Patentu valde un patents.

Ievads.

Izgudrošanas rezultāti – jauni pārtikas produkti, apģērbi, labiekārtoti dzīvokļi, mēbeles, radio, televizori, lidmašīnas utt. ir mūsu materiālās labklājības pamats. Šodien pasaulē ražo desmitiem miljardu dažādu izstrādājumu, detaļu, kurus izdomājis cilvēks.

Izgudrotājs parasti centās iegūt no jaunā tehniskā risinājuma kādu labumu tieši sev, savai ģimenei, ciltij, tautai, valstij. Iesākumā to nodrošināja, turot uzlabojumu slepenībā, nododot no paaudzes uz paaudzi. Šādu paņēmienu vēl šodien plaši pielieto kara tehnikā. Attīstoties rūpnieciskai ražošanai, iesaistot algotu darbaspēku, pārdodot saražoto produkciju, arvien grūtāk kļuva noturēt izgudrojumus slepenībā. Radās nepieciešamība pēc jauna izgudrojuma aizsardzības veida. To pastiprināja apstāklis, ka tehnika kļuva arvien sarežģītāka, tās izstrādāšanai bija jāalgo speciāli cilvēki. Ja jaunais risinājums, kura radīšanā ieguldīti zināmi līdzekļi, nav aizsargāts, tad konkurenti bez papildus izdevumiem šādu risinājumu izmanto, panākot sev ekonomiski izdevīgāku situāciju. Sevišķa nozīme tam ir tirgus ekonomikas apstākļos. Izveidojās jauna īpašuma forma -  rūpnieciskais intelektuālais īpašums, un tā aizsardzībai ieviesa patentu.

Patents ir dokuments, kurš apstiprina tā īpašnieka tiesības uz patentā norādīto objektu saskaņā ar valsts likumdošanu. Patents uz izgudrojumu dod tā īpašniekam noteiktu laiku ekskluzīvas tiesības šo izgudrojumu izmantot, tiesības aizliegt tā izmantošanu citam. Patents norāda izgudrojuma autoru un izgudrojuma prioritāti, apstiprina faktu, ka dotais risinājums ir atzīts par izgudrojumu. Patents parasti darbojas 15 – 20 gadus tās valsts teritorijā, kura patentu izsniegusi. Pirmo patentu likumu mūsdienu valstu līmenī – “Nolikumu par monopoliem” 1623. gadā pieņēma Anglijas karalis Jēkabs Stjuarts. Latvijas Republikā 1921. gada 22. decembrī Ministru prezidents apstiprināja “Pārgrozījumus noteikumos par izgudrojumu, modeļu un preču nozīmju aizsardzības  apliecības un patentu izdošanas kārtību”, bet 1922. gada 17. maijā Latvijas Satversmes Sapulce pieņēma atbilstošu patentu likumu. Šodien patentu likumdošana pastāv vairāk nekā 120 pasaules valstīs, tajā skaitā visās rūpnieciski attīstītajās valstīs. Patentu vai tamlīdzīgus pēc būtības dokumentus izsniedz uz izgudrojumiem, rūpnieciskiem paraugiem, preču zīmēm un citiem rūpnieciskā īpašuma objektiem.

Patentu sistēma ieinteresē izgudrotāju atklāt sabiedrībai sava labojuma būtību, pretī saņemot uz laiku iespējas ierobežot konkurentus, nodrošinot sev ekskluzīvas tiesības tirgū un līdz ar to paaugstinātu cenu saviem ar patentu aizsargātajiem izstrādājumiem. Patentu sistēma kopumā veicina tehnikas progresu.

Rūpnieciskais īpašums.

Parīzes konvencija par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību, kurai Latvijas Republika pievienojās 1925. gadā, paredz sekojošus ar patentiem un tamlīdzīgiem dokumentiem vai veidā aizsargājamus rūpnieciskā īpašuma objektus: izgudrojumus, rūpnieciskos paraugus, preču zīmes, lietderīgos modeļus, firmu nosaukumus negodīgas konkurences novēršanai. Rūpnieciskais īpašums tiek saprasts plašā nozīmē, attiecinot to uz rūpniecību, tirdzniecību, lauksaimniecību, medicīnu un citām nozarēm. Dažās valstīs reģistrē arī atklājumus un racionalizācijas priekšlikumus.

Par izgudrojumiem – atzīst jaunu tehnisku risinājumu, kuru var rūpnieciski izmantot un kurš acīmredzamā veidā neizriet no zināmā tehnikas līmeņa.

Daži izgudrojumi ir pārdzīvojuši gadu tūkstošus, piemēram, ritenis, kuru, kā uzskata, izgudroja Indijā pirms sešiem tūkstošiem gadu. Vairāk kā divi tūkstoši gadu ir Arhimeda skrūvei. Daudzi šodien pielietotie izgudrojumi nāk no pagājušā gadsimta, piemēram, Edisona radītā kvēlspuldze, skaņu plate, A.Bella telefona aparāts, A.Nobeļa dinamīts. Šodien reģistrētie izgudrojumi savā vairākumā ir nelieli uzlabojumi, kuru lielais skaits nosaka tehnikas virzību.

Izgudrojumam ir jābūt jaunam pasaules mērogā. Tādu prasību izvirza vairums valstu patentu likumdošana. Jebkura atklāti pieejama publikācija vai objekta izmantošana tiek uzskatīta par apstākli, kurš noliedz jaunumu, ieskaitot paša autora publikācijas. Dažās valstīs autoram ir piešķirti atvieglinājumi. Publikāciju, kuru izdarījis autors vai ar viņa ziņu cita persona, neieskaita, ja izgudrojuma pieteikums iesniegts ne vēlāk kā 6 vai 12 mēnešus pēc šīs publikācijas vai izmantošanas sākuma.

Kritērijs, kurš nosaka, ka izgudrojums acīmredzamā veidā neizriet no zināmā tehnikas līmeņa, ir ekspertīzes kritērijs. Parasti to saista ar īpašībām, kādas iegūst izgudrojums salīdzinājumā ar zināmo objektu īpašībām, piemēram, ja ir zināms, ka trīs tējkarotes cukura padara tēju saldāku, tad priekšlikums pievienot trīs tējkarotes cukura kafijai, padarot to saldāku, ir acīmredzams. Taču , ja trīs tējkarotes cukura piedod kafijai kādas jaunas, piemēram, ārstnieciskas īpašības, kuru nav tējai, tad šāds priekšlikums varētu būt izgudrojums. Minēto kritēriju likumdošanā sauc dažādi – izgudrojuma līmenis, būtiskas atšķirības, izgudrojuma solis u.tml., taču to būtība ir līdzīga.

Virknē valstu, piemēram, ASV, Lielbritānija, patentu likums nesatur tiešu izgudrojuma definīciju, tikai nosaka, ka patentu izsniedz katram, kurš izgudrojis jaunu mašīnu, paņēmienu, izstrādājumu, vielu vai jaunu un lietderīgu to uzlabojumu.

Galvenie izgudrojumu objekti ir:

Ø    Jaunas ierīces, piemēram, mašīnas, agregāti, mēraparāti, instrumenti u.c.;

Ø    Jauni paņēmieni, piemēram, izstrādājuma izgatavošanas tehnoloģija, vielas iegūšanas paņēmiens, mērīšanas metode u.c.;

Ø    Jaunas vielas, piemēram, sakausējumi, šķīdumi, plastmasas, krāsas, ķīmiskie savienojumi u.c.;

Atsevišķās valstīs par izgudrojumiem atzīst arī jaunas mikroorganismu kultūras, piemēram, rauga baktērijas, dzīvnieku un augu šūnu kultūras, zināmo ierīču, paņēmienu un vielu pielietošanu jaunā nozīmē, piemēram, celtniecībā pazīstamas krāsvielas pielietošanu medicīnā, tāpat izgudrojumiem pielīdzina uzlabotas vai jaunas augu šķirnes un dzīvnieku sugas, piemēram, kažokādu dzīvnieku sugas.

Ø    Tautsaimniecības organizēšanas un vadības sistēmas – plānošanu, finansēšanu, apgādi u.tml.;

Ø    Nosacītus apzīmējumus un to sistēmas, piemēram, ceļu zīmes, vilcienu sarakstus, spēļu noteikumus;

Ø    Ēku un teritoriju plānojumu;

Ø    Audzināšanas, apmācības un dresēšanas metodes;

Ø    Priekšlikumus, kuri ir pretrunā ar pastāvošo morāli, humānisma principiem;

Ø    Zinātniskus atklājumus, teorijas;

Ø    Matemātiskus uzdevumus risinājumus.

Vispārinot var teikt, ka par izgudrojumiem neatzīst priekšlikumus, kuri neattiecas vai nav tieši saistīti ar materiāliem objektiem, to pielietošanu.

Katrs izgudrojums ir jāraksturo tā, lai speciālists varētu to realizēt praksē. Šim nolūkam katram no minētajiem galvenajiem izgudrojumu objektiem ir savas raksturīgas pazīmes.

Ierīces jāraksturo ar sekojošām pazīmēm atsevišķi vai kombinācijā:

Ø    Mezgliem vai detaļām, kuras veido ierīci;

Ø    Mezglu vai detaļu formu;

Ø    Mezglu vai detaļu savstarpējo novietojumu;

Ø    Saitēm starp detaļām vai mezgliem;

Ø    Izmēru attiecībām

Ø    Materiālu, no kura detaļas vai mezgli izgatavoti.

Paņēmienus jāraksturo ar pazīmēm:

Ø  Darbība vai darbības kopumu ar materiālu objektu;

Ø  Darbību izpildīšanas režīms un secība;

Ø  Noteiktu vielu vai ierīču pielietošana paņēmienu veikšanai.

Vielas, kuras iegūtas neķīmiskā ceļā, jāraksturo ar pazīmēm:

Ø    Sastāvdaļām(ingredentiem);

Ø    Sastāvdaļu procentuālo sastāvu vielā.

Ķīmiskā ceļā iegūtas vielas raksturo ar to ķīmisko struktūru. Ir kļūdaini raksturot objektus ar to īpašībām, piemēram, precizitāti, jo tā neizsaka būtību un neļauj to realizēt. Īpašība ir sekundāra parādība, kuru nosaka objekta uzbūve. Īpašība var raksturot izgudrojuma mērķi. Tāpat ir kļūdaini raksturot ierīci ar paņēmiena pazīmēm u.tml.

Pazīmēm, ar kurām raksturo izgudrojuma objektu, ir jābūt būtiskām. Pirmkārt, šīm pazīmēm obligāti jāpiedalās pozitīvā efekta sasniegšanā, kurš uzrādīts kā izgudrojuma mērķis. Otrkārt, šo pazīmju summai viennozīmīgi jāatšķir objekts no visiem līdzīgiem objektiem, uz kuriem izgudrojums neattiecas.

