. Tagad naudas sodi ir visizplatītākie sodi pasaulē, bet to iezīmes un veidi parādījās jau sirmā senatnē[6].

Naudas sods kā administratīvais sods

Runājot par naudas sodu kā par vienu no administratīvo sodu veidiem, tad jāsaka, ka saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 24. pantu, - naudas sods par administratīvo pārkāpumu piemērojams tikai kā pamatsods,[7] pie tam to var piemērot arī pārkāpuma izdarīšanas vietā, atšķirībā no Krimināllikuma, kur naudas sods ir piemērojams gan kā pamatsods, gan kā papildsods[8], un nevar tikt piemērots pārkāpuma izdarīšanas vietā, jo to piespriež tikai tiesa.

Naudas soda apmērs ir noteikts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 26. pantā - maksimālais sods, ko saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem par administratīvajiem pārkāpumiem uzliek fiziskajām personām, ir divsimt piecdesmit latu, bet juridiskajām personām - desmit tūkstoši latu. Minimālais sods, ko uzliek par administratīvajiem pārkāpumiem, ir viens lats.

Rajonu padomes, pilsētu domes un pagastu padomes var apstiprināt saistošos noteikumus, kuros par to pārkāpšanu var noteikt naudas sodus līdz piecdesmit latiem.

Amatpersonām uzliktos naudas sodus aizliegts maksāt no uzņēmumu, iestāžu vai organizāciju līdzekļiem.

Sods par pārkāpumiem, kas uzlikts juridiskajai personai, maksājams no juridiskās personas līdzekļiem[9]. Ļoti iespējams, ka rodas jautājums kādos gadījumos piemērojams minimālais un kādos maksimālais naudas sods. Tas ir atkarīgs no tā, kādu nodarījumu izdarījis aizturētais. Tā, piemēram, minimālo naudas sodu saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 126. pantu var piespriest personām, kurām nav līdzi transporta līdzekļa vadītāja apliecības vai transporta līdzekļa vadīšanas pagaidu atļaujas, vai transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu apliecinoša dokumenta (polises), vai transporta līdzekļa reģistrācijas vai citu transporta līdzekļa dokumentu, par transporta līdzekļa vadīšanu - uzliek naudas sodu viena lata apmērā[10]. Maksimālo naudas sodu var piespriest par attiecīgi sabiedrībai bīstamāku nodarījuma izdarīšanu, tā, piemēram, saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 152. pantu, t.i. par būves patvaļīgu būvniecību vai tās renovāciju, rekonstrukciju vai restaurāciju bez akceptēta projekta vai būvatļaujas (izņemot gadījumus, kas noteikti Vispārīgajos būvnoteikumos) - uzliek naudas sodu līdz divsimt piecdesmit latiem[11].

Protams, ka sabiedriskā bīstamība nav vienīgais kritērijs pēc kura vadoties nosaka to, cik liels naudas sods uzliekams attiecīgajai personai. Šādi kritēriji ir vairāki, un tie ir minēti Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 33. un 34. pantos. Šajos divos pantos noteikti apstākļi, kuri ir par pamatu, lai atbildību mīkstinātu vai pastiprinātu. Par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu atbildību var mīkstināt gadījumos, ja pārkāpumu izdarījis nepilngadīgais[12], kā arī citos gadījumos (to pavisam ir pieci), savukārt atbildību var pastiprināt, ja pārkāpumā iesaistīts nepilngadīgais vai, ja pārkāpumu izdarījusi personu grupa[13], kā arī citos gadījumos (to pavisam ir seši).

