Onorē de Balzaks

    – franču rakstnieks – dzimis 1799. gadā, un mūžībā aizgājis 1850. gadā. Reālists, kura darbi paver grandiozu tā laika dzīves panorāmu, atsedzot buržuāziskās sabiedrības pretrunas un iekšējo vājumu. Balzaks uzaug Francijas pilsētā Turā, kur viņa tēvs ir pilsētas mērs, viņš iegūst vidējo izglītību, Parīzē studē tieslietas un filozofiju, paralēli strādādams kādā birojā par notāru, taču studiju izvēli ietekmē tēvs, jo viņa paša sapnis ir kļūt par rakstnieku. Jau studiju laikā parādās pirmie literārie darbi, taču tie cieš neveiksmi. Pirmo slavu Balzakam atnes romāns “Suanī” (1929. gads). Pēc šī romāna viņš atkal spēj noticēt savam talantam, sāk rakstīt savu milzīgo “cilvēcisko komēdiju”, kam, viņaprāt, jāaptver 150 romānus un noveles. Savā mūža laikā pagūst uzrakstīt 96 darbus, vērtīgākie joprojām ir romāns “Gorio tēvs”, “Zaudētās ilūzijas”, “Kurtizāņu spožums un posts”. Radot cilvēciskās komēdijas Balzakam bija mērķis atklāt buržuāziskās sabiedrības dzīvi un radīt raksturīgus tās pārstāvjus. Viņš attēlo kā buržuāziskās sabiedrības bagātais iznīcina vājāko, kā naudas kāre izposta visu skaisto un labo, arī māksla un kultūra kalpo bagāto interesēm, valsts ierēdņi ir pērkami un rīkojas negodīgi.

    Taču Balzaks neaicina uz revolūciju, viņš netic, ka strādnieki paši var radīt un uzturēt taisnīgu valsti. Šajā ciklā Balzaks vairāk parāda negatīvos tēlus, maz pozitīvu tēlu.

    Balzaks romānā “Gorio tēvs” risina divas sižetiskas līnijas, rāda divas dzīves – studenta un bijušā fabrikanta dzīvi mūža nogalē. Risinot tēmu par studenta dzīvi, viņš parāda, kā jauns students, izmantodams savu vecāku līdzekļus, nespēdams pacelties pāri “aristokrātu purvam”, pamazām morāli pagrimst. Balzaks savos romānos ir dzīves prātnieks,  patiesības meklētājs, tādēļ nebaidās runāt par viņu netikumiem. Visos darbos rāda tipiskus raksturus, tipiskos apstākļos. Darbos daudz dramatisku situāciju un notikumu un apbrīnojama spēja ir iedziļināties dažādu cilvēku dvēselē.

    Vispār viņa visi darbi ir sadalīti vairākās grupās: privātās dzīves skati, pie kura pieder arī “Gorio tēvs”, provinces dzīves skati, Parīzes dzīves skati, Politiskās dzīves skati, militārās dzīve skati, lauku dzīves skati

    Romāna “Gorio tēvs” darbība risinās Francijā 1819. gadā un tajā rakstnieks parāda dažādu sociālo slāņu dzīvi un morāli. Vairāk vai mazāk tieši Vokera kundzes pansija, kura atrodas Nevsenženevjēvas ielā, ir darbības norises galvenā vieta:

            “Māja, kurā ierīkota pansija, pieder Vokēra kundzei. Tā atrodas Nevsenženevjēvas ielas galā, vietā kur pret Arbaletas ielu sākas tik spēja un stāva nogāze, ka zirdzinieki to izmanto tikai retumis. Šis apstāklis nāk par labu klusumam, kāds valda ielās starp Valdegrāsas un Panteona domiem – šīm celtnēm, kas ietekmē apkārtni, iemezdamas tajā dzeltenus toņus vai arī ar kupolu atstarojumiem visu satumsinādamas skarbās krāsās. Bruģi tur ir sausi, notekās nav ne dubļu, ne ūdens, un gar mūriem aug zāle. Tāpat kā jebkuram gājējam, pat visbezrūpīgākajam cilvēkam tur uzmācas skumjas; ratu rībēšana tur kļūst par notikumu, nami ir drūmi un mūri ož pēc cietuma. Nomaldījies parīzietis tur redzētu tikai mēbelētas istabas vai apšaubāmas iestādes, postu un garlaicību, sirmgalvjus tuvu kapam un nebēdnīgu jaunatni, kas iejūgta darbā. Neviens kvartāls Parīzē nav tik drausmīgs un, teiksim, arī tik nepazīstams kā šis.”

