likumiskie un līgumiskie nomnieka pienākumi

IEVADS

Mūsu valstī tāpat kā vairumā postsovjetisma zemēs kapitālisma ienākšana sadzīvē un visos ar to saistītajos procesos veicina daudzu lietu pārvērtēšanu gan morālā, gan garīgā plāksnē. Attiecīgi arī valsts likumdošana pamazām pielāgojas šiem procesiem un tiek radīta integrēta vide sadzīves, t.s. ekonomiskās dzīves, dinamikai.

Tā kā ģeometriskas progresijas tempos arvien lielāku lomu tieši ar biznesa pasauli saistītajās aktivitātēs ieņem nekustamie īpašumi un manipulācijas ar tiem, aug nepieciešamība pēc strikti izstrādātiem normatīvajiem aktiem, kā arī tipveida līgumiem. Īpaši uzmanība vēršama tieši uz nomu, jo lietas, kuras saistītas ar nekustamā īpašuma pirkumu – pārdevumu ir pietiekoši plaši regulētas gan ar vispārīgajām LR Civillikuma, gan speciālajām normām, turpretī neapdzīvojamo telpu noma pat Civillikumā ir aplūkota ļoti virspusēji un arī speciālas normas nav izdotas. Ir gan likums “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu nomu un nomu ar izpirkumu”, taču praktiskajā dzīvē visbiežāk lietojamā līguma objekta – atsevišķas neapdzīvojamas telpas nomas līguma slēdzēju pušu tiesiskās attiecības principā paliek tikai pašu līgumslēdzēju rokās. Šāda stāvokļa sekas ir lielais skaits līdz tiesai nonākušo strīdu un sekojošo apelācijas sūdzību, kuri saistīti tieši ar nedzīvojamo telpu nomas līgumu laušanu, zaudējumu piedziņu u.tml. Ļoti bieži šādi strīdi rodas, “pateicoties” likumdošanas un/vai noslēgtā līguma nepilnībām, kuras nav pietiekoši imperatīvas, lai novērstu iespēju konkrēti un nešaubīgi novērtēt un risināt radušos situāciju bez tiesas starpniecības.

Mana darba mērķis ir izvērtēt spēkā esošo normatīvo aktu, kuri regulē neapdzīvojamo telpu nomas līguma pušu tiesiskās attiecības (konkrēti – nomnieka pienākumus), realizēšanos, pielietojamību praktiskajā līguma sastādīšanā, kā arī analizēt no prakses izrietošo papildus pušu saistību un sankciju saturu.

Savu darbu esmu iedalījis divās pamatsadaļās – “likumiskie” (tie, kuri izriet no LR Civillikuma u.c. normatīvajiem aktiem), un “līgumiskie” (tie, kuri mēdz būt pielīgti, līdzējiem vienojoties) nomnieka pienākumi. Šis dalījums veikts, lai uzskatāmāk parādītu obligātās normas un to nepilnības šajā jomā, kā arī aplūkotu, kas tiek darīts praktiskajā līgumdarbībā, lai vairāk nodrošinātu iznomātāja tiesības un skaidrāk noteiktu savstarpējās atbildības robežas.

IZTIRZĀJUMS

Skaidrai tematiskajai izpratnei definēšu terminus:

Noma.

Kaut juridiski vienmēr ir bijusi nošķirta telpu noma no telpu īres, tomēr vēl joprojām plaša sabiedrības daļa jauc īres un nomas institūtus, attiecīgi arī neatšķirot īrnieku no nomnieka. Arī Civillikumā noma un īre reglamentēta kā viens līgums, nošķirot tos tikai tad, kad starp tiem pastāv atšķirības.[1] Tāpēc vispārīgam ieskatam dodu jānoskaidro šo abu jēdzienu kopīgās un atšķirīgās šķautnes.