Izgudrojumu atklāj, salīdzinot jauno risinājumu ar jau zināmajiem, pirmām kārtām, ar patentu literatūrā aprakstītajiem risinājumiem. Kā analogs, tā  jaunajā risinājumā izdala objektam raksturīgās pazīmes. No analogiem izvēlas vienu, vistuvāko pēc tehniskās būtības un sasniegtā rezultāta. Šādu analogu sauc par prototipu. Par prototipu var kļūt analogs, kuram ir visvairāk tādu pašu pazīmju kā jaunajiem risinājumiem. Prototipu var izvēlēties arī pēc vienas visbūtiskākās kopīgās pazīmes, kura visvairāk nodrošina pozitīvā efekta sasniegšanu. Tālāko salīdzināšanu veic tikai ar prototipu. Noskaidro, kuras pazīmes jaunajā risinājumā ir kopīgas un kuras un kuras atšķirīgas no prototipa pazīmēm. Pazīme ir jauna, ja prototipā nav ne šādas, ne ekvivalentas pazīmes. Pazīme skaitās ekvivalenta, ja tā zināmajā objektā izpilda tādu pašu funkciju un dod tādu pašu rezultātu, kā ieteiktā pazīme jaunajā objektā. Tāpat jānoskaidro, vai šīs jaunās pazīmes, atsevišķi ņemot, acīmredzamā veidā neizriet no zināmā tehnikas līmeņa.

Dienesta izgudrojuma noformēšanu veic uzņēmuma patentu birojs vai atsevišķs patentu speciālists, piedaloties autoram. Izgudrojumu uzskata par dienesta, ja tas radies, izpildot tiešos darba pienākumus, kuru mērķis ir radīt ko jaunu un par kuru veikšanu darbinieks saņem darba algu. Likumdošana parasti prasa, lai starp darbinieku un darba devēju būtu noslēgts attiecīgs līgums par šādu izgudrojumu pāriešanu darba devēja īpašumā. Novilkt precīzu robežlīniju starp dienesta un citiem izgudrojumiem ir grūti, nereti šie izgudrojumi ir strīdus objekts. Izgudrojumus, kuri nav saistīti ar dienesta pienākumu pildīšanu, noformē autors. Daudzās valstīs darbojas speciāli patentu pilnvarotie, kuri palīdz sastādīt izgudrojuma pieteikuma dokumentāciju, dod konsultācijas, sniedz citus maksas pakalpojumus patentu jautājumos.

Izgudrojuma pieteikums, kā to rekomendē starptautiski nolīgumi, sastāv no iesnieguma, izgudrojuma apraksta, zīmējumiem, ja tie ir nepieciešami, referāta un dokumenta par noteiktas nodevas samaksu. Starptautiskā pieteikuma dokumentu saturs un forma ir:

1.      Iesniegums satur lūgumu izsniegt patentu, izgudrojuma nosaukumu, ziņas par pieteicēju – organizācijas nosaukumu, adresi, ziņas par autoru – uzvārdu, valsti, adresi; norādi, kurā valstī(valstīs) pieteicējs vēlas izgudrojumu patentēt un citas ziņas, iesniegumu izpilda uz tipogrāfiski iespiestas vēdlapas.

2.      Izgudrojuma apraksts ir galvenais pieteikuma dokuments. Aprakstam ir jābūt pietiekoši skaidram, lai speciālists varētu izgudrojumu ieviest praksē, tāpat tam jāatklāj, kas priekšlikumā ir jauns un jānosaka tiesiskās aizsardzības apjoms. Aprakstam ir sekojoša struktūra:

Ø  Nosaukums. Tam jābūt īstam, jāsakrīt ar iesniegumā norādīto nosaukumu, jāraksturo izgudrotā objekta veids – ierīce, paņēmiens vai viela, pēc iespējas jāsakrīt ar starptautiskās izgudrojuma klasifikācijas iedaļas nosaukumu, jāizmanto vispārpieņemtie tehniskie termini.

Ø  Tehnikas nozare, uz kuru attiecas izgudrojums, piemēram, elektrotehnika.

Ø  Zināmais tehnikas līmeņa apraksts, par cik tas pazīstams pieteicējam un autoram. Vēlams dot norādes uz patentiem vai citiem avotiem. Jānorāda tie trūkumi, kurus novērš jaunais priekšlikums.

Ø  Jaunā izgudrojuma būtības izklāsts vispārinātā veidā.

Ø  Tas paskaidrojums, kas attēlots klātpieliktajos zīmējumos.

Ø  Viens vai vairāki labākie pēc autora domām izgudrojuma konkrētās realizācijas piemēri ar atsauci uz zīmējumiem, ja tie ir pievienoti. Jāpaskaidro, no kādiem elementiem objekts sastāv, un kā tas darbojas, lietojams vai iegūstams.

Ø  Izgudrojuma rūpnieciskais pielietojums, ja tas nav acīmredzams no iepriekšējā izklāsta.

Ø  Izgudrojuma formula. Tā ir apraksta noslēdzošā daļa, kuru izdala no apraksta ar apakšvirsrakstu un sāk ar jaunu lappusi. Formula ir izgudrojuma tehniski juridiskās būtības izklāsts ar specifisku struktūru. Formula sastāv no izgudrojuma nosaukuma, būtisko zināmo pazīmju uzskaitījuma, kuras ir kopīgas ar prototipu un ierobežo izgudrojuma diapazonu un jauno būtisko pazīmju uzskaitījuma. Šīs divas pazīmju grupas savieno ar vārdu “atšķirīgs (a)” vai “raksturīgs (a)”. formulu  var izklāstīt vienā vai vairākos punktos, katra pabeigta tehniska risinājuma un viena gramatiski pabeigta teikuma veidā. Tā jāsastāda tādejādi, lai nevarētu apiet patentu, neizmantojot kādu no formulas atsevišķā punktā iekļauto pazīmi, izgudrojuma aprakstu, izpilda mašīnrakstā uz A4 (197 X 210 mm) formāta baltas papīra lapas ar 1.5 intervālu, bez kļūdām, labojumiem, locījumiem u.tml.

3.      Rasējumi, ja tie ir nepieciešami izgudrojuma būtības izpratnei, tiek noformēti kā atsevišķs dokuments, ievērojot noteikumus, kādi izvirzīti tehniskajiem rasējumiem. Jāattēlo ieteiktais objekts principiālā skatījumā. Sīka detalizācija, izmēri, darba rasējumi u.tml. nav pieļaujami. Nedrīkst būt dažādi labojumi, locījumi, paskaidrojošs teksts. Ja zīmējumi ir vairāki, tos numurē ar arābu cipariem. Visus elementus, uz kuriem atsaucē apraksta, apzīmē ar arābu cipariem. Rasējuma formāts A4. No malām jābūt tīrām atkāpēm.

4.      Referāts satur tehniska rakstura informāciju par izgudrojumu, īsi apkopojot to, kas teikts aprakstā, formulā un parādīts zīmējumos. Jānorāda tehnikas nozare, jādod būtības izklāsts un jāpaskaidro, ko jaunu ienes izgudrojums šinī nozarē. Referāta apjoms – ne vairāk kā 150 vārdi.

5.      dokuments, kurš apstiprina pieteikuma nodevas samaksu. Nodevas lielumu nosaka attiecīgā valsts. Nodevas lielums bieži mainās.

Ja pieteikumu iesniedz patentu pilnvarotais, nepieciešams dokuments – pilnvara, ko pieteicējs izdevis pilnvarotajam.

Pēc visu nepieciešamo dokumentu noformēšanas izgudrojuma pieteikumu iesniedz Patentu valdē. Iesniegšanas datums nosaka izgudrojuma prioritāti. Prioritāte nozīmē – kurš pirmais veicis šo izgudrojumu. Prioritāti var noteikt arī pēc agrāk iesniegta pieteikuma, kurš vēlāk atsaukts, ar nosacījumu, ka jaunais pieteikums iesniegts ne vēlāk kā 12 mēnešus pēc pirmā pieteikuma. Plaši pazīstama ir Parīzes konvencijas par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību noteiktā konvencijas prioritāte. Šinī gadījumā izgudrojuma prioritāti visās šīs konvencijas valstīs nosaka pēc pirmā pieteikuma iesniegšanas datuma vienā no šīs konvencijas valstīm, ar noteikumu, ka pieteikumi uz šo izgudrojumu citās Parīzes konvencijas valstīs iesniegti ne vēlāk kā 12 mēnešus pēc pirmā pieteikuma, bet pieteikumi uz rūpnieciskiem paraugiem un preču zīmēm – ne vēlāk kā 6 mēnešus pēc pirmā pieteikuma iesniegšanas. Dažās valstīs izgudrojuma prioritāti var noteikt pēc datuma, kad izgudrojums demonstrēts starptautiskā izstādē, ar noteikumu, ka pieteikums uz šādu izgudrojumu iesniegts Patentu valdē ne vēlāk kā 6 mēnešus no demonstrēšanas dienas. Strīdus par prioritātes datumu parasti izskata tiesa. Vēl šodien pasaulē nerimst kaislības par atsevišķu izgudrojumu prioritāti. Savlaicīgai prioritātes finansēšanai jāveltī liela uzmanība, jo daudzi zinātniskie pētījumi dažādās valstīs tiek veikti aptuveni vienlaicīgi.

Izgudrojuma pieteikumus izskata Patentu valde un tās sastāvā esošie vai ar to saistītie Patentu ekspertīzes institūti. Izskatīšanas parasti ir divpakāpju – iepriekšējā ekspertīze un patentu ekspertīze. Iepriekšējo ekspertīzi veic mēneša laikā un tās gaitā pārbauda, vai pieteikums pareizi noformēts, vai ir visi nepieciešamie dokumenti, to atbilstība formālajām prasībām. Ja nepieciešami nelieli labojumi, ekspertīze uzaicina pieteicēju tos izdarīt divu mēnešu laikā. Patentu ekspertīzi veic gada laikā, pārbauda pieteikuma atbilstību izgudrojuma kritērijiem. Ja pieteicējs nepiekrīt patentu ekspertīzes lēmumam, viņam ir tiesības trīs mēnešu laikā no lēmuma saņemšanas iesniegt motivētu protestu, kuru izskata trīs mēnešu laikā. Galīgo patentu ekspertīzes lēmumu var trīs mēnešu laikā noprotestēt Apelācijas padomē, kura izveidota pie Patentu valdes. Šīs padomes lēmumu savukārt gada laikā var noprotestēt Patentu tiesā. Ja pieņemtais lēmums ir pozitīvs, izgudrojumu ieraksta Valsts reģistrā un izsniedz patentu.

Patents sāk darboties no pieteikuma iesniegšanas datuma, taču pretenzijas patentīpašnieks var izvirzīt tikai pēc patenta saņemšanas, parasti par periodu, sākot no izgudrojuma publicēšanas, kura visbiežāk notiek pēc 18 mēnešiem, skaitot no prioritātes datuma. Jebkurš pilsonis vai juridiska persona sešu mēnešu laikā no izgudrojuma publicēšanas var iesniegt protestu pret patentu izdošanas Apelācijas padomē, bet vēlāk Patentu tiesā vai tiesā. Līdzīga patentu izsniegšanas un noprotestēšanas kārtība pastāv daudzās valstīs. Par patenta saņemšanu un citām juridiski nozīmīgām darbībām jāmaksā nodeva. Jāmaksā arī ik gadus pieaugoša nodeva par patenta uzturēšanu spēkā. Vidējais faktiskais patenta darbības laiks sastāda 8 – 10  gadus, kas saistās ar tehnikas maiņu un pieaugošajām nodevām. Nominālo patenta darbības laiku 15 – 20 gadus spēkā uztur tikai 10 – 15 procentus no viesiem patentiem.

