Pārvaldības nodaļa

Ofšora bankas un nodokļu paradīzes

Ventspils Augstskolas

2. kursa studenta

Raimonda Aronieša

referāts

2000. gads

Ofšora zonas

Banku likumdošana dažādās valstīs ir ļoti atšķirīga. Šī likumdošana ir līdzīga, piemēram, ASV un Anglijā, bet Kaimanu salās un Menas salā banku likumdošana ir ļoti liberāla, un šajās valstīs ir arī ļoti liberāli nodokļu likumi (tax havens[1]), bet stingri likumi par uzņēmējdarbības noslēpumu neizpaušanu, kas dod iespēju slēpt uzņēmumu struktūru, darbību, finansiālo vērtību un dažkārt pat īpašnieku. Šajās valstīs likumdošana īpaši aizsargā uzņēmējus pret citu valstu nodokļu inspekciju izmeklēšanu. Parasti šīs valstis vai teritorijas arī nepiedalās nekādos starptautiskajos līgumos par nodokļu iekasēšanu, banku darbības reglamentēšanu un informācijas apmaiņu starp valdībām. Šajās valstīs nepastāv arī nekādas valūtas apmaiņas un tās pārvedumu kontroles.

Lai gan Singapūra, Hongkonga un Šveice tiek uzskatītas par nodokļu paradīzēm, īstie ofšora banku centri ir Nīderlandes Antiļu, Kaimanu salas (Netherlands Antilles, Cayman) un aptuveni 25 citas Nauru līdzīgas salu valstis.

Naudas bēgšana no ASV uz ofšora bankām sākās ar brīdi, kad Savienoto Valstu valdība sāka aplikt ar nodokli ārvalstīs nopelnītu ASV uzņēmēju naudu. Ar 1981.gadu ASV ķērās pie pasākumiem šīs naudas atgūšanai, iedibinot “Starptautisko banku iespējas” tā sauktajās “brīvajās zonās”, kuras bija atbrīvotas no parastās ASV banku likumdošanas darbības. Savienoto valstu teritorijā šādas zonas ir izveidotas Ņujorkā, Čikāgā, Maiami, Jaunorleānā un Sanfrancisko.

Apskatīsim pazīstamākās ofšora zonas.

Džersijas sala

Tā ir viena no pazīstamākajām ofšora zonām. Džersijas sala atrodas 20km no Francijas piekrastes, bet nav ne Lielbritānijas, ne EES dalībniece. Kopā ar citām tā sauktajām Kanāla salām tā ir vienīgā Normandijas hercogistes atlikusī sastāvdaļa (Duthy of Normandy), kas bija apvienota ar Anglijas kroni 1066.gadā. Tagad tā ir tipiska Eiropas ofšora zona, kurā pastāv sava pašpārvalde visos aspektos, izņemot aizsardzību un ārpolitiku, par kurām atbildību uzņemas “Lielbritānijas karalienes valdība”. Savstarpējo attiecību sistēma starp Džersiju un Lielbritāniju balstās uz gadsimtus vecu līgumu sistēmu. Džersias attiecības ar ES reglamentē 1972.gada Protokols 3 pie Lielbritānijas iestāšanās Akta EES, ar kuru Kanāla salas ir iekļautas Eiropas muitas ūnijā, pašām salām tomēr paliekot ārpus ES.

Banku uzraudzību Džersijas salā īsteno Valsts finansu un ekonomikas komiteja, kam ir gan likumdošanas, gan izpildvaras pilnvaras. Tā nodrošina, ka savas filiāles Džersijā drīkst atvērt tikai spēcīgas bankas, kam ir augsta darbības kvalitāte un integritāte. Lai arī Džersija nav ES jurisdikcijā, tā turas pie Bāzeles noteikumiem un ES standartiem. Banku statusu Džersijā reglamentē Banku uzņēmējdarbības (Banking Business) likums. Likums izplata Finansu dienesta departamenta tiesības iegūt informāciju un nepieciešamības gadījumā bankas grāmatveža ziņojumu, kas satur informāciju par holdinga firmām, nodaļām un saistītām firmām, direktoriem, kontrolieriem un ietekmīgiem akciju īpašniekiem. Nepatiesas informācijas apzināta sniegšana tiek uzskatīta par kriminālnoziegumu.