Gan noma, gan īre ir uz savstarpējas vienošanās pamata radīts saistību tiesību mantiska rakstura līgums[2], ar kuru attiecīgi iznomātājs vai izīrētājs piešķir vai apsola nomniekam / īrniekam kādas lietas lietošanu. Gan no definīcijas, gan CL 2124.p. redzams, ka nomas un īres līgums ir konsensuāllīgums, ja vien līdzēji nav vienojušies par līguma stāšanos spēkā tikai pēc lietas nodošanas. Galvenā un praktiski vienīgā atšķirība starp abiem šiem saistību veidiem ir nodotās lietas izmantošanas mērķis. Ja nodotā lieta ir augļus nesoša un lietotājam ir tiesība šos augļus ievākt, tad līgums uzskatāms par nomu; ikviens cits piešķīruma līgums ir īres līgums. Turklāt svarīgi pie definīcijas ievērot, ka tas nav nomnieka pienākums ievākt augļus, bet gan tikai viņa tiesība, tāpēc, ja arī neapdzīvojamās telpas nomnieks negūst nekādus augļus no viņam lietošanā nodotajām telpām, nomas līgums nepārvēršas par īres līgumu[3]. Tāpat svarīgi uzsvērt, ja firma vai individuāls uzņēmējs savai uzņēmējdarbībai izmanto dzīvokli namīpašnieku mājā, tā ir telpu noma.[4]

Nomnieks.

Fiziska vai juridiska persona, kura saņēmusi lietošanā lietu no iznomātāja uz nomas līguma pamata. Nomnieks ir lietas turētājs nevis tās valdītājs (CL 2130.p.).

Pienākumi.

Saistības, kuras līguma slēdzējpuse uzņemas, parakstot līgumu.

Neapdzīvojamās telpas.

Telpas, kuras netiek izmantotas dzīvošanai, bet gan dažādu saimniecisko aktivitāšu nodrošināšanai.

Apkopojot visas šīs definīcijas varam izvērsti nodefinēt šī referāta temata saturu: par tādas juridiskas vai fiziskas personas saistībām attiecībā uz otru līguma slēdzējpusi, kas saņēmusi lietošanā no lietas valdītāja neapdzīvojamu telpu, kuru izmantos augļu gūšanai un par kuru tiks maksāta nomas maksa.

I daļa

No likuma izrietošie nomnieka pienākumi

Tā kā uz nomnieku neapdzīvojamo telpu nomā attiecās visas vispārīgās CL normas, kuras saistītas ar nomnieka pienākumiem, svarīgi ir tās izvērtēt vispirms, lai varētu runāt par uz pamatnormām balstītajiem līgumiskajiem pienākumiem.

Nomas maksas samaksas pienākums

Šī pienākuma “vagarību” pār visu pārējo liecina, ka tieši nomas maksa ir nomas līguma būtiskā sastāvdaļa un, ja nav consensus par nomas maksu, tad līguma nav vispār! Arī romiešu saistību tiesības paredzēja, ka “īres līgums atzīstams par nolīgtu, tiklīdz vienojušies par īres maksu” (locatio et conductio contrahi intellegitur, si de mercede converit)[5].

Kaut arī CL 2143.p., kas nosaka īres maksas maksāšanas kārtību  minēta tikai īre, tomēr interpretējot šo normu, uzskatu, ka šī norma piemērojama arī nedzīvojamo telpu nomā, tātad nomas maksa maksājama (ja nav nolīgts citādi) par visu mēnesi uz priekšu – avansā. Nomas maksu iespējams maksāt gan naudā, gan citās atvietojamās lietās (2119.p.). Tas gan nedod nomniekam tiesības ikvienā brīdī naudas maksājumus aizstāt ar atvietojamu lietu došanu bez abpusējas vienošanās[6], tomēr šī ir būtiska atšķirība nomai no pirkuma – pārdevuma līguma, kur maksa drīkst  būt tikai naudā. Šo atšķirību atzīst arī romiešu tiesības.

Tā kā nomas maksas maksāšanas pienākums ir pats galvenais nomniekam, tad arī attiecīgi tas ir viens no galvenajiem punktiem, pie kura apelē iznomātājs strīdus situācijās. It īpaši, ja iznomātājam ir radusies vēlme izbeigt nomas līgumu, tomēr izdarot to likumiskā formā (2171.p.), viņš cenšas pierādīt, ka nomas maksa ir maksāta neregulāri, nepilnīgi u.tml. Līdzīgi ir arī ar līguma automātisko prolongāciju (pagarināšanu). Bieži līgums tiek bez īpašas vienošanās pagarināts uz noteiktu termiņu, ja pusēm visi maksājumi ir bijuši kārtīgi. Tāpēc nomniekam galvenais uzdevums līguma darbības laikā – nekavēt nomas maksājumus, veikt tos nolīgtajos vai likumā noteiktajos termiņos un veidā. Tad arī viņam būs zināms handikaps strīdus situācijās.