Naudas soda uzlikšana

Tātad, kā jau mēs iepriekš noskaidrojām, tad naudas sods (tikai kā administratīvais sods) tiek uzlikts par administratīvo pārkāpumu. Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 32. pantu, t.i. sodu par administratīvo pārkāpumu uzliek ietvaros, ko nosaka normatīvais akts, kurā paredzēta atbildība par izdarīto pārkāpumu, stingrā saskaņā ar šo kodeksu un citiem aktiem par administratīvajiem pārkāpumiem[14], tātad administratīvo sodu var uzlikt ne tikai par pārkāpumiem, kas noteikti Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, bet arī citos normatīvajos aktos, kuros paredzēta atbildība. Kas tad var būt šie citi normatīvie akti? Tie var būt dažādu pašvaldību izdoti noteikumi, to normas tādos gadījumos gan ir attiecināmas tikai uz attiecīgo teritoriju, piemēram, Valmieras domes 9.decembrī pasludinātais lēmums, kas paredz 10 latu naudas sodu “blīkšķu meistariem”[15] (personas, kuras traucē sabiedrisko mieru ar dažādiem paštaisītiem vai iegādātiem spridzekļiem). Taču, šie noteikumi neattiecas uz tādiem pašiem pārkāpumiem, kas izdarīti citā teritorijā, kurā, savukārt, nav izdoti tādi noteikumi.

Kādas institūcijas ir tiesīgas uzlikt administratīvo sodu? Saskaņā ar mana referāta tēmu, jāsaka, ka no policijas iestādēm naudas sodu var uzlikt Valsts policijas iestādes un Pašvaldības policija[16]. No Valsts policijas iestādēm uzlikt administratīvo sodu ir tiesīgas šadas personas:

1) attiecīgo policijas nodaļu (pārvalžu) priekšnieki un viņu vietnieki, ceļu policijas priekšnieki un viņu vietnieki, policijas iecirkņu priekšnieki un viņu vietnieki;

2) policijas iecirkņu vecākie inspektori un inspektori laukos un policijas iecirkņu vecākie inspektori rajonu un republikas pilsētās;

3) ceļu policijas apakšvienību komandieri un viņu vietnieki, ceļu policijas galvenie speciālisti, ceļu policijas inspektori.[17]

No Pašvaldības policijas tiesīgi uzlikt administratīvo sodu ir pašvaldības policijas pārvalžu un nodaļu priekšnieki un viņu vietnieki.[18] Jāpiemin, ka saskaņā ar likumu katrs no iepriekš minētajiem uzlikt sodu ir tiesīgs tikai par noteiktos pantos minētiem pārkāpumiem.

Gadījumi, kad naudas sodu drīkst uzlikt pārkāpuma izdarīšanas vietā

Kad pārkāpējs ir izdarījis pārkāpumu, to, visbiežāk, nogādā policijas (robežsardzes, muita, u.c.) iecirknī. Pēc tam aizturētā persona tiek piereìistrēta žurnālā, tad tiek sastādīts protokols par administratīvo pārkāpumu utt. Taču, ir gadījumi, kad persona netiek vesta uz augstākminētajām iestādēm un šis protokols netiek sastādīts. Tā tas notiek tajos gadījumos, ja pārkāpums nav bijis pārāk bīstams, piemēram, par 42.¹ pantā paredzēto pārkāpumu - par smēķēšanu neatļautās vietās, par 121. pantā (1) paredzēto pārkāpumu - par drošības jostu vai aizsargķiveru lietošanas noteikumu pārkāpšanu, par 122.¹ pantā (1) paredzēto pārkāpumu - transportlīdzekļu vadītājiem par brīdinājuma signālu došanas noteikumu pārkāpšanu pirms pārkārtošanās, pagrieziena vai braukšanas virziena maiņas, kā arī par apstāšanās vai stāvēšanas noteikumu pārkāpšanu un vēl par 46.¹ panta (1) un (6) (ja pārkāpumu izdarījis pilsonis), 108.¹ panta (1) (ja pārkāpumu izdarījis pilsonis), 121.(2) un (3), 122. panta (1), 122.¹ panta (1) un (2), 125. panta (2), 126. panta (1), 129., 135. - 137. pantā, kā arī citos gadījumos, kad saskaņā ar šo kodeksu un citiem likumiem naudas sodu uzliek un iekasē pārkāpuma izdarīšanas vietā un tā apmērs nepārsniedz divdesmit latu vai brīdinājumu noformē pārkāpuma izdarīšanas vietā[19]. Iepriešminētajos gadījumos nauda tiek iekasēta pārkāpuma izdarīšanas vietā. Un pārkāpējam tiek izsniegta kvīts, kura liecina par to, ka viņš soda naudu ir nomaksājis pārkāpuma izdarīšanas vietā. Protams, ka arī šeit ir problēmas jeb likuma nepilnības.