Rūpnieciskais paraugs.

Par rūpniecisko paraugu (rūpniecisku zīmējumu, dizaina paraugu) atzīst jaunu mākslinieciski konstruktīvu risinājumu, kurš nosaka izstrādājuma ārējo izskatu – dizainu un ir piemērots rūpnieciskai ražošanai. Noteicošais ir ārējais izskats un nevis izstrādājuma tehniski ekonomiskais raksturojums.

Pulksteņi, radioaparāti, televizori, mēbeles, transporta līdzekļi, apģērbi, paklāji, apavi, rūpniecības iekārtas, rotaļlietas un trauki ir visbiežāk sastopamie rūpnieciskie paraugi.

Neatzīst par rūpniecisko paraugu:

Ø  izstrādājumus, kuriem nav utilitāras funkcijas, piemēram, juvelierizstrādājumus;

Ø  dzīvojamās ēkas un rūpnieciskās būves, izņemot mazās arhitektoniskās formas: kioskus, telefona būdas u.tml.;

Ø  izstrādājumus, kuri nav redzami to normālas ekspluatācijas gaitā, piemēram, kondensators radio aparātā;

Ø  izstrādājumus, kuru pielietojums neatbilst morāles un humānisma principiem, piemēram, dažādi mūķīzeri;

Ø  izstrādājumus, kuru ārējo izskatu nosaka izpildāmās funkcijas, piemēram, skrūves.

Par rūpnieciskā parauga būtisku pazīmi var uzskatīt dažādus elementus, kuri nosaka izstrādājuma vizuālo tēlu.

Rūpnieciskā parauga atklāšana, iesnieguma noformēšana, izskatīšana, iesniegtā patenta darbība ir analoģiska kā izgudrojumiem. Dažas galvenās atšķirības ir sekojošas. Pieteikuma dokumentācijas sastāvā papildus ietilpst fotogrāfijas. Patents tiek izsniegts uz laiku no 5 līdz 10 gadiem, ar iespēju to pagarināt, piemēram, divas reizes pa 5 gadiem. Izmantošanas faktu nosaka pēc fotogrāfijas. Ja izgatavotais izstrādājums un rūpnieciskā parauga fotogrāfija atstāj vienādu iespaidu, rūpnieciskais paraugs skaitās izmantots. Atsevišķi rūpnieciskie paraugi, piemēram, trauku servīze, ir mākslas darbi un var tikt aizsargāti ar autortiesībām, kādas paredzētas literatūras un mākslas darbiem. Autoram ir tiesības izvēlēties patentu vai autortiesību aizsardzības variantu.

Preču zīmes.

                        1.zīm. Rūpnīcas VEF                          2.zīm. Rīgas radiorūpnīcas

                       preču zīme                                              preču zīme

Preču zīme ir speciāls apzīmējums, kurš kalpo, lai atšķirtu viena uzņēmuma preces no analoģiskām, cita uzņēmuma precēm.

Noteikts vārds, burts, ciparu vai vārdu sakopojums, zīmējumi, preces, tās iesaiņojuma forma vai to kombinācija ir populārākās preču zīmes. Piemēram, Valsts Rīgas elektroniskās rūpnīcas VEF preču zīme ir stilistiski uzrakstīti trīs burti, ietverti aplī (1.zīm.). Valsts Rīgas radiorūpnīcas preču zīme ir trīs slīpi novietoti burti RRR, ietverti kvadrātā, kurā pa pretējo diagonāli iet trīs viļņveida līnijas (2.zīm.).

Par preču zīmi var kalpot iesaiņojums kopumā, piemēram, smaržu, dzērienu iesaiņojums vai etiķete. Preču zīmē bieži ietver firmas nosaukumu vai saīsinājumu.

Kā preču zīmes nereģistrē:

Ø      apzīmējumus, kuri ir vispārpazīstami noteiktā nozarē, piemēram, kauss ar čūsku medicīnā;

Ø      apzīmējumus, kurus grūti atšķirt vienu no otra;

Ø      oficiālus nosaukumus un simbolus, piemēram, ģerboņus, karogus, valstu nosaukumus;

Ø      ģeogrāfiskus nosaukumus tīrā veidā (ar izņēmumiem);

Ø      apzīmējumus, kuri ir pretrunā ar morāles un humānisma principiem.

Katram uzņēmumam vai individuālā darba darītājam var piederēt viena vai vairākas preču zīmes. Preču zīmēs pielīdzina pakalpojumu zīmes, kuras lieto viesnīcas, restorāni, tūrisma aģentūras un citas iestādes. Preču zīmju reģistrācija ir analoģiska izgudrojumu un rūpniecisko paraugu reģistrācijai.

Galvenās atšķirības ir sekojošas; pieteikuma dokumentācijas sastāvā ietilpst preču zīmes fotogrāfijas un norādījumus, kādām precēm paredzēta zīme. Izsniegto dokumentu parasti sauc par apliecību, taču tai ir patenta būtība. Apliecība darbojas 10 gadus ar iespēju pagarināt neierobežotu skaitu reižu. Atsevišķās valstīs preču zīmes lietošanas tiesības iegūst pirmais lietotājs bez speciālas zīmes reģistrācijas Patentu valdē. Lai pasvītrotu, ka zīme ir reģistrēta, tai blakus liek aplī ietvertu burtu R - .

Lietderīgais modelis.

Par lietderīgo modeli atzīst jaunu izstrādājuma konstruktīvu risinājumu, kurš piemērots rūpnieciskai ražošanai un acīmredzamā veidā neizriet no zināmā tehnikas līmeņa. Bieži vien šos modeļus sauc par mazajiem izgudrojumiem. Parasti tie ir nelieli uzlabojumi esošajā tehnikā. Īpatnība ir tāda, ka šie modeļi attiecas tikai uz ierīcēm, bet neattiecas uz vielām un metodēm. Valstu skaits, kurās reģistrē šādus modeļus, pagaidām ir neliels. Reģistrācija analoģiska izgudrojuma reģistrācijai. Patents darbojas 3 – 10 gadus.

Firmas nosaukums.

Firmas nosaukums ir speciāls vārds vai vārdu sakopojums, kurš kalpo, lai atšķirtu vienu uzņēmumu no otra. Firmas nosaukumu parasti reģistrē uzņēmumu valsts reģistrā vienlaicīgi ar paša uzņēmuma reģistrēšanu. Lietošanas ekskluzīvās tiesības visbiežāk pastāv dotajā nozarē vai republikā un tās nodrošina tiesas ceļā, pierādot, kurš pirmais šajā nozarē vai teritorijā nosaukumu reģistrējis vai sācis pielietot. Nelikumīgas lietošanas gadījumā tā jāpārtrauc un jāatlīdzina radušies zaudējumi.

Preču izcelsmes vietas nosaukums.

Preču izcelsmes vietas nosaukums raksturo, kur prece pirmoreiz ir izdomāta vai iegūta un reklamēta, tātad, nosacīti, kur tā ir  “dzimusi”, kaut arī vēlāk plaši izplatījusies. Piemēram, Holandes siers, Rīgas melnais balzāms, Pilzenes alus, Valmieras minerālūdens. Vietas nosaukums saistās ar preces specifiskām īpašībām, kuras tā ir ieguvusi, pateicoties vietējiem apstākļiem, piemēram, Valmieras minerālūdens, vai vietējo iedzīvotāju prasmei – Rīgas melnais balzāms, vai šo apstākļu kombinācijai. Šāda nosaukuma lietošanas ekskluzīvās tiesības pieder tam, kurš pirmais sācis to pielietot. Strīdu izšķir tiesa. Pārkāpējam jāpārtrauc nelikumīga šāda nosaukuma lietošana un jāatlīdzina radušies zaudējumi. Tikai nedaudzās valstīs ir paredzēta preču izcelsmes vietas nosaukuma reģistrācija Patentu valdē.

Atklājums.

Par atklājumu atzīst agrāk nezināmu, bet objektīvi pastāvošu materiālās pasaules likumsakarību, īpašību un parādību konstatējumu, kurš ienes būtiskas izmaiņas mūsu zināšanas līmenī.

Par atklājumiem patentu nozīmē neatzīst ģeogrāfiskus, arheoloģiskus u.tml. atklājumus. Atklājumus reģistrē nedaudzās valstīs. Diploms, kuru izsniedz Patentu valde, norāda atklājuma autoru, prioritāti, būtību, taču nepiešķir nevienam izmantošanas ekskluzīvās tiesības.

Racionalizācijas priekšlikums.

Par racionalizācijas priekšlikumu atzīst ražotā izstrādājuma, tehnoloģijas, materiāla vai pielietotā tehnikas izmaiņu, kura ir jauna un lietderīga dotajam uzņēmumam vai iestādei.

Priekšlikumu neatzīst par racionalizācijas, ja tas pasliktina kvalitāti. Ierobežojumi paredzēti attiecībā uz inženiertehnisko darbinieku priekšlikumiem, ja tie attiecas uz viņu tiešajiem dienesta pienākumiem. Arī tādus priekšlikumus neatzīst par racionalizācijas.

Racionalizācijas priekšlikumam ir jābūt jaunam un lietderīgam tikai tā uzņēmuma ietvaros, kuram tas iesniegts. Šādus priekšlikumus izskata un pieņem konkrēti uzņēmumi, kuriem tie iesniegti. Autors saņem apliecību. Tā apstiprina autora tiesības uz atlīdzību, prioritāti un citus apstākļus. Izmantošanas ekskluzīvās tiesības nav paredzētas.

Negodīga konkurence.

Pasākumi negodīgas konkurences novēršanai veidojas no likumdošanas un citiem normatīviem aktiem, pārvaldes institūciju un tiesas prakses. Šie pasākumi nosaka attieksmi pret tādiem jautājumiem kā firmas noslēpumu izpaušana, reklāma, kura naidīgi iespaido patērētāju, nepilnīga informācija par preci, kaitējumi, ko prece nodara pircējam vai tā mantai, nepiemērotu, no sabiedrības viedokļa noteikumu uzspiešana pircējam vai pārdevējam, pasākumi, kuri pazemina darba ražīgumu, kavē konkurentus, slepenas norunas par tirgus sadali un cenām, preču slēpšana, pārdošana par pazeminātām cenām un citiem. Minētie gadījumi tiek apkaroti likumdošanas ceļā.

Patentu informācija.

Ar patentu informāciju saprot ziņu kopumu par izgudrojumiem un citiem rūpnieciskā īpašuma objektiem, kā arī šo ziņu novadīšanas sistēmu līdz patērētājiem.

Ar patentu dokumentāciju saprot patentu informācijas materializētos nesējus. Par šādiem nesējiem šodien kalpo izdevumi uz papīra, kino un fotolentes, magnētiskās lentes, disku u.c.