Ja rodas pretēja situācija (kas mūsdienās ir reti sastopama) – nomnieks vienpusēji vēlas atkāpties no līguma, tad viņam nāksies samaksāt pilnībā visu plānoto nomas maksu līdz pat līguma termiņa beigām (CL 2144.p.), kas parasti sastāda ievērojamas summas. Taču nomniekam ir iespēja prasīt likumisko līguma pirmstermiņa izbeigšanu (2172.p.) vai prasīt atzīt, ka līgums izbeidzies pats no sevis (2168.p.) – tad nomas maksa jānomaksā tikai par patieso nomas laiku.[7] Varētu rasties jautājums – cik jāmaksā, ja līgums slēgts uz nenoteiktu laiku un nomnieks vēlas vienpusēji atkāpties no līguma? Šajā gadījumā noteikti ieguvējs ir nomnieks, jo tad pilnā varenībā stājas CL 2166.p., kurš nosaka, ka beztermiņa līguma gadījumā ir jāizsaka uzteikums 6 mēnešus iepriekš, turklāt, ja līgums bijis ar mēneša vai pat nedēļas maksu, tad tie uzteicami attiecīgi mēnesi vai nedēļu iepriekš. Šajos gadījumos nomas maksa jānomaksā tikai par reālo telpas nomāšanas laiku, jo līgums vienkārši tiek izbeigts.

Reālā dzīvē pastāv iespēja, ka nomnieks “vienojas” (piem., nodokļu samazinājumam, citu nomnieku, mājas īpašnieku mānīšanai u.c.) ar iznomātāju par nomas maksas nolaidumu bez nekāda likumiska vai līgumiska pamatojuma. Šādos gadījumos strādā CL 2149.p., kas nosaka, ka šāds nepamatots nolaidums citus iznomātājus (kopīpašniekus) nesaista.

Ja nomnieks ir saņēmis iznomātāja noteiktu piekrišanu (CL 2115.p.) un iznomājis telpu trešajai personai (apakšīrniekam), viņš tomēr netiek atbrīvots no nomas maksas, un gadījumā, ja apakšnomnieks negrib vai nespēj maksāt apakšnomas maksu, radušais iztrūkums jāsedz pašam nomniekam (CL 2146.p.)[8].

Telpas pienācīgas uzturēšanas pienākums

Jau romieši savās civiltiesiskajās normās norādījuši, ka nomnieks atbild saimniekam uz actio locati[9] pamata par katru vainu (omnis culpa), ko viņš pielaidis, lietojot lietu, kas bojājusies vai citādi pasliktinājusies.[10]

Savukārt LR CL pēc vispārīgajiem CL principiem nosaka, ka, ja iznomātā telpa ir gājusi bojā vai bojājas bez nomnieka vainas, tad viņa atbildība par  tās atpakaļ nodošanu atkrīt (CL 2153.p.) Ar šo pantu faktiski tiek pateikts arī pretējais – ja bojājums ir radies viņa vainas dēļ, tad telpa ir jānodod atpakaļ un pēc CL 2152.p.  – iespējami labā stāvoklī. “Iespējami labs stāvoklis” tiek izskaidrots 2150.p. – “nomas un īres priekšmets nomniekam un īrniekam jālieto kārtīgi un saimniecīgi. Ja viņi to ir ievērojuši, tad viņiem nav jāatbild par parasto lietas nolietošanos”. Parasti jau iznomātājs, nosakot no savas puses nomas maksas lielumu, rēķinās ar amortizācijas izdevumiem un ieskaita to nomas maksā, taču iespējami arī varianti, ka tiek pielīgti nomnieka pienākumi izremontēt iznomātās neapdzīvojamās telpas un / vai periodiski veikt kosmētisko remontu vai tml. Šajos gadījumos tiesiskās attiecības vēl regulē CL 2156.p., kurš nosaka, ka no nomnieka var prasīt šāda uzlabojumu veikšanas pienākuma izpildi jau pirms nomas līguma izbeigšanās. Tāpat, negaidot līguma izbeigšanos, iznomātājs var prasīt arī atlīdzību par lietas (telpas) bojāeju vai bojāšanos.[11]