Problēmas, kas saistītas ar naudas soda iekasēšanu pārkāpuma izdarīšanas vietā.

Iedomāsimies pavisam reālu gadījumu - kādā lauku apvidū, kur nav nedz veikalu, nedz māju (tuvumā), ceļu policists aptur automašīnu. Tās vadītājs diežēl nav paņēmis līdzi transporta līdzekļa vadītāja apliecību.

Policistam vadītājs jāsoda pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 126. panta - transporta līdzekļu vadīšana bez vadīšanas tiesībām[20]. Noteiktā sankcija par šo pārkāpumu ir naudas sods viena lata apmērā. Automašīnas vadītājs vēlas samaksāt notikuma vietā - to viņam ļauj darīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 250. pants (pieminēts jau iepriekš), kurš paredz, ka protokolu par administratīvo pārkāpumu nesastāda, ja izdarīti administratīvie pārkāpumi, kas paredzēti šā kodeksa …, 126. panta pirmajā daļā,…[21]. Taču ir viena problēma - pārkāpējam makā ir tikai viena naudas zīme - tā pati “tikai” 500 latu vērtībā. Naudu izmainīt nav kur, jo mēs taču atrodamies lauku apvidū! Neviens no policistiem tik lielu naudas zīmi varbūt pat rokā nav turējis, un viņu makos nebūs tik daudz naudas, lai šo lielo naudas zīmi izmainītu. Ko darīt? Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 250. pantu par šo un citiem pārkāpumiem, kas minēti šajā pantā protokolu var sastādīt tad, ja pārkāpējs apstrīd viņam uzlikto sodu par to pārkāpumu izdarīšanu, kuri paredzēti šā panta pirmajā daļā, vai ir citi apstākļi, kas traucē amatpersonai uzlikt sodu pārkāpuma izdarīšanas vietā[22]. Tādā gadījumā tiek piemērots 246. pants: ”Par izdarīto administratīvo pārkāpumu pilnvarota amatpersona vai arī sabiedriskās organizācijas vai sabiedrības pašdarbīgās institūcijas pilnvarotais pārstāvis sastāda protokolu”. Taču tagad man nezināmu apstākļu dēļ ir novērojama tāda prakse, ka policists novēl pārkāpējam “Laimīgu ceļu”, un visi šķirās it kā nekas nebūtu bijis. Protams, ka tas nav pareizi, jo policistam saskaņā ar likumu taču būtu jāsoda pārkāpējs un jāiekasē no viņa soda nauda viena lata apmērā (šajā gadījumā).

Domāju, ka te atrisinājums būtu soda kvīšu ieviešana. Tādā gadījumā ceļu policists izsniegtu iepriekš pieminētajam pārkāpējam kvīti, kuram tā būtu jānomaksā bankā kādā noteiktā laika posmā. Arī par pārējiem pārkāpumiem tiktu izsniegtas kvītis. Tas novērstu arī vairākus kukuļņemšanas (no soda naudas iekasētāju puses) un kukuļdošanas (no pārkāpēju puses) gadījumus. Ja pārkāpējs bankā nebūtu izdarījis maksājumu noteiktā laikā, tad tam tiktu izsūtīts brīdinājums. Ja arī pēc brīdinājuma saņemšanas pārkāpējs nenomaksātu soda naudu, tad viņš nevarētu iziet tehnisko apskati, pārdot vai kā savādāk atsavināt savu transportlīdzekli kādai citai personai, respektīvi, noņemt no uzskaites.