Sistematizēta patentu dokumentācija kopā ar izziņu aparātu veido patentu fondu. Patentu informācija ietilpst zinātniski tehniskās informācijas sistēmā un sastāda aptuveni 30% no tās. Patentu informācijas pamats ir autoru iesniegtie izgudrojumu un citi rūpnieciskā īpašuma objektu apraksti, zīmējumi, fotogrāfijas. Patentu informācijas galvenās priekšrocības ir operativitāte, ziņu ticamība, risinājums tehniskās būtības pilns izklāsts, sistematizācija.

Operativitāti nodrošina patentu likumdošanas prasība, ka par izgudrojumiem atzīst jaunus, agrāk nepublicētus priekšlikumus. Tādēļ vairākumā gadījumu vispirms parādās patentu publikācija un tikai pēc tam publikācija žurnālā, grāmatā u.tml.

Ziņu ticamību nodrošina valsts patentu ekspertīze, kura pārbauda pieteiktos objektus.

Patentu sistēmas viens no stūrakmeņiem ir tāds, ka sabiedrība piešķir izgudrotājiem zināmas priekšrocības apmaiņā pret izgudrojuma tehniskās būtības pilna izklāsta nodošanu sabiedrības rīcībā. Citos informācijas avotos izgudrotājs un jo vairāk firma – patentīpašnieks, dod objekta kvalitatīvo raksturojumu, bet necenšas atklāt tehnisko būtību, ražošanas tehnoloģiju, lai nedotu iespēju konkurentiem bez maksas apgūt šādu risinājumu.

Patentu informācijai ir vienota numerācija, detalizēta klasifikācija, kas nodrošina šīs dokumentācijas relatīvi vieglu sameklēšanu. Unificēts ir izgudrojuma apraksts, tas parasti ir neliels pēc apjoma.

Diemžēl, patentu informācijai piemīt arī trūkumi. Ne visi izgudrojumi ir pārbaudīti praksē, līdz ar to var neapstiprināties gaidītais pozitīvais efekts. Katrs izgudrojums ir tehnikas objekta fragments, atspoguļo kādu vienu tā daļu, vienu risinājumu. Izgudrojums ir principiāls risinājums un tādēļ nesatur darba zīmējumus, kas ļautu bez papildus konstruktīvas un tehnoloģiskas apstrādes ieviest objektu ražošanā. Katra valsts publicē izgudrojumu aprakstus savā valodā, kas sarežģī izgudrojumu apgūšanu.

Lai atvieglotu darbu ar ārzemju izgudrojumiem un izgudrojumiem par noteiktu tematiku, pastāv atkārtoti izdevumi.

Izziņu aparātu darbam ar patentu fondu veido izgudrojumu, rūpniecisko paraugu un preču zīmju klasifikatori, tematiskie, numerācijas, autoru, darbojošos patentu u.c. rādītāji vai kartotēkas.

Cita patentu dokumentācija ietver sevī normatīvo dokumentāciju – instrukcijas, nolikumus, standartus, mācību metodisko literatūru, patentu formulārus, atskaites par patentu pētījumiem, nozaru nepublicētos izdevumus, populārzinātniskos žurnālus.

Lai vieglāk varētu atrast vajadzīgo izgudrojumu kopējā fondā, lieto klasifikatorus. Iesākumā katra valsts ieviesa savu nacionālo izgudrojumu klasifikāciju, pakāpeniski pārliecinoties par vienota klasifikatora nepieciešamību.

Preču zīmju klasifikācija vairāk nekā 75valstīs notiek, izmantojot Preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju, kura pieņemta Nīcas konferencē 1957. gada 15. jūnijā.

Rūpniecisko paraugu klasifikācija daudzās valstīs notiek, izmantojot Rūpniecisko paraugu starptautisko klasifikāciju (RPSK), kura pieņemta konferencē Lokano 1968. gadā. Klasifikācijas pamatā nozaru princips.

Patentu informācija kopā ar citu zinātniski tehnisku informāciju – standartiem, žurnāliem, atskaitēm par zinātniski pētnieciskiem un eksperimentāliem darbiem, atskaitēm par zinātniski pētnieciskiem un eksperimentāliem darbiem, darbojošiem paraugiem u.tml. – kalpo patentu pētījumiem, ar kuriem saprot tehnikas objektu tehniskā līmeņa attīstības tendenču, patentspējas un patenttīrības pētījumus. Tehniskais līmenis ir relatīvs rādītājs, tas paredz salīdzināt pētāmā objekta tehniski ekonomiskos rādītājus ar pasaules labāko paraugu atbilstošajiem rādītājiem. Atrast milzīgajā informācijas masīvā šos labākos paraugus un veikt salīdzināšanu ir patentu pētījumu uzdevums. Attīstības tendences nosaka ar prognozēšanas metodēm. Patentspējas pētījumi nozīmē noskaidrot, vai dotais risinājums varētu tikt atzīts par izgudrojumu, rūpniecisko paraugu u.tml., pirmām kārtām, vai tas ir jauns, vai nav jau publicēts. Patenttiesības pētījumi ļauj noskaidrot, vai dotajā tehnikas objektā netiek izmantots kāds svešs darbojošs patents, kurš nepieder objekta īpašniekam. Patentu pētījumi ir tehnikas un tehnoloģijas izstrādāšanas un izmantošanas būtiska sastāvdaļa. Pētījumus veic plānošanas, zinātniski pētnieciskās, eksperimentālās konstruēšanas un sērijveida ražošanas posmos. Pētījumu mērķis ir noskaidrot pasaules labākos sasniegumus, veicināt to izmantošanu, kā arī novērtēt projektējamo un ražojamo produkciju, tās tehnisko līmeni, patentspēju, patenttīrību, konjunktūru.

Pētot objektu tehnisko līmeni un attīstības tendences, izmanto vadošo pasaules valstu patentu un citu zinātniski tehnisko informāciju par pēdējiem 5 līdz 15 gadiem. Nosakot patentspēju, izmanto minēto valstu informāciju par pēdējiem 50 gadiem, bet patenttīrības pētījumi paredz izskatīt to valstu darbojošos patentus, kurās šādu produkciju paredzēts ražot, izmantot vai eksportēt, atsevišķos gadījumos arī vadošo dotajā tehnikas nozarē valstu darbojošos patentus.

Pētījumus veic plānošanas, zinātniski pētnieciskās, konstruēšanas un sērijveida ražošanas organizācijas un šo darbību tiešie izplatītāji – plānotāji, zinātniskie darbinieki, inženiertehniskie darbinieki, piedaloties patentu speciālistiem. Patentu pētījumi sastāv no patentu meklējumiem un atrastās analīzes. Izmanto tematisko, firmu, patentu – analogu, patentu – tiesisko meklējumu metodes, kā arī dokumentu meklējumus, zinot to numurus. Visplašāk pielieto tautisko meklējumu metodi, cenšoties atrast visus dokumentus par doto tēmu. Šinī nolūkā vispirms nosaka klasifikācijas indeksus, atbilstošus tēmai, pēc tam izskata izgudrojumus, kuri klasificēti ar noteiktajiem indeksiem. Firmu meklējumu mērķis ir atrast visus dokumentus, kuri pieder firmai. Izmanto speciālus firmu – patentu rādītājus, kuros              visi patenti, kas izsniegti, piemēram, gada laikā dotajā valstī, sagrupēti pa firmām – patentu īpašniecēm. Patentu – analogu meklējumi paredz atrast visus patentus, kuri izsniegti dažādās valstīs uz vienu un to pašu izgudrojumu. Meklējumos izmanto apstākli, ka šādi izgudrojumi tiek patentēti aptuveni vienlaikus, parasti viena gada ietvaros, un ir viens un tas pats autors. Patentu – tiesisko meklējumu mērķis ir noskaidrot patenta tiesisko stāvokli, vai tas nav pārstājis darboties kāda iemesla dēļ, vai nav mainījies patenta īpašnieks u.tml. Meklējumos izmanto oficiālos patentu biļetenus. Pēc numura dokumentu atrod, izmantojot kartotēkas vai periodiskos oficiālos patentu biļetenus. Galvenā atrasto dokumentu analīze ir salīdzināšanas metode, saskaņā ar kuru izstrādātā vai ieplānotā objekta tehnisko būtību un tehniski ekonomiskos rādītājus salīdzina ar meklējumu gaitā atrasto objektu atbilstošajiem rādītājiem. Dažās valstīs patentu pētījumus reglamentē valsts standarti.

Patentu un izgudrošanas darbu organizācija.

Patentu darbu organizācija ir viena no daudzajām valstu pārvaldes funkcijām. Šajā nolūkā izveidotas Patentu valdes, kuras dažādās valstīs pakļautas Ministru kabinetam, Ministru Padomei, Kongresam, Tirdzniecības ministrijai vai tamlīdzīgām institūcijām. Latvijas Republikā 1920.- 1940.gadā Patentu valde ietilpa Finanšu ministrijas rūpniecības departamentā. Patentu valde darbojas saskaņā ar patentu likumiem, kādi pieņemti attiecīgajā valstī. Vadošo pasaules valstu un to apvienību, piemēram, ASV, Japānas, Eiropas Patentu valdēs ir nodarbināti 2000 – 3000 cilvēku katrā. Arī nelielo valstu – Dānijas, Šveices, Austrijas, Norvēģijas – Patentu valdēs strādā 200 – 400 cilvēku katrā.

Patentu valdes pieņem un izskata pieteikumus patentu izsniegšanai uz izgudrojumiem, rūpnieciskiem paraugiem, lietderīgiem modeļiem, preču zīmēm. Patentu ekspertīzi parasti veic patentu ekspertīzes institūti, kuri pakļauti Patentu valdei. Savas kompetences ietvaros Patentu valde seko patentu likumdošanas ievērošanai valstī, apkopo šādas ievērošanas pieredzi. Šīs valdes savās mācību iestādēs gatavo kvalificētus kadrus patentu jautājumos, veic patentu pilnvaroto atestāciju. Svarīgs uzdevums ir patentu informācijas apstrāde un izplatīšana. Šajā nolūkā izveidotas patentu bibliotēkas, patentu informācijas institūti, patentu pakalpojumu centri, kuri pakļauti vai cieši saistīti ar Patentu valdēm. Maksas pakalpojumus sniedz arī patentu pilnvarotie. Šādas struktūras pastāv daudzās ārvalstīs. Latvijā 1991.gadā izveidots Latvijas patentu serviss. Tas ir valsts uzņēmums. Ar augstākās Padomes lēmumiem paredzēts atjaunot Patentu valdi. Pastāv firma ”Juriso”, kura sniedz atsevišķus patentu pakalpojumus.