Lai iznomātājs neciestu pārlieku lielus zaudējumus, kuri radušies telpai nolietojoties, kā arī stimulētu nomnieku pēc iespējas saimnieciskāk un kārtīgāk rīkoties ar tām, puses var iekļaut līgumā arī konkrētu iznomājamās telpas vērtību (parasti tiek rakstīta aptuvenā tirgus cena), kas ļauj piemērot CL 2154.p., kas nosaka, ka šādā gadījumā, nomai beidzoties, nomnieks atlīdzina par bojājumiem tik daudz, par cik nomas objekta vērtība samazinājusies. Attiecībā uz nekustamo īpašumu, t.s., neapdzīvojamām telpām, šī norma varētu darboties pat paradoksāli pretēji, jo nez vai, piemēram, pēc 10 gadiem neapdzīvojamas telpas tirgus vērtība būs zemāka kā šobrīd pat, ja tai būs nodarīti vairāki bojājumi. Ja vērtība būs pieaugusi, kurš kuram ko atdos? Šķiet, ka atbilde ir vienkārša un meklējama šī paša panta tekstā – “vērtība samazinājusies”. Ar to būtībā tiek prezumēts, ka pretējā gadījumā nomniekam nekas nav jāatlīdzina.

Noteiktas lietošanas pienākums

Vairumam lietu, kuras parasti tiek iznomātas, ir zināmi iespējamie pielietošanas veidi. Arī ar neapdzīvojamām telpā var iesākt daudz ko – ierīkot restorānu, ražot zivju konservus, veidot kultūras centru, izbūvēt baseinu u.t.t. Taču parasti iznomātājs vēlas, lai būtu skaidri zināms, kas tiks iznomātajās telpās ierīkots; viņš vēlas gan gūt peļņu, gan saglabāt savu prestižu. Piemēram,- “ja nama otrajā stāvā plānots iekārtot kādas vēstniecības apartamentus, pirmajā stāvā noteikti netiks ierīkots kazino”[12]. Tāpēc arī CL 2151.p. nosaka, ka nomnieks drīkst lietot viņam nodotās telpas tikai atbilstoši tam mērķim, kāds bijis domāts, kad tika panākta vienošanās par šo līgumu. Tāpat nomnieks nedrīkst lietot jebkādu citu lietu, kas nav ar līgumu viņam piešķirta. Atvasināti, nododot telpas apakšīrē, nomnieks nedrīkst rīkoties ar viltu un par ļaunu iznomātājam, kā arī nedrīkst nodot citādai lietošanai, nekā viņš pats to ir darījis, ne arī nodot uz ilgāku laiku, ka uz paša nomas laiku (CL 2116.p.), jo pretējā gadījumā viņš jau būs rīkojies ar viltu, maldinādams apakšīrnieku par savām tiesībām, un līgums vispār var tikt atcelts. Kā jau minēts, lai vispār nomnieks varētu iznomāt lietu tālāk, viņam ir jāsaņem piekrišana no iznomātāja.

Atdošanas pienākums

Tā kā turējuma tiesības, kuras nomnieks iegūst ar nomas līgumu nevar pastāvēt mūžīgi, tāpēc, ka tās ir tikai no īpašuma tiesībām izrietošas[13], pēc vispārīgajiem CL noteikumiem pēc nomas līguma izbeigšanās nomniekam jānodod atpakaļ iznomātā telpa ar visiem tās piederumiem, cik iespējams labā stāvoklī (2152.p.). Tomēr nomniekam var piekrist tiesība arī pēc līguma izbeigšanās aizturēt nomas objektu (telpu), ja iznomātājs nepiekrīt atmaksāt nepieciešamos un derīgos izdevumus telpas labā, kuriem ir likumīgs pamats (CL 2155., 2140, 1734.p.). Par “iespējami labu stāvokli” jau aprakstīts iepriekš, runājot par telpas pienācīgu uzturēšanu.

Vēlreiz jāuzsver CL 2153.p. – pat, ja iznomātā telpa ir gājusi bojā un nomnieka vaina nav pierādāma, tad viņa pienākums lietu atgriezt atkrīt. Protams, līgumā nomniekam ir iespējams uzņemties visus riskus, arī par telpas bojāeju; tad attiecīgi piemērojami CL panti par zaudējumu atlīdzību, kā arī papildus līguma nosacījumi.