Konfidencialitātes noteikumi Džersijā neizplatās gadījumos ar narkotiku transportu, izmeklēšanas krāpšanu, terorisma novēršanu un bankrotu.

Lai atvērtu jaunu finansu institūiju Džersijā, tai jau jābūt ar starptautisku statusu un reputāciju. Nākamais noteikums ir tāds, ka  jaunreģistrētajam uzņēmumam jāpārstāv pasaules reģions, kuru jau Džersijā reģistrētie uzņēmumi vēl nepārstāv vai pārstāv nepietiekami. Mātes uzņēmumam jāuzņemas pilnīga atbildība par Džersijā jaunizveidotās bankas saistībām ar īpašas garantijas vēstules palīdzību. Šo noteikumu mērķis ir pārvērs Džersijas salu par patiesi starptautisku finansu centru.

Lihtenšteina

Lihtenšteina arī tiek uzskatīta par banku paradīzi. Šī valsts bija muitas ūnijā ar Austriju kopš 1852.gada. Pēc Pirmā pasaules kara tā no Austrijas novērsās un 1922.gadā nodibināja muitas ūniju ar Šveici, patiesībā kļūstot par Šveices muitas teritoriju ar Šveiecs franku kā oficiālo valūtu. Pēc 1924.gada šis monetārais līgums atjaunots 1980. un 1981.gadā. Pateicoties tās likumdošanai Lihtenšteinai ir liberāla loma starptautiskajā finansu tirgū un fondu menedžmentā. Tās panākumu pamatā ir zemi nodokļi, stingri un seni likumi par banku noslēpumiem, šai valstij nav līgumu ar trešajām valstīm par informācijas apmaiņu šajā jomā, un pastāv absolūta ārējā slepenība nodokļu nomaksas jautājumos.

Pateicoties stingri ierobežojošai banku licencēšanai, Lihtenšteinā darbojas tikai trīs pilnīgi licencētas bankas. Visas trīs pilnīgi licencētās bankas ir ļoti aktīvas gan nacionālajā, gan arī starptautiskajā tirgū. Lihtenšteinas banku peļnas rādītāji pārspēj vairākumu Šveices kantorālo banku rādītājus.

Lihtenšteinas banku likumdošana[2] ir patapināta no Šveices Banku likuma. Banku licences izdod valdība, bet tās apstiprina parlaments. Patlaban saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu ārvalstnieki atvērt jaunas bankas praktiski nevar.

Banku noslēpuma principi Lihtenšteinā tiek reglamentēti tāpat kā Šveicē līdz 1971.gadam. Tā kā Lihtenšteinas banku klienti galvenokārt ir ārzemnieki, tad šajā jomā darbojas Eiropas Līgums par savstarpējo palīdzību krimināllietās, kas Lihtenšteinā ir spēkā no 1970.gada. Saskaņā ar to Lihtenšteina ir rezervējusi sev tiesības nesniegt ārvalstīm palīdzību krimināllietās nodokļu krāpšanas gadījumos. Šveices likomdošana šajā gadījumā ir radikāli atšķirīga. Citās krimināllietās Lihtenšteinai informācija līgumslēdzējām valstīm jādod.

Luksemburga

Luksemburgai valstiski ekonomiski ir daudz līdzības ar Lihtenšteinu. Ļoti nedaudzās šīs valsts bankas ir saistītas vienīgi ar iekšējo uzņēmējdarbību. Vairākums šīs valsts bankas ir Eirobankas, kas nodarbojas ar tādām starptautiskajām naudas operācijām, kurām nav nekādas saistības ar Luksemburgas tautsaimniecību. Šīs bankas piedāvā starptautisko investīciju un menedžmenta servisu ārvalstu klientūrai. Pēc likuma Luksemburgas bankas ir universāla tipa bankas.