Rūpnīcās, uzņēmumos, institūtos un iestādēs patentu darba organizēšanai un izpildīšanai, kur tas nepieciešams, izveido patentu nodaļas, birojus, laboratorijas vai tamlīdzīgas struktūrvienības, kuras pakļautas galvenajam inženierim, direktora vietniekam zinātniskajā darbā vai zinātņu protektoram. Šīs nodaļas organizē un tieši piedalās pieteikuma dokumentācijas sagatavošanā, lai saņemtu patentus uz saviem izgudrojumiem un citiem objektiem

Patentu un izgudrošanas darbu organizācija

Patentu darbu organizācija ir viena no daudzajām valsts pārvaldes funkcijām. Šajā nolūkā izveidotas Patentu valdes, kuras dažādās valstīs pakļautas Ministru kabinetam, Ministru Padomei, Kongresam, Tirdzniecības ministrijai vai tamlīdzīgām institūcijām. Latvijas Republikā 1920 – 1940. gadā Patentu valde ietilpa Finanšu ministrijas rūpniecības departamentā. Patentu valde darbojās saskaņā ar patentu likumiem, kādi pieņemti attiecīgajā valstī. Vadošo pasaules valstu un to apvienību, piemēram, ASV, Japānas, Eiropas patentu valdēs ir nodibināti 2000 – 3000 cilvēku katrā. Arī nelielo valstu – Dānijas, Šveices, Austrijas, Norvēģijas – Patentu valdēs strādā 200 – 400 cilvēku katrā.

Patentu valdes pieņem un  izskata pieteikumus patentu izsniegšanai uz izgudrojumiem, rūpnieciskiem paraugiem, lietderīgiem modeļiem, preču zīmēm. Patentu ekspertīzi parasti veic patentu ekspertīzes institūti, kuri pakļauti Patentu valdei. Savas kompetences ietvaros Patentu valde seko patentu likumdošanas ievērošanai valstī, apkopo šādas ievērošanas pieredzi. Šīs valdes savās mācību iestādēs gatavo kvalificētus kadrus patentu jautājumos, veic patentu pilnvaroto atestāciju. Svarīgs uzdevums ir patentu informācijas apstrāde un izplatīšana. Šajā nolūkā izveidotas patentu bibliotēkas, patentu, informācijas institūti, patentu pakalpojumu centri, kuri pakļauti vai cieši saistīti ar Patentu valdēm. Maksas pakalpojumus sniedz arī patentu pilnvarotie. Šādas struktūras pastāv daudzās ārvalstīs. Latvijā 1991. gadā izveidots Latvijas patentu serviss. Tas ir valsts uzņēmums. Ar augstākās Padomes lēmumu paredzēts atjaunot Patentu valdi. Pastāv firma “Jurso”, kura sniedz atsevišķus patentu pakalpojumus.

Rūpnīcās, uzņēmumos, institūtos un iestādēs patentu darba organizēšanai un izpildīšanai, kur tas nepieciešams, izveido patentu nodaļas, birojus, laboratorijas vai tamlīdzīgas struktūrvienības, kuras pakļautas galvenajam inženierim, direktora vietniekam zinātniskajā darbā vai zinātņu prorektoram. Šīs nodaļas organizē un tieši piedalās pieteikumu dokumentācijas sagatavošanā, lai saņemtu patentus uz saviem izgudrojumiem un citiem objektiem kā iekšzemē, tā ārvalstīs, seko patentu darbībai un izmantošanai. Rūpnīcas bieži vien komplektē savas patentu bibliotēkas, savācot vadošo un produkcijas eksporta valstu patentus par savu nozari. Ar šiem patentiem iepazīstina konstruktorus, tehnologus, izgudrotājus. Nozīmīga patentu nodaļu funkcija ir ražotās produkcijas patenttīrības organizēšana, tāpat ārvalstu licenču iepirkšana un savu sasniegumu pārdošana.

Lai apkalpotu tos uzņēmumus, kuros patentu dienestu nav, lai sniegtu maksas patentu pakalpojumus atsevišķām personām, daudzās valstīs pastāv pilnvaroto kantori vai firmas.

Patentu darbu, izņemot pašu izgudrojumu radīšanu, plāno, Pazīstama tematiskā, priekšlikumu izmantošanas, ekonomiskā efekta, organizatoriskā – masu darba, finansēšanas un citu patentiem saistītu darba plānošana.

Tematiskās plānošanas uzdevums ir koncentrēt izgudrotāju uzmanību uz tādu problēmu atrisināšanu, kuras ir svarīgas dotajam uzņēmumam.

Patentu dienesti kopā ar tehniskajiem un plānu ekonomiskajiem dienestiem izstrādā kā tekošos, tā perspektīvos tematiskos plānus, par pamatu ņemot ražošanas “šaurās vietas”, pircēju reklamācijas, speciālistu un strādnieku ieteikumus. Šāda plāna norāde atrisināmās problēmas būtību, iespējamo efektu, konsultantus. Tēmas grupē paražošanas cehiem vai izlaižamās produkcijas veidiem. Plānu sistemātiski papildina un izplata novatoriem, tehniskajā bibliotēkā.

Izgudrojumu un citu priekšlikumu izmantošanas plānošana ir cieši saistīta ar zinātniski pētniecisko darbu, jaunās tehnikas un tehnoloģijas izstrādāšanas un produkcijas ražošanas plāniem, paredzot tajos pēc speciālistu ieteikumiem izmantot kādu konkrētu izgudrojumu. Plānā norāda izstrādāšanas termiņus, atbildīgos izpildītājus un citus datus. Saprotams, ka temats un izgudrojumi tajos tiek ieslēgti minētajos plānos pēc noteiktas iepriekšējas atlases un iestrādes, kad ir aptuveni skaidras jaunā objekta kontūras un izgudrojuma vieta objektā.

Ekonomiskā efekta plānošana izriet no priekšlikumu izmantošanas plānošanas. Ja ir zināms produkcijas izlaides sākums un apjoms noteiktā periodā, ekonomiskais efekts no izgudrojuma uz produkcijas vienību, tad var plānot kopējo gada ekonomisko efektu.

Organizatoriskā – masu darba plānošanas uzdevums ir tehniskās jaunrades aktivizēšana, noteiktu radošu apstākļu nodrošināšana izgudrotājiem. Šādos plānos paredz konferenču, simpoziju, izstāžu organizēšanu un apmeklēšanu, radošus komandējumus un ekskursijas, konkursus, skates, lekcijas, konsultācijas, reklāmas un mācību metodiskās literatūras iegādi, tematisko plānu izpildīšanu un citus pasākumus.

Finansēšanas plānošanas uzdevums ir nodrošināt minētos un citus ar patentiem saistītos pasākumus ar nepieciešamajiem finanšu resursiem, panākot to racionālu izmantošanu. Šādā nolūkā sastāda patentu darba izdevumu tāmi. Tāmē paredz  izdevumu paraugu izgatavošanai un pārbaudei, to pasākumu izpildīšanai, kuri paredzēti organizatoriskā – masu darba plānā, autora atlīdzību izmaksai, patentu literatūras iegādei, patentēšanai u.tml.. Ražošanas uzņēmumi minētos izdevumus sedz uz produkcijas pašizmaksas rēķina, atsevišķos gadījumos izmantojot arī daļu peļņas. Budžeta organizācijas no tām iedalītajiem budžeta līdzekļiem izdala nepieciešamo summu patenta darba finansēšanai.

Patentu pētījumu plāns pēc būtības ir zinātniski pētniecisko un jaunās tehnikas un tehnoloģijas izstrādāšanas plānu sastāvdaļa. Šādā plānā norāda, kādus tieši patentu pētījumus nepieciešams veikt par konkrētu tematu, izpildes termiņus, izpildītājus, nepieciešamos atskaites dokumentus.

Atsevišķas ministrijas un uzņēmumi plāno darbus, kas saistīti ar izgudrojumu patentēšanu ārzemēs, licenču pirkšanu un pārdošanu.

Plānošanas nav jāsaprot šaurā nozīmē, tikai kā konkrēta dokumenta apstiprināšana. Tās loma ir plašāka, paredzot noteiktu darbību izpildīšanu nākotnē.

Apskatījām patentu darba organizāciju, kuras pamatā ir esošie izgudrojumi un citi tehniskās jaunrades objekti. Taču ne mazāk svarīgi ir organizēt darbu, radīt nepieciešamos apstākļus izgudrojumu radīšanas procesa nodrošināšanai un intensifikācijai. Šādas organizācijas un intensificēšanas nepieciešamību nosaka tehniskā progresa straujā attīstība, jaunrades lielā darbietilpība.

Ne mazāk svarīga ir loģikas – zinātnes par domāšanas un spriešanas likumiem un noteikumiem – attieksme pret jaunrades procesu. Jautājums ir, kādā mērā loģikas likumi piedalās jaunā rezultāta meklējumos, vai ir iespējams sarindot loģikas likumus noteiktā secībā, lai ar to palīdzību vienmēr nonāktu pie jauna rezultāta. Viss tek, viss nomainās. Ja tas ir tā, tad kļūst saprotamāka jaunā rašanās loģika kā mainības rezultāts. Diemžēl dialektiskās loģikas likumu ievērošana un pielietošana izgudrojuma rašanos negarantē. Šajā procesā saglabājas posmi, kuri šodienas loģikas likumiem un izpratnei nepakļaujas.

Nozīmīgu vietu jaunrades procesā ieņem psiholoģija – zinātne par cilvēka dvēseli, tā iekšējo pasauli. Sajūtas, atmiņa, iztēle, domāšana, personība, spēles, intereses, emocijas un citi psiholoģijas jēdzieni ir saistīti ar jaunrades procesa izpēti. No psiholoģijas viedokļa izgudrojums ir jauns rezultāts, ko patstāvīgi gūst konkrēts cilvēks, atšķirībā no patentzinību prasībām, saskaņā ar kurām izgudrojums ir jauns rezultāts attiecībā pret visas sabiedriskās līdzšinējām zināšanām. Ir jāpieņem, ka radošā uzdevuma atrisināšanas ceļi objektīvi pastāv, tikai cilvēks vēl nav tos uzgājis. Pretējs uzskats nostāda cilvēku dabas vai Dieva vietā. Psiholoģijas izpratnē jaunrades process prasa atteikties no ierastajiem likumiem, stereotipiem, pārkārtot domāšanas pamatu. Tehniskās jaunrades psiholoģiskais mehānisms shematiski attēlots zīmējumā.

                       Tehniskās jaunrades zīmējums.

Tehniskās jaunrades darba organizēšana ir cieši saistīta ar jaunrades metodēm, balstītām uz aplūkotajiem zinātniskajiem atzinumiem. Diemžēl, neviena no metodēm negarantē izgudrojuma radīšanu, tāpat kā konservatorijas absolvēšana negarantē jaunas mūzikas komponēšanu, taču būtiski palīdz cilvēkiem, kuriem daba ir dāvājusi talanta dzirksti.

Patentēto objektu izmantošana.

Par izgudrojuma, rūpnieciskā parauga un preču zīmes izmantošanu uzskata šo objektu pielietošanu saimnieciskajā darbībā. Praktiski iet runa par dažādām precēm – ierīcēm, vielām, kuras izgatavotas ar patentētā izgudrojuma vai rūpnieciskā parauga palīdzību vai ir marķētas ar aizsargātu preču zīmi, tāpat par tehnoloģiskiem paņēmieniem, kuri norit saskaņā ar izgudrojumu. Ekskluzīvās tiesības izmanto patentēto objektu pieder patentīpašniekam. Nevienam citam bez patentīpašnieka atļaujas šādu objektu izmantot nav tiesību. Patentīpašnieka tiesības skaitās pārkāptas, ja kāds bez viņa atļaujas  izgatavo, pielieto, glabā, ieved dotajā valstī, kurā patents darbojas, pārdod vai iesaka pārdošanai patentēto objektu.