II daļa

No līguma izrietošie nomnieka pienākumi

Pats LR Civillikums ar savām dispozitīvajām normām atstāj līdzējiem lielas iespējas vienoties par konkrētām saistībām, kuras abpusēji ievērojamas un obligātas.

Nomas līgums, protams, nav izņēmums. Jau pats pirmais pants (2112.p.) CL četrpadsmitajā nodaļā “nomas un īres līgums” atstāj vietu pušu brīvai gribai – “noteiktai” nomas maksai. Tas nozīmē, ka līdzējiem ir savstarpēji jāvienojas par līguma būtisko sastāvdaļu – nomas maksu. Tās lielumu tieši neiespaido nekādi normatīvie akti, tikai netieši noteikts, ka noma nevar būt bezmaksas – tad šis līgums uzskatāms par patapinājuma līgumu. Attiecībā uz nepadzīvojamo telpu nomu LR teritorijā tiešām nepastāv nekādas nomas maksas lielumu ierobežojošas normas, izņemot tos kuri saistīti ar valsts un pašvaldību īpašumiem (likums “Par valsts un pašvaldību uzņēmumu nomu un nomu ar izpirkumu”)

Tātad arī nomnieka pienākums ir maksāt nolīgto nomas maksu nolīgtajos termiņos un apmēros.

Līguma forma.

Kaut arī normatīvajos aktos nav strikti pateikts, ka neapdzīvojamo telpu nomas līgumam ir jābūt rakstiskā formā, tomēr par to liek secināt kaut vai CL 2174.p., kas nosaka, ka gadījumā, ja iznomātājs līguma priekšmetu atsavina, ieguvējam jāievēro jau esošais nomas līgums tikai tādā gadījumā, ja tas ir ierakstīts zemesgrāmatā. Pretējā gadījumā ieguvējs var uzteikt līgumu un nomnieks var piedzīt visus radušos zaudējumus no bijušā iznomātāja. Tādejādi būtībā abas puses ir ieinteresētas līguma ierakstīšanai zemesgrāmatās[14], kas automātiski nozīmē šī līguma rakstveida formu.

Neapdzīvojamo telpu nomas līguma pamatsaturu, izkārtojumu un nostādnes var gūt, izmantojot LR Ministru Padomes 1992.gada 31.jūlijā apstiprināto Nedzīvojamo telpu nomas tipveida līgumu (turpmāk tekstā – “Tipveida līgums”). Uzreiz gan jāpiezīmē, ka šis līgums nav īpaši izvērsts un var būt kā paraugs, ja pusēm nav nekādu īpašu prasību vai problēmu.[15]

Tomēr, pieaugot nomas maksām, uzņēmumu bankrotu gadījumiem un līdz ar šīm problēmām – arī strīdiem par līgumu izbeigšana un atzīšanu par spēkā neesošiem, aizvien rūpīgāk tiek izstrādāti līgumi, it īpaši garantijas un pušu tiesības un pienākumi.

Tāpēc aplūkošu nomnieka pienākumus, kuri varētu tikt iekļauti neapdzīvojamās telpas nomas līgumā. Nepretendēju nosaukt visas iespējas, jo ir taču tik daudz līgumu sastādītāju – juristu, kuriem ir ļoti atšķirīgas prakses. Bez tam, ienākot Latvijā starptautiskajām tiesībām, mūsu civiltiesību lauciņš ir krietni paplašinājies ar priekš mums jauniem tiesiskajiem standartiem un  vispārpieņemtiem nosacījumiem.  Īpaši līgumos, kur nomnieks ir ārvalstu investors varētu būt interesanti papildnoteikumi, kuri saistīti tieši ar starpvalstu līgumiem, no abu valstu likumdošanu saskanības atkarīgiem faktoriem. Tomēr uzskatu, ka zemāk uzskaitītās iespējas iekļaut papildus nomnieka pienākumus nomas līgumā ir visaptverošākās un pielietojamākās.