Visas bankas obligātā kārtā ir apvienotas Luksemburgas Banku un banķieru asociācijā[3], kura kopš 1989.gada banku bankrota gadījumā garantē katram deponētājam minimums 500 000 Luksemburgas franku.

Banku konfidencialitātes noteikumi ir visai stingri. Izņēmumi tiek visai stingri reglamentēti. Bankas padomei, menedžeriem un kalpotājiem aizliegts izpaust tiem uzticētos noslēpumus, saskaņā ar Kriminālkodeksu. Tomēr slepenība nav absolūta. Ja klients ir iejaukts kriminālprocesā, baņķierim nav atļauts atsaukties uz banku slepenības noteikumiem. No kriminālās naudas slēpšanas un atmazgāšanas viedokļa Luksemburga nav ofšora zona, jo ārvalstu valdību vēstules, kas krimināllietu jautājumos tiek adresētas Luksemburgas varas iestādēm tiek izskatītas.

Trinidada un Tobago

Trinidada un Tobago ir tipiska ofšora zona. Tās finansu institūcijām ir ļoti plašs spektrs. Likuma par centrālo banku un finansu institūcijām 1986.gadā tika izveidota Depozītu apdrošināšanas korporācija, kura patiesībā ir Centrālās bankas nodaļa un kuras uzdevums ir aizstāvēt licencēto banku noguldītāju tiesības. Visām licencētajām finansu institūcijām obligāti jābūt fonda dalībniecēm.

1991.gadā valstī bija 8 licencētas bankas, 12 “finansu nami” un tirdzniecības bankas. Pēdējos gados fondu pieaugums šajās bankās ik gadu ir 11%.

Ārvalstu personas drīkst iegūt virs 30% kapitāla nacionālajās finansu institūcijās tikai ar finansu ministrijas atļauju. Citiem investoriem valdība par to jāinformē, bet licence nepieciešama tikai sākot no 30% kapitāla.

Pamatkapitāls finansu institūcijas dibināšanai noteikts 500 000$, no kura vismaz 200 000$ ir jābūt iemaksātiem naudā.

Finansu institūciju darbiniekiem ir jāsaglabā finansu noslēpums. Par šādu noslēpumu izpaušanu sods ir 6000$ vai gads cietumā. Šos noslēpumus var atklāt tikai Centrālās bankas inspektoram.

Kaimanu salas

Kaimanu salas ir Lielbritānijas kolonija, kas tagad kļuvusi par vienu no vadošajiem finansu centriem. Tikai Londonā un Ņujorkā ir vairāk nekā Kaimanu salās reģistrētu banku nodaļu, filiāļu un meitas uzņēmumu, kuru vidū ir vairākums no pasaules vadošajām 50 bankām. Tās garantē ātru, augstas tehnoloģijas komunikāciju nodrošinātu un modernu servisu salu galvaspilsētā Džordžtaunā modernajos biroju kompleksos ar profesionālu darbinieku palīdzību.

Banku darbību salās reglamentē Banku un trasta kompāniju likums. Banku uzņēmējdarbību licencē un vada salu gubernators, kam palīdz Izpildpadome (valdība) un gubernatora iecelts banku inspektors. Bez salu augstākās tiesas lēmuma nav tiesību iegūt informāciju par depozītu īpašniekiem, numuriem un summām. Bankas Kaimanu salās piedāvā pilnu servisu ieskaitot dārgmetālu, valūtas, vērtspapīru, preču pirkšanu un pārdošanu, kā arī investīciju operācijas.

Kaimanu salu bankām ir augstas drošības garantijas, jo ikviena no tām jebkura paraksta akceptam pieprasa divu vai vairāku finansu institūciju apstiprinājumu. Informācijas aizsardzība par klientiem ir viens no galvenajiem Kaimanu salu finansu panākumu pamatiem. Par šī likuma pārkāpumu draud ne tikai naudas sods, bet pat kriminālsods. Šādu informāciju aizliegts ne vien izsniegt, bet arī iegūt. Īpaši droša pret izpaušanu ir informācija, kura skar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nav ietverta starptautiskajos līgumos.