Neskaitās ekskluzīvo tiesību pārkāpums patentētā izgudrojuma vai rūpnieciskā parauga izmantošana  zinātniski pētnieciskam eksperimentam, vienreizēja zāļu izgatavošana pēc ārsta receptes, izgudrojumu izmantošana stihisku nelaimju gadījumos, nekomerciālos nolūkos, tāpat šo objektu pielietošana  pēc tam, kad tie likumīgā veidā nonākuši saimnieciskajā apritē.

Speciāls izņēmuma gadījums ir iepriekšējās izmantošanas tiesības. Tās  būtība ir tāda, ka jebkura fiziska vai juridiska persona, kura sākusi lietot šādu objektu neatkarīgi no izgudrotāja vai veikusi nepieciešamos priekšlikumus šādai lietošanai pirms izgudrojuma  prioritātes datuma, saglabā tiesības izmantot izgudrojuma prioritātes datuma, saglabā tiesības izmantot izgudrojumu, neskatoties uz to , ka ir izsniegts patents citai  personai.

Par patentēto objektu izmantošanu bez atļaujas paredzētas soda sankcijas. Pirmkārt, tiek  pārtraukta nelikumīgā izmantošana. Otrkārt, pārkāpējs atlīdzina patentīpašniekam radušos zaudējumus. Parasti šie zaudējumi tiek aprēķināti tās peļņas apmērā, ko ieguva patenta pārkāpējs vai varēja iegūt patenta īpašnieks. Treškārt, paredzētas tādas sankcijas kā naudas sods,  preču konfiskācija un atsevišķos gadījumos arī cietumsods.

Patentētā izgudrojuma izmantošanas faktu tehnikas objektā  vai precē nosaka pēc izgudrojuma formulas. Aprakstam un zīmējumiem ir tikai paskaidrojoša nozīme. Analīzei pakļauj katru formulas punktu, ja to ir vairāki. Izgudrojums  skaitās izmantos, ja izmantoti kaut viens formulas  punkts. Atsevišķu punktu analīzē, izdalīt tajā visas uzskaitītās pazīmes – detaļas, mezglus, to formu, novietojumu, tehnoloģiskos paņēmienus, ingradentus u.tml., - gan zināmos, gan jaunos.

Ja visas šīs pazīmes ir atrodamas pārbaudāmajā tehnikas objektā vai produkcijā – šīs formulas punkts skaitās  izmantots, neskatoties uz to, ka minētā produkcija var saturēt vēl kādas citas pazīmes. Formulas punkts skaitās izmantots arī tajā gadījumā, ja viens vai vairākas punkta pazīmes reālajā  tehnikas objektā aizvietotas ar ekvivalentām pazīmēm, tādām, kuras veic to pašu funkciju un dod tādu pašu rezultātu kā formulas punktā uzskaitītās, kaut arī atšķiras pēc  formas. Atsevišķā gadījumā ekvivalentas varētu būt skrūve un kniede, dažādi šķīdinātāji krāsai u.tml.

Atšķirīga ir patentēto rūpniecisko paraugu un preču zīmju izmantošanas noteikšana. Šinī gadījumā salīdzina patentā dotos rūpnieciskā paraugs vai preču zīmes attēlus ar aizdomās turētajiem produkcijas un to marķēšanas paraugiem.

Ja pārbaudāmā produkcija vai tās marķējums atstāj uz ierindas pircēju tādu pašu vizuālo iespaidu kā patentā attēlotā, apskatot tos secīgi ar laika  intervālu, tad patents skaitās izmantots. Attiecībā uz vārdiskajām preču zīmēm veic arī fonētisko salīdzināšanu. Strīdus  par patentu izmantošanas faktu, ja to neizdodas atrisināt sarunu ceļā starp ieinteresētajām personām, parasti izskata tiesas  vai arbitrāžas, pieaicinot ekspertus.

Patentēto objektu izmantošanas mērķis ir gūt ekonomisku vai  citu pozitīvu efektu, kurš parastu noved pie peļņas palielināšanās. Ar efektu saprot kādas darbības rezultātu, starpību starp gala rezultātu un izejas  stadiju. Tas nozīmē, ka efekta noteikšanai ir vajadzīgs salīdzināšanas objekts. Izgudrojuma izmantošanas ekonomisko efektu sastāda summārie dzīvā darbaspēka, materiālie un kapitālieguldījumu ietaupījumi, ko gūst tautas  saimniecība no izgudrojuma izmantošanas ražošanā un ekspluatācijā.

Ekonomisko efektu nosaka, lai izvēlētos labāko jaunās tehnikas izlaides variantu, lai ievērotu tā rezultātu, nosakot materiālo  resursu un darba spēka patēriņa normas un līdz ar to izstrādes normas. Aprēķinātais ekonomiskais efekts kalpo autora atlīdzības un dažādu prēmiju lielumu noteikšanai, tāpat piedalās  iespējamo cenu izveidošanā. Ir pazīstamas vairākas izgudrojumu izmantošanas ekonomiskā efekta noteikšanas metodes. Jaunā izstrādājuma ražošanas un ekspluatācijas izdevumi tiek salīdzināti ar jau zināmā izstrādājuma atbilstošajiem izdevumiem. Šādu zināmo izstrādājumu sauc par bāzes objektu. Par bāzes objektu kalpo ar izgudrojumu nomainītā tehnika dotajā uzņēmumā, bet ja tādas uzņēmumā nebija, tad nozarē. Bāzes objektam ir jābūt salīdzināmam ar jauno objektu pēc ražošanas apjoma, izstrādājuma  kvalitātes rādītājiem, sociāliem faktoriem, ieskaitot ietekmi uz apkārtējo vidi un arī laika ziņā. Bāzes objektam nosaka gada vidējos ekonomiskos rādītājus par gadu, kurš bija pirms izgudrojuma ieviešanas ražošanā. Šie pirmsieviešanas gada vidējie ekonomiskie rādītāji kalpo salīdzināšanai visus turpmākos izgudrojuma izmatošanas gadus. Salīdzināšanai izmanto pielīdzinātās izmaksas.

Ekonomiskā efekta un peļņas aprēķins kalpo par pamatu patentīpašnieka ienākumu un nodokļu noteikšanai, kā arī autora atlīdzības aprēķinam. Patenta īpašnieks, ja viņš pats izmanto izgudrojumu, gūst minētos ienākumus un peļņu. Taču patenta īpašnieks  var dot atļauju izmantot izgudrojumu citiem. Šādu atļauju – licenču cenas nosaka vienošanās starp licences devēju un licences saņēmēju.

Autors, kurš nav  patenta īpašnieks, atlīdzības apmēru nosaka vienošanās starp īpašnieku un autoru. Likumdošana parasti nosaka šādas atlīdzības minimālos lielumus vai arī norobežojas ar norādi, ka autoram jāsaņem ”saprātīga” atlīdzība.

Lai veicinātu izgudrojumu izmantošanu un līdz ar to tehnikas progresu, nosaka nodokļu atvieglojumus ienākumiem, kurus gūst izgudrojuma izmantotājs, tāpat autora atlīdzībai. Speciāla samazināta  skala paredzēta ienākuma nodoklim, ar kuru apliek izgudrojuma autora atlīdzību, pie tam šāda atlīdzība līdz zināmai summai vispār tiek atbrīvota  no nodokļiem, tāpat no atlīdzības summas, ko apliek ar nodokli, izskaita izmaksas izgudrojuma  izstrādāšanai.

Patentēto objektu izmantošana ir cieši saistīta ar patentīpašnieka un autora tiesībām, strīdus izskatīšanas kārtību. Patentu sistēmas pastāvēšana, izgudrojumu aizsardzība ir fiksēta vadošo valstu konstitūcijās. Valstu Civilkodeksos šīs tiesības ir detalizētas, nosakot galvenās autora un patentīpašnieka tiesības. Šīs tiesības nosacīti dala nemantiskajās un mantiskajās tiesībās. Pie nemantiskajām tiesībām pieder tiesības saukties par izgudrojuma autoru, prasīt, lai kopā ar izgudrojuma aprakstu vienmēr būtu uzstādīts autora vārds, tiesības piešķirt izgudrojumam savu vārdu vai kādu speciālu nosaukumu, iesniegt pieteikumu uz izgudrojumu un piedalīties tā izskatīšanā, saņemt patentu vai atdodot to citam un citam tiesības. Šinī grupā varam atzīmēt tiesības saukties par autoru ir neatņemamas beztermiņa tiesības, taču tās nepāriet mantojumā. Par autoru nosaukuma piesavināšanos, tāpat par īstenā autora piespiešanu atteikties  no šī nosaukuma ir paredzēta kriminālatbildība.

Kā svarīgākās mantiskās tiesības varam atzīmēt patentīpašnieka tiesības izmantot izgudrojumu un saņemt peļņu, kā arī aizliegt izgudrojumu citiem šā patenta izmantošanu, bet nelikumīgas izmantošanas gadījumā saņemt kompensāciju par nodarīto zaudējumu. Izgudrojuma autoram ir tiesības saņemt daļu no peļņas, no izgudrojumu vai tiesības to izmantot tiek atdotas trešajām personām. Atsevišķu valstu patentu likumdošana paredz arī citas mantiskās tiesība, tāpat darba tiesības, saistītas ar patenta izmantošanu.

Strīdus izskatīšanas kārtībā minēto tiesību aizsardzībai ir daudzpakāpju. Izšķir administratīvo, tiesas un jaukto strīdus izskatīšanas kārtību. Administratīvā kārtība izskata strīdu par to, vai dotais priekšlikums atzīstams par racionalizācijas priekšlikumu. Tikai tiesas kompetencē ir strīdi par to, kurš priekšlikuma autors, patentīpašnieks, vai tiek pārkāptas patenta izmantošanas ekskluzīvās tiesības, kompensācijas izmaksas un citi strīdi. Jauktā kārtībā parasti izskata strīdus par priekšlikuma atzīšanu par izgudrojumu. Ja nav panākta vienošanās ar Patentu valdi, jautājumu izskata speciāla Patentu tiesa vai pilsētas, rajona u.tml. tiesa. Tāpat jauktā kārtībā izskata strīdus par autora atlīdzības apmēru, izmaksas termiņiem. Vispirms autors, kurš nav patenta īpašnieks, griežas pie administrācijas, bet nepanācis ar to vienošanos, griežas tiesā.

Patentu objekta izmantošana vai neizmantošana saistīta ar speciālu jēdzienu – tehnikas objektu patenttīrības.