Līdzīga problēma ir ar automašīnu novietošanu stāvēšanai neatļautās vietās. Šeit, saskaņā ar likumu policijas darbiniekam ir jāsagaida attiecīgās automašīnas vadītājs (kurš novietojis šo auto neatļautā vietā), un tas jāsoda. Kāda te ir problēma? Iedomāsimies gadījumu - policists patrulējot redz, ka kāda automašīna ir novietota neatļautā vietā. Lai sodītu pārkāpēju viņam tas jāsagaida (ja viņš neatrodas automašīnā). Visbiežāk gadās tā, ka automašīna nolikta neatļautā vietā uz visu dienu, jo viņš aizgājis uz darbu vai arī pārkāpējs redzot, ka to jau “gaida” nemaz neiet uz savu auto, bet tālāk dodas kājām vai savādākā veidā. Ja pārkāpējs tomēr atgriežas, tad tas norāda, ka nav novietojis savu auto neatļautā vietā, bet to izdarījis kāds paziņa.

Domāju, ka šeit labs atrisinājums arī ir soda kvīšu ieviešana. Taču, tādā gadījumā būtu jāveic vairāki grozījumi dažādos likumos. Būtu jānosaka, ka, ja automašīnas īpašnieks uztic savu auto kādam citam, tad viņš uzņemās atbildību par to, kā šis cilvēks brauks, kur novietos savu auto utt. Soda kvītis varētu aizlikt aiz loga tīrītāja vai kā savādāk piestiprināt to pie automašīnas, kura novietota neatļautajā vietā. Kas to varētu darīt? Par šo jautājumu domas stipri dalās:

1) Viens no iespējamajiem šīs funkcijas pildītājiem varētu būt Ceļu policija. Problēma varētu būt tāda, ka, kaut gan laukos nav daudz priekš stāvēšanas aizliegtu vietu, tomēr, ja kāds novietos savu traktoru uz krustojuma, vai šaura ceļa, tas var diezgan bēdīgi beigties. Taču Ceļu policija šādās vietās apgrozās diezgan reti.

2) Šo funkciju varētu pildīt Pašvaldības policija.

3) Es piekrītu trešajam variantam - varētu dibināt jaunu inspekciju, kura ar to nodarbotos (līdzīgi kā tas notiek arī citās valstīs). Tā varētu būt pakļauta kādai citai policijas struktūrai. Šajā inspekcijā varētu tikt nodarbināti ne tik jauni cilvēki, respektīvi, tie, kuriem vairs nav tik viegli atrast darbu. Domāju, ka tāda vecuma cilvēki ļoti labi sevi ir jau pierādījuši strādājot par konduktoriem sabiedriskajā transportā - tādus ir diezgan grūti piekukuļot, jo tie baidās zaudēt darbu, un iestāstīt tiem kaut ko arī ir problēmatiski. Galu galā šādi cilvēki nebaidās nedz no biezajiem, nedz no skūtajiem, jo viņi saprot, ka tik un tā tie viņus neaiztiks, un, ja arī aiztiks, tad zaudēt viņiem nav ko - ilgi dzīvot šā vai tā vairs nav lemts.

           

Par naudas soda piedziņu un izpildi uz vietas

Naudas soda izpildei pārkāpuma izdarīšanas vietā ir vairākas pozitīvas īpašības, taču kā jau katram kokam ir divi gali, arī šeit ir dažas negatīvas īpašības. Šajā apakšnodaļā centīšos tās apskatīt. Domāju, ka galvenais par ko šeit būtu jārunā, protams, ka ir naudas soda kvītis.