Salās nav centrālās bankas. Banku kontroles funkcijas izpilda inspektors.

Bankas ir ieinteresētas atvērt savas nodaļas Kaimanu salās tāpēc, ka bankas operācijām tur ir minimāli ierobežojumi. Tomēr negodīgam interesentam iegūt licenci Kaimanu salās ir ļoti grūti. Toties bankai ir iespējams gūt no nodokļiem brīvu peļņu, bez nekādas nepieciešamības ziņot valsts institūcijām, veikt darījumus un jebkuru naudas summu pārvedumus ikvienā virzienā bez aplikšanas ar nodokļiem, kā arī neierobežoti tirgoties ar jebkuru valūtu.

Vispārīgas ofšora zonu iezīmes

Pēc iepriekš apskatīto ofšora zonu apraksta varam izdarīt vispārējus secinājumus par ofšora zonām. Tās parasti ir salu valstis, kaut gan tās var būt arī kādas sauszemes valsts teritorijas, piemēram, Ņujorka. Šajās valstīs ir sakārtota likumdošana. Ļoti stingri tiek reglamentētas banku lietas, tā, lai nebūtu iespējas krāpties. Tai pat laikā tiek saglabāta pilnīga slepenība attiecībā uz depozitoru un atsevišķās valstīs pat uz uzņēmuma īpašniekiem. Par šo noslēpumu izpaušanu soda mēri ir ļoti augsti. Šīs valstis parasti nav pievienojušās starptautiskajiem līgumiem par savstarpējo informācijas apmaiņu, kas aizsargā informāciju par depozitoriem un neļauj viņus vajāt savās valstīs par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (tax evasion). Tieši šis apstāklis padara ofšora zonu bankas tik pievilcīgas. Ir jāatceras, ka katras nodokļu paradīzes likumi ir savādāki, tādēļ izvēloties starp tām, ir jāizstudē šo valstu likumdošanas pamatprincipi.

Latvijas likumdošana attiecībā uz ofšora zonām

Likumā Par uzņēmumu ienākuma nodokli (3. panta 8. daļā) ir noteikts, ka no visiem maksājumiem (ieskaitot izmaksas skaidrā naudā), ko Latvijas rezidenti izmaksā nerezidentiem, kas atrodas offshore teritorijās, ir jāietur nodoklis 25% apmērā.

Minēto offshore teritoriju uzskaitījums atrodams Ministru Kabineta noteikumos Nr. 69 no 31/03/1995. Tie pazīstami arī ar nosaukumu “melnais saraksts”. Sarakstā ietvertas:

Andora, Angilja, Antigva un Barbuda, Nīderlandes Antiļu salas, Apvienotie Arābu Emirāti, Bahamu salas, Bahreina, Barbadosa, Beliza, Bermudu salas, Britu Virdžīnu salas, Bruneja, Dominika, Džērsi sala, Džibuti, Ekvadora, Gērnsi sala, Gibraltārs, Grenada, Gvatemala, Honkonga, Jamaika, Jaunkaledonija, Jordānija, Kaimanu salas, Kampione, Kenija, Kipra, Kostarika, Kuka salas, Kuveita, Libāna, Libērija, Madeiras un Santamarijas salas, Makao, Maldivu salas, Māršala salas, Menas sala, Monako, Montserrata, Nauru, Panama, Sanmarīno, Seišelu salas, Senpjēra un Mikelona, Sentkitsa un Nevisa, Sentvintsenta un Grenadīnas, Svētās Helēnas sala, Taiti (Franču Polinēzija), Tērksu un Kaikosu salas, Tonga, Urugvaja, Vanuatu, Venecuēla.