Patenttīrība ir tehnikas objekta – ierīces, tehnoloģijas vai vielas – juridiska īpašība un nozīmē, ka šis objekts var tikt brīvi izmantots dotajā valstī, nepārkāpjot tās teritorijā darbojošos patentus, kuri pieder trešajām personām. Vienkāršāk sakot, kuri pieder trešajām personām. Vienkāršāk sakot, patenttīrība ir tāda produkcija, kura nesatur “svešus” patentus. Patenttīrībai ir teritoriāls darbības raksturs. Produkcija var būt patenttīra attiecībā prot vienu valsti, bet nebūt tāda pret citu valsti, kurā patents darbojas. Patenttīrība jeb, precīzāk, tās trūkums ir saistīts ar patenta darbības laiku. Līdz ar patenta darbības izbeigšanos objekts kļūst patenttīrs. Patenttīrību nosaka patenti uz  izgudrojumiem, rūpnieciskiem paraugiem un apliecības uz preču zīmēm. Būtu nepareizi patenttīrību saistīt ar produkcijas augstu tehnisko līmeni vai otrādi. Iespējams, ka produkcija ir patenttīra tikai tāpēc, ka tā ir ļoti vecs un visi objektu netraucēti ražot un izmantot dotajā valstī.

Tehnikas objektu patenttīrību nodrošina šī objekta projektētājs, veicot patentu pētījumu. Nodot objektu ražošanas uzņēmumam, tehniskās dokumentācijas sastāvā jābūt ziņām par šī objekta patenttīrību. Tālāk atbildību nes ražotājs. Šāda atbildība noteikta kā par nekvalitatīvas produkcijas ražošanu. Patenttīrība jānodrošina vispirms attiecībā pret valstīm, uz kurām produkciju ražo, kā arī attiecībā pret valstīm, uz kurām produkciju eksportē, demonstrē izstādēs u.tml. Jaunu produkciju, kura nosaka nozares profilu un paredzēta plašam vadošajām valstīm. Ja attiecīgu patentu šajās valstīs nav, tad parasti tādu nav arī citās valstīs. Patenttīrību nodrošina, izmantojot objekta jaunus risinājumus, kādi vēl nebija zināmi pasaules praksē, nav nekur patentēti. Otrkārt, patenttīrību nodrošina, apejot patentus, nomainot patentētus mezglus, detaļas ar citiem, brīviem no svešu patentu darbības. Kā tīrības nodrošināšana un anulēšana, protams, ja ir pamats to darīt, piemēram, patentētais risinājums bija zināms jau pirms patenta prioritātes datuma. Patenttīrību var nodrošināt arī, izmantojot sen zināmus risinājumus, uz kuriem patenti beiguši darboties.

Patenttīrību var nodrošināt, iegādājoties atļauju – licenci patentu izmantot.

Patenttīrību nosaka, veicot atbilstošu ekspertīzi. Priekšroka būtu atdodama metodei, saskaņā ar kuru projektētājs ir nepārtraukti sekojis patentu situācijai attiecīgajās valstīs un, darbu pabeidzot, sastādījis atbilstošu ekspertīzes slēdzienu. Taču reizēm šāda ekspertīze jāveic attiecībā uz objektiem, kuru izstrādāšanas gaitā patentu jautājumiem nav piegriezta vērība. Ekspertīze satur trīs galvenos posmus: sagatavošanās, patentu meklējumu – analīzes un dokumentācijas noformēšanas.

Sagatavošanas posmā noskaidro, attiecībā pret kādām valstīm jānosaka patenttīrība, kādā sakarā. Jānovērtē tehnikas objekts – vai tā ir ierīce, viela vai tehnoloģiskais process. Piemēram, uz ierīci varētu būt patenti uz izgudrojumiem, rūpnieciskiem paraugiem, preču zīmēm, bet uz tehnoloģisko procesu un vielām patenti uz rūpnieciskiem paraugiem netiek izsniegti. Svarīgs etaps sagatavošanās posmā ir konkrēto valstu likumdošanas analīze, kuras gaitā nosaka patentu veidus, darbības termiņus, tiesu praksi un citus jautājumus.

Starptautiskā sadarbība.

Patentu sistēma šodien aptvērusi pasaules valstu lielāko daļu. Liels ir ik gadus izsniegto patentu skaits. Plašu vērienu gūst ekonomiskā sadarbība, starptautiskā tirdzniecība ar precēm, kuras aizsargā ar patentiem. Minētie apstākļi veicinājuši patentu sistēmu unifikāciju un starptautisko sadarbību. Atsevišķās zemēs aizsargā arī lietderīgos modeļus, racionalizācijas priekšlikumus, augu šķirnes un reģistrē atklājumus. Savukārt, par izgudrojumu objektiem visbiežāk atzīst jaunas ierīces, metodes un vielas. Atšķirīgā ir palikusi šo objektu izskatīšanas  un patentu izsniegšanas kārtība. Izšķir pieteikuma un pārbaudes patentu izsniegšanas kārtību. Saskaņā ar pirmo, patentu valde izsniedz patentu pirmajam pieteicējam, pārbaudot tikai priekšlikuma noformēšanas pareizību, bet nepārbauda, vai pieteiktais izgudrojums ir jauns un atbilst citām prasībām. Šāda kārtība pieņemta Itālijā, Beļģijā. Ja vēlāk izrādīsies, ka izgudrojums nav jauns, to var apstrīdēt un tiesas kārtībā anulēt. Sistēmas priekšrocība ir operativitāte un nelieli patenta izsniegšanas izdevumi. Trūkums – patenta nedrošība, informācijas piesārņošana. Otra patentu izsniegšanas kārtība ir pārbaudes sistēma, kad Patentu valde pārbauda, vai priekšlikums ir jauns un atbilst citiem kritērijiem. Šādu kārtību pielieto ASV un daudzas citas valstis. Sistēmas priekšrocības – pārbaudīts patents, trūkums – dārdzība, darbietilpīga pārbaude, kura, protams, negarantē absolūti pareizu rezultātu un neizslēdz patenta vēlāku anulēšanu. Šai sistēmai ir variants – atliktā ekspertīze. Saskaņā ar šo sistēmu ar pieteikumu fiksē prioritāti, bet pārbaudi veic vēlāk, pēc  4 – 7 gadiem, pēc pieteicēja vai citas personas pieprasījuma, kad radušies apstākļi izgudrojuma pielietošanai.

Atsevišķu grupu veido ieviestie jeb apstiprinātie patenti. To būtība ir tāda, ka dotajā valstī izsniedz patentu, ja uz šo objektu ir izsniegts patents kādā ārvalstī. Patentu izsniedz jebkurā periodā un tā darbība tiek ierobežota uz laiku, kāds palicis patentam, kurš darbojas ārzemēs.

Neskatoties uz minētajām un citām atšķirībām, starptautiskā sadarbība patentu jomā ir guvusi plašu vērienu.

Līgums par patentu korporāciju (PCT) parakstīts 1970. gada 19. jūnijā Vašingtonā. Pēc stāvokļa uz 1991. gada 30. aprīli tanī piedalījās 46 valstis. Šī līguma būtība ir tāda, ka patenta pieteicējs no jebkuras dalībvalstis, kurš vēlas savu izgudrojumu patentēt daudzās citās dalībvalstīs, gatavo tikai vienu – starptautisko pieteikumu, kurā norāda šīs valstis. Tikai viena Patentu valde pārbauda, vai pieteikums pareizi noformēts, fiksē prioritāti, veic patentu meklējumus un dod iepriekšēju slēdzienu par pieteikuma patentspēju. Pēc tam šie materiāli tiek pavairoti, pārlūkoti un iesniegti uzrādīto valstu patentu valdēs, kuras pieņem galīgo ņēmumu par sava nacionālā patenta izsniegšanu. Pieteicējs iegūst vairāk laika – līdz 20 mēnešiem no starptautiskā pieteikuma prioritātes datuma, lai pārdomātu  patentēšanas  lietderību katrā atsevišķā valstī.

Konvencija par Eiropas patentu (EP) parakstīta 1973. gada 5. oktobrī Minhenā. Šodien tajā piedalās 14 valstis. Saskaņā ar konvenciju izveidota kopējā Eiropas patentu valde (EPV). Pieteicējs no jebkuras valsts, piemēram, Latvijas, iesniedz vienu – Eiropas pieteikumu EPV, norādot, kurās no minētajām 14 valstīm viņš vēlas pieņemt patentus. EPV izsniedz vienu Eiropas patentu, kurš turpmāk darbojas kā atsevišķu norādīto valstu nacionālais patents. Katra no norādītajām 14 valstīm iekasē nodevas, var anulēt šī patenta darbību savā teritorijā u.tml. Savā pastāvēšanas laikā EPV izsniegusi vairāk kā 125 tūkstošus patentu. Eiropas patenta pieteikumi pareizināti ar norādīto valstu skaitu, aptuveni četras reizes pārsniedz atsevišķās Eiropas valstīs tieši iesniegto pieteikumu skaitu. EPV kļuvusi par Eiropā ar labām izaugsmes iespējām.

Galvenais mērķis objektu patentēšanai ārvalstīs ir komerciālo interešu tiesiskā aizsardzība. Saņemot patentu, tā īpašnieks iegūst uz noteiktu laiku ekskluzīvas tiesības šādu objektu izgatavot, izmantot, pārdot, kā arī tiesības aizliegt šādas darbības citiem. Patentēšanu parasti veic, lai radītu labvēlīgus apstākļus eksportam, izsniegtu licenci patenta izmantošanai, iegūtu kontraktu un nodrošinātu kāda objekta celtniecību ārvalstīs, kā arī, lai aizsargātu kopīgi veiktu zinātniski pētniecisko darbu rezultātus un tos izdevīgi realizētu. Patenti uz eksportējamo produkciju ļauj ierobežot konkurentus aizņemt visu tirgu un pārdot savu preci dārgāk.

Ja patentīpašnieks pats ar eksportu nenodarbojas, kā arī citu apsvērumu dēļ, viņš var atļaut savu patentu izmantot citiem, izsniedzot par zināmu samaksu licenci.

Nozīmīga vieta patentam ir konkurences cīņā par jaunu uzņēmumu,

Celtniecību vai rekonstruēšanu. Ja kāda firma, ministrija vai valsts vēlas izveidot jaunu ražotni, piemēram, naftas pārstrādes rūpnīcu, un izsludina konkursu uz celtniecību, tad celtniecības firmai, kurai piederēs patents uz progresīvu naftas pārstrādes tehnoloģisko procesu, ir lielākas izredzes šādu kontraktu noslēgt, kaut arī, iespējams, citas celtniecības firmas ceļ lētāk, ātrāk un kvalitatīvāk.

Ārvalstīs patentē tikai daļu no nacionālajiem vai firmai piederošajiem izgudrojumiem. Svarīgi ir priekšlikumu atlases kritēriji patentēšanai ārvalstīs. Galvenie no tiem ir:

1.                patentēšanas tehniski ekonomiskā lietderība. Jānoskaidro tirgus konjunktūra dotajai precei – pieprasījums, piedāvājums, tirgus ietilpība, cena, kā arī šīs preces, kura izgatavota ar izgudrojuma palīdzību, kopējā konkurences spēja analoģisku preču starpā. Jāskatās, lai patentēšanas izdevumi nepārsniegtu iespējamos ieguvumus.