            Naudas soda kvītis

To, kādām jābūt šīm kvītīm, respektīvi, kā tās tiek izgatavotas, reģistrētas un izmantotas[23] nosaka Ministru kabineta “Noteikumi par naudas soda kvītīm” (spēkā esoši no 01.07.1997). Šajos noteikumos ir dots naudas soda kvīts jēdziens - Naudas soda kvītis šo noteikumu izpratnē ir dokuments, ar kuru apliecina saskaņā ar Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksu un pašvaldību saistošajiem noteikumiem uzlikto naudas sodu iekasēšanu[24]. Šīs kvītis ir speciāli iepiestas, numurētas un brošētas grāmatiņās, tām ir noteikts saturs, rekvizīti (pārkāpēja vārds, uzvārds, personas kods, adrese, tā normatīvā akta (Latvijas administratīvo pārkāpumu kodekss, pašvaldību saistošie noteikumi) nosaukums, pants, daļa vai punkts, saskaņā ar kuru iekasēts naudas sods, kā arī pārkāpuma veids un tā raksturojums, iekasētā naudas soda summa (ar cipariem un vārdiem) latos, amatpersona, kura iekasē naudas sodu (vārds, uzvārds, amats, paraksts), naudas soda iekasēšanas datums un laiks[25]), kuri jāieraksta ar roku pašam naudas soda uzlicējam. Naudas sodu kvīšu grāmatiņas jāuzglabā piecus gadus, par šo kvīšu pareizu uzskaiti un izmantošanu ir atbildīgas pašas institūcijas, kurām ir tiesības uzlikt naudas sodu, taču atskaiti par izlietotajām naudas soda kvītīm tā noteiktā laikā iesniedz tai Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei, kurā naudas soda kvīšu grāmatiņas ir reģistrētas[26]. Runājot par šo kvīšu labajām un sliktajām īpašībām, jāsaka, ka viena no priekšrocībām ir vienkāršība - nav jāsastāda protokols, par izdarīto pārkāpumu nevienam no pārkāpēja puses nav jāziņo, persona nav jāaiztur, utt. Negatīvās īpašības varētu būt tādas, ka to nevar pārsūdzēt, respektīvi, ja persona ir parakstījusies šajā kvītī kā pārkāpējs, tad tā sevi ir atzinusi par vainīgu un tā saņem attiecīgo sodu (Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 291. pants). Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 294. pantu: “Ja ir apstākļi, kuru dēļ nekavējoties nevar izpildīt lēmumu par administratīvo arestu vai par naudas soda uzlikšanu (izņemot naudas sodu, ko iekasē administratīvā pārkāpuma izdarīšanas vietā), institūcija (amatpersona), kas pieņēmusi lēmumu, var atlikt tā izpildi uz laiku līdz vienam mēnesim.”

Literatūras saraksts

1. MK “Noteikumi par naudas soda kvītīm”, Spēkā esošs no 01.07.1997 (L.V, 15.03.1997, nr.73)

2. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, Spēkā esošs no 01.07.1985 (ZIŅOTĀJS, 01.01.1984, nr.51)

3. Krimināllikums, Spēkā esošs no 01.04.1999 (L.V., 08.07.1998, nr.199)

4. Dz. Seps “Sods” Rīga, LPA, -1995.

5. Aristotelis “Nikomana ētika” Rīga: “Zvaigzne”. - 1985.

6. Juridisko terminu vārdnīca Rīga, “Nordik”, - 1998.

7. G. Liepiņa Policisti tvarsta blīkšķinātājus//Diena, 1999.g.20.dec. Nr.269 (2606).

---

[1] Dz. Seps “Sods” R.,LPA, -1995.-7.lpp.

[2] Aristotelis “Nikomana çtika” R.: “Zvaigzne”.-1985.-215.-218.lpp.

[3] Juridisko terminu vārdnīca R., “Nordik”,- 1998.-239.lpp.

[4] Administratīvo pārkāpumu kodekss 22.pants (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1992.gada 11.jūlija likumu - Ziņotājs, 1992, nr.29/31).

[5]Administratīvo pārkāpumu kodekss 23.pants (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1990.gada 21.decembra likumu, 1991.gada 12.marta likumu un 1997.gada 28.maija likumu - Ziņotājs, 1991, nr.5/6 un nr.17/18, 1997, nr.13).

[6] Dz. Seps “Sods” R.,LPA, -1995.-9.lpp

[7] Administratīvo pārkāpumu kodekss 24.pants (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1991.gada 12.marta likumu un 1997.gada 28.maija likumu - Ziņotājs, 1991, nr.17/18; 1997, nr.13).

[8] Krimināllikums 41.p.(1).