Ja Latvijas rezidents veic naudas pārskaitījumu vai izmaksu par labu nerezidentam, kas reģistrēts kādā no minētajā valstīm, Latvijas rezidenta pienākums ir no maksājamās summas ieturēt 25% nodokli izmaksas brīdī un iemaksāt to budžetā ne vēlāk kā līdz nākamā mēneša 15. datumam.

“Melnajā sarakstā” nav ietvertas šādas valstis, kurās iespējams reģistrēt sabiedrības ar beznodokļu vai zemu nodokļu režīmu:

ASV, ASV Virdžīnu salas, Īrijas Republika, Lihtenšteina, Malta, Samoa (Rietumu Samoa), Maurīcija, Niue, Labuan (Malaizijas teritorija ar speciālu statusu), Aruba.

Maksājumu nevar kvalificēt kā veiktu uz beznodokļu valsti, ja tā saņēmējs atrodas valstī, kas nav ietverta Latvijas “melnajā sarakstā” – ja vien maksājumā nav ar tiešas norādes to tālāk nodot saņēmējam offshore valstī.

 Jebkurā no augšminētajiem gadījumiem tomēr jāievēro arī Latvijas likumu ierobežojumi, kas attiecas uz nerezidentiem.

Pazīstamākā krāpšana saistībā ar ofšora zonām

Latvenergo 3 miljonu “pazušanas” shēma

Latvenergo savulaik izsniedza galvojumu BB par 10 miljonu latu kredītu, ko šajā bankā saņēma Finansu norēķinu centrs. Kredīta ņēmējs ar banku norēķināties nespēja, tādēļ BB tiesā pieprasīja parāda piedziņu no galvotāja – Latvenergo. 1997.gadā tiesa šo galvojumu atzina par spēkā neesošu. Advokāts Andris Grūtups devis padomu BB likvidatoram Deividam Berijam minēto parādu pārdot.[4] BB šo kredītu 1997.gada 6.maijā cedēja kādai ārzonas firmai Lihtenšteinā. Vienošanās paredzēja, ka BB saņems no šīs firmas 5 miljonus latu, bet Latvenergo maksās šai firmai, tikai ne vairs 5, bet jau 8 miljonus latu.[5] Ārzonas firma šos trīs miljonus latu paturēja.

Šo shēmu gribēja izmantot darījumā starp Banku Baltija un Ventspils Naftu līdzīgā parādu piedziņas gadījumā. Darījumu bija nolemts veikt caur firmu European Secura Establishment Lihtenšteinā. Pateicoties preses saceltai ažiotāžai šis darījums nenotika.[6]

Izmantotā literatūra

1.      Juris Bojārs, “Starptautiskās privāttiesības”, Zvaigzne ABC, 1998.g.

2.      Likums Par uzņēmuma ienākuma nodokli

3.      Liechtenstein Banking Law (LBL) Liechtenstein Banks and Savings Banks (21.12.1960)

4.      Ministru Kabineta noteikumi Nr. 69 no 31/03/1995

5.      “Diena”, Otrdiena, 1997. gada 22. Jūlijs, Nacionālās ziņas (1.lpp.)

6.      “Diena”, Sestdiena, 1997. gada 5. Jūlijs, Nacionālās ziņas (1.lpp.)

7.      “Diena”, Sestdiena, 1997. gada 2. Augusts, Nacionālās ziņas (3.lpp)

Interneta resursi:

8.      www.investorwords.com

---

[1] “Haven” burtisks tulkojums ir “osta”, tomēr latviski lieto terminu “nodokļu paradīze”.

[2] Liechtenstein Banking Law (LBL) Liechtenstein Banks and Savings Banks (21.12.1960).

[3] Association des Banques ed Banquers, Luxemburg.

[4] “Diena”, Otrdiena, 1997. gada 22. Jūlijs, Nacionālās ziņas (1.lpp.)

[5] “Diena”, Sestdiena, 1997. gada 5. Jūlijs, Nacionālās ziņas (1.lpp.)

[6] “Diena”, Sestdiena, 1997. gada 2. Augusts, Nacionālās ziņas (3.lpp)