    Lasot romānu liekas, ka autors dažreiz lietas uztver nepamatoti saasināti, tumšās, drūmās krāsās. Piemēram, aprakstot pansijas iekšpusi, autors lieto šādus vārdus:

”Šī pirmā istaba izgaro dvaku, kam trūkst vārda un ko vajadzētu saukt par pansijas dvaku. Tā ož pēc kaut kā sasmakuša, sapelējuša un sūra; tā uzdzen saltas tirpas, un deguns sajūt drēgnumu; šī dvaka iesūcas drēbēs un ož pēc ēdamistabas, kur nule ēsts; tā smird pēc virtuves, pēc pieliekamā un nabagu patversmes. Varbūt to varētu aprakstīt, ja atrastu līdzekli, kā noteikt elementāros un pretīgos lielumus, ko telpā ienes katrs pansionārs, vecs vai jauns, ar savu katarālo un sui generis elpu.”

            Romāna galvenais varonis, kā jau to var noprast no darba nosaukuma,  ir Gorio tēvs. Taču arī visus pārējos tēlus autors ir attēlojis tikpat spilgti kā Gorio tēvu. Gandrīz visi romānā pieminētie cilvēki ir Vokera kundzes pansijas iemītnieki – nabadzīgi, dzīves grūtību pārņemti cilvēki. Tie ir Kutīra kundze un Viktorīne Taijfēra, kurai Kutīra kundze aizstāja māti, sirmgalvis Puarē kungs, Votrēna kungs, vecmeita Mišono jaunkundze un students Eižens de Rastinjaks.

            Gorio tēva mūžs ir cieši saistīts ar viņa meitām – grāfieni Anastasiju de Resto kundzi un Delfīni de Nisanžēna kundzi.

            Interesanta persona ir pansijas saimniece atraitne Vokēra kundze, dzimusi de Konflāna:

 “Drīz parādās pati atraitne galvā viņai tilla cepurīte, no kuras nokarājas nevīžīgi piestiprināta lieku matu šķipsna; viņa staigā, šļūkādama izmīdītās rīta kurpes. Vecīgā brangā seja ar līko degunu kā papagaiļa knābi, mazās tuklās rokas, viss apaļais, nobarotai baznīcas žurkai līdzīgais augums, pārāk pilnīgās, līganās krūtis saderas ar ēdamistabu, no kuras dveš pretim posts, kur patvēries sīks aprēķins un kuras silto, smirdīgo gaisu Vokēra kundze ieelpo bez riebuma. Viņai ir svaiga seja kā rudens pirmā salna, ap acīm grumbiņas, un to izteiksme mainās no smaida, kādu uzbur balerīna, līdz īgnai grimasei, ko parāda augļotājs, - ar vārdu sakot, viņa visa raksturo pansiju, tāpat kā pansija ietver viņu pašu.”

    Šī  “dāma” ārēji ir labsirdīga, darbīga persona, kas rūpējas par savas pansijas iemītniekiem. Taču īstenībā atklājas, ka viņa ir ļoti skopa, mantkārīga, nevīžīga, negodīga sieviete. Kad Gorio tēvs jau miris, students Eižens par pēdējo naudu samaksā saimniecei par palagu, ko izmantot līķauta vietā. Tikko Eižens ir aizgriezies Vokera kundze saka kalpotājai:

“Ņem uz otru pusi apgrieztās drānas no septītā numura! Nudien, mirušam tās vēl diezgan labas.”

     Students Eižens, tāpat kā citi pansijas iemītnieki, sākumā pret Gorio tēvu izturas vienaldzīgi. Tikai vēlāk, kad viņš iemīl Gorio tēva meitu Delfīni, viņi kļūst draugi. Eižens ir nabadzīgs jauneklis, kurš dzīvē grib tikt uz augšu. Ļoti ātri viņš saprot, ka ar saviem spēkiem viņam tas neizdosies. Tāpēc Eižens sāk meklēt radnieciskas saites un kontaktus ar augstākās sabiedrības slāņiem. Kad viņam tas izdodas, jauneklis redz, ka arī augstākajā sabiedrībā nevalda tikai mierīga, pārtikusi dzīve. Šajā sabiedrības daļā tāpat kā citās, arī valda liekulība, meli, naudas trūkums un nesaticība. Eižens romāna gaitā nokļūst izvēles priekšā – iegūt bagātību, apprecot pārtikušu sievu, vai arī klausīt savām jūtām. Interesanti tiek parādīta arī studenta draudzība ar Gorio tēvu, kas romāna beigās pāraug žēlsirdībā pret veco vīru. Eižens neizprot arī Gorio tēva meitas. Viņu dziļi satriec meitu cietsirdīgā attieksme pret tēvu. Kad Gorio tēvs mirst, students ir vienīgais, kas par viņu rūpējas.

    Romāna galvenā tēma ir tēva neprātīgā mīlestība pret savām meitām. Gorio tēvs saka:

“Mana dzīve ir manās meitās.”

    Kad Gorio tēvs ierodas Vokēra kundzes pansijā, viņš ir materiāli nodrošināts, labi ģērbies kungs, bet romāna gaitā šis kungs pārvēršas par trūcīgu vecu vīru un mirst pilnīgā vientulībā un nabadzībā. Visa bagātība tiek atdota meitām, lai nodrošinātu tām pārticīgu, laimīgu dzīvi. Pretstatā tam ir meitu attieksme pret tēvu. Meitas ir pieradušas, ka tēvs dod visu, ko viņas vēlas. Taču, kad abas māsas ir izgājušas pie vīra, situācija mainās. Rodas naudas grūtības. Meitas nekautrējoties prasa tēvam palīdzību, taču tajā pat laikā tēvs nedrīkst atklāti ciemoties pie savām meitām. Pat tad, kad Gorio tēvs jau guļ uz nāves gultas, meitas pie viņa neierodas. Eiženam tikai ar lielām grūtībām izdodas pārliecināt Delfīni, ka tēvs ir pelnījis saņemt meitu mīlestību. Arī Gorio kunga bērēs piedalās tikai kalpotāji, kas ieradušies kungu karietēs.

            Arī pārējie, šeit vēl nepieminētie romāna tēli (Kutīra kundze, Viktorīne, Mišoko, Votrēns u.c.) ir veidoti ļoti spilgti. Katrs romāna varonis ir savdabīgs, ar savu raksturu. Taču visiem piemīt viena kopīga iezīme – vienaldzība pret otru cilvēku un viņa jūtām.

    Manuprāt, romāns “Gorio tēvs” ir ne tikai izcils ar to, ka autors ir iepazīstinājis un aprakstījis sava laika sabiedrības dzīvi, attiecības pret citiem, bet zināmā mērā tas atklāj arī paša Balzaka dzīvi, vēlmi tik pie naudas, iegūt atbilstoši pozīciju sabiedrībā. Pēc manām domām, viņš caur darbiem cenšas atrisināt un pārbaudīt daudzos jau daudzos plānus, ko grasās īstenot dzīvē, kuri tā arī nepiepildās, jo kaut kas pietrūkst.

Izmantotās literatūra saraksts.

 

Onorē de Balzaka romāns “Gorio tēvs”, izdevniecība “Liesma”, Rīga 1972. gads

Rūdolfa Eglīša un Andreja Upīša “Pasaule rakstniecības vēsture” II daļa, izdevniecība “A.Gulpis”, Rīga (1931.-1932.) gads

Tēzes.

1.     Onorē de Balzaks, franču rakstnieks, dzimis 1799. gadā un mūžībā aizgājis 1850. gadā.

2.     Rakstnieka pamattematika – dzīves realitātes atspoguļošana.

3.     Rakstnieka tēva lielā nozīme Balzaka kā rakstnieka izaugsmei.

4.     “Gorio tēva” divas sižetiskās līnijas – studenta un bijušā fabrikanta dzīve.

5.     Romāna darbības vieta – Vokera kundzes pansija 1819. gada Francija.

6.     Romāna galvenais varonis – Gorio tēvs, kas savu dzīvi veltī tikai un vienīgi meitām

7.     Meitu nievājošā attieksme pret tēvu ir neapskaužama, kas izpaužas pat viņu nespējā ierasties uz bērēm.

8.     Vokēras kundze negodīgumam nav robežu.

Kalvelis Juris 12.b.

Onorē de Balzaka

romāns

“Gorio tēvs”