2.                priekšlikuma aizsargāšanas iespējas un patentspēja. Atsevišķās valstīs daži objekti, piemēram, medikamenti principā nav aizsargājami ar patentiem, lai cik oriģināli un efektīvi tie nebūtu. Ja objekts principā tie aizsargājams ar patentu, tad patentspējas galvenais elements ir risinājuma jaunums. Tas nozīmē, ka nevar atlikt patentēšanas jautājumus uz vēlāku laiku, jo jebkura publikācija, tajā skaitā paša autora, nedod iespēju saņemt patentu. Patentēšanas jautājums praktiski jāizlemj gada laikā vai arī jālieto speciāli paņēmieni slepenības nodrošināšanai, vienlaikus riskējot, ka cita firma var izgudrot to pašu un izņemt patentu pirmā.

3.                aizsardzības apjoms. Nav nozīmes patentēt risinājumus, kuru loma produkcijā kopumā ir niecīga, piemēram, atsevišķa skrūvīte automašīnā. Priekšlikumam jāattiecas uz elementiem, kuri iespaido produkcijas pamatrādītājus.

4.                iespēja kontrolēt izgudrojuma iespējamu nelikumīgu izmantošanu. Ja šādu iespēju nav, tad nav izslēgts, ka firma, izmantojot patenta aprakstu, priekšlikumu izmantos, neprasot atļauju patentīpašniekam. Tas sevišķi attiecas uz tehnoloģiju, kura nav publiski apskatāma un neatstāj specifiskas pēdas produkcijā. Kontroli veic, studējot firmu katalogus, prospektus, jaunāko reklāmu, apmeklējot jaunās tehnikas izstādes, iepērkot produkciju paraugus u.tml.

Patentēšanas valstis izvēlas, izejot no gaidāmā eksporta, ražošanas organizēšanas  un citiem apsvērumiem. Jāizvēlas patentēšanas procedūra – starptautiskā, ja tā ir iespējama, piemēram, Eiropas patenta ietvaros, vai nacionālā, izsniedzot pieteikumu konkrētas valsts Patentu valdē. Ārzemniekiem jāizvēlas patentu pilnvarotais – un visa sarakste ar ārvalsts patentu valdi notiek ar šī pilnvarotā starpniecību. Pilnvarotais ir speciāli sagatavots ierēdnis, kurš reģistrēts kā šāda veida speciālists savas zemes patentu valdē. Pieteikuma dokumentācija vispārīgā gadījumā sastāv no pieteikuma veidlapas, izgudrojuma apraksta, referāta, zīmējumiem, ja tie ir nepieciešami, dokumenta par nodevu nomaksu un pilnvaras patentu pilnvarotajam. Saņemtā patenta uzturēšana spēkā ik gadus jāapseko no ekonomiskā viedokļa. Ja eksports ir beidzies vai citu apsvērumu dēļ, var atteikties no patenta, nemaksājot ikgada nodevu. Teiktais attiecas ne tikai uz izgudrojumiem, bet arī uz rūpnieciskiem paraugiem un preču zīmēm. Jāpārbauda vārdisko preču zīmju skanējums un nozīme – tulkojums dotās valsts valodā.

Patentēšana ir divpusējs process. Ārzemju firmas un personas patentē savus sasniegumus mūsu republikā. Šādas darbības juridiskās sekas ir tādas, ka neviens bez patenta īpašnieka atļaujas šo sasniegumu republikas teritorijā izmantot nedrīkst. Un ja tas tomēr notiek, nelikumīgā izmantošana jāpārtrauc, jāatlīdzina zaudējumi un jātiek galā ar citām likuma kārtībā uzliktām sankcijām.

Nozīmīga starptautiskās sadarbības forma patentu jomā ir licenču pirkšana – pārdošana. Turpmāk teiktais attiecas arī uz iekšzemes licencēm, ja nav speciālas atrunas.

Ar licenci saprot atļauju  izmantot izgudrojumus, rūpnieciskos paraugus, preču zīmes un citus sasniegumus, kurus sauc par ražošanas noslēpumiem.

Ar ražošanas noslēpumiem saprot dažādas tehniska, administratīva, finansiāla un cita rakstura ziņas, kuras nav vispār pieejamas, kurām nav patentu aizsardzības, bet kuras ir lietderīgas uzņēmējdarbībā.

Vārds licence nāk no itāļu valodas un tulkojumā nozīmē atļauja. Šo vārdu plaši pielieto ne tikai patentu, bet arī citās mūsu dzīves jomās. Licences pārdevēju sauc par licenciāru pircēju – par licenciātu.

Licenču pārdošana dod licenciāram ienākumus, bieži valūtā, kuri gandrīz visi ir peļņa, jo pārdod “atļauju”.

Pircējs iegūst iespēju ar minimālām izmaksām un neilgā laikā apgūt jaunu ražotni.

Izšķir vairākus licenču veidus. Par patentu licencēm sauc tādas, kuru pamatā ir atļauja izmantot kādu ar patentu aizsargātu objektu. Bezpatentu licence satur tikai ražošanas noslēpumus, neaizsargātus ar patentiem. Licence var būt kombinēta, kad daļai no risinājumiem ir patentu aizsardzība, daļai nē. Vienkārša licence nozīmē, ka licenciārs atļauj licenciātam izmantot kādu objektu, tajā pašā laikā pats saglabā tiesības šo objektu izmantot un var izsniegt atļauju vēl citiem pircējiem. Izņēmuma – monopollicence jeb ekskluzīvā licence nozīmē, ka licenciāram pašam tiesības izmantot objektu vairāk nav. Izņēmuma licenci var ierobežot uz zināmu gadu skaitu vai darbības teritoriju.

Galvenie licencēšanas objekti ir ierīces, tehnoloģija un vielas. Lai šādus objektus pārdotu pēc licences, tiem jābūt ar augstiem tehniski ekonomiskiem rādītājiem, jādod iespēja licenciātam vismaz pirmajā periodā gūt paaugstinātus ienākumus un peļņu. Veiksmīgāk var pārdot patentu licences, jo pircējs gūs iespēju ierobežot konkurentus. Licences objektam parasti ir jābūt pārbaudītam praksē.

Nolīgumu pamatnoteikumi, kurus parasti atrunā, ir sekojoši:

1.    līguma priekšmets – ko konkrēti pērk un ko pārdod – ražošanas tehnoloģiju, ierīču konstrukcijas, vielu receptes vai kombinācijas.

2.    licences veids, ierobežojumi.

3.    tehniskās dokumentācijas un citas informācijas nodošana. Kādi darba rasējumi, specifikācijas, receptūras, standarti, tehniskie noteikumi un citi noteikumi, kādā valodā, termiņos un kādā izpildījumā tiks nodoti. Atrunā, kādas valsts standartu prasībām attiecībā uz veselības aizsardzību, drošību un citiem jautājumiem atbilst objekts. Ar citu informāciju saprot licenciāta speciālistu apmācīšanu, šefmontāžu, nākotnes sasniegumu apmaiņu.

4.    maksāšanas noteikumi. Tie nosaka atlīdzības veidu, apmērus, valūtu, pārskatīšanas kārtību, nodokļu maksāšanas nosacījumus.

5.    atbildība, strīdus izskatīšanas kārtība. Jāparedz, kā jārīkojas, ja, piemēram, tehniskā dokumentācija ir kļūdaina un neizdodas sasniegt garantētos produkcijas rādītājus, ja pretenzijas piesaka patentu īpašnieki. Strīdus parasti izskata trešās valsts arbitrāžas. Atbildība var izpausties atlīdzības apmēra samazināšanā, līguma anulēšanā, cita tehniskā risinājuma piedāvāšanā.

6.    darījuma darbības termiņš. Tas parasti ir 5 – 7 gadi ar vai bez iespējas to pagarināt. Jāatrunā, kas būs pēc līguma izbeigšanās – ražošanas pārtraukšanas uz citiem nosacījumiem. Darbojošos patentu turpmāka izmantošana.

Svarīga ir pareiza licences cenas noteikšana, kura pēc savas būtības ir peļņas dalīšana, starp licenciātu  un licenciāru. Saskaņā ar pieņemto praksi licenciārs saņem 25 – 33% no šīs peļņas, ja ir patentu licence un 15 – 25% - bezpatenta licences gadījumā. Norēķināties tieši šādā veidā, maksājot procentus no peļņas, nav parocīgi, tādēļ praksē ieviesušās sekojošas norēķina formas.

1.                  fiksētas summas veidā. Tās lielumu nosaka, izejot no gaidāmās peļņas, un izmaksā pa daļām, piemēram, pēc līguma noslēgšanas 10% pēc tehniskās dokumentācijas nodošanas 50% u.tml.

2.                  kā noteikts atskaitījums (%) no produkcijas vērtības, kura izgatavota pēc licences. Šādu atskaitījumu sauc par rojanti, tā vidējā vērtība ir 5%.

3.                  kombinēts maksāšanas veids sastāv no nosacītās fiksētās summas un papildus periodiskiem atskaitījumiem.

Ja vienlaikus ar licenci licenciāts iegādājas dažādas mašīnas, instrumentus un citus ražošanai nepieciešamus līdzekļus, to vērtību nosaka atsevišķi un tā neietilpst licences maksājumos. Licences maksājumiem uzņēmumi izmanto savus līdzekļus, kredītus, bet atsevišķās valstīs arī valsts piešķirtos līdzekļus. Lai veicinātu progresīvu tehnoloģiju iepirkšanu, valsts nosaka nodokļu atvieglojumus.

Ārvalstu licenču iepirkšanas – pārdošanas kārtību nosaka katras valsts likumdošana. Valsts var ierobežot šo darbību, noteikt, ka licenciāram vai licenciātam ir jāsaņem kompetentu valsts orgānu atļauja. Pašam licenciāram jāatceras, ka vispārīgā gadījumā izdevīgāk ir pārdot produkciju, jo tādā gadījumā nosacīti nav jādalās peļņā. Taču neviena firma nevar aizpildīt visu tirgu, pastāv dažādi tirdzniecības ierobežojumi, muitas, kvotas, transporta izdevumi u.tml. un līdz ar to virknē gadījumu izdevīgāk ir pārdot licenci. Savukārt, iepērkot ārvalstu licenci, jāapsver vai izdevīgāk nav iepirkt pašu produkciju, sevišķi, ja jautājumu risina valsts mērogā.

Noslēgums.

Arvien lielāks ārvalstu skaits atzīst Latvijas Republiku un nodibina ar to diplomātiskās un ekonomiskās attiecības. Tālākais ceļš ved uz jaunu tipa ekonomisko sakaru izveidošanu.

Patentu sistēma nostiprinājusies lielākajā daļa pasaules valstu. Latvijas uzdevums ir atjaunot savu patentu sistēmu, harmoniski iekļauties Eiropas un pasaules sistēmās. Tas nodrošinās vislabvēlīgākos apstākļus mūsu uzņēmēju darbībai republikā un ārvalstīs, dos iespēju attīstīt starptautisko sadarbību, ārvalstu progresīvo tehnoloģiju piesaistīšanu. Precīzi izstrādātiem un pielietotiem patentu likumiem jāaizsargā autora tiesības mijiedarbībā ar uzņēmēju ekonomiskajām interesēm.