[9] Administratīvo pārkāpumu kodekss 26.pants (1990.gada 3.decembra likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1992.gada 28.aprīļa likumu, 1993.gada 4.novembra likumu, 1995.gada 19.jūlija likumu, 1997.gada 28.maija likumu, 1998.gada 17.jūnija likumu un 1998.gada 14.oktobra likumu - Ziņotājs, 1991, nr.15/16; 1992, nr.22/23; 1993, nr.33; 1995, nr.18; 1997, nr.13; 1998, nr.23)

[10]Administratīvo pārkāpumu kodekss 126.pants (1992.gada 3.novembra likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1996.gada 11.aprīļa likumu un 1997.gada 28.maija likumu, kas stājas spēkā no 01.09.97. - Ziņotājs, 1992, nr.46/47/48; 1996, nr.10; 1997, nr.13)

[11] Administratīvo pārkāpumu kodekss 152.pants.

[12] Administratīvo pārkāpumu kodekss 33.pants (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1990.gada 21.decembra likumu, 1992.gada 11.jūlija likumu, 1994.gada 28.jūlija likumu un 1998.gada 14.oktobra likumu - Ziņotājs, 1991, nr.5/6, 1992, nr.29/31, 1994, nr.17; 1998, nr.23)

[13] Administratīvo pārkāpumu kodekss 34.pants (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1992.gada 3.novembra likumu un 1994.gada 28.jūlija likumu - Ziņotājs, 1992, nr.46/47/48, 1994, nr.17)

[14] Administratīvo pārkāpumu kodekss 32.pants (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1990. gada 21.decembra likumu un 1996.gada 11.aprīļa likumu - Ziņotājs, 1991, nr.5/6, 1996, nr.10)

[15] G.Liepiòa Policisti tvarsta blīkšíinātājus//Diena, 1999.g.20.dec. Nr.269 (2606).

[16] Administratīvo pārkāpumu kodekss 214. - 215.pants

[17] Administratīvo pārkāpumu kodekss 214.pants (1992.gada 3.novembra likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1993.gada 19.janvāra likumu un 4.novembra likumu, 1995.gada 19.jūlija likumu, 1996.gada 11.aprīļa likumu, 1997.gada 28.maija likumu un 19.jūnija likumu - Ziņotājs, 1992, nr.46/47/48; 1993, nr.3/4, nr.33; 1995, nr.18; 1996, nr.10; 1997, nr.13, nr.16)

[18] Administratīvo pārkāpumu kodekss 215.pants (1996.gada 11.aprīļa likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1997.gada 28.maija likumu - Ziņotājs, 1996, nr.10; 1997, nr.13)

[19] Administratīvo pārkāpumu kodekss 250.pants (1992.gada 3.novembra likumu, 1993.gada 11.maija likumu, 1995.gada 19.jūlija likumu un 1997.gada 28.maija likumu - Ziņotājs, 1991, nr.5/6; 1992, nr.46/47/48; 1993, nr.20/21; 1995, nr.18; 1997, nr.13)

[20] Administratīvo pārkāpumu kodekss 126.pants (1992.gada 3.novembra likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1996.gada 11.aprīļa likumu un 1997.gada 28.maija likumu, kas stājas spēkā no 01.09.97. - Ziņotājs, 1992, nr.46/47/48; 1996, nr.10; 1997, nr.13)

[21] Administratīvo pārkāpumu kodekss 250.pants (1990.gada 21.decembra likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1992.gada 3.novembra likumu, 1993.gada 11.maija likumu, 1995.gada 19.jūlija likumu un 1997.gada 28.maija likumu - Ziņotājs, 1991, nr.5/6; 1992, nr.46/47/48; 1993, nr.20/21; 1995, nr.18; 1997, nr.13)

[22] turpat (APK 250.p)

[23] “Noteikumi par naudas soda kvītīm”, 1.pants Spçkā esošs no 01.07.1997 (L V, 15.03.1997,nr.73)

[24] “Noteikumi par naudas soda kvītīm”, 2.pants Spçkā esošs no 01.07.1997 (L V, 15.03.1997,nr.73)

[25] “Noteikumi par naudas soda kvītīm”, 10.pants Spçkā esošs no 01.07.1997 (L V, 15.03.1997,nr.73)

[26] “Noteikumi par naudas soda kvītīm”, 27.pants Spçkā esošs no 01.07.1997 (L V, 15.03.1997,nr.73)