Nomnieks var uzņemties visas “kārtējās nastas”, kuras jānes nomas priekšmetam (telpām) vai tā augļiem. CL 2139.p. nosaka, ka šādā gadījumā ar šīm nastām ir jāsaprot tikai tās, kuras līdz līguma noslēgðanai jau bijuðas jānes ðīm telpām; tātad ðāds noteikums nav attiecināms uz nastām, kuras radīsies nākotnē. Taču ir iespējams iekļaut līgumā arī noteikumu, ar kuru nomnieks tomēr uzņemas arī konkrētas nākotnē iespējamas nastas.[16] Piemēram, ir diezgan populāri iekļaut līgumā noteikumu, ka nomnieks apņemas maksāt visus nodokļus, kuri papildus tiek uzlikti iznomātajām telpām ar jauniem likumdevēja aktiem.

CL 2148.p. paredz, ka nomnieks var uzņemties risku, resp., maksāt nomas maksu neatkarīgi no jebkādiem šķēršļiem un apstākļiem. Tomēr praksē ļoti reti varētu tikt piemērots šāds līguma punkts, it īpaði kas saistās ar vis major – praktiski vienmēr tiek iekļauts punkts, kas paredz nomas maksas samazinājumu pusēm vienojoties.

Nomnieks bieži uzņemas remontēt viņam nodotās telpas tādejādi saņemot nomas maksas atlaides u.tml. Tipveida līgumā ir minēti vairākas iespējas – gan,  2156

Komunālie maksājumi

Saskaņojumi

2139.!

Telpu lietoðana visu laiku.

Telpu atbrīvošanas termiņš à 2173.p.

Laušanas gadījumā – cits nomnieks

Uzteikuma termiņš

Pārbūve

Ziņošana par avārijām.

Par telpu nodošanu ar atsevišķu aktu.

Par mēbeļu un inventāra nodošanu.

Par nomnieka nodrošināšanu ar telpām, ja iznomātāja tiesības uz telpām izrādīsies neesošas (viņu izspiedīs īstais namīpašnieks).

Par telpu uzlabojumiem un saistībām attiecībā uz to vērtības atlīdzināšanu.

Par nomas maksas atvieglojumiem, ja nomnieks veic remontus.

Par nomnieka pienākumiem noslēgt līgumus ar elektroapgādes un citām apkalpojošām organizācijām.

Par inflācijas un citu faktoru ietekmi uz nomas maksu.

NOBEIGUMS

Šur tur grūti nodalīt pienākumus no tiesībām – cieši saistīti. Saistīti arī likuma noteikumi ar pašu vienošanos, jo likums saka  - ja pielīgts.

---

[1] Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. LR Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības – Rīga: Mans Īpašums, 1998 – 469.lpp.

[2] Sinaiskis V. Latvijas civiltiesību apskats: Lietu tiesības. Saistību tiesības. - Rīga: LJB, 1995 – 156.lpp.

[3] Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. LR Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības – Rīga: Mans Īpašums, 1998 – 470.lpp.

[4] Birzniece D. Telpu izīrēšana vai iznomāšana un nodokļi // Mans īpašums, 1996, 9 (55) – 30.lpp.

[5] Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Rīga: Zvaigzne, 1977. - 143.lpp.

[6] Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. LR Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības – Rīga: Mans Īpašums, 1998 – 474.lpp.

[7] Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. LR Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības – Rīga: Mans Īpašums, 1998 – 484.lpp.

[8] Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. LR Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības – Rīga: Mans Īpašums, 1998 – 485.lpp.

[9] Izīrētāja / iznomātāja prasības tiesība

[10] Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Rīga: Zvaigzne, 1977. - 144.lpp.

[11] Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. LR Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības – Rīga: Mans Īpašums, 1998 – 490.lpp.

[12] Melngalvis A. Rīgas centrā iegūt nomā telpas pat par tirgus cenu ir problemātiski // Dienas bizness, 1998, 24.04. – 4.lpp.

[13] Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. LR Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības – Rīga: Mans Īpašums, 1998 – 488.lpp.

[14] Likuma “Par atjaunotā LR 1937.gada Civillikuma saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 13.pantā ir noteikts: līdz Zemesgrāmatu likuma atjaunošanai jau noslēgto nomas vai īres līgumu reģistrācija valsts un pašvaldību iestādēs atbilstoši līdzšinējo likumu prasībām juridiskā spēka ziņā ir pielīdzināma ierakstam zemesgrāmatās.

[15] Torgāns K.  Īre un noma. - Rīga, 1993. - 49.lpp.

[16] Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. LR Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības – Rīga: Mans Īpašums, 1998 – 483.